JADIS

CD NOSAUKUMS: More Than Meets The Eye
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 46'53"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chandler - ģitāras, balss
Stephen Christey - bungas, sitamie instrumenti
Martin Orford -- taustiņi, balss, flauta
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Jadis debijas albums "More Than Meets The Eye" ir, iespējams, viens no jaukākajiem debijas albumiem britu neoprogresīvā roka vēsturē. Galvenais virzītājspēks šajā grupā ir ģitārists/vokālists Gary Chandler, kura spilgti individuālā balss un apbrīnojami melodiskā ģitārspēle (tuvākie salīdzinājumi varētu būt Steve Hackett un IQ ģitārists Mike Holmes) veido nesatricināmu pamatu ne vien šim, bet arī turpmākiem Jadis ierakstiem. Vienlīdz atzīstams ir arī bundzinieka Stephen Christey sniegums, kuru adekvāti papildina tolaik jaunatnākušais IQ basists John Jowitt. Lai gan šajā albumā ir tikai septiņas visu grupas mūziķu kopīgi radītas kompozīcijas, ar tām pietiek, lai ikviens spētu pārliecināties par Jadis muzicēšanas manieres patstāvību - tai līdzīgu nav visā plašajā britu neoprogresīvā roka kontekstā! Tā kā grupas galvenais trumpis ir instrumentālistu spēle, Jadis lielāku uzsvaru liek uz relatīvi viegli uztveramu instrumentāciju. Diemžēl nepacietīgāki klausītāji varētu iebilst, ka Jadis mūzika ir pārāk vienveidīga, bet tu nu ir jāatceras, ka šai grupai ir izdevies atrast vienīgi sev raksturīgu skanējumu, kas tiek pilnveidots un paplašināts ar katru jaunu albumu. Domāju, ka prātā vislabāk saglabājas albuma pirmā dziesma "Sleepwalk", mainīgais "G.13", liriskā titulkompozīcija un varenais instrumentālais epilogs "Holding Your Breath". Secinājums: līdzīgi citiem Jadis albumiem, "More Than Meets The Eye" nav paredzēts ātrai muzikālai izklaidei - ja kaut kas aizķersies pirmajā klausīšanās reizē, nākamā būs vēl interesantāka! Citiem vārdiem sakot, šis ir ļoti melodiskas un inteliģentas rokmūzikas paraugs.

CD NOSAUKUMS: Once Upon A Time...
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Jadis Music
GARUMS: 19'14"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chandler - balss, ģitāras
Steve Christey - bungas
Martin Orford - taustiņi, balss
John Jowitt - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Jadis trīsdziesmu disks "Once Upon A Time..." manā rīcībā nonāca pavisam necerēti - kāds CD kolekcionārs/mūziķis bija nolēmis paretināt savu krājumu rindas un šis retais ieraksts tika piedāvāts citu albumu vidū. Retais tāpēc, ka to Jadis ierakstīja kā cieņas un lojalitātes apliecinājumu saviem faniem - vēstkopas (jeb mailing list) dalībniekiem - kopš grupas pirmsākumiem. Tātad tirāža droši vien ir bijusi visnotaļ ierobežota... Visas trīs kompozīcijas ("Follow Me To Salzburg", "All In One Day", "View From Above") ir radītas laikā no 1986. līdz 1989. gadam, taču tas nenozīmē, ka šis materiāls atšķiras no ierastā 90. gados Jadis spēlētā neoprogresīvā roka markas - melodiska ģitārspēle, spilgti individuāli dziedājumi un īpatnējais Gary Chandler balss tembrs, perfekta ritmiķu saspēle un gaumīgi taustiņinstrumentu tembri. Kā zināms, visi šie komponenti kopā piešķir Jadis mūzikai oriģinalitāti, kaut gan paralēles ir velkamas ar 90. gadu IQ, bet kāds tur brīnums, ja abas grupas vieno Martin Orford un John Jowitt? Secinājums: neoprogresīvā roka cienītājiem, kam iet pie sirds citi Jadis ieraksti, ir jālūko sameklēt šo albumu viena iemesla dēļ - tas ir tā vērts. Citiem vārdiem sakot, "Once Upon A Time..." ir patiesi reta pērle neoproga kontekstā.


CD NOSAUKUMS: Arcoss The Water
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 46'07"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chandler - ģitāras, balss
Stephen Christey - bungas, sitamie instrumenti
Martin Orford -- taustiņi, balss, flauta
John Jowitt -- basģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Paplašinot grupas pamatsastāvu līdz kvartetam, radās Jadis otrais albums "Across The Water" (paplašinājums ir IQ basists John Jowitt), kurš sarežģītības ziņā noteikti apsteidz debijas albumu. Šķiet, šoreiz galvenā grupas prioritāte ir bijis tieši šis virziens - it kā kāds būtu izteicis pārmetumus, ka labi jau ir, tikai derētu viena otra pikantāka piedeva (varbūt tāpēc CD grāmatiņā lasāmi divu piedziedātāju vārdi - Ken Bundy un Josien Obers). Protams, nekur nav pazudusi Gary Chandler melodiskā ģitārspēle, taču pretstatā pirmajam albumam, kur tai bija pakārtota liela daļa mūzikas, tagad šī viņa talanta iezīme ir kļuvusi par vienu no posmiem dažādu muzikālo ideju virknējumā. Lai arī iepriekšējā albumā bija jūtams taustiņnieka Martin Orford ieguldījums, tagad tas ir kļuvis vēl uzskatāmāks (piemēram, pavisam progresīva klavieru iespēle dziesmā "Daylight Fades" un ņipra pirkstu virpināšana pa sintezatora klaviatūru skaņdarba "Everywhere I Turn" vidusdaļā). Citas pārmaiņas, kas nevarētu palikt nepamanītas, saistītas ar kopējo skanējumu - vokāla vai instrumentu solo kautrīgais pavadījums, kāds bija dzirdams debijas albumā, nu ir pārtapis visnotaļ bravūrīgā, necaurspīdīgā, dažbrīd teju vai heavy metal nosaukuma cienīgā skaņas valnī (piemēram, albuma epilogs "No Sacrifice"). Viena no tīkamākajām dziesmām šajā ierakstā ir liriskā un filozofiskā "A Life Is All You Need" ar skaistiem Josien Obers obojas un angļu radziņa papildinājumiem. Vēl īpaši vēlētos atzīmēt tādas kompozīcijas kā "Daylight Fades" (džeziskais klavieru un ģitāras dialogs nobeigumā ir patiesi izcils!), optimistiskā "Everywhere I Turn" ar jauku basģitāras iespēli un spožām ģitāras solo pasāžām, kā arī melodiskā "The World On Your Side" ar smalku Martin Orford flautas ievadu. Secinājums: lai gan "Across The Water" varētu nesagādāt tādu pārsteigumu kā Jadis debija, šis ieraksts tomēr vēlreiz apliecina šī kvarteta patstāvību ne vienmēr oriģinālajā neoprogresīvā roka vidē, tāpēc tas ieteicams ikvienam šī rokmūzikas paveida cienītājam.

CD NOSAUKUMS: Somersault
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SPV/Jadis Music
GARUMS: 47’57”
PAMATSASTĀVS:
Gary Chandler - balss, ģitāras
Stephen Christey - bungas
Steve Hunt - basģitāra
Mike Thor - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Neoprogresīvā roka pārstāvju Jadis ierakstus nav viegli atrast CD veikalu plauktos, tāpēc šis ir iespējamais iemesls, kādēļ Latvijā par šo lielisko grupu zina tikai retais. “Somersault” nav Jadis debijas albums, un jau pirmās divas minūtes atstāj uz klausītāju iespaidu, ka spēlē četru ļoti profesionālu mūziķu kopa. Visas septiņas kompozīcijas ir samērā izvērstas, taču neviena no tām nepārsniedz 10 minūšu robežu. Pie šīs mūzikas – tāpat kā pie vokālista Gary Chandler balss tembra – ir jāpierod, bet mākslā taču pats valdzinošākais ir tas, ka gribi atgriezties pie dzirdētā/redzētā vēl un vēl, jo ik reizi šķiet, ka neesi visu izbaudījis līdz galam. Kad saņēmu šo albumu un pirmoreiz to noklausījos, nesapratu, kāpēc visi tik dikti par viņiem jūsmo. Vajadzēja apmēram gadu, lai ar katru klausīšanās reizi šis albums iemirdzētos arvien spožāk neoprogresīvo konkurentu vidū. Grupas lieliskās kompozīcijas iemaņas labi raksturo neregulāru taktsmēru neuzbāzīgais pielietojums – tos pat var nepamanīt, ja vien netiek izmisīgi skaitīts līdzi. Albumā “Somersault” var saklausīt paralēles ar kolēģu IQ 90. gadu mūziku, bet tas nav nekāds brīnums, jo kādu laiku divi IQ mūziķi spēlēja Jadis sastāvā. Vislielākais uzsvars ir likts uz harmoniski interesantiem un melodiskiem ģitāras solo (īpaši dziesmās “Live This Lie”, “Tomorrow Always Arrives” un “Falling Away”), kas kopā ar Gary Chandler savdabīgo vokālu veido Jadis atšķirības zīmi. Stephen Christey ir neapšaubāms līderis neoproga bundzinieku saimes vidū – viņa izdoma sagādātu patīkamu pārsteigumu ikvienam rokmūziķim un progresīvā roka cienītājam. Manuprāt, vienīgais ievērojamais trūkums albumā “Somersault” ir pārāk tradicionāla skanējuma izvēle (taustiņinstrumenti ir pārāk dziļi fonā, bet basģitāra – gandrīz vienādā līmenī ar balsi), taču muzikālā ziņā te viss ir vislabākajā kārtībā. Rekomendēju šo albumu visiem neoproga faniem.

CD NOSAUKUMS: As Daylight Fades
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Jadis Music
GARUMS: 70'01"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chandler - ģitāras, balss
Stephen Christey - bungas
Mike Torr -- taustiņi, balss
Steve Hunt -- basģitāra
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Nosaukums "As Daylight Fades" ne vismazākajā mērā neliecina par to, ka šis disks varētu būt koncertieraksts - par to var minēt vienīgi pēc tajā satilpināto, jau pazīstamo gabalu nosaukumiem, kā arī pēc mūzikas izplatītāju katalogos atrodamajiem aprakstiem. Izrādās, ka "As Daylight Fades" ir stabils par 50% jaunā sastāva varēšanas pierādījums ikvienam, kas šaubījās, ka Jadis koncertēšanas vajadzībām spēs atrast aizvietojumu tāda kalibra taustiņniekam kā Martin Orford un ne mazāk talantīgajam basistam John Jowitt. Lai gan par Mike Torr un Steve Hunt sniegumu varējām pārliecināties gadu vecākajā studijas albumā "Somersault", vienmēr ir interesanti dzirdēt citu mūziķu sarakstītu un iespēlētu skaņdarbu interpretācijas, nomainoties attiecīgās grupas sastāvam. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ manā kolekcijā atrodas šis izteiksmīgais, kvalitatīvais un emocionālais koncertalbums: no 10 skaņdarbiem tikai divus ir radījuši tie paši mūziķi, kuru spēle dzirdama šajā albumā. Tiesa, pāris Jadis pirmo divu albumu pārstāves šajā diskā ("Daylight Fades", "More Than Meets The Eye") ir piedzīvojušas diezgan ievērojamu saīsināšanu, taču šis fakts netraucē mūzikas plūdumam. Vispār šis koncertalbums noder kā lielisks ieskats Jadis mūzikā, lai gan pieļauju domu, ka aiz borta tomēr palikušas dažas ļoti jaukas kompozīcijas. Bet visu jau nevar gribēt, tāpēc jāiztiek ar to, kas šeit ir, un šeit nemaz nav tik maz. Vispirms jau jāmin kolosālais gabals "Batstein" (no "Somersault"), lielisks "Wonderful World" (no "Across The Water") izpildījums, skaistais "More Than Meets The Eye" ar visu Martin Orford spēlēto flautu (debijas albuma titulgabals), spēcīgais un ļoti kaislīgais Gary Chandler dziedājums "No Sacrifice" ievadā (no "Across The Water"), kā arī ģeniālā instrumentālā kompozīcija "Holding Your Breath" (no debijas albuma), kas novietota šī diska beigās. Kopumā "As Daylight Fades" ir ieteicams ikvienam, kas vēlas pirmoreiz iepazīties ar Jadis. Lielisks koncertalbums!


CD NOSAUKUMS: Understand
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Jadis Music
GARUMS: 43'59"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chandler - ģitāra, balss
Steve Christey - bungas
Martin Orford -- taustiņi, balss
John Jowitt -- basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad daudziem jau likās, ka saites starp IQ un Jadis mūziķiem ir pārtrūkušas uz visiem laikiem, progroka pasauli pārsteidza vēsts, kas lika saprast, ka pie albuma "Understand" šūpuļa izvietojies tas pats sastāvs, kas ir atbildīgs par diviem pirmajiem Jadis diskiem. Proti, atgriezušies pirms dažiem gadiem no Jadis arēnas nozudušie John Jowitt un Martin Orford. Tāpēc nav nekāda brīnuma, ka "Understand" vairāk atgādina 1994. gada albumu "Across The Water", nevis iepriekšējo studijas veikumu "Somersault". Par spīti šim faktam paralēles starp Jadis un IQ mūziku ir tikpat nenoteiktas, cik jebkad agrāk, un tas ir saprotams: Jadis skanējuma seja, kuru veido Gary Chandler ģitāra un vokāls, nav zaudējusi ne kripatiņu spilgtās individualitātes (piemēram, dziesmā "Alive Inside"). Tātad varētu sacīt, ka "Understand" ir tradicionāls Jadis albums, kaut gan, šķiet, pirmoreiz grupas vēsturē tik liela nozīme ir piešķirta Gary Chandler vokālajam sniegumam, kurš nu jau ir sasniedzis neapšaubāmu briedumu. Dažbrīd pat šķiet, ka instrumentācijai vairs nav tik liela nozīme, un to apliecina tādas gandrīz vai melodiskā hārdroka tradīcijām atbilstošas dziesmas kā "Is This Real", "Racing Sideways". Protams, neviens Jadis albums nav iedomājams bez dažām britu neoproga pērlēm, un šeit par tādām var pamatoti uzskatīt grupas pirmsākumos (80. gadu vidū) sarakstīto lakonisko, bet interesanto instrumentālo kompozīciju "Between Here And There", diska pirmo gabalu "Where In The World" un grandiozo epilogu "Counting All The Seconds" ar fantastisku ģitāras solo gluži vai paša David Gilmour stilā. Kopumā "Understand" ir nenoliedzami mūsdienīgs neoprogresīvā roka albums, kas noteikti izceļas daudzu līdzinieku vidū ar nesatricināmu ideju un skanējuma patstāvību. Gaidīsim nākamo Gary Chandler & Co. veikumu!

JANISON EDGE

CD NOSAUKUMS: The Services Of Mary Goode
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Gargoyle Records
GARUMS: 64’13”
PAMATSASTĀVS:
Paul Brown - basģitāra
Ian Salmon - ģitāras, sitamie instrumenti, stabule
Sue Element - balss
Dave Wagstaffe - bungas
Mike Varty - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Reiz kāds paziņa aizdeva man Janison Edge debijas albumu “The Services Of Mary Goode” un piebilda, ka nekā prātīga tur neesot. Atceros, ka tajā laikā es biju briesmīgi aizrāvies ar britu neoprogresīvo roku, tāpēc, uzzinājis, ka šajā grupā muzicē Landmarq buņģieris Dave Wagstaffe un divi Shadowland mūziķi – Ian Salmon un Mike Varty, sapriecājos ne pa jokam. Noklausījos disku un sajutu...nu, neteiksim, ka vilšanos, bet kaut ko uz to pusi. Klausoties atkārtoti, šis albums tomēr iepatīkas, taču ne tādā līmenī, lai Janison Edge nokļūtu manu favorītu vidū. Visu mūziku sarakstījusi dziedātāja Sue Element un taustiņnieks Mike Varty (viņš arī producents), bet interesantie dziesmu vārdi ir pilnīgā vokālistes pārziņā. Mūzika ir standarta britu neoprogresīvais roks bez jebkādiem izlēcieniem; no pārējā materiāla patīkami atšķiras vienīgi dziesma “Joker”, kas lieliski atbilst nosaukumam. Vokāla meldijas nav tādas, kas var acumirklī pielipt, bet Sue Element dziedāšanas maniere ir pietiekami individuāla, lai vismaz piecreiz gadā būtu vēlēšanās paklausīties to vēlreiz. Spēlēšana notiek profesionāli, lai gan, kā jau minēju, strikti sekojot neoproga normām: instrumentācija varēja būt daudz interesantāka un aranžējumi – prasmīgāki. Jācer, ka nākamais Janison Edge albums būs nobriedušāks, bet pagaidām mūsu rīcībā ir tikai “The Services Of Mary Goode” – albums pārliecinātiem neoprogeriem.

JANSEN/BARBIERI

CD NOSAUKUMS: Stone To Flesh
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
GARUMS: 50’33”
PAMATSASTĀVS:
Steve Jansen - balss, bungas, sitamie instrumenti, taustiņi
Richard Barbieri - taustiņi, sintezatori
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Tiem, kas sāka sekot rokmūzikas attīstībai 80. gadu sākumā, droši vien nebūs svešs grupas Japan vārds – tajā muzicēja bundzinieks Steve Jansen un taustiņnieks Richard Barbieri. “Stone To Flesh” tika ierakstīts 1994./95. gada ziemā un, lai gan Japan ziedu laiki beidzās 80. gados, šis abu mūziķu kopdarbs ir tik ļoti organisks, ka jāšaubās, vai vispār viņu radošās darbības ceļi jebkad ir bijuši šķirti. Laikā, kad tapa šis albums, Richard Barbieri jau bija iekļāvies Porcupine Tree sastāvā, tāpēc nav jābrīnās, ka “Stone To Flesh” piedalās divi citi šīs grupas mūziķi – ģitārists Steve Wilson un basists Colin Edwin. Vēl ierakstā piedalījušies mutes harmoniku spēlmanis Mark Feltham un efektu cilpu meistars, viens no atzītākajiem avangarda ģitāristiem David Torn. Šajā Jansen/Barbieri albumā ietilpst sešas kompozīcijas, kurās galvenokārt akcentēta instrumentācija, lai radītu neatkārtojamu noskaņu, kas nedaudz atgādina Pink Floyd 70. gadu sākuma sniegumu un Porcupine Tree albumu “The Sky Moves Sideways”. Lai gan meistarīgi konstruēto skaņu viļņu radītā atmosfēra saglabājas viscaur albumam, kopējā kontekstā neiederas pēdējā, mazliet džezīgā Richard Barbieri instrumentālā kompozīcija “Everything Ends In Darkness” (mazāk neiederīgs ir Steve Jansen skaņdarbs “Swim There”). Steve Jansen nav nekāds superdziedonis, taču viņa neuzkrītošā melodiskā murmināšana, kas dažbrīd robežojas ar dziedāšanu (piemēram, dziesmā “Closer Than ‘I’”), ir tieši tas, kas šādai mūzikai ir vajadzīgs. Kopumā šis albums ir viens no labākajiem 90. gadu vidus intelektuālās/eksperimentālās rokmūzikas paraugiem, tāpēc tā noklausīšanās būtu interesants piedzīvojums vairumam inteleģentu mūzikas cienītāju, kam vissvarīgākais pasaulē nav dungāmeldiņi un ilgstošas, garlaicīgas solo pasāžas.

JANSEN/BARBIERI/KARN

CD NOSAUKUMS: Seed
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Medium Productions
GARUMS: 26'52"
PAMATSASTĀVS:
Steve Jansen - bungas, sitamie instrumenti, taustiņi, ģitāra, programmēšana
Richard Barbieri - taustiņi, sintezatori, programmēšana
Mick Karn - basģitāra, ģitāra, pūšamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Bijušo Japan mūziķu - Steve Jansen, Richard Barbieri un Mick Karn - gaitas 90. gados manī izraisa interesi kopš tās reizes, kad iepazinos ar Jansen/Barbieri kopdarbu "Stone To Flesh" (1995). "Seed" ir EP ar četriem instrumentāliem skaņdarbiem, kuri rada attāli radniecīgas noskaņas Ozric Tentacles spēlētajai mūzikai: stabils, stilam atbilstošs ritmiskais pamats (dažos gabalos bungu partijas ir programmētas), kam pa virsu visnotaļ atturīgā veidā lidinās dažādu muzikālu skaņu mākonīši, pārdomāta kompozīciju forma, lieliska instrumentālistu saspēle... Vārdu sakot, pozitīvu iezīmju uzskaiti varētu turpināt līdz nelabumam, tāpēc aplūkošu katru skaņdarbu atsevišķi. "Seed" sākas ar gabala "Beginning To Melt" remiksētu versiju (11 minūšu garumā), un šis ir vienīgais visu trīs mūziķu kopīgi sarakstītais opuss šajā albumā un viens no diviem, kurā visi trīs spēlē kopā. Protams, mūzikā, kurā galvenā nozīme ir noskaņai, dažu nošu veidotiem meldiņiem nav un nevar būt vietas, tāpēc to nav ne šajā, nedz arī citos "Seed" iekļautajos gabalos. Nākamais skaņdarbs ir Steve Jansen un Richard Barbieri sarakstītais "In The Black Of Desire", kuru raksturo austrumnieciski muzikāli frāzējumi un sievietes balss sampli uz dzīvu sitamo instrumentu ritma pamata (Mick Karn šajā skaņdarbā nespēlē). Manuprāt, visinteresantākā kompozīcija ir trešā - Mick Karn sarakstītā, mainīgā "The Insect Tribe". To ierakstījuši visi trīs mūziķi kopā, un arī šim gabalam piemīt austrumnieciskas noskaņas. "Seed" epilogs ir vēl viens Steve Jansen un Richard Barbieri kopdarbs "Prey", taču šajā gadījumā autoru tandēms ir sarūpējis ievērojami kustīgāku gabalu, kura ierakstā piedalījies Richard Barbieri kolēģis no Porcupine Tree vārdā Steven Wilson (ģitāra). "Prey" ievērojamākā iezīme ir perfektā Steve Jansen sitamo instrumentu spēle, kas neuzbāzīgā veidā vijas cauri visam gabalam. Galu galā grūti iedomāties situāciju, kad "Seed" nebūtu ieteicams kā muzikālais fons - tas der automašīnu vadītājiem, svinībās, relaksācijai, meditācijai, bērniem un pieaugušiem. Ja vien mūzikā par svarīgāko netiek uzskatīta melodijas klātbūtne...


CD NOSAUKUMS: _ism
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Medium Productions
GARUMS: 51’43”
PAMATSASTĀVS:
Steve Jansen - bungas, sitamie instrumenti, balss, taustiņi, samples
Richard Barbieri - taustiņi, samples
Mick Karn - basģitāras, balss, klarnete
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

“_ism” ir vēl nopietnāks aicinājums Japan faniem – pats projekta nosaukums liecina, ka šoreiz būs darīšana ar trim mūziķiem, kas spēlēja pieminētajā grupā (diez, ko par to domā David Sylvian?). Šis ir viens no tiem albumiem, kas apziņas centram pierāpo pavisam gausi: pirmoreiz tam izskrēju cauri kādā bodē un nolēmu to nepirkt, bet tagad – apmēram pusgadu vēlāk – šis ieraksts ir samērā bieži dzirdams manā automobilī; līdzīgi 1995. gada Jansen/Barbieri albumam šī mūzika ir kā radīta auto vadīšanai sastrēgumos, jo tā ar savu mierpilno noskaņu nedzen uz visvisādām VW Golf vadītāju iecienītām stulbībām. Ja salīdzina ar disku “Stone To Flesh”, jāsaka, ka “_ism” ir vēl meditatīvāks (jo īpaši instrumentālie gabali “Sacrifice”, “Carry The Ashes” un “Beast Haunted”). Mans favorīts šajā diskā ir ritmiskais “Cold Light” ar ārkārtīgi stabilo basista un bundzinieka spēli. “_ism” ierakstā piedalījušies vairāki viesmūziķi, no kuriem visjūtamāko ieguldījumu devusi vokāliste Zoe Niblett (viņas balss tembrs ideāli sader kopā ar nogurušo Steve Jansen vokālu), saksofonists Theo Travis un superģitārists David Torn. Savādi, ka albums sākas ar divām ne pārāk interesantām kompozīcijām, bet, iespējams, ka tieši tāda bijusi Jansen/Barbieri/Karn iecere: būvēt atmosfēru pakāpeniski. Nav daudz tādu albumu, kuru kulmināciju veido pavisam mierīgas kompozīcijas (instrumentālais “Carry The Ashes” un “Red Track Dance”). Secinājums: labs, nepretenciozs ieraksts nobriedušiem klausītājiem; ieteicams visiem Japan, 90. gadu King Crimson un citas progresīvas mūzikas cienītājiem.

JEREMY

CD NOSAUKUMS: Pilgrim’s Journey
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 73’11”
PAMATSASTĀVS:
Jeremy - ģitāras, basģitāra, klavieres, sintezatori, bungas, sitamie instrumenti, taustiņinstrumenti, efekti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Gluži vai cilvēks-orķestris pilnā vārdā Jeremy Morris un viņa mūzika ir noteikti kaut kas īpašs 90. gadu amerikāņu neoprogresīvā roka lappusēs. Klausoties “Pilgrim’s Journey” pirmoreiz, mani pārņēma aizdomas, ka Jeremy ir labu laiku lielās devās klausījies Pink Floyd, Pendragon, Vivaldi, Mocartu un citu ģēniju darbus, pēc tam ņēmis rokā ģitāru vai nosēdies pie klavierēm un dzirdēto pierakstījis nošu rakstos atbilstoši amerikāņu izpratnei. Iznākums ir vairāk nekā 70 minūšu apgarotu domu lidojums, kas pārsteidz ar XX gadsimta beigām neraksturīgu gaišu optimismu. No diskā ietvertām divpadsmit kompozīcijām jāizceļ pirmās trīs “Always Will Return”, “Rivers Of Life” un “Deep Sleep”, kā arī 25 minūšu garais titulgabals (patiesībā uz šiem gabaliem balstās viss albums). Lai gan “Pilgrim’s Journey” ir 100% instrumentāls, Jeremy prot pietiekami skaidri izteikt mūzikā savu kristīgo pārliecību. Tomēr šim albumam ir pāris būtisku trūkumu. Pirmkārt, varētu pat neskatīties CD bukletā, lai klausītājs saprastu, ka visus instrumentus spēlē viens cilvēks (izņēmums ir gabals “Always Will Return”, kurā sitamos instrumentus iespēlējis Dave Dietrich), un to visvairāk nodod brīžiem paklibais ritms. Otrkārt, šo cilvēka-orķestra izpildījuma mīnusu varēja labāk nomaskēt, pieaicinot klāt kādu augsti kvalificētu skaņu operatoru. Visbeidzot, pārāk plaši ir pielietoti dažādi efekti, kas nekādā ziņā neliecina, ka Jeremy kompozīcijas iemaņas ir sasniegušas briedumu. Tomēr, neraugoties uz šiem trūkumiem, “Pilgrim’s Journey” laiku pa laikam atrodas manā CD atskaņotājā, visbiežāk pēc tam, kad aizvadīta riebīga darba diena, taču muzikāli nekā satriecoši jauna šeit nav...

CD NOSAUKUMS: Celestial City
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 73’03”
PAMATSASTĀVS:
Jeremy - ģitāras, basģitāra, klavieres, sintezatori, bungas, sitamie instrumenti, taustiņinstrumenti, efekti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Droši vien neesmu vienīgais, kas ir atļāvies kritizēt iepriekšējā Jeremy albuma “Pilgrim’s Journey” skanējumu un pārlieko aizraušanos ar bērnišķīgiem efektiem. Tomēr ceru, ka nostrādājusi ir paškritika, šim amerikāņu mūziķim rakstot albumu “Celestial City”, jo tas skan vismaz pāris galvas tiesas labāk nekā “Pilgrim’s Journey”. Atšķirīga ir arī šī albuma uzbūve – viena balsta funkcijas pildoša “lielgabala” vietā nākuši divi ievērojami īsāki (turklāt labāki) un nav tās sajūtas, ka pusi no pārējā materiāla varētu pakļaut smagai rediģēšanai. Tikai viens pavisam īsiņš gabaliņš (“Mysterious”) ir Jeremy rotaļāšanās ar magnētiskām lentām. Šo disku Jeremy palīdzējuši ierakstīt veseli trīs cilvēki: divi bundzinieki Dave Dietrich (gabalā ar nosaukumu “Butterfly”) un Mark Morris, kurš gabalā “Soaring” ir iespēlējis klavieres un sintezatoru, bet sitēja lomu pildījis skaņdarbos “Running” un “Laser Love”, kā arī brīnišķīgas balss īpašniece April Morris, kas iedziedājusi Blackmore’s Night debijas albumam līdzīgo “Hour Glass” (nē, vārdu tur nav!). Raugoties no kompozīcijas viedokļa, “Celestial City” ir interesantāks un daudzveidīgāks par iepriekšējo albumu. Savukārt, runājot par izpildījumu, tas ir kļuvis daudz profesionālāks, kaut gan vienā otrā vietā var saklausīt minimāli neritmisku spēli. Lai arī par perfektu albumu “Celestial City” neuzskatu, tas noteikti ir ieņēmis vietu manis iecienītāko instrumentālo ierakstu vidū, tāpēc ar nepacietību gaidu iespēju dabūt nākamo Jeremy disku “Salt the Planet”. Pagaidām priecāšos par šiem diviem, kas ir manā kolekcijā.

JENS JOHANSSON

CD NOSAUKUMS: Fission
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 68’39”
PAMATSASTĀVS:
Jens Johansson - taustiņi
Anders Johansson - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Zviedru klaviatūru burvja Jens Johansson vārds man pirmoreiz iekrita acīs pirms kādiem desmit gadiem, kad viņš spēlēja taustiņus pie Yngwie J. Malmsteen. Vēlāk viņa spēle kļuva dzirdama arī Stratovarious un Mastermind ierakstos. Uzreiz jāpiebilst, ka pie Jens Johansson solo albuma “Fission” tiku savā jubilejā, kad man to uzdāvināja kāds latviešu bundzinieks (paldies vēlreiz!) – ja nebūtu šīs dāvanas, diez vai es kādreiz uzzinātu, ar ko šis taustiņnieks nodarbojas brīvajā laikā. Šajā albumā, kuru Jens Johansson palīdzējis ierakstīt viņa brālis, superbundzinieks Anders Johansson (arī viņš ir spēlējis pie Yngwie J. Malmsteen), un divi augstas klases ģitāristi Shawn Lane un Mike Stern (basu iespēlējis uz sintezatora pats Jens), iekļautas deviņas instrumentālas kompozīcijas. Albuma nosaukums netieši norāda, ka šis ir īsts 90. gadu beigu fusion ieraksts – uzsvērta mūziķu spēlētprasme un ritmiskā daudzveidība, tāpēc lipīgu meldiņu un tēmu šeit nav. Vistuvāk šo komponentu kombinācijai Jens Johansson nonāk diska pirmajā skaņdarbā “Hooded Strangers”, klavieru improvizācijā “Zero Sum Game” un džeziskajā “Crowd Tectonics”. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka šis albums ir domāts galvenokārt mūziķiem, taču tiem skaņražiem, kam grūti ar skaitīšanu, iesaku paņemt kalkulatorus, jo šajā diskā lielākoties dominē septiņu vai piecu sitienu taktsmēri. Savukārt efektu mīļotājiem lielu prieku sagādātu gandrīz vienpadsmit minūšu garais albuma nobeigums “Beautiful Lung Dogs”. Visbeidzot, pieļauju iespēju, ka “Fission” ietu pie sirds arī tiem, kas iecienījuši fona mūziku un priekšroku dod CD medijam, nevis FM raidstacijām.

JOHANSSON, JOHANSSON & HOLDSWORTH

CD NOSAUKUMS: Heavy Machinery
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Zviedrija/Lielbritānija
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 52’12”
PAMATSASTĀVS:
Anders Johansson - bungas, sitamie instrumenti
Jens Johansson - taustiņi, sintezatori
Allan Holdsworth - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šo albumu atradu kādā Rīgas mūzikas ierakstu veikalā. Tā kā man jau bija zināms Jens Johansson solo albuma “Fission” saturs, pārdevējam nebija īpaši jānopūlas, mēģinot mani pārliecināt, ka jāņem ciet šis Johansson/Johansson/Holdsworth ieraksts. Kad noklausījos “Heavy Machinery”, nejutos pārsteigts, jo saņēmu tieši to, ko biju vēlējies. Varētu pat teikt, ka ar uzviju, jo mani vienmēr ir fascinējusi Allan Holdsworth melodiskā ģitārspēle un viņa instrumenta siltais tembrs. “Heavy Machinery” ir lielisks fusion mūzikas stila paraugs, tāpēc neiesaku baidīties no albuma nosaukuma un vāka dizaina – līdz smagam rokam te ir tikpat tālu, cik līdz Āfrikai. Varbūt ar šo vārdu spēli mūziķi ir vēlējušies apzīmēt nošu birumu, neordinārus taktsmērus un ekspresiju, ar kādu tiek spēlēti instrumenti – lai to visu pilnībā sagremotu, vajadzīga pacietība un laiks. Pirmie trīs gabali “Joint Ventures”, “Beef Cherokee” (agresīvai instrumentācijai pilnīgi atbilstošs nosaukums!) un “On The Frozen Lake” nosaka albuma noskaņu. “Mission: Possible” ir neliela atslodze klausītāja uztverei – blūzs 11/4 taktsmērā. Atelpai seko mainīgais un sevišķi interesantais “Good Morning Mr. Coffee”. “Siouxp Of The Day” progresīvais ievads neliecina, ka skaņdarba turpinājums būs tik minimālistisks – uz taustiņinstrumentiem izpildītu akordu virknējumu pavada gaumīgi sitamo instrumentu uzplūdi. Nākamais skaņdarbs ar amizanto nosaukumu “On The Fritz” stilistiskā ziņā sasaucas ar albuma pirmo gabalu – sevišķi izdevies ir negaidītais ģitāras solo sākums. Tuvāk modernam, optimistiskam džezam trijotne nonāk skaņdarbā ar vēl dīvaināku nosaukumu – “Tea For One And A Half” (bukletā dota atsauce uz slaveno frāzi “I’m half the man I used to be”, tātad ar humora izjūtu šiem mūziķiem ir viss kārtībā). Nedaudz mistiskas nokrāsas saklausāmas “Never Mind Our Weather”, īpaši beigu daļā. Albuma oficiālais nobeigums ir gandrīz trīs minūšu garā, skaistā Jens Johansson solo imporvizācija “Macrowaves”, kas drīzāk atgādina sakomponēta gabala iespaidu. Lai tiktu līdz īstajam nobeigumam jeb “noslēptajam gabalam”, jāpagaida divdesmit minūtes, kad klusumu pārtrauc minūti garš albuma rezumē, kas tikpat labi varētu būt izrāvums no “Siouxp Of The Day”. Secinājums: ļoti iespaidīgs albums, kuru prastu attiecīgi novērtēt profesionāli mūziķi un mūzikas gardēži. No komercijas šeit nav ne smakas, tāpēc viegli uztveramu meldiņu cienītājiem “Heavy Machinery” var izklausīties... teiksim, pārāk sarežģīts.

JON & VANGELIS

CD NOSAUKUMS: Short Stories
IZDOŠANAS GADS: 1980
VALSTS: Lielbritānija/Grieķija
IZDEVĒJS: Polydor Records
GARUMS: 45'11"
PAMATSASTĀVS:
Jon Anderson - balss
Vangelis - visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Viens no veiksmīgākajiem divu ietekmīgu, augstas klases mūziķu sadarbības piemēriem rokmūzikas vēsturē ir Yes vokālista Jon Anderson projekts ar grieķu izcilo multiinstrumentālistu, producentu un aranžētāju Vangelis Papathanassiou. "Short Stories" ir Jon & Vangelis pirmais skaņu albums, kam turpmākos gados sekoja vēl trīs studijas albumi. Mūziku šim brīnišķīgajam ierakstam radījušas abas projektā iesaistītās puses, bet vārdi ir dziedātāja pārziņā. Var gadīties, ka "Short Stories" toreiz atgrieza ticību visos Jon Anderson fanos, kas nebija pārāk sajūsmināti par savādo 1978. gada Yes albumu "Tormato". Lai gan Jon & Vangelis un Yes mūzikas skanējumā vienīgā līdzība ir spilgti individuālā dziedātāja sniegums, abiem raksturīgs ir dziļums un tēlainība. Lai arī "Short Stories" balstās galvenokārt uz Vangelis taustiņinstrumentu spēli un Jon Anderson vokālu, šim albumam nevarētu pārmest komercializāciju (vienīgais izņēmums ir "I Hear You Now" un "The Road", kurā akustisko ģitāru klāt piespēlējis ieraksta skaņu operators Raphael Preston). Mūzika ir labi pārdomāta un izpildījums - ļoti kvalitatīvs. Domājams, ka progroka fanus visvairāk iepriecinātu "Short Stories" pirmais un pēdējais skaņdarbs ("Curious Electric" un "A Play Within A Play"). Liela daļa šī albuma varētu noderēt kā mūzika kādai brīnišķīgai, romantiskai pasaku filmai - nekas cits nudien nenāk prātā, noklausoties izteikti liriskās un mierpilnās kompozīcijas "Love Is", "Each And Everyday", "Birdsong" un "One More Time". Yes faniem ir labi pazīstamas Jon Anderson noslieces uz eksotisku dziedājumu meldiņu izgudrošanu, un šis albums nav izņēmums - te šo viņa radošo izpausmi pārstāv interesantais "Far Away In Baagad" un hipnotiskais "Thunder". Kopumā "Short Stories" ir ļoti tīkams ieraksts, kuru sevišķi ieteicams atskaņot darbdienu rītos - esmu pārliecinājies, ka šī mūzika atstāj ārkārtīgi pozitīvu iespaidu un smaidu pa visu ģīmi visas turpmākās dienas garumā. Obligāti ieteicams ikvienam sapņotājam!


CD NOSAUKUMS: The Friends Of Mr. Cairo
IZDOŠANAS GADS: 1981
VALSTS: Lielbritānija/Grieķija
IZDEVĒJS: Polydor Records
GARUMS: 45'42"
PAMATSASTĀVS:
Jon Anderson - balss
Vangelis - instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"The Friends Of Mr. Cairo" ir Jon & Vangelis otrais un, cik zināms, vispopulārākais šo divu mūziķu albums. Tagad, kad iegādājos šo CD kādā Rīgas bodē, biju jau paguvis gandrīz pilnībā aizmirst tā saturu un, kā ierasts, recenzēju manā rīcībā nonākušos diskus striktā hronoloģiskā secībā, lai labāk redzētu mūziķu attīstību. Iekams vēl nebiju to noklausījies, centos atcerēties, cik daudz šim albumam ir kopīga ar gadu agrāk iznākušo "Short Stories". Izrādās, ka līdzība ir... vienīgi sastāvā un atsevišķos kompozīcijas elementos. Vispirms jau jāizsaka minējums, kādēļ "The Friends Of Mr. Cairo" ir vislabāk pazīstamais no visiem Jon & Vangelis albumiem: tā saturs ir visnotaļ komerciāls, taču tas nenozīmē, ka nebaudāms. Šim apgalvojumam par pierādījumu noderētu simtiem reižu radioviļņos dzirdētie "I'll Find My Way Home" un "State Of Independence" (pēdējā saksofonu iespēlējis Dick Morrisey, bet par piebalsīm gādājusi Carol Kenyon). Kopīgie elementi ar "Short Stories" pasakaino lirismu labi samanāmi nākamajos divos skaņdarbos, proti, "Beside" un skanējuma ziņā mazliet pārmērīgi samākslotais "The Mayflower", bet 12 minūšu garais titulgabals ir lielisks progresīvas un emocionālas popmūzikas paraugs. Diemžēl tad seko dziesma, kuru neiesaku klausīties NEVIENAM Jon Anderson un Vangelis fanam (ja vien nav par vēlu!) - šaušalīgi kretīniskais un infantilais elektroniskais bugivugi "Back To School" ar stilam atbilstošām Dick Morrisey saksofona iespēlēm, kā arī Carol Kenyon un Clair Hamill piebalsīm. "The Friends Of Mr. Cairo" beidzas ar mīlīgu, viegli uztveramu dziesmiņu "Outside Of This (Inside Of That)", kurā dažbrīd īpaši svaigu nokrāsu piešķir Dick Morrisey flauta. Secinājums: "The Friends Of Mr. Cairo" ir nenoliedzami jauks turpinājums šī radošā tandēma karjerā, taču tam pietrūkst tā dziļuma, kas tik ļoti raksturīgs debijas albumam. Citādi, protams, popmūzikas klasika...


CD NOSAUKUMS: Private Collection
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija/Grieķija
IZDEVĒJS: Polydor Records
GARUMS: 47'35"
PAMATSASTĀVS:
Jon Anderson - balss
Vangelis - instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Atminoties šo abu mūziķu pirmo kopīgiem spēkiem radīto albumu "Short Stories" (1980), kurā dažbrīd pavīdēja visai avangardiskas vēsmas, un salīdzinot ar to Jon & Vangelis 80. gadu triloģijas noslēgumu ar nosaukumu "Private Collection", pēdējais, tēlaini izsakoties, ir līdzīgs muskuļotam tēviņam bez īsta krampja. Abiem mūziķiem ir nenoliedzami izcilas spējas un apskaužams talants, taču šoreiz šie divi būtiskie veiksmes faktori ir likti lietā tikai daļēji. Viss albums izklausās pārlieku optimistisks un dažbrīd pat neadekvāti sīrupains (vislabākais piemērs šeit būtu dziesmas "And When The Night Comes" un "Deborah"), tomēr nedrīkst nepieminēt elektroniski progresīvo turpat 23 minūšu garo magnum opus "Horizon", kuram, šķiet, abi mūziķi bija veltījuši vislielāko uzmanību šī albuma radīšanas procesā. Tajā īpaši izceļas Jon Anderson dziedājums, kas visvairāk atgādina viņa veikumu grupas Yes sastāvā 70. gados. Bez pieminētajām trim kompozīcijām šajā albumā atrodamas trīs citas - ne visai iespaidīgais albuma ievads "Italian Song", dziesmiņa ar atbilstošu nosaukumu "Polonaise" un "He Is Sailing", kuru klausoties, rodas priekšstats, ka Jon & Vangelis centušies neuzkrītoši nokopēt pirms dažiem gadiem pašu sarakstīto popmūzikas šedevru "I Hear You Now" (no "Short Stories"). Secinājums: pieļauju, ka "Private Collection" saturs itin labi paskaidro, kāpēc abi mūziķi pārtrauca regulāru sadarbību līdz pat 90. gadu sākumam... Ja potenciāls ir izsmelts, tad labāk nedarīt neko, nevis štancēt jaunus un arvien neinteresantākus albumus.


CD NOSAUKUMS: Page Of Life
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija/Grieķija
IZDEVĒJS: Arista Records
GARUMS: 52'20"
PAMATSASTĀVS:
Jon Anderson - balss
Vangelis - instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

80./90. gadu mija ir uzskatāma par Jon Anderson radošās atdzimšanas sākumu, par kuru labi liecina viņa darbība grupā Yes, kopīgais projekts ar trijiem bijušiem šīs grupas mūziķiem (Steve Howe, Rick Wakeman, Bill Bruford), solomākslinieka gaitas un, visbeidzot, šis brīnišķīgais atgriešanās albums ar Vangelis. "Page Of Life" ir apskaužami skaistas, emocionālas un tēlainas mūzikas paraugs, kas ideāli atbilst visiem 90. gadu elitārās popmūzikas nosacījumiem. Ciparu tehnoloģija mūzikā ir attīstījusies tik tālu, ka Jon & Vangelis vairs nav nepieciešami papildu mūziķi - no sintezatoriem un emulatoriem var dabūt ārā skaņas, kas ir neticami līdzīgas īstam saksofonam, trompetei, ģitārai un citiem stīgu instrumentiem (par sitaminstrumentiem nemaz nerunājot, kaut gan, zinot, ka Vangelis ir labs bundzinieks, pieļauju, ka šeit nereti skan īstās bungas). Līdz ar to skanējums ir ārkārtīgi plašs un bagātīgs. Kopš pēdējā Jon & Vangelis albuma "Private Collection" bija pagājuši astoņi gadi, tāpēc abiem mūziķiem bija sakrājušās pietiekami daudz idejas, lai nu tās īstenotu. "Page Of Life" sākas ar varenu progresīvas popmūzikas paraugdemonstrējumu "Wisdom Chain", kam ir divi līdzinieki tālāk šajā albumā - "Money" (abos dažus sitamos instrumentus klāt piespēlējis Derek Wilson) un "Be A Good Friend Of Mine". Šāda ekspresīva un interesanta popmūzika veido vienu no šī albuma šķautnēm. Citu šķautni veido mierīgie un svinīgie skaņdarbi (gluži vai new age stilā!), kurus caurstrāvo apgarots Jon Anderson vokālais sniegums, un tajos ietilpst Ziemsvētku noskaņām bagātais titulgabals, "Anyone Can Light A Candle", "Shine For Me" un "Genevieve". Šī kristāla trešajā šķautnē spīd un laistās divi citi dievišķas gaismas atspulgi, proti, mierpilnie un lēni plūstošie "Garden Of Senses" un "Journey To Ixtlan", kas rada neatdarināmi pozitīvu noskaņu. Vēl tikai jāpiemin divi instrumentālie gabali - nosaukumam atbilstošais "Jazzy Box" un albuma epilogs "Little Guitar", kā arī vienīgā Jon Anderson producētā dziesmiņa "Is It Love" (izcils lirisma paraugs!), kas ierakstīta citā studijā paplašinātā sastāvā (Rory Kaplin, Sean Murray, Brad Ellis - taustiņi, Jimmy Hahn - ģitāra, Eduardo Signore - basģitāra). Secinājums: lai gan "Page Of Life" nevarētu uzskatīt par visoriģinālāko Jon & Vangelis darbu, tā gaišais melodisms ir tieši tas, kas pietrūkst daudziem 90. gadu roka un popmūzikas "mākslas darbiem". Patiesi debešķīgs albums!


JUMP

CD NOSAUKUMS: The Myth Of Independence
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 52’53”
PAMATSASTĀVS:
Pete Davies - ģitāras
Steve Hayes - ģitāras
Mo - taustiņi
Andy Barker - bungas
Hugh Gascoyne - basģitāra
John Dexter Jones - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pirms dažiem gadiem redzēju Jump koncertā Londonā, bet nesaprotama iemesla dēļ toreiz neiegādājos nevienu pašu viņu albumu. Nevarētu sacīt, ka viņu spēlētā mūzika būtu īpaši tuva, bet koncertā viņi bija lieliski, jo īpaši dziedātājs John Dexter Jones, kuru uzskatu par vienu no labākajiem 90. gadu vokālistiem ne vien Lielbritānijā, bet visas pasaules mērogā. Lai gan “The Myth Of Independence” ir producējis Marillion taustiņnieks Mark Kelly (viņš arī iespēlējis klavieres dziesmā “Valedictory”), Jump mūzika un skanējums nekādā ziņā neatgādina šos britu neoproga pionierus, lai gan John Dexter Jones balsī var saklausīt zināmu līdzību ar Fish (arī ar Robert Plant). No progresīvā roka šajā albumā nav ne tik, cik melns aiz naga, tāpēc Jump var droši nosaukt par klasiskā roka pārstāvi, tomēr vienu otru pārsteigumu grupa sagādā. Visas vienpadsmit dziesmas ir ļoti melodiskas un izteikti angliskas, bet instrumentālistu spēlētprasme – pietiekami profesionāla, lai salīdzinoši vienkāršo mūziku darītu interesantu. Īpašu atzinību pelna asprātīgie dziesmu vārdi, tāpēc iesaku šo disku noklausīties visiem angļu valodas studentiem un zinātājiem. Vārdu atbilstība mūzikai ir tiešs trāpījums mērķī. Apskaužams ir Jump mūzikālās domāšanas spektrs – no melodiskiem (“The Shallow Man”, “On The Wheel”) un ironijas piesātinātiem roka gabaliem (“Tower Of Babel”, “Heaven And Earth”, “Drivetime”) līdz blūzam (“Keep The Blues”), valsim (“Blind Birds”), skaistai balādei akustiskās ģitāras pavadījumā (“Runaway”) un spožam liricismam (“Princess Of The People”, “Valedictory”, “On My Side”). Vienīgais mīnuss šim albumam ir pliekanais skanējums, kas mani nudien pārsteidz, jo skaņu operators Stuart Every sevi ir apliecinājis kā lielu meistaru vairākos Marillion albumos, tāpēc pieļauju iespēju, ka viņš ir veltījis lielas pūles, lai piešķirtu Jump skanējumam individualitāti. Tomēr, visbeidzot, “The Myth Of Independence” ir pietiekami intriģējošs ieraksts, lai radītu vēlmi noklausīties citus Jump albumus. Ļoti ieteicams melodiskas, britiskas un atturīgas rokmūzikas cienītājiem.