PETER GABRIEL

CD NOSAUKUMS: Passion
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Real World/Virgin Records
GARUMS: 66’53”
PAMATSASTĀVS:
Peter Gabriel - sintezatori, sitamie instrumenti, flauta, basģitāra, stabule,
klavieres, samples, balss, kontrabass
David Rhodes - ģitāras
Hossam Ramzy - sitamie instrumenti
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

“Passion” ir Peter Gabriel mūzika skandalozajai Martin Scorcese filmai “Kristus pēdējais kārdinājums”. Tūlīt jāpaskaidro, ka “Passion” radikāli atšķiras no iepriekšējā Peter Gabriel diska ar filmu mūziku – “Birdy” (1985). “Passion” ir pierādījums, cik veiksmīgi Peter Gabriel sevi apliecina kā world music pārstāvis, jo tā ierakstā ir piedalījušies vairāki desmiti mūziķu no visādām pasaules valstīm. Var tikai pabrīnīties par bijušā Genesis dziedātāja prasmi rakstīt skaņdarbus afrikāņu sitamiem instrumentiem, new age stilā un pat tajā virzienā, ko daži mēdz saukt par akadēmisko mūziku. Interesanti, ka Peter Gabriel tā pa īstam šai albumā muti vaļā nav vēris. Tomēr tas it nemaz nav svarīgi, jo, kā zināms, lieli meistari prot sarakstīt instrumentālus skaņdarbus, kas runā tiešāk un skaļāk par vārdiem. Manuprāt, “Passion” – tāpat, kā tā autors un citi viņa darbi – plašus komentārus neprasa. Mūzika ir pietiekami interesanta un bagātīga, tāpēc tā nespēj apnikt un ir vēlēšanās to klausīties vēl un vēl. Tas ir patiesi progresīvs un eksperimentāls ieraksts, tāpēc iesaku to visiem, kam svarīgākais mūzikā nav debils ritmiņš tecs-dišcs-tecs-dišcs, bet gan izteiksmes veids un emocijas. Diemžēl pagaidām šis ir vienīgais tāda mēroga darbs Peter Gabriel diskogrāfijā.

CD NOSAUKUMS: Us
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Peter Gabriel Ltd./Virgin
GARUMS: 57'46"
PAMATSASTĀVS:
Peter Gabriel - balss, taustiņi, programmēšana, harmonika, flauta, valiha,
sitamie instrumenti
Manu Katche - bungas, sitamie instrumenti
Tony Levin - basģitāra
David Rhodes - ģitāras
David Bottrill - programmēšana
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Kad atkal tiku pie Peter Gabriel albuma "Us", kopš reizes, kad klausījos to pēdējo reizi, varēja būt pagājuši kādi septiņi gadi. Un tavu brīnumu - par spīti ilgajam pārtraukumam tagad gandrīz viss albums man šķiet tik tuvs un tik pazīstams, ka sāku neapzināti dungot līdzi vienai otrai dziesmiņai. Peter Gabriel ir viens no tiem māksliniekiem, kam nerūp disku izdošanas biežums - svarīgākais ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Neskaitot viņa izcilo mūziku filmai "The Last Temptation Of Christ", kas apkopota diskā "Passion" (1989), kopš iepriekšējā dziesmiņu albuma "So" bija pagājuši seši gadi, kad klajā nāca "Us". Tātad - pietiekami liela atelpa, lai radītu kārtējo šedevru, kuru var klasificēt pusceļā starp progresīvu popmūziku un tā saukto world music. To viņam paveikt palīdzējuši daudzi labi pazīstami mūziķi: līdzās viņa regulārajiem līdzgaitniekiem David Rhodes, Tony Levin un Daniel Lanois šajā albumā zināmu ieguldījumu devuši tādi mākslinieki kā Shankar (vijole), Brian Eno (taustiņi), John Paul Jones (surdu, basģitāra, taustiņi), Sinead O'Connor, Peter Hammill un pat Pītera čoms no Genesis laikiem Richard Macphail (visi - balss). Šīs sadarbības auglis - albums "Us" - vēl joprojām izklausās tikpat svaigi, cik 1992. gadā. Albuma skanējuma kvalitāte ir šokējoši izcila, tuvu šādam novērtējumam ir arī tā uzbūve. Lai gan vairums dziesmu ir mierīgas, melodiskas un dažbrīd pat meditatīvas, to vidū ir atrodami trīs ekspresīvāki gabali - "Steam", "Digging In The Dirt" un "Kiss That Frog". "Us" vēlreiz demonstrē Peter Gabriel interesanto un individuālo pieeju skaņdarbu ritmiskajai pusei - sitēju ir vesela jūra, taču viņu spēlētie (t.sk. eksotiskie) instrumenti nenomāc vokāla melodijas un tās pavadījuma harmonisko, burvīgo mijiedarbību. Secinājums: pieļauju, ka tiem, kas ciena Peter Gabriel spilgto personību, šis ieraksts jau sen atrodas mūzikas ierakstu kolekcijā, tomēr pārējiem, kas tikai sāk (vai ir nolēmuši sākt) iepazīties ar viņa ieguldījumu rokmūzikas vēsturē, iesaku "Us" kā vienu no visveiksmīgākajiem albumiem viņa karjerā.


GALADRIEL

CD NOSAUKUMS: Muttered Promises From An Ageless Pond
IZDOŠANAS GADS: 1988
VALSTS: Spānija
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 59’00”
PAMATSASTĀVS: Jes?s Filardi - balss
Manolo Pancorbo - ģitāras
David Aladro - taustiņi
Manolo Macia - ģitāras
Alfredo Garcia - vijole
Cidon Trindade - bungas
Marco Dos Santos - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Kad man kāda paziņa iedeva paklausīties šo albumu, man jau zemapziņā izveidojās visai negatīvs priekšstats, tāpēc negaidīju neko sevišķu, turklāt diska bukleta poligrāfijas kvalitāte bija gaužām nepārliecinoša (tolaik vēl nezināju, ka franču firma Musea nepievērš īpašu uzmanību produkcijas ietērpam). Ieliku disku atskaņotājā un sapratu, ka biju smagi maldījies. Lai arī skaņas kvalitāte nav pati labākā, skaidrs, ka Galadriel ir ļoti spējīgi mūziķi ar daudzām netradicionālām idejām. Vokālists Jes?s Filardi ir ne vien lielisks dziedātājs, bet arī aktieris un dzejnieks (viņa balss tembrs mazliet atgādina Jon Anderson). Viņš raksta un dzied nevainojamā angļu valodā. Grupas mūzika ievietojama progresīvā roka šūflādē (tas nav tradicionālais neoprogs 4/4 taktsmērā). David Aladro ir fantastisks pianists un to uzskatāmi apliecina dziesmas “Summit” vidusdaļa, kā arī daudzi jo daudzi fragmenti citās dziesmās. Tomēr visai nomācošs ir iemaņu trūkums kompozīcijā – šķiet, ka skaņdarbi nav līdz galam nostrādāti, vajadzētu vairāk piedomāt pie instrumentu un vokāla meldijām, jo mūziķi ir pietiekami profesionāli, lai varētu nospēlēt visu, kas iešaujas prātā. Ja vajadzētu salīdzināt Galadriel kopskanējumu ar kādu labāk pazīstamu progresīvā roka grupu, droši vien vairumam pazinēju visdrīzāk iešautos prātā 70. gadu Yes. Tomēr šai grupai ir pietiekami daudz ko teikt no sevis, tāpēc pārmest viņiem oriģinalitātes trūkumu būtu neprāts. Darbs ar zināmām pretenzijām uz spožu nākotni.

CD NOSAUKUMS: Chasing The Dragonfly
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Spānija
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 48’03”
PAMATSASTĀVS: Manolo Pancorbo - ģitāra, taustiņi, sitamie instrumenti
Alfredo G. Demestres - taustiņi, vijole
Alcides Trindade - bungas
Marco Dos Santos - basģitāra
Jes?s Filardi - balss, taustiņi, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Šis Galadriel albums atšķiras no 1988. gada ieraksta: kompozīcijas ir fokusētākas un tiešākas (apzināti izvairos no vārda “labākas”), skaņa ir daudz organiskāka, poligrāfija – kvalitatīvāka, taču diemžēl “Chasing The Dragonfly” ir par veselām 11 minūtēm īsāks. Abi instrumentālie skaņdarbi – Hackettiskais “Passport To Tora” un Austrumu mūzikas ietekmētais “Under A Full-Coloured Sky” – ļoti labi iederas šajā albumā un kalpo kā atslodze milzīgajai muzikālās informācijas devai citos skaņdarbos. Jau pirmajā dziesmā “Senshi” var saklausīt ļoti daudz patiesi progresīvu pavērsienu – džeziskā ģitāras un vijoles starpspēle dziesmas vidusdaļā ir nudien patīkams pārsteigums. Dziesmās “Alveo (Bolero)” un “Merciless Tides” ir gan ekspresīvi, gan visnotaļ filozofiski mirkļi. Diska beidzamais skaņdarbs ir turpat 19 minūšu garš dziedātāja Jes?s Filardi opuss sešās daļās “The Gray Stones Of Escalia”. Šis skaņdarbs nenoliedzami ir grupai prasījis visvairāk pūļu, tomēr nezināmu iemeslu dēļ tam nav nobeiguma (vismaz es to šeit nesaklausu) – kad atlikušas pāris minūtes līdz gabala beigām, ar blīkšķi iestājas viss ansamblis, taču šādam pavērsienam klausītājs, protams, nav gatavs. Tikpat spēji blīkšķis izgaist. Galadriel raksturīgās iezīmes – Filardi dziedājums, Pancorbo ģitāras un Trindade bungu spēle – ir atkal līmenī, tāpēc šis ieraksts vislabāk noderētu jauniem progroka spēlmaņiem, kas apgūst attiecīgās iemaņas, kā arī visiem šī mūzikas stila piekritējiem. Ja kādam ir idejas, kur iegādājami citi Galadriel ieraksti, lūdzu, ziņojiet. Parādā nepalikšu.

GAMBALE/HAMM/SMITH

CD NOSAUKUMS: Show Me What You Can Do
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Tone Center
GARUMS: 57'37"
PAMATSASTĀVS:
Frank Gambale - ģitāras
Stuart Hamm - basģitāras
Steve Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

90. gadu otrā pusē veidojās un juka ārā viens pakaļ otram visdažādākie zvaigžņu-instrumentālistu ansambļi, tāpēc pieļauju, ka ne vienmēr ir bijis viegli izsekot līdzi šim nerimstoši mainīgajam procesam. Viens no, manuprāt, ievērojamākajiem instrumentāliem fusion trio ir Gambale/Hamm/Smith, kura albums "Show Me What You Can Do" kādu laiku skanēja manā automašīnā non-stop režīmā. Visi trīs projekta dalībnieki ir sevi jau apliecinājuši neskaitāmas reizes vai nu kā solo mākslinieki, vai arī kā citu mūziķu pavodošo sastāvu pārstāvjus. Šajā ziņā vislielākie nopelni droši vien ir Austrālijā dzimušajam un augušajam ģitāristam Frank Gambale, kurš kādu laiku spēlēja džeza, džezroka un fusion guru Chick Corea ansamblī, kā arī ir izdevis vairākus solo albumus. Tomēr viņa ģitāras spēle nav tas, kas mani šim albumam piesaista visvairāk - tā ir fantastiskā dinamika un pozitīvā enerģija, kādu izstaro visi deviņi skaņdarbi. Visi trīs mūziķi demonstrē izcilu savstarpēju saprašanos, bet īpaši skaļus atzinības vārdus pelna abi ritmiķi. Piemēram, džeziskajā skaņdarbā "Beyond The Bridge" Steve Smith rokas un kājas nemitējas ne uz mirkli, taču tas notiek pieklusināti, nebojājot harmonisko plūdumu, kuru līdzās ģitāristam ideāli papildina tilts ar sitamo instrumentu partiju, proti, Stu Hamm basģitāra, vidusdaļā pārņemot solo instrumenta funkciju. Visi trīs mūziķi ir lieliski solisti (it kā par to kāds būtu šaubījies!). Lai gan par Frank Gambale prasmi var pārliecināties ikviens klausītājs jebkurā no deviņiem skaņdarbiem, pie solistiem nenoliedzami pieder arī ritmiķi, kuri savu māku visuzskatāmāk parāda iespaidīgajā "Dangerous Curves", kā arī šaušalīgi dinamiskajos "Wrong And Strong" un "Astral Traveller" (Stu Hamm virtuozitāte ir neaprakstāma!). Diska rezumē izteikts gandrīz desmit minūšu garajā un mainīgajā epilogā "Lydia's Love Van", kas varētu tikt izmantots kā šī trio vizītkarte. Tomēr, neraugoties uz mūziķu augsto klasi, albumam "Show Me What You Can Do" ir viens niecīgs trūkums, kas raksturīgs gandrīz visiem šāda veida projektiem (šoreiz tas gan nav tik izteikts) - rodas priekšstats, ka disks ierakstīts ar domu parādīt konkurentiem, kur ziemo vēži. Tas nozīmē, ka spilgtas tēmas šajā ierakstā bieži nesadzirdēsiet, bet, ja jūs interesē, cik dažādi var apspēlēt vienu akordu virknējumu, tad šis albums būtu pašā laikā. Ak, jā - milzīgs paldies mūziķiem par brīnišķīgo atslodzes skaņdarbu "Tanya's Touch"!


GANDALF

CD NOSAUKUMS: To Our Children’s Children
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Austrija
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 60’15”
PAMATSASTĀVS:
Gandalf - ģitāras, klavieres, taustiņi, melotrons,
basģitāra, sitamie instrumenti, ērģeles
Tracy Hitchings - balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Par Gandalf sevi dēvē austriešu komponists un multiinstrumentālists, kura īstais vārds ir Heinz Stobl. “To Our Children’s Children” ir viņa ašpadsmitais albums, un, cik zināms, šis ieraksts īpaši neatšķiras no citiem viņa darbiem – pārsvarā tā ir mūzika taustiņinstrumentiem ar piedevām. Šoreiz par vispikantāko piedevu Gandalf ir izvēlējies britu neoprogresīvo lakstīgalu Tracy Hitchings, kura tomēr labāk izklausās, dziedot Clive Nolan sarakstītos meldiņus. No deviņām kompozīcijām Treisijas balss dzirdama piecās dziesmās, no kurām par lielisku var nosaukt vienīgi “The Machine” (pārējās ir jaukas un emocionālas, toties gaužām neoriģinālas). Patīkami ir arī instrumentālie gabali, no kuriem īpaši jāatzīmē albuma epilogs “Evening Glow”. No diska nosaukuma var netieši secināt, ka Gandalf rūp mūsu planētas nākotne. Ieklausoties tituldziesmas un “What Are We Bound For” vārdos, klausītājs nenovēršami sapratīs, ka šis austriešu mākslinieks atbalsta Greenpeace vai kādu citu zaļo kustību. Ja vien Gandalf vēlētos, viņš varētu kļūt par ļoti pieprasītu kinodrāmu mūzikas autoru (vismaz vienai filmai mūziku viņš jau ir sarakstījis). Albums “To Our Children’s Children” šādu nākotnes iespēju neizslēdz, tāpēc tas ieteicams visiem, kam patīk mīlīga, romantiska mūzika ar viegli sajūtamu neoproga piegaršu. Sarežģītas un eksperimentālas mūzikas cienītājiem silti iesaku izvairīties no šī ieraksta. Ak, jā – ierakstā izmantota bungu mašīna, taču tā neatstāj negatīvu iespaidu uz centrālo nervu sistēmu.

CD NOSAUKUMS: Barakaya: Trees Water Life
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Austrija
IZDEVĒJS: Sattva Music
GARUMS: 72’30”
PAMATSASTĀVS:
Gandalf - ģitāras, cītara, sazs, taustiņi, sintezatori, balafons, sitamie instrumenti
White Horse - čells, balss
Peter Aschenbrenner - flautas, saksofons, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Austriešu komponista, mūziķa un producenta Heinz Stobl jeb Gandalf albums “Barakaya” man bija zināms pārsteigums, jo iepriekš biju dzirdējis tikai ne pārāk izteiksmīgo “To Our Children’s Children”, kurā saklausāmi komponista centieni apvienot new age mūziku ar progresīvo roku. Arī albumā “Barkaya” ir saglabātas new age iezīmes, taču progresīvā roka vietu šajā ierakstā ieņēmis etniskais elements – tajā piedalās indiāniete White Horse (īstajā vārdā Emily Burridge). Visas 12 kompozīcijas lieliski papildina cita citu, tādējādi radot vienotu iespaidu par visu albumu. Vairums “Barakaya” skaņdarbu ir instrumentāli, kaut gan atsevišķos gabalos dzirdamas arī balsis un īsti indiāniski dziedājumi (īpaši jāizceļ soprāna saksofona pielietojums). Kopumā “Barakaya” atstāj ļoti pozitīvu iespaidu, tāpēc ceru, ka man izdosies iepazīties arī ar citiem superklases komponista Gandalf darbiem. Protams, šādā mūzikā pārāk liela daudzveidība praktiski nav iespējama, tāpēc komponista spējas vēl vairāk apliecina māka atrast vietu dažādiem instrumentiem, lai viņa brīnišķīgā mūzika neapniktu turpat 73 minūtēs. “Barakaya” ir ieteicams visiem, kas raduši relaksēties klusinātas mūzikas pavadījumā, kā arī tiem, kas pilnveidojas un praktizējas world music un new age stilā.

GAMMA RAY

CD NOSAUKUMS: Land Of The Free
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Noise Records
GARUMS: 56'45"
PAMATSASTĀVS:
Kai Hansen - ģitāras, balss
Thomas Nack - bungas, balss
Jan Rubach - basģitāra
Dirk Schlachter - ģitāras, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Atšķirībā no pirmajiem trim Gamma Ray albumiem, ceturtā diska ierakstā galvenā vokālista lomu uzņēmās pats grupas priekšnieks Kai Hansen, jo grupu bija atstājis iepriekšējais solists Ralf Scheepers. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ jau pašā pirmajā dziesmā "Rebellion In Dreamland" klausītājs varētu atcerēties Helloween pirmos albumus ("Walls Of Jericho" un "Helloween"), kas nāca klajā desmit gadus agrāk. "Land Of The Free" ir zināma līdzība ar Helloween agrīnām dienām, raugoties arī no kompozīcijas viedokļa - krietni vairāk metāla, himnisku dziedājumu un meldiņu. Tiesa, vairums šo meldiņu 90. gadu vidū izklausās stipri jocīgi, lai neteiktu vairāk, taču Kai Hansen un pārējie tos pasniedz tik aizraujošā veidā, ka jādomā, ka Gamma Ray dalībniekus no metālisma vairs neizārstēs neviens. Nolūkā padarīt mūziku vērienīgāku "Land Of The Free" ierakstā piedalījušies pieci viesvokālisti, no kuriem pazīstamākie ir Hansi Kursch (no Blind Guardian) un Michael Kiske (ex-Helloween). Tieši pēdējā dalība nostāda roķīgo gabalu "Time To Break Free" draudīgi tuvu tādiem Helloween ziedu laiku hitiem, kā "I Want Out" un "Future World". Šo heavy metal himnu maratonu noslēdz filozofiskāka satura gabals "Afterlife". Kopumā par "Land Of The Free" sacītu visatzinīgākos vārdus ikviens, kas reiz juka prātā no Kai Hansen laiku Helloween albumiem, kā arī tie, kam patīk melodisks heavy metal.

GARMARNA

CD NOSAUKUMS: Vittrad
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Massproduktion
GARUMS: 42'54"
PAMATSASTĀVS:
Stefan Brisland-Ferner - vijoles, stabule, alts, arfa, balss
Emma Hardelin - balss, vijole, flauta
Jens Hoglin - bungas, sitamie instrumenti
Gotte Ringqvist - ģitāra, vijole, arfa, balss
Rickard Westman - buzuki, ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"Vittrad" ir zviedru kvinteta Garmarna debijas albums, kas lielā mērā kalpo par pamatu viņu turpmākiem darbiem - ekspresīva folkmūzika ar tikko jaušamu roka piedevu. Garmarna skanējumu nosaka plašs akustisko instrumentu pielietojums (galvenokārt - vijoles), kam ierādīta solo instrumentu loma. Protams, būtu netaisnīgi nepieminēt apbrīnojamo Emma Hardelin vokālu. Garmarna nesirgst ar eklektiku, bet strikti pieturas pie vienota stila viscaur šajā albumā iekļautām 13 kompozīcijām. Līdzās tradicionālai folkmūzikai "Vittrad" ir atrodami arī nosacīti roķīgi gabali, piemēram, titulkompozīcija (tajā dzirdams viesvokālistes Elina Nordvall-Meijer dziedājums), albuma pirmais gabals "Straffad Moder & Dotter", ziemeļnieciski skarbā "Liten Kersti" un dziedātājas aranžētais "Den Bortsalda" ar gaumīgu Jens Hoglin sitamo instrumentu spēli un postošu elektrisko ģitāru gabala izskaņā. Seši skaņdarbi ir zviedru tautas meldiņu apdare, bet pārējo materiālu šim albumam sagādājuši paši grupas dalībnieki (pārsvarā Stefan Brisland-Ferner). Kopumā "Vittrad" ir ļoti jauks ieraksts, kas iepriecinātu ikvienu folkmūzikas cienītāju. Tomēr jāatzīst, ka Garmarna debijas albumā nav tik radikālu jauninājumu attiecīgajā stilā, kādi dzirdami turpmākajos ierakstos.

CD NOSAUKUMS: Guds Spelemän
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Massproduktion
GARUMS: 45’24”
PAMATSASTĀVS:
Stefan Brisland-Ferner - vijoles, ģitāras, alts, programmēšana, balss
Emma Hårdelin - balss
Jens Höglin - bungas, sitamie instrumenti
Gotte Ringqvist - ģitāra, alts, balss
Rickard Westman - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Iegāju vienīgajā Rīgas mūzikas ierakstu bodē, kur var atrast daudz dažādas interesantas mūzikas, un mazliet ironiski apvaicājos, vai viņiem nav nekā no zviedru folkroka. Biju patiesi pārsteigts, kad pārdevējs no kaut kurienes izķeksēja šo Garmarna albumu, kuru, protams, es nekavējoties lūdzu sagatavot promnešanai bez liekas klausīšanās. Tā kā iepriekš biju dzirdējis tikai Garmarna 1999. gada albumu “Vedergällningen”, biju gatavs uz kaut ko līdzīgu, taču albumā “Guds Spelemän” roka/industrijas elements nav tik spilgti izteikts (izņemot visnotaļ agresīvo, bet lielisko gabalu “Herr Holger”). “Guds Spelemän” aranžējumi ir fantastiski pareizi – tajos apvienota zviedru folkmūzikai piemītošā skarbā emocionālā skaidrība ar 20. gadsimta nogales vājprātu (piemēram, dziesma “Njaalkeme”). Rezultāts ir patiesi aizkustinošs. Grupas lielākā vērtība, šķiet, ir Emma Hårdelin vokāls, kā arī Stefan Brisland-Ferner un Gotte Ringqvist aranžēšanas iemaņas. Secinājums: ja jūs esat mazliet netradicionāli izpildītas folkmūzikas piekritējs, tad šis (un arī citi) Garmarna ieraksts ir radīts tieši jums.

CD NOSAUKUMS: Vedergällningen
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: MNW Records
GARUMS: 45’02”
PAMATSASTĀVS: Stefan Brisland-Ferner - vijoles, ģitāras, programmēšana
Emma Hårdelin - balss
Jens Höglin - bungas
Gotte Ringqvist - ģitāra, vijole
Rickard Westman - ģitāras, basģitāra
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Garmarna var droši sevi uzskatīt par zviedru tautas lepnumu – tik veiksmīgu folkmūzikas, rokmūzikas un industrial apvienojumu es vēl nebiju dzirdējis. Lai arī zviedru valoda nekādā ziņā nav mana stiprā puse, es nevaru beigt apbrīnot dziedātājas Emma Hårdelin savdabīgo balss tembru, dziedāšanas prasmi un veidu, kādā viņa ik reizi izrunā skaņu “r”. Jau pirmie divi gabali – “Gamen” un “Euchari” – klausītāju spēj novest tuvu transam. Vijoles, ģitāras, diezgan agresīvas bungas un Emmas balss tam visam pa virsu – īsts zviedru folka paraugdemonstrējums mūsdienīgas rokmūzikas atspulgā. Tikai divas no desmit dziesmām ir pilnībā pašu Garmarna mūziķu darbs; pārējās astoņas ir vai nu atstātas iespējami tuvu oriģinālam, vai izgājušas cauri procesam, ko pieņemts apzīmēt ar jēdzienu “muzikālā apdare”. Kaut arī neesmu sevi nekad uzskatījis par vienu no lielākajiem folkroka faniem, šis Garmarna ieraksts uz mani iedarbojās līdzīgi zibens spērienam, stiprai kafijai agrā rītā, aukstai dušai pēc karstas pirts, utt. Lielisks darbs, kas prasa adekvātu sabiedrības uzmanību. Īpaši ieteicams visiem folkrokeriem.

CD NOSAUKUMS: Hildegard von Bingen
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Massproduktion/MNW
GARUMS: 41'34"
PAMATSASTĀVS:
Stefan Brisland-Ferner - vevlira, vijoles, programmēšana
Emma Hardelin - balss, vijole
Jens Hoglin - bungas
Gotte Ringqvist - ģitāra
Rickard Westman - ģitāra, e-bow
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Vienīgais mani interesējošais muzikālais priekšnesums 2001. gada festivālā "Forte Rīga" bija zviedru grupas Garmarna koncerti estrādē, kas pāris dienas slējās blakus Ķīpsalas izstāžu zālei, un Brīvdabas muzejā. Pirmo no tiem man laimējās redzēt un attiecīgi arī iegūt savā īpašumā viņu jauno albumu "Hildegard von Bingen". Lai gan Garmarna dzīvais sniegums izpildījuma un skanējuma kvalitātes ziņā jūtami atšķīrās (diemžēl ne uz labo pusi) no ierakstos dzirdētā, "Hildegard von Bingen" ir patiesi progresīvs albums šī jēdziena vistiešākajā nozīmē. Vispirms jāpaskaidro, ka gaišreģe, komponiste un dzejniece Hildegarde fon Bingena dzīvoja Zviedrijā 12. gadsimtā. Kā nosaukums pasaka priekšā, šis albums ir gandrīz pilnībā veltīts viņas jaunrades atdzīvināšanai 21. gadsimta cilvēcei tuvākā un saprotamākā formātā. Astoņi gabali balstīti uz fon Bingenas sarakstītiem meldiņiem un vārsmām latīņu valodā, bet vienu, pārējā materiāla stilam atbilstošo instrumentālo skaņdarbu "Paso", klāt pierakstījis galvenais mūzikas aranžētājs Stefan Brisland-Ferner. Par spīti Emma Hardelin viduvējam vokālajam sniegumam Ķīpsalā tas šajā ierakstā izklausās daudz nobriedušāks un nopietnāks nekā iepriekšējos trijos albumos. Šoreiz Garmarna ir parūpējušies par kaut ko patiesi oriģinālu, kaut gan pēc pirmās noklausīšanās reizes radās iespaids, ka zviedri cenšas par katru cenu līdzināties islandiešu lakstīgalai Bjork un dažbrīd ("Virga ac diadema") pat Dead Can Dance. Klausoties šo ierakstu biežāk, šīs asociācijas izbāl ar katru nākamo reizi. Mūsdienu popmūzikā ir gadījies saskarties ar gadījumiem, kad tiek izmantoti gregoriāņu dziedājumu sampli - pieļauju, ka fon Bingenas meldiņus reiz dziedāja mūki un mūķenes. Tagad to lieliski dara Emma Hardelin, kamēr pavadījumā izmantota ierastā Garmarna folkroka instrumentācija - stīgu instrumenti (vijoles, ģitāras) kombinācijā ar programmētām skaņām. Galu galā sasniegts perfekts stilu apvienojums, tāpēc atliek vienīgi secināt, ka "Hildegard von Bingen" varētu kļūt par vienu no maniem 2001. gada Top 10 albumiem. Brīnišķīgs, noskaņām bagāts ieraksts!


THE GARY BROOKER ENSEMBLE

CD NOSAUKUMS: Within Our House
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records
GARUMS: 58'58"
PAMATSASTĀVS:
Gary Brooker - balss, klavieres
Robbie McIntosh - ģitāra
Michael Bywater - ērģeles
Dave Bronze - basģitāra
Mark Brzezicki - sitamie instrumenti
The Chameleon Arts Chorus
The Chameleon Arts String Quartet
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pazīstamo simfoniskā roka pamatlicēju Procol Harum šefa Gerija Brūkera ideja ierakstīt koncertalbumu baznīcā ir visnotaļ apsveicama ideja. Albums "Within Our House" ir koks ar diviem visai atšķirīgiem galiem un pavisam citādu vidu. Protams, nav jau slikti, ka klausītājam tiek piedāvāts paplašināt redzesloku caur idejas autoram mīļiem gabaliem... Viens koka gals ir pavisam akadēmiska kora un stīgu kvarteta muzicēšana (piemēram, Henrija VIII radītais "Pastime With Good Company", Vona Viljamsa "Linden Lea", instrumentālais skaņdarbs "Mattachins" un skaists tradicionālā gabala "Steal Away" a capella aranžējums korim). Sprunguļa vidusdaļā ietilpst tādi mūžīgā autoru tandēma Gary Brooker/Keith Reid dažādos laikos tapuši opusi kā "Holding On", jauka "A Salty Dog" interpretācija, "Nothing But The Truth", "The Long Goodbye", īpaši šim gadījumam sarakstītais titulgabals (varbūt tāpēc solista balsī vietām iezogas nedrošība un intonatīva rakstura kļūmītes) un, protams, "A Whiter Shade Of Pale", kas pilda šī diska epiloga funkcijas. Vidusdaļai pieder arī nevainojamais Robbie McIntosh radītais instrumentālais gabals "Hide And Seek", kas ir tikpat mierīgs, cik pārējais šajā diskā ietvertais materiāls. Iespējams, tā ir mana aizspriedumainā nostāja pret dažādiem amerikāņu (garīgās) mūzikas paveidiem, kas man neļauj īsti pieņemt šī koka otru galu, proti, tradicionālo gabalu "Gospel Train", reiz senos laikos Elvisa Preslija skandētās dziesmiņas "Peace In The Valley" oriģinālam atbilstošu interpretāciju, kā arī paša Brūkera aranžēto "Jesus On The Mainline" un viņa sarakstīto gospeli "Psalm For St. Mary". Lai gan kopumā izpildījums (jo sevišķi kora) ir galvenokārt ļoti kvalitatīvs, viscaur šim diskam jaušama piesardzība - galu galā tas ierakstīts baznīcā! "Within Our House" vislabāk noderētu tiem, kas mūzikā vispirmām kārtām meklē gaišu un vieglu noskaņu. Īpašu muzikālu vērtību gan šajā ierakstā nav...


RON GEESIN & ROGER WATERS

CD NOSAUKUMS: Music From The Body
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Restless Retro
GARUMS: 41’40”
PAMATSASTĀVS: Ron Geesin
Roger Waters
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ron Geesin apvienojās ar Pink Floyd basistu/vokālistu Roger Waters, lai uztaisītu mūziku Roy Battersby filmai ar nosaukumu “The Body”. Pink Floyd faniem varu pavēstīt uzreiz, ka šim ierakstam nav daudz līdzību ar Pink Floyd, jo lielāko daļu mūzikas sarakstījis Ron Geesin, bet Roger Waters dziesmas ir akustiskās ģitāras pavadībā (izņemot “Give Birth To A Smile”, kas ir visai standartiska roka dziesmiņa ar sieviešu piebalsīm). Muzikālais materiāls ir lielākoties šizīgs un avangardisks (vismaz tā laika skatījumā). Albumā ietvertas 22 muzikālas skicītes (tikai četras ir dziesmas vārda tradicionālajā izpratnē). To vidū ir pavisam jocīgi darbi, kuru nosaukumi trāpīgi raksturo dažādas darbības. Piemēram, “Mrs. Throat Goes Walking” ir pilns ar dažādām mutes skaņām, “More Than Seven Dwarfs In Penis-Land” vokalizē tiešām vairāk nekā septiņi rūķīši, “Body Transport” ataino guļoša cilvēka ķermeņa pārvietošanu, “Dance Of The Red Corpuscles” bezrūpīgā ģitāra iedancina ne vien sarkanos, bet arī baltos asinsķermenīšus, bet pirmais gabals “Our Song” skaidri parāda, ar kādu mūziku klausītājam būs darīšana nākamajās 40 minūtēs – ar kājām izdauzīta ritma un īpatnēju klavieru pavadībā atskan atraugas, izbrīnīta maza bērna balstiņa, fizioloģiski trokšņi, kādi it nemaz nav sveši tiem, kas regulāri uzturā lieto zirņus, un vezums citu skaņu. Interesants albums, kuru attiecīgi spētu novērtēt neordināras mūzikas cienītāji. Īpašas emocijas šajā ierakstā nemeklējiet!

GITBOX

CD NOSAUKUMS: Touch Wood
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Jaunzēlande
IZDEVĒJS: Discipline Global Mobile
GARUMS: 52'12"
PAMATSASTĀVS:
Nigel Gavin - ģitāras, basģitāras, šengs, klavieres
Kim Halliday - ģitāras
Russell Hughes - ģitāras
Jonathan Pease - ģitāras, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šaubos, vai Latvijas publika ir labi informēta par jaunzēlandiešu ģitārkvartetu Gitbox, kura otrais albums "Touch Wood" nejauši nonāca manā rīcībā (grupas debija "Pesky Digits" iznāca četrus gadus agrāk). Visi grupas mūziķi ir izcili sava amata pratēji, taču visievērojamākos panākumus guvis ansambļa dibinātājs un viens no diviem galvenajiem Gitbox komponistiem Nigel Gavin (otra ir Kim Halliday), kurš reiz ietilpis Roberta Fripa izveidotajā League Of Crafty Guitarists. "Touch Wood" ir akustisks instrumentāls ieraksts, ja vien neskaita fragmentāro Jonathan Pease balss pielietojumu savās kompozīcijās "Sipho" un "Elfwalk". Kvartetam šo albumu palīdzējuši ierakstīt pieci viesmūziķi, proti, Duncan Haynes (čells), Sarah Gregory (vijole), Jim Langabeer (flauta), Babu Chatterji (tabla) un Peter Koopman (akustiskais bass). Viesmūziķu ieguldījums ir patiesi nozīmīgs, bet īpaši tas attiecas uz vijoli un čellu, kas vairākos no diskā ietvertajiem 17 skaņdarbiem būtiski papildina un krāšņo akustisko ģitāru partitūras. Gitbox radītā mūzika ir pietiekoši dinamiska, daudzveidīga un liriska, lai kādu laiku nezustu vēlme to klausīties vēl un vēl. Līdzās emocionāli dziļajiem un melodiskajiem Kim Halliday skaņdarbiem "Les Bouches Du Monde", "Journey", "Be Longing" un "Touch Wood" šajā albumā atrodami avangardiskāki Nigel Gavin gabali "Wedlock", "Neither A Candle For The Angel Nor A Poker For The Devil" un "Norman X and The Major's Cheque" (perfekti izpildītā ģitāru iespēle pēc atkāpes vidusdaļā vien ir albuma cenas vērta!), kā arī folcīgais Jonathan Pease ražojums "Sipho". Tomēr kronis visam ir Nigel Gavin sarakstītais, tuvu albuma izskaņai novietotais neoklasiskais skaņdarbs "In Vocation", kas nemanāmi pārtop tā paša autora radītajā austrumnieciskām nokrāsām bagātajā "Rajasthani Heart". Kopumā "Touch Wood" ir vērtējams kā viens no ievērojamākajiem un interesantākajiem 90. gadu akustiskās ģitārmūzikas paraugiem, kuram varētu līdzināties vienīgi Steve Hackett, Steve Howe, California Guitar Trio vai citu atbilstošas klases mūziķu ieraksti. Citiem vārdiem sakot, ja redzat šo albumu kādā mūzika ierakstu veikalā un esat izsmalcinātas un intelektuālas instrumentālas mūzikas cienītājs, tad ņemiet to ciet bez liekas vilcināšanās, jo var izrādīties, ka neesat vienīgais šī brīnišķīgā diska meklētājs…


GODSPEED YOU BLACK EMPEROR!

CD NOSAUKUMS: Slow Riot For New Zero Kanada
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Kranky Records
GARUMS: 28'36"
PAMATSASTĀVS:
Sophie Trudeau - vijole
Norsola Johnson - čells
David Bryant - ģitāra
Thierry Amar - basģitāra
Aidan Girt - bungas, sitamie instrumenti
Mauro Penzzente - basģitāra
Bruce Caudron - bungas, sitamie instrumenti
Efrim Menuck - ģitāra, klavieres, ērģeles
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Postroka flagmaņi Godspeed You Black Emperor jeb saīsinājumā GYBE! ir neapšaubāmi viena no vissavdabīgākajām parādībām mūsdienu rokmūzikas pasaulē, un spilgts piemērs šim izteikumam ir īsais albums "Slow Riot For New Zero Kanada" ar diviem plaši izvērstiem, minimālisma caurstrāvotiem un savstarpēji neatdalītiem skaņdarbiem "Moya" (10'51") un "BBF3" (17'45"). GYBE! mūziķi nesirgst ar vēlmi pārsteigt klausītājus ar milzīgu ātri nospēlētu nošu birumu. Tā vietā priekšroka dota dinamikai un noskaņām, kā arī ārkārtīgi smalkam un rūpīgi pārdomātam aranžējumam. Abas kompozīcijas ir instrumentālas, ja neskaita kādu aizraujošu sarunu par "trešās šķiras, trešās pasaules valsti" ar nosaukumu ASV, kas lieliski papildina fonā skanošo mūziku (piemēram, atkārtojošos klavieru akordus). Man vēl aizvien nav skaidrs, vai mūzika radusies šīs intervijas iespaidā, vai arī tā piemeklēta sarakstītajai mūzikai. Katrā ziņā panāktais efekts ir grandiozs, un nevajag nekādu vokālu! Šajā GYBE! diskā ietilpinātā mūzika ir īsts pārdzīvojums, tā ir patiesa un emocijām bagāta (tiesa, par dzīvespriecīgu to nenosauksi!). Visbeidzot, negadās bieži secināt, ka mode seko kāda mākslinieka darbam, nevis mākslinieks seko modei. Šis nu ir viens no tiem retajiem gadījumiem, tāpēc nav jābrīnās, ka GYBE! ir kļuvusi par postroka leģendu. Ja jums nav bail no depresīvas bezcerības smeldzošām skaņām, "Slow Riot For New Zero Kanada" būs īsts atradums.


CD NOSAUKUMS: Lift Your Skinny Fists Like Antennas To Heaven!
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Kranky Records
GARUMS: CD 1: 45'07"
CD 2: 42'14"
PAMATSASTĀVS:
Sophie Trudeau - vijole
Norsola Johnson - čells
David Bryant - ģitāra
Thierry Amar - basģitāra
Aidan Girt - bungas
Mauro Penzzente - basģitāra
Bruce Caudron - bungas
Roger Teller-Craig - ģitāra
Efrim Menuck - ģitāra, klavieres, ērģeles
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Līdz brīdim, kad mani kāds paziņa uzcienāja ar GYBE! disku "Lift Your Skinny Fists Like Antennas To Heaven!", man par šo kanādiešu formējumu nebija ne mazākā priekšstata. Ja nu vienīgi neskaita dažu postroka fanu internetā publicētos atzinumus, ka GYBE! esot šī progresīvā mūzikas stila flagmaņi Atlantijas okeāna viņā krastā. "Lift Your Skinny Fists Like Antennas To Heaven!" ir dubultalbums ar četrām instrumentālām kompozīcijām, kuras sastāv no vairākām puslīdz patstāvīgām daļām. Tātad - pietiekami daudz materiāla, lai varētu izdarīt secinājumu par šīs grupas mūziķu varējumu. Nenoliedzu, ka GYBE! mūzika ir ievietojama pašā postroka avangardā, un par to skaidri liecina rūpīgi pārdomātās, iespaidīgās abu albumu pirmās kompozīcijas. Abas sastāv no trim daļām, bet, manuprāt, īpašu ievērību pelna otrā diska pirmais gabals (Murray Ostril: "...They Don't Sleep Anymore On The Beach"/Monheim/Broken Windows, Locks Of Love Pt. III). Abos šajos skaņdarbos GYBE! demonstrē oriģinalitāti un dažviet pat muzikālu izcilību, jo īpaši skaņas izjūtas ziņā. Kā jau kārtīgam, minimālistiskam, mazliet depresīvam postrokam pienākas, šim ierakstam piemīt spēja šokēt nesagatavotu klausītāju gandrīz katru brīdi - izteikti muzikāliem fragmentiem nereti seko dažādu skaņu vāli (piemēram, CD 1 noslēgumā "The Buildings They Are Sleeping Now"). Domāju, ka šo GYBE! albumu prastu novērtēt ikviens postroka cienītājs, kas mūzikā raduši meklēt arvien mainīgas noskaņas... Tādu šeit netrūkst!


GONGZILLA

CD NOSAUKUMS: Thrive
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: LoLo Records
GARUMS: 53’40”
PAMATSASTĀVS:
Bon Lozaga – ģitāra
Hansford Rowe – basģitāra, balss
Benoit Moerlen – sitamie instrumenti, marimba
Gary Husband – bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kā varētu spriest pēc grupas nosaukuma, šis ir progresīvā roka vienības Gong turpinājums. Gongzilla albums “Thrive” ir nenoliedzami interesants. Tajā iekļautas deviņas kompozīcijas, no kurām divas var uzskatīt par dziesmām tikai tāpēc, ka tur piedalās Hansford Rowe vokāls (tas gan vairāk tiek pielietots kā instruments). Mūzika šajā albumā ir diezgan izteiksmīgs fusion, dažviet papildināts ar King Crimson raksturīgām niansēm. Par atsevišķiem gabaliem runāt nav vērts viena iemesla dēļ: tie lielākoties ir improvizācijas uz noteiktu basa un sitamo instrumentu ritmisko zīmējumu pamata. Mūzikas autori ir Hansford Rowe un Bon Lozaga, taču albuma pēdējo skaņdarbu “Console Warmer” abi sarakstījuši kopā ar lielisko bundzinieku Gary Husband, kurš pirms dažiem gadiem viesojās Rīgā. “Thrive” palīdzējis ierakstīt viens no pašreiz labākajiem avangarda ģitāristiem David Torn. Secinājums: kaut gan “Thrive” muzikālais materiāls ir diezgan izplūdis, šāds instrumentāla fusion paraugs ir pietiekoši interesants un profesionāli izpildīts, lai būtu vēlēšanās to klausīties atkārtoti (tikai atbilstošā noskaņojumā!).

GORDIAN KNOT

CD NOSAUKUMS: Gordian Knot
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Sensory Records
GARUMS: 58'07"
PAMATSASTĀVS:
Sean Malone - basģitāra, stick, taustiņi
Sean Reinert - bungas
Trey Gunn - touch ģitāra
Glenn Snelwar - ģitāra
Ron Jarzombek - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Gordian Knot nav nekas cits kā vēl viens bijušā Cynic basista un stick spēlmaņa Sean Malone projekts, kura īstenošanā viņam talkā nākuši daudzi pazīstami mūziķi, tai skaitā viņa partneris kopš Cynic laikiem Sean Reinert, King Crimson mūziķis Trey Gunn, Dream Theater basists John Myung un kādreizējais Watchtower ģitārists Ron Jarzombek. Kas gan, spēlējot kopā šādam instrumentālistu zvaigznājam, ir sanācis? Atbildes īsais variants varētu būtu šāds: mikstūra tehnokrātiem. Mēģināšu paskaidrot pilnīgāk. Vispirms jāatzīst, ka mūziķu sniegums ir nenoliedzami kvalitatīvs, taču diemžēl šis ir tas gadījums, kad kompozīcija ir pakārtota instrumentālistu tehniskās pilnības demonstrēšanai neatkarīgi no katra individuālā skaņdarba stila, un tādu šajā diskā pavisam ir desmit (savādi, ka sarakstā nav uzskaitīts septiņarpus minūšu garais epilogs). Tātad Gordian Knot sevišķi nerūp atmiņā paliekošu un viegli uztveramu tēmiņu ražošana, kaut gan dažam labam fragmentam (piemēram, "Code/Anticode" taustiņu akordu virknējums vai "Redemption's Way" pamattēma sākumā un beigās) tomēr piemīt tendence saglabāties galvā pēc tam, kad disks pāris reižu ir noklausīts. Būtu grēks sūdzēties par Gordian Knot mūzikas stilistisko bagātību. Dažos gabalos ("Code/Anticode", "Reflections", "Singularity", "Rivers Dancing") visai skaidri jaušama Sean Malone metāliskā pagātne, bet tiem krasā pretstatā ir mierīgais, taču dikti atonālais albuma ievads "Galois", Trey Gunn atsevišķi nospēlētais, meditatīvais "Megrez" (labs touch ģitāras solo spēles piemērs!) un J. S. Baha "Komm süsser Tod" pārlikums Sean Malone spēlētajam stick. Tad vēl atliek divi gabali ("Redemption's Way" un "Srikara Tal"), kas varētu kalpot par pamatu kulminējošām indiāņu rituāla dejām. Iespējams, grāmatiņā nav atrodama nekāda informācija par diska pēdējo skaņdarbu tā iemesla dēļ, ka stilistiskā ziņā tas nesakrīt ar pārējo albuma kontekstu, lai gan šis gabals noteikti ir viens no vieglāk uztveramajiem. Visbeidzot, noklausoties šo Gordian Knot ierakstu vairākkārt, man ir radies priekšstats, ka Sean Malone ir jūtami ietekmējies no albuma līdzproducenta Trey Gunn, tomēr, ja man būtu jāizvēlas starp vienu un otru, es dotu priekšroku šī King Crimson mūziķa solo albumiem. Secinājums: ja uzskatāt sevi par mūsdienīgas instrumentālas (rok)mūzikas cienītāju, mēģiniet iecirst zobus šajā vairāku izcilu mūziķu kopdarba auglī, - varbūt izrādīsies ēdams. Man nolūza priekšzobs un vienu daļiņu augļa nācās izspļaut…


GREY LADY DOWN

CD NOSAUKUMS: The Crime
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 53’03”
PAMATSASTĀVS:
Louis David – taustiņi
Julian Hunt – ģitāras
Martin Wilson – balss
Mark Robotham – bungas, sitamie instrumenti, svilpe
Sean Spear – basģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Grey Lady Down ir viena no tām grupām, kuras vieni nicina, bet citi – ceļ godā. Es piederu pie otrās kategorijas un uzskatu šo kvintetu par vienu no labākajām neoprogresīvā roka grupām, kas 90. gados svētījušas mūsu pasauli. Protams, grupas debijas albumam “The Crime” ir virkne trūkumu (sākot ar diezgan briesmīgo skaņu, beidzot ar neštimmīgām ģitārām), taču tas mūs iepazīstina ar piecu jaunu, talantīgu mūziķu domu patstāvību mūzikas paveidā, ko mēdz zākāt par plaģiātisku pēc definīcijas. Piekrītu, ka taustiņnieks Louis David mēdz atlaist pa kādam izsenam Mark Kelly trikam, bet mūzika ir pavisam savādāka nekā 80. gadu Marillion. Pārējie četri grupas mūziķi dara, ko var, lai līdzsvarotu galvenā mūzikas autora Louis David noslieces. Pozitīvie varoņi Grey Lady Down debijas albumā ir bundzinieks Mark Robotham (arī menedžeris) un dziedātājs/vārdu autors Martin Wilson, kura balsi es uzskatu par vienu no visspilgtākajām britu neoproga vēsturē. Basista Sean Spear spēle ir stabila, bet nav pārlieku uzkrītoša, un ģitārista Julian Hunt spēles stils robežojas ar heavy metal ģitāru spēku (ja vien viņa instruments štimmētu!). Par labākajām kompozīcijām Grey Lady Down debijas albumā uzskatāmas dziesmas “Thrill Of It All”, “Circus Of Thieves” un “The Fugitive (The Crime Part Two)”, kuras līdz pat 1998. gada vasarai ietilpa kvinteta koncertu repertuārā. Secinājums: ieraksts ne visiem, bet tiem, kas ciena jauneklīgu, melodisku un enerģisku britu neoprogresīvo roku.

CD NOSAUKUMS: Forces
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 64’22”
PAMATSASTĀVS:
Louis David – taustiņi
Julian Hunt – ģitāras, vijole
Martin Wilson – balss
Mark Robotham – bungas, sitamie instrumenti, timpāni, gongs
Sean Spear – basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Grey Lady Down otrais studijas albums ir visādā ziņā pārāks par pirmo. Pirmkārt, jāpiemin ievērojamais skaņas uzlabojums. Otrkārt, grupa ir vēl vairāk nostabilizējusi savu muzikālo “es”, kaut gan Mark Kelly spēles stila iezīmes vēl aizvien ir manāmas taustiņnieka Louis David izpildījumā. Treškārt, “Forces” ietvertās kompozīcijas ir profesionālāk uzrakstītas, tomēr joprojām dziesmu nobeigumi ne vienmēr ir loģiski (piemēram, citādi nevainojamā dziesmā “The Cold Stage”). Martin Wilson vokāls ir vēl pārliecinošāks nekā pirmajā albumā un Julian Hunt ģitāras beidzot ir nosakņotas. Lai gan grupa ir acīm redzami attīstījusies, skaņdarbu emocionalitāte nav mazinājusies. Veiksmīgākie šī albuma gabali noteikti ir “Battlefields Of Counterpane” un “The Flyer” (šeit vienā brīdī Julian Hunt ģitāra ieskanas akurāt kā Mike Oldfield instruments), taču arī pārējās dziesmas ir vairāk vai mazāk atraktīvas. “Forces” ir ieteicams visiem neoproga faniem, kas priekšroku dod dzīvīgai mūzikai, interesantiem dziesmu vārdiem un garām kompozīcijām (trīs kompozīcijas ilgst 10 minūtes un vairāk!).

CD NOSAUKUMS: Fear
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 59’29”
PAMATSASTĀVS: Mark Westworth – taustiņi
Steve Anderson – ģitāras, balss
Martin Wilson – balss
Mark Robotham – bungas
Sean Spear – basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Fear” ir nenoliedzami visveiksmīgākais no trijiem Grey Lady Down studijas albumiem. Tas vien pašiem mūziķiem zināms, kādā veidā viņi spēja panākt tik labu iznākumu, jo bija notikusi būtiska sastāva maiņa – grupā vairs nebija galveno komponistu, proti, taustiņnieka Louis David un ģitārista Julian Hunt (kopā ar viņu gan sarakstīta puse no “Fear” ietvertā materiāla). Viņu vietā nāca attiecīgi Mark Westworth un Steve Anderson. Atšķirībā no iepriekšējiem diviem albumiem “Fear” sarakstījuši visi pieci grupas dalībnieki kopā. Iespējams, tieši šis ir iemesls patīkamajam iznākumam, kas novieto Grey Lady Down draudīgi tuvu tādām britu neoproga zvaigznēm, kā IQ, Pendragon, Jadis, u.c. Pilnveidojušās kompozīcijas iemaņas, arī skanējums ir kļuvis labāks nekā iepriekšējā ierakstā. No septiņām šajā albumā ietvertajām dziesmām visas ir neoprogresīvā roka paraugi, bet īpaši jāizceļ dziesmas “And Finally”, “Usurper” un “Sliding”, kuras galvenā tēma atgādina 70. gadu progresīvā roka un fusion monstrus. Enerģisks, progresīvs ieraksts, kam vajadzīgs iespējami drīzāks turpinājums. “Fear” ietilpst visi nepieciešamie komponenti, lai tas spētu priecēt daudzus jo daudzus progroka fanus.

CD NOSAUKUMS: The Time Of Our Lives
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: CD 1: 73’24”
CD 2: 72’18”
PAMATSASTĀVS:
Mark Westworth – taustiņi
Steve Anderson – ģitāra
Martin Wilson – balss
Mark Robotham – bungas
Sean Spear – basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Atzīšos uzreiz, ka šī “dzīvā” dubultalbuma recenzija varētu nebūt par visiem 100% objektīva. Ne jau tāpēc, ka Mark Robotham ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuru iespējami bieži apmainos viedokļiem par notikumiem progresīvās mūzikas pasaulē, bet gan drīzāk cita iemesla dēļ – tas bija izsludināts kā pēdējais Grey Lady Down koncerts, kuru man bija tas gods baudīt klātienē. Tas notika 1998. gada 11. jūlijā pašā Londonas sirdī, klubā Astoria 2. “The Time Of Our Lives” var pamatoti uzskatīt par Grey Lady Down labāko dziesmu apkopojumu koncerta variantā. Dziesmas, kas bija iekļautas grupas debijas albumā, “beidzot skan ar tādu enerģiju, kādu tās bija pelnījušas agrāk (..)” – tā raksta paši grupas dalībnieki CD brošūrā. Noklausoties šos diskus, atliek vienīgi piekrist šādam izteikumam. “Time Of Our Lives” ir ievērojams arī divu citu nopelnu dēļ – pēdējā koncertā grupa demonstrēja pilnīgi jaunu un agrāk neizdotu 15 minūšu skaņdarbu “The Perfect Dream”, kā arī izpildīja visu triloģiju “The Crime” vienā stiepienā, kas kopā aizņem 33 minūtes (!) CD2 skanēšanas laika. Debijas albumu šajā koncertalbumā pārstāv jau pieminētās kompozīcijas “The Crime” pirmās divas daļas, daļa no “Thrill Of It All”, “12:02” un “Annabel” – vienīgā dziesma, kas netika ierakstīta Astoria 2 koncertā, bet gan divus gadus agrāk Grey Lady Down Ziemeļamerikas turnejas laikā, tāpēc tās skanējums atšķiras no pārējām dziesmām. No otrā albuma “Forces” grupa nospēlēja “The Nail”, “Without A Trace”, “Battlefields Of Countrpane” un, protams, “The Flyer” (apvienojumā ar jau pieminēto “Thrill Of It All”), bet no “Fear” – “And Finally”, “Final Decree”, “Rollercoaster”, “A Modern Day Cavalier” un kolosālo “Sliding”. Ar šādu jauku dziesmu buķeti Grey Lady Down tovakar atvadījās it kā uz neatgriešanos, kaut gan pagājušā gada rudenī grupa tomēr atsāka darbību ar jaunu bundzinieku un agrāko laiku ģitāristu Julian Hunt. Ja nu Grey Lady Down ir izlēmuši turpināt regulāru darbību, atliek vienīgi novēlēt veiksmi, rakstot jaunus, aizraujošus gabalus un melodijas, kā arī nebaidīties no eksperimentiem – līdz šim grupas mūzikā to nav bijis daudz.


GROOVECTOR

CD NOSAUKUMS: Ultramarine
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Somija
IZDEVĒJS: Mellow Records
GARUMS: 63'55"
PAMATSASTĀVS:
Mikko Heininen - taustiņi
Teemu Huunonen - flauta, ģitāra
Kalle Aalto - bungas
Rauli Viitala - ģitāras
Teemu Niemela - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Viens no maniem lielākajiem atklājumiem pēdējā gada laikā ir kolosālais Groovector debijas albums "Ultramarine". Par spīti salīdzinoši niecīgajam mūziķu vecumam viņu profesionālais līmenis un kompozīcijas iemaņas sit pušu ne vienu vien pieredzējušu progroka onkuli ar padzisušu radošo dzirksti. "Ultramarine" ir simtprocentīgi instrumentāls ieraksts, bet tas katrā ziņā ir viens no tiem, kurā vokāla iztrūkumu var droši uzskatīt par ieguvumu (tiesa, patlaban grupā ir iesaistījies dziedātājs), jo balsvedība nereti ir uzticēta flautai. Šajā albumā iekļautās septiņas kompozīcijas skaidri saka priekšā, ka Groovector mūziķi ir labi pazīstami ar 70. gadu - galvenokārt Canterbury grupu Caravan, Soft Machine, Hatfield & The North u.c. - progresīvo mākslinieku atstāto mantojumu, kā arī ar 20. gadsimta akadēmisko mūziku. Vislielākā loma Groovector skanējumā ir Mikko Heininen virtuozi spēlētajām klavierēm un Hammond ērģelēm, taču tikpat lielu atzinību pelna basģitārista Teemu Niemela sniegums. Lieliska ir arī albuma uzbūve - tas sākas ar grandiozo "Krawagna", kas pavisam neuzkrītoši uzjunda milzīgu iekāri dzirdēt pārējo materiālu. "Walzwerk" ir nedaudz mazāk izteiksmīgs skaņdarbs, taču pavisam akadēmiskā garā ieturētais skaņdarbs "Humbelbee" liek veselam skudru bariņam skraidīt uz leju augšu pār manu muguru. Vēl viena neapšaubāma pērle ir gabals ar nosaukumu "Selangor" - brīnišķīgs akustiskās ģitāras ievads pārtop varenā, 70. gadu Steve Hackett un Camel jaunradi nedaudz atgādinošā turpinājumā visai grupai kopā. "Melange" ir pietiekami izvērsts un sarežģīts skaņdarbs, taču, manuprāt, tam varētu būt mazliet izkoptāka forma. Pārsteidzoši vienkāršs un skaists ir īsais akustisko ģitāru duets "Berceuse", kas bez pauzes pāraug manā favorītā, proti, gandrīz 17 minūšu garajā "Elegie", kuru var pamatoti uzskatīt par šajā diskā ietvertā materiāla daidžestu (izskaņā tiek atkārtota tā pati flautas tēma, kas dzirdama pirmā gabala sākumā). Patiesi grandiozs albuma nobeigums! Secinājums: "Ultramarine" noderētu par gardu kumosu ikvienam, kurš sevi uzskata par intelektuālas mūzikas cienītāju - vilšanās jāpiedzīvo nebūs! Vienīgais virziens, kurā Groovector vajadzētu piestrādāt, ierakstot nākamo albumu, ir ne pārāk pārliecinošais skanējums.


GROUPA

CD NOSAUKUMS: Lavalek
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Xource Records
GARUMS: 48’55”
PAMATSASTĀVS:
Mats Edén – vijoles, alts, melodeons
Terje Isungset – sitamie instrumenti
Sofia Karlsson – balss
Jonas Simonson – flautas, stabules
Rickard Åström – taustiņi, klavieres
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kā jau esmu citkārt sacījis, folkmūzika un folkroks mani īpaši nesaista, ja nu vien nav runa par gluži pārcilvēciskiem sasniegumiem šajos mūzikas novirzienos. Groupa ir kārtējais firmas Xource Records produkts un tas ir spilgts 20. gadsimta beigu zviedru folkmūzikas paraugs. Neraugoties uz dažiem skaņas pilnveidojumiem, kas iespējami, laižot darbā ciparu tehnoloģijas ierīces (arī sintezatorus), Groupa mūzika ir izteikti akustiska. No desmit gabaliem sešus ir sarakstījuši grupas dalībnieki, bet pārējie četri ir citu zviedru tautas mūziķu darbu adaptācijas. Kopumā albums “Lavalek” liecina par kvinteta dziļo izpratni par tautas mūziku un instrumentācijas prasībām. Sevišķas uzslavas vērts ir sitēja Terje Isungset un pūtēja Jonas Simonson darbs (īpaši titulkompozīcijā). Diemžēl dziedātājas Sofia Karlsson izteiksmīgais un precīzais vokāls ir pielietots pārāk reti – tas skan tikai piecās dziesmās. Progresīvas folkmūzikas faniem (un, iespējams, daļai Dead Can Dance piekritēju) šis Groupa ieraksts būtu līdzvērtīgs medusmaizei, ja ne kam vēl gardākam.

GROVJOBB

CD NOSAUKUMS: Vattarnas fest
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Garageland Records
GARUMS: 40'54"
PAMATSASTĀVS:
Jesper Jarold - basģitāra, vijole
Jerry Johansson - ģitāra, cītara
Simon Krarup Jensen - flauta
Ola Wolfhechel Jensen - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Var jau gadīties, ka 20. un 21. gadsimta mijā vēl ir palicis kāds melomāns, kas ne reizi nav dzirdējis Jethro Tull agrīnā posma un Hawkwind ierakstus. Tā kā šo grupu ieraksti mūzikas tirgū vēl nav zaudējuši vērtību un ikviena sevi cienoša veikala plauktos var atrast viņu diskus, rodas jautājums: kādēļ zviedru grupa Grovjobb tik dikti vēlas viņiem līdzināties? Iespējams, atbildes vietā atskanētu pretjautājums: "Jā, bet cik tad šodien ir tādu mūziķu, kas spēlē tik nemodernu, turklāt instrumentālu rokmūziku?" Te nu tikai atliek piekrist. Patiesi - noklausoties "Vattarnas fest", kļūst skaidrs, ka šīs grupas mērķis nav piedalīties Eirovīzijā un tamlīdzīgos konkursiņos, bet gan uzticība mūzikas (dvēseles?) skaidrībai, neaprakstāmām, mazliet mistiskām noskaņām un dažbrīd atonālām flautas un ģitāras saspēlēm. Mūziķu sniegums caurmērā ir pieņemamā līmenī, bet īpaši būtu jāizceļ ģitārista/komponista Jerry Johansson veikums. Tomēr Grovjobb ir vēl jāatrisina viena nopietna problēma, proti, bundzinieka Ola Wolfhechel Jensen spēle nav sevišķi stabila. Cita - mazāk nozīmīga - iebilde varētu tikt raidīta skaņu režisora virzienā, kaut gan var gadīties, ka šāda, "matēta" skaņa vislabāk atbilst grupas muzicēšanas stilam. Grovjobb otrajā albumā "Vattarnas fest" iekļautās piecas kompozīcijas rada vienotu priekšstatu, kaut gan nekādi nesaprotu, kādēļ albums sākas ar, manuprāt, visvājāko gabalu "Visa fran Arendal". Dīvainu, bet visādā ziņā pozitīvu iespaidu atstāj 19 minūšu garais titulskaņdarbs, kā arī vienīgais Jesper Jarold radītais gabals "Gaddans jakt" ar varen smieklīgu tēmas meldiņu, kas atgādina 60. un 70. gadu padomju kino ar Kaukāza ainām. Secinājums: "Vattarnas fest" ir savāds albums, kura muzikālais saturs pilnībā atbilst vizuālajam ietērpam. Ieraksts dīvainu noskaņu cienītājiem.

GTR

CD NOSAUKUMS: GTR
IZDOŠANAS GADS: 1986
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Arista Records
GARUMS: 44’18”
PAMATSASTĀVS: Steve Howe - ģitāra, sintezatori, balss
Steve Hackett - ģitāra, sintezatori, balss
Max Bacon - balss
Phil Spalding - basģitāra, balss
Jonathan Mover - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

80. gadi bija roka veterānu augstlēkšanas sacensību laiks. Par viņu 60. un 70. gadu sasniegumiem neviens i negribēja dzirdēt, bet neakadēmiskās mūzikas pasaulē dominēja disko un dažādi repa paveidi. Šķiet, ASV bija viena no nedaudzajām zemēm, kur ļaudis vēl zināja nozīmi vārdam “rokmūzika”. Uz amerikāņu tirgu tēmētais bijušā Yes ģitārista Steve Howe un ex-Genesis ģitārista Steve Hackett kopīgi izveidotais projekts GTR, kura vienīgajā studijas albumā ietverts 10 vairāk vai mazāk sakarīgu gabalu (to vidū arī hitsingls “When The Heart Rules The Mind”). Protams, visu dziesmu autori ir Hackett un Howe, bet atsevišķu dziesmu līdzautori ir pārējie grupas dalībnieki, kuru sniegums jānovērtē ar vislielāko atzinību (jo īpaši dziedātāja Max Bacon). Šeit ir divi instrumentāli skaņdarbi – Howe skaņdarbs “Sketches In The Sun” un Hackett radītais ģitāru uzbrukums “Hackett To Bits”, kas plūstoši pāriet, manuprāt, visveiksmīgākajā šā ieraksta dziesmā “Imagining”. Pārējais materiāls atbilst abu ģitāristu vidusmēra spējām, tāpēc mans ieteikums progrokeriem ir šāds: abi virtuozi sevi daudz labāk ir parādījuši 70. gados. Taču ja jūs esat ar mieru paklausīties popsīgāku progroka versiju (lielākoties 4/4 taktsmērā) ar ārkārtīgi emocionālu dziedājumu un melodiskām ģitāru partijām, tad ziniet, ka šis albums ir tieši tas, kas jums vajadzīgs.

TREY GUNN

CD NOSAUKUMS: One Thousand Years
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Discipline Global Mobile
GARUMS: 43’04”
PAMATSASTĀVS: Trey Gunn – stick, balss
Serpentine – balss
Bob Muller – tabla, sitamie instrumenti, bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

90. gadu King Crimson basista/stickista Trey Gunn solo albumam “One Thousand Years” ir milzīgas pretenzijas uz kādu no visaugstākajām vietā eksperimentālās mūzikas pasaulē. Klausoties “One Thousand Years”, grūti ir noticēt, cik daudz iespējams paveikt uz instrumenta, ko sauc par stick. Ja to spēlē tāds lietpratējs, kā Trey Gunn, nav vajadzīgi ne taustiņu dēļi, ne ģitāras, ne basģitāras. To visu var paveikt uz viena instrumenta ar 10 vai vairāk stīgām. Līdz ar to “One Thousand Years” galvenā ideja neslēpjas dziesmās vai atsevišķos skaņdarbos (to pavisam šeit ir astoņi), bet gan brīnišķīgā instrumenta meistarīgajā pielietojumā. Piemēram, skaņdarbā “Into The Wood” Trey Gunn spēlētais stick izklausās pēc paša maestro Fripa elektriskās ģitāras izdarībām, bet jau nākamais gabals “The Gift” liek mums paredzēt šā instrumenta nākotni, kad baznīcā ērģeles varēs mierīgi aizstāt, teiksim, meistarīgu stickistu trio vai kvarteti. Kā Serpentine, tā arī Trey Gunn vokāls lieliski atbilst noskaņām bagātajai mūzikai, kuras autors ir pats stickists. Jauks ieraksts, kas vienlīdz labi noder fonam un nopietnai baudīšanai. Dziesmiņu vai pārlieku sarežģītu kompozīciju tīkotājiem iesaku pameklēt ko citu.

CD NOSAUKUMS: The Third Star
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Discipline Global Mobile
GARUMS: 43’17”
PAMATSASTĀVS: Trey Gunn – Warr ģitāra, stick
Bob Muller – bungas, tabla, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10
Līdzīgi “One Thousand Years” Trey Gunn nākamais solo albums “The Third Star” ir ievērojams mākslas darbs. Tas ir galvas tiesu pārāks par iepriekšējo ne vien kompozīcijas, bet arī dažādības ziņā. Agrāko gadu ieroci – stick – Trey Gunn nu ir gandrīz pilnībā nomainījis ar jaunu stīgu instrumentu, kuru sauc par Warr ģitāru (stick tiek spēlēts tikai vienā gabalā). “The Third Star” ir 70% instrumentāls – pārējais ir trīs dziesmas, kurā dzirdamas pavisam trīs lieliskas vokālistes: Roberta Fripa kundze Toyah Wilcox, itāļu dziedātāja Alice Bissi un fantastiskā Serpentine. Divus skaņdarbus šim albumam Trey Gunn palīdzējis sarakstīt un ierakstīt cits King Crimson mūziķis – sitējs Pat Mastelotto. Iznākums ir iepriecinošs – eksperimentāls un ļoti drosmīgs muzikāls solis, ko prastu novērtēt ikviens profesionāls mūziķis, mūzikas kritiķis un jauno laiku King Crimson fans. Tiesa, pārējos gan apdraud iespēja nenodibināt tuvas attiecības ar Trey Gunn mūziku.