GENESIS


CD NOSAUKUMS: And The Word Was...
IZDOŠANAS GADS: 1969
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: London
GARUMS: 54’55”
PAMATSASTĀVS: Michael Rutherford – basģitāra, ģitāra, balss
Anthony Phillips – ģitāra, balss
Peter Gabriel – balss, flauta
Tony Banks – taustiņi, balss
John Silver – bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Albums “And The Word Was...” (vai sākotnēji nosauktais “From Genesis To Revelation”) parasti tiek pieminēts vienīgi Genesis diskogrāfijās. Šīs grupas vēlāko laiku darbu pazinējiem būtu nopietnas grūtības identificēt šajā albumā iekļauto 17 dziesmu autorus, ja vien priekšplānā nebūtu Peter Gabriel unikālā vokāla. Nespēju nepiekrist kādam paziņam, kurš “And The Word Was...” nosauca par bītliem 60. gadu vidū ar nelielu stīgu un pūtēju sastāvu. Tomēr The Beatles bija labāki dziesmu rakstītāji, un Genesis sekoja viņu paraugam nevis tāpēc, ka paši briesmīgi to vēlējās, bet gan producenta Jonathan King ietekmes dēļ. Kings bija vēlējies Genesis pataisīt par nākamajiem bītliem (albums iznāca laikā, kad neviens vairs nešaubījās par bītlu nākotni), taču nekas nesanāca. Lai arī visiem pieciem grupas mūziķiem bija knapi pāri 20, viņu patiesā vēlme bija spēlēt kaut ko jaunu un agrāk nedzirdētu (to viņi paveica jau nākamajā ierakstā). Šajā albumā zināmas oriģinalitātes atblāzmas ir samanāmas vienīgi dziesmās “In The Beginning” un “The Serpent”. Pārējās 15 dziesmas ir 2 - 3 minūšu garas, sentimentālas un sīrupainas, bet tādas vislabāk noderīgas kā fona mūzika mana pāpas un māmas vecuma ļaužu saietos (tomēr varu derēt, ka viņi izvēlēsies citu skaņražu dziesmiņas). Kopumā nav jau nemaz tik ļauni ar šo albumu, tomēr ir grūti to saukt par pilntiesīgu Genesis ierakstu. Šis albums ir ieteicams šīs grupas ierakstu kolekcionāriem, kā arī bītlu un viņu laikabiedru faniem.

CD NOSAUKUMS: Trespass
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 42’45”
PAMATSASTĀVS:
Peter Gabriel – balss, flauta, akordeons, tamburīns, basbunga
Anthony Phillips – ģitāras, dulcimers, balss
Anthony Banks – ērģeles, klavieres, melotrons, ģitāra, balss
Michael Rutherford – basģitāra, ģitāras, čells, balss
John Mayhew – bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad Genesis bija pateikuši atvadu vārdus producentam Jonathan King, viņi jutās kā kanārijputniņi brīvībā, jo beidzot varēja darīt, ko paši vēlas. Ar tādu attieksmi tapa viņu pirmais nopietnais albums “Trespass”, kurā iekļautas tikai sešas kompozīcijas. Nešaubieties ne mirkli – toreiz nekas tāds vēl nebija dzirdēts! Nu jā, varētu mēģināt pārmest jaunajai grupai centienus līdzināties Yes vai citiem to laiku gudrajiem, taču līdzību iespējams saskatīt tikai vienā aspektā – domu oriģinalitātē. Genesis mūzika bija pilnīgi savādāka. Par grupas galveno trumpi “Trespass” laikā kļuva Peter Gabriel ar ārkārtīgi teatrālo dziedāšanas manieri un spilgto personību. Nenoliedzami daudz ieguldījuma Genesis oriģinālā skanējuma izveidē devis taustiņnieks Tony Banks un ģitārists Anthony Phillips. Vienīgā saikne ar iepriekš aprakstīto albumu “And The Word Was...” ir bītliskie kori. “Trespass” iekļauto dziesmu vidū ir dažas pērles – “Visions Of Angels”, “The Knife” un “White Mountain”. Arī pārējām trim dziesmām nav nekādas vainas, taču tām pietrūkst pompa. Katrā ziņā “Trespass” liecina par Genesis milzīgo potenciālu jau pašā (pareizā) ceļa sākumā. Protams, šis albums nespēj līdzināties nevienam no nākamiem pieciem vai sešiem. Secinājums: obligāts pirkums visiem tiem 70. gadu Genesis faniem, kam vēl šī albuma nav, bet Phil Collins līderības posma atzinējiem iesaku drīzāk pameklēt viņa albumu “Face Value”.

CD NOSAUKUMS: Nursery Cryme
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJFIRMA: Virgin Records
GARUMS: 39’27”
PAMATSASTĀVS: Tony Banks – ērģeles, melotrons, klavieres, ģitāra, balss
Michael Rutherford – basģitāra, ģitāra, balss
Peter Gabriel – balss, flauta, basbunga, tamburīns
Steve Hackett – ģitāras
Phil Collins – bungas, balss, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pirmais Genesis albums klasiskajā sastāvā. “Nursery Cryme” ir arī pirmais viscaur progresīvais Genesis ieraksts, kurā atrodamas tādas pērles, kā “The Musical Box” un “The Fountain Of Salmacis”. Nomainot bundzinieku John Mayhew ar Phil Collins, grupa spēra pareizu soli, jo Fila spēcīgais un izsmalcinātais sitamo instrumentu spēles stils lieliski iederas grupas mūzikas kontekstā. Otra jaunatnācēja – Steve Hackett – uzdevums bija nesalīdzināmi grūtāks: pildīt ģitārista funkcijas, kas agrāk bija vispārēji atzītā Genesis ģitārista Anthony Phillips pienākums. Stīvam tas izdevās labāk, nekā daudzi bija gaidījuši, un viņš palika Genesis sastāvā līdz pat 1977. gadam. Šajā ierakstā grupa jau ir pilnībā atbrīvojusies no bītliskiem piedziedājumiem. Spilgti teatrālas iezīmes atkal jaušamas Peter Gabriel dziedāšanā – vēlos to nosaukt par vokālo mākslu, kuru tikpat izteiksmīgā veidā spējuši pasniegt vienīgi Peter Hammill un Fish. Svarīga nozīme ir dziesmu vārdiem, kam šāda stila mūzikā ir ārkārtīgi svarīga nozīme – tie ir asprātīgi un piesātināti ar visneiedomājamākajām metaforām (mākslinieciski augstvērtīgi dziesmu vārdi ir sastopami visos turpmākajos Genesis ierakstos), tāpēc priekšroka ir tiem, kas saprot angļu valodu. Progresīvā roka cienītājiem, kam šī ieraksta vēl nav, tas jāiegādājas steigšus – “Nursery Cryme” ir Marillion, Twelfth Night, The Flower Kings, Pendragon un daudzu citu grupu ietekmju pirmavots.

CD NOSAUKUMS: Foxtrot
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 51’22”
PAMATSASTĀVS: Phil Collins – bungas, balss, sitamie instrumenti
Peter Gabriel – balss, flauta, basbunga, tamburīns, oboja
Michael Rutherford – basģitāra, ģitāra, balss, čells
Tony Banks – ērģeles, melotrons, klavieres, ģitāra, balss
Steve Hackett – ģitāras
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

“Foxtrot” ir otrais klasiskā Genesis albums un tas – kopā ar nākamo – iezīmē grupas radošās izaugsmes virsotni, kuru pārspēt viņiem nav bijis lemts, neraugoties uz komerciāliem panākumiem 80. gados. Šajā albumā ir pavisam pieci skaņdarbi jeb pieci muzikāli pieminekļi. Katrs no tiem ir stāsts ar daudzveidīgām nokrāsām un emocijām. “Foxtrot” pirmā dziesma “Watcher Of The Skies” sākas ar melotrona ievadu, kas pakāpeniski noved līdz noteiktam ritmiskam zīmējumam (tas patapināts no Morzes ābeces) un galu galā arī līdz pašai dziesmai. “Time Table” ir jauka balāde, kas atsauc prātā albumu “Trespass”. “Get ‘Em Out By Friday” un “Can-Utility And The Coastliners” ir pamatakmens progresīvā roka skaņdarbu standartiem, kurus vairāk vai mazāk veiksmīgi centušies ievērot gandrīz visi neoprogeri. “Horizons” ir Steve Hackett solo numurs, kuru var uzskatīt par šī ģitārista nepārprotamu atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš tika pieņemts grupā. “Foxtrot” beidzas ar kolosālo 23 minūšu opusu septiņās daļās “Supper’s Ready”. Satriecošs albums, kas ietu pie sirds ikvienam, kam patīk MŪZIKA.

CD NOSAUKUMS: Selling England By The Pound
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 53’44”
PAMATSASTĀVS: Phil Collins – bungas, balss, sitamie instrumenti
Peter Gabriel – balss, flauta, basbunga, tamburīns, oboja
Michael Rutherford – basģitāra, ģitāra, balss, čells
Tony Banks – ērģeles, melotrons, klavieres, ģitāra, balss
Steve Hackett – ģitāras
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Pastāv uzskats, ka “Selling England By The Pound” ir vēl veiksmīgāks albums nekā “Foxtrot”, taču vienīgais izteikums, kam es varētu piekrist ir šāds: kompozīcijas ir kļuvušas vēl rafinētākas. Lai nu kā, es tomēr neatbalstu viedokli, ka “Foxtrot” kaut kādā ziņā atpaliktu no šī Genesis albuma, kas grupai deva pirmo hitsinglu tās vēsturē – “I Know What I Like (In Your Wardrobe)”. Šis ieraksts lieliski papildina iepriekšējā albumā izteikto muzikālo domu – dažviet ir velkamas paralēles, piemēram, “Horizons” ideāli sasaucas ar “More Fool Me” (kurā pirmo reizi ar vokāla solo uzstājas Phil Collins), bet “The Battle Of Epping Forest” ir nosacīts atgādinājums par “Can-Utility And The Coastliners”. Protams, tas nenozīmē, ka “Selling England By The Pound” ir jāuztver kā pašplaģiāts, un to apstiprina trīs grandiozi skaņdarbi, kas ietverti šajā albumā – “Dancing With The Moonlit Knight”, “Firth Of Fifth” un “The Cinema Show”, un kuriem līdzīgu nav bijis nevienā citā Genesis albumā. Tāpat kā “Foxtrot”, arī “Selling England By The Pound” ir kategoriski ieteicams visiem, kas raduši nepilnas stundas laikā noklausīties daudz vairāk mūzikas, nekā Latvijas iedzīvotājiem gada laikā piedāvā Radio ŠipkēvicHouse un tamlīdzīgi māksliniecisko vērtību killeri.

CD NOSAUKUMS: The Lamb Lies Down On Broadway
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: CD 1: 45’37”
CD 2: 48’52”
PAMATSASTĀVS: Michael Rutherford – basģitāra, ģitāra
Phil Collins – sitamie instrumenti, balss
Steve Hackett – ģitāras
Tony Banks – taustiņi
Peter Gabriel – balss, flauta
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“The Lamb Lies Down On Broadway” ir viens no pirmajiem (ja ne pats pirmais) konceptalbumiem progresīvā roka pasaulē. Daudzi šī mūzikas stila pazinēji to joprojām uzskata par nepārspētu mākslas darbu, tomēr tas nav tik stabils, cik iepriekšējie divi Genesis albumi. Varbūt tāpēc, ka šis ir dubultalbums, bet, lai sarakstītu tik plašu kompozicionāli viendabīgu un spēcīgu materiālu, nepieciešama nesagraujama domu vienotība grupas dalībnieku vidū. Ap 1974. gada sākumu Genesis dalībnieku vidū vienprātības vairs nebija – Pīters juta, ka tuvojas viņa mākslinieciskais briedums un jāsāk solo karjera. Tomēr dziedātāja uzrakstītais librets un dziesmu vārdi kārtējo reizi šokē ar asprātībām un reālistisku ironiju. Mūzika ir vairāk vai mazāk tipiska 70. gadu sākuma Genesis, kaut gan lieliski redzams katra mūziķa individuālais virzījums. Skaidri jaušama Peter Gabriel vēlme eksperimentēt – šķiet, ka ar balsi viņam vairs nepietiek, lai izteiktu savu ģeniālo personību. Varbūt tieši šī iemesla dēļ “The Lamb Lies Down On Broadway” ierakstā piedalījies viens no visu laiku veiksmīgākajiem eksperimentālās mūzikas pārstāvjiem – Brian Eno. Runājot par diska uzbūvi, jāsecina, ka CD1 ir tieši tāds, kā vajadzētu būt, taču CD2 ir nedaudz izstiepts – “The Colony Of Slippermen” ir pārāk daudz eksperimentu, lai gan to jau ir pietiekoši skaņdarbā “The Waiting Room”, kas ir tā paša diska sākumā. Tomēr, neraugoties uz, manuprāt, pārlieko eksperimentēšanu, “The Lamb Lies Down On Broadway” ir cienīgs saukties par progresīvā roka klasiku. Visvairāk ieteicams topošiem teātra režisoriem un mūzikas autoriem.

CD NOSAUKUMS: A Trick Of The Tail
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 51’08”
PAMATSASTĀVS:
Mike Rutherford – ģitāra, basģitāras
Tony Banks – klavieres, sintezatori, ērģeles, melotrons, ģitāra, balss
Steve Hackett – ģitāras
Phil Collins – bungas, balss, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Nevienam prātā nevarēja ienākt, ka Genesis turpinās darbību bez Peter Gabriel. Taču, kā izrādījās, komerciālās veiksmes kalngals grupai vēl bija priekšā. Ceļu šajā virzienā Genesis sāka ar diviem progresīviem studijas albumiem, no kuriem viens ir “A Trick Of The Tail” (otra ieraksta recenzija atrodas bišku zemāk). Par Genesis līdervokālistu negaidot bija kļuvis bundzinieks Phil Collins. Lai arī Peter Gabriel vokālās attīstības līmeni Fils sasniedza kādus piecus gadus vēlāk, viņa centieni albumā “A Trick Of The Tail” ir apsveicami. Kopumā šis ieraksts vislabāk parāda Tony Banks un Mike Rutherford spējas rakstīt jaukas dziesmas progresīvā roka formātā (protams, komponēšanā piedalās arī Phil Collins un Steve Hackett). Veiksmīgākās kompozīcijas šajā albumā ir grupas kopdarbi “Dance On A Volcano” un “Los Endos”, ārkārtīgi brīnišķīgais Tony Banks gabals “Mad Man Moon” un “Ripples...”, kura autori ir Tony Banks un Mike Rutherford. Ir arī vājākas dziesmas, piemēram, “Robbery, Assault And Battery” un tituldziesma, kas muzikālā naivuma (?) dēļ atgādina grupas agrīnos darbus. Neraugoties uz šiem pāris nieka mīnusiem, “A Trick Of The Tail” ir nenoliedzami labs ieraksts un, iespējams, vislabākais, ko Genesis radīja kā kvartets.

CD NOSAUKUMS: Wind And Wuthering
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 50’57”
PAMATSASTĀVS:
Phil Collins – balss, bungas, sitamie instrumenti
Steve Hackett – ģitāras, kalimba
Mike Rutherford – basģitāras, ģitāras
Tony Banks – klavieres, sintezatori, Hammond ērģeles, melotrons
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc daudzu progresīvā roka pazinēju domām “Wind And Wuthering” ir pēdējais Genesis progresīvais studijas albums (tajā pašā gadā tika izdots koncertnieks “Seconds Out”). Tas ir arī pēdējais Genesis studijas ieraksts ar ģitārista Steve Hackett piedalīšanos, kurš jau 1975. gadā izdeva pirmo solo albumu un pēc atvadām no grupas turpināja spožu solo karjeru. Vispār “Wind And Wuthering” ir dīvains albums – to ievada pāris žilbinoši spilgtu progroka šedevru (Banks, Hackett & Rutherford sarakstītais gabals “Eleventh Earl Of Mar” un Tony Banks 10 minūšu solo numurs “One For The Vine”), kam seko Phil Collins solo karjeras cienīgais Mike Rutherford lipeklis ar zīmīgu nosaukumu “Your Own Special Way” (pirmā mīlas dziesma grupas vēsturē) un ciešamā instrumentālā kompozīcija “Wot Gorilla?”, kas izklausās tā, it kā Banks un Collins to būtu uzrakstījuši vienīgi tāpēc, lai varētu pazīmēties. Tad nāk vēl viens Tony Banks solo numurs ar neregulāru taktsmēru – “All In A Mouse’s Night”, bet ko līdz lieka ceturtdaļa vai astotdaļa, ja pats muzikālais materiāls ir nosacīti nabadzīgs? Raksturā līdzīgs ir nākamais gabals “Blood On The Rooftops”, kura autori ir Collins un Hackett (akustiskās ģitāras ievads ir ļoti jauks). Rutherford un Hackett gabals “Unquiet Slumbers For The Sleepers...” un grupas kopdarbs “...In That Quiet Earth” ir kārtējie progroka šedevri, bet albuma noslēgums “Afterglow” ir Tony Banks aprēķinātais vidējais aritmētiskais no visa “Wind And Wuthering” ietvertā materiāla. Labs ieraksts, kas varētu pat izsaukt sajūsmas kliedzienus no tām pašām mutēm, kas pa retam mēdz padungot vēlāko laiku Genesis dziesmiņas “In Too Deep”, “Abacab”, “Land Of Confusion” un citas. Arī pārliecinātiem progeriem šis ieraksts varētu neizklausīties peļams.


CD NOSAUKUMS: ...And Then There Were Three...
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin/Charisma Records
GARUMS: 53'25"
PAMATSASTĀVS: Tony Banks - taustiņi
Phil Collins - bungas, balss
Michael Rutherford - ģitāras, basģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Manā atmiņā šis albums bija saglabājies kā ne pārāk izteiksmīgs un interesants, tāpēc, noklausoties to tagad, pēc apmēram desmit gadu pārtraukuma, man atkārās žoklis, cik daudz jaukas mūzikas ir šajās vienpadsmit dziesmās. Lai arī tajās tomēr ir ievērojami mazāk tradicionālā progroka piedevu, Genesis un David Hentschel kopīgi producētais "...And Then There Were Three..." skaidri apliecina, ka šī trijotne, rakstot materiālu šim albumam, vēl nebija metusi plintes krūmos un pievērsusies komercmūzikai, kas Genesis padarīja tik populārus 80. gados. Vienīgais izteikti radioiskais gabals ir visu trīs mūziķu radītais lipeklis "Follow You Follow Me" (starp citu, nav nemaz tik briesmīgs), kas novietots pašā diska izskaņā, tādējādi dodot pārliecinātiem progroka faniem izvēles iespēju izslēgt CD atskaņotāju pēc dziesmas nr. 10. Šai dziesmiņai absolūtā pretstatā nostājas cits visu trīs mūziķu kopdarbs, proti, progresīvais albuma ievadskaņdarbs "Down And Out", kuram droši var pielīdzināt Tony Banks kompozīcijas "Burning Rope" un "The Lady Lies". Manuprāt, visai interesants ir Tony Banks un Phil Collins temperamentīgais kopražojums "Scenes From A Night's Dream". Šajā albumā netrūkst arī mierīgu, ļoti emocionālu dziesmu, no kurām par veiksmīgākajām uzskatu Tony Banks sarakstītās "Undertow" un "Many Too Many", kā arī Mike Rutherford radīto "Snowbound". Pārējie skaņdarbi (visu trīs mūziķu kompozīcija "Ballad Of Big" un Mike Rutherford dziesmas "Deep In The Motherlode" un "Say It's Alright Joe") ir pietiekami kvalitatīvi un atraktīvi, lai netraucētu uztvert šo albumu kā vienu veselu. Neraugoties uz kopumā pozitīvo iespaidu, atsevišķos skaņdarbos pavīd kāda nianse, kas mani nedaudz kaitina: unisonā ar vokāla meldiņu tiek spēlēts sintezators, tāpēc man nav skaidrs, vai šāda rīcība ir attaisnojama ar Phil Collins nespēju nodziedāt taisni (neizklausās īpaši ticami), vai arī ar to laiku rokmūzikas modes prasībām (šī hipotēze ir ticamāka, taču šāds risinājums mūziku bagātāku nedara). Visbeidzot, par šī albuma galveno varoni es uzskatu Mike Rutherford, kurš lieliski ir ticis galā gan ar ierasto basģitārista, gan ar ģitārista lomu (protams, viņš nav un nekad nebūs Steve Hackett). Secinājums: par spīti progrokeru aprindās samērā populārajam izteikumam, ka šis albums iezīmē Genesis radošā potenciāla apsīkuma sākumu, atzīstu to par muzikāli bagātu un veiksmīgu ierakstu.


CD NOSAUKUMS: I Know What I Like
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: On Stage
GARUMS: 60’05”
PAMATSASTĀVS:
???
VĒRTĒJUMS: 8 no 10 (tikai par saturu; par iepakojumu: 1 no 10)

Viena no lietām, kas man uzdzen riebīgus drebuļus, ir dažādu roka monstru puslīdz legāli koncertieraksti, jo to grāmatiņās bieži vien iztrūkst pati galvenā informācija, proti, mūziķu sastāvs un kaut vai aptuveni minēts laiks, kad ieraksts veikts (savu viedokli par pirātiskiem diskiem ierāmēšu trijos vārdos – es tos ienīstu!). Un tad nu tu sēdi, turi rokās disku un prāto, kas tur īsti spēlē un centies uzminēt, kuru attiecīgās grupas darbības posmu tas pārstāv. Viens no tādiem piemēriem ir firmas On Stage izdotais Genesis koncertalbums “I Know What I Like”. Skaņa ir kvalitatīva un poligrāfija – puslīdz ciešama, taču nekur nav norādīts pat gada skaitlis, kad šis ieraksts ir izdarīts. Spriežot pēc repertuāra un fakta, ka līdervokālista funkcijas pilda Phil Collins, var secināt, ka tas ir kāda 1976. gada beigās vai 1977. gada sākumā notikuša koncerta ieraksts (vismaz tā liek domāt dziesma “Afterglow” no 1977. gada albuma “Wind And Wuthering”). Grūti saprast, kas spēlē ģitāru – brīžiem izklausās pēc Steve Hackett. Vēl jo mulsinošāks ir diska vāciņš, uz kura ar ģitāru rokās nofotografēts stāv Mike Rutherford, bet ar basģitāru dibenplānā redzams kāds pēc izskata nepazīstams cilvēks. Domājams, ka Phil Collins pie bungām piesēžas tikai epizodiski (vislabāk to raksturo bungu solo albuma noslēguma gabalā “Los Endos”); šajā ziņā izdarīt minējumus ir nedaudz vieglāk, jo tolaik grupai pārmaiņus palīdzēja divi citi buņģieri, proti, Chester Thompson un Bill Bruford. Bet nu par pašu mūziku. Phil Collins vokāls ir apbrīnojami precīzs, kaut gan dažviet tas neizklausās visai pārliecinošs un jūtamas ritmiskas nobīdes no attiecīgo gabalu oriģināliem studijas albumos. Disks “I Know What I Like” sākas ar nesliktu “Firth Of Fifth”, taču manu apziņu ēd nost tas, ka nav nospēlēts fantastiskais klavieru ievads. No Peter Gabriel laiku albumiem šajā diskā ir iekļautas vēl četras dziesmas – “The Carpet Crawler” (te nu Phil Collins nerada īpaši pozitīvu priekšstatu par savām vokālista dotībām, pie tam arī šim gabalam nav ievada!!), “I Know What I Like” (viens no popsīgākiem agrīnā Genesis darbiem, tāpēc Kolinss ir līmenī) un “The Lamb Lies Down On Broadway” (ļoti veiksmīgs izpildījums), kas plūdeni pāriet uz “The Musical Box” beigu daļu (te nu es izbrīnā atvēru muti līdz ausīm un varbūt pat vēl plašāk). Visvairāk gabalu šajā diskā ir no albuma “Trick Of The Tail”, turklāt visi no tiem ir izpildīti ar milzīgu pietāti – sak, vecie gabali ir labi, bet jaunie ir vēl labāki. Tas gan ir diskutabls jautājums, jo nekad neesmu bijis sevišķā sajūsmā par dziesmām “Robbery, Assault And Battery” un “Squonk”, tomēr abās ir ļoti jauki momenti. Iespējams, diska izdevēji bija parūpējušies par pamatīgas deserta porcijas novietošanu tur, kur tai pieklājas būt – diska beigās: man līdz šim nebija nācies dzirdēt labāku “Dance On A Volcano” un “Los Endos” koncertversiju. Secinājums: ja esat uz “tu” ar patiesi progresīvo Genesis 70. gadu mūziku un pietiekami toleranti pret puspirātiskiem diskiem, lūkojiet sameklēt “I Know What I Like”. Nožēlot nevajadzēs.

CD NOSAUKUMS: Archives 1967 - 75
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS:
CD 1: 50'34"
CD 2: 52'23"
CD 3: 74'59"
CD 4: 72'25"
PAMATSASTĀVS:
Peter Gabriel
Tony Banks
Phil Collins
Steve Hackett
Anthony Phillips
Mike Rutherford
John Silver
John Mayhew
Chris Stewart
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Arhīva materiālu izdošana 90. gados kļuva gluži vai par ikdienišķu parādību - nudien jauks izdevēju solis pretī savu mākslinieku faniem. Tā kā esmu viens no faniem, man IR interesanti klausīties viena un tā paša skaņdarba desmit un pat vairāk atšķirīgus ierakstus. Manuprāt, viens no patīkamākajiem arhīva ierakstu apkopojumiem ir šī Genesis 30 gadu jubilejai veltītā kastīte ar četriem ļoti interesantiem diskiem. Bet nu par visu pēc kārtas...
CD 1 un CD 2
Šajos diskos iekļauts pilnīgi viss "The Lamb Lies Down On Broadway" materiāls dzīvā izpildījumā, kas fiksēts Losandželosā 1975. gada 24. janvārī. Perfekts sniegums, ļoti kvalitatīva skaņa un... apsveicama atklātība no mūziķu puses 80 lappušu biezajā grāmatiņā (starp citu, tajā atrodama ļoti saistoša lasāmviela un interesantas fotogrāfijas), kas nāk līdzi šai kastītei. Kā rakstīts grāmatiņā, nolūkā atstāt skanējumu iespējami tuvu laikam, kad šis ieraksts veikts, studijā ir veikti tikai nedaudzi labojumi (izņemot Peter Gabriel vokālu). Interesanti, ka Pīteram ir izdevies sasniegt studijā Genesis koncertiem raksturīgo atraktivitāti, teatralitāti un emocionalitāti. Vēl tikai jāpiebilst, ka "The Lamb Lies Down On Broadway" pēdējā gabala "It" versija nav gluži tā pati, kas dzirdama studijas albumā, kaut gan tas nav koncertieraksts. Saskaņā ar grāmatiņā publicēto informāciju, šī gabala dzīvā izpildījuma laikā esot izbeigusies lenta, un tāpēc grupa nolēma aprauto versiju aizstāt ar šī gabala studijas ieraksta paveidu. Lai nu kā, tik sīkas nianses nespēj iedragāt manu uzskatu, ka šī materiāla dzīvais izpildījums visādā ziņā sit pušu attiecīgo studijas albumu. Ja neticiet, aizejiet uz Mikrofona ierakstu mūzikas salonu Vecrīgā (tur iegādājos šo komplektu!) un palūdziet pārdevēju atskaņot dažus fragmentus no šī izcilā darba (īpaši iesaku "In The Cage", "The Grand Parade Of Lifeless Package", "Carpet Crawlers", "The Chamber Of 32 Doors", "The Waiting Room", "The Lamia" un "The Light Dies Down On Broadway").
CD 3
Pārsteigumi turpinās arī trešajā diskā, kura divas trešdaļas aizņem 1973. gadā Londonas The Rainbow Theatre veikti koncertieraksti. Šajā vēsturiskajā vietā iemūžināti tādi gabali kā lieliskie "Dancing With The Moonlit Knight" un "Firth Of Fifth" (diemžēl bez jaukā klavieru ievada!), kā arī "More Fool Me" ar nevainojamu Phil Collins līdervokālu un to laiku Genesis singla "I Know What I Like" (visas četras no albuma "Selling England By The Pound", 1973) dzīvais izpildījums ar mazliet paviršu vokālistu sniegumu. Tomēr no šiem koncertierakstiem vissirsnīgākos atzinības vārdus vēlos izteikt grupai par brīnišķīgo "Supper's Ready" (no albuma "Foxtrot", 1972) atreferējumu - pietiekami iespaidīga instrumentācija, taču var just, ka Pīteram Geibrielam dziedāšana falsetā sagādā dažus sarežģījumus. Par zināmu atslābumu šajā diskā gādā 1971. gadā radio BBC ekspertu veiktais dziesmas "Stagnation" (no albuma "Trespass", 1970) dzīvais ieraksts. Šīs dziesmas izpildījums ir visai kvalitatīvs, taču nobeigumā Peter Gabriel balss ieraksta līmenis ir nedaudz "pārstūrēts" (protams, īstiem mūzikas gardēžiem šāda nianse šķitīs tīrais nieks). Ne mazāk interesants ir šī diska turpinājums. Vispirms jau jāmin vēl pirms albuma "Trespass" sarakstītais grandiozais opuss "Twilight Alehouse" (Tony Banks sintezatoru spēle nobeigumā ir īpaši progresīva!), kas tika izdots tikai 1973. gadā kā singla "I Know What I Like" B-puse. Pieņemu, ka mūsu valsts melomāniem tikpat nepazīstams ir 1972. gada maijā izdotais - stipri akustiskais un salīdzinoši vienkāršais - singls "Happy The Man", kuru grupa radīja, kad albums "Nursery Cryme" jau bija ierakstīts. Šis disks beidzas ar amputētu skaņdarba "Watcher Of The Skies" versiju (nepilnas 4 minūtes!), kuru grupa ierakstīja no jauna, lai izdotu singla formātā, taču šī iecere neīstenojās. Manuprāt, komerciālu panākumu šim singlam nebūtu bijis, turklāt es pilnīgi noteikti izvēlētos pilno variantu no albuma "Foxtrot".
CD 4
Protams, šis ierakstu arhīvs nebūtu ne tuvu pilnībai, ja ne diska nr. 4. Skaidrs, ka runa nav par mūzikas un izpildījuma kvalitāti, bet gan par tā satura vēsturisko vērtību. Šajā diskā ir divdesmit gabali, kas radīti un ierakstīti no 1967. līdz 1970. gadam, proti, kad Tony Banks, Peter Gabriel, Anthony Phillips, Michael Rutherford, Chris Stewart, John Silver un John Mayhew vēl bija padsmitnieki... Ja neskaita nelielo sajaukumu pašā diska sākumā, tas ir ieturēts atpakaļejošā hronoloģiskā secībā. Šo sajaukumu rada 1968. gadā ierakstītā dziesmiņas "In The Wilderness" versija bez stīgām (tā ietverta arī Genesis debijas albumā, kur tā, pateicoties bītliski vienkāršajam piedziedājumam, noteikti ir viena no lipīgākajām). Tad seko trīs salīdzinoši sarežģītāki un interesantāki skaņdarbi, kas itin labi varētu iederēties Genesis otrā albumā "Trespass" (1970). Visi trīs ierakstīti 1970. gada februārī BBC raidījumam "Nightride", un to nosaukumi ir "Shepherd" (vietumis ar Tony Banks vokāla solo), "Pacidy" un "Let Us Now Make Love". Līdzīgi šīm trim dziesmām arī nākamās divas - "Going Out To Get You" un "Dusk" demo versijas (1969) - lieliski atspoguļo Genesis pārejas periodā no bītlu klona statusa uz patstāvīgi domāt spējīgu muzicējošu vienību. Ne velti dziesma "Dusk" tika ietverta albumā "Trespass" - tiesa, pēc divu minūšu amputācijas un dažiem nebūtiskiem pāraranžējumiem. Šajā diskā visplašāk pārstāvēts materiāls, kas iemūžināts 1968. gadā. Vispirms jāmin dziesmu "Build Me A Mountain", "Image Blown Out" un "One Day" nepabeigtais mikss (pēdējās galīgais variants atrodams arī Genesis debijas albumā), un no šīm trim visaugstāk vērtēju pirmo. "Where The Sour Turns To Sweet" un "In The Beginning" man ir pazīstamas kopš tiem laikiem, kad manā īpašumā nonāca šīs blices sīrupainā debija, taču šajā diskā abi ir nesmādējamā demo kvalitātē un bez stīgu ansamblīša. Arī nākamie seši ir 1968. gadā veikti demo ieraksti, vienīgi nevienu no šīm dziesmām agrāk nav gadījies dzirdēt. Protams, nekā īpaša, bet ausij tīkama, liriska mūzika, kas lieliski iederētos Skonto radio repertuārā (īpaši "Hidden In The World Of Dawn"). Visgrandiozākais ir šī ripuļa nobeigums - trīs dziesmu ("She Is Beautiful", "Try A Little Sadness" un "Patricia") demo varianti, kas ierakstīti 1967. gadā. Droši vien es neko daudz nebilstu, ja man nebūtu pazīstamas divu gabalu pārstrādātās versijas, kas atrodamas Genesis debijas albumā, un tas galvenokārt attiecas uz dziesmu "She Is Beautiful", kas vēlāk tika pārsaukta par "The Serpent": pārejā uz piedziedājumu, kur gaidīju Peter Gabriel izdziedam vārdus "beware the future", saņēmu "she's a model"... Lai gan "Patricia" vēlāk pārtapa par "In Hiding", 1967. gadā tā bija instrumentāla kompozīcija ar diezgan briesmīgu skanējumu un izpildījumu, bet jāatzīst, ka par to mēs esam brīdināti šim arhīvam pievienotajā grāmatiņā.
Secinājums: "Archive 1967 - 75" ir patiess apliecinājums, kā gandrīz nezināma skolnieku grupele kļuva par vienu no (progresīvās) rokmūzikas vēsturē spožākajām zvaigznēm, tāpēc vispirmām kārtām liels paldies jāsaka tiem, kas pielikuši roku, lai radītu šos četrus diskus. Šis ierakstu apkopojums ir ieteicams visiem Genesis līdzjutējiem, pat visšaubīgākajiem - un štrunts par cenu!