IQ


CD NOSAUKUMS: Tales From The Lush Attic
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 52'17"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas
Tim Esau - basģitāra
Mike Holmes - ģitāra
Peter Nicholls - balss
Martin Orford - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

IQ ir pazīstama kā viena no grupām, kas deva milzīgu ieguldījumu britu progresīvā roka atdzimšanā 80. gadu sākumā. Manā īpašumā ir šīs neoproga meistarvienības debijas albuma 1994. gadā izdotā CD versija, kurā oriģinālais materiāls papildināts ar bonus track, kas saucas "Just Changing Hands" (ierakstīts 1984. gadā). Atšķīru CD grāmatiņu, ieraudzīju fotoattēlu un nodomāju: "Eu, bet tie taču ir lauki!" No pirmā atvēruma pretī raugās vokālists/vārdu autors Peter Nicholls ar krāsotām uzacīm un skropstām... Gluži Ozzy II, vai ziniet! Tomēr mans uzdevums ir aplūkot tuvāk sešus skaņdarbus, kas ietverti IQ debijas albumā, nevis to radītāju izskatu (pie tam modes lietas it nemaz nav mana stiprā puse!). Albums sākas ar 20 minūšu garo opusu "The Last Human Gateway", kuru nominēju visu laiku labāko dziesmu top desmitniekam, atsaucoties uz žurnāla Classic Rock rīkotu aptauju (dabīgi, neviena no manis pieteiktajām dziesmām neiekļuva lasītāju top TRĪSdesmitniekā!). Lai nu kā, bet šis skaņdarbs vēl kapā liks skudriņām skraidīt pār manu mugurkaulu. Tas nekas, ka produkcija ir pašvaka, vokālista sniegums - zaļoksnējs un instrumentālistu spēlētprasme - ierobežota: galvenais mūzikā ir un paliek emocijas, kuru šajā albumā netrūkst. Nevaru saprast, kāpēc tā laika Marillion vokālistam Fish tika pārmesta līdzība Peter Gabriel. Īstais salīdzinājums ir Peter Nicholls - pat vārdi ir vienādi, par balss tembru nemaz nerunājot! Varbūt mūzika līdzīga Genesis? Zināmā mērā, taču ne tik lielā, lai IQ pārmestu bezkaunīgu kopēšanu. Vārdu sakot, šajā diskā vēl atrodamas tādas pērles, kā "Awake And Nervous", "The Enemy Smacks" un pieminētais bonuss "Just Changing Hands" (tiesa, nākot profesionālam briedumam, koncertos šīs dziesmas sāka izklausīties arvien cilvēcīgāk). Lai gan viscaur "Tales From The Lush Attic" ir jūtama pagrīdes smaka, tas bija skaidrs apliecinājums, ka šiem džekiem vēl atradīsies daudz sakāmā. Skat. pārējās IQ albumu recenzijas un sameklējiet kaut kur šo progroka klasiku, kamēr nav par vēlu! Ja vien esat pārliecināts progrokers...


CD NOSAUKUMS: The Wake
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 67'04"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas, sitamie instrumenti
Tim Esau - basģitāras, basa pedāļi
Mike Holmes - elektriskās un akustiskās ģitāras
Peter Nicholls - balss, tamburīns
Martin Orford - sintezatori, taustiņi, melotrons, flauta, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Bieži ir dzirdēti un lasīti IQ fanu izteikumi, ka "The Wake" esot neoprogroka klasika. Tālu no patiesības šis izteikums nav - tas noteikti ir visveiksmīgākais šī britu kvinteta 80. gadu albums. IQ koncertā daudzu grupas fanu mugurā pamanīju T-kreklu ar "The Wake" vāka attēlu. Ja grupa būtu izjukusi, teiksim, pirms 10 gadiem, tad arī man tāds būtu. Bet nu tuvāk pie lietas. Divu gadu laikā ievērojami augusi grupas mūziķu varēšana un producēšanas iemaņas (šoreiz to veikuši Mike Holmes un Tim Esau), kaut gan līdervokālistam Peter Nicholls vēl aizvien sagādā grūtības sarežģītāku frāzējumu izdziedāšana (tiesa, viņa balss vairs tik ļoti neatgādina Peter Gabriel vokālu). Lai nu kā, "The Wake" oriģinālajā albumā iekļauto septiņu dziesmu vidū ir četras ("The Wake", "Widow's Peak", "The Thousand Days" un "Headlong"), kas iekļautas 11 (!) gadus vēlāk izdotā koncertalbumā "Forever Live". Tas nenozīmē, ka pārējās trīs ("Outer Limits", "The Magic Roundabout" un "Corners") būtu daudz švakākas, taču, piemēram, "Corners" ar bungu mašīnu koncertā izklausītos jocīgi mūsdienu skatījumā (sorry, runa ir par neoprogresīvo roku!). 90. gados izdotais "The Wake" variants ir papildināts ar trijiem bonus trackiem - retāk dzirdētais, bet ne sevišķi izteiksmīgais gabals "Dans Le Parc Du Chateau Noir", kā arī "The Thousand Days" un "The Magic Roundabout" demo versijas (visi bonusi ierakstīti 1984. gadā). Papildinājums varēja nebūt, jo laba daudz nevajag, tāpēc paldies tam, kas izgudroja programmēšanas sistēmu CD atskaņotājā. Neņemot vērā šīs trīs dziesmas, varu apgalvot, ka ar "The Wake" IQ sev radīja šķērsli, kuru viņiem izdevās pārlēkt tikai daudzus gadus vēlāk. Mans ieteikums ir šāds: vispirms sameklējiet "Forever Live" un paklausieties minētās četras dziesmas; ja tās jums ies pie sirds, droši iegādājieties "The Wake". Bez iepriekšējas sagatavošanās šis IQ albums vairāk attiektos uz britu neoprogresīvā roka cienītājiem, kas to laiku mūziku nemēro pēc Marillion mērauklas, bet gan spēj saklausīt dažādas emocionālās nokrāsas, kuru šeit netrūkst.


CD NOSAUKUMS: Living Proof
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 56'26"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas
Tim Esau - basģitāra
Mike Holmes - ģitāra
Peter Nicholls - balss
Martin Orford - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Mūsdienu skatījumā koncertalbumam "Living Proof" ir būtiska nozīme - IQ dzīvās uzstāšanās kvalitātes apliecinājums. Albumā ietvertās deviņas dziesmas ierakstītas vienā koncertā pazīstamajā Londonas Camden Palace (1985. gada 13. maijā). Izpildījumam nebūtu nekādas vainas, ja vien Peter Nicholls dziedātu mazliet precīzāk un Mike Holmes ģitāra turētu štimungu. Šajā ziņā vislielākā katastrofa ir pirmās divas dziesmas ("Awake And Nervous" un "Outer Limits"), kuras līdz galam laikam neizturētu neviens pūrists. Ģitāra sāk skanēt arvien pareizāk jau otrajā gabalā, bet trešajā dziesmā - grandiozajā "It All Stops Here" - stīgu grupa ir pilnīgā kārtībā, taču vokālā laiku pa laikam iezogas viena otra stipri greiza nots (tā tas turpinās viscaur albumam). "It All Stops Here" kopā ar "Just Changing Hands" un "The Wake" veido kaut ko līdzīgu koncerta kulminācijai, tomēr grupa neļauj publikai atslābt ar "The Magic Roundabout" un lielisko "Widow's Peak" izpildījumu. Popsīgais "The Thousand Days", iespējams, nav skanējis tik atlētiski nevienā citā ierakstā. Albums beidzas ar nevainojami izpildītu "Corners" versiju (protams, ar visu bungu mašīnu). Secinājums: lai gan sniegums nav pārāk noslīpēts, tomēr tas ir patīkams koncertieraksts, par kuru priecātos ikviens IQ fans. Ierindas klausītājiem iesaku vispirms iepazīties ar iepriekšējiem diviem IQ studijas albumiem.


CD NOSAUKUMS: Nomzamo
IZDOŠANAS GADS: 1987
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 64'19"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas
Tim Esau - basģitāras, basa pedāļi, ritma ģitāra, balss
Mike Holmes - akustiskās un elektriskās ģitāras, ģitāras sintezators
P. L. Menel - balss
Martin Orford - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pirmais IQ albums pēc vokālistu nomaiņas. Peter Nicholls vietā nākušais Paul Menel (viņš arī dziesmu vārdu autors) ir kvalitatīvāks dziedātājs, taču līdz ar viņa iesaistīšanos grupā kaut kas salūza... Nesaprotamā veidā IQ mūzikā parādījās poproka iezīmes. Jau pirmais gabals "No Love Lost" vēstī par šīm pārmaiņām, taču tā nebūt nav slikta dziesma. Kad klausījos šo albumu pirmoreiz, gandrīz palēcos neizpratnē par otro dziesmu "Promises (As The Years Go By)", kuru grupai drīzāk vajadzēja censties ietirgot kolēģiem no Cutting Crew vai kādai citai Top of the Pops blicei. Septiņu minūšu garajā tituldziesmā īsti baudāma ir tikai vidusdaļa, jo izstieptajā ievadā un nobeigumā pielietotas visādas programmētas skaņas uz diezgan trula ritmiskā un harmoniskā pamata. "Still Life" pilnībā atbilst savam nosaukumam - tajā nenotiek gandrīz nekas, kaut arī kopumā gabals ir gaumīgs (neraugoties uz programmētām piedevām). "Passing Strangers" ir vēl viens izlēciens ārā no biksēm iekšā poproka lauciņā - ak, Dievs, kāpēc???? Nākamā dziesma ir "Human Nature" un labi, ka tā, citādi varētu padomāt, ka IQ ir pavisam nomaldījušies no pašu iemītās takas. Spīdumu atguvusi Mike Holmes ģitārspēle, bet Martin Orford taustiņi izpilda kaut ko vairāk nekā parastu, neiedvesmotu pavadījumu (ne velti grupas fanu vidū šis gabals ir saglabājis koncertu favorītu statusu). "Human Nature" seko pompozais "Screaming", kas itin labi iederētos Yes albumā "90125". "Nomzamo" pamatlaiks noslēdzas ar skaisto "Common Ground" un līdz ar to tas vieš cerību, ka ar nākamo albumu nebūs tik ļauni. 90. gados izdotā CD ietilpst trīs papildu gabali - agrākos albumos neiekļautais, nesliktais "Colourflow" (tajā dzirdama arī kādas sievietes vārdā Jules balss), dziesmas "No Love Lost" balss + klavieres variants un "Common Ground" koncertieraksts. Lai arī albuma "Nomzamo" ierakstā piedalījušies viesmūziķi Micky Groome (balss), Ray Carless (saksofons) un programmētājs Phillip Erb, kā arī producents Ken Thomas, jāatzīst, ka iepriekšējie divi albumi, kuros netika izmantota palīdzība no ārpasaules, bija veiksmīgāki (kas par to, ka neprofesionālāki!). Iespējams, daudziem pārliecinātiem grupas faniem ir bijušas grūtības pieņemt šo IQ albumu, tāpēc tas ieteicams tiem, kas dod priekšroku tradicionālai 80. gadu rokmūzikai ar nelielu neoproga piegaršu.

CD NOSAUKUMS: Are You Sitting Comfortably?
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 50'48"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas, sitamie instrumenti
Tim Esau - basģitāra, basa pedāļi, balss
Mike Holmes - ģitāras, ģitāras sintezators
Paul Menel - balss, tamburīns
Martin Orford - taustiņi, balss, saksofons, flauta
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Pēc neveiksmīgā albuma "Nomzamo" IQ darīja, ko varēja, lai atgrieztu zudušo burvību. Tā man liek domāt disks "Are You Sitting Comfortably?". Pirmā dziesma "War Heroes" ar U2 raksturīgu ģitāras skaņu izklausās cerīgi, taču līdz ar "Drive On" pirmajām taktīm IQ atkal iebrauc grāvī. Situāciju acumirklī par labu vērš divi ļoti veiksmīgi gabali, kas nav atdalīti ar pauzi - instrumentālais "Nostalgia" un "Falling Apart At The Seams" (abos skaņdarbos izceļas ģitārists Mike Holmes). Pēc šīm teju vai neoproga himnām popsīgais "Sold On You" izklausās bezgala sīrupaini, taču tie vēl ir tikai ziediņi... Odziņas nāk līdz ar "Through My Fingers", kas ideāli iederētos Simply Red repertuārā - smuks harmoniskais pamats, taču rodas priekšstats, ka IQ mūziķiem nav skaidrs, kā aranžējamas šāda stila dziesmas. Nākamā gabala nosaukums ir "Wurensh", un tā ir anagramma vārdu savienojumam "New Rush" (albumu ir producējis bijušais Rush producents Terry Brown) - kādam šis gabals esot licies līdzīgs pieminētajai kanādiešu grupai. Lai gan man nav izdevies saskatīt līdzību, šai dziesmai nav nekādas vainas - lipīgs un melodisks britu neoprogroka tradīcijās ieturēts deviņarpus minūšu garš verķis ar nepeļamu instrumentālo vidusdaļu un jauku akustiskās ģitāras solo nobeigumā. Albuma epilogs ir "Nothing At All" - viens no sakarīgākajiem gabaliem šajā albumā (varbūt tāpēc vienīgais bonus track ir šī gabala koncertieraksts). Secinājums: ja izprogrammētu laukā trīs dziesmas, tad pārpalikumu droši varētu klausīties jebkurš neoprogroka cienītājs; lai arī "Are You Sitting Comfortably?" atpaliek no pirmajiem diviem IQ studijas albumiem, tas ir galvas tiesu pārāks par iepriekšējo.


CD NOSAUKUMS: J'ai Pollette D'Arnu
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 62'45"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas
Tim Esau - basģitāra, akustiskā ģitāra, balss
Mike Holmes - elektriskā un akustiskā ģitāra
Paul Menel - balss
Martin Orford - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Albums "J'ai Pollette D'Arnu" pilda tādu kā "the best of..." apkopojuma funkcijas. Tā kā te ietverti gabali, kurus grupa bija radījusi viscaur 80. gadiem, iespējams, ka tieši šeit pirmo reizi pienācīgā izpildījumā - pārrakstītā variantā ar Paul Menel pie mikrofona - dzirdami grupas pirmsākumos tapušie skaņdarbi "It All Stops Here" un "Intelligence Quotient". Tiem pa vidu iesprausta divarpus minūšu garā balādīte "Sera Sera", kas nav atrodama citos IQ diskos. Vienīgā kompozīcija ar Peter Nicholls balsi ir 1984. gadā ierakstītā "Dans Le Parc Du Chateau Noir" (tā pati versija, kas dzirdama pielikumā albumam "The Wake"). Tad nāk koncertieraksti. Pirmais no tiem ir četri labi gabali vienā jocīgā iepakojumā, proti, "The Last Human Gateway", "Outer Limits", "It All Stops Here" un "The Enemy Smacks" vienā popūrijā - skaņa un instrumentālais izpildījums ir okei, taču vokālists brīžiem nevelk. Bez vainas izklausās "Common Ground" no 1989. gada studijas albuma, bet "Promises" pinkfloidiskais ievads ir absolūti maldinošs tiem, kas nezina, kāds draņķis tam seko (kaut gan pieļauju, ka koncertā šis gabals izklausās daudz labāk nekā ierakstā). Albums beidzas ar dziesmas "Wurensh" (no "Are You Sitting Comfortably?") koncertversiju, kam albuma izskaņa ir pati īstākā vieta. Kopumā "J'ai Pollette D'Arnu" (šis nosaukums nenozīmē neko) ir savāds albums; šķiet, tas ir nācis klajā tāpēc, lai radītu priekšstatu, ka IQ turpina dzīvot, un pierādītu, ka Paul Menel var daudzmaz kvalitatīvi nodziedāt progresīvākos laikos tapušās dziesmas. Šo albumu visinteresantāk būtu klausīties tiem, kas ir iepazinušies ar iepriekšējiem četriem IQ studijas ierakstiem.


CD NOSAUKUMS: Ever
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 50'29"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas
Mike Holmes - elektriskās un akustiskās ģitāras
John Jowitt - basģitāras, balss
Peter Nicholls - balss
Martin Orford - taustiņi, sintezatori, melotrons, flauta, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Laikam ne IQ fani, ne paši mūziķi nebija cerējuši uz tik veiksmīgu turpinājumu pēc dziedātāja Paul Menel un oriģinālā basģitārista Tim Esau aiziešanas, kā arī Tima aizvietotāja/tehniķa Les Marshall pāragrās nāves (šis albums ir veltīts viņam). IQ sastāvā atgriezies pirmais vokālists Peter Nicholls un iesaistījies augsti profesionālais basists John Jowitt (varu derēt, ka viņam bija ko noņemties, apgūstot Tim Esau partitūras veco gabalu atspēlēšanai koncertos). Pīters ir iemācījies dziedāt un nu viņš to dara šokējoši labi (viņš ir albuma vāka attēla un CD grāmatiņas ilustrāciju autors). Šajā albumā ir tikai sešas dziesmas, kas automātiski kļuva par britu neoproga klasiku (vismaz manā izpratnē). Producenta pienākumus ir uzņēmies ģitārists Mike Holmes - kas gan labāk zina, kas vajadzīgs grupas skanējumam, ja ne tās mūziķi? Rezultāts ir pozitīvs, kaut gan varētu piesieties pie miksa - bungas varēja būt par kapeiku klusākas. Albumā "Ever" vairs nav gandrīz ne miņas no popsīgiem izlēcieniem (izņēmums ir "Out Of Nowhere", taču šī dziesma lieliski iederas starp pārējām, neraugoties uz sākumu, kur taustiņinstrumentu funkcija atgādina Yes gabalu "Heart Of The Sunrise") - kompozīcijas ir kļuvušas plašākas un divas dziesmas pārsniedz desmit minūšu robežu ("The Darkest Hour" un "Further Away"). Uzslavu pelna dziesmu vārdi - pārsvarā tie ir gaiši, taču pirmajā acumirklī varētu būt pagrūti uztvert to jēgu. Pēdējās divas dziesmas šajā ierakstā - "Leap Of Faith" un "Came Down" - ir organiski savienotas un lieliski papildina viena otru. Šāds nobeigums spēj viest klausītājos gaišu optimismu, gaidot nākamos grupas darbus (vēlāk izrādījās, ka IQ nepievīla). Ja esat neoproga vai melodiskas un emocionāli bagātas rokmūzikas piekritējs, "Ever" ir radīts tieši jums.


CD NOSAUKUMS: Forever Live
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: CD 1: 52'19"
CD 2: 59'08"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas, sitamie instrumenti
Martin Orford - taustiņi, balss
Peter Nicholls - balss, tamburīns
Mike Holmes - ģitāra, ģitāras sintezators
John Jowitt - basģitāra, basa pedāļi, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Forever Live" var pamatoti uzskatīt par IQ veiksmīgāko dziesmu koncertierakstu apkopojumu. Grūti iedomāties to atmosfēru, kāda valdīja Vācijas pilsētā Klēvē 1993. gada 12. jūnija vakarā, kad tika ierakstīts šis fantastiskais dubultalbums, kam ir "dublieris" video formātā (silti iesaku to noskatīties). Kad man pirmoreiz iedeva paklausīties "Forever Live", es to automātiski iekopēju kasetē un caurām dienām dzenāju no viena gala līdz otram savā autiņā. CD1 sākas ar albuma "The Wake" tituldziesmu, kuru nevienā citā ierakstā neesmu dzirdējis tik kvalitatīvā izpildījumā (Peter Nicholls vairs nebrēc ar milzu piepūli, bet gan skaisti dzied). Tad nāk "The Darkest Hour" no albuma "Ever", piezemēta "Widow's Peak" (arī no "The Wake") versija un vēl viens numurs no "Ever" publikas uzkurināšanai - "Out Of Nowhere". Peter Nicholls lieliski tiek galā ar Paul Menel laikos tapušo dziesmu "Falling Apart At The Seams", kuru tāpat kā albumā "Are You Sitting Comfortably?" ievada instrumentālais skaņdarbs "Nostalgia". Pēc tam seko IQ veltījums kolēģim Geoff Mann debijas albuma dziesmas "The Last Human Gateway" sirsnīgās vidusdaļas veidolā. CD1 epilogs ir skaistais "Fading Senses" no diska "Ever". Arī CD2 sākas ar dziesmu no "The Wake", proti, maķenīt popsīgo "The Thousand Days". Nākamie gabali ir "Leap Of Faith" no albuma "Ever" un "Human Nature" no Paul Menel dienu diska "Nomzamo". Mans personīgais favorīts šajā koncertalbumā ir magnum opus ar nosaukumu "The Enemy Smacks" -- tas pirmoreiz tika ierakstīts tālajā 1983. gadā (iekļauts IQ debijas albumā). "Headlong" no albuma "The Wake" kopā ar "The Last Human Gateway" beigu daļu rada kaut ko līdzīgu šī koncertalbuma kulminācijai, taču šaubos, vai "No Love Lost" no "Nomzamo" ir īstais gabals, ar ko būtu jābeidz aizraujošais ekskurss IQ pagātnē. "Forever Live" ir noteikti viens no veiksmīgākajiem koncertalbumiem, kādus man nācies dzirdēt pēdējo piecu gadu laikā. Obligāti ieteicams ikvienam rokmūzikas fanam, tomēr jāpabrīdina, ka IQ mūzika jāklausās uzmanīgi, lai varētu izbaudīt visus tās smalkumus un nianses.


CD NOSAUKUMS: Subterranea
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: CD 1: 52'28"
CD 2: 50'11"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas, sitamie instrumenti
Mike Holmes - ģitāra, ģitāras sintezators
Peter Nicholls - balss
John Jowitt - basģitāra, balss
Martin Orford - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Konceptalbums "Subterranea" ir IQ radošā un profesionālā potenciāla pierādījums par visiem 100%. Grupai bija jānoiet tāls ceļš, lai sasniegtu visaugstāko virsotni - radītu dubultalbumu ar 19 fantastiskiem gabaliem, kas pārvelk svītru jebkādām šaubām par šī kvinteta spējām. Tāpat kā daudzi citi vēsturiski konceptalbumi, "Subterranea" ir balstīts uz vienu muzikālu tēmu, kas tiek pasniegta koncentrētā veidā diska uvertīrā. Abi "Subterranea" diski ir vienoti tik lielā mērā, ka grūti ir izcelt kādu atsevišķu fragmentu. Kopumā mūzika ir melodiski un ritmiski tikpat daudzveidīga, cik agrākie grupas albumi - no teju vai uzbrūkošā titulgabala ar Tony Wright lielisko saksofona solo (viņa spēle dzirdama arī cituviet) līdz liriskajam "Speak My Name". CD1 beidzas ar divu minūšu garo instrumentālo skaņdarbu "State Of Mine"; turpinot skanējuma plūdumu, otrais disks sākas ar šī skaņdarba klavieru un ģitāras izpildījumu. CD2 noslēgums ir 20 minūšu garais opuss "The Narrow Margin", kas attiecīgā kondīcijā jūtīgākiem cilvēkiem spēj piepludināt pilnas acis ar asarām - kā jau tam jābūt, šī kompozīcija ir albuma muzikālās domas atrisinājums un emocionālais kāpinājums, bet izskaņa... kaut ko tik sirsnīgu, vienkāršu un ģeniālu sen nebiju dzirdējis. Albuma tekstuālā tēma ir saistīta ar pavisam nežēlīgu eksperimentu: kāds cilvēks, kas ilgus gadus turēts pilnīgā izolācijā no sabiedrības, tiek palaists brīvībā, kur viņš iepazīst visus ārpasaules labumus un ļaunumus, taču paliek pakļauts nemitīgai kontrolei; galu galā šis cilvēks nonāk atpakaļ tur, no kurienes viņš bija nācis. "Subterranea" ir viens no maniem iecienītākajiem albumiem kopš tās dienas, kad to iegādājos. Manuprāt, šo 103 minūšu progresīvā roka šedevru pozitīvi uztvertu ikviens domājošs cilvēks neatkarīgi no muzikālās gaumes. Absolūti ieteicams visiem.
P.S. Domāju, ka diemžēl esmu vienīgais Latvijas iedzīvotājs, kam ir laimējies dzirdēt un redzēt IQ spēlējam "Subterranea" pilnā garumā - tas man bija tikpat neaizmirstams piedzīvojums un reizē arī mācību stunda, cik Yes koncerta apmeklējums. Ar nepacietību gaidīsim "Subterranea" videoversijas iznākšanu.


CD NOSAUKUMS: Seven Stories Into 98
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: CD 1: 52'28"
CD 2: 43'28"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - bungas
Mike Holmes - ģitāras
John Jowitt - basģitāra, basa pedāļi (tikai CD 1)
Tim Esau - basģitāra (tikai CD 2)
Peter Nicholls - balss
Martin Orford - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Seven Stories Into 98" ir savdabīgs divu disku komplekts. CD1 ir IQ agrā jaunībā tapušā albuma "Seven Stories Into Eight" pārrakstītais variants plus instrumentālais "Eloko Bella Neechi". Savukārt CD2 ir 1982. gada oriģinālieraksts - tā kā grupas rīcībā esošais māsterteips bija samaitājies, šo funkciju pildīja audiokasete (vienīgais puslīdz kvalitatīvais audiosignāla avots), tāpēc otrais disks ir drīzāk uzskatāms par dekorāciju iz senas pagātnes. Šī iemesla dēļ apskatīšu galvenokārt CD1. To ievada divi instrumentāli gabali: ritmiski sarežģītā kompozīcija "Capital Letters (In Surgical Spirit Land)" ar ievērojamu džezroka piedevu un "About Lake Five", kas atgādina grupas Camel mūziku. Dziesma "Intelligence Qutient" nosprauda grupas turpmāko virzību - uz stabilas ritma sekcijas pamata notiek Mike Holmes ģitāras un Martin Orford taustiņu duelis. Instrumentālais skaņdarbs "For Christ's Sake" reiz bija favorīts grupas koncertu apmeklētāju vidū, pie tam ar šo gabalu IQ bija izdevies iegūt otro vietu kādā konkursā. Dziesmas "Barbell Is In" oriģinālversija ir regeja stilā, taču tā pabija pirmajā (!) vietā britu Heavy Metal čārtos. "Fascination" ir vēl viens gabals, kam piemīt daudzas pašreizējai IQ mūzikai raksturīgās īpašības. Peter Nicholls sarakstītais "For The Taking" reiz varēja tikt izvirzīts politiskās dziesmas konkursam, jo tajā ārkārtīgi emocionālā veidā tiek dziedāts par Ediju Sloviku, proti, pēdējo amerikāņu karavīru, kas ticis notiesāts uz nāvi par dezertēšanu. "It All Stops Here" ir viens no visveiksmīgākajiem agrīnā posmā tapušiem skaņdarbiem. CD1 noslēgums ir skaņdarbs "Eloko Bella Neechi", kas agrāk nebija ierakstīts studijā. Tā kā esmu stipri aizspriedumains attiecībā uz švaku skaņas kvalitāti, man bija lielas grūtības aprast ar CD2. Ja jūs jautātu, kāda vajadzība klausīties veco ierakstu, varu atbildēt tā: tas ir tīrradnis! Nekas, ka 16 gadus vēlāk tapusī kopija skan labāk? Tieši CD2 pirmajos četros gabalos dzirdama grupas oriģinālā bundzinieka Mark Ridout spēle, kā arī Martin Orford vokāla solo dziesmās "Intelligence Quotient" un "Barbell Is In" (laikā, kad tika ierakstītas šīs dziesmas, IQ nebija atsevišķa vokālista). Pārējās trīs dziesmas iedziedājis Peter Nicholls. Secinājums: šim dubultalbumam ir ne vien augsta vēsturiskā, bet arī mākslinieciskā vērtība, jo tas ir grupas patiesā potenciāla atspulgs kopš laikiem, kad viņi bija vieni no pārdrošajiem progresīviem celmlaužiem 80. gadu britu rokmūzikas pasaulē. Absolūti ieteicams visiem progrokeriem - ja ne viss materiāls, tad vismaz kāda daļa šīs fantastiskās mūzikas paliks jūsu atmiņā uz ilgu laiku.


CD NOSAUKUMS: The Lost Attic
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJFIRMA: Giant Electric Pea
GARUMS: 76'43"
PAMATSASTĀVS:
Paul Cook - akustiskās un elektriskās bungas
Martin Orford - taustiņi, balss, basa pedāļi, ģitāra, flauta
Mike Holmes - elektriskās un akustiskās ģitāras, ģitāras sintezatori,
basa pedāļi, taustiņi, bungu programmēšana
Peter Nicholls/Paul Menel - balss
John Jowitt/Tim Esau - basģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

No šī diska nosaukuma var nojaust, ka šoreiz būs darīšana ar retāk dzirdētiem vai iepriekš neizdotiem IQ gabaliem gandrīz visā grupas darbības garumā (1983 - 1999). Šī iemesla dēļ kļuvu acumirklī ieinteresēts, kad IQ koncerta laikā CD pārdevēja stendā ieraudzīju šī albuma vāku. Vilšanos nepiedzīvoju. Pirmais gabals ir ekspresīvais "Universal Scam" (ierakstīts reizē ar disku "Subterranea" 1997. gadā, izdots pirmoreiz), kam seko atturīgais, bet visnotaļ liriskais "Wintertell" (agrāk neizdots, 1983. gada ieraksts). Diska trešais gabals ir fantastiskā opusa "The Last Human Gateway" vidusdaļa, kas šādā versijā kļuva pieejama vienīgi IQ fanu kluba biedriem 1992. gadā. Tad nāk ārkārtīgi emocionālā un melodiskā kompozīcija "Hollow Afternoon", kas pirmoreiz tikusi ierakstīta 1984. gadā un visa tirāža izdalīta bez maksas kādā koncertā Londonā (šī iepriekš neizdotā versija tapusi 1999. gadā). "Apathetic And Here, I..." ir vienīgais cover gabals (dziesmas autors ir grupas draugs nelaiķis Geoff Mann) šajā albumā, bet cik tas ir satriecoši skaists! IQ izpildījumā šī dziesma ir kļuvusi gandrīz trīs reizes garāka ar izvērstu ievadu un nobeigumu, kā arī paša Geoff Mann ierunāto frāzi gabala sākumā (šis ieraksts bija iekļauts 1994. gadā iznākušajā Geoff Mann tribute albumā "Mannerisms"). "N.T.O.C. (Resistance)" ir poproķīgs gabals, kas tapa vispopsīgākajā IQ darbības posmā, proti, ap 1988. gadu; šī 1992. gadā ierakstītā versija ir ar zināmiem papildinājumiem un uzlabotu aranžējumu (pirmoreiz izdota 1993. gadā Vācijā). Nākamā dziesma ir liriskā "Eyes Of The Blind", kas tika ierakstīta reizē ar albumu "Subterranea" 1997. gadā, taču netika tajā iekļauta pārāk stila atšķirību dēļ (šī dziesma agrāk nav izdota). Viens no pārsteidzošākajiem momentiem šajā albumā ir 1984. gadā izdotā dziesmas "Barbell Is In" singla versija (manuprāt, visveiksmīgākā no dzirdētajām) - IQ plus regejs! Ne mazāks pārsteigums ir tradicionālā angļu dziesmiņa "The Bold Grenadier", kas līdzīgi šajā albumā iekļautajai skaņdarba "Fascination" versijai ierakstīta un izdota kā fanu kluba singls 1987. gadā (pie mikrofona - Paul Menel). Abas pieminētās dziesmas šķir divu minūšu vāks - tipa raidluga "My Legs", kuru autors Mike Holmes uzticējis izpildīt Tim Esau, Peter Nicholls un tehniķim Les Marshall (ierakstīta 1983. gadā). Tad atskan dziesmas "Hollow Afternoon" oriģinālieraksts stipri apšaubāmā skaņas kvalitātē. Disku noslēdz trīs gabali, kas ierakstīti Radio BBC pārraidei Friday Rock Show 1984. gadā; tās ir "Awake And Nervous" no debijas albuma, lieliskais skaņdarbs "Just Changing Hands" un "Widow's Peak" no albuma "The Wake" (par pēdējo daudzi fani ir sevišķā sajūsmā) - šīs dziesmas šādā izpildījumā agrāk nav izdotas. Kopumā "Tales From The Lost Attic" ir retrospektīvs un objektīvs ieskats grupas 15 gadus garajā vēsturē, tāpēc tas ir ieteicams visiem, kas kļuvuši par IQ faniem ne tik senā pagātnē, kā arī nostaļģijas cienītājiem.

CD NOSAUKUMS: Subterranea: The Concert
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: CD 1: 51'25"
CD 2: 49'37"
PAMATSASTĀVS:
Peter Nicholls - balss
Mike Holmes - ģitāra, taustiņi
Paul Cook -- bungas, sitamie instrumenti
John Jowitt - basģitāras, basa pedāļi
Martin Orford -- taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Esmu viens no tiem relatīvi nedaudzajiem laimīgajiem, kam bija tā laime atrasties kādā no dažiem koncertiem, kurā IQ sniedza sava lieliskā albuma "Subterranea" visa satura dzīvo izpildījumu. Tiesa, šis disks nav ierakstīts tajā Londonas koncertā, kuru es apmeklēju, bet gan Nīderlandes pilsētā Tilburgā, un tas notika 1999. gada 4. aprīlī. Līdzās šim CD izdevniecība Giant Electric Pea laida klajā šī paša koncerta video versiju, kuru es iesaku noskatīties ikvienam teatrālas un emocionālas rokmūzikas cienītājam. Skatoties un klausoties šo IQ uzstāšanos Tilburgā, man izdevās aizvērtām acīm vēlreiz nokļūt Londonas klubā Astoria 2, kur bija pulcējušies vēl pāris simtu man līdzīgu proga fanu. Bet nu par šo koncertalbumu. Vispirmām kārtām jāatzīst, ka nekādas lielās starpības starp studijas variantu un dzīvo ierakstu nav, ja nu vienīgi neskaita dziesmu skanēšanas laika atšķirības - tās (un, protams, arī abi diski) šeit ir īsākas, jo koncertā to izpildījumam ir ātrāks temps. Šī iemesla dēļ daži gabali izklausās nedaudz amizanti, pat piedauzīgi popsīgi (piemēram, titulskaņdarbs). Citu ievērojamu atšķirību izpildījumā nav, ja neskaita Peter Nicholls nelielās intonatīvās ķibeles pirmā diska sākumā un daži nebūtiski papildinājumi no instrumentālistu puses (piemēram, īss ģitāras ievads dziesmai "Somewhere In Time" otrajā diskā). Nenoliedzami kvalitatīvs ir šī koncertieraksta skanējums: nepietrūkst it nekā, pat Tony Wright ar visu savu saksofonu šeit ir kā dzīvs! Salīdzinot studijas albumu ar dzīvo izpildījumu emocionālā ziņā, es vienmēr došu priekšroku koncertierakstiem, un šis gadījums nav izņēmums. Par emocionāli perfekta snieguma piemēriem noderētu tādi gabali kā liriskie "Speak My Name" un "Capricorn", uzbrūkošais "Infernal Chorus", nosacīti komerciālais "Unsolid Ground" un grandiozais fināls "The Narrow Margin", kura izskaņa vēl joprojām liek manām acīm atrasties nedaudz mitrā vidē. Secinājums: tiem progrokeriem, kas mūzikā par visu visvairāk meklē absolūtu sterilitāti, iesaku vispirms iegādāties "Subterranea" studijas variantu; savukārt pārējiem nevajadzētu ilgi lauzīt galvu un ņemt ciet to, kurš pirmais pagadās. Citiem vārdiem sakot, "Subterranea: The Concert" ir brīnišķīga neoprogresīvā roka dzīvā izpildījuma paraugs.


CD NOSAUKUMS: The Seventh House
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 56'49"
PAMATSASTĀVS:
Peter Nicholls - balss
Mike Holmes - ģitāra, sintezators, taustiņi
Paul Cook -- bungas, sitamie instrumenti
John Jowitt - basģitāras, balss
Martin Orford -- taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"The Seventh House" no iepriekšējā IQ studijas darba ("Subterranea") šķir trīs gadi, tāpēc šo albumu es - līdzīgi citiem šīs grupas faniem - gaidīju ar milzu nepacietību un zinātkāri. Kādu laiku mani jau māca bažas, vai šim kvintetam izdosies vēlreiz radīt kaut ko tikpat izcilu. Kad trīs gaidīšanas gadi bija pagājuši, manās rokās nonāca "The Seventh House"... Ievietoju disku atskaņotājā, noklausījos un konstatēju, ka diemžēl īpaša attīstība kopš "Subterranea" laikiem grupas mūziķus nav piemeklējusi, izņemot dziedātāju Peter Nicholls, kura sniegums vēl nekad nav bijis tik pārliecinošs, turklāt viņa sarakstītie dziesmu vārdiem ir tikpat dziļa jēga, cik agrākos IQ albumos. Tāpat kā albuma "Subterranea" ierakstā arī šoreiz grupas mūziku izskaistinājis Tony Wright iespēlētais saksofons divos gabalos ("Zero Hour" un "Shooting Angels"). Satura ziņā "The Seventh House" ir vēl bagātāks drūmām (bet ne depresīvām!) noskaņām nekā jebkurš agrāko laiku veikums. Citādi šajā diskā līdzīgi citiem IQ albumiem laiku pa laikam sastopamas dažādas harmonijas maiņas, kas, protams, dara mūziku gana interesantu, taču nevarētu sacīt, ka grupa ir attālinājusies no pirms daudziem gadiem iedibinātajām tradīcijām. Šajā ziņā nosacīti izņēmumi ir šī albuma pirmie divi skaņdarbi - "The Wrong Side Of Weird" (ar vienu otru triku John Jowitt basģitāras spēlē) un "Erosion". Mani personīgie favorīti ir izvietoti viens aiz otra diska vidū, un tas ir emocionālais un izteikti melodiskais 14 minūšu garais titulskaņdarbs un relatīvi vienkāršais "Zero Hour", kas uzbūves ziņā atsauc atmiņā dziesmu "Leap Of Faith" no albuma "Ever" (1993). Protams, nekādas vainas nav atlikušajiem diviem gabaliem, proti, "Shooting Angels" un "Guiding Light". Kopumā "The Seventh House" atstāj vienota darba iespaidu (par spīti nedaudz atšķirīgajām pirmām divām kompozīcijām), taču tas nekādā ziņā nav uzskatāms par konceptuālu albumu, kāds ir "Subterranea". IQ jaunrades pazinējiem šis ieraksts visticamāk nesagādās milzu pārsteigumus, tomēr jāatceras, ka šī ir britu grupa, bet briti taču ir un paliek viena konservatīva un piesardzīga tauta!