H

CD NOSAUKUMS: Ice Cream Genius
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: When! Recordings
GARUMS: 47’46”
PAMATSASTĀVS:
H - balss, klavieres, samples, mašīnas
Dave Gregory - ģitāras
Richard Barbieri - sintezatori
Clem Burke - bungas
Chucho Merchan - basģitāra, kontrabass
Luis Jardim - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Marillion dziedātāja H jeb Steve Hogarth solo albums “Ice Cream Genius” ir tieša un izsmeļoša atbilde uz jautājumu – “kas pēdējo gadu laikā noticis ar Marillion?”. Vienīgā atšķirība starp šo H solo albumu un viņa darbiem grupā ir tāda, ka šis tiešām izklausās pēc... solo albuma! Šajā ierakstā nav tradicionālo Steve Rothery ģitāru un Mark Kelly taustiņu skaņas vāli, tāpēc tiem, kas pieraduši pie Marillion skanējuma, nāksies šo albumu klausīties vairākkārt, lai saprastu Steve Hogarth muzikālo domu gājienu. Lai uzražotu “Ice Cream Genius”, H ir pieaicinājis klāt tādus pazīstamus mūziķus kā Clem Burke (no Blondie), Richard Barbieri (no Porcupine Tree, agrāk – Japan) un Luis Jardim. Iznākums ir visai pārsteidzošs un eksperimentāls, taču, vērtējot albuma viendabīgumu, jāsecina, ka pāris dziesmu to padara mazliet nelīdzsvarotu (jā, runa ir par vienkāršākām un roķīgām “You Dinosaur Thing” un “Until You Fall”) – kontrasts starp tām un ēteriski viegliem un filozofiskiem skaņdarbiem “The Deep Water” un “Better Dreams” ir pārāk liels. Kopumā “Ice Cream Genius” ir ļoti progresīvs 20. gadsimta beigu ieraksts, kura skanējums ir tik naturāls (sevišķi abiem roka gabaliem), cik bija pierasts dzirdēt...60. gados! Ar šo lielisko ierakstu H kārtējo reizi pierāda, ka ir viens no labākajiem roka dziedātājiem. Ak jā, cerams, ka te ir kaut daļa no 21. gadsimta Marillion. Ja tā, tad šīs grupas noriets vēl ir aiz tāliem, tāliem kalniem.

JOHN & STEVE HACKETT

CD NOSAUKUMS: Sketches Of Satie
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camino Classics
GARUMS: 48’49”
PAMATSASTĀVS:
John Hackett - flauta
Steve Hackett - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Viens no lielākajiem šā gada pārsteigumiem ir šis brāļu John Hackett un Steve Hackett kopdarbs ar nosaukumu “Sketches Of Satie”. Jā, tieši tā – šajā diskā ietvertas divdesmit Kamila Sensansa laikabiedra Erika Satī muzikālas skices, kuru partitūras pāraranžētas akustiskai ģitārai un flautai. Kā Džons, tā arī Stīvs ir ļoti augstas klases mūziķi, kam šāds darbs ir bijis milzīgs izaicinājums. Brāļi var lepoties ar tik dziļu Satī mūzikas izpratni – šo divdesmit skiču izpildījums atstāj priekšstatu, ka komponists, tās rakstīdams, bija zinājis, ka apmēram gadsimtu vēlāk tās ierakstīs un kompaktdiska formātā iemūžinās tieši viņi. Viens pavisam nenozīmīgs mīnuss šajā citādi brīnišķīgajā albumā ir nosacītā vienveidība, kuru varētu pārmest gan sen jau mirušajam autoram, gan zināmā mērā arī Džonam un Stīvam, kas veica materiāla atlasi. Izpildījums viscaur ir filigrāns, intonatīvi un ritmiski precīzs līdz pēdējai simtdaļai, kas ļauj Satī mūziku šādā interpretācijā izbaudīt ar katru klausīšanās reizi aizvien dziļāk. Kopumā šis ir ļoti piemērots disks stresa noņemšanai darbdienu vakaros. Domājams, “Sketches Of Satie” māksliniecisko vērtību atzītu pat tie mūzikas akadēmiķi, kas uzskata, ka rokmūziķi, attiecīgi rīkojoties, nodara lielu postu klasiskai mūzikai.

ANDERS HAGBERG

CD NOSAUKUMS: Earth Songs
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Xource Records
GARUMS: 51’23”
PAMATSASTĀVS:

Anders Hagberg – flautas, saksofons, sitamie instrumenti, balss
Tommy Brendtsson – taustiņi, klavieres
Christian Jormin – bungas, sitamie instrumenti
Stefan Pettersson – basģitāra
Tina Johansson – sitamie instrumenti
Inga Juuso – balss
Ingrid Brännström – balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Anders Hagberg albums “Earth Songs” ir viens no visinteresantākajiem skaņu albumiem, kādus man nācies dzirdēt pēdējo pāris gadu laikā. Te viens otram līdzās atrodas folks, džezs, progresīvais roks, New Age un tā saucamā pasaules mūzika, turklāt šī stilistiskā biezputra pūtējam Hagbergam ir izdevusies vienreizēji labi. Pieaicinot klāt lieliskus mūziķus (sevišķi abas dziedātājas), Anders Hagberg ir ierakstījis albumu, kas varētu iemantotu milzīgu atzinību ne vien klausītāju, bet arī mūziķu vidū. Hagberga soprāna saksofona un flautu (arī basa flautas!) tonis vien ir vērts pusi diska cenas, nemaz nerunājot par daudzveidīgo muzikālo materiālu. Obligāti ieteicams visiem, kam tuvi iepriekšminētie mūzikas paveidi un kas tos spētu pieņemt nesaraujamā sintēzē. Ja kādam ir zināms, kur var iegādāties citus Anders Hagberg albumus, lūdzu, dodiet ziņu!

TRACY HITCHINGS

CD NOSAUKUMS: From Ignorance To Ecstasy
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 51'06"
PAMATSASTĀVS:
Tracy Hitchings - balss
Clive Nolan - taustiņi, balss
Dave Wagstaffe - bungas
Karl Groom - ģitāras
Ian Salmon - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

90. gadu sākumā Lielbritānijā parādījās vesels lērums rokmūzikas izpildītāju, kuru veikumu kritiķi nosauca par neoprogresīvo roku. Viena no britu neoproga pazīstamākajām lakstīgalām ir sieviete vārdā Tracy Hitchings, ka jau sevi bija apliecinājusi kopējā projektā ar Clive Nolan un Karl Groom, kas tika nosaukts Strangers On A Train. Būtībā arī šo albumu varētu nosaukt par kopēju projektu, jo visu mūziku un dziesmu vārdus ir sarakstījis Clive Nolan. Tomēr "From Ignorance To Ecstasy" svarīgāku vietu ieņem dziedātājas īpatnējā balss, nevis kompozīcija un aranžējumi. Pirmais gabals "Beauty And The Beast" varētu likt domāt, ka producents Clive Nolan ir atklājis jauno Bonnie Tyler. Tomēr jau nākamā dziesma - titulkompozīcija - iegroza mūziku stabilā 4/4 taktsmēra neoproga gultnē. Dziesmas "Escape" un "Horizons In Your Eyes" ir samērā pliekanas, jo trūkst, piemēram, Strangers On A Train raksturīgo plašo aranžējumu. Šī albuma magnum opus viennozīmīgi ir vienpadsmit minūšu garais skaņdarbs "Caamora" - tam izskanot, vēl labu laiku ausīs turpina skanēt izmisīgi, bet skaisti izdziedātais "cleanse my soul". Kad dvēsele ir attīrījusies, var to piegānīt no jauna. Vismaz tā es uztveru diezgan neveiksmīgo "Everything I Am", kuru autors, iespējams, bija iztēlojies kā potenciālu radiohitu. Albuma priekšpēdējā dziesma ir popsīgi sirsnīgā, bet nepeļamā vidēja tempa neoproga dziesmiņa "Hide And Seek", bet izskaņa ir pavisam grandioza (protams, šī albuma kontekstā) - "Behind The Scenes" atgādina veiksmīgākos fragmentus no Strangers On A Train pirmā albuma "The Key Part I: The Prophecy" (1990). Secinājums: "From Ignorance To Ecstasy" derētu vairumam neoproga fanu, kurus reiz spējuši iepriecināt apmēram tā paša laika Pendragon, Arena, Shadowland, Strangers On A Train un Landmarq ieraksti. Eksperimentu un neordināru muzikālo ideju tīkotājiem iesaku šim albumam netuvoties.

STUART HAMM

CD NOSAUKUMS: Outbound
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Favored Nations Entertainment
GARUMS: 49'41"
PAMATSASTĀVS:
Stuart Hamm - basģitāras, taustiņi, programmēšana
Youth Engine - programmēšana, balss, skaņas efekti
+ citi mūziķi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Stuart jeb Stu Hamm vārds manu uzmanību ir piesaistījis jau kopš 90. gadu sākuma, kad viņš muzicēja kopā ar ģitāras virtuozu Steve Vai (īstenībā abu mūziķu karjera sākās kopīgi jau 70. gadu beigās slavenajā Bērklijas mūzikas koledžā). Protams, tādēļ, ka Stuart Hamm ar savām basģitārām rīkojas apmēram tāpat kā pieminētais elektriskās ģitāras spēles revolucionārs vai Joe Satriani. Šis mūziķis katru no saviem instrumentiem sauc cilvēka vārdā, un albumā "Outbound" var izskaitīt pavisam astoņus vārdus - tātad ierakstā izmantotas astoņas basģitāras, tai skaitā piccolo basģitāra. No šāda basģitāru biruma apvienojumā ar šī mūziķa nudien apskaužamo spēles tehniku varētu sagaidīt vienu vienīgu paraugdemonstrējumu ātrspēlēšanā, tāpēc piesardzības nolūkā palūdzu ierakstu veikala pārdevējam mani fragmentāri iepazīstināt ar šo albumu. Galu galā saņēmu pat daudz vairāk nekā biju uzdrošinājies gaidīt, jo "Outbound" ir albums, kurā netrūkst ne ierasti virtuozās basģitāras spēles, nedz arī daudz jauku tēmu. Piedevām šim ierakstam piemīt ļoti mūsdienīgs skanējums (par to gan lielākā atzinība pienākas tandēmam Chris Collins un Greg Forsberg, kas sevi dēvē kolektīvā vārdā Youth Engine), kompozīciju aranžējums un izpildījums. Tiesa gan, muzikālais materiāls ir drīzāk eklektisks nekā viendabīgs pretstatā vairumam virtuozu instrumentālistu albumu. Šeit iekļauti tikai divi izteikti roķīgi gabali, proti, titulskaņdarbs (diemžēl, viens no tikai diviem, kurā dzirdamas dzīvās bungas lieliskā sitēja Steve Smith izpildījumā) un "The Castro Hustle". Par Stuart Hamm filigrāno spēli vislabāk var pārliecināties basģitāras solo numuros "Star Spangled Banner" (!) un "Charlotte's Song". Tradicionālajam instrumentālajam progrokam vistuvāk droši vien liekama otra kompozīcija ar buņģiera Steve Smith piedalīšanos - "The Tenacity Of Genes And Dreams" (starp citu, nav peļams arī abu ģitāristu Tal Morris un Judah Gold ieguldījums). Izpildījuma un aranžējuma ziņā viens no savdabīgākajiem gabaliem ir "Further Down Market", kurā triju basģitāru tembri ir ietērpti bagātīgā programmētu bungu un pieskaņu jūklī. Pārējos četros skaņdarbos ("…remember", "The Memo", "A Better World" un "Lydian (Just Enough For The City)") Stuart Hamm lielāko uzsvaru ir licis uz tēmām, tāpēc tās itin labi var ieklasificēt tajā mūzikas kategorijā, kurai dots apzīmējums easy listening. Kopumā par "Outbound" noteikti apgalvot, ka tam savā stilā dažu pēdējo gadu laikā nav bijis daudz līdzvērtīgu ierakstu, tāpēc es to ieteiktu ikvienam, kas dod priekšroku pārsvarā mierīgai un instrumentālai, labskanīgai un tehniski perfekti izpildītai rokmūzikai ar nelielām fusion piedevām. Fantastisks albums!


HAMSTER THEATRE

CD NOSAUKUMS: Carnival Detournement
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Cuneiform Records
GARUMS: 49'30"
PAMATSASTĀVS:
Dave Willey - akordeoni, harmonijs, taustiņi, klavieres, basģitāras, ģitāras,
buzuki, sitamie instrumenti, bungas, stabule, vijole
Jon Stubbs - trombons, taustiņi, klavieres, ģitāra, basģitāra, sitamie instrumenti
Mark Harris - saksofoni, flauta, klarnete, blokflauta
Mike Johnson - ģitāras, mandolīna
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Šaubos, vai avangarda mūzikas cienītāji varētu atturēties nepievērst uzmanību mākslinieku kolektīvam, kas sev devuši nosaukumu Hamster Theatre un, pastiprinot šo intrigu, Cuneiform Records izdoto albumu "Carnival Detournement" ar 16 gabaliem nomaskējuši aiz jocīga vizuālā ietērpa. Būtībā šis formējums ir divu apbrīnojami talantīgu multiinstrumentālistu Dave Willey un Jon Stubbs garabērns. "Carnival Detournement" ierakstīts sadarbībā ar desmit citiem mūziķiem, pārsvarā basistiem un bundziniekiem. Kompozīcijas un aranžējuma ziņā Hamster Theatre muzikālo sniegumu varētu saukt par Rock-In-Opposition, taču Dave Willey un Jon Stubbs radītajiem skaņdarbiem raksturīga izteikta teatralitāte, tāpēc rodas iespaids, ka komponisti itin varētu kļūt par itin pieprasītiem filmu mūzikas autoriem. Albumā "Carnival Detournement" atrodams vesels lērums interesantu, akustisko instrumentu izpildītu tēmu uz savdabīga, dažkārt atonāla pavadījuma fona. Hamster Theatre mūziku vēl netradicionālāku dara Dave Willey virtuozā akordeonu spēle, kas reizēm patiesi baudāmā veidā pasniegta kopā ar elektrisko ģitāru, klarneti, klavierēm un citiem instrumentiem. Galu galā "Carnival Detournement" man ir licis pabrīnīties par tā radītāju neierobežotajām talanta izpausmēm ik reizi, kad šo albumu klausos. Šķiet, ka vārdi "oriģinalitāte" un "kvalitāte" ir tieši tie, kas vistrāpīgāk raksturo Dave Willey, Jon Stubbs un citu šī albuma tapšanas procesā iesaistīto mūziķu veikumu. "Carnival Detournement" ir lielisks darbs, kuru ieteiktu ikvienam avangarda mūzikas cienītājam, kas augstu vērtē tādus māksliniekus kā Mr. Bungle un Ensemble Nimbus. Tiesa gan, tradicionālākas (jeb radio) mūzikas piekritējiem šī albuma noklausīšanās varētu sagādāt zināmas galvassāpes...


ANNIE HASLAM

CD NOSAUKUMS: Annie In Wonderland
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Sire Records
GARUMS: 41’39”
PAMATSASTĀVS:

Annie Haslam – balss
Roy Wood – ģitāras, basģitāra, čells, balalaikas, saksofoni, bungas, basa
klarnete, trompete, afrikāņu bungas, sintezatori, klavieres, balss
Jon Camp – basģitāra, akustiskā ģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

“Annie In Wonderland” ir Renaissance dziedātājas Annie Haslam pirmais solo albums. Tiem, kas zina, ko apmēram tajā pašā laikā spēlēja Renaissance, šis albums būs neliels pārsteigums, jo “Annie In Wonderland” ir ierakstījusi vienu lipīgu popmūzikas albumu. Tomēr nedrīkst noliegt atsevišķās progresīvās iezīmes, kas mēdz uzpeldēt te vienā, te otrā dziesmā. Lai gan divas dziesmas ir komponējis Renaissance basists Jon Camp (un piedalījies četru gabalu ierakstā), vienīgais tilts starp šo grupu un tās solistes albumu ir pirmā dziesma “If I Were Made Of Music”. Trīs dziesmas ir sarakstījis multiinstrumentālists Roy Wood, tāpēc “Annie In Wonderland” var tikpat labi uzskatīt par viņa solo albumu, jo bez viņa, dziedātājas un jau pieminētā Jon Camp citu mūziķu šajā ierakstā nav, ja vien neskaita buņģieri Dave Donovan un taustiņnieku/pūtēju/aranžētāju Louis Clark (katrs piedalījies divu dažādu dziesmu ierakstā). Otrā dziesma “I Never Believed In Love” varētu mierīgi pārdot The Smokie, – tādā gadījumā tā būtu kļuvusi par baigo hitu. Tad nāk ārkārtīgi emocionālais retrogabals ar nosaukumu “If I Loved You” un dziesma “Hunioco”, kuru es pilnīgi noteikti apzīmēju ar vārdu “sviests” (kas man var paskaidrot, nafig tur beigās ir tas afrokoris?). Nosacītā otrā puse sākas ar rokalīzi (“Rockalise”), kurā spīd un laistās Annie Haslam vokālais talants. Diemžēl sajāts ir arī šis gabals – tuvu beigām tas sāk izklausīties pēc 70. gadu Status Quo, džemojot kopā ar, teiksim, Austrumberlīnes radio vieglās mūzikas orķestri. “Nature Boy” ir vēl viens sirsnīgs, pastulbs retroverķis, bet aiz tā nāk neizteiksmīgais Jon Camp gabals “Inside My Life”. Labi, ka diska nobeigumā nāk patīkams pārsteigums – čehu komponista A. Dvoržāka skaņdarba adaptējums balsij un orķestrim, kas šeit saucas “Going Home”. Kopumā “Annie In Wonderland” ir dīvains ieraksts – “ne zivs, ne gaļa”. Iespējams, to ar vislielāko baudu klausītos vieglas, vienkāršas mūzikas un eņģeliski skaistu soprānu pielūdzēji, varbūt arī kāds lojālāks Renaissance fans, tomēr baidos, ka vairumam progrokeru šeit nebūs ko meklēt.

CD NOSAUKUMS: Still Life
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: One Way Records
GARUMS: 39’05”
PAMATSASTĀVS:
Annie Haslam – balss
Skaila Kanga – arfa
Andy Pask – basģitāra
Trevor Bastow – klavieres
Barry De Souza – bungas
Louis Clark – Karaliskā filharmonijas orķestra diriģents
John Alley – Karaliskās kora sabiedrības diriģents
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Vien palūkojoties uz “Still Life” vāku, kļūst skaidrs, ka šajā Annie Haslam ierakstā nevarētu būt īpaši daudz līdzību ar viņas grupas Renaissance skanējumu. Ne jau tāpēc, ka vākam ir askētisks dizains, bet gan tāpēc, ka līdzās dziedātājas vārdam ir minēts diriģents, aranžētājs un producents Louis Clark, kā arī orķestra un kora nosaukums. Apgriežot disku otrādi, skatienam paveras 12 skaņdarbu nosaukumi – klasisko komponistu darbi. Jautājums, kāpēc tad šis albums veikalā neatrodas pie klasiskās mūzikas ierakstiem, bet gan pop/rock sekcijā? Šis disks izdots 1985. gadā, kad modē bija visādi draņķi, ar kuru palīdzību dažs labs simfoniskais orķestris pelnīja lielu naudu (Hooked On Classics, u.c.), izpildot šķietami populārāko meldiju savirknējumus (popūrijus) pilnīgi idiotiskā bungu mašīnas pavadījumā. Annie Haslam gadījumā situācija, par laimi, ir nedaudz savādāka – tiek izpildīti klasisko darbu fragmenti visā pilnībā, turklāt orķestra, kora un rokmūzikai ierasto dzīvo instrumentu pavadībā. Daudzi no šiem gabaliem oriģinālā bijuši instrumentāli, un Annie Haslam ir aizstājusi instrumentālās tēmas ar savu brīnišķīgo balsi un Renaissance vārdu autores Betty Thatcher lirikām. Lai gan pašas dziedātājas sniegums (kā vienmēr) ir izcils un instrumentālisti spēlē ar maksimālu izjūtu, koris un tā diriģents John Alley dažviet nav savu uzdevumu augstumos – vislielākās grūtības viņiem sagādā frāzējumu beigas, jo tās tiek nodziedātas visai žuburaini, tādēļ atsevišķos gadījumos tas izklausās pat neestētiski. Kā veiksmīgāko darbu šajā ierakstā gribu atzīmēt tituldziesmu, kas nav nekas cits, kā J. S. Baha re mažora svītas ārija. Secinājums: “Still Life” varētu izsaukt sajūsmu omītēs un opīšos, tāpēc man ir grūti iedomāties, ka šo albumu augstā cieņā turētu prasīgi progrokeri, kaut gan tiem, kas ciena vienkāršāku mūziku spilgti emocionālos toņos, šis albums būtu gluži vai ieteicams.

HELLOWEEN

CD NOSAUKUMS: Chameleon
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: EMI U.K.
GARUMS: 71'15"
PAMATSASTĀVS:
Michael Kiske - balss, ģitāras
Michael Weikath - ģitāras
Roland Grapow - ģitāras, balss
Markus Grosskopf - basģitāra
Ingo Schwichtenberg - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

To dienu, kad pirmoreiz noklausījos disku "Chameleon" un gandrīz paģību ekstāzē, no šodienas šķir apmēram septiņi gadi. Nevarētu gluži apgalvot, ka šobrīd mani šis savādais ieraksts atstātu pilnīgi vienaldzīgu, bet, protams, tādu sajūsmu vairs neizjūtu. Tā laika kontekstā diska pirmais gabals "First Time" izklausījās pēc svaigas vēja brāzmas, kas grupai bija tik ļoti nepieciešama pēc visai neizteiksmīgā diska "Pink Bubbles Go Ape" (1991), tomēr 2000. gadā šis pats skaņdarbs jau izklausās, teiksim, nolietots, simtiem reižu dzirdēts, utt. Albumā "Chameleon" ir divpadsmit gabali, un katrs mūzikas autors (Michael Kiske, Michael Weikath un Roland Grapow) ir sarūpējis pa četriem, turklāt tie ir tieši tik dažādi, ka jebkādi jautājumi par diska nosaukuma izvēli kļūst lieki. Emocionālā un muzikālā ziņā man vistuvākie ir Michael Kiske un Roland Grapow sarakstītie skaņdarbi. Tagadējā grupas līdera Michael Weikath gabali ir krietni standartiskāki, pie tam nekādi nevaru saprast, kāda suņa pēc šajā diskā atrodas "Vecā ratiņa" aptaujai adresētais šlāgeris "Windmill". Šajā diskā neapšaubāmi visstiprākais trumpis Helloween rokās ir kolosālais Michael Kiske vokālais sniegums - manuprāt, tik spējīga dziedātāja vācu rokmūzikā vēl nav bijis. Lai padarītu materiālu daudzkrāsaināku un mainīgāku, vairāku gabalu ierakstā ir piedalījušies viesmūziķi - pūtēju grupa (Kick Horns), taustiņnieks Tommy Hansen (viņš arī ir diska producents), bērnu koris, baznīcas ērģeļu spēlmanis Axel Bergstedt, koncertmeistars Stefan Pintev u.c. Veiksmīgāko kompozīciju vidū noteikti jāatzīmē Roland Grapow gabali "I Don't Wanna Cry No More" un "Step Out Of Hell", kā arī albuma beigās novietotie Michael Kiske skaņdarbi "I Believe" (ar īsti progresīvām harmonijām!) un "Longing" (mans otrs absolūtais favorīts). Secinājums: vācu rokmūzikas kontekstā "Chameleon" ir un paliek nepārspēts skaņu albums; manuprāt, šis ir arī pēdējais vērā ņemamais Helloween skaņu albums (varbūt tāpēc, ka pēc tā ieraksta no grupas aizgāja lieliskais Michael Kiske).

Ed Macan’s HERMETIC SCIENCE

CD NOSAUKUMS: Ed Macan’s Hermetic Science
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magnetic Oblivion Records
GARUMS: 52’35”
PAMATSASTĀVS:

Ed Macan - vibrofons, marimba, klavieres, sitamie instrumenti
Donald Sweeney - basģitāra
Michael Morris - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šis mūzikas profesora Ed Macan (viņš arī ir grāmatas “Rocking The Classics: English Progressive Rock And The Counterculture” autors) un viņa grupas Hermetic Science ieraksts ir viens no interesantākajiem manā disku kolekcijā. Iedomājieties progresīvā roka kamervariantu, kurā soloinstruments ir vibrafons vai marimba! Iedomājāties? Savādi, vai ne? Tik savādi, ka es vēl aizvien neesmu līdz galam iebraucis visās šī albuma niansēs, kuru te čum un mudž. Lai klausītājiem nebūtu jāpārcieš pavisam liels apjukums, līdzās piecām Ed Macan kompozīcijām atrodamas trīs svešu gabalu interpretācijas: Curved Air gabals “Cheetah”, “Infinite Space” no Emerson, Lake & Palmer repertuāra un izcili izpildītais “Mars, The Bringer Of War” no Gustava Holsta skaņdarbu cikla “Planets”. Bez paša Ed Macan grupas Hermetic Science pamatsastāvā ietilpst divi viņa studenti – basists Donald Sweeney un sitējs Michael Morris, ar kuriem ierakstīti seši gabali no astoņiem. Atlikušos divus skaņdarbus Ed Macan ierakstīja gadu agrāk grupas sākuma sastāvā ar basistu Andy Durham un bundzinieku Joe Nagy. Diemžēl šis sastāvs izklausās pārliecinošāks nekā pamatsastāvs, ar kuru ierakstīts pārējais albuma materiāls (galvenokārt basista Donald Sweeney dažbrīd neritmiskās spēles dēļ), un to lieliski apliecina diska pirmais gabals “Esau’s Burden” un “Fanfare (For The House Of Panorama)”. Lai gan albumā nererti dzirdamas džeziskas atkāpes, tas lielākoties ir progresīvā roka paraugdemonstrējums, kas izpildīts pieklusinātā veidā, tāpēc būtu pavisam interesanti dzirdēt kādu progrokeru formējumu spēlējam Ed Macan mūziku uz tradicionāliem roka instrumentiem. Secinājums: Hermetic Science nav paredzēts komercmūzikas cienītājiem, bet gan trenētiem melomāniem un jo īpaši sitamo instrumentu studentiem un basģitāristiem (šim instrumentam te ir ļoti svarīga loma).

ALLAN HOLDSWORTH

CD NOSAUKUMS: None Too Soon
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cream Records
GARUMS: 51’01”
PAMATSASTĀVS:
Gordon Beck - klavieres, taustiņi
Gary Willis - basģitāra
Kirk Covington - bungas
Allan Holdsworth - ģitāra, synthaxe
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“None Too Soon” ir pirmais no Allan Holdsworth solo disku gūzmas, kas nonāca manā īpašumā. Varētu teikt, ka ar šī izcilā fusion un džeza ģitārista radošo darbību biju (un esmu) pazīstams visai nosacīti. Disku “None Too Soon” atradu kādā Rīgas kompaktdisku pārdotavā. Palūdzu pārdevējam atskaņot dažus fragmentus no šī albuma un uzreiz nolēmu pirkt nost. Šoreiz runa ir par visai klasisku instrumentāla džeza piemēru ar minimālām nosliecēm uz džezroku. Dīvaini, ka pats Allan Holdsworth šim albumam nav sarakstījis nevienu pašu gabalu, tomēr viņa grupā spēlē cits talantīgs komponists un virtuozs instrumentālists – pianists Gordons Beks, kura kontā ir gabals “San Marcos” un triloģija “None Too Soon Part One/Interlude/None Too Soon Part Two”. Pārējais “None Too Soon” materiāls ir patapināts no pazīstamiem džeza komponistiem John Coltrane, Irvine Berlin un citiem. Tam visam pa vidu ir iesprausta bītlu dziesmas “Norwegian Wood” džeza interpretācija, kas liktu izbrīnā nogrozīt galvas ne vienam vien slavenā Liverpūles četrinieka fanam. Ļoti profesionālu sniegumu rāda arī ritma sekcija basista Gary Willis (īpašas uzslavas vērts ir viņa solo gabalos “Very Early” un “Inner Urge”) un sitēja Kirk Covington veidolā. Galveno solistu lomu dala Gordon Beck un pats Allan Holdsworth, kurš šajā albumā spēlē ne tikai savu ierasto instrumentu (ģitāru), bet arī kādu jaunu instrumentu “synthaxe”, kura forma patiešām atgādina cirvi, kura kātu pārklājušas stīgas. Nevaru gan komentēt šā instrumenta darbības principu, bet varu pavēstīt, ka tā skanējums ir silts un samtains, kas perfekti atbilst stilam. Secinājums: “None Too Soon” vislabāk ietu pie sirds profesionāliem džeza mūziķiem un šī mūzikas stila cienītājiem, kā arī tiem, kas prot novērtēt tehniski perfektu un virtuozu ģitāras un klavieru spēli.

HOOD

CD NOSAUKUMS: The Cycle Of Days And Seasons
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Domino Recording Co.
GARUMS: 43'09"
PAMATSASTĀVS:
Chris Adams
Richard Adams
Andrew Johnson
Craig Tattersall
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šo aprakstu sākšu ar visai pārdrošu pieļāvumu: ja reiz kaut kāda iemesla dēļ postrokā vairs nebūs britu kvarteta Hood, tad šis mūzikas stils ciestu ievērojamu zaudējumu, varbūt pat katastrofu. Tas man kļuva skaidrs uzreiz pēc tam, kad biju vēl tikai virspusēji paguvis iepazīties ar trim Hood albumiem, no kuriem viens ir viņu piektais ilgspēlējošais disks "The Cycle Of Days And Seasons" (debijas albums "Cable Linear Traction" parādījās dabā 1994. gadā). Šķiet, ka Hood ir pamanījušies piesavināties visefektīvākos šī stila pārstāvjiem raksturīgos muzikālās izteiksmes līdzekļus apmēram vienādās proporcijās - sapņaini un mierīgi vokāli, minimālisms meldiņos un instrumentācijās, psihodēliski aranžējumi, rūpīgi pārdomāts efektu pielietojums, dziesmu vārdi ar patiesi dziļu nozīmi utt. Uzreiz jāpiebilst, ka šis raksturiezīmju uzskaitījums vēl nebūt neliecina par oriģinalitāti, tomēr vēlreiz aicināšu pievērst uzmanību vārdiem „apmēram vienādās proporcijās". Vienīgi pateicoties talantam sameklēt zelta vidusceļu, Hood ir spējuši savā mūzikā iemiesot milzīgu garīgo spēku, tāpēc esmu pārliecināts, ka tas sagādātu baudījumu ikvienam postroka fanam un liktu cieņā noliekt galvu šī kvarteta priekšā. Nevarētu gan sacīt, ka astoņas kompozīcijas, kas ietvertas "The Cycle Of Days And Seasons", būtu savstarpēji pārlieku atšķirīgas, tomēr ikviena no tām aizķeras atmiņā jau pēc pirmajām divām noklausīšanās reizēm, tāpēc neskopošos ar uzslavu skaņas režijas virzienā - katrs skaņdarbs var tikt uztverts kā atsevišķs muzikāls vēstījums ar arvien jauniem skanējuma akcentiem. Līdz ar to šis albums aizskan vienā elpas vilcienā, lai arī pieņemu, ka nesagatavotiem klausītājiem diska vidusdaļa varētu šķist mazliet par daudz izstaipīta. Kopumā "The Cycle Of Days And Seasons" ir viens no visinteresantākajiem postroka ierakstiem, kas līdz šim ir nonākuši manā rīcībā, vienīgi piebildīšu, ka visaugstāk to droši vien novērtētu tādu postroka grandu kā Bark Psychosis un Mogwai cienītāji. Citiem vārdiem sakot, - mākslinieciski veiksmīgs darbs.


CD NOSAUKUMS: Home Is Where It Hurts
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Aesthetics
GARUMS: 25'54"
PAMATSASTĀVS:
Chris Adams
Richard Adams
Andrew Johnson
Craig Tattersall
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Līdz nākamā albuma iznākšanai Hood saviem faniem nelika ilgi gaidīt - apmēram gadu, kad iznāca piecu skaņdarbu EP "Home Is Where It Hurts", kas singlu un minialbumu diskogrāfijā ir piecpadsmitais (!) kopš 1992. gada 7" skaņuplates "Sirens". Stilistiskā ziņā šajā diskā ir jūtama zināma nobīde no daudzkrāsainā "The Cycle Of Days And Seasons", tomēr kompozīcijas un izpildījuma maniere nepārprotami nodod autora vārdu. Šoreiz Hood ir pievērsušies ģitāriskākam skanējumam un ievērojami niecīgākam efektu izmantojumam, tāpēc "Home Is Where It Hurts" dažbrīd ir tik roķīgs, cik vispār postroks var kļūt, un to apliecina jau pirmā dziesma, kuras vārdā nosaukts šis minialbums. Līdzās vienīgi sev raksturīgām īpašībām jaušama arī ietekme no citiem māksliniekiem - piemēram, instrumentālais skaņdarbs "The Fact That You Failed" stipri atgādina skotu Mogwai un kanādiešu Godspeed You Black Emperor!, bet dziesma "Cold Fire Woods Of Western Lane" atsauc atmiņā Syd Barrett laiku Pink Floyd. Tiesa gan, nebūtu pamata uztraukties, ka grupa ir pārlieku agri zaudējusi identitāti, un to pierāda divas pērles albuma izskaņā, kuras itin labi iederētos šīs grupas ilgspēlējošajos albumos, proti, dziesma "The World Touches Too Hard", kas noskaņas ziņā atgādina britu grupas Anathema veikumu, un grandiozais, hipnotizējoši mierīgais epilogs "It's Been A Long Time Since I Was Last Here". Secinājums: par spīti faktam, ka "Home Is Where It Hurts" nedaudz pietrūkst pilnskanības un satura bagātības, šis minialbums ir un paliek ievērības cienīgas grupas attīstības paraugdemonstrējums.


CD NOSAUKUMS: Cold House
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Domino Recording Co.
GARUMS: 46'09"
PAMATSASTĀVS:
Crisis Adams
R. Vincent Adams
Gareth S. Brown
Stephen R.
VĒRTĒJUMS: 9 no 10
WEBSITE:
http://www.hoodmusic.net/

Pagaidām visjaunākais Hood ilgspēlējošais albums ir 2001. gada "Cold House" ar desmit skaņdarbiem. Vispirms jau atzīstami novērtēšu tajā ietverto materiālu, kas perfekti atbilst albuma nosaukumam. Tiesa gan, Hood mūzika ir visai tālu no vēsuma, kur nu vēl no aukstuma, drīzāk šeit varētu būt vilktas paralēles ar apkārtni jeb vidi, kurā grupa dzīvo un darbojas, taču mūziķi šo situāciju prot vērst sev par labu, radot patiesi aizkustinošas kompozīcijas un interesantus aranžējumus. "Cold House" grupai palīdzējuši ierakstīt četri mūziķi, proti, flautiste Sarah McWatt, trompetists Andrew Staveley, ģitārists Richard Formby (ieraksta skaņu režisors) un sitējs Mathew Robson. Līdzīgi 2000. gada minialbumam "Home Is Where It Hurts" arī šajā diskā valda zināma eklektika, tāpēc klausīšanās ir līdzvērtīga baudījumam. Nav nekāda pārsteiguma, ka Hood joprojām par izejas punktu savās kompozīcijās izmanto postroku, tomēr ievērojamu vietu ieņem oriģināli, pat pārgalvīgi eksperimenti, kas rada gluži vai sirreālas noskaņas, piemēram, jocīgais „ritmiskais" pamats dziesmās "This Is What We Do To Sell Out(s)" un "The Winter Hit Hard", arī līdervokālista balsij piemērotie efekti dziesmā "The River Curls Around The Town" un divu pretstatītu vokālu pielietojums epilogā "You're Worth The Whole World". Protams, mani māc milzīga zinātkāre, kā grupa ar to visu tiek galā koncertos - ja kāds man mēģinātu iestāstīt, ka tur viss notiek tāpat kā albumā, es nopirktu biļeti jau tajā pašā dienā. Pat tik vienkāršā un salīdzinoši garlaicīgā „roka" dziesmā kā "I Can't Find My Brittle Youth" Hood ir pamanījušies iespraukt dažu labu triku, kas attiecīgo gabalu ievērojami atdzīvina! Lai arī šajā albumā praktiski nav neveiklu brīžu vai samocītu pāreju, pie veiksmīgākajām kompozīcijām noteikti pieder smalkie postroka numuri "Branches Bare" un "Lines Low To Frozen Ground", supermodernais albuma pirmais gabals "They Removed All Trace That Anything Had Ever Happened Here", jau pieminētais sakarīgu eksperimentu kalngals "This Is What We Do To Sell Out(s)" un kaislīgais "You Show No Emotion At All", kuru grupa - ne jau velti - ir izraudzījusies par singlu (šogad iznācis šī singla CD, kurā dzirdamas arī jaunas kompozīcijas). Secinājums: manuprāt, "Cold House" ir visvērienīgākais no manā rīcībā esošajiem Hood albumiem, tāpēc labprāt ieteiktu to ikvienam postroka un intelekutālas mūzikas cienītājam. Galu galā esmu pārliecināts, ka Hood ir viena no visprofesionālākajām un pieredzes bagātākajām šī stila pārstāvēm līdzās tādiem māksliniekiem kā Mogwai, Godspeed You Black Emperor!, Sigur Ros u.c.


HOVEN DROVEN

CD NOSAUKUMS: Grov
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Xource Records
GARUMS: 44'15"
PAMATSASTĀVS:
Gustav Hylen - trompete, taure, flauta
Kjell-Erik Eriksson - vijole
Bo Lindberg -- ģitāras
Bjorn Hoglund - bungas, sitamie instrumenti
Pedro Blom -- basģitāra
Jens Comen - saksofoni
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Par Hoven Droven nebūtu neko uzzinājis, ja Rīgā nebūtu uzstājies zviedru folkmūzikas trio Triakel, kurā spēlē šī seksteta vijolnieks, viens no galvenajiem mūzikas autoriem Kjell-Erik Eriksson. Tā man kāds paziņa uzcienāja ar Hoven Droven disku "Grov", kurā ietverto materiālu nu jau es esmu apēdis un desmitreiz pilnībā izgaršojis. To izdarīt nav grūti, jo šie seši puiši savu lietu pieprot ļoti labi, azartiski un apskaužami radoši apvienojot zviedru folkmūzikas tradīcijas ar roku. Lai gan vairums "Grov" gabalu ir pašu grupas dalībnieku sarakstīti, tie lieliski sakrīt ar maniem priekšstatiem par zviedru tautas mūziku. Meldiņu izspēlēšana lielākoties uzticēta vijolei, saksofonam un trompetei, un tie ir balstīti uz akmenscietas ritma grupas spēles, kuru papildina nereti gluži vai metāliski smagie ģitāras rifi (ne velti ģitārists Bo Lindberg ir sarakstījis visvairāk oriģinālmateriāla). Tas gan, protams, nenozīmē, ka Hoven Droven būtu uzskatāms par folkmetāla ansambli, taču pirmā asociācija, kas man ienāk prātā, ir ļoti niknu, divas nedēļas nebarotu lauku muzikantu kopa. Kā gan citādi lai raksturo ārkārtīgi smagos "Grottan", "Okynnesvals", "LP-Schottis" un, visbeidzot, arī tautas mūziķa Timas-Hans meldiņa apdari, kura piemiņu godinot, mūziķi gabalam devuši tādu pašu nosaukumu? Ļoti tīkamu atslodzi Hoven Droven piedāvā ar trim polskām (mierīgs zviedru dancis brīvā ¾ taktsmērā), no kurām īpaši gribu atzīmēt vijolnieka sarakstīto, džeziskām nokrāsām bagāto "Kerstins Brudpolska", kā arī Bo Lindberg solo numuru elektriskai ģitārai "Stilla". Kopumā negribētu ticēt, ka Hoven Droven ar šādu muzicēšanu būtu izvēlējušies visvieglāko ceļu - diez vai šāda stilu kombinācija būtu pieņemama folka pūristiem, bet roka faniem vijoļu un pūšamo instrumentu vīterošana varētu šķist pārāk vienmuļa. Neraugoties uz to, "Grov" ir viens no visinteresantākajiem zviedru folka ierakstiem, ko man līdz šim ir nācies dzirdēt, tāpēc mans verdikts ir šāds: HOVEN DROVEN RULES!


STEVE HOWE & PAUL SUTIN

CD NOSAUKUMS: Seraphim
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SPV Recordings
GARUMS: 43’29”
PAMATSASTĀVS:
Paul Sutin - klavieres, programmēšana
Steve Howe - ģitāras, koto, basģitāra
Carlo Bettini - klavieres, programmēšana
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Līdz šim mūziķa, komponista un producenta Paul Sutin vārdu biju lasījis tikai kāda Steve Howe solo albuma pateicību sarakstā – viņa muzikālā darbība man bija noslēpums līdz brīdim, kad nopirku šo albumu. Neraugoties uz to, ka viens no šī projekta veidotājiem ir progresīvā roka pamatlicēju Yes ģitārists Steve Howe, “Seraphim” ir spilgts New Age mūzikas piemērs. Zināma nosliece uz šo stilu bija manāma atsevišķos Steve Howe skaņdarbos un pēdējā laikā arī Yes albuma “Keys To Ascension 2” kompozīcijā “Sign Language”, taču šī ir pirmā reize, kad dzirdu šo unikālo ģitāristu tik atšķirīgā projektā. Lielāko daļu albuma sarakstījuši visi trīs pamatsastāva mūziķi. Kā jau relaksējošam instrumentālam New Age ierakstam pienākas, mūzika ir plūstoša un vienmērīga (brīžiem pat vienmuļa) – tajā nav īpašu kulmināciju un atslābumu, nav mētāšanās no ātra tempa uz lēnāku un citas rokmūzikai piemītošas tendences. Tomēr vajadzētu izcelt trīs vaļus, kas (vismaz manā izpratnē) balsta šo albumu: samērā elementārais “A Venetian Passage” (ar to sākas albums), interesantais titulgabals un epilogs “San Marco’s Journey”, kurā izceļas saksofonists/flautists Barry Schulmann. Patīkamais un veldzējošais disks “Seraphim” vislabāk būtu piemērots tiem, kas raduši darbdienu vakaros relaksēties maigas mūzikas klātbūtnē.

CD NOSAUKUMS: Voyagers
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SPV Recordings
GARUMS: 45’27”
PAMATSASTĀVS:

Paul Sutin - klavieres, taustiņi, basģitāra, sitamie instrumenti, programmēšana
Steve Howe - ģitāras, taustiņi
Mike Marshall - taustiņi, programmēšana
Dylan Howe - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Albums “Voyagers” muzikāli nav īpaši atšķirīgs no “Seraphim”, kaut arī šajā albumā ir vairāk eskpresijas, kuru nodrošina Steve Howe dēla Dylan līdzdalība projektā. Līdz ar to “Voyagers” ir krietni tuvāk progresīvam rokam nekā “Seraphim”, un šo apgalvojumu attaisno albuma pirmais gabals “Telepathy”, kā arī “Sanctuary”, kurā Steve Howe spēlē kādu no savām iemīļotām elektriskām ģitārām. Protams, bez pamatsastāva šajā projektā piedalījušies vēl divi mūziķi – Carlo Bettini ar sintezatora solo gabalā “Sanctuary” un Benoit Corboz, kas veicis stīgu aranžējumu albuma noslēguma kompozīcijā “Sonar Call”. Vispār “Voyagers” ir uzskatāms par izdevušos New Age un progresīvā roka kombināciju. Melodijas nav uzbāzīgas un dažas no tām ir pat itin viegli dungājamas, tāpēc nebaidīšos secināt, ka šoreiz tās ir vieglāk uztveramas (jo melodiskā līnija vairāk izcelta priekšplānā). Kopumā “Voyagers” ir ļoti jauks, mazliet meditatīvs ieraksts, tomēr negribētu to rekomendēt progroka faniem, kas pieraduši mūziku klausīties ar kalkulatoru rokās. Absolūti ieteicams fona mūzikas cienītājiem, kaut gan te ir pietiekami daudz materiāla, lai priecētu Steve Howe fanus.

HOWEVER

CD NOSAUKUMS: Sudden Dusk
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 49’38”
PAMATSASTĀVS:
Bill Kotapish - ģitāras, basģitāra, balss
Peter Mark Prince - balss, sintezators, klavieres, basģitāras, ģitāras,
basa sintezators, kalimba, zvani, vijole
Bobby Read - balss, saksofoni, koka bungas, zvani, ksilomarimba, klavieres,
klarnete, sintezators, flauta
Joe “Stellar” Prince - bungas, šķīvji, svilpes, zvani, zvaniņi
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Sudden Dusk” ir viens no diviem However diskiem, kas ir manā rīcībā, un, cik man zināms, citu ierakstu viņiem vairs nav. Šajā albumā ietvertās kompozīcijas radušās laikā no 1974. līdz 1980. gadam, bet tās ierakstītas 1980. un 1981. gadā (oriģinālajā izdevumā nebija iekļauta dziesma “No Cows”, kas ierakstīta 1984. gadā). Tiem, kas ir dzirdējuši oriģinālo šī albuma versiju, būs ko pabrīnīties, jo viss materiāls ir pārmiksēts 1992. gadā, proti, pirms izdošanas CD formātā. However spēlētā mūzika ir ļoti interesanta: dažbrīd instrumentācijā jaušamas paralēles ar Gentle Giant, taču nav tik roķīgu ģitāru (Bill Kotapish ir drīzāk džezroka ģitārists), toties dažādiem sitamiem, pūšamiem un stīgu instrumentiem ir līdzīga loma kā pieminētās britu grupas mūzikā. Savukārt savdabīgās un reizēm pat netveramās vokāla partitūras atsauc atmiņā franču grupas Moving Gellatine Plates ierakstus. Grupas līderis ir Peter Mark Prince, kas sarakstījis lielāko daļu However materiāla. Līdzās četriem grupas pamatsastāva mūziķiem, “Sudden Dusk” ierakstā piedalījušies pieci viesmūziķi. Rezultāts ir patiesi apbrīnojams un jāsaka paldies tam cilvēkam, kas mani iepazīstināja ar šīs grupas mūziku. Tajā netrūkst ne melodiju (instrumentālajā “Louise Sitting In A Chair”), ne eksperimentu (titulgabalā), ne emociju (instrumentālajā “Hardt” un dziesmā “In The Midst Of Making”), ne virtuozitātes (instrumentālajos gabalos “Lamplight” un “Trees For The Forest”), ne oriģinalitātes (dziesmas “Beese” un “Grandfather Was The Driver”) – tā visa te ir diezgan, tāpēc šis albums ir uzskatāms par netradicionālu tā laika amerikāņu mūzikas kontekstā (skat. instrumentu sarakstu, ko spēlē katrs grupas mūziķis). Manuprāt, vienīgā However problēma bija izteikta līdervokālista trūkums, kaut gan nav slikti tāpat. “Sudden Dusk” ir patiesi progresīvs albums, tāpēc tas ieteicams ikvienam progroka un/vai džezroka ekspertam – vīlies nepaliks neviens.

CD NOSAUKUMS: Calling
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 67’42”
PAMATSASTĀVS:
Bill Kotapish - ģitāras, zvaniņi, sintezators, klavieres, basģitāra, bungas, šķīvji
Peter Mark Prince - ģitāras, stick, malkas pagale, zvans, balss, basģitāras, klavieres,
sintezatori, svilpe
Bobby Read - sintezators, klarnete, balss, taustiņi, klavieres, saksofoni,
sitamie instrumenti, bungu mašīna, efekti
Joe Prince - bungas, šķīvji, vēja zvaniņi, basa sintezators, zvanu koks
Don Berkemeyer - flauta, fagots, balss, blokflauta
Terresa Gayle - balss
Brad Allen - trompetes, bungas, sintezatori, ?it?ra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

However albuma “Calling” oriģinālversija tapa studijā no 1981. līdz 1983. gadam, un arī šis disks ir papildināts ar deviņiem (!) bonus track’iem, kas ierakstīti laika posmā no 1977. gada līdz pat 1994. gadam. Interesanti, ka bonus track’i atrodas nevis diska beigās, bet gan izkaisīti starp oriģinālā albumā iekļautām dziesmām, pie tam viens no tiem izvēlēts par diska pirmo dziesmu – “Orion” ar fantastisko Terresa Gayle vokālu (1987). “Sigh” mazliet atgādina The Alan Parsons Project, bet Bobby Read iedziedāto “Into The Dance” – zināmā mērā Peter Hammill jaunradi. Tad nāk trīs bonusi – eksperimentālais “How You Doin’?” (1988) ar džeziskām nokrāsām, 20 sekunžu iespraudums “463-646-3463” (1977) un minūti garā balādiskā atkāpe ar nosaukumu “What Goes Around...” (1994). “On The Face Of The World” ar ārkārtīgi skaisto Terresa Gayle un Julia Meeks duetu ir noteikti viena no veiksmīgākajām However kompozīcijām un nedaudz atgādina “Louise Sitting In A Chair” no albuma “Sudden Dusk”. Pēc tam seko neliels kāpinājums instrumentālajā bonus track’ā, kura nosaukums ir “Earthtime” (1982). Izcelšanas vērts ir Bobby Read aranžētais saksofonu trio, kas atrodams Peter Mark Prince (viņš sarakstījis gandrīz visu mūziku arī šim albumam) gabalā “Stop Sign”. “Intermission” (1977) iezvana pusminūtes starpbrīdi un... “Bell Toll” (1988) to veiksmīgi turpina. Titulkompozīcija uzskatāmi demonstrē However māku eksperimentēt ar instrumentiem visneiedomājamākos veidos nepilnās trīs minūtēs. “Airplay” ir lielisks vokālās mūzikas paraugs ar Peter Mark Prince, Terresa Gayle un Don Berkemeyer balsu piedalīšanos (Bill Kotapish ģitārspēle atgādina pašu Robert Fripp, bet vokāla solo partijas ieturētas, sekojot Gentle Giant paraugam). Instrumentālā kompozīcija “Little Ricky” ir vēl viens jauks Gentle Giant un King Crimson krustojums. Bobby Read sarakstītais un iedziedātais “Heroes Return” ir kārtējais progresīvās rokmūzikas paraugdemonstrējums. Instrumentāls ārprāts ir ietilpināts kompozīcijā “Scylla And Charybdis” (1988), kurā spīd un laistās ģitārists Brad Allen, kurš laikam neko citu kā Fripu savā mūžā nav klausījies un ņēmis vērā. Vēl viens mans favorīts no šī albuma favorītiem ir “Wild” ar Don Berkemeyer un Peter Mark Prince dziedājumiem un Bobby Read kaislīgajām saksofona solo pasāžām. “The World War” ir pusminūti gara atkāpe, kam seko sirsnīga balāde “What Goes Around Comes Around” (1994) un ģitārista Bill Kotapish sacerētais instrumentālais skaņdarbs “Chips”. Disks noslēdzas ar jocīgo “Mitterly Bitten”, kas ierakstīts 1977. gadā. Kopumā “Calling” ir lielā mērā līdzīgs albumam “Sudden Dusk”, taču šis disks ir daudzveidīgāks divu iemeslu dēļ: 1) “Calling” ir gandrīz 20 minūtes garāks nekā “Sudden Dusk”; 2) tajā ietilpst skaņdarbi, kas radīti plašākā laika diapazonā un līdz ar to ierakstā piedalījušies vairāk mūziķu, kas nenoliedzami devuši nozīmīgu ieguldījumu However spēlētajam progrokam, kas ir un paliek vienīgā vērā ņemamā amerikāņu atbilde uz britu grupas Gentle Giant muzikālajiem izlēcieniem.

GLENN HUGHES

CD NOSAUKUMS: Blues
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Blues Bureau International
GARUMS: 64’05”
PAMATSASTĀVS:
Glenn Hughes - balss, basģitāra
Tony Franklin - basģitāra
Mark Jordan - taustiņi
Gary Ferguson - bungas
Craig Erickson - ?it?ra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Jāsaka, ka blūzs un blūzroks nav man vistuvākie mūzikas stili, tomēr reizi pa reizei tādā mūzikā veldzēties ir visnotaļ patīkami. Ja vēl izpildījums ir azartisks, emocionāls un augsti profesionāls, tad ir pavisam labi. Sākšu ar to, ka Glenn Hughes balss mani pamatīgi iespaidoja agrā bērnībā, kad mans tēvs dažkārt atskaņoja Deep Purple albumu “Burn” (1974), kur tolaik šis basģitāru spēlējošais dziedātājs turēja tumšā ēnā grupas pirmo vokālistu David Coverdale. Glena balsij pa spēkam ir visi mūzikas stili, kādos viņš ir muzicējis, un blūzroks nav izņēmums. Lai gan viņš ir ārkārtīgi precīzs basģitārists, septiņās dziesmās šo lomu pilda cits veterāns (nepšaubāms virtuozs) vārdā Tony Franklin. Vairojot muzikālo dažādību šajā albumā, Glens uz tā ierakstu bija pieaicinājis veselu lērumu rokeru un metālistu, kas izpildījuši soloģitārista funkcijas – John Norum (ex-Europe), Warren De Martini (ex-Ratt), Richie Kotzen, Mick Mars (ex-Motley Crue), u.c. Iznākums ir albums ar 12 dziesmām, kas nepārsteidz ar oriģinalitāti, bet gan ar kvalitatīvu skaņu un mūziķu superīgo spēli. Galu galā Glenn Hughes albums “Blues” ir ieteicams visiem pārliecinātiem blūzrokeriem, kā arī tiem, kas raduši skaļi klausīties labu roķi, braukājot ar automašīnu tālākas distances (manuprāt, šāda mūzika nemaz nav piemērota autiņā darbdienu sastrēgumstundās Rīgā).


CD NOSAUKUMS: Feel
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: SPV Records
GARUMS: 56’31”
PAMATSASTĀVS:
Glenn Hughes - balss, basģitāra
Bruce Gowdy - ģitāras, taustiņi
Gary Ferguson - bungas, sitamie instrumenti
Carmine Rojas - tausti?i
Pat Zicari - saksofons
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Atceros kādu paziņu, kurš reiz izteicās, ka Glenn Hughes ir noteikti viens no vislabākajiem baltajiem soul dziedātājiem. Nevarēju saprast, par ko viņš runā, jo nebiju ne reizi dzirdējis Glenu dziedam soulmūziku. “Feel” nu ir tas albums, kurā šis mūzikas stils tiek patīkamā veidā kombinēts ar roku. Divas dziesmas – “Big Time” un “Redline” – Glens ir sarakstījis kopā ar vienu no saviem aizgājušo dienu kolēģiem, proti, ģitāristu/taustiņnieku Pat Thrall, kurš arī pats piedalījies šo dziesmu ierakstā. Tūlīt jāpiemin arī Stevie Wonder gabala “Maybe Your Baby” stilīgais izpildījums, kā arī aizkustinošā soul stilā ieturētā balāde “Save Me Tonight”. Diemžēl nevar apgalvot, ka “Feel” būtu muzikāli pārlieku interesants ieraksts, kaut gan izpildījuma ziņā šeit atkal nav kur piekasīties, jo viss ir vislabākajā kārtībā. Pieļauju, ka šajā albumā varēja būt par pāris dziesmām mazāk, jo dažbrīd tas var šķist garlaicīgs, jo sevišķi beigu daļā (dziesmas “She Loves Your Money”, “Speak Your Mind” un “Talkin’ To Messiah”), tāpēc “Feel” ir ieteicams galvenokārt Glenn Hughes faniem.

CD NOSAUKUMS: Addiction
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Zero Records
GARUMS: 50’06”
PAMATSASTĀVS:
Glenn Hughes - balss, basģitāra
Marc Bonilla - ģitāra, taustiņi
Joakim Marsh - ģitāra
Joe Travers - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Kas tad tas?! Glenn goes metal? Izdzirdēju dziesmu “Death Of Me”, kas bija iekļauta žurnālam Rock Hard pievienotā samplerī, un nobijos ne pa jokam no niknuma un kaisles Glena balsī. Izrādās, ka viss albums ir vienādi nikns, kaut gan ir dažas mazāk agresīvas un noskaņām bagātas dziesmas (te jāmin balāde “Blue Jade”, Gleniski roķīgais “Justified Man” un Zeppeliniskais “I Don’t Want To Live That Way Again”). Šis albums atšķiras no citiem Glenn Hughes pēdējo piecu gadu laikā radītiem darbiem ar materiāla vienotību. Liels ieguvums Glena grupā ir ģitārists/dziesmu autors Marc Bonilla, kura spēle ideāli atbilst laikmeta prasībām – mazāk sarežģīti izpildītu brīnumu, vairāk izjūtas. Marc Bonilla ģitāra (protams, līdzās Glena vokālam) ir “Addiction” identitāte, kas lieliski izpaužas diska škrobīgākajos gabalos (“Down”, “Death Of Me” un “Cover Me”). Atliek vienīgi piebilst, ka “Addiction” ir viens no pozitīvākajiem pārsteigumiem, kādus aizvadīto piecu gadu laikā ir sagādājuši roka veterāni (kaut ko līdzīgu ir izdevies panākt tikai dažiem roka vectēviem). Ja redzat CD veikalu plauktā “Addiction”, ņemiet to ciet; taču vispirms ņemiet vērā brīdinājumu – šis ieraksts ir līdzvērtīgs smagsvara boksera labajam āķim!

CD NOSAUKUMS: Return Of Crystal Karma
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Steamhammer/SPV
GARUMS: CD 1: 50'55"
CD 2: 45'45"
PAMATSASTĀVS: Glenn Hughes - balss, basģitāra, ģitāra
J. J. Marsh - ģitāras
Hans Zermuehlen - taustiņi
Gary Ferguson - bungas, sitamie instrumenti (CD1)
Bob Harsen - bungas (CD2)
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēdējā reize, kad izrādīju klaju sajūsmu par Glenn Hughes radošā darba rezultātu, bija pirms dažiem gadiem, kad iznāca viņa albums "Addiction". Šogad parādījies viņa kārtējais veikums "Return Of Crystal Karma". Par spīti Glenn Hughes veterāna statusam, šim albumam piemīt mūsdienīgs skanējums un visi gabali ir izdevušies smagā roka un funk hibrīdi. Jau kopš Glenn Hughes darba grupās Trapeze un Deep Purple esam pieraduši pie šī dziedātāja ārkārtīgi spēcīgā vokāla un nesatricināmi stabilās basģitāras spēles. Vismaz šajos divos aspektos nevienam Glenn Hughes mākslas cienītājam nebūs jāpiedzīvo vilšanās, iegādājoties dubultdisku "Return Of Crystal Karma". Jā, tieši tā - CD1 ir iekļauti desmit jauni, studijā ierakstīti gabali, bet CD2 ir Glena koncertierakstu apkopojums no 1999. gada turnejas Dienvidamerikā. Bet nu par visu pēc kārtas. CD1 sākas ar harmoniskā ziņā interesanto smaguci "The State I'm In", kam tūlīt seko mazāk izteiksmīgs roķis "Midnight Meditated". Viens no maniem favorītiem pirmajā diskā ir ritmiski daudzveidīgais "It's Alright", kas plūstoši pāriet funk gabalā ar nosaukumu "Switch The Mojo". Pret nākamiem diviem gabaliem man ir visai rezervēta attieksme - Glenn Hughes un Black Sabbath ģitārista Tony Iommi kopīgi radītais "Gone" ir nežēlīgi smags un nogurdinošs, bet "The Other Side Of Me" ir bāls un salīdzinoši nemuzikāls roķis. Visādā ziņā interesants ir temperamentīgais funk gabals "Angela", bet lielākoties instrumentālais "Owed To "J"" ir pat zināmā mērā progresīvs skaņdarbs - uz 7/8 taktsmēra pamata (tas saglabājas gandrīz viscaur gabalam) spīd un laistās ģitārists J. J. Marsh un taustiņnieks Hans Zermuehlen; citiem vārdiem sakot, mans absolūtais favorīts no CD1 iekļautā materiāla. Pēc šīs kulminācijas nāk neliela atslodze nevainojamās, izklaidējošās funk dziesmiņas "This Life" veidolā, bet albuma izskaņa "Days Of Avalon" rada pavisam nomierinošu, pozitīvu efektu - varbūt tāpēc, ka šeit izmantots 3/4 taktsmērs, iztēlojos iereibušu solīda vecuma pāri dejojam valsi vasarīgā lietū... Manuprāt, vislielāko sajūsmu ilggadējiem Glenn Hughes mūzikas cienītājiem varētu izsaukt tieši CD2, kurā līdzās jaunu gabalu "You Kill Me" un "Neverafter" (no albuma "The Way It Is", 1999) dzīvajam izpildījumam atrodami gandrīz divdesmit gadus vecie Hughes/Thrall gabali "The First Step Of Love" un "Coast To Coast" (grandiozs Glena vokālais sniegums un Hans Zermuehlen džeziskais klavieru solo), balāde "No Stranger To Love" no Black Sabbath 1986. gada albuma "Seventh Star" (šai versijai pievienots agrāk nedzirdēts ievads) un funk uzbrukums "Your Love Is Alright" no Glena pirmās profesionālās grupas Trapeze albuma "Medusa". Kopumā šis ierobežotā tirāžā izdotais "Return Of Crystal Karma" variants pelna lielu atzinību, jo tas ir nudien dāsns žests no šī roka veterāna puses - divi diski tiek piedāvāti par viena cenu, turklāt Glenn Hughes ir atkal vislabākajā formā. Protams, koncertieraksta kvalitāte atpaliek no studijā ierakstītā materiāla (CD1), taču, ja es būtu dedzīgs Glenn Hughes fans, "Return Of Crystal Karma" pirktu galvenokārt otrā diska dēļ. Sevišķi ieteicams albums tiem, kas lielu dienas daļu pavada automašīnā pie stūres, kā arī tiem, kas skaņas fonam izvēlas kvalitatīvu rokmūziku.