STEVE HOWE


CD NOSAUKUMS: Beginnings
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Atlantic Records
GARUMS: 39’37”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe - ģitāras, basģitāra, balss, mandolīna, klavesīns,
sintezators, ērģeles, bandžo
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Kā vēstī nosaukums “Beginnings”, šis ir Steve Howe pirmais solo albums, kura ierakstā piedalījušies divi citi tā laika Yes mūziķi – bundzinieks Alan White (spēlē 5 dziesmās) un taustiņnieks Patrick Moraz (spēlē 3 dziesmās). Pēdējiem diviem gabaliem sitamos instrumentus iespēlējis bijušais Yes buņģieris Bill Bruford. “Beginnings” ir visnotaļ interesants ieraksts, kura pilnīgai uztveršanai nepietiek ar divām trim klausīšanās reizēm. Vispirms jāsaka, ka pirmie divi gabali šajā albumā (“Doors Of Sleep” un “Australia”) nav izdevušies – informācijas pēc tos tomēr vajadzētu noklausīties, taču Steve Howe balss īpatnību dēļ var sabojāties aptetīte klausīties tālāk (kaut kāda iemesla dēļ abos gabalos uzsvars likts uz balss melodijām, kuras Steve Howe nespēj pietiekami labskanīgi nodziedāt). Kad ir tikts pāri šiem gabaliem, klausītāji tiek apbalvoti ar jauku instrumentālu skaņdarbu “The Nature Of The Sea”, kam seko nesmādējamais “Lost Symphony” (tiesa, tam ir jauks daudzbalsīgs vokāla ievads). Titulkompozīcija ir zināms pārsteigums, kas radīts izteikti britiskas akadēmiskās mūzikas ietvaros – ģitāras, klavieres, klavesīns, Moog sintezators, mazliet sitamo instrumentu plus stīgu kvintets un pūtēju trio. “Will O’ The Wisp” ir vēl viena dziesma, kurā Steve Howe mēģina dziedāt, taču no kraha šo gabalu paglābj instrumentālā vidusdaļa. Pēc tam nāk nepilnas divas minūtes garais instrumentālais vesterns “Ram” – kā zināms, turpmākos ierakstos Steve Howe iekļāvis vēl veselu lērumu tamlīdzīgu gabalu. “Pleasure Stole The Night” ir noteikti viena no labākajām dziesmām šajā ierakstā. Izrādās, ka Steve Howe vokāla stiprā puse ir daudzbalsīga dziedāšana, un to lieliski apliecina šī dziesma. Albuma epilogs “Break Away From It All” ir vienīgais gabals, kas tieši atgādina Steve Howe darbību grupā Yes, un šo saiti vēl vairāk pastiprina bundzinieka Bruforda spēle. Interesanti, ka arī šajā gabalā Steve Howe vokālam praktiski nav kur piesieties. Secinājums: ja jūs interesē vērienīga instrumentācija, tad te ir pietiekami plašs materiāls, kur pasmelties vienu otru ideju vai iedvesmu; ja gribat šeit atrast dungādziesmiņas, tad ziniet, ka tādu šajā albumā nav (izņemot vienīgi “Australia”). Tomēr kompozīcijas iemaņu ziņā šis Steve Howe albums atpaliek no kolēģu Chris Squire un Jon Anderson solo debijām.

CD NOSAUKUMS: The Steve Howe Album
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Atlantic Records
GARUMS: 41’28”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe – ģitāras, basģitāra, sintezators, balss
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Yes ģitārista otrais solo ieraksts ir vismaz galvas tiesu pārāks par debijas albumu. Pirmais gabals “Pennants” ir nopietns instrumentāls roķis ar Alan White pie bungām un Ronnie Leahy pie klaviatūrām. “Cactus Boogie” ir kārtējais Steve Howe vesterns, kura ierakstā piedalījies bijušais Jethro Tull perkusiju dīdītājs Clive Bunker. “All’s A Chord” ir viens no veiksmīgākajiem darbiem šajā albumā – vienīgais, kurā dzirdama Steve Howe balss (nu jau tā izklausās ļoti pieņemami), buņģiera Bill Bruford un taustiņnieka Patrick Moraz spēle. “Diary Of A Man Who Vanished” ir vēl viens divarpus minūtes garš vesterns. Tad seko viena no šī albuma pērlēm – “Look Over Your Shoulder”, kurā vokālista lomu pildījusi vienreizēji spēcīgas balss īpašniece Clair Hamill; par sitamo instrumentu partijām atbildīgs ir Yes buņģieris Alan White, bet Ronnie Leahy ir spīdoši iespēlējis Hammond ērģeles. Nākamiem trīs (instrumentāliem) gabaliem ir izklaidējošs raksturs – regtaims “Meadow Rag”, pirmskara Eiropas kabarē tipa Konrada un Megidsona komponētais “The Continental” ar satriecošu vijolnieka Graham Presket spēli un “Surface Tension”, kas sarakstīta, ievērojot Yes albumā “Fragile” ietvertā Steve Howe akustiskās ģitāras solo “Mood For A Day” tradīcijas. Vēl viena muzikālā pērle šajā albumā ir “Double Rondo”, kurā elektriskā ģitāra ir apvienota ar veselu simfonisko orķestri, kuru diriģē Andrew Jackman. Albuma nobeigumā noskaņa nemainās – tas beidzas ar kolosāli aranžēto Antonio Vivaldi re mažora koncerta 2. daļu, un to izpilda pats Steve Howe un stīgu ansamblis. Patīkami atzīt, ka Steve Howe, rakstot otro solo albumu, ir apjautis, kas viņam vislabāk izdodas, un, protams, tās ir instrumentālas kompozīcijas. Iespējams, tieši tāpēc šim albumam varētu būt mazāk piekritēju nekā iepriekšējam, tomēr “The Steve Howe Album” ir visādā ziņā daudz kvalitatīvāks par šī ģitārvirtuoza debijas albumu. Ļoti ieteicams ieraksts ikvienam, kas raduši mūziku klausīties un izbaudīt.

CD NOSAUKUMS: Turbulence
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Relativity Records
GARUMS: 38’40”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe - ģitāras, basģitāras, mandolīna, koto, sitamie instrumenti, taustiņi
Bill Bruford - bungas
Billy Currie - taustiņi, alts
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Turbulence” saturs ir simtprocentīgi instrumentāls, un tas automātiski ir uzskatāms par lielu plusu. Albumā ir ietverti 10 skaņdarbi, kuru garums nepārsniedz piecas minūtes – tātad Steve Howe ir ievērojis 90. gadu rokmūzikas industrijas noteikumus rakstīt iespējami kompaktāk. Tas viņam ir izdevies. Ikvienai kompozīcijai ir skaista tēma un atbilstošs aranžējums. Tā kā Steve Howe galīgi nebija apmierināts ar tā paša gada Yes albumu “Union”, atsevišķas meldijas no tā ir atrodamas šajā ierakstā. Viens no piemēriem ir titulgabals, kura nobeigumā izmantota melodiskā frāze no Yes gabala “Give And Take”. Šo skaņdarbu Steve Howe grupas pamatsastāvam palīdzējis ierakstīt ērģelnieks Andrew Lucas. Divu gabalu ierakstā – “Running The Human Race” un “Fine Line” – piedalījies roķīgākas manieres buņģieris vārdā Nigel Glockner, taču patiesu prieku bundziniekiem sagādātu tieši Bill Bruford izsmalcinātā spēle. Nenoliedzami daudz darba šī albuma ierakstā paveicis bijušais Ultravox taustiņnieks/altists Billy Currie. Albums “Turbulence” kārtējo reizi ilustrē Steve Howe plašo muzikālo skatījumu un virtuozo ģitārspēli (izmantotas pavisam 14 ģitāras no mūziķa personīgās kolekcijas). Tā kā šis noteikti ir viens no visveiksmīgākajiem Steve Howe solo albumiem, tas ir ļoti ieteicams visiem instrumentālas mūzikas cienītājiem, kas labi noderētu ne vien mākslas baudīšanai, bet arī kā ideāla fona mūzika, kas izklausās patīkama pat tad, ja tajā neiedziļinās.

CD NOSAUKUMS: The Grand Scheme Of Things
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 58’30”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe - ģitāras, balss, basģitāras, mandolīna, koto, sitamie instrumenti,
taustiņi, flauta
Keith West - balss, harmonika
Nick Beggs - stick, basģitāra
Dylan Howe - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

“The Grand Scheme Of Things” noteikti ir pagaidām visveiksmīgākais Steve Howe albums. Ne jau tikai tāpēc, ka tajā ir veselas 16 kompozīcijas, bet gan tāpēc, ka tajā, manuprāt, apkopotas šī ģitāras virtuoza vislabākās muzikālās īpašības. Neraugoties uz to, ka Steve Howe vokāls nav no pašiem labskanīgākajiem, visas dziesmas (pavisam septiņas) ir iedziedātas perfekti, un to viņam palīdzējis īstenot sendienu kolēģis Keith West. Bez buņģiera Dylan Howe šī albuma ierakstā piedalījies arī otrs Stīva dēls Virgil Howe, kas trijos gabalos iespēlējis klavieres un taustiņus. Muzikālais saturs šajā albumā ir visnotaļ daudzveidīgs, tomēr ģitārspēles intonācijas un komponēšanas stils saglabā vienotu firmas zīmi kā roķīgākos gabalos (piemēram, “Blinded By Science”), tā arī progresīvākos skaņdarbos (“Wayward Course”, “Maiden Voyage”). Jāizceļ arī vijolnieces Anna Palm ieguldījums interesantajā skaņdarbā “Desire Comes First”. Lai gan šis albums ir dziesmu un instrumentālu kompozīciju apkopojums, galvenais akcents ir likts uz instrumentāciju. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir gabals “Passing Phase”, kurā visus instrumentus iespēlējis pats Steve Howe. Secinājums: šo albumu ir vērts pameklēt ikvienam, kas mūzikā meklē skaistas melodijas (kas bieži tiek spēlētas, nevis izdziedātas), dažādas noskaņas, krāšņas instrumentācijas un kvalitatīvus aranžējumus. Īsāk sakot, ideāls albums no ideāla ģitārista.

CD NOSAUKUMS: Not Necessarily Acoustic
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Herald Records
GARUMS: 60’08”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe – ģitāras, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Albums “Not Necessarily Acoustic” kārtējo reizi demonstrē, cik Steve Howe ir labs un tehniski perfekts ģitārists. Šajā diskā ietilpinātais materiāls ierakstīts divos Steve Howe autorkoncertos viņa Ziemeļamerikas turnejas laikā 1993. gadā. Tā kā viņš gandrīz visos koncertos spēlēja pilnīgi viens (izņemot dažus gadījumus, kas fiksēti albumā “Pulling Strings”), kādam bija arī jādzied. Līdz ar to vokālista lomu uzņēmās pats Steve Howe. Absolūtiem pūristiem laikus pavēstīšu, ka šī iemesla dēļ izrāvumi no Yes albuma “Tales From Topographic Oceans” un dziesma “Roundabout” skan stipri... ēēēēēē... savādāk nekā oriģinālais izpildījums. Apbrīnojama ir Steve Howe izturība – ģitāras tiek mainītas vienā laidā un ne mazākās kļūdas (vismaz nav tādu, kas durtos ausīs)! No 22 gabaliem 19 ir instrumentāli skaņdarbi un lielākā daļa ir paša Steve Howe sacerējumi. Protams, muļķīgi būtu gaidīt no Steve Howe solo koncertalbumu bez favorītiem “The Clap” un “Mood For A Day”. Īpašas uzslavas vērts ir ārkārtīgi skaistais Vivaldi re mažora koncerta fragmenta aranžējums, ēteriskais paša Steve Howe sarakstītais “Dorothy” un gabala “Corkscrew” pārlikums akustiskai ģitārai. Tomēr liela daļa (apmēram trešdaļa) šajā diskā ir Steve Howe aranžēti vai paštaisīti regtaimi. “Not Necessarily Acoustic” būtu visvairāk piemērots tiem, kas apgūst akustiskās ģitāras spēli, kā arī tiem, kam pie sirds iet kvalitatīva ģitārmūzika un, visbeidzot, tiem, kas pieraduši pie neuzkrītošas fona mūzikas. Savukārt tiem, kas jau ir pārliecinājušies par Steve Howe spēlētprasmi citos gadījumos, šis albums sevišķus pārsteigumus nesagādās (ja nu vienīgi maestro vokālais sniegums!).

CD NOSAUKUMS: Pulling Strings: Live In America
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Resurgence Records
GARUMS: 58’00”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe – ģitāras, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Lai gan albumā “Pulling Strings” ietilpinātais materiāls ir ierakstīts gadu vēlāk pēc koncertalbuma “Not Necessarily Acoustic” ieraksta, proti, 1994. gada novembrī (arī Ziemeļamerikā), šis, manuprāt, nav tik veiksmīgs disks. Vienīgais gabals, kas atrodams abos pieminētajos albumos, ir “Sketches In The Sun”, kas bija iekļauts Steve Howe un Steve Hackett kopprojekta GTR albumā (1986). “Pulling Strings” pirmajā skaņdarbā “Sweet Thunder” piedalījušies divi viesmūziķi – buņģieris Stuart Elliott un bijušais GTR basists Phil Spalding, bet pārējais materiāls ir absolūts Steve Howe solo priekšnesums. Iespējams, ka zināmā mērā iznākumu ietekmējusi Steve Howe pārliekā nostaļģija pēc Yes progresīvās slavas dienām 70. gados – līdzās virknei paša sen radīto skaņdarbu (“Diary Of A Man Who Vanished”, izvilkumi no “Beginnings” un “All’s A Chord”, “Pleasure Stole The Night”, “Every Time You Look Over You Shoulder”) atrodami izvilkumi no dažām pieminētās supergrupas dziesmām (“Close To The Edge”, “Turn Of The Century”, “The Gates Of Delirium/Soon”). Tā kā izvēlētām kompozīcijām oriģināli ir paredzēts vokālists, tā lomu ir uzņēmies pats ģitārists, taču viņa vokāls ievērojami atpaliek no Jon Anderson labskanības ziņā (protams, runa ir par Yes gabaliem), bet dziedāts tiek itin bieži. Tomēr atsevišķos gadījumos Steve Howe ar vokālista pienākumiem tiek galā visai veiksmīgi (piemēram, dziesmā “Blinded By Science”). Ja man vajadzētu izvēlēties savu personīgo favorītu no šī albuma, es ne mirkli nevilcinātos nosaukt “The Gates Of Delirium/Soon”, kā arī Džona Viljamsa “Classical Gas” interpretāciju. Lai nu kā, bet “Pulling Strings” vēlreiz demonstrē Steve Howe apskaužamo ģitārspēles tehniku – spilgti izteikta individualitāte, spīdoša virtuozitāte un savdabīga harmoniskā domāšana. Taču ja esat nolēmuši iegādāties kādu Steve Howe akustiskās mūzikas albumu, tad es izmantošu izdevību ieteikt albumu “Not Necessarily Acoustic”. Ja tas jums ies dikti pie sirds, tad varētu izmēģināt arī šo.

CD NOSAUKUMS: Quantum Guitar
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Thunderbird Records
GARUMS: 60’19”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe - ģitāras, mandolīnas, basģitāra, taustiņi, sitamie instrumenti
Dylan Howe - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

“Quantum Guitar” izklausās pēc centiena aizlekt atpakaļ pagātnē par kādiem septiņiem gadiem, proti, kad Steve Howe radīja lielisko instrumentālo albumu “Turbulence”. Arī “Quantum Guitar” ir instrumentāls, turklāt par 20 minūtēm garāks par pieminēto 1991. gada albumu. Tomēr, salīdzinot abus ierakstus, ir jaušama viena ievērojama atšķirība – “Quantum Guitar” trūkst spilgtu kompozīciju, kaut gan viens otrs skaņdarbs liek izbrīnā noplātīt rokas (piemēram, 10 minūšu garais opuss “Suddenly” un “Solid Ground”). Šajā ierakstā netrūkst daudz un dažādu pavērsienu, taču albuma kontekstā tie ir samērā vienveidīgi, iespējams, bundzinieka atturības dēļ. Toties “Quantum Guitar” ir daudz eksperimentālāks ieraksts nekā agrāko laiku Steve Howe albumi – te atrodams jaukais, mīlīgais gabaliņš “Mosaic”, kantrīverķis “Country Viper”, interesantie “Mainland”, “Knights Of Carmelite” un “Totality”. Un tad vēl divi superīgā manierē uztaisīti cover’i: Džonija Smita “Walk Don’t Run” un Farinu konglomerāta klucis “Sleep Walk”. Lai gan Steve Howe ģitārspēle ir izteikti virtuoza no pirmās nots līdz pēdējai, pārējās kompozīcijas ir vidusmēra instrumentāli skaņdarbi, kas diez vai jebkad liktu skudriņām skraidīt pār manu muguru. Līdz ar to šis albums rekomendējams pārsvarā ģitāristiem un Steve Howe ģitārmākslas pazinējiem (šajā ierakstā izmantotas 33 dažādi stīgu instrumenti – ģitāras, basģitāras, mandolīnas un kas tik vēl ne).

CD NOSAUKUMS: Portraits Of Bob Dylan
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Eagle Records
GARUMS: 57’41”
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe - balss, ģitāras, basģitāra, taustiņi,
mandolīna, sitamie instrumenti, bandžo
Dylan Howe - bungas
Geoff Downes - taustiņi
Anna Palm - vijole
Nathalie Manser - čells
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ja es būtu nelabojams sarkastiķis, šī albuma apraksts sāktos ar vārdiem “kad es būšu vecs, man šis albums varētu būt topā”. Bet, paldies Dievam, tik traki ar mani vēl nav, tāpēc Boba Dilana portreti Steve Howe un daudzu citu kolēģu izpildījumā man tīri labi patīk jau 32 gadu vecumā (kaut gan patiesi vecs vēl nejūtos nevienā aspektā). Kā sacīts diska grāmatiņā, šim ierakstam ir mazāk sakara ar Steve Howe prasmi spēlēt visdažādākos ģitārveidīgus instrumentus. “Portraits Of Bob Dylan” drīzāk parāda šī mūziķa aranžētāja spēju, kas noteikti vērtējama ar lielu plus zīmi. No 12 albumā ietvertām dziesmām astoņas iedziedājuši dažādi vokālisti, kuru līdzdalība šajā projektā ir attaisnojusies (atlikušās četras dziesmas iedziedājis pats ģitārvirtuozs, turklāt nepavisam ne slikti). Dažkārt ir nācies lasīt šādu salīdzinājumu: Bob Dylan ir fantastisks dziesminieks, bet Steve Howe – tik pat izcils ģitārists, taču ne vienam, ne otram Dievs nav devis sevišķi labu balsi. It kā saprotot situāciju, talkā nākušas īstas lakstīgalas un cīruļi – Jon Anderson no Yes, Max Bacon no Steve Howe 80. gadu projekta GTR, Renaissance dziedātāja Annie Haslam, P.P. Arnold, Allan Clarke, Dean Dyson, Phoebe Snow un Stīva seno dienu kolēģis Keith West. Visas 12 dziesmas ir prasmīgi atlasītas, visi dziedātāji simtprocentīgi atbilstoši attiecīgo skaņdarbu prasībām, un pirmajā acumirklī ir grūti izcelt atsevišķus favorītus. Tomēr pēc pāris noklausīšanās reizēm vislabāk atmiņā paliek Jon Anderson iedziedātā balāde “Sad Eyed Lady Of The Lowlands” (12 minūtes!), tumšādainās dziedātājas P.P. Arnold ekspresīvi izpildītais rhythm & blues verķis “Well, Well, Well”, ārkārtīgi emocionālais “The Lonesome Death Of Hattie Carroll” ar Dean Dyson pie mikrofona un “I Don’t Believe You” ar pašu Steve Howe vokālista lomā. Kā jau droši vien noprotat, šim albumam ar progresīvo roku nav ne mazākā sakara, tomēr atļaušos secināt, ka tas IR progresīvs ieraksts – negaidīts, pārsteidzošs (tāpēc, ka vienkārši uztverams!) un saprātīgs solis Steve Howe mūziķa karjerā. Tāpēc šis albums ir ieteicams galvenokārt visiem šī mūziķa faniem, kā arī tiem, kas Yes 70. gadu mūziku vislabprātāk klausījušies tieši viņa ģitārspēles un aranžējumu dēļ. Turklāt šis ir viens no tiem cover’u albumiem, kas liek man vēlēties parakņāties pēc Boba Dilana dziesmu oriģinālierakstiem, kaut gan nekad neesmu bijis baigais šī britu dziesminieka fans.

CD NOSAUKUMS: Natural Timbre
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Eagle Records
GARUMS: 65'04
PAMATSASTĀVS:
Steve Howe - ģitāras, basģitāras, mandolīna un citi instrumenti
Dylan Howe - bungas
Anna Palm - vijole
Andrew Jackman - klavieres, blokflauta
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Viens no maniem visu laiku ģitāras favorītiem ir Steve Howe, tāpēc cenšos savā īpašumā iegūt ikvienu viņa solo albumu, jo tajos šis mūziķis sevi cenšas parādīt no tās puses, kas nav tik labi saklausāma Yes ierakstos. Vairākus gadus Steve Howe fani lūdzās un gaidīja, kamēr viņu elks uzrakstīs un iemūžinās kompaktdiskā mūziku akustiskiem instrumentiem. Steve Howe izrādījās pietiekami demokrātisks un pavisam nesen klajā ir nācis viņa kārtējais solo albums ar 18 mīlīgām kompozīcijām (trīs no tām oriģinālā versijā atrodamas 70. gadu Yes albumos). Ierakstā Steve Howe ir izmantojis, iespējams, visu savu akustisko ģitāru un mandolīnas saimes instrumentu kolekciju, neskaitot eksotisko stīgu instrumentu koto no Japānas un viņa iemīļoto steel ģitāru. Kā jau akustiskam skanējumam pieklājas, tas vislabāk izpaužas mierīgās kompozīcijās, taču tas nenozīmē, ka šis albums velk uz miegu (kaut arī miegam tas īpaši netraucē - esmu izmēģinājis!). Steve Howe lieku reizi apliecina, ka viņš ir īsts ģitāras virtuozs, un par to vislabāk var pārliecināties skaņdarbos, kas sarakstīti vienai ģitārai - tradicionāli Howeiskajā "Intersection Blues", mierīgi plūstošajos "J's Theme" un "Up Above Somewhere", 17. gadsimtā dzīvojušā britu komponista John Dowland kompozīcijā "The Little Galliard" (oriģināli paredzēta izpildīšanai uz lautas), atturīgi temperamentīgajos "Pyramidology" un "Solar Winds". Klausoties šāda veida instrumentālus albumus, man vienmēr ir bijušas grūtības izcelt kādu atsevišķu skaņdarbu, tomēr pieļauju, ka tiem, kas Steve Howe pazīst vairāk kā Yes ģitāristu, visvairāk imponētu albuma pirmais gabals "Distant Seas" un visu trīs minētās grupas gabalu - "Your Move", "Disillusion" un "To Be Over" - jaunās instrumentālās versijas. Manuprāt, ne mazāku ievērību pelna mainīgais "Provence", labi pārdomātais duets "Dream River", Antonio Vivaldi "Ziemas" pārlikums mandolīnai un divpadsmitstīgu ģitārai (oriģināli sarakstīts vijolei), kā arī "Curls And Swirls", kurā Steve Howe no savām ģitārām un mandolīnām ir pamanījies uzburt neliela orķestra cienīgu skaņas pilnību. Secinājums: grūti spriest, vai "Natural Timbre" ir tieši tas, ko vēlējās saņemt Steve Howe fani, bet katrā ziņā manā CD atskaņotājā šis albums jau ir atradies apmēram desmit reižu un pieļauju, ka šī aprite vismaz vēl dažus mēnešus mazumā neies.