ILUVATAR

CD NOSAUKUMS: Iluvatar
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out/Kinesis Records
GARUMS: 56'38"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chambers - bungas, sitamie instrumenti
Glenn McLaughlin - balss, sitamie instrumenti, basa pedāļi
Mick Trimble - basģitāra
Dennis Mullin - ģitāras, basa pedāļi
Jim Rezek - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Agrāk vārdkopa "amerikāņu neoprogresīvais roks" manā prātā mēdza asociēties ar kaut kādu amorfu bezkrāsainu masu, taču Iluvatar debijas albums man lika saprast, ka šis priekšstats ir bijis maldīgs. Izrādās, šī kvinteta izpildījumā tas pat ir interesantāks nekā liela daļa eiropiešu neoprogresīvā roka ierakstu. Dažbrīd šķiet, ka priedēkli "neo" var mierīgi atmest, jo Iluvatar mūzikā plaši netiek pielietoti widdly-widdly taustiņu gājieni, kas ir tik raksturīgi vairumam Eiropas neoprogeru veidojumiem. Tā vietā šie pieci amerikāņi piedāvā visnotaļ autentisku progresīvu rokmūziku ar lielisku ģitārista Dennis Mullin un taustiņnieka Jim Rezek saspēli. Iespējams, vokālists Glenn McLaughlin nav no spožākajiem progroka dziedātājiem, taču viņa balss lieliski iederas Iluvatar mūzikā (Glena un grupas bijušā ģitārista Tom Kraus pārziņā ir visi dziesmu vārdi). Ritma sekcija darbojas perfekti, kaut arī bungas apskaņotas visai vecmodīgi un basģitāru dažbrīd var sadzirdēt vienīgi ar rūpīgu ieklausīšanos. Iluvatar debijas albuma veiksmīgākās dziesmas ir "Eagle", radiostacijām draudzīgā "New Found Key", triloģija "In The Eye" un "Dream Visage". Iluvatar spēlētā mūzika nav īpaši sarežģīta (ja neskaita interesanto vidusdaļu dziesmā "Wait For The Call"), tāpēc to labprāt iesaku ne vien progresīvā roka faniem, bet arī emocionālas un melodiskas rokmūzikas piekritējiem.

CD NOSAUKUMS: Children
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out/Kinesis Records
GARUMS: 57'43"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chambers - bungas, sitamie instrumenti, balss
Glenn McLaughlin - balss, sitamie instrumenti
Dean Morekas - basģitāra, balss
Dennis Mullin - ģitāras
Jim Rezek - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Iluvatar otro disku "Children" var pamatoti uzskatīt par debijas albuma kopiju, taču šajā ierakstā nav tik daudz spožu brīžu. Lai gan profesionālais sniegums pelna vislabākos vārdus, nevar pārlieku slavēt kompozīciju. No astoņām dziesmām izceļas tikai trīs - "In Our Lives" ar bērnu kori, melanholisku noskaņu pilnais "Eye Next To Glass" un līdz šim veiksmīgākais Iluvatar gabals "Late Of Conscience". Diemžēl pārējie pieci skaņdarbi izklausās vairāk vai mazāk samocīti, kaut gan ikvienā gadās pa kādam patīkamam pārsteigumam (visvairāk to ir 12 minūšu garajā opusā "The Final Stroke"). Nopietnākā problēma, kas piemīt šīm piecām dziesmām, ir monotonās un neizteiksmīgās vokāla partijas (pretstatā grupas debijas ierakstam). Nav saprotams, kāds jeņķu dundurs bija iedzēlis mūziķiem (īpaši ģitāristam Dennis Mullin), sarakstot amerikāņu hārdroka bliču cienīgo ģitāras rifu gabalā "Cracker". Galu galā labi vien ir, ka nākamo studijas albumu pēc "Children" Iluvatar ierakstīja četrus gadus vēlāk (1999. gadā, tas saucas "A Story Two Days Wide"), taču pāragri spriest, jo vēl neesmu to dzirdējis. Cerams, ka tik gara pauze ir nākusi grupai par labu, jo ar diviem gadiem, šķiet, Iluvatar nepietiek, lai spētu radīt tikpat paliekošas vērtības, kādas sastopamas pirmajā albumā. Ņemot to visu vērā, "Children" ir ieteicams pārliecinātiem neoproga faniem, kā arī tiem, kas debijas albumam devuši 10 no 10.


CD NOSAUKUMS: A Story Two Days Wide
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 59'15"
PAMATSASTĀVS:
Dennis Mullin - ģitāras
Jim Rezek - taustiņi
Dean Morekas - basģitāra
Chris Mack - bungas, sitamie instrumenti
Glenn McLaughlin - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc četru gadu starpposma pasaulē nāca Iluvatar trešais studijas albums "A Story Two Days Wide". Domāju, ka neesmu vienīgais, kas ar to saistīja zināmas cerības, jo manā uztverē ir iemājojis uzskats, ka līdz šim viņu veiksmīgākais albums bija 1993. gada debija "Iluvatar". Lai arī šīs grupas radītajā mūzikā visiem instrumentālistiem ir apmēram vienlīdzīgas funkcijas (varbūt tāpēc, ka šī grupa mūziku raksta kopā), manu uzmanību pievērsa fakts, ka Gary Chambers vietā pie sitamiem instrumentiem nu ir nācis Chris Mack, kas, protams, ar saviem pienākumiem tiek galā tikpat veiksmīgi, cik viņa priekšgājējs. "A Story Two Days Wide" piemīt tas pats stils, kādu Iluvatar bija iedibinājuši, rakstot un aranžējot mūziku pirmajiem diviem albumiem, proti, neuzbāzīgs, melodisks un inteliģents progroks, kuru var viegli raksturot ar formulu "Genesis 70. gadu otra puse + Rush 80. gadu sākums + Fish laiku Marillion". Albums sākas ar divām ļoti jaukām, pietiekami izvērstām kompozīcijām "Sojourns" un "Savant", kas liek vēlēties sagaidīt adekvātu turpinājumu. Lai arī nākamais skaņdarbs ("Dreaming With The Lights On") nekādā ziņā nav uzskatāms par neveiksmīgu, esmu pārliecināts, ka albuma uzbūve tikai iegūtu, ja tas būtu samainīts vietām ar ceturto - vienu no visprogresīvākajiem gabaliem šajā albumā - "Holidays And Miracles". Dodu priekšroku šādam dziesmu izvietojumam arī cita iemesla dēļ: "Dreaming With The Lights On" itin labi iederētos kopā ar divām vienkāršāka rakstura dziesmām, t. i., roķīgo "Better Days" un brīnišķīgo balādi "Even Angels Fall". Šie skaņdarbi pienācīgi sagatavo skaistajam albuma nobeigumam gandrīz 16 minūšu garā, mazliet Pink Floydiskā opusa "Indian Rain" formā. Galu galā esmu spiests secināt, ka "A Story Two Days Wide" ir attaisnojis visas manas cerības, kas šķita pagaisušas pēc iepazīšanās ar Iluvatar otro albumu "Children". Tiesa, arī šī apraksta priekšmetam nepiemita spēja izraisīt manī tūlītējas ovācijas pirmās noklausīšanās laikā, taču brīdī, kad tapa šīs rindas, tas jau bija atradis stabilu vietu manā dvēselē, un par to Iluvatar paldies!


IN SPE

CD NOSAUKUMS: In Spe (Symphony For Seven Performers)
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Igaunija
IZDEVĒJS: Eesti Raadio
GARUMS: 40'55"
PAMATSASTĀVS:
Peeter Brambat - flauta, blokflauta
Toivo Kopli - basģitāra
Mart Metsala - sintezatori
Riho Sibul - ģitāras
Anne Tuur - taustiņi, klavieres
Erkki-Sven Tuur - sintezatori, flauta, blokflauta, balss
Arvo Urb - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Igauņu grupa In Spe ir vieni no Baltijas valstu progresīvā roka celmlaužiem, kuru zināmu laiku vadīja nu jau klasiskās mūzikas aprindās pazīstamais komponists Erkki-Sven Tuur. Šī 1983. gadā ierakstītā un 1999. gadā CD formātā izdotā roka simfonija uzskatāmi demonstrē komponista darba vērienīgumu un grupas mūziķu ārkārtīgi augsto profesionālo līmeni. Tik komplicētu darbu sen nebija gadījies dzirdēt - Erkki-Sven Tuur rakstīto mūziku nav iespējams salīdzināt ar citu progrokeru darbiem kaut vai tāpēc vien, ka viņam nav līdzinieku, lai gan, protams, viņš nekādā ziņā nav uzskatāms par šī stila aizsācēju. Ja man vajadzētu minēt kādas paralēles ar vispār zināmiem 70. gadu progroka māksliniekiem, tad varētu nosaukt vienīgi Yes laikā no 1972. līdz 1974. gadam. Simfonijas pirmajās trīs daļās Erkki-Sven Tuur galvenokārt akcentējis pūšamos instrumentus un taustiņinstrumentus, kā arī ģitāru, kuru spēlē virtuozais ģitārists Riho Sibul. Ar stipri sarežģītajiem ritma zīmējumiem lieliski tiek galā ritma sekcija (buņģieris Arvo Urb un basists Toivo Kopli). Vienīgais simfonijas fragments ar vokālu ir "Antidolorosum", kuru pavisam neslikti iedziedājis pats autors. Galu galā panākts efekts, ka 40 minūšu garā simfonija paiet vienā elpas vilcienā, tāpēc var rasties vēlēšanās to klausīties vēl un vēl, jo ar vienu reizi ir krietni par maz, lai pilnībā izbaudītu Erkki-Sven Tuur mūzikas skaistumu. In Spe iespēlētā un skaņu režisora Priit Kuulberg ierakstītā simfonija septiņiem izpildītājiem ir viens no viscēlākajiem un monumentālākajiem rokmūzikas paraugiem manā kolekcijā ne vien Baltijas valstu, bet starptautiskā mērogā. Šis patiesi augstvērtīgais albums ir ieteicams visiem mūsdienu akadēmiskās mūzikas un progresīvā roka piekritējiem - vilšanās jāpiedzīvo nebūs.


VALDIS INDRIŠONOKS

CD NOSAUKUMS: Kāpēc man pieder tik daudz
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 46'26"
PAMATSASTĀVS:
Valdis Indrišonoks - balss, ģitāras
Raimonds Macats - taustiņi, mutes harmonikas
Ainis Zavackis - bungas, sitamie instrumenti
Ivo Stankēvičs - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Tā kā pazīstu Valdi jau turpat desmit gadus, jāpacenšas būt tik objektīvam, cik vien iespējams, vērtējot tik gaiša cilvēka, laba drauga un izcila dziedātāja veikumu. Valda pirmajā diskā ietvertas vienpadsmit dziesmas, kuru patiesie vārdi norāda uz šī mūziķa piederību kristietībai. Varbūt ir neparasti lasīt pārdomas par šo albumu man atvēlētajā Nokturnal Palace spārnā - galu galā lielākais daudzums publicēto aprakstu skar progresīvā un klasiskā roka ierakstus, tomēr esmu nolēmis pastāstīt par Valda disku kaut vai tāpēc, ka tas ir manā ierakstu kolekcijā un Valdis ir neatkarīgs mākslinieks, kam aiz muguras nestāv, piemēram, EMI funkcionāri. Ja vajadzētu raksturot Valda poproķīgo albumu "Kāpēc man pieder tik daudz" divos vārdos, tad tie būtu "pozitīvi atturīgs". Negaidiet virtuozas ģitāras pasāžas, reibinošas bungu iespēles, pārgudrus novatorismus un citas ārišķības. Tā vietā Valdis uzsver to, kas viņam padodas vislabāk, proti, universālo balss pielietojumu (pats iedziedājis visas balsis!), melodiju un aranžējumiem. Līdzās Valda pavadošās grupas pamatsastāvam albuma ierakstā piedalījušies tādi mūziķi, kā basists Norberts Skraucis, Time After Time pūtējs Deniss Paškēvičs, Jauns Mēness ģitārists Gints Sola (viņš arī gādājis par albuma mūsdienīgo skanējumu) un taustiņnieks Kaspars Tobiass. Runājot par muzikālo materiālu, dziesmas ir daudzveidīgas, tomēr albums nekādā ziņā nav eklektisks. Pie veiksmīgākajām noteikti jāpieskaita "Tevī brīvs" ar kolosālo vokalīzi nobeigumā, īsti amerikāniskā "Vienmēr", izteikti melodiskais gabals "Viņš atbildēs", mierpilnā dziesma "Pieder man visa pasaule" un albuma epilogs "Uguns tevī", kuru Valdis sarakstīja pirms kādiem astoņiem gadiem. Ir arī vājāki gabali, par kuriem savu viedokli esmu izteicis autoram - gluži vai miljoniem reižu dzirdētās piedziedājuma meldijas dēļ viens no tādiem ir "Vai tiksimies drīz", garlaicības kalngals "Ņem mani pie rokas" un atbaidoši priecīgais "Atver sirdi". Secinājums: ja esat raduši automašīnā vai darbā klausīties sirsnīgu, lirisku un dzīvīgu rokmūziku, tad šis disks ir domāts tieši jums (nezināmu iemeslu dēļ vairums Latvijas raidstaciju šo albumu ignorē, kaut gan dažas Valda dziesmas ir nenoliedzami pārākas par lielāko daļu Radio SWH, Skonto Radio un citu piedāvātiem surogātiem).

INOKENTIJS MĀRPLS

CD NOSAUKUMS: Spēks no tētiem
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 49'16"
PAMATSASTĀVS:
Ivars Talcis - basģitāra, balss
Māris Čistovs - bungas, balss
Didzis Erra - sitamie instrumenti, balss
Raimonds Lagimovs - balss, ģitāra, ksilofons, gongs
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Vai vēl viens pārpratums? Nav gan, jo mans miteklis pagaidām atrodas vienā ielā ar Inokentija Mārpla ideoloģiskā līdera Raimonda Lagimova jeb Dambja dzīves vietu, turklāt arī šis cilvēks nav meklējis atbalstu no Latvijas mūzikas tirgus vareno puses. Pašizdotais albums ar 14 dziesmām ir īsta paradīze latviešu pankroka attīstības vērotājiem, jo Dambis ir viens no pirmajiem un autentiskajiem šī stila pārstāvjiem mūsu valstī. Vairākas dziesmas šajā albumā attiecīgai publikai jau ir mīļas un pazīstamas vairākus gadus, kaut gan tikai viena ("Tā kā pavasarī") ir ierakstīta 1994. gadā, bet pārējais materiāls - 1998. un 1999. gadā. Albuma pirmā dziesma "Slinkums nav, ir darba spars" ir salīdzinoši jauns un briesmīgi nikns gabals. Līdzīgi uzbrūkošs ir "Vergi vergo", taču "Asins līst" ir savā ziņā pat liriska dziesmiņa, kas ar lieliem panākumiem varētu tikt atskaņota alternatīvo raidstaciju viļņos. Viens no maniem personīgajiem favorītiem ir "Dziesma par mazo puisīti" ar Jāņa Levita iespēlēto akustisko ģitāru un Indriķa Veitnera saksofonu. Uz danci pamudina arī "Deputātu rokenrols", kaut arī neesmu deputāts. "Lelles" ir vēl viens atsperīgs gabals ar fantastiskām Dambja ksilofona un Didža Erras sitamo instrumentu iespēlēm. "Es tuvojos tev" nav pārāk izteiksmīgs, taču ļoti uzbrūkošs gabals. Tam seko krieviski iedziedātais "Lučšij drug" (vēl viens favorīts) un pavisam lakoniskais "Kājas mazgāšu es rīt". Ārpus diska konteksta izkrīt regejiskais gabals "Pilsēta" ar Kaspara Bindemaņa taustiņiem un Egila Pētersona basģitāru, taču agresīvais songs "America Fuck Off" visu atkal nostāda savā vietā. "Rudens dziesma" rada attiecīgu noskaņu (kaut kāda iemesla dēļ šis gabals atgādina Pink Floyd). Turpinot gadalaiku tematiku, nākamais gabals ir "Tā kā pavasarī" ar Kirilu Lomunovu pie bungām, basģitāristu Skripu un Indriķa Veitnera virtuozo klarnetes spēli. Diska pēdējais gabals ir "Silta meitene", kurā taustiņus iespēlējis Bindemanis, flautu - Ingūna Rubene un piedziedājusi Kristīne Augstkalne, veiksmīgi pilda albuma epiloga funkciju, kaut gan patiesībā tas ir tikai kvaziepilogs - uz interesanti noformētā (zīmētā) diska vāka nav norādīts divu minūšu garais bonuss jeb publisks aicinājums sist latviešus (lai to noklausītos, pēc 14. gabala jāpagaida četras minūtes). Kopumā par albumu "Spēks no tētiem" var sacīt, ka tā ir latviešu pankroka bezkompromisa klasika, taču, lai gan izpildījums ir profesionāls, tā vērtību apzinātos tikai savējie. Nobeigumā atliek piebilst, ka varētu vēlēties kvalitatīvāku skanējumu, tāpēc diez vai šim ierakstam būs lemts izlauzties ārpus pagrīdes statusa rāmjiem.

INSANIA

CD NOSAUKUMS: Sunrise In Riverland
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: No Fashion Records
GARUMS: 61'17"
PAMATSASTĀVS:
David Henriksson - balss
Henrik Juhano - ģitāra
Niklas Dahlin - ģitāra
Tomas Stolt - basģitāra
Patrik Vastila - taustiņi
Mikko Olavi Korsback - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

"Sunrise In Riverland" ar apakšnosaukumu "Beware Of The Dragons" ir Insania otrais albums. Grupas nosaukums vien liecina, ka tās mūziķu lielākā ietekme (šāds apzīmējums tiek lietots visbiežāk!) ir vācu heavy metal blice Helloween, taču tikpat lielā mērā jūtama Gamma Ray jaunrades vara pār šiem sešiem zviedru jaunekļiem, un to labi raksturo tāds dziesmas nosaukums kā "Heading For Tomorrow". Tā kā pats savulaik briesmīgi fanoju par abām minētajām teitoņu grupām, Insania piedāvātā mūzika, aranžējumi un vokāla meldiņi man šķiet caurcaurēm pazīstami un dzirdēta simtiem reižu 80./90. gadu mijā. Helloween, Gamma Ray, Yngwie Malmsteen un citu metāla celmlaužu idejas zviedri atspēlē ar milzīgu pietāti un izpratni, taču ir viens "bet" - vai tiešām nevarētu kaut nedaudz oriģinalitātes? Tiesa, Gamma Ray un Helloween mūzikā sintezatoru solo nav sastopami, taču diez vai to klātbūtne (līdzās obligātajiem ģitāru solo un duetiem) spētu pasargāt Insania no simtiem sarauktu pieru un škrobīgiem izsaucieniem: "What a rip-off!" Interesanti, ka lielu daļu mūzikas un dziesmu vārdu sarūpējis sitējs Mikko Olavi Korsback, kurš piedevām izceļas ar ļoti stabilu spēli. Labs materiāls turpmākai attīstībai pieder vokālistam David Henriksson, kura sniegums ir aptuvens vidējais aritmētiskais no Michael Kiske, Ralf Scheepers un Bruce Dickinson. Ņemot vērā (vismaz man) viegli prognozējamo kompozīciju uzbūvi un dziesmu vārdisko saturu, 61 minūte, manuprāt, ir pārlieku ilgs skanēšanas laiks, tāpēc, noklausījies šo albumu no viena gala līdz otram, jūtos drusciņ noguris, sāk uzmākties žāvas un miegs. Tomēr pieļauju, ka tiem, kas pārtiek no Helloween 80. gadu šedevriem, Gamma Ray, Yngwie Malmsteen, Angra un tamlīdzīgas mūzikas, "Sunrise In Riverland" varētu izrādīties pat ļoti pieņemams ieraksts.


IONA

CD NOSAUKUMS: Book Of Kells
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Forefront Communications Group
GARUMS: 72'21"
PAMATSASTĀVS:
Dave Bainbridge - taustiņi, ģitāras, programmēšana, zvaniņi
David Fitzgerald - saksofoni, flautas, dizi, souna
Joanne Hogg - balss, taustiņi
Nick Beggs - stick, basģitāra, šķīvji
Terl Bryant - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Book Of Kells" ir seno ķeltu pēcteču Iona otrais skaņu albums. Šie pieci žilbinoši talantīgie mūziķi ir pārliecināti kristieši un viņu pārliecība ir izteikta ne vien dziesmu vārdos, bet arī ārkārtīgi gaišajā mūzikā. Pretstatā neskaitāmiem truli klaigājošiem vai aklas apmātības pārņemtiem Dieva vārda sludinātājiem mūzikā Iona spēj radīt patiesi augstas vērtības. "Book Of Kells" 14 dziesmas ir drīzāk uzskatāmas par vairāku muzikālu fragmentu un domu kopumu, proti, plašu un labi pārdomātu skaņdarbu. Tieši šī iemesla dēļ ir grūti izcelt kādu atsevišķu fragmentu. Aranžējumi ir bagātīgi, un šeit jāmin Iona pašu radītā priekšrocība - visi mūziķi spēlē vairākus instrumentus un pārzina katra mūzikas instrumenta lomu. "Book Of Kells" nepakļaujas vieglai klasifikācijai: tajā saklausāmas vienlīdz stipras Britu salu tautu folkmūzikas (pārsvarā ķeltu), New Age un progresīvā roka ietekmes (pēdējais gan vairāk attiecas uz albuma formu un tā fragmentu aranžējumiem). Diemžēl šajā albumā grupa pietiekami plaši neizmanto divas no savām spilgtākajām īpašībām - Joanne Hogg atraisīto balsi un Dave Bainbridge lielisko ģitārspēli. Liela daļa diska ir instrumentāla - uz taustiņinstrumentu fona spīd un laistās lielākoties pūtējs David Fitzgerald, taču šie gabali neizceļas ar daudzveidību. Uzslavas vērta ir bundzinieka Terl Bryant un basista Nick Beggs spēle un spēja savstarpēji saprasties. Kopumā "Book Of Kells" ir viens varens un progresīvs mūzikas darbs, kas ietu pie sirds ne vien patstāvīgi domāt spējīgiem kristiešiem, bet arī tiem mūzikas cienītājiem, kas vienmēr sirds dziļumos ir vēlējušies sadzirdēt Pink Floyd skaņdarbos vairāk maiguma, miera un folkmūzikas motīvu.

CD NOSAUKUMS: Journey Into The Morn
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Forefront Communications Group
GARUMS: 78'07"
PAMATSASTĀVS:
Dave Bainbridge - ģitāras, mandolīna, mandola, taustiņi, programmēšana, balss
Joanne Hogg - balss, akustiskā ģitāra
Tim Harries - basģitāras, balss
Terl Bryant - bungas, sitamie instrumenti
Mike Haughton - stabule, saksofons, flauta, balss
Troy Donockley - stabules, dūdas, balss, zvaniņi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Iona ceturtais studijas albums "Journey Into The Morn" nedaudz atšķiras no "Book Of Kells". Galvenā atšķirība ir muzikālā materiāla aranžējumos: lielāka nozīme tiek piešķirta Dave Bainbridge ģitārai un biežāk dzirdama Joanne Hogg kristālskaidrā balss (šajā ierakstā viņai palīdzējusi Clannad dziedātāja Maire Brennan). "Journey Into The Morn" ir mazākā mērā konceptuāli saistīts albums, kaut gan tam viscaur vijas Iona galvenā pamatdoma, proti, pateicība Dievam. Šajās 14 dziesmās daudz vairāk jaušama folkmūzikas ietekme ("Irish Day", "Heaven's Bright Sun"), un to pastiprina abu pūtēju Mike Haughton un Troy Donockley ieguldījums šī albuma tapšanā. Viens no automātiskiem kvalitāti apstiprinošiem faktoriem ir Roberta Fripa dalība skaņdarbos "The Search" un "Divine Presence" (viņš atbildīgs par ģitāras sintezatora un fripertronikas radītiem skaņu slāņiem). Nick Beggs vietā nākušā basista Tim Harries spēles stils lieliski iederas Iona mūzikā un kolosāli papildina bundzinieka Terl Bryant ritmisko precizitāti. Arī diskā "Journey Into The Morn" liela loma ir instrumentācijai, un to apliecina gandrīz 12 minūšu garais skaņdarbs "Encircling", instrumentālais "Heaven's Bright Sun" un dziesma "When I Survey". Iespējams, daudziem klausītājiem šo ierakstu būtu vieglāk uztvert, salīdzinot ar "Book Of Kells" vai 1999. gada albumu "Woven Cord". Tomēr, manuprāt, nedaudz vienkāršotā muzicēšana 1995. gadā grupai piestāvēja vislabāk. Ja esat agrāk centušies iztēloties Pink Floyd apvienošanos kopējā dziesmā ar Clannad, tad ziniet, ka Iona mūziķi jūsu iztēlei ir piešķīruši dzīvību.

CD NOSAUKUMS: Heaven's Bright Sun
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Alliance Music
GARUMS: 111'29"
PAMATSASTĀVS:
Dave Bainbridge - ģitāras, taustiņi, programmēšana
Joanne Hogg - balss, akustiskā ģitāra, taustiņi, sitamie instrumenti
Terl Bryant - bungas, sitamie instrumenti
Phil Barker - basģitāras
Mike Haughton - saksofoni, stabule, flauta, balss, tamburīns
Troy Donockley - stabules, dūdas, ģitāras, taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Iona dubultalbumu uzskatu par grupas 18 veiksmīgāko dziesmu dzīvo ierakstu apkopojumu; pie tam tas ir pirmais ieraksts ar jauno basģitāristu Phil Barker. Albuma ievads ir tāds pats kā debijas diskā, proti, kompozīcija "Turning Tide". Tai seko Clannadiskā dziesmiņa "Treasure" no 1993. gada albuma "Beyond These Shores". Instrumentālais skaņdarbs "Flight Of The Wild Goose" (no albuma "Iona") ir viens no maniem favorītiem šajā dubultalbumā. Lai gan vairums "Heaven's Bright Sun" ietverto kompozīciju jau ir izdots agrākos grupas studijas albumos, Iona kvalitatīvais dzīvais skanējums ir patiesi atbilstošs vārdam "dzīvs". Līdz ar to skaņdarbi, kas studijas variantā izklausās mazliet statiski, šajā ierakstā tiek izpildīti ar gaišu enerģiju. To apliecina skaņdarbi no albuma "Book Of Kells": "Luke - The Calf", "Chi-Rho" un "Kells Theme". Albumu "Iona" šajā koncertalbumā pārstāv izteikti aizkustinoši gabali: "Trilogy", "The Island", "Iona" un "Colum Cille". Neskaitot jau minēto dziesmu "Treasure", šajā ierakstā vēl ir tikai viena dziesma no 1993. gada albuma - "Today". Dzīvīgums attiecas uz pārējo materiālu, kas ņemts no Iona iepriekšējā studijas albuma "Journey Into The Morn". Dubultdiskā "Heaven's Bright Sun" ietvertas dažas kompozīcijas, kas nav atrodamas citos Iona albumos: tautas dziesmas "I Will Give My Love An Apple" emocionālā apdare (īpaši izteiksmīgs ir Joanne Hogg vokālais sniegums), tautas melodijas aranžējums gabalā "Reels" (tik virtuozu dūdu un ģitāras divcīņu agrāk nebija nācies dzirdēt) un gabala "When I Survey" (no 1995. gada albuma) jauns studijas ieraksts - tagad šīs tautas dziesmas apdare ir izaugusi līdz 14 minūtēm, radot vietu daudz plašākai instrumentācijai nekā oriģinālajā ierakstā pirms diviem gadiem. Secinājums: "Heaven's Bright Sun" ir ārkārtīgi kvalitatīvas folkmūzikas, progresīvās rokmūzikas un Dievišķas gaismas kombinācija. Absolūti ieteicams ikvienam, kas radis klausīties mūziku ar tikpat lielu atdevi, kādu mūziķi iegulda ierakstu tapšanā.

IONA (with the All Souls Orchestra)
CD NOSAUKUMS: Woven Cord
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Alliance Music
GARUMS:
PAMATSASTĀVS:
Dave Bainbridge - ģitāras, taustiņi, buzuki
Joanne Hogg - balss, akustiskā ģitāra, taustiņi
Frank Van Essen - bungas, sitamie instrumenti, vijole, balss
Phil Barker - basģitāra
Troy Donockley - stabules, dūdas, ģitāras, taustiņi, balss
Noel Tredinnick - All Souls Orchestra diriģents
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Droši vien vairums Iona fanu bija gaidījuši jaunu studijas albumu, tomēr grupai bija padomā kas cits, proti, vēl viens koncertieraksts, kurā apkopotas 11 dziesmas. Tas tapa 1999. gada 29. maijā Londonas Karaliskajā festivālu koncertzālē. Jau kopš debijas albuma Iona mūzika ir bijusi izteikti simfoniska, tāpēc nav brīnums, ka beidzot grupa laidusi klajā šādu koncertierakstu, kurā piedalījās All Souls Orchestra diriģenta Noel Tredinnick vadībā. 70. gadu progresīvās rokmūzikas cienītāji varbūt centīsies tūlīt vilkt paralēles ar britu grupu Renaissance, taču Iona mūzikai ir attāla līdzība ar šo aizgājušo dienu simfoniskā folkroka varoņu darbiem. Pozitīvi, ka tikai viena dziesma ("Bi-Se I Mo Shuil") sakrīt ar iepriekšējo Iona koncertalbumu, turklāt šajā diskā tā pilda drīzāk saiknes, nevis patstāvīga skaņdarba funkciju, savienojot īpaši šim koncertam sarakstīto uvertīru (autors Troy Donockley) ar dziesmu "Man", kas šajā izpildījumā (ar visu Nick Beggs un viņa Chapman stick) izklausās daudz enerģiskāk un dzīvāk nekā studijas variantā. Iona debijas albumu šajā ierakstā pārstāv "White Sands" un Clannadiskā dziesmiņa "Dancing On The Wall", disku "Book Of Kells" - fantastiskie gabali "Man" un "Revelation" (ar Nick Beggs virtuozo darbību zemajā galā), albumu "Beyond These Shores" - "Murlough Bay" un tā titulgabals, bet "Journey Into The Morn" - jau pieminētā muzikālā saikne, kā arī divi izcili gabali, proti, "Encircling" un "Lindisfarne". Uvertīra nav vienīgais skaņdarbs, kas sarakstīts tieši šim koncertam - otrs ir titulgabals, kura autori ir Dave Bainbridge, Troy Donockley un Frank Van Essen. "Woven Cords" ierakstā kā kontrabasists piedalījies bijušais grupas basģitārists Tim Harries, bet trijās dziesmās piedzied Marlou Van Essen. Kopumā "Woven Cord" ir burvīgs, kvalitatīvs koncertalbums, kas lieliski papildina divus gadus agrāk iznākušo "Heaven's Bright Sun", tāpēc tas ir ieteicams visiem, kam tīk izvērsts, gaišs, progresīvs folkroks ar sātīgu simfoniskās mūzikas piedevu (jeb otrādi). Pārējiem iesaku uzmanīties, jo var izrādīties, ka šajā albumā ir pārāk daudz mūzikas, lai to ātri varētu sagremot; tomēr Iona mūzikas uztveršanu var raksturot ar angļu teicienu "once you're in, you won't come out". Es jau sen esmu iekšā...

CD NOSAUKUMS: Open Sky
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Alliance Music
GARUMS: 73'30"
PAMATSASTĀVS:
Joanne Hogg - balss, klavieres, taustiņi
Dave Bainbridge - ģitāras, taustiņi, programmēšana, klavieres, arfa, buzuki, balss
Frank Van Essen - bungas, sitamie instrumenti, vijoles, balss
Troy Donockley - dūdas, stabules, balss, ģitāras, buzuki, mandola, harmonijs
Phil Barker - basģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Open Sky" ir turpinājums ideālajam koncertalbumam "Woven Cord" (1999), kuru Iona ierakstīja kopā ar The All Souls Orchestra. Varbūt tāpēc, lai uzturētu saikni ar iepriekšējo albumu, "Open Sky" sākas ar lielisko deviņu minūšu garu instrumentālo kompozīciju "Woven Cord". Šoreiz grupa ir iztikusi bez orķestra līdzdalības, kaut gan šo albumu palīdzējis ierakstīt ķeltu instrumentu lietpratējs Billy Jackson. Ilgi gaidītais disks "Open Sky" ir ieturēts ierastajā Iona stilā. Gaišas, optimistiskas melodijas un pilnskanīga instrumentācija caurvij dziesmu "Wave After Wave" un titulgabalu, bet "Castlerigg" ir vēl viens filozofiska rakstura skaņdarbs, kurā līdzās ģitāristam Dave Bainbridge izceļas tautisko pūšamo instrumentu speciālists Troy Donockley. "A Million Stars" ir īsa instrumentāla atkāpe ar brīnišķīgu Frank Van Essen vijoles solo. Dziesmas "Light Reflected" un "Hinba" noved klausītāju atpakaļ pie tradicionālā Iona skanējuma, kurā dominē Joanne Hogg spilgtā, individuālā balss. Šiem diviem gabaliem seko triloģija "Songs Of Ascent", kuras veiksmīgākās daļas - otrā un trešā - ir instrumentālas (īpaši izceļas pēdējā daļa, kuru līdz ar "Woven Cord", "A Million Stars" un "Castlerigg" var noteikti uzskatīt par šī albuma pērlēm). Brīnišķīgs ir arī albuma noslēgums "Friendship's Door". Kopumā "Open Sky" neatšķiras no Iona agrāko laiku studijas albumiem - vistuvākais salīdzinājums, manuprāt, ir albums "Book Of Kells" (1992). Līdz ar to šis jaukais ieraksts ir domāts tiem, kas dod priekšroku plašiem aranžējumiem un izvērstām kompozīcijām, kā arī neuzbāzīgiem, bet skaistiem meldiņiem. Obligāti rekomendējams visiem Iona faniem.

IRIS

CD NOSAUKUMS: Crossing The Desert
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija/Francija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 50'17"
PAMATSASTĀVS:
Sylvain Gouvernaire - ģitāras, klavieres, taustiņi, basa sintezators
Ian Mosley - bungas
Pete Trewavas - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Iris galvenā īpatnība ir apstāklī, ka progresīvās rokmūzikas pasaulē pazīstamās grupas Marillion ritma sekcija buņģiera Ian Mosley un basista Pete Trewavas izskatā ir palīdzējusi mazāk pazīstamajam franču ģēnijam Sylvain Gouvernaire (ex-Arrakeen) ierakstā fiksēt astoņas fantastiskas instrumentālas kompozīcijas, kas apvienotas zem nosaukuma "Crossing The Desert". Visus skaņdarbus sarakstījis Sylvain Gouvernaire (tiesa, "Train De Vie" un titulgabalā viņu asistējis Ian Mosley), tādējādi apliecinot ne vien lielisko komponista talantu, bet arī augsti profesionālās ģitārista un taustiņnieka iemaņas. Albums sākas ar atmosfērisko "Indian Dream", kam seko visai krass pretstats -džezroķīgais "Train De Vie" ar fantastisku Ian Mosley spēli. Trešā kompozīcija "Memory Of Eagle" ir gandrīz deviņu minūšu garš ceļojums uz visattālākajiem iztēles pasaules nostūriem (ārkārtīgi skaisti ģitāras skaņu mākoņi 6. minūtē!). Ceturtā gabala "Top On Top" iesākums mazliet atgādina francūžu Philharmonie mūziku, taču līdzība izzūd brīdī, kad iestājas ritma grupa, kas rada fundamentālu pamatu skaistajai soloģitāras tēmai un virtuozajām improvizācijām. Tad seko astoņu minūšu garā kompozīcija "War" - manuprāt, visveiksmīgākais gabals šajā ierakstā. Skaņdarba sākums rada attiecīgu noskaņu un tad, pašķiroties šķīvju skaņas viļņiem, nez no kurienes iznirst sirsnīga soloģitāras tēma; kompozīcijai attīstoties, vidū ir pāris negaidītu pārmaiņu, taču virzība pretī optimistiskajam nobeigumam netiek kavēta ne mirkli. Divarpus minūšu garais "Obsession" ir atmosfēriskas elektriskās ģitāras solonumurs sintezatoru pavadījumā. Otrs mans favorīts šajā albumā ir izteikti progroķīgais desmit minūšu garais titulgabals. Albuma mierpilnais epilogs "Ocean Song" perfekti atbilst savai vietai un nosaukumam (tikai sintezatori un ģitāras). "Crossing The Desert" ir viens no LABĀKAJIEM instrumentāliem albumiem manā kolekcijā - šķiet, ka tādi šedevri rodas reizi desmit gados. Dažreiz jūtas var vislabāk izteikt ar mūzikas instrumentu palīdzību, un tas Iris ir izdevies par visiem simts procentiem. Ieteicams ikvienam augstvērtīgas mūzikas cienītājam un jo īpaši tiem, kam ar 80. gadu Marillion mūziku saistās vislabākās atmiņas.


IRON MAIDEN

CD NOSAUKUMS: The Number Of The Beast
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 40'21"
PAMATSASTĀVS:
Bruce Dickinson - balss
Dave Murray - ģitāra
Adrian Smith - ģitāra
Steve Harris - basģitāra
Clive Burr - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ja ir runa par Iron Maiden un tā saukto New Wave of British Heavy Metal, vispirmām kārtām prātā ienāks albums "The Number Of The Beast" - klasiskāka tā laika britu smagā roka albumu ir grūti iedomāties. Turklāt šajā diskā ir iekļauts indiāņiem veltītais grāvējs "Run To The Hills", kam pat izdevās iekarot britu topa augstumus. Visas astoņas dziesmas ir briesmīgi ekspresīvas, un tajās dominē basģitārists Steve Harris (gandrīz visas mūzikas autors) un jaunatnācējs Bruce Dickinson, kurš pirms tam dziedāšanas iemaņas bija nostiprinājis grupā Samson. Ar tādu vokālistu Iron Maiden varēja rēķināties ar labiem panākumiem, kurus viņi guva ar šo albumu. Tagad, kad pagājuši gandrīz 20 gadi, tas izklausās apmēram tikpat svaigs, cik toreiz - ne velti Iron Maiden tiek uzskatīta par vienu no vadošajām smagā roka grupām. Tomēr jāatzīst, ka ar enerģiju vien ir par maz, lai radītu augstvērtīgu mūziku. No astoņām dziesmām nenoliedzami visvērtīgākā kompozīcija ir albuma noslēgums "Hallowed Be Thy Name", kam seko titulgabals. Pārējais materiāls ir standarta heavy metal gabali, kuru vidū ir pat kaut kas līdzīgs balādei (pie šāda formāta Iron Maiden atgriezās vairākus gadus vēlāk) - "Children Of The Damned". Līdz ar to var secināt, ka "The Number Of The Beast" daudziem liks neizpratnē pabrīnīties - piemēram, "tur jau nekā tāda nav" un "tā jau daudzi spēlē", savukārt heavy metal tradīciju pirmavotu pētniekiem šis ieraksts ir jādabū kā ēst.

CD NOSAUKUMS: Powerslave
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 51'01"
PAMATSASTĀVS:
Bruce Dickinson - balss
Dave Murray - ģitāras
Adrian Smith - ģitāras
Steve Harris - basģitāra
Nicko McBrain - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

"Powerslave" ir pēdējais Iron Maiden studijas albums, kas būtu nosaucams par tipisku 80. gadu britu heavy metal piemēru, kaut gan viņu radošās darbības otrais posms beidzās gadu vēlāk, kad nāca klajā jaukais koncertierakstu apkopojums "Live After Death". Savukārt gadu agrāk šis pats kvintets bija radījis vienu no saviem visveiksmīgākajiem darbiem - "Piece Of Mind", tāpēc nav jābrīnās, ka "Powerslave" parasti netiek pieminēts metālistu debatēs par mīļāko skaņu albumu ierakstiem. Raugoties no uzbūves viedokļa, iespējams, ir pieļauta kļūda - "Powerslave" sākas ar ātro, aizraujošo dziesmu "Aces High" un pasaulslaveno heavy metal himnu "2 Minutes To Midnight", bet tiem seko četri vidusmēra gabali, kuru vidū nedaudz izceļas vienīgi Bruce Dickinson sarakstītais skaņdarbs "Flash Of The Blade". Pārējie trīs gabali ir visnotaļ garlaicīgi, bet instrumentālā kompozīcija "Losfer Words" varēja tikpat labi nemaz te neatrasties... Kad pagājušas divdesmit minūtes un klausītājs ir godam izturējis šos viduvējos smagučus, nāk Lielais Atalgojums - grupas vokālista radītā titulkompozīcija (tiesa, mūzikas tajā nav tik daudz, cik noskaņas) un gandrīz 14 minūšu garais Steve Harris meistardarbs "Rime Of The Ancient Mariner", kas balstīts uz britu dzejnieka Semjuela Koulridža poēmu par šausmīgo lāstu, ko jūrnieki saņem par albatrosa nogalināšanu. Secinājums: lai gan "Powerslave" nekādā ziņā nav izcils gara darbs, tam noteikti atrastos vieta daudzās metāla sirdīs.

CD NOSAUKUMS: Somewhere In Time
IZDOŠANAS GADS: 1986
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 51'26"
PAMATSASTĀVS:
Bruce Dickinson - balss
Dave Murray - ģitāra, ģitāras sintezators
Adrian Smith - ģitāra, ģitāras sintezators
Steve Harris - basģitāra, basa sintezators
Nicko McBrain - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Grūti izskaidrot, kas bija licis Iron Maiden mainīt muzicēšanas stilu no smagā metāla uz... mazāk smagu metālu. Viens no minējumiem: viņi juta thrash/speed metal ēras iestāšanos un saprata, ka nespēs turēt līdzi gados jaunākiem mūziķiem (Metallica, Anthrax, Megadeth, Slayer, Overkill, u.c.). Grūti spriest, vai tāpēc albumā "Somewhere In Time" liela loma atvēlēta sintezatoriem, kas grupas skanējumu padarīja daudz mīkstāku. Protams, nekur nav pazuduši lieliskie Adrian Smith un Dave Murray ģitāru dueti, Steve Harris un Nicko McBrain galopi, kā arī Bruce Dickinson unikālā dziedāšanas maniere. Tieši šajā albumā pirmoreiz tik uzskatāms ir kļuvis Adrian Smith dziesmu autora talants - viņa kontā pavisam ir trīs gabali, no kuriem divi ("Wasted Years" un "Stranger In A Strange Land") kļuva par īstiem grāvējiem. Vēl vajadzētu izcelt optimistisko "Heaven Can Wait" un episko "Alexander The Great" (šo dziesmu autors ir basists Steve Harris). Pārējais materiāls vairāk vai mazāk atbilst Iron Maiden standartam, taču jāņem vērā iepriekš sacītais - tagad ģitāru skanējumu tur līdzsvarā sintezatoru pavadījums (šis modelis tika saglabāts arī turpmākajos ierakstos). Līdzīgi iepriekšējiem Iron Maiden albumiem muzikālais saturs kopumā nav pārāk daudzveidīgs, tomēr pieļauju iespēju, ka ikviena klausītāja atmiņā paliktu vismaz pa kādam fragmentam (piemēram, piedziedājumi vai ģitāru spēlētās tēmas) no katras dziesmas jau pēc pirmās noklausīšanās reizes. Secinājums: viens no interesantākajiem šīs grupas ierakstiem, kas kļuva par attīstības platformu nākamajam - manuprāt, līdz šim visveiksmīgākajam - albumam "Seventh Son Of A Seventh Son" (1988), tāpēc iesaku to noklausīties visiem, kam varētu interesēt 80. gadu britu heavy metal klasika. Protams, gandrīz 15 gadus pēc albuma "Somewhere In Time" nākšanas klajā tas varētu izklausīties relatīvi banāls, bet toreiz tas bija kaut kas galīgi svaigs...

CD NOSAUKUMS: No Prayer For The Dying
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 44'09"
PAMATSASTĀVS:
Bruce Dickinson - balss
Dave Murray - ģitāra
Janick Gers - ģitāra
Steve Harris - basģitāra
Nicko McBrain - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Iron Maiden radošās darbības trešā posma otrā daļa sākās ar brīdi, kad ģitārists un vairāku ļoti sakarīgu gabalu autors Adrian Smith pateica kolēģiem ardievas. Viņa vietā iesaistījās ne mazāk prasmīgs sešu stīgu pluinītājs Janick Gers, tomēr šajā albumā viņa radošais ieguldījums vēl nav manāms. "No Prayer For The Dying" liktenis ir samērā līdzīgs albumam "Powerslave": Iron Maiden diskogrāfijā tas šķir divus nenoliedzami vērtīgākus ierakstus - "Seventh Son Of A Seventh Son" (1988) un "Fear Of The Dark" (1992). Tomēr mans viedoklis ir palicis nemainīgs jau desmit gadus - "No Prayer For The Dying" ir visnotaļ izdevies ieraksts, kurā ietvertās desmit dziesmas lieliski papildina viena otru. Nav šaubu, ka šie skaņdarbi nav tik augstvērtīgi, cik vairums abu minēto albumu gabalu, bet būtu grēks noliegt, ka Iron Maiden bija izdevies radīt ļoti viengabalainu un stabilu darbu. Tiem, kas grib iepazīties ar šo albumu tuvāk, pateikšu uzreiz: ja nepatīk pirmās trīs dziesmas, nepatiks arī pārējais materiāls. Šeit ir atrodami gabali, kas ieturēti ierastajās Iron Maiden tradīcijās ("Tailgunner", "Fates Warning", "The Assassin", "Run Silent Run Deep"), daži nevainojami roķīši ("Holy Smoke", "Hooks In You", "Bring Your Daughter...To The Slaughter"), melodiskāki skaņdarbi atslodzei (titulkompozīcija un "Public Enema Number One") un grandiozs epilogs ("Mother Russia"). Lai gan šī albuma ierakstā ir piedalījies taustiņnieks Michael Kenney, sintezatoriem ir ļoti minimāla loma (vienīgais izņēmums ir "Mother Russia") - Iron Maiden ir atgriezušies pie izteikti ģitāriska skanējuma, bet tas vairs nav tik griezīgs, cik 80. gadu pirmajā pusē. Secinājums: "No Prayer For The Dying" ir ļoti stabils tilts starp diviem cēlākiem mākslas darbiem, tāpēc šis albums ir ieteicams ikvienam heavy metal lietpratējam, kam sevišķi tuva bija šī stila mūzika 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā.

CD NOSAUKUMS: Fear Of The Dark
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 58'39"
PAMATSASTĀVS:
Bruce Dickinson - balss
Dave Murray - ģitāra
Janick Gers - ģitāra
Steve Harris - basģitāra
Nicko McBrain - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Tā kā albumu "No Prayer For The Dying" daudzi smagā roka fani neuzskatīja par sevišķi veiksmīgu ierakstu, Iron Maiden bija svarīgi pierādīt, ka ģitārista Adrian Smith aiziešana no grupas neko daudz nebija kaitējusi. Lai novērstu jebkādus nevēlamus spriedelējumus, diska "Fear Of The Dark" radīšanā aktīvi iesaistījās Janick Gers (viņš ir piecu dziesmu līdzautors) un lielāka loma ir iedalīta taustiņinstrumentiem, kurus atkal iespēlējis Michael Kenney. Albuma sākums ir briesmīgi agresīvs - divi pamatīgi, enerģiski roķi "Be Quick Or Be Dead" un "From Here To Eternity". Savukārt trešais gabals "Afraid To Shoot Strangers" ir tik smalks, cik vispār Iron Maiden spēj radīt - pateicoties prasmīgajam aranžējumam un skaistajiem ģitāru duetiem, šis skaņdarbs ir mans personīgais favorīts šajā ierakstā. Līdzīgs efekts ir panākts gabalā "Childhood's End" un titulskaņdarbā. Nekādas vainas nav balādei "Wasting Love", kurā grupa apliecina savu māku spēlēt izteikti melodiski, bet "Fear Is The Key" ir heavy metal ģitārspēles parauga nosaukuma cienīga kompozīcija. Vēl jāatzīmē melodiskais roķītis "Judas Be My Guide", kura piedziedājums ilgi uzkavējas atmiņā pēc tam, kad disks ir izskanējis. Pārējās četras dziesmas ("The Apparition", "Weekend Warrior", "The Fugitive" un "Chains Of Misery") ne ar ko īpašu neizceļas, tāpēc tās vienmēr esmu uzskatījis kā piedevu astoņiem heavy metal šedevriem. Visbeidzot, atliek tikai pieminēt vienu faktu par Bruce Dickinson, kuram šis bija pēdējais studijas ieraksts Iron Maiden sastāvā līdz pagājušā gada beigām, kad viņš ar lielu troksni atgriezās grupā: pagaidām man nav gadījies dzirdēt veiksmīgāku šī vokālista sniegumu kā albumā "Fear Of The Dark". Secinājums: obligāti ieteicams visiem metālistiem un šoferiem, kas raduši klausīties enerģisku, emocionālu un melodisku rokmūziku.

CD NOSAUKUMS: The X Factor
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI UK
GARUMS: 71'09"
PAMATSASTĀVS:
Steve Harris - basģitāra
Blaze Bayley - balss
Dave Murray - ģitāra
Janick Gers - ģitāra
Nicko McBrain - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

1993. gadā, kad Iron Maiden atstāja dziedonis Bruce Dickinson, daudziem šīs grupas fanu radās pamatotas aizdomas, ka ar viņu varoņiem ir cauri. Turklāt jau nākamajā gadā publikas uzmanību piesaistīja Bruce Dickinson ar interesanto solo albumu "Balls To Picasso", uz kuru Iron Maiden spēja atbildēt tikai gadu vēlāk ar disku "The X Factor". Par vokālistu tika pieņemts bijušais Wolfsbane dziedātājs Blaze Bayley, kurš līdzās Steve Harris un Janick Gers kļuva par vienu no galvenajiem dziesmu autoriem. Tomēr "The X Factor" kopumā nebūt nav uzskatāms par labāko Iron Maiden veikumu. No vienpadsmit kompozīcijām par izcilu varētu nosaukt vienīgi pirmo gabalu "Sign Of The Cross", kas, pateicoties episkām dimensijām, atsauc atmiņā pagātnes šedevru "The Rime Of The Ancient Mariner". Pārējie desmit skaņdarbi ir samērā vienveidīgi, no kuriem varētu atzīmēt vienīgi albuma epilogu "The Unbeliever" un dziesmu "Blood On The World's Hands". Neraugoties uz heavy metal hitu trūkumu, šajā albumā dominē tradicionālais Steve Harris basģitāras galops un ģitāru meldiņi, kurus nereti pavada viesmūziķa Michael Kenney taustiņinstrumentu harmoniskais pamats. Kopumā "The X Factor" drīzāk ir Iron Maiden dzīvotspējas, nevis neizsmeļama radošā potenciāla apliecinājums, kas, iespējams, īstenots zem lozunga "labāk darīt kaut ko nekā neko". Ieraksts ieteicams tikai tradicionālā britu heavy metal un Iron Maiden faniem.


CD NOSAUKUMS: Brave New World
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 67'16"
PAMATSASTĀVS:
Bruce Dickinson - balss
Steve Harris - basģitāra, taustiņi
Janick Gers - ģitāras
Dave Murray - ģitāras
Adrian Smith - ģitāras
Nicko McBrain - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc diviem muzikālā ziņā ne pārāk veiksmīgiem studijas albumiem Iron Maiden pārsteidza - šī vārda vispozitīvākajā nozīmē - savus fanus, paziņojot par gluži vai neticamām pārmaiņām grupas sastāvā: Blaze Bayley iedots kurvītis un viņa vietā atgriezies sirēnmute Bruce Dickinson, turklāt ģitāristu pulku papildinājis daudzu klasisko šīs grupas dziesmu autors Adrian Smith. Laikā, kad grupa veica jaunā albuma ierakstu, izlasīju interviju ar Iron Maiden britu žurnālā Classic Rock un uzreiz sagatavojos kaut kam dikti nopietnam. Galu galā taču trīs ģitāras plus Dikinsons! Pērnā gada vasarā devos apskatīt savu jaunības dienu elku uzstāšanos Tallinā, un kopš tā vakara manā atmiņā itin labi bija saglabājušās dažu jauno gabalu tēmas un meldiņi. Par koncertu sevišķi pārsteigts nejutos, bet tas jau ir cits stāsts. Un, lūk, apmēram gadu vēlāk mani Nokturnālais Imaliņš uzcienāja ar pagaidām svaigāko Iron Maiden albumu "Brave New World". Jau pirmajā klausīšanās reizē man kļuva skaidrs, ka šī grupa ir atgriezusies tur, kur pārtrūka tās muzikālās attīstības pavediens pēc albuma "Fear Of The Dark". Pirmais un varbūt arī galvenais veiksmīga darba rezultāta indikators ir fakts, ka visas desmit dziesmas jeb 67 minūtes kvalitatīva un melodiska heavy metal aizskan vienā elpas vilcienā. Manuprāt, šajā albumā viduvēju dziesmu nav, kaut gan draudīgi tuvu tādam vērtējumam Iron Maiden ir nonākuši tikai ar divām, tas ir, "The Wicker Man" un "The Fallen Angel" (ironiski, ka abu līdzautors ir Adrian Smith!). Savukārt pie veiksmīgākajām dziesmām noteikti pieder izvērstākās kompozīcijas, proti, varenais titulgabals, "Ghost Of The Navigator", "Dream Of Mirrors" un "The Nomad". Ieklausoties dziesmu instrumentācijā, rodas aizdomas, ka grupa pēkšņi nav zinājusi, ko darīt ar trijiem ģitāristiem, jo šis sastāva papildinājums studijā ierakstītā produkta skanējumu nav sevišķi ietekmējis, ja nu vienīgi dažbrīd pavadījums ir par kripatiņu biezāks. Vismaz nekā tāda, kas nezinātājam liktu izbrīnā iesaukties: "Eu, bet cik tur vispār ir ģitāristu?" Cerams, ka līdz nākamā albuma ierakstīšanai grupa būs aptvērusi savā rīcībā esošo, neapšaubāmi kompetento resursu priekšrocības. Taču pagaidām būs vien jāiztiek ar "Brave New World", kas man atgādina tādu kā albumu "Seventh Son Of A Seventh Son" (1988), "No Prayer For The Dying" (1990) un "Fear Of The Dark" (1992) kopsummas vidējo aritmētisko. Un tas nav maz!


ISILDURS BANE

CD NOSAUKUMS: Sea Reflections/Eight Moments Of Eternity
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Svenska Unikum/Isildur Records
GARUMS: 75'05"
PAMATSASTĀVS:
Christian Jerhov - trombons
Bengt Johansson - saksofons, sitamie instrumenti
Mats Johansson - taustiņi
Jan-Ove Nilsson - trompete
Mats Nilsson - ģitāra
Jan Severinsson - flauta, taustiņi, zvaniņi
Kjell Severinsson - bungas, sitamie instrumenti
Stigge Ljunglöf/Fredrik Janacek - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šim Isildurs Bane diskam ir divi nosaukumi, jo tajā ir apkopoti grupas albumi, kas ierakstīti 1985. ("Sea Reflections") un 1987. gadā ("Eight Moments Of Eternity"). Tā kā Isildurs Bane mūzikas autors ir galvenokārt taustiņnieks Mats Johansson, nav atšķirības starp abiem albumiem (no 16 kompozīcijām tikai vienu sarakstījis ģitārists Mats Nilsson). Kad ieraudzīju šo disku kāda Rīgas veikala plauktā, zināju, ka tas ir obligāti jānoklausās, jo biju tikai pozitīvas atsauksmes par šo grupu. Isildurs Bane instrumentālo mūziku var nosaukt par progresīvo roku ar dažbrīd spēcīgām džezroka iezīmēm (par tām gādā lieliskā pūtēju sekcija). Ārkārtīgi pārliecinoši izklausās pirmais gabals "Blizzard", kura galvenā tēma ir ne vien ātri iegaumējama, bet arī viegli dungojama. Lielisks ir arī otrais gabals "Batseba" ar 70. gadiem raksturīgu sintezatora solo. Tad seko kompozīcijas "Sea Reflections" divas daļas, kam ir vēl interesantāka uzbūve nekā pirmajiem diviem gabaliem. Īpaši neizceļas Mats Nilsson sarakstītais skaņdarbs "Poseidon" un "Top Secret - UFO", taču mierīgu noskaņu pārpilnais "Bilbo" un "The Story Of Chester And Sylvester" apliecina grupas spējas radīt gaumīgus aranžējumus šķietami vienkāršām meldijām. Manuprāt, albuma saistošākā daļa ir "Eight Moments Of Eternity", kas sākas ar kulminējošo "Lady In Green". Šis skaņdarbs likumsakarīgi noved pie nosaukumam atbilstošā "The Factory Man", bet nākamā kompozīcija "Ben-Oni" ir viena no veiksmīgākajām visā diskā. "The Second Step" var radīt maldinošu priekšstatu, ka tas nav Isildurs Bane gabals, bet kāds baroka laikā tapis skaņdarbs. Tad nāk visjocīgākā kompozīcija šajā diskā - "Happy Hip Hop"; happy nudien, bet no hip hop tajā gan nav visai daudz (arī šis gabals ilgi paliek atmiņā, jo īpaši savādie akordi izskaņā). "In The Same Class" ar fantastisku akustiskās ģitāras solo ir zināma atslodze klausītāja uztverei, tomēr, manuprāt, šim gabalam nav īsti pārdomāta nobeiguma. Diska priekšpēdējais gabals "Gheel" nav diez cik izteiksmīgs, taču šeit fascinējošais elements ir basista Fredrik Janacek spēle. Muzikālais epilogs šim diskam ("Above The Roofs"), iespējams, nāk no pazīstamā lidotāja Karlsona pieredzes - skaists un mierīgs iztēles lidojums pāri pilsētas namu jumtiem. Šis Isildurs Bane albums ir ieteicams visiem, kas dod priekšroku džezīgam, melodiskam un interesantam progrokam, kurā ģitāru skaņu slāņus pilnībā aizstāj pūtēju instrumenti.