STEVE HACKETT


CD NOSAUKUMS: Voyage Of The Acolyte
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 40’48”
PAMATSASTĀVS:

Steve Hackett - ģitāras, melotrons, harmonijs, zvani, balss, efekti
John Hackett - flauta, sintezators, zvani
Mike Rutherford - basģitāra, 12 stīgu ģitāra
Phil Collins - bungas, sitamie instrumenti, balss
John Acock - taustiņi, melotrons, harmonijs, klavieres
Sally Oldfield - balss
Robin Miller - oboja, angļu rags
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Voyage Of The Acolyte” ir pirmais Genesis ģitārista Steve Hackett solo albums. Tā ierakstā piedalījušies kolēģi no grupas Mike Rutherford un Phil Collins, kam pat ir uzticēts nodziedāt vienu dziesmu (“Star Of Sirius”), vienīgi ar dziedāšanu viņam vēl tā knapāk. Arī pats Steve Hackett dzied vienu dziesmu – lai gan arī tas nav nekas spīdošs vokāla ziņā, viņa balss tembrs ir lieliski piemērots dziesmas “The Hermit” vienmērīgam plūdumam (tas ir akustisks gabals). Trešais vokālais skaņdarbs ir grandiozais albuma epilogs “Shadow Of The Hierophant” – to lieliski krāšņo Sally Oldfield soprāns. Runājot par visa albuma kopējo uzbūvi, tas ir izveidots pēc klasiskā principa: satriecošs sākums un beigas, bet pa vidu – seši sekundāras nozīmes gabali, no kuriem visvairāk jāuzteic “Hands Of Priestess” un visai histēriskais “A Tower Struck Down”. Monumentāls ir ne vien albuma nobeigums, bet arī prologs – instrumentālais skaņdarbs “Ace Of Wands”, kas kopā ar “Shadow Of The Hierophant” šo albumu padara par vienu no labākajiem 70. un 80. gadu Steve Hackett solo darbiem. Visbeidzot, atliek vienīgi pievienoties daudzu progroka fanu viedoklim, ka “Voyage Of The Acolyte” zināmā mērā aizēno pēdējos divus Genesis studijas ierakstus ar Steve Hackett piedalīšanos (“A Trick Of The Tail” un “Wind And Wuthering”). Iespējams, ka tieši šajā un citos Steve Hackett solo albumos aizplūda pēdējās Genesis progresivitātes paliekas.

CD NOSAUKUMS: Please Don’t Touch!
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 38’37”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett – ģitāras, taustiņi, sitamie instrumenti, balss
John Hackett – taustiņi, flautas
Dave Lebolt – taustiņi
John Acock – taustiņi
Chester Thompson – bungas, sitamie instrumenti
Phil Ehart – bungas, sitamie instrumenti
Tom Fowler – basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Steve Hackett otrais solo albums ievērojami atšķiras no šī fantastiskā ģitārista pirmā solo ieraksta “Voyage Of The Acolyte”. “Please Don’t Touch!” parāda Steve Hackett kā labu un samērā daudzveidīgu dziesmu autoru. Instrumentālo skaņdarbu skaits ir sarucis līdz skaitlim 4 (laika izteiksmē līdz nepilnām 10 minūtēm), kaut pietiek ar sešām dziesmām, lai saprastu, ka Steve Hackett visstiprākā puse ir instrumentācija (to vislabāk apliecina triloģija “Land Of A Thousand Autumns”/”Please Don’t Touch”/”The Voice Of Necam”). Abos roķīgākos gabalos (“Narnia” un “Racing In A”) dziedāšana ir uzticēta Kansas dziedātājam Steve Walsh (ierakstā piedalījies arī cits Kansas mūziķis, proti, sitējs Phil Ehart). Divas nedaudz Genesis progresīvos laikus atgādinošas dziesmas (“How Can I?” un “Icarus Ascending”) dzied roka veterāns Richie Havens, bet džeziski maigo “Hoping Love Will Last” – lieliskā Randy Crawford. Steve Hackett ir sarakstījis arī vienu veltījuma skaņdarbu ar nosaukumu “Kim”, kurā ar flautas solo izceļas ģitārista brālis Džons. Secinājums: kaut arī albums “Please Don’t Touch!” parāda Steve Hackett no tās (= vieglāk uztveramās) puses, kas nebija sadzirdama viņa debijas solo albumā, šis ieraksts kvalitātes ziņā ne par mata tiesu neatpaliek no “Voyage Of The Acolyte”. Uzskatu, ka turpmākie divi Steve Hackett albumi ir viņa pirmo ierakstu vidējais aritmētiskais, kas dīvainā kārtā izrādās lielāks par atsevišķo komponentu individuālo vērtību.

CD NOSAUKUMS: Spectral Mornings
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Caroline Records
GARUMS: 39’05”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāras, taustiņi, balss
John Hackett - flautas, taustiņi
Pete Hicks - balss
Dick Cadbury - basģitāra
Nick Magnus - taustiņi
John Shearer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Steve Hackett trešais solo albums “Spectral Mornings” ir nenoliedzami viņa veiksmīgākais darbs 70. gados. Šajā diskā ir astoņas fantastiskas kompozīcijas, kas ne vien ir progresīvas un liriskas, bet arī daudzveidīgas. Protams, visās instrumentālajās kompozīcijās galveno melodiju izpilda pats Steve Hackett vai viņa brālis, flautists John Hackett. Šajā albumā ir četras dziesmas, kuras absolūti desmitniekā ir iedziedājis vokālists Pete Hicks. “Spectral Mornings” neapšaubāmās virsotnes ir dziesmas “Every Day” ar kolosālo Steve Hackett ģitāras solo gabala otrajā daļā un “The Virgin And The Gypsy” ar John Hackett flautas solo un titulkompozīcija, kas pārsteidz klausītāju ar milzīgo optimismu un skanējuma gaišumu. Iespējams, ka “Spectral Mornings” veiksmes iemesls ir tāds, ka beidzot Steve Hackett bija izdevies piesaistīt nemainīgu pavadošo mūziķu grupu. Varbūt tā ir izskaidrojama ārkārtīgi stabilajā pārliecībā, kas saklausāma ikvienā taktī. Tiem, kas pazīst Genesis agrīno posmu, varu pavēstīt, ka šis – tāpat kā iepriekšējais – Steve Hackett albums ne mazākajā mērā neatgādinās aizgājušos laikus pieminētajā grupā. Katrā ziņā 1979. gadā kvalitātes svari starp Steve Hackett un viņa bijušajiem partneriem iekš Genesis bija sasvērušies stipri par labu spožu solo gaitu uzsākušajam māksliniekam.

CD NOSAUKUMS: Defector
IZDOŠANAS GADS: 1980
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 36’52”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāras, taustiņi, balss
John Hackett - flautas, taustiņi
Pete Hicks - balss
Dick Cadbury - basģitāra
Nick Magnus - taustiņi
John Shearer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Defector” nepārprotami izklausās pēc “Spectral Mornings” turpinājuma – progresīva lirika un spilgta daudzveidība visās 10 kompozīcijās. Dziesmu skaita attiecība pret instrumentāliem skaņdarbiem ir atkal 50:50, un dziedātājs Pete Hicks ir uzdevumu augstumos. Tomēr dziesmu kvalitāte šoreiz nedaudz atpaliek no instrumentālām kompozīcijām. “Defector” ievada kolosālais “The Steppes” ar ārkārtīgi izjusto un atturīgo Steve Hackett ģitāras tēmu un solo. Dziesma “Time To Get Out” zināmā mērā sasaucas ar “The Show” diska beigu galā – abas ir dzīvespriecīgas un pēc to laiku standartiem pat popsīgas. Instrumentālajos skaņdarbos “Slogans” un “Jacuzzi” Steve Hackett ar savu virtuozitāti ierāda daudziem jo daudziem ģitāristiem, kur ziemo vēži. Savukārt divi citi instrumentālie gabali (“Two Vamps As Guests”, “Hammer In The Sand”) un dziesmas (“Leaving”, “The Toast”) pārsteidz ar mierīgo plūdumu, kas gandrīz vai atbilst apzīmējumam “meditatīvā mūzika”. Disku noslēdz “Sentimental Institution” – dziesma, kas atgādina 30. un 40. gadu kabarē grāvējus (pat skaņas kvalitāte ir tīšuprāt iebojāta!). Kopumā “Defector” ir gandrīz tikpat izcils ieraksts, cik “Spectral Mornings”, tāpēc, ja jums sirdij tuvs ir viens no šī pāra, ņemiet ciet arī otru. Šajos divos albumos ļoti labi saklausāma Steve Hackett patstāvīgā personība mūzikā, kas tiks attīstīta un pilnveidota visos viņa nākamajos ierakstos.

CD NOSAUKUMS: Cured
IZDOŠANAS GADS: 1981
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 33’57”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāras, taustiņi, balss, bungu programmēšana
Nick Magnus - taustiņi, bungu programmēšana
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Albums “Cured” ir zināma atkāpe no izteikta progresīvā roka formāta, kaut gan viņš nav pilnībā atteicies no viena otra gudrāka akorda un vairāk vai mazāk negaidītām taktsmēra nobīdēm. Arvien vairāk jaušama Steve Hackett pievēršanās dziesmu rakstīšanai – no 8 šeit iekļautām kompozīcijām instrumentālas ir tikai divas. Iespējams, ka Steve Hackett bija sajutis sava vokālā brieduma iestāšanos, tāpēc šajā albumā līdervokālista funkcijas nepilda vairs Pete Hicks, bet gan pats ģitārvirtuozs. Par gaumēm mēdz strīdēties, bet, manuprāt, šādam solim Steve Hackett bija gatavs tikai 90. gados. Nevar sacīt, ka dziedājums būtu šķībs vai vēl nezin kāds, tomēr var just, ka viņa balsij nav nepieciešamā spēka un pompa (jo īpaši dziesmā “Picture Postcard”). Ļoti veiksmīgi skaņdarbi ir abi instrumentālie gabali (“The Air-Conditioned Nightmare” un akustiskās ģitāras solo “A Cradle Of Swans”) un progresīvākā manierē sarakstītās dziesmas “Can’t Let Go” un “Overnight Sleeper” (pēdējā sarakstīta kopā ar dzīvesbiedri Kim Poor). Pārējās četras dziesmas ir visnotaļ mīlīgi popši ar nelielu progresijas piedevu. Zvērinātiem stūrgalvīgiem progeriem būtu grūtības pieņemt albuma “Cured” pārlieku sterilo skanējumu – sitamo instrumentu vietā uz nebēdu tiek darbināts 70./80. gadu mijas popmūzikas lielākais novatorisms, proti, bungu mašīna. Secinājums: iespējams, visneietekmīgākais Steve Hackett solo albums, kura vērtību apzinātos vienīgi pārliecināti šī ģitārista mūzikas cienītāji.

CD NOSAUKUMS: Highly Strung
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 38’05”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāras, taustiņi, balss
Nick Magnus - taustiņi
Chris Lawrence - basģitāra
Ian Mosley - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

“Highly Strung” ir Steve Hackett nākamais solis tuvāk dziesminieka statusam – arī šoreiz dziesmu skaits (6) ir lielāks par instrumentālo kompozīciju skaitu (3). Šim albumam par labu runā fakts, ka Steve Hackett ir izdevies izveidot jaunu pavadošo grupu ar lieliskiem mūziķiem (sevišķi taustiņnieks Nick Magnus un bundzinieks Ian Mosley, kurš pēc šī albuma pievienojās britu grupai Marillion). Albums “Highly Strung” deva tā autoram vienu hitsinglu – “Cell 151”, kas gan nav uzskatāms par vislabāko veikumu no te atrodamām deviņām kompozīcijām. Disks sākas ar progresīvām nokrāsām bagāto dziesmu “Camino Royale”. Pēc “Cell 151” nāk instrumentāla kompozīcija “Always Somewhere Else” (7/8 taktsmērā!), kurai pa pēdām nāk, iespējams, Steve Hackett visu laiku vislielākais muzikālais brāķis – roka dziesma “Walking Through Walls”. Vienkāršības ziņā neatpaliek arī nākamā dziesma – “Give It Away”, tomēr šai ir lieliska, labi pārdomāta vokāla melodija, interesants sitamo instrumentu izpildījums un adekvāts ģitāras solo gabala noslēgumā. Dziesma numur 6 ir nosacīti blūziskais “Weightless”, kas kalpo kā patīkams atslābuma moments. Instrumentālais skaņdarbs “Group Therapy” ir progresīvā roka piecminūtes aizraujošs paraugdemonstrējums. Albums beidzas ar mierīgo un gaistoši vieglo “India Rubber Man”, kas pāriet vēl viena progresīvā roka triumfa gājienā – instrumentālā kompozīcijā “Hackett To Pieces”, kas tāpat kā “Camino Royale” ir Steve Hackett un taustiņnieka Nick Magnus kopdarbs. Secinājums: nenoliedzami labāks ieraksts par “Cured”, kas noteikti iepriecinātu tos rokmūzikas cienītājus, kam apriebušās dziesmas ar trim vai četriem akordiem.

CD NOSAUKUMS: Guitar Noir
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJFIRMA: Kudos/Viceroy Music
GARUMS: 56’18”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett – ģitāras, balss, lietus koks, harmonika
Aron Friedman – taustiņi, programmēšana
Julian Colbeck – taustiņi, balss
Dave ‘Taif’ Ball – basģitāra
Hugo Degenhardt – bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Guitar Noir” ir visai īpatnējs albums – no 13 kompozīcijām trīs ir izteikti roķīgi gabali, pāris ir mierīgākas dabas roka dziesmas, bet pārējais materiāls ir apskaužami skaista mūzika ar plašām instrumentācijām un izteiksmīgām tēmām. Beidzot Steve Hackett vokāls skan atbilstoši maniem uzskatiem par to, kas ir labs. Ģitāra? Tās šeit ir daudz, daudz! Jau pirmajā gabalā “Lost In Your Eyes” klausītāja ausis iemasē varenais ģitāras rifs, bet otrā dziesma “Heart Of The City” piedāvā nelielu atslābumu. Tad nāk pirmais instrumentālais skaņdarbs “Sierra Quemada” ar ģeniālu elektriskās ģitāras izpildītu galveno tēmu. Visvājākais gabals, manuprāt, šajā albumā ir “Vampyre With A Healty Appetite” – visai taisns roķis bez īpašiem izlēcieniem. “Take These Pearls” ir cits no apskaužami skaistās mūzikas paraugiem – šādu skaņdarbu pulkam vēl var pieskaitīt fantastisko dziesmu “There Are Many Sides To The Night”, instrumentālo “Walking Away From Rainbows”, mazliet tumšākos toņos mālētās dziesmas “Like An Arrow” un “Dark As The Grave”, brīnumaini vieglo “Paint Your Picture” un taustiņnieka Aron Friedman instrumentālo kompozīciju “Tristesse”. Disku noslēdz bonus track – Steve Hackett un Queen ģitārista Brian May kopēji sarakstītā un iespēlētā dziesma “Cassandra”, kas šajā albumā tikpat labi varēja nebūt, jo tajā nav nekā īpaša (ja nu vienīgi ģitāras!). Secinājums: gandrīz perfekts albums, kas ietu pie sirds ikvienam saprātīgu eklektikas daudzumu cienošiem rokmūzikas faniem. Protams, – tāpat kā visi citi Steve Hackett albumi – “Guitar Noir” ir sevišķi ieteicams klausāmais materiāls dažāda kaluma un stila ģitāristiem.

CD NOSAUKUMS: Bay Of Kings
IZDOŠANAS GADS: 1983/1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Kudos/Crisis Records
GARUMS: 44’25”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett – ģitāra, taustiņi
John Hackett – flauta
Nick Magnus – taustiņi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Spriežot pēc uzraksta uz “Bay Of Kings” CD aizmugurējā vāka, Steve Hackett izpratnē “akustiskā ģitāra ir mazs orķestris, kurā apslēpti citi instrumenti – klavieres, čelli un arfas”. Atliek vienīgi papildināt šo izteikumu ar vārdiem – “ja vien akustiskā ģitāra ir tāda meistara rokās, kāds ir Steve Hackett”. Klausoties “Bay Of Kings” nekad mūžā prātā neienāktu, ka šis Ģitāras Ķēniņš ir visu apguvis pašmācības ceļā – tas stāv rakstīts visur, kur ir runa par Steve Hackett profesionālo izaugsmi, arī šajā CD grāmatiņā. “Bay Of Kings” oriģinālais variants iznāca 1983. gadā, bet 1994. gada izdevumā klāt pievienotas trīs jaunas kompozīcijas. Divi skaņdarbi jau bija ietverti citos albumos – “Kim” ir atrodams Steve Hackett solo albumā “Please Don’t Touch!”, bet “Horizons” ir pazīstams gabals visiem Genesis faniem, kas atceras šīs grupas 1972. gada albumu “Foxtrot”. Pārējais materiāls ir galvenokārt akustiskās ģitāras solo, lai gan atsevišķos gabalos piedalās flautists John Hackett un taustiņnieks Nick Magnus. Visbeidzot, “Bay Of Kings” ir ieteicams ikvienam, kas apgūst klasiskās ģitāras spēli, kā arī tiem, kas mīl relaksēties pieklusinātas, bet ārkārtīgi skaistas mūzikas pavadījumā. Šaubīgajiem varētu vienīgi ieteikt nešaubīties, jo šajā ierakstā melodija ne uz sekundi netiek upurēta tehnikas labā. Nu un, protams, arī tehnika melodijas labā ne!


CD NOSAUKUMS: Momentum
IZDOŠANAS GADS: 1987/1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camino Records
GARUMS: 60'56"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāra
John Hackett - flauta
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Momentum" ir Steve Hackett otrais akustiskās ģitāras albums pēc 1983. gadā izdotā, lieliskā "Bay Of Kings". Šiem abiem ierakstiem ir arī cita kopīga iezīme - tie tika atkārtoti izdoti 1994. gadā ar papildu gabaliem, kas nav atrodami citos Steve Hackett albumos. Salīdzinot ar "Bay Of Kings", šis albums dažiem, iespējams, izrādītos grūtāk uztverams, jo kompozīcijas ir kļuvušas vēl izsmalcinātākas. Arī tāpēc, ka "Momentum" solo instruments gandrīz visos skaņdarbos ir tikai neilona stīgu akustiskā ģitāra (vairākos "Bay Of Kings" gabalos izmantotas metāla stīgas, kā arī biežāk pielietoti taustiņinstrumenti un flauta). Protams, ņemot to vērā, var secināt, ka "Momentum" ir viendabīgāks ieraksts, lai arī atsevišķos skaņdarbos ("Cavalcanti", "Concert For Munich") ieskanas taustiņinstrumenti un atsevišķas flautas pasāžas ("Cavalcanti", "Concert For Munich"). Kopumā "Momentum" noskaņa vairāk atgādina EMI Classics izdoto "A Midsummer Night's Dream" (1997), nevis "Bay Of Kings", kas tāpat kā šī apraksta priekšmets ir ticis sakomponēts Brazīlijā - alternatīvajā neilona stīgu ģitāras dzimtenē (par īsto dzimteni mēdz uzskatīt Spāniju). Nezinātājiem paskaidrošu, ka Steve Hackett akustiskās ģitāras spēles maniere ir izkopta līdz pēdējam sīkumam, tāpēc nebaidos apgalvot, ka par viņu labāku šajā ziņā nav. Savu talantu viņš apliecina, spēlējot dažādos paņēmienos un stilos: flamenko (ļoti izteikti "When The Bell Breaks"), klasika (šai ziņā izceļas viņa variācija par kādu F. Šopēna tēmu un J. S. Baha "Bouree" pārlikums ģitārai), folkmūzika, spāņu un latīņamerikāņu mūzikas ietekmes un kas tik vēl ne. Interesanti, ka vienu īsu frāzi no skaņdarba "The Sleeping Sea" Steve Hackett ir izmantojis divpadsmit gadus vēlāk, rakstot savu roka albumu "Darktown" (dziesmā "Man Overboard"). Vēl tikai atliek pieminēt deviņas minūtes garo opusu "An Open Window" un ārkārtīgi skaisto "The Vigil", kas nebija iekļauti oriģinālajā šī albuma izdevumā - līdzās "Cavalcanti", "Last Rites Of Innocence", "The Sleeping Sea" un titulgabalam šīs kompozīcijas labi paskaidro, kāpēc reiz senos laikos Tallinā uz Steve Hackett akustiskās ģitāras solo koncertu bija sapulcējušies 90 tūkstoši klausītāju! Galu galā "Momentum" ir ļoti veiksmīgs albums, kura vērtību vislabāk apzināsies tie, kas dod priekšroku brīnumaini skaistai, romantiskai, klusinātai un mazliet melanholiskai mūzikai. Un, protams, neilona stīgu akustiskās ģitāras neatkārtojamam skanējumam!


CD NOSAUKUMS: Genesis Revisited
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Reef Recordings
GARUMS: 76’50”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett – ģitāras, balss, taustiņi, harmonika, sitamie instrumenti
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Viens no tiem retajiem albumiem, kurus noklausoties esmu izsaucies “āāāāāāā – tas ir vāāāāāāks”. Protams, vispozitīvākajā nozīmē. Stādieties priekšā grupas Genesis radošā lidojuma visaugstākā punkta pārnešanu par 20 – 25 gadiem uz priekšu? Pielieciet vēl klāt modernu skanējumu, plašas orķestrācijas un kori, un jūs būsiet ieguvis albumu “Genesis Revisited”. Blakus astoņiem agrāk dzirdētiem Genesis gabaliem šeit atrodami arī tādi, kas agrāk nekad nav tikuši ierakstīti (vismaz šādā veidā ne). Tomēr šie dzirdētie gabali izklausās svaigi, it kā Steve Hackett kādus 5 gadus būtu tikai vien domājis, kā tos pataisīt tik pārsteidzoši dzīvīgus, kā tos labāk aranžēt, utt. “Genesis Revisited” sākas ar fantastisku dziesmas “Watcher Of The Skies” (dzied John Wetton, bungas spēlē Bill Bruford) versiju. Tai seko “Dance On A Volcano” ar paša Steve Hackett līdervokālu. Instrumentālais “Valley Of The Kings” ir viens no agrāk nedzirdētajiem gabaliem; tāds ir arī “Déja Vu”, kuru ap 1973. gadu iesāka rakstīt Peter Gabriel, ap 1996. gadu pabeidza – Steve Hackett un gala produktu iedeva nodziedāt lieliskajam Mike & The Mechanics vokālistam Paul Carrack kora, orķestra un rokgrupas pavadījumā. Meistardarbs “Firth Of Fifth”, šķiet, nekad nav skanējis tik izcili, cik šajā ierakstā (pie mikrofona – atkal John Wetton); iespējams, te būs “vainojams” ārkārtīgi veiksmīgais aranžējums. “For Absent Friends” dzied pazīstamais vokālists Colin Blunstone – viņu pavada orķestris. Paul Carrack atgriežas pie mikrofona, lai neizsakāmi emocionālā veidā nodziedātu Mike Rutherford sarakstīto balādi “Your Own Special Way”. “Fountain Of Salmacis” vislabākajā veidā iedziedājis pats Steve Hackett (bungas spēlē Chester Thompson, flautu – John Hackett). Lai gan skaņdarba “Waiting Room Only” nosaukumā ir atsauces uz 1974. gada Genesis eksperimentālo gabalu “The Waiting Room”, abām kompozīcijām kopīga ir tikai uzbūve – sākums ir pilns ar visdažādākajām skaņām, kas noved pie atrisinājuma, proti, tēmas. Genesis agrīnā posma vienīgais hitsingls “I Know What I Like” ir piedzīvojis neaprakstāmu metamorfozi – Steve Hackett izpratnē šis gabals vislabāk ir izpildāms džezīgā piegājienā. Nobeigums ir instrumentālais skaņdarbs “Los Endos” – ierakstā piedalījies flautists/saksofonists Ian McDonald, bungas (izcili!) iespēlējuši Hugo Degenhardt un Chester Thompson, bet ar perkusijām viņiem palīdzējis pats Steve Hackett. Izcils ieraksts, tīkams dizains, ideāls produkts!

CD NOSAUKUMS: A Midsummer Night’s Dream
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Classics
GARUMS: 62’35”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett – ģitāra
Matt Dunkley – orķestrācijas, Karaliskās filharmonijas orķestra diriģents
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Steve Hackett apvienojums ar orķestri ir izrādījies par vienu no spilgtākām rokmūziķa un simfonisko mūziķu kombinācijām, kādas svētījušas mūsu planētu pēdējo 20 gadu laikā. Tas, ka Steve Hackett ir klasiskās ģitāras virtuozs, viņa faniem vairs nav nekāds pārsteigums, un varbūt tieši tāpēc izcilais ģitārists spēra tik drošu soli, ierakstīdams veselu studijas albumu ar Karalisko filharmonijas orķestri. Tiesa, liela daļa šī diska materiāla ir solo gabali klasiskai ģitārai, taču tie fragmenti, kuros piedalās orķestris un ērģeles, liek klausītājam pabrīnīties, vai šādu mūziku vispār ir iespējams sarakstīt 20. gadsimta beigās, kad visapkārt valda viena vienīga nauda. Kā iespējams spriest pēc albuma nosaukuma, “A Midsummer Night’s Dream” ir Steve Hackett instrumentāla interpretācija Viljama Šekspīra komēdijai ar tādu pašu nosaukumu. CD grāmatiņā pie katra atsevišķā fragmenta dots vārdisks apraksts – gan no oriģināla, gan Steve Hackett piezīmes, un tas ir lielisks papildinājums izjustajai un ārkārtīgi emocionālai mūzikai. (Daļu no fragmenta ar nosaukumu “Celebration” kā džinglu kādu laiku izmantoja Latvijas Televīzija!) Visbeidzot, “A Midsummer Night’s Dream” neliks raukt degunu pat izteiktiem klasiskās mūzikas cienītājiem, jo šajā ierakstā neviena sekunde neliek domāt, ka to radījis rokmūziķis. Secinājums: ieteicams ieraksts visiem, kam tīk vieglākas formas simfoniskā mūzika ar tiešām norādēm uz baroka laikmetu, kā arī, protams, visiem Steve Hackett faniem.

CD NOSAUKUMS: The Tokyo Tapes
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camino Records
GARUMS: CD 1: 55’14”
CD 2: 55’11”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett – ģitāra, harmonika, balss
John Wetton – basģitāra, ģitāra, balss
Ian McDonald – flauta, saksofons, ģitāra, taustiņi, balss
Chester Thompson – bungas
Julian Colbeck – taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“The Tokyo Tapes” ir viens no tiem koncertierakstiem, kas varētu saukties “The Best of .........Live”. Palūkojoties mūziķu sarakstā, kas atradās viens otram līdzās uz skatuves šajā unikālajā koncertā Japānas galvaspilsētā, kļūst skaidrs, ka tā ir zināma progrokeru izlase. Tik tiešām – visi pieci mūziķi savu darbu tovakar veica gandrīz perfekti. Arī skaņa ir pavisam tuvu ideālam, ja neskaita vokāla kropļojumus pāris vietās un minimālu disbalansu starp instrumentiem. CD 1 sākas ar enerģiski izpildītu Genesis gabalu “Watcher Of The Skies”, tam seko Steve Hackett paša rakstītais instrumentālais skaņdarbs “Riding The Colossus” un cits Genesis meistardarbs – “Firth Of Fifth” (lai gan bez fantastiskā ievada, toties ar skaistu Ian McDonald flautas solo un pāraranžētu vidusdaļu). Tā kā John Wetton ir tikpat pazīstams progrokeris, cik Steve Hackett, arī viņam ir dota iespēja pazīmēties ar savu nevainojamo dziesmu “Battle Lines” līdzās pārējiem četriem analoga mēroga dižgariem. Manuprāt, Steve Hackett dziesma “Camino Royale” ir viena no visnepārliecinošāk izpildītajiem gabaliem šajā dubultalbumā, galvenokārt vokāla dēļ, taču tas aizmirstas tiklīdz ir atskanējuši King Crimson dibinātāja Ian McDonald sarakstītās progroka himnas “In The Court Of The Crimson King” pirmie akordi. Tad nāk divi Steve Hackett sarakstīti instrumentālie gabali – “Horizons” un “Walking Away From Rainbows”, kas izpildīti ar pilnu atdevi un absolūti perfekti. CD1 noslēdzas ar aizkustinājuma asarām manās acīs, proti, Asia grāvēja “Heat Of The Moment” akustiskā versija, kuru izpilda John Wetton. CD2 sākas ar solopasāžām piepildītu Genesis laiku instrumentālo gabalu “In That Quiet Earth”, ko nomaina ne visai veiksmīgais songs “Vampyre With A Healthy Appetite”. Tā vien šķiet, ka Ian McDonald tovakar bija glābēja lomā, – atskan King Crimson gabals “I Talk To The Wind”, turklāt John Wetton vokāls it nemaz neatpaliek no Greg Lake, kas dzirdams šīs dziesmas oriģinālā. Pēc tam tiek atskaņoti veseli četri instrumentāli skaņdarbi rindā – ģitārista debijas albuma pārstāvis “Shadow Of The Hierophant” (diemžēl, tikai beigu daļa) ar ne sevišķi labi pārdomātu bungu solo, Genesis gabals “Los Endos” (kolosāls izpildījums), Steve Hackett akustiskās ģitāras solo numurs “Black Light” (ar iespraudumiem no “The Lamb Lies Down On Broadway”) un ģeniālā kompozīcija “The Steppes”. Koncertieraksts beidzas uz samērā nenopietnas nots, proti, ar Genesis dziesmu “I Know What I Like”. CD2 galā vēl piekabināti divi studijā ierakstīti instrumentāli skaņdarbi – “Firewall” un “The Dealer”, kas iezvana Steve Hackett turpmāko aizraušanos ar programmēšanu, sekvenceriem un citiem tehnoloģijas brīnumiem (izlasiet albuma “Darktown” aprakstu). Neraugoties uz to, ka daudzi jo daudzi progroka zinātāji uzskata “The Tokyo Tapes” par Steve Hackett labāko veikumu kopš seniem laikiem, es tomēr atļaujos domāt citādi: tas nebūt nav slikts ieraksts, drīzāk gluži otrādi – tas ir ļoti labs, tomēr no šādiem pieciem monstriem varēja gaidīt vairāk.

CD NOSAUKUMS: Darktown
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camino Records
GARUMS: 56’33”
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāras, harmonika, lietus koks, balss
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad pirmo reizi ieliku “Darktown” disku atskaņotājā, nodomāju, ka man veikalā iesmērējuši kaut kādu ultramodernu deju mūzikas ierakstu. Lai nu kā, bet pirmais gabals “Omega Metallicus” izklausās pēc visa kaut kā, tikai ne pēc Steve Hackett (ticamību nedaudz paaugstina fragmentāri izrāvumi no 1993. gada albuma “Guitar Noir”). Nākamais ir titulgabals, kurā uz visai drūma ritmiskā un harmoniskā pamata ģitārmonstrs skaita pantiņu par agrāko laiku britu izglītības sistēmas ietekmi (šis gabals mazliet asociējas ar “Cell 151” no albuma “Highly Strung”). Turpmākās divas dziesmas (“Man Overboard” un “The Golden Age Of Steam”) parāda Steve Hackett no agrāk iepazītās puses – plašas instrumentācijas un kordziedājumi, vienkārši un aizkustinoši meldiņi, kurus, starp citu, gaužām nevainojami dzied pats autors. Lai gan, spriežot pēc vairākām intervijām, Steve Hackett par vienu no labākajiem veikumiem diskā “Darktown” uzskata kopā ar vokālistu Jim Diamond sarakstīto dziesmu “Days Of Long Ago”, man gribas iebilst, jo nekā īpaša tajā nesaskatu. Arī nākamā dziesma “Dreaming With Open Eyes” ir viduvēja. Savukārt instrumentālais skaņdarbs “Twice Around The Sun” un dziesma “Rise Again” ir pienācīgā līmenī, kādu no Steve Hackett sagaida viss milzīgais fanu pulks. Dziesma “Jane Austen’s Door” ir vēl viena jauka liriska atkāpe pirms atgriešanās deju mūzikas pasaulē, kurā Steve Hackett piespiež klausītājus iegriezties ar instrumentālā gabala “Darktown Riot” palīdzību. Diska muzikālais epilogs “In Memoriam” (ceru, ka tas nav veltīts šī brīnišķīgā mūziķa pagātnes radošajiem šedevriem), kurā izmantoti John Wetton basģitāras sampli, kas vairāk vai mazāk tieši atgādina fantastisko King Crimson skaņdarbu “Starless”. Secinājums: visdīvainākais Steve Hackett albums no visiem, tāpēc tas noteikti nav ieteicams tiem, kas tikko sākuši vai grasās sākt iepazīties ar viņa radošo devumu progresīvās rokmūzikas pasaulei. Pieļauju, ka “Darktown” ir šī ģēnija vistumšākās puses atblāzma lietainā novembra naktī.

CD NOSAUKUMS: Feedback 86
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camino Records
GARUMS: 37'22
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāras, balss, harmonika
Nick Magnus -- taustiņi, bungu mašīna, klavieres
Chris Thompson - balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Kā liecina nosaukums šī Steve Hackett diska saturs ir ierakstīts četrpadsmit gadus agrāk nekā tas izdots. Nav saprotams, kas viņu bija pamudinājis tagad laist atklātībā mūziku, kas, iespējams, tapa ar nolūku to iekļaut toreizējā projekta GTR repertuārā. Var jau būt, ka 80. gadu vidus popmūzikas kontekstā šāda muzicēšana kādu varētu patīkami satraukt. Cerams, ka īstais "Feedback 86" izdošanas iemesls bija Steve Hackett šķietami tukšo robu aizpildīšana, gaidot pozitīvu reakciju no fanu un ierakstu kolekcionāru puses. Protams, "Feedback 86" arī ir apliecinājums Steve Hackett sadarbībai ar dažādām pirmā lieluma zvaigznēm, no kurām vispirmām kārtām būtu jāmin toreizējais Manfred Mann's Earthband dziedātājs Chris Thompson. Līdzās Steve Hackett ģitārai tas bija tieši viņa kaislīgais vokālais sniegums, kas man lika noklausīties šo disku no viena gala līdz otram, nenospiežot podziņu "OPEN" uz atskaņotāja. Viņa balss un dziedāšanas maniere ideāli atbilst viegli uztveramajai mūzikai, un par to var pārliecināties ikviens, noklausoties romantisko balādi "Oh How I Love You", kā arī šī diska roķīgo pirmo gabalu "Cassandra", kurā dzirdama arī Marillion buņģiera Ian Mosley, tās pašas grupas basista Pete Trewavas un Queen ģitārista Brian May spēle. Šīm divām dziesmām nav nekādas vainas, taču tās nekādā ziņā nevar nosaukt par Steve Hackett kompozīcijas kalngalu. Daudz tuvāk šī mūziķa radošajai būtībai atrodas akustiskās ģitāras solo "Notre Dame Des Fleurs" un nosacīti progresīvais diska epilogs "The Gulf" ar nevainojamu paša maestro vokālu. Diemžēl pārējās četras dziesmas atgādina antikvariāta preces, kurām būtu grūti atrast kādu pielietojumu 21. gadsimta sākumā. Viena no šīm precēm ir Steve Hackett un Yes ģitārista Steve Howe kopīgi radītais lipeklis "Prizefighters" (tas laikam bija paredzēts nekad neiznākušajam GTR otrajam albumam) ar Chris Thompson un Bonnie Tyler duetu un basģitārista Terry Pack smalko spēli. Pat Fila Hendersona orķestra papildinājums un jaukais ģitāras solo nespēj paglābt šo dziesmu no šlāgera statusa! Šai dziesmiņai seko Steve Hackett un Brian May kopdarbs poproķa "Slot Machine" veidolā, kas neviļus atsauc atmiņā bijušā Genesis ģitārista 1983. gada singlu "Cell 151". Līdzīgā manierē ieturēts arī popsongs "Don't Fall", bet paša Steve Hackett iedziedātais veltījums futbola faniem "Stadiums Of The Damned" atstāj nedaudz labāku iespaidu. Kopumā, noklausoties disku "Feedback 86", tā arī nekļūst īsti skaidrs, kam tas domāts. Ne jau pārliecinātiem progroka faniem...