PETER HAMMILL


CD NOSAUKUMS: Fool's Mate
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Charisma Records
GARUMS: 44'23"
PAMATSASTĀVS: Peter Hammill - balss, ģitāra, klavieres
Hugh Banton - klavieres, ērģeles
Guy Evans - bungas, sitamie instrumenti
Nic Potter - basģitāra
Bob Fripp - ģitāra
Dave Jackson - saksofoni, flautas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Tajā pašā gadā, kad nāca klajā izcilais Van Der Graaf Generator albums "Pawn Hearts", Charisma Records izdeva šīs grupas dziedātāja Peter Hammill solo debiju, kurā muzicē visi minētās grupas mūziķi plus vēl King Crimson ģitārists Bob Fripp, bundzinieks Martin Pottinger, basģitārists/vijolnieks Rod Clements, arfists/mandolīnists Ray Jackson un tamtamu speciālists Paul Whitehead. Līdz ar to muzikālā ziņā "Fool's Mate" neatšķiras no Van Der Graaf Generator pirmajiem trim albumiem - Peter Hammill balsī vēl nav iezagusies čerkstošā pieskaņa, kas dekorē gandrīz visus turpmākos šī mākslinieka ierakstus. Vienīgā niecīgā atšķirība ir kompozīciju garumā, jo "Fool's Mate" ir iekļautas veselas 12 dziesmas (turpretī Van Der Graaf Generator vienā albumā pamanījās sastūķēt ne vairāk kā sešus skaņdarbus). Muzicēšanas stils: netradicionāla, nekādai klasifikācijai nepakļaujama rokmūzika, kuru daudzus gadus vēlāk kritiķi ieskaitīja progresīvā roka saimē, jo... citur to nebija kur likt. Visi divpadsmit gabali ir patiesi progresīvas mūzikas paraugi ar skaistām meldijām un profesionālām instrumentācijām. Akustiskie instrumenti ir lieliskā balansā ar elektriskajiem instrumentiem un te nu ir jāsaka atzinības vārdi skaņu operatoram Robin Cable. Īpaši gribētu izcelt renesanses mūzikas nokrāsām pilno dziesmu "Happy", ēteriski vieglo Peter Hammill dziedājumu Hugh Banton klavieru pavadījumā dziesmā "Vision", filozofiskais skaņdarbs "Re-Awakening" ar lielisku ērģelnieka Hugh Banton sniegumu, mierpilnās balādes "Candle", "Child" un "The Birds", kas atsauc atmiņā Van Der Graaf Generator gabalu "Refugees". Šī pārdomas rosinošā materiāla vidū novietots viens pavisam bezrūpīgs roķis "Sunshine", kas nekādā ziņā nav uzskatāms par tradicionālu Peter Hammill gara darbu. Kopumā "Fool's Mate" var pamatoti uzskatīt par ārkārtīgi drosmīgu soli no šī skatuves mākslinieka puses - līdz ar šo ierakstu Peter Hammill nosprauda kursu uz vairāk nekā 30 solo albumiem, kas ir mākslas darba nosaukuma cienīgi. "Fool's Mate" ir īpaši ieteicams visiem, kas aizraujas ar Van Der Graaf Generator/Peter Hammill un citu unikālu mākslinieku mūziku.

CD NOSAUKUMS: Chameleon In The Shadow Of The Night
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 50’39”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – balss un instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Peter Hammill ir viens no visneordinārākajiem rokmūziķiem – viņa gara un mākslinieciskās darbības pavērsieniem ir gandrīz neiespējami izsekot līdzi. Albums “Chameleon In The Shadow Of The Night” atšķiras no viņa grupas Van Der Graaf Generator vienīgi tajā ziņā, ka šeit vislielākais uzsvars ir uz Pītera plašajām, teatrālajām vokālām spējām (nevis uz instrumentāciju) un viņa fantastisko dzeju. Lai gan manā CD grāmatiņā nav uzrādīts, ka šajā ierakstā būtu piedalījušies citi mūziķi, atļaušos izsacīt minējumu, ka četrās dziesmās dzirdama Van Der Graaf Generator pūtēja David Jackson spēle (iespējams, bungas spēlē tās pašas grupas sitējs Guy Evans). Sešas no astoņām dziesmām ir akustiskas – ģitāras vai klavieru un dažādu tolaik modernu efektu pavadījumā, kuras pat varētu uzskatīt par kamermūziku. Ierobežotā izpildītāju un pielietoto instrumentu skaita dēļ šim albumam var pārmest zināmu vienveidību. Tomēr īpaši vajadzētu izcelt Pītera emocionālās izpausmes dziesmās “Slender Threads”, “In The End” un “Easy To Slip Away” (izcila dziesma!). Vistuvāk Van Der Graaf Generator ierakstiem stāv triloģija “In The Black Room/The Tower” – spilgtais un kontrastainais dziedājums dažbrīd atsauc atmiņā grupas 1971. gada ierakstu “Pawn Hearts”. Tāpat kā lielākā daļa Peter Hammill albumu, “Chameleon In The Shadow Of The Night” prasa milzīgu uzmanību un māku ieklausīties. Nesagatavotiem cilvēkiem tas varētu izrādīties nesaprotams, tāpēc iesaku vispirms iepazīties ar agrīnā posma Van Der Graaf Generator ierakstiem. Tikai tad, ja tie ies pie sirds, var mēģināt klausīties šo vai kādu citu Peter Hammill albumu.


CD NOSAUKUMS: The Silent Corner And The Empty Stage
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Charisma Records
GARUMS: 49'44"
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill - balss, instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"The Silent Corner And The Empty Stage" ir Van Der Graaf Generator radošā līdera Peter Hammill ceturtais solo albums. Kā jau ierasts, arī šis albums liecina par Peter Hammill gara lidojuma neierobežotību. Dzeja - skaista, personīga, emocionāla; mūzika -liriska, ekspresīva, eksperimentāla… "The Silent Corner And The Empty Stage" sākas ar dziesmu "Modern", proti, vienu no eksperimentālākajiem skaņdarbiem šajā albumā, bet tam seko stipri kontrastējošais "Wilhelmina" - skaista, emocionāla un liriska balāde, kādas spēj nākt vienīgi no Peter Hammill spalvas. "The Lie (Bernini's Saint Theresa)" saglabāts iepriekšējās dziesmas skaistums, taču balss meldiņš un taustiņinstrumentu aranžējums ir vēl izvērstāks. Viens no maniem favorītiem šajā albumā ir brīnišķīgais "Forsaken Gardens", kas atsauc atmiņā Van Der Graaf Generator veikumu agrīnajā darbības posmā. Albuma turpinājums - progresīvais, izvērstais gabals "Red Shift" - lieku reizi pierāda, cik veiksmīgi Peter Hammill prata eksperimentēt ar visdažādākajām skaņām jau tālajā 1974. gadā. Ja ir kāds gabals, kas šajā albumā varēja nebūt, tad tas ir relatīvi garlaicīgais "Rubicon", kurā autora nogurušo vokālu pavada akustiskā ģitāra, basģitāra un atsevišķas citu instrumentu pieskaņas. Iespējams, es domātu citādi, ja tam nesekotu grandiozais divpadsmit minūšu garais progresīvais skaņdarbs "A Louse Is Not A Home", kuru uzskatu par vienu no visaugstākajiem punktiem Peter Hammill solista karjerā. Šī kompozīcija ir kā idejisks tilts starp Van Der Graaf Generator 1971. gada albumu "Pawn Hearts" un 1975. gada "Godbluff". Galu galā "The Silent Corner And The Empty Stage" ir brīnišķīgs albums, kuru droši vien pieņemtu ikviens intelektuālas rokmūzikas un kamermūzikas cienītājs un, protams, Peter Hammill fani.


CD NOSAUKUMS: In Camera
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 47’39”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – balss un instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Kārtējais Peter Hammill solo albums “In Camera” ir arī kārtējais pārsteigums. Pirmā dziesma “Ferret And Featherbird” ir visai mierīgs ievads albumam, kura pārējais materiāls svārstās no ekspresivitātes, enerģijas un brīžiem pat agresijas (“Tapeworm” un “Gog: Magog (In Bromine Chambers)”) līdz skaistām balādēm (“Again” un “Faint-Heart And The Sermon”). Abās ekspresijas piesātinātajās dziesmās, kad Peter Hammill talkā nāk citi mūziķi, “In Camera” atgādina Van Der Graaf Generator 1975. gada albumu “Godbluff”. “Gog: Magog” noslēgums liek mums saprast, ka šim māksliniekam ar ambient mūziku bija labas attiecības jau pirms turpat 30 gadiem – tur netrūkst ne trokšņu un troksnīšu, ne kolosālu skaņas efektu. Īpaši vēlos izcelt dziesmu “Faint-Heart And The Sermon”, kuru uzskatu par vienu no veiksmīgākajām kompozīcijām Peter Hammill solo karjerā 70. gados. Salīdzinot ar “Chameleon In The Shadow Of The Night”, šis albums ir, iespējams, vieglāk uztverams, taču tas arīdzan ir nenoliedzami progresīvs ieraksts. Secinājums: klausoties šo albumu, vislabāk jutīsies, protams, Van Der Graaf Generator un Peter Hammill jaunrades cienītāji.


CD NOSAUKUMS: Nadir’s Big Chance
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 47’13”
PAMATSASTĀVS:
David Jackson - saksofons
Graham Smith - vijole
Peter Hammill - balss, pārējie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Nadir’s Big Chance” ir ritmiski vēl taisnāks nekā “In Camera” – ja priekšplānā nebūtu tik ļoti individuālās un pazīstamās Peter Hammill balss, varētu padomāt, ka tas ir kāds 80. gadu AC/DC ieraksts. Patiesībā tik traki jau nemaz nav, jo muzikalitāte tepat vien ir, vienīgi materiāls lielākoties ir krietni vienkāršāks par citiem viņa darbiem. No 11 šajā albumā ietvertiem gabaliem gandrīz visi ir sarakstīti ap to laiku, kad tika gatavots materiāls pirmajam Van Der Graaf Generator albumam “The Aerosol Grey Machine”. Te pat ir ietverts šīs grupas agrāko laiku singls “People You Were Going To”, kas pārsteidz ar lirisko raksturu. “Nadir’s Big Chance” ir diezgan viendabīgs albums, ja neskaita atsevišķus roķīgākos izlēcienus. Šajā ierakstā atrodamas vairākas tādas dziesmas, kas var likt klausītājam pabrīnīties, kāpēc mūsu dienās Peter Hammill ir tik nepazīstams un svešs, un to nosaukumi ir “The Institute Of Mental Health, Burning”, “Been Alone So Long” (tās autors ir Graham Smith), “Airport” un jau pieminētā “People You Were Going To”. Galu galā “Nadir’s Big Chance” ir, iespējams, vieglāk saprotams albums, nekā daudzi citi Peter Hammill ieraksti, tomēr tas ne tuvu nav pats progresīvākais viņa veikums, tāpēc nejutīšos pārsteigts, ja šo albumu slavinātu viens otrs panks vai rokeris.


CD NOSAUKUMS: Over
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Charisma Records
GARUMS: 46'36"
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill - balss, instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kārtējais Van Der Graaf Generator līdera Peter Hammill solo albums "Over" ir visai pārsteidzošs, - tam ir diezgan maz kopīgu iezīmju ar Van Der Graaf tā paša gada albumu "The Quiet Zone/The Pleasure Dome". Tas, protams, liek secināt, ka Peter Hammill ir atradis veidu, kā izteikt savu radošo personību individuāli, un šis veids ir albums "Over". Tiesa, dziesmas "Time Heals" ierakstā piedalījies VDGG buņģieris Guy Evans un basists Nic Potter (vairākās kompozīcijās dzirdama arī tās pašas grupas mūziķa Graham Smith vijoles spēle). "Over" sākas ar pavisam taisnu, ekspresīvu roka gabalu "Crying Wolf", taču, kā tas novērojams vairākos Peter Hammill solo albumos, pirmā kompozīcija rada maldinošu priekšstatu par to, kas gaidāms turpinājumā. Izņēmums nav arī šis albums. Vienkāršajam roķim "Crying Wolf" seko asinsstindzinoša, dziļi personiska un emocionāla balāde "Autumn", kuras ierakstā piedalījies vesels orķestris (par aranžējumu gādājis diriģents Michael Brand). Šķiet, pārāk ātri tiek sasniegta albuma kulminācija, un tas notiek smalki aranžētajā, noskaņas ziņā dikti drūmajā progroka paraugdemonstrējumā ar nosaukumu "Time Heals" (manuprāt, viens no ģeniālākajiem Peter Hammill skaņdarbiem). Pēc šī šedevra iestājas pakāpenisks atslābums, un tas sākas ar dziesmu "Alice (Letting Go)" - izteikti personiska lirika pavisam mierīgā veidā tiek izdziedāta akustiskās ģitāras pavadījumā. Skaņdarbs "This Side Of The Looking Glass" stila un aranžējuma ziņā līdzinās jau pieminētajai "Autumn", vienīgi šoreiz noskaņa ir vēl bēdīgāka. Dziesma "Betrayed" apliecina, ka Peter Hammill škrobes izteikšanai ("I don't believe in anything anywhere in the world") pietiek ar neatkārtojamo balsi akustiskās ģitāras un vijoļu pavadījumā. Manuprāt, visīpatnējākā dziesma šajā albumā ir "(On Tuesdays She Used To Do) Yoga", kas raksturā ir mierīga un pat liriska, taču šīs iezīmes aizēno pielietotie efekti, tādējādi radot pavisam mistisku noskaņu. Albums beidzas ar salīdzinoši atturīgas rokmūzikas piemēru "Lost And Found", taču esmu pārliecināts, ka šai dziesmai vajadzēja būt vismaz par pāris minūtēm īsākai. Kopumā "Over" ir pietiekami daudzveidīgs albums, lai izraisītu interesi ikvienā Peter Hammill 70. gadu jaunrades cienītājā, tomēr tiem, kas tikai tagad grasās to iepazīt, es drīzāk ieteiktu citus viņa tā laika albumus ("Fool's Mate", "The Silent Corner And The Empty Stage", "The Future Now" vai "pH7").


CD NOSAUKUMS: The Future Now
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 45’06”
PAMATSASTĀVS:
David Jackson - saksofons
Graham Smith - vijole
Peter Hammill - balss, pārējie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Albums “The Future Now” tika ierakstīts ap to laiku, kad rokmūziku sāka iekarot mazs, riebīgs izgudrojums vārdā Bungu Mašīna. Protams, Pīteram ievajadzējās paeksperimentēt arī ar šo jauninājumu, taču iznākums ir tāds, ka var secināt – šim mūziķim nekas netraucēs izteikt savu samaitāto muzikālo domu. Divpadsmit šeit ietvertās dziesmas lieku reizi pierāda, ka Peter Hammill ir bezbailīgs izmēģinātājs, kam pārdoto skaņuplašu eksemplāru skaits nav primāri svarīgs. Ar šādu nostāju tapušais albums “The Future Now” ir mājvieta emocionālajām balādēm “The Mousetrap (Caught In)”, “If I Could” un “Still In The Dark”, teju vai poproķiem “Pushing Thirty”, “The Second Hand” un “Trappings”, lieliskajam titulgabalam, gandrīz a capella dziedājumam “Mediaeval” un diviem eksperimenāliem gabaliem, kuru nosaukumi runā pavisam skaidru valodu – “Energy Vampires” un “A Motor-Bike In Africa”. Albums beidzas ar iepriekš izteikto domu graudu koncentrātu eksperimentu mērcē, proti, diviem gabaliem – “The Cut”, kura nobeigumā Peter Hammill bezkaunīgi rotaļājas ar studijas iekārtām, un balādes tipa dziesmu “Palinurus (Castaway)”. Secinājums: “The Future Now” vērtību visdrīzāk saskatītu ilggadēji Peter Hammill fani, tomēr nav izslēgts, ka tas piesaistītu citu muzikālu izvirtuļu uzmanību.

CD NOSAUKUMS: pH7
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Charisma Records
GARUMS: 43'40"
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill - balss, instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pretēji tam, kā norāda albuma nosaukums "pH7", šis nav Van Der Graaf Generator ideoloģiskā līdera, dziedātāja un ģitārista septītais solo albums, bet gan astotais. Atšķirībā no daudziem citiem Peter Hammill ierakstiem šoreiz vārdam "solo" ir gluži tieša nozīme, jo gandrīz visu ir paveicis šis viens mūziķis (lai gan CD bukletā nekur nav minēti mūziķu vārdi, varu derēt, ka ierakstā dzirdama pūtēja David Jackson un vijolnieka Graham Smith spēle). Kopumā "pH7" skanējums ir stipri akustisks ar retiem izņēmumiem, kad Peter Hammill rokās nonāk elektriskā ģitāra un tiek piesaistīta bungu mašīna (nebaidieties - tā šeit nav galvenais instruments). Albums sākas ar ļoti skaistu balādi "My Favourite", kas labi raksturo tālākā materiāla saturu. Tiesa, šai balādei seko divas nosacīti histēriskas dziesmas - "Careering" (uzbrukums liekulīgajai biznesa pasaulei) un "Porton Down", un pie līdzīgām izpausmēm Peter Hammill atgriežas tikai albuma priekšpēdējā gabalā "Mr X (Gets Tense)". Pārējās kompozīcijas ir emocionālas, melodiskas un filozofiskas, no kurām īpaši vajadzētu izcelt skaisto "Handicap And Equality". Vēl tikai jāatzīmē albuma epilogs "Faculty X", kurā dzirdama avangardiska pūšamo instrumentu spēle. Secinājums: iespējams, šis ir viens no visvieglāk uztveramiem 70. gadu Peter Hammill albumiem, tomēr ar popmūziku šeit nav nekāda sakara. Ieteicams visiem šī mākslinieka gara lidojuma novērotājiem un cienītājiem.


CD NOSAUKUMS: A Black Box
IZDOŠANAS GADS: 1980
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 40’50”
PAMATSASTĀVS:
David Jackson - saksofons, flauta
David Ferguson - sintezators, tamburīns
Peter Hammill - balss, pārējie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Neesmu vēl aizvien sapratis, kāpēc viens otrs mūzikas kritiķis “A Black Box” uzskata par visvieglāk uztveramo Peter Hammill albumu (un tāpēc arī vislabāko). Viens no iemesliem varētu būt, ka tas lielākoties ir 4/4 taktsmērā un te saklausāmi daudz relatīvi lipīgu meldiņu. Tomēr negribu ticēt, ka gandrīz 20 minūšu garais opuss “Flight” varētu iepatikties poperiem. Pilnīgi izslēdzu iespēju, ka stuki-bukisti priecātos par “Jargon King” un “The Wipe”, kur Peter Hammill eksperimentē uz nebēdu. Kas tad mums te paliek? Piecas īsākas dziesmiņas, kam ceļš uz poperu sirdīm ir visai tāls un līkumains. Protams, “Golden Promises” un “Losing Faith In Words” ir vienkāršākas nekā vairums man zināmo Peter Hammill skaņdarbu, tomēr par popmūziku to nekādi nevarētu nosaukt. “Fogwalking” ir viens no spocīgākajiem gabaliem, kādus man jebkad nācies dzirdēt. Kopumā “A Black Box” ir un paliek viens no interesantākajiem Peter Hammill albumiem, galvenokārt pateicoties stilistiskai daudzveidībai.

CD NOSAUKUMS: Sitting Targets
IZDOŠANAS GADS: 1981
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 44’39”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – balss, visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ja “A Black Box” jāuzskata par popsīgu albumu, ko tad lai sakām par “Sitting Targets”? Pirmie divi gabali “Breakthrough” un “My Experience” (jo īpaši otrais) tīri labi iederētos jebkurā 80. gadu sākuma disko zālē. Trešā dziesma “Ophelia” ir brīnišķīga balāde, kam seko divas mazāk aizkustinošas dziesmas – “Empress’s Clothes” un “Glue”. Kārtējo reizi Peter Hammill piedāvā klausītājiem tādu skaņas kokteili, kuru grūti iebāzt kādā šūflādē. Disks acumirklī atdzīvojas, tiklīdz nonākam dziesmas “Hesitation” pusē. Pēc tam nāk interesantais titulgabals, fantastiskā eksperimentālā romance “Stranger Still” un akustiskām ģitārām piesātinātā “Sign”. Albums beidzas ar diviem teju vai heavy rock un industrial ķīmiskiem savienojumiem, proti, dziesmām “What I Did” (tā vien šķiet, ka vienu no ģitārām ierakstījis aiz mājas stūra noslēpies nobijies Roberts Frips) un “Central Hotel”. Secinājums: lai gan šis albums ir ierakstīts tālajā 1981. gadā, tas skanēs svaigi 21. gadsimta vidū, tāpēc tas ieteicams visiem, kas paredzējis tuvākā laikā nelikt nost ķelli un vēl ilgi baudīt mūziku.

CD NOSAUKUMS: Enter K
IZDOŠANAS GADS: 1982 (atkārtots izdevums 1991. gadā)
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Fie! Records
GARUMS: 42’45”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – balss, taustiņi, ģitāra
Guy Evans – bungas, sitamie instrumenti
Nic Potter – basģitāra
John Ellis – ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

“Enter K” ir kārtējais Peter Hammill solo ieraksts, vienīgi šoreiz nodibināts pavadošās grupas pamatsastāvs, kurā ietilpst divi bijušie kolēģi no Van Der Graaf Generator (basists Nic Potter un buņģieris Guy Evans), kaut gan divās dziesmās (“The Unconscious Life” un “Don’t Tell Me”) piedalās arī trešais – saksofonists David Jackson. Ir pieņemts uzskatīt – jo vairāk mūziķu, jo vairāk ideju. Diemžēl “Enter K” gadījumā tā nebija noticis – visas dziesmas sarakstījis pats Peter Hammill. Jau pirmais gabals “Paradox Drive” ar briesmīgi nikno vokālu pasaka priekšā, ka atkal notikušas pārmaiņas Pītera muzikālajā domāšanā – kaut kas starp pankroku, popmūziku, 80. gadu “jauno vilni” un, protams, progresīvo roku. Nenoliedzami interesants savienojums. Otrā dziesma “The Unconscious Life” ir jauka, piezemēta balāde, bet trešā – “Accidents” – turpina ieviest dzīvē pirmās dziesmas idejas. Pārējais materiāls ir pietiekami interesants, lai neskrietu klāt CD mašīnai, nerautu ārā disku un nemestu to laukā pa logu, taču ir viens “bet”. Tāpat kā pārējos Peter Hammill ierakstus, arī “Enter K” visvieglāk klausīties tiem, kas kaut ko saprot no angļu valodas, jo pārējiem šis disks varētu apnikt jau desmitajā minūtē. Vēl vienīgi vajadzētu izcelt pašironisko (?) 9 minūšu skaņdarbu par aizraušanos ar alkoholu – “Happy Hour”. Bez šaubām “Enter K” ir domāts galvenokārt ilggadējiem Peter Hammill faniem un viņa jaunrades pazinējiem. Ordināras radiomūzikas piekritējiem iesaku mest lielu riņķi ap šo un lielāko daļu citu Peter Hammill ierakstu.

CD NOSAUKUMS: Patience
IZDOŠANAS GADS: 1983 (atkārtots izdevums 1991. gadā)
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Fie! Records
GARUMS: 41’04”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – balss, taustiņi, ģitāra
Guy Evans – bungas, sitamie instrumenti
Nic Potter – basģitāra
John Ellis – ģitāra
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Tā jau ir labāk. Pareizāk būtu teikt – vislabāk, jo tas ir viens no veiksmīgākajiem Peter Hammill studijas ierakstiem, ko man ir nācies dzirdēt. Pavadošā grupa tā pati, kas iepriekš, vienīgi līdz “Patience” ierakstam, šķiet, pilnībā atgriezusies muzikālā saprašanās starp mūziķiem. Tāpēc arī šis albums ir ļoti viendabīgs, enerģijas un emociju pārpilns. “Patience” sākas ar dziesmu “Labour Of Love”, kuras disonējošā instrumentālā starpspēle visvairāk atgādina Van Der Graaf Generator ap 1970. gadu (ne velti, jo šo atmosfēru rada David Jackson saksofons). Otrais numurs ir temperamentīga rokdziesma ar nosaukumu “Film Noir”, kas lieliski kontrastē ar “Just Good Friends”, kuru uzskatu par vienu no visu laiku veiksmīgākajām Peter Hammill balādēm (superīgas vijoles no Stuart Gordon puses un sintezatori – no David Lord). Pēc tam seko vēl viens progresīvas ekspresijas kalngals dziesmas “Jeunesse Doree” veidolā, kuru nomaina vēl viens emocionāla dziedājuma piesātināts skaņdarbs – “Traintime”. Nesaudzīgais progroka uzbrukums turpinās arī nākamajā dziesmā “Now More Than Ever” un pārsvarā uz akustiskiem instrumentiem iespēlētā un negaidītām pauzēm pilnā “Comfortable” (David Jackson spēlētās stabules šai dziesmai piešķir zināmu devu viduslaiku noskaņas). Albuma pēdējā dziesma ir “Patient” – atturīgs nobeigums ar pazeminātu intensitātes pakāpi. Protams, arī šā ieraksta neatņemama sastāvdaļa ir asprātīgie un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem piesātinātie Peter Hammill dzejojumi, kas izmantoti kā dziesmu vārdi; tiem, kas šaubās, varu pasacīt priekšā, ka neesmu dzirdējis Pītera lirikā neko par beibijām, beibēm un bārbijām. Žēl, citādi varbūt kāds gabals no šī vai kāda cita viņa albuma varētu tikt pārtaisīts par deju zāles favorītu un atnestu viņam pasaules slavu. Uzminiet nu, kāpēc viņam to nevajag?

CD NOSAUKUMS: And Close As This
IZDOŠANAS GADS: 1986
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 40’17”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – balss, visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Peter Hammill balss savienojumā ar klavierēm (un dažviet arī citiem taustiņinstrumentiem) pasaulei deva vēl vienu spoži mirdzošu zvaigznīti progresīvās mūzikas padebešos 80. gadu vakuumā. Vārds “progresīvs” gan ir vairāk attiecināms uz dziedātāja muzikālo izcelsmi, nevis uz albuma stilistisko piederību. Kā varbūt nojaušat, “And Close As This” ir lielākoties jūtīgu, intīmu un relatīvi viegli sagremojamu balāžu kolekcija (izņemot divus nosacīti avangardiskos gabalus “Silver” un “Confidence”), ko vislabāk KLAUSĪTIES ir vēlā vakarā sveču gaismā. Albums beidzas ar ļoti sirsnīgo šūpļa dziesmu “Sleep Now”, kas ir arī viena no, manuprāt, veiksmīgākajām Peter Hammill radītajām kompozīcijām vispār. Kopumā šis var būt viens no tiem dažiem albumiem, kas interesentiem noderētu kā Peter Hammill jaunrades iepazīšanas sākumposms. Taču tai pašā laikā es aicinu ņemt vērā, ka šis albums varētu izklausīties mazliet vienmuļš, tomēr uzreiz aizrādīšu, ka astoņas dziesmas jeb 40 minūtes ir pareizi izvēlēts albuma skanēšanas ilgums.

CD NOSAUKUMS: Skin
IZDOŠANAS GADS: 1986
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 39’08”
PAMATSASTĀVS:
Guy Evans – bungas, sitamie instrumenti
Paul Ridout – programmēšana, sintezatori
Peter Hammill – balss, pārējie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

“Skin” izklausās pēc nepārprotama “Patience” turpinājuma. Te ir astoņas lieliskas dziesmas, no kurām septiņas ir paša Peter Hammill komponētas un viena C.J.J. Smith un Max Hutchinson sarakstītā balāde “Four Pails”, kas noteikti ir uzskatāma par vienu no šī albuma skaistākajiem mirkļiem. “Skin” palīdzējuši ierakstīt gandrīz visi Pītera kolēģi no Van Der Graaf Generator – neskaitot buņģieri Guy Evans, te arī spēlē David Jackson (saksofoni) un Hugh Banton (čells). Protams, viesmūziķu skaits ir krietni kuplāks, un līdz ar to “Skin” ir viens no nedaudzajiem Peter Hammill albumiem, kur dzirdama vēl kāda cita balss (David Luckhurst). Albums sākas ar AORiski enerģisko titulgabalu, otrā dziesma (“After The Show”) ir piezemēts, bet atmaskojoši jūtīgs skatījums uz aktieru dzīvi, kam savukārt seko vēl viens AORoķis – “Painting By Numbers”. Ceturtā dziesma “Shell” kārtējo reizi demonstrē Peter Hammill neatdarināmās balss diapazonu, un tāpēc tā atsauc atmiņā Van Der Graaf Generator dziesmu “My Room”. “All Said And Done” ir ritmiski interesants akustisks skaņdarbs, bet “A Perfect Date” ar programmētiem sitamiem instrumentiem izklausās kā atslābuma mirklis, kas nāk tieši īstajā laikā – pirms jau pieminētās balādes “Four Pails”. Albuma “Skin” epilogs ir deviņu minūšu progresīvā roka paraugdemonstrējums “Now Lover”. Kopumā šis ieraksts ir ierindojams Peter Hammill visveiksmīgāko darbu sarakstā, tāpēc “Skin” ir ieteicams visiem, kas spēj pieņemt emocionāli bagātu un interesantu, bet ne pārāk sarežģītu mūziku.

CD NOSAUKUMS: In A Foreign Town
IZDOŠANAS GADS: 1988
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Fie! Records
GARUMS: 54’59”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill - balss, visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

“In A Foreign Town” ir vēl viens Peter Hammill albums jeb vēl viena Peter Hammill izpausme. Atkal viņš iztiek bez pavadošās grupas un tās vietā ekspluatē bungu un basa sekvenceri, tiesa daudz veiksmīgākā veidā nekā jebkad agrāk. Tāpat kā visos pārējos Peter Hammill albumos arī šajā iekļautais materiāls ir emocionāli bagātīgs – no klajām dusmām dziesmās “Sci-Finance” un “Hemlock” līdz nosacītam pesimismam gabalos “The Play’s The Thing” un “Time To Burn”, kas albuma izskaņā ir atkārtota instrumentālā versijā, tādējādi pasvītrojot kopējo ieraksta ideju. Tomēr žēl, ka bungu/basa programmēšana pielietota visās roķīgākajās dziesmās – vai tad tiešām nebija iespējams uz atsevišķu gabalu ierakstu sesijām (jo īpaši “Auto” un “Vote Brand X”) pieaicināt dzīvu bundzinieku un basistu? Lai gan nav jau slikti tāpat, kā ir, sevišķi mierīgāka rakstura dziesmas (piemēram, “This Book”). Galu galā negribu apgalvot, ka “In A Foreign Town” būtu tas Peter Hammill albums, kuru es censtos pirmām kārtām evakuēt no degoša dzīvokļa, lai gan labi apzinos tās pāris muzikālās pērles, kas tajā ietilpst.

CD NOSAUKUMS: Out Of Water
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Fie! Records
GARUMS: 45’09”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill - balss, instrumenti
+ citi mūziķi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Uz albuma “Out Of Water” ierakstu Peter Hammill bija atkal uzaicinājis viesmūziķus, kuru spēle dzirdama atsevišķās dziesmās (ģitārists John Ellis jeb Fury, saksofonists David Jackson, basists Nic ‘Mozart’ Potter un vijolnieks Stuart Gordon). Albums sākas ar jocīgo, bet nepārliecinošo dziesmu “Evidently Goldfish”, kurā dzirdama Fury līdzdalība. Otrais gabals (“Not The Man”) ir klasisks Peter Hammill vislabākajās tradīcijās – spilgta vokāla meldija, negaidītas akordu maiņas, interesanta uzbūve. “No Moon In The Water” (ar David Jackson un Nic Mozart) un “Our Oyster” ir savstarpēji pilnīgi atšķirīgas balādes – pirmā ir drīzāk himniski svinīga, kamēr otrā ir lēni plūstoša un pieklusināta. Dziesma “Something About Ysabel’s Dance”, kurā saprāta robežās zīmējas vijolnieks Stuart Gordon, ir mierīgi atskaņojams, piemēram, spāņu kabarē, bet piecarpus minūtes vēlāk šo noskaņu izjauc “Green Fingers” ar smeldzīgo David Jackson saksofonu un dīvaino ritmisko pamatu, kuru uztur bungu mašīna (tā pati tiek lietota visās dziesmās ar sitamiem instrumentiem). Tad seko albuma visgarākā un, iespējams, visneveiksmīgākā kompozīcija “On The Surface” – tajā nekas nemainās gandrīz visas astoņas minūtes, tāpēc tā piegriežas jau apmēram pusē (neizceļas pat pieaicinātais ģitārists Fury). Toties ārkārtīgi emocionālais nobeigums “A Way Out” ir visa albuma cenas vērts – nenākas bieži no šī mākslinieka saņemt tik spožus gabalus, kas vienlīdz labi varētu patikt vidējā gadagājuma progeriem un plašākām tautas masām. Vēl jo vairāk – dziesmu “A Way Out” Peter Hammill ir ierakstījis pilnīgi viens, arī izjusto ģitāras solo ? la David Gilmour. Apbrīnojami!! Kopumā albums “Out Of Water” lieliski demonstrē Peter Hammill muzikālā brieduma iestāšanos, tāpēc šajā ierakstā daudz retāk nekā agrāk izmantoti ekstrēmi līdzekļi.


CD NOSAUKUMS: Fireships
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Golden Hind
GARUMS: 52'10"
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill - balss, ģitāras, taustiņi, sitamie instrumenti, klavieres,
basģitāra, sintezatori
David Lord - sintezatori, sitamie instrumenti, taustiņi, basģitāra, samples
Nic Potter - basģitāra
Stuart Gordon - vijole
John Ellis - ģitāra
David Jackson - saksofoni
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Peter Hammill albuma "Fireships" aprakstu sākšu ar pavisam izmisīgu jautājumu: "Sakiet, lūdzu: kurā Rīgas veikalā var to nopirkt?" Diez vai man būtu radusies izdevība iepazīties ar šo ārkārtīgi skaisto albumu, ja to man uz laiku nebūtu aizdevis kāds paziņa. No manā rīcībā esošajiem Peter Hammill ierakstiem šis ir noteikti viens no visintīmākajiem vārda vistiešākajā nozīmē, tāpēc lieku to līdzās tādiem šī mākslinieka albumiem kā "And Close As This" (1986) un "Everyone You Hold" (1997). "Fireships" saturs ir maigs, ārkārtīgi lirisks, intelektuāls un emocijām bagāts. Pilnīgā nebūtībā aizgājuši agrākiem Peter Hammill albumiem raksturīgie eksperimenti - tagad to vietā nākušas mierīgi plūstošas dziesmas, kas sarakstītas tieši šī dziedātāja plašajām vokāla iespējām. Ņemot vērā šos raksturojumus, visi deviņi "Fireships" ietvertie gabali ir relatīvi viegli uztverami. Albuma pirmais gabals "I Will Find You" ir uzskatāms pat par Peter Hammill flirtu ar popmūziku (programmētas bungas!), taču jau pirmajā klausīšanās reizē es to nevarēju uztvert citādi, kā aicinājumu klausīties albumu tālāk, jo nekā tāda taču šī mākslinieka jaunradē nebiju sastapis! Cik gan šim ģēnijam ir bijis albumu, kur pirmais skaņdarbs neko īsti vēl nepaskaidro? Protams, Peter Hammill un David Lord kopīgi producētais "Fireships" nav izņēmums. Vispirms manā apziņā ieķērās tādas brīnišķīgas dziesmas kā "Curtains", "His Best Girl", "Gaia" un "Given Time", taču nevajadzēja daudz laika, lai sagremotu pārējās. Galu galā viss, ko varu izdarīt šī izcilā mūziķa priekšā, ir klusā cieņā un pazemībā pateikt: "Paldies, ka tu esi." Ja esat iecienījuši mierīgu un melodisku, mazliet neordināru mūziku, kas dažbrīd robežojas ar kamermūziku un new age, lūkojiet sameklēt "Fireships", jo tas ir albums jums.


CD NOSAUKUMS: X My Heart
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Fie! Records
GARUMS: 51’16”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – ģitāras, basģitāra, balss, taustiņi
Stuart Gordon – vijole, alts
Manny Elias – bungas, sitamie instrumenti
David Jackson – saksofoni, flautas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Reiz iegāju M-Dailes kompaciņu bodē un tur kādā plauktā atradu šo Peter Hammill albumu. Gandrīz biju jau izlēmis, ka veikalā tam nav jāpaliek, kad man pienāca klāt kāds man pazīstams apkalpojošā personāla pārstāvis un brīdināja, ka “Pīters esot galīgi izpumpējies”. Palūdzu uzlikt paklausīties manu potenciālo pirkumu un uzreiz sapratu, ka izpumpējies ir mans paziņa, nevis Pīters; bet, ja nu tomēr man nav taisnība ar to izpumpēšanos, tad tieši šādā stāvoklī Peter Hammill spēj radīt ārkārtīgi jauku mūziku. Jau pats pirmais gabals “A Better Time” ir iznīcinoši skaists – kārtējo reizi šis dziedātājs darbina savas balss saites līdzīgi mūzikas instrumentiem (klausītājiem ir iespēja šo dziesmu pavērtēt divos dažādos variantos, proti, a capella versija albuma sākumā un stīgu ansambļa pavadījumā – noslēgumā). Otrā dziesma “Amnesiac” ir elegantu kontrastu pilna – absolūti piezemētais un mierīgais dziesmas sākums nemaz neliecina par teju vai neizturamo skaņu haosu dziesmas beigās. “Ram Origami” ir krietni filozofiskāks skaņdarbs par iepriekšējo, kurā (tāpat kā iepriekšējā dziesmā) spīd un laistās pūtēja David Jackson žilbinošais talants. Tad seko vēl viens skaņas vālu uzbrukums dziesmas “A Forest Of Pronouns” izskatā – sitēja Manny Elias zvaigznīšu brīdis. “Earthbound” ir ļoti tīkama un skarba balāde ar vienu no maniem iecienītākajiem citātiem: “We’re earthbound, but we all long for flight”. Avangardiskas iezīmes manāmas nākošajā dziesmā – “Narcissus (Bar & Grill)”, savukārt “Material Possession” atgādina gluži vai dzenbudisku meditāciju, kurā līdzās pašam dziedonim izceļas pūtējs David Jackson un stīdzinieks Stuart Gordon. Dziesma “Come Clean” ir nepieciešamais tilts, kas savieno austrumnieciskām noskaņām piesātināto gabalu “Material Possession” ar skaisto nobeigumu “A Better Time” (ar klavierēm un stīgām vienpersoniskā Peter Hammill kora vietā). Kopumā “X My Heart” ir izteikti akustisks ieraksts, kuru es labprāt nosauktu par progresīvo kamerroku, jo šāda mūzika dzīvajā izpildījumā vislabāk izklausītos kafejnīcās un nelielos klubos (ne jau Latvijā, protams). Burvīgs albums!

CD NOSAUKUMS: Everyone You Hold
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Fie! Records
GARUMS: 51’47”
PAMATSASTĀVS:
Peter Hammill – balss, instrumenti
+ citi mūziķi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Acīm redzami arī pašam Peter Hammill tīri labi iepatikās ideja par kamermūzikas rakstīšanu. Ja vēl “X My Heart” es nosaucu par kamerroku, tad tagad šī vārda otrā daļa pārsvarā ir lieka. Vairumā dziesmu Peter Hammill ir izticis viens pats, kaut gan dažbrīd viņš izlīdzas ar kolēģu David Lord un Hugh Banton (taustiņi), Manny Elias (sitamie instrumenti) un Stuart Gordon (vijole), kā arī meitu Holly un Beatrice Hammill palīdzību. Albumā iekļautais materiāls ir pieklusināts un reizēm pat garīgs (piemēram, dziesma “Bubble”). “Everyone You Hold” sākas ar tituldziesmu, kas noskaņas ziņā būtiski neatšķiras no citām dziesmām. Nākamajā gabalā “Personality” Pīteram izdodas radīt gandrīz kosmisku skaņas sfēru ar gaumīgi atonālām ģitāras skaņām. “Nothing Comes” un “From The Safe House” ir viens no emocionālākajiem Peter Hammill darbiem, kādus man jebkad gadījies dzirdēt. Pēc tam seko elegantais “Phosphorescence” ar meitu-soprānistu līdzdalību, turklāt to var uzskatīt par albuma kulmināciju. “Falling Open” lieliski sagatavo jau pieminētajam “Bubble” (Hugh Banton ērģeles ir līmenī – kā vienmēr!). Neraugoties uz sitamo instrumentu pavadījumu viscaur nākamai dziesmai “Can Do”, tai ir nomierinošs raksturs, kas loģiski noved pie albuma epiloga – “Tenderness”, kas tūlīt atsauc atmiņā diska sākumu. Kopumā “Everyone You Hold” ir ieteicams it visiem nobriedušiem mūzikas cienītājiem un, vēl jo vairāk, ilggadējiem Peter Hammill faniem. Skaistas un ārkārtīgi emocionālas mūzikas paraugs.