JETHRO TULL


CD NOSAUKUMS: This Was...
IZDOŠANAS GADS: 1968
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 38’43”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson – flauta, mutes harmonikas, klavieres, balss
Mick Abrahams – ģitāras, balss
Clive Bunker – bungas
Glenn Cornick – basģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Jethro Tull debijas albumam “This Was...” ir vēsturiska nozīme: pirmkārt, tas ir vienīgais šīs leģendārās britu grupas albums, kas pilnībā ieturēts blūzroka stilā un, otrkārt, tas ir pirmais un pēdējais Jethro Tull albums ar ģitārista Mick Abrahams piedalīšanos. Albumā ir desmit dziesmas, no kurām astoņas sarakstījuši grupas mūziķi (pārsvarā Ian Anderson un Mick Abrahams). “This Was...” sākas ar divām dumjām, bet 60. gadiem atbilstošām blūza dziesmiņām – “My Sunday Feeling” un “Some Day The Sun Won’t Shine For You” (pēdīgais nosaukums ir daudz draudīgāks nekā pati dziesma!). Ian Anderson flautista talants izpaužas mazliet roķīgākajā “Beggar’s Farm”, bet “Move On Alone” ar savu vienaldzīgo attieksmi ir īsta ēsma visiem hipijiem. Simon Kirk svings “Serenade To A Cuckoo” ir viens no veiksmīgākajiem gabaliem, jo tajā no sirds var izspēlēties gan Ian Anderson, gan Mick Abrahams (ideāls ģitāras solo!). Jocīgs, bet nenoliedzami drosmīgs solis ir “Dharma For One”, Ian Anderson un Clive Bunker sarakstīts instrumentāls skaņdarbs, kas būtībā balstās uz izmisīgu, bet kvalitatīvi izpildītu bungu solo. “It’s Breaking Me Up” ir vienkāršs blūziņš, kurā līdzīgi “Some Day...” līdervokālu dala abi grupas šefi – Ian Anderson un Mick Abrahams, lai gan ne viena, ne otra balss īsti neatbilst blūza standartiem. Mick Abrahams aranžētais tradicionālais gabals “Cat’s Squirrel” lieku reizi pasvītro šī ģitārista spēju improvizēt blūzroka manierē. Bezrūpīgais blūzroķis “Song For Jeffrey” ir viens no pazīstamākajiem Jethro Tull agrīnā posma gabaliem. Albums beidzas ar nepilnu minūti garo “Round”, kuru nezin kādā veidā ir sarakstījuši visi četri grupas mūziķi plus vēl producents Terry Ellis. Galu galā atliek pabrīnīties par Ian Anderson izteikto paškritisko piezīmi, ka nekādi dižie mūziķi viņi tolaik neesot bijuši, jo izpildījums patiešām ir profesionāls. Cita lieta, ka nav kompozicionālu iemaņu, bet tas nāks ar gadiem. Blūza un blūzroka faniem “This Was...” jāiekļauj obligāto pirkumu sarakstā (protams, ja viņu CD kolekcijā tā vēl nav).


CD NOSAUKUMS: Stand Up
IZDOŠANAS GADS: 1969
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 37’50”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flauta, ģitāra, ērģeles, klavieres, mandolīna, balalaika, mutes
harmonikas
Martin Barre - ģitāra, flauta
Clive Bunker - bungas, sitamie instrumenti
Glen Cornick - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Līdz ar “Stand Up” iznākšanu nostabilizējās Jethro Tull sastāvs, kas kādu laiku palika nemainīgs. Grupai bija pievienojies ģitārists Martin Barre, kura spēle ir dzirdama šajā un visos turpmākajos Jethro Tull albumos. “Stand Up” ir pirmais Jethro Tull albums, kurā visas dziesmas sarakstījis Ian Anderson, tādējādi kļūstot par galveno muzikālā virziena noteicēju. Atskanot dziesmas “A New Day Yesterday” pirmajām taktīm, rodas aizdomas, ka nekādu pārmaiņu nebūs – prasts, garlaicīgs un pasmags blūzroks. Toties otrā dziesma “Jeffrey Goes To Leicester Square” demonstrē iepriekš nedzirdētu Jethro Tull radošā potenciāla dimensiju – patiesi jauks folksongs (pie tam Martin Barre tajā spēlē flautu!). Pēc tam seko “Bouree”, kas balstīts uz daudziem zināmu J. S. Baha tēmu – īstā vieta ar solo pasāžām uzspīdēt Ian Anderson un basistam Glen Cornick. “Back To The Family” ir pieklājīgs, izteikti anglisks roka gabals (ievērojiet, bez priedēkļa “blūz-“) ar virtuozu Ian Anderson flautas un Martin Barre ģitāras saspēli kulminējošajā nobeigumā, kas diemžēl apraujas pārlieku strauji. Nākamais gabals “Look Into The Sun” ir tikpat anglisks, toties stipri akustisks ar noslieci uz folkmūziku. “Nothing Is Easy” liek klausītāja kājai šūpoties līdzi ritmā neatkarīgi no paša gribas – patīkams, uz akordu kvadrātiem balstīts gabals, kurā savu spēlētprasmi apliecina visi četri mūziķi. “Fat Man” var uzskatīt par izdevušos Jethro Tull mēģinājumu tuvoties folkroka grupas statusam, vienīgi šis akustiskais gabals vairāk atgādina Tuvo Austrumu tautu mūziku. Viens no neinteresantākajiem gabaliem šajā albumā ir balādes tipa dziesma “We Used To Know” – trūkst izteiksmīgas meldijas un līdz ar to arī dziedājums. Drošs konkurents “Bourée” un pilnīgs pretstats iepriekšējai dziesmai ir piezemētā balāde “Reasons For Waiting” ar David Palmer aranžētu un diriģētu stīgu ansambļa piedevu. Veiksmīgs ir “Stand Up” nobeigums – ekspresīvais un melodiskais roka gabals “For A Thousand Mothers” ar lielisku instrumentāciju. Kopumā “Stand Up” ir muzikāli augstvērtīgāks nekā grupas debijas albums, taču man ir zināmi iebildumi pret skaņas kvalitāti (“This Was...” skan sterilāk). Rekomendēju šo albumu visiem klasiskā roka piekritējiem un, protams, Jethro Tull faniem, kuru rīcībā tā vēl nav.

CD NOSAUKUMS: Benefit
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 42’44”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson
Martin Barre
Clive Bunker
Glen Cornick
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

No pirmajiem diviem Jethro Tull albumiem “Benefit” atšķiras jau ar to vien, ka tas sākas ar aizkustinošu, progresīvu gabalu “With You There To Help Me” (flautas un balss efekti ir patiesi biedējoši). Otrā dziesma “Nothing To Say” ir, manuprāt, viens no veiksmīgākajiem gabaliem visā 70./80. gadu Jethro Tull karjerā. Pārsvarā akustisks skanējums dominē interesantajā gabalā “Alive And Well And Living In”, kurā savu talantu demonstrē taustiņnieks John Evan, kas pēc “Benefit” ieraksta iekļāvās grupas pamatsastāvā. “Son” ir vienkārša dziesmiņa ar visai negaidītu akustisku vidusdaļu. Cita pērle ir lielākoties akustiskais gabals “For Michael Collins, Jeffrey And Me” un tai sekojošais pasmagais, progresīvais skaņdarbs “To Cry You A Song” – daudzu jo daudzu jauno ģitāristu skološanas gaitas sākušās ar šo klasisko ģitāras rifu. Atslābums iestājas līdz ar džezroķīgo “A Time For Everything?”, bet noskaņu pavisam mierīgu dara vēl viens zelta vērts akustisks gabals ar nosaukumu “Inside”. Priekšpēdējais gabals “Play In Time” ir roķīgs ar ļoti vienkāršu ģitāras rifu pantā un savādu, efektiem piesātinātu instrumentāciju piedziedājumā. Albums beidzas ar emocionālo, akustisko gabalu folkroka stilā “Sossity; You’re A Woman”. Raksturojot “Benefit” kopumā, var droši apgalvot, ka uz tā balstās daudzu turpmāko Jethro Tull albumu skanējums un uzbūve: ļoti veiksmīgs ieraksts un ar skaņu viss ir kārtībā (albumu producējis pats Ian Anderson). Noklausoties “Benefit”, nevar nepamanīt mūsu platuma grādos labāk pazīstamu mākslinieku Borisa Grebenščikova un Ainara Mielava 20 - 25 gadus vēlāk radīto gara darbu ietekmju pirmavotus, tāpēc šo Jethro Tull klasiku būtu ieteicams iegādāties visiem šo mākslinieku radošās darbības cienītājiem. Protams, arī visiem 70. gadu rokmūzikas faniem.


CD NOSAUKUMS: Aqualung
IZDOŠANAS GADS: 1971 (jubilejas izdevums, 1996. g.)
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 75’20”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - flauta, ģitāra, balss
Clive Bunker - bungas, sitamie instrumenti
Martin Barre - ģitāra, blokflauta
John Evan - klavieres, ērģeles, melotrons
Jeffrey Hammond - basģitāra, blokflauta, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Daudzu izpratnē “Aqualung” ar Jethro Tull izdarīja apmēram to pašu, ko ar Black Sabbath paveica albums “Sabbath Bloody Sabbath”, ar Pink Floyd – “The Dark Side Of The Moon” un ar Deep Purple – “Machine Head”. Absolūta klasika pilnīgi visos aspektos, tāpēc pieņemu, ka ar to ir pazīstami visi klasiskā roka fani (ja kāds saka, ka ir fans, pajautājiet, vai viņam ir savs “Aqualung” eksemplārs, un ja izrādīsies, ka nav, tad ziniet, ka viņš blefo). Cerams, ka daļai gadsimtu mijas jaunatnes ir interese par rokmūzikas izcelsmi, tāpēc ielūkošos šajā episkajā darbā dziļāk. Albumā “Aqualung” ir iekļautas trīs klasiski roka skaņdarbi – titulgabals, “Cross Eyed Mary” un “Locomotive Breath”, kas noteikti ir dzirdēti vismaz citu mākslinieku izpildījumā, ja ne oriģinālā. Līdzās šīm trim pērlēm atrodamas trīs citas, proti, akustiskas un klusākas dziesmiņas – “Cheap Day Return”, “Wond’ring Aloud” un “Slipstream”. Bez šiem sešiem gabaliem te atrodamas vēl piecas dziesmas: folkroķīgais, izteikti britiskais gabals “Mother Goose”, progresīvos toņos krāsotie “Up To Me” un “My God” ar fantastisku Ian Anderson flautas solo, zobgalīgais “Hymn 43”, kā arī jaukais nobeigums “Wind Up”, kas uzbūves ziņā mazliet atgādina titulgabalu. Šis jubilejas izdevums ir papildināts ar sešiem gabaliem, kas nebija iekļauti oriģinālā albumā. Pirmkārt jāpiemin viena no visu laiku ekspresīvākajām Jethro Tull dziesmām “Lick Your Fingers Clean”. Pēc tam seko dziesmas “Wind Up” kvadrofoniskā versija (pirmoreiz izdota 1974. gadā), izrāvumi no 1996. gada intervijas ar maestro Andersonu (tajā atklājas, ka ieraksta process esot bijis briesmīgi sarežģīts tehniskā ziņā un viņam pašam šis albums neliekas nekas īpašs) un trīs agrāko laiku gabali, kas ierakstīti Radio BBC studijā (“Song For Jeffrey”, “Fat Man” un “Bouree”). Lielu ieguldījumu grupas skanējumā devis pianists John Evan, tomēr, manuprāt, tā panākumus nodrošināja Ian Anderson kompozīcijas iemaņu un mūziķu profesionālais briedums. Sevišķi ieteicams albums ikvienam.


CD NOSAUKUMS: Living In The Past
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 74’04”
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Daudzi no tiem, kas atminas vinila skaņuplašu ēru, iespējams, atcerēsies faktu, ka “Living In The Past” reiz bija dubultalbums. Kompaktdiska izdevējiem galvassāpes radīja tas, ka oriģinālajā variantā ietilpstošā materiāla skanēšanas ilgums ir pārāk garš vienam diskam, bet pārāk īss, lai laistu klajā divus diskus, tāpēc tika nolemts visnotaļ demokrātisks risinājums: izmest pāris gabalus un laist apgrozībā vienu CD. “Living In The Past” ir apkopotas dziesmas, kas nav atrodamas iepriekšējos četros Jethro Tull albumos, kā arī trīs tādas, kas tajos ir iekļautas (“Song For Jeffrey”, “Inside” un “Locomotive Breath”). Retrospekcija ir ļoti apsveicama lieta, jo īpaši šajā gadījumā. “Living In The Past” ir blūzroka (“Love Story”, “Driving Song”, “Singing All Day”), folkroka (“Christmas Song”, “Living In The Past”, “Witches Promise”, “Inside”, “Life Is A Long Song”, “Up The ‘Pool”), akustisku dziesmiņu (“Just Trying To Be”, “Wond’ring Again”, “Nursie”) un “puķu bērnu” tradīcijās ieturētu gabalu (“Sweet Dream”, “Dr. Bogenbroom”) kokteilis, kuru papildina džezroķīgais instrumentālais skaņdarbs “For Later” un divu gabalu koncertieraksts (John Evan klavieru un Ian Anderson flautas duets “By Kind Permission Of...” un “Dharma For One” ar visu bungu solo un vokālu!). Kopumā “Living In The Past” var uzskatīt par ļoti dāsnu Jethro Tull soli pretī saviem faniem, kas par tādiem kļuvuši 80. un 90. gados. Šis ir ideāls ieraksts, lai sāktu sīkāku iepazīšanos ar grupas radošo darbību: ja “Living In The Past” spēj izsaukt pozitīvas emocijas, tad to pašu izdarīs vairums citu Jethro Tull albumu. Tas ir albums ikvienam, kas piemin aizgājušo dienu roka leģendas ar labu vārdu.


CD NOSAUKUMS: Thick As A Brick
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 43’44”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson – balss, flauta, ģitāra, vijole, saksofons, trompete
Martin Barre – ģitāra, lauta
John Evan – ērģeles, klavieres, klavesīns
Jeffrey Hammond-Hammond – basģitāra, balss
Barriemore Barlow – bungas, sitamie instrumenti, timpāni
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

“Thick As A Brick” iezīmē jaunu, bet īsu posmu mūžam mainīgās grupas darbības vēsturē, proti, pievēršanos lielas formas darbiem. Ar šo albumu saistās kārtējā dalībnieku maiņa – tagad no oriģinālā Jethro Tull sastāva bija palicis viens pats Ian Anderson, jo bundzinieku Clive Bunker nomainīja Barriemore Barlow. Manā uztverē “Thick As A Brick” ir pirmais nepārspētais šīs grupas albums. Tas sastāv no divām daļām un ir pirmais simtprocentīgi progresīvas rokmūzikas skaņdarbs no Jethro Tull puses. Meldijas un instrumentu partitūras ir sarakstītas ar apskaužamu izjūtu, instrumentālistu spēle ir tehniski perfekta un Ian Anderson vokāls nav skanējis tik labi nevienā no iepriekšējiem albumiem (pie tam skaņa izklausās svaiga pēc turpat 30 gadiem!). “Thick As A Brick” ir pilns negaidītiem pavērsieniem: kad gaidi mierīga dziedājuma un akustiskās ģitāras piesātinātas pasāžas turpinājumu, nez no kurienes izlaužas sitamie instrumenti, Hammond ērģeles un elektriskās ģitāras. Raksturojot “Thick As A Brick” pavisam īsi, var sacīt, ka tajā iemūžināts viss labākais no grupas iepriekšējiem ierakstiem, pamatīgi apmaisīts un uzbriedināts līdz ideālam. Atzinīgi vārdi jāvelta arī diska iepakojuma dizainam – buklets uztaisīts pēc avīzes parauga ar dažādiem pilnīgi absurdiem rakstiem un fantastisko dzeju, kas izmantota šajā mūzikā (jubilejas izdevuma buklets ir papildināts ar veselu avīzes lapu, turklāt pats CD ietver divus papildu gabalus – interviju ar Ian Anderson un 1978. gada “Thick As A Brick” ekspresvarianta koncertierakstu 11 minūšu garumā). Secinājums: “Thick As A Brick” ir vēl viens klasisks Jethro Tull albums, kas ieteicams visiem plašas formas rokmūzikas skaņdarbu cienītājiem un, iespējams, arī citiem – tukšu un garlaicīgu solo pasāžu šeit nav.


CD NOSAUKUMS: A Passion Play
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 45’05”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flauta, ģitāra, saksofoni
Martin Barre - ģitāra
Jeffrey Hammond-Hammond - basģitāra, balss
John Evan - klavieres, ērģeles, sintezators
Barriemore Barlow - bungas, timpāni, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Acīm redzami pēc “Thick As A Brick” nākšanas klajā un fanu atsaucības Jethro Tull bija iepatikusies ideja ražot lielas formas skaņdarbus. Iznākums ir 1973. gada albums “A Passion Play”. Loģiski būtu gaidīt pašplaģiātu, tomēr jau pirmajās piecās minūtēs kļūst skaidrs, ka šoreiz grupa ir ķērusies klāt kaut kam savādākam, ja ne gluži nopietnākam. Salīdzinot ar “Thick As A Brick”, šajā albumā vairāk uzsvērta instrumentācija nekā melodiskās līnijas, tāpēc tas atstāj sarežģītāka skaņdarba iespaidu. Parādījusies kāda jauna iezīme, proti, Ian Anderson dziedājumi klavieru pavadījumā. Tāpat kā iepriekšējā albumā, arī šajā spīd un laistās taustiņnieka John Evan virtuozitāte; viņš arī iedeklamējis fanu aprindās bieži apspriesto “Pasaku par zaķi, kam pazuda brilles”, kas aizņem četras ar pusi minūtes no “A Passion Play” skaņdarba otrās daļas (interesanti, ka tai nav NEKĀDA sakara ar pārējo skaņdarbu). Lai gan “A Passion Play” ir izpildīts ar tādu pašu degsmi un sarakstīts ar tādu pašu vērienu kā albums “Thick As A Brick”, šoreiz nav trāpīts pašā mērķa vidū. Pārāk daudz taktsmēra, vokāla meldiju un noskaņas maiņu, lai atstātu vienota darba iespaidu. Diemžēl Ian Anderson vokāls ir zaudējis dzidrumu, kaut gan šo nieka mīnusu viņš cenšas kompensēt ar biežāku saksofona pielietojumu (tik bieži šis instruments ir ticis izmantots vienīgi albumā “Warchild”), tāpēc dažs labs “A Passion Play” fragments nosliecas uz džezroka pusi. Visbeidzot, nedrīkst apgalvot, ka šis ieraksts ir neveiksmīgs: tajā ir pietiekami daudz interesantu pāreju, kā arī patīkamu vokāla un instrumentu meldiju. Īpaši izdevies ir “A Passion Play” fināls ar ritmiski savdabīgu elektriskās ģitāras rifu un kodu. Ieteikums: ja esat iecienījis izsmalcinātu rokmūziku un redzat veikalā “A Passion Play” un “Thick As A Brick”, bet varat atļauties tikai vienu, iesaku vispirms ņemt ciet šo (lai otrs paliek desertā!).

CD NOSAUKUMS: Warchild
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 39’09”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson
Martin Barre
Jeffrey Hammond-Hammond
John Evan
Barriemore Barlow
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Warchild” ir viens no interesantākajiem un mazāk saprastajiem Jethro Tull albumiem. Pēc “Thick As A Brick” un “A Passion Play” savāda ir pēkšņā atgriešanās pie formulas “albumā jābūt desmit dziesmām”. Ap to laiku, kad tapa “Warchild”, Jethro Tull šādu soli varēja spert droši, turklāt tas sevi pilnībā attaisnoja. Muzikālais materiāls atgādina “A Passion Play”, taču izklausās, ka “Warchild” domātie skaņdarbi pirms ieraksta bija izgājuši spēcīgas filtrācijas procesu, lai atbrīvotos no ūdeņainiem fragmentiem un realizācijai pakļautu tikai pašas interesantākās idejas. Iznākums ir progresīvs no viena gala līdz otram. Albums sākas ar ļoti veiksmīgo titulgabalu, kas spēj uzjundīt 40. gadu sākuma noskaņas (ne velti diskam šāds nosaukums!). Nākamais ir folkroķīgais gabals “Queen And Country” – dikti bravūrīgs gan muzikālā, gan vārdu ziņā, tāpēc jādomā, ka te iecerēta zināma koncepcija. “Ladies” ir pavisam jocīga un melodiska dziesmiņa, kam vajadzētu atrasties visās Jethro Tull skaņdarbu izlasēs. “Back-Door Angels” ir nosacīta atgriešanās tuvāk blūzrokam, tomēr progresīvās uzbūves un aranžējuma dēļ tas lieliski iederas šī albuma kontekstā. “Sealion” ir klasificējams turpat, kur “Ladies” – vēlāk neko tamlīdzīgu šī grupa nav sarakstījusi. “Skating Away On The Thin Ice Of A New Day” ir ļoti jauka balādīte, kam seko piezemētā, samērā vienkāršā dziesma “Bungle In The Jungle”. Pēc tam nāk akustiskais gabals “Only Solitaire” un mans absolūtais favorīts šajā diskā – drošsirdīgais un folkroķīgais “The Third Hoorah”, kuru dzirdot, nāk prātā doma, ka Ian Anderson un pārējie ir nedaudz ietekmējušies no laikabiedriem Gentle Giant. Noslēgums ir “Two Fingers”, proti, citur atrodamās dziesmas “Lick Your Fingers Clean” paplašināts, progresīvāks variants (ievērojamākais papildinājums ir saksofona tēma un solo nobeigumā). Secinājums: tā kā “Warchild” ir viens no progresīvākajiem Jethro Tull ierakstiem, tas vispirmām kārtām ieteicams inteliģentas, bet ekspresīvas rokmūzikas faniem; tas varētu noderēt kā labs sākumpunkts, lai iepazītos ar Jethro Tull atstāto muzikālo mantojumu.


CD NOSAUKUMS: Minstrel In The Gallery
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 45’09”
PAMATSASTĀVS: Ian Anderson - balss, flauta, ģitāra
Martin Barre - ģitāras
John Evan - klavieres, ērģeles
Jeffrey Hammond-Hammond - basģitāra
Barriemore Barlow - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Ja man vajadzētu nosaukt trīs vislabākos 1975. gada albumus, tad viens no tiem noteikti būtu “Minstrel In The Gallery” – iepriekšējos Jethro Tull albumos nepieredzēta emociju, spēka un maiguma kombinācija, kas piedevām ir spilgti britiska. Pirmajos trijos gabalos (titulkompozīcija, “Cold Wind To Valhalla” un “Black Satin Dancer” ar fantastisku flautas solo) dzirdama smalka instrumentācija, kā arī ļoti kvalitatīvs un izteikti melodisks Ian Anderson dziedājums, un šie trīs skaņdarbi ir progresīvi vārda vistiešākajā nozīmē. Aizverot acis un iegremdējoties flautas un ģitāru skaņās, neviens nav pasargāts no nonākšanas iedomātā minestrelu priekšnesumā pirms dažiem simtiem gadu. Albuma turpinājums – “Requiem” un “One White Duck/010=Nothing At All” – ir negaidīts pavērsiens: ārkārtīgi skaistas Ian Anderson solo dziesmas akustiskās ģitāras un David Palmer diriģēta stīgu ansambļa pavadījumā. Iespējams, tieši šajā albumā vislabāk izpaužas Ian Anderson radošā personība, tāpēc nav nekāda pārsteiguma, ka diska bukleta iekšpusē iespiestas divas fotogrāfijas, kurās attēlots viens pats Jethro Tull boss (uz aizmugurējā vāka ir redzama visa grupa). Galvenais skaņdarbs šajā albumā neapšaubāmi ir gandrīz 17 minūšu garais “Baker St. Muse”, kas sastāv no četrām daļām. “Baker St. Muse” apvienoti vienviet visi elementi, kas dzirdami pirmajos piecos gabalos – elektriskās ģitāras, sitamie instrumenti, kaislīgs dziedājums, flautas, akustiskās ģitāras un stīgu instrumentu pasāžas, kā arī lieliska izdoma kompozīcijas ziņā. “Minstrel In The Gallery” beidzas ar sirsnīgu, akustisku atvadu gabaliņu “Grace”, kas ilgst tikai pusminūti. Secinājums: šis ir viens no tiem albumiem, kam jābūt katrā mājā, katrā dzīvoklī un katram rokmūzikas cienītājam. Izcils darbs!


CD NOSAUKUMS: Too Old To Rock’n’Roll: Too Young To Die
IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 42’27”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson – balss, ģitāras, flauta, mutes harmonika, sitamie instrumenti
Martin Barre – ģitāra
John Evan – klavieres
Barriemore Barlow – bungas, sitamie instrumenti
John Glasscock – basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Pēc kolosālā “Minstrel In The Gallery” iznākšanas un basģitāristu nomaiņas (Jeffrey Hammond-Hammond vietā nācis John Glasscock) bija jātop kaut kam interesantam. Diemžēl citā virzienā nekā Jethro Tull aizdevās ar konceptalbumu “Too Old To Rock’n’Roll: Too Young To Die”. Pirmās dziesmas “Quizz Kid” iesākums ir daudzsološs – mierīgs dziedājums uz akustiskās ģitāras fona, taču tad iestājas visa grupa un sākas baigais roks, prasts un brīžiem pat garlaicīgs. Otrā dziesma “Crazed Institution” ir mazliet interesantāka (īpaši vidusdaļā) un vieš zināmas cerības, kas attaisnojas akustiskajā gabalā “Salamander”, taču atkal izkūp ar galīgi debilo “Taxi Grab” – izmisīgs centiens atgriezties sendienās, kad Jethro Tull vēl spēlēja blūzroku. Pēc četrām taxicrap minūtēm klausītājs saņem nenovērtējamu balvu: pieklusinātu, melodisku un pat nedaudz sentimentālu dziesmiņu “From A Dead Beat To An Old Greaser” ar stilam atbilstošu David Palmer saksofona solo (arī šim gabalam būtu jāatrodas VISĀS Jethro Tull dziesmu izlasēs). Vēl viens – veiksmīgāks – mēģinājums atgriezties blūza pasaulē ir akustiskais gabaliņš “Bad-Eyed ‘n’ Loveless”, kam seko ironiskais, bet ne visai aizraujošais roka skaņdarbs “Big Dipper”. Cita pērle šajā albumā ir labi aranžētā titulkompozīcija – tiem, kas šo dziesmu dzird pirmoreiz, var rasties vēlēšanās to noklausīties divas trīs reizes pēc kārtas un tikpat dienas dungot lipīgo piedziedājumu (īpaši izdevies ir šī gabala videoklips). Albuma nobeigums – dziesmas “Pied Piper” un “The Chequered Flag (Dead Or Alive)” – nav smādējams, iespējams, pateicoties lielajai optimisma devai (īpaši pēdējā gabalā), kas iemiesota šajos skaņdarbos. Kopumā mani neviens nevarēs pārliecināt, ka šāds albums grupai bija vajadzīgs. Okei, saprotu, ka tādu muzikālo ietērpu prasa albuma koncepcija (stāsts par kādu rokeri), bet vai tad to ietērpu nebija iespējams radīt ar maķenīt lielāku izdomu? Galu galā, par spīti atsevišķām spožām kompozīcijām, “Too Old To Rock’n’Roll: Too Young To Die” pienācīgi novērtētu tikai pārliecināti Jethro Tull fani.


CD NOSAUKUMS: Songs From The Wood
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 41’38”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson – balss, flauta, ģitāra, mandolīna, stabules
Martin Barre – ģitāra, lauta
John Evans – klavieres, ērģeles, sintezators
Barriemore Barlow – bungas, sitamie instrumenti
John Glasscock – basģitāra, balss
David Palmer – klavieres, sintezators, portatīvās ērģeles
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Līdz ar sestā grupas dalībnieka – David Palmer – iesaistīšanos Jethro Tull sastāvā grupai izdevās atjaunot kompozīciju kvalitātes stabilitāti un pievērsties aizraujošam, pārsvarā akustiskam folkrokam. Šādas tendences bija manāmas grupas agrāko laiku ierakstos, taču toreiz tās aprobežojās ar atsevišķām dziesmiņām. “Songs From The Wood” ir albums ar deviņām kompozīcijām, no kurām ikviena ir roka klasikas nosaukuma vērta. Jau pats pirmais skaņdarbs (tituldziesma) ir izcils paraugs, kā rakstāma, aranžējama un izpildāma šāda stila mūzika – daudzbalsīgi dziedājumi, mandolīnu lietus, interesantu taktsmēru un paužu pielietošana, utt. Šim paraugam seko cits – akustiskais “Jack-In-The-Green”, kurā visus instrumentus iespēlējis pats Ian Anderson. “Cup Of Wonder” un “Hunting Girl” ir nosacīti roķīgāki gabali. Viens no jaukākajiem skaņdarbiem šajā albumā ir “Ring Out, Solstice Bells”, kura atturība un emocionalitāte vienlaikus ir apbrīnas vērta. Dziesmā “Velvet Green” Ian Anderson vokāls ir ieturēts vislabākajās trubadūru tradīcijās, bet instrumentālā starpspēle atgādina viduslaiku danci. “The Whistler” ir ekspresīvākas dabas kompozīcija – piedziedājums un stabules izpildītā tēma nudien vedina uz domām par kāju izlocīšanu. Albuma magnum opus ir gandrīz deviņu minūšu garais “Pibroch (Cap In Hand)” – viena no veiksmīgākajām kompozīcijām vairāk nekā 30 gadus garajā Jethro Tull radošās darbības vēsturē (īpaši skaista ir vidusdaļa, kurā jaušama baroka mūzikas ietekme). Albums beidzas ar brīnišķīgo “Fire At Midnight” – ideāls epilogs. Vienīgais pārmetums grupai šī ieraksta sakarā varētu skanēt apmēram tā: “Kāpēc tik maz?” Tomēr laba daudz nevajag, bet ja nu tomēr vajag, tad var uzlikt šo pašu disku atkārtošanas režīmā un iemācīties visas dziesmas no galvas, vienīgi sekas var būt tādas, ka pēc tam kādu laiku neko citu vairs negribas dzirdēt. Vēl viens izcils ieraksts no izcilas grupas, tāpēc šī Jethro Tull albuma eksemplāram būtu jāatrodas katrā dzīvoklī, kur bieži skan mūzika.


CD NOSAUKUMS: Heavy Horses
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 42’42”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson – balss, flauta, ģitāras, mandolīna
Martin Barre – ģitāra
John Evan – klavieres, ērģeles
Barriemore Barlow – bungas, sitamie instrumenti
John Glasscock – basģitāra
David Palmer – portatīvās ērģeles, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Heavy Horses” ir veiksmīgs “Songs From The Wood” turpinājums, kurā Jethro Tull pieturējušies pie folkroka tradīcijām, tomēr uzsvars ir likts uz šī salikteņa otro daļu. Akustisko skanējumu lielā mērā aizstājuši elektriskie instrumenti, bet Ian Anderson balss neizklausās tik svaigi, cik iepriekšējā albumā. Tomēr dziesmu rakstīšanas un aranžēšanas spēja nekur nav pazudusi, un tā nu reiz bija jāliek lietā, lai pēc ģeniālā “Songs From The Wood” nebūtu kauns. Dīvaina ir albuma pirmā gabala “And The Mouse Police Never Sleeps...” izvēle – ne pārāk aizraujošs no melodiskā viedokļa, taču ar lielisku instrumentāciju. Nākamais gabals ir stipri folkroķīgais, akustiskais “Acres Wild” – tā vien gribas iepļaukāt dažu labu latviešu rokzvaigzni par bezkaunīgu plaģiātu radīšanu. Trešā dziesma “No Lullaby” ir viens no diviem galveniem opusiem šajā albumā – interesants, roķīgs gabals, tomēr pārāk izstiepts, lai atstātu paliekošu iespaidu. “Moths” ir “Acres Wild” spogulis, tikai apmēram divas reizes maigāks. Īpaši neizceļas “Journey Man” – iespējams, melodisko nepilnību dēļ. Nākamās četras dziesmas pasargā “Heavy Horses” no droša kraha. Pirmā no tām ir skaistā un emocionālā “Rover” ar melodiskajām elektriskās ģitāras harmonijām galvenajā tēmā. Vēl viens lielisks folkroka paraugs ir “One Brown Mouse”, kas ļoti labi iederētos arī iepriekšējā ierakstā. Tad seko otrs šī albuma balsts – gandrīz deviņu minūšu garā, izteikti britiskā titulkompozīcija. Tā ir īsta pērle visos aspektos, noteikti ieskaitāma Jethro Tull klasisko skaņdarbu pūrā. Albums beidzas ar izjusto “Weathercock”, vēl vienu akustiska skanējuma piesātinātu folkroka gabalu (tiesa, ar elektriskās ģitāras solo). Visbeidzot, albums “Heavy Horses” atstāj zināmu noguruma iespaidu. Pieļauju, ka Jethro Tull varēja paciesties vienu gadu bez jauna studijas ieraksta, lai labākās no šeit ieguldītām idejām apvienotu ar tām, kas liktas lietā 1979. gada albumā “Stormwatch” (varbūt kāds zina, kur to ņemt?) – cik atceros, tas bija aptuveni līdzvērtīgs “Heavy Horses”, ja ne mazliet bālāks. Tomēr jāatzīst, ka “Heavy Horses” ir pietiekami labs albums, lai spētu savaldzināt vairumu to ļaužu, kas atzinīgi vērtē “Songs From The Wood” un citus Jethro Tull albumus. Galu galā rezolūciju var izteikt divos vārdos: labs ieraksts!

CD NOSAUKUMS: Stormwatch
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 45'31"
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flauta, ģitāra, basģitāra
Martin Barre - ģitāras, mandolīna
Barriemore Barlow -- bungas, sitamie instrumenti
John Evan -- klavieres, ērģeles
David Palmer - sintezatori, ērģeles
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc gandrīz divu gadu meklēšanas manā rīcībā ir nonācis tā saucamās Jethro Tull folkroka triloģijas trešais albums "Stormwatch" - labu laiku to nevarēja nopirkt nevienā mūzikas ierakstu bodē, jo tas vairs netika ražots. Jau biju paguvis gandrīz pilnībā aizmirst "Stormwatch" saturu, tāpēc, to klausoties, mani pārņēma sajūta, ka klausos to pirmoreiz... Vispirms nevar nepamanīt, ka šis albums ir daudz tumšāks nekā divi iepriekšējie, proti, "Songs From The Wood" (1977) un "Heavy Horses" (1978). Iespējams, tas ir sanācis tāds tāpēc, ka ieraksta procesu aizēnoja basģitārista John Glasscock slimība un nāve - šo iemeslu dēļ vairumu basģitāras partiju iespēlējis pats Ian Anderson (tikai trīs gabalos dzirdama John Glasscock spēle, un tie ir "Orion", "Flying Dutchman" un "Elegy"). Protams, kā pieklājas Jethro Tull albumiem, desmit skaņdarbu vidū ir atrodams pāris bezrūpīgāku gabalu - jaukais instrumentālais folkroķis "Warm Sporran", albuma pirmais gabals "North Sea Oil" un "Something's On The Move", kas noskaņas ziņā atgādina piecus gadus vecāko ierakstu "War Child". Savukārt "Orion" dziesmā "Orion" jaušamas tās Jethro Tull iezīmes, kuras ņēma virsroku aiznākamajā albumā "Broadsword And The Beast". Vēl šajā albumā ir iekļautas tādas ļoti izjustas un piezemētas dziesmiņas kā "Home" un "Old Ghosts" ar David Palmer radītiem skaistiem stīgu aranžējumiem. Viens no maniem šī albuma favorītiem ir brīnišķīgā un atturīgā akustiskā folkdziesmiņa "Dun Ringill", kas tikpat labi varēja atrasties kādā no iepriekšējiem diviem albumiem. Nedrīkst nepieminēt divus "Stormwatch" magnum opus - nosaukumam un tekstuālajam saturam atbilstošo smagnējo "Dark Ages" un fantastisko "Flying Dutchman", kuru itin labi varētu iedomāties iekļautu Grammy balvu ieguvušajā albumā "Crest Of A Knave" (1987) vai pat kolosālajā "Roots To Branches" (1995). Visbeidzot, apbrīnas vērts ir kopš debijas albuma laikiem vienīgais skaņdarbs, kura autors nav Ian Anderson, bet gan cits grupas mūziķis. Skaidrs, ka runa ir par David Palmer radīto instrumentālo kompozīciju "Elegy", izcili emocionālas, skaistas un britiskas mūzikas paraugu. Kopumā "Stormwatch" ir savā ziņā pat interesantāks nekā "Heavy Horses", taču tam pietrūkst materiāla vienotības, lai to varētu uzskatīt par tādu pašu roka klasiku kā albumu "Songs From The Wood". Tiem, kas nevarēja pieņemt čerkstošo pieskaņu Ian Anderson balsī iepriekšējā albumā, nevajadzētu raizēties ne mirkli - šeit vairs tās nav!

CD NOSAUKUMS: A
IZDOŠANAS GADS: 1980
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 42’46”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson – balss, flauta
Martin Barre – ģitāra
Dave Pegg – basģitāra
Mark Craney – bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Pēc 1979. gada albuma “Stormwatch” diezgan radikāli mainījās Jethro Tull sastāvs – no iepriekšējā personāla palikuši bija tikai Ian Anderson un Martin Barre (tiesa, John Glasscock pāragrās nāves dēļ būtu tik un tā jāpieaicina jauns basists). Jaunais basists Dave Pegg un bundzinieks Mark Craney veido visai stabilu ritma grupu, bet īpašais viesis, taustiņnieks/vijolnieks Eddie Jobson (ex-U.K.), ir atstājis jūtamu ietekmi uz šī dīvainā ieraksta saturu. “A” liecina, ka Jethro Tull bija gatavi iesoļot 80. gados augsti paceltām galvām. Albumā dominē tiem laikiem moderna skaņa, kurā akustiskiem instrumentiem (izņemot flautu) vairs nav vietas. Lai gan pirmais skaņdarbs “Crossfire” uzskatāmi demonstrē “A” stilistisko ievirzi, tas ir pagalam neinteresants. Par mata tiesu labāki ir nākamie divi gabali – “Fylingdale Flyer”, kura divbalsīgais dziedājums atgādina mēģinājumu kombinēt moderno skanējumu ar folkroku, un “Working John, Working Joe”. Stabilitāte ieviešas līdz ar ceturto gabalu “Black Sunday”, proti, vienu no veiksmīgākajām un progresīvākajām kompozīcijām šajā albumā. Tam seko vēl divi salīdzinoši interesanti skaņdarbi (“Protect And Survive” un “Batteries Not Included”), taču tad nāk divas miegainas un neizteiksmīgas dziesmas (“Uniform” un “4 W.D. (Low Ratio)”). Cita pērle šajā albumā ir instrumentālais skaņdarbs “The Pine Marten’s Jig” ar aizraujošo flautas un elektriskās vijoles saspēli. “A” epilogs ir nevainojamā, mazliet himniskā balāde “And Further On”. Secinājums: šis ir vienīgais Jethro Tull albums, kurā mēģināts apvienot progresīvo roku ar tolaik visu Eiropu pārņēmušo “jauno vilni”, tāpēc tam ir liela vēsturiska nozīme, kaut gan mākslinieciskā ziņā tas neizceļas. Albums vienīgi Jethro Tull faniem.


CD NOSAUKUMS: Broadsword And The Beast
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJFIRMA: Chrysalis Records
GARUMS: 38’10”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flauta, ģitāra
Martin Barre - ģitāras
David Pegg - basģitāra, mandolīnas, balss
Peter-John Vettese - klavieres, sintezators, balss
Gerry Conway - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc kārtējās sastāva maiņas iznākušais albums “Broadsword And The Beast” ir atšķirīgs no 1980. gada priekšteča. Ievērojami samazinājusies progresivitāte un jo īpaši “jaunā viļņa” ietekme, taču tradicionālo 70. gadu beigu Jethro Tull skanējumu tagad papildina hārdroka/AOR komponents. Vispirms par mūziķiem. Ian Anderson balsī atkal jūtama pārliecība, Martin Barre sniegums ir tikpat stabils, cik agrākos ierakstos, Dave Pegg basģitāras spēle ir ļoti dzīvīga (vienu otru brīnumu viņš bija paveicis arī diskā “A”), jaunatnācējs Peter-John Vettese ir augstas klases taustiņnieks un bundzinieka Gerry Conway sniegums perfekti atbilst mūzikai. Iespējams, “Broadsword And The Beast” ir visviendabīgākais Jethro Tull albums, jo ir ļoti grūti izcelt kādu dziesmu: tas ir ieturēts vienādā stilā no A līdz Z un visas desmit dziesmas aizskan vienā elpas vilcienā. Meldiņi nav sarežģīti, tāpēc tos var viegli uztvert un pat uzdziedāt līdzi (nepārprotiet: līdz komercijai te ir patālu). Tomēr es vēlos atzīmēt dažas dziesmas, kas, manuprāt, pilda saistošā elementa funkciju šajā albumā: enerģiskie gabali “Beastie” un “Broadsword”, svinīgais “Slow Marching Band”, nedaudz folkroķīgais “Pussy Willow”, kā arī progresīvākā augsnē izaudzētais “Seal Driver”. Ja ir kāda dziesma, kas apdraud albuma vienotību, tad tā ir “Watching Me, Watching You” ar programmētiem sitamiem instrumentiem un basu, tomēr tā pagūst beigties pirms klausītājs izbīlī iebrēcas: “Kas tad atkal?!” Kopumā arī par “Broadsword And The Beast” var droši sacīt, ka Jethro Tull nav stilistiski līdzīgu albumu, kaut gan zināmas paralēles nianšu līmenī var vilkt ar turpmākiem diviem diskiem (“Under Wraps” un “Crest Of A Knave”). Kā jau minēju, “Broadsword And The Beast” ir ļoti stabils un visai izdevies ieraksts, kuru ar patiku varētu baudīt ikviens 80. gadu rokmūzikas cienītājs un vairums Jethro Tull fanu.


CD NOSAUKUMS: Under Wraps
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 58’56”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson
Martin Barre
David Pegg
Peter-John Vettese
Gerry Conway
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Kas gan būtu domājis, ka “Broadsword And The Beast” sekos briesmīgi popsīgais “Under Wraps”? Lai gan kopš 1982. gada grupas sastāvs nav mainījies (vismaz tā var spriest pēc CD grāmatiņas, kurā redzamas tās pašas piecas personas, kas ierakstīja iepriekšējo albumu), šī albuma ierakstā talantīgais bundzinieks Gerry Conway itin bieži ticis aizstāts ar programmētām bungām. “Under Wraps” izceļas ar to, ka tas ir pirmais Jethro Tull albums, kurā gandrīz visa mūzika ir vairāku grupas mūziķu kopdarbs: līdz šim ekskluzīvais komponists bija Ian Anderson (dažos albumos gan ir norādīts, ka papildu materiālu – neprasiet, ko tas nozīmē – raksta arī pāris citu grupas mūziķu). Dziesmu vārdi liecina par autora (Ian Anderson) padziļinātu interesi par to, kas notiek šaipus slavenajam dzelzs priekškaram (“Black Volga following me/Nobody’s car/Mr. No-One at the wheel of/Nobody’s car”). Sākumā man bija grūtības sagremot faktu par Jethro Tull pievēršanos komercmūzikai, bet šim albumam piemīt sasodīta spēja pakļaut klausītājus un nu es varu sacīt, ka “Under Wraps” ir... progresīvs ieraksts!! Protams, ne jau vārdkopas “progresīvais roks” izpratnē, bet gan tāpēc, ka tas ir drosmīgs solis pretī neizpētītām teritorijām mūzikas pasaulē (vismaz šīs grupas ietvaros). Pirmās četras dziesmas ir lipīgas (jo īpaši “Lap Of Luxury” un “Under Wraps #1”), taču tām seko pieci pietiekami garlaicīgi gabali, lai tos uztvertu kā pelēcīgu, bezveidīgu skaņas masu. Tad no šīs masas iznirst “Heat” ar bezgala skaistu ievadu (flautas tēma taustiņinstrumentu pavadījumā), kas pārtop īstā poproka gabalā ar interesantu vidusdaļu un nevainojamu, bet īsu ģitāras solo. Negaidīts apbalvojums par pacietību ir “Under Wraps #2” – tā pati mūzika un tie paši vārdi, kas diska sākumā, tikai šoreiz Jethro Tull tradicionālā akustiskā izpildījumā (paldies par to!). Kad tas ir galā, atliek vienīgi pieveikt atlikušās četras dziesmas. “Paparazzi” un “Apogee” var paciest bez sevišķām grūtībām, taču, piedodiet, cik var? “Automotive Engineering” varēja mierīgi pārdot, piemēram, Human League vai citām 80. gadu superzvaigznēm. Albuma nobeigums (“General Crossing”) ir par nieka tiesu labāks, bet arī nekas prātīgs. Secinājums: ja grasāties krāt Jethro Tull diskus, tad šo atstājiet kā pēdējo pirkumu; ja negrasāties neko krāt, bet jums ienāk prātā nopirkt kādu 80. gadu vidus disku, tad labāk izvēlieties kaut ko no Duran Duran vai Frankie Goes To Hollywood (starp citu, galīgi neslikta grupa).


CD NOSAUKUMS: Crest Of A Knave
IZDOŠANAS GADS: 1987
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 48’46”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, ģitāras, bungu programmēšana, sitamie instrumenti,
flauta, taustiņi
Martin Barre - ģitāras
David Pegg - basģitāras
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Kad visas cerības sagaidīt vērā ņemamu Jethro Tull radošās darbības turpinājumu jauna albuma izskatā sāka jau pagaist, klajā nāca “Crest Of A Knave” – ieraksts, kas saņēma Grammy balvu. Droši vien ir taisnība, ka tik augstu apbalvojumu kurš katrs neiegūst, un taisnība šoreiz uzvarēja – “Crest Of A Knave” ir ne vien vislabākais Jethro Tull 80. gadu albums, bet viens no vislabākajiem 80. gadu rokmūzikas ierakstiem vispār. Beidzot Jethro Tull bija izdevies atrast SAVU jauno skanējumu, pie kura grupa pieturējās dažus turpmākos gadus. Man nav zināms iemesls, kādēļ grupu atstāja Peter-John Vettese, bet skaidrs, ka viņš vezumu vilka uz citu pusi. Tagad viņa vietā ar taustiņinstrumentiem tika galā pats Ian Anderson, turklāt atkal viņa balss ir vislabākajā formā. Tas, ka pamatsastāvā nav minēts bundzinieka vārds, nenozīmē, ka atkal pielietota bungu mašīna (tā aizstāj dzīvās perkusijas tikai trijos gabalos) – diska ierakstā piedalījušies veseli divi sitēji, un tie ir Doane Perry (divās dziesmās) un Gerry Conway (četrās dziesmās). “Crest Of A Knave” sākas ar lipīgu, labskanīgu un vienkāršu dziesmiņu “Steel Monkey”, kas dažkārt dzirdēta arī mūsu zemes radioviļņos. Otrā dziesma “Farm On The Freeway” izkliedē visas bažas, ka Jethro Tull turpina cerēt uz komerciāliem panākumiem – skaista flautas spēle, spēcīgs elektriskās ģitāras izpildījums un interesants harmoniskais pamats. “Jump Start” ir vēl viens enerģiskas, kvalitatīvas rokmūzikas paraugs, bet tam par lielisku kontrastu noder dziesma “Said She Was A Dancer”, kurā Ian Anderson turpina aizrauties ar Krievijas tēmu. Prasmi rakstīt vienlaikus ekspresīvus un melodiskus gabalus Ian Anderson apliecina ar “Dogs In The Midwinter”. Bez šaubām šī albuma lepnums ir desmit minūšu garais progresīvais opuss “Budapest” ar labi pārdomātu vokāla meldiju, neaprakstāmi smalkām un smeldzošām ģitāru, flautas un vijoles (to spēlē viesmūziķis no folkroka grupas Fairport Convention vārdā Ric Sanders) iespēlēm – šī viena dziesma ir diska cenas vērta! Grandiozai kulminācijai seko skaists, pakāpenisks atslābums divu gabalu garumā (“Mountain Men” un “The Waking Edge”). “Crest Of A Knave” izskaņa ir līdzīga ieskaņai – dziesma “Raising Steam” bez īpašām problēmām iederētos ZZ Top 80. gadu repertuārā. Secinājums: šis ir vēl viens Jethro Tull albums, kam jābūt katra rokmūzikas cienītāja ierakstu kolekcijā. Ja “Crest Of A Knave” nav tā vērts, tad pasakiet, kas ir...


CD NOSAUKUMS: 20 Years Of Jethro Tull
IZDOŠANAS GADS: 1988
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 78’29”
PAMATSASTĀVS:
dažādi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

1988. gads bija Jethro Tull jubilejas gads – grupai apritēja 20 gadi un Chrysalis Records nolēma laist klajā retāk dzirdēto gabalu apkopojumu. Lai atvieglotu klausītāju uztveri šis albums ir sadalīts četrās sīkākās daļās. Apskatīšu katru atsevišķi.
The Radio Archives & Rare Tracks
Šajā sadaļā ietilpst piecas dziesmas. Pirmās divas ierakstītas 1968. gadā Radio BBC studijā, un to nosaukumi ir “Stormy Monday Blues”, ar flautas solo paplašināts klasisks blūza gabals, kas atšķiras no pašu grupas mūziķu centieniem apliecināt sevi šajā stilā. Tad nāk turpat gadu vēlāk ierakstītais “A New Day Yesterday”, par kuru savu viedokli esmu jau izpaudis albuma “Stand Up” apskatā (vienīgi šai versijai ir kvalitatīvāka skaņa). Šī sadaļa beidzas ar diviem interesantākiem gabaliem, proti, akustisko “Summerday Sands”, kas 1975. gadā kalpoja kā singla “Minstrel In The Gallery” B-puse, un izcilā albuma “Songs From The Wood” pirmā vēstneša, “Solstice Bells” EP (1976), pārstāvis “March The Mad Scientist”, kas ierakstīts 1974. gadā.
Flawed Gems (Dusted Down)
Šis segments sākas ar 1970. gada gabalu “Lick Your Fingers Clean”, taču es dodu priekšroku “Aqualung” jubilejas izdevumā ietvertā varianta skanējumam. Divi gabali (“Overhang” un “Jack-A-Lynn”) ir ierakstīti 1981. gadā un tie tīri labi iederētos albumā “Broadsword And The Beast”; jāatzīmē ļoti emocionālais “Jack-A-Lynn”, kuru uzskatu par vienu no visveiksmīgākajām Jethro Tull kompozīcijām vispār, tāpēc jābrīnās, ko tā dara neizdoto gabalu izlasē. Vēl šeit ietilpst melodiskais, bet ne pārāk izteiksmīgais “Crossword” no 1979. gada.
The Other Sides Of Tull
Šo sadaļu esmu iecienījis visvairāk laikam tāpēc, ka tajā ir ietilpinātas galvenokārt akustiskas folkroka manierē sarakstītas dziesmiņas. Pirmā no tām ir pavisam jauna, 1988. gadā ierakstīta dziesma “Part Of The Machine” – dziesmai nav nekādas vainas, taču rodas iespaids, ka tā ir pārāk izstiepta. “Mayhem, Maybe” ir tapusi 1981. gadā (izņemot flautu, vokālu un stabules, kuras Ian Anderson pierakstījis klāt 1988. gadā) un liek aizdomāties, ka tas laiks grupai bija radoši veiksmīgs. Nākamā dziesma ir 1979. gadā ierakstītā “Kelpie” un tūlīt jāizsaka nožēla, ka tā neatrodas tā paša gada albumā “Stormwatch”. Pēc tam seko divu lielisku gabalu – “Wond’ring Aloud” (oriģināli no “Aqualung”, tagad ar Don Airey pie klaviatūrām) un “Dun Ringill” (no “Stormwatch”) – 1987. gada Londonas koncerta versijas ar ļoti labu skaņu. Tad seko dziesmas “Life’s A Long Song” un “Nursie”, kas atrodamas arī 1972. gada albuma “Living In The Past”, un pusminūti garais albuma “Minstrel In The Gallery” nobeigums “Grace” (tiesa, šī versija ir ierakstīta 1975. gadā Radio BBC studijā, taču es nesaskatu būtisku atšķirību).
Essential Tull
Pēdējā sadaļā ir četras dziesmas, par kurām var sacīt apmēram tā: “Ja neesi dzirdējis šos gabalus, tad tev nav vispār nekādas sajēgas par Jethro Tull.” Šis segments sākas ar 1970. gada fantastisko singlu “Witch’s Promise”, kas iekļauts arī albumā “Living In The Past”. Albums beidzas ar trīs dziesmu (“Living In The Past”, “Aqualung” un “Locomotive Breath”) pārsteidzoši labām koncerta versijām; pirmā no tām ierakstīta 1987. gadā Filadelfijā, bet abas pārējās – 1982. gadā Hamburgā.
Cik man zināms, šis CD jau labu laiku nav ticis tiražēts no jauna, tāpēc varu sevi uzskatīt par laimīgo īpašnieku (Rīgas veikalu plauktos, loģiski, šo disku neesmu redzējis ne reizi). Žēl, jo tas ir ļoti vērtīgs Jethro Tull ierakstu apkopojums, par kuru ir vērts maksāt kaut vai dubultā. Ieteikums: ja esat progresīvas, angliskas rokmūzikas cienītājs un redzat, ka pārdošanā ir šis albums, uzreiz grābiet to ciet, kamēr to jūsu vietā nav izdarījuši citi.


CD NOSAUKUMS: Rock Island
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 50’30”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flauta, taustiņi, mandolīna, ģitāra, bungas
Martin Barre - ģitāras
David Pegg - basģitāras, mandolīna
Martin Allcock - taustiņi
Doane Perry - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Droši vien daudzi Jethro Tull fani cerēja, ka “Rock Island” būs “Crest Of A Knave” turpinājums, tomēr šīs cerības attaisnojās tikai daļēji. Atšķirībā no 1987. gada albuma šī diska ierakstā ir piedalījies tikai viens bundzinieks (neskaitot Ian Anderson, kurš pats ierakstījis visus sitamos instrumentus divās dziesmās), taču tautsiņnieki ir veseli divi – Martin Allcock un Peter Vettese, kas reiz bija Jethro Tull pamatsastāva mūziķis (lielu daļu taustiņinstrumentu partitūru radījis un iespēlējis grupas šefs). “Rock Island” līdzība ar “Crest Of A Knave” ir saklausāma pirmajos divos roķīgajos gabalos “Kissing Willie” un “The Rattlesnake Trail”. Dziesma “Ears Of Tin” un titulkompozīcija ir veiksmīgāko un interesantāko vidū šajā albumā, taču “Undressed To Kill” un “Heavy Water” ne ar ko nepārsteidz – diezgan vienkārši un viegli uztverami roka gabali. Zināma atgriešanās 70. gados (vistuvāk albumam “Songs From The Wood”) ir konstatējama ārkārtīgi skaistajā un emocionālajā dziesmā “Another Christmas Song”, bet “Rock Island” kulminācija ir gandrīz astoņu minūšu garā kompozīcija “The Whaler’s Dues”, kura tikpat labi varēja iederēties izcilajā diskā “Roots To Branches”, kuru Jethro Tull radīja vairākus gadus vēlāk. Nav slikts arī diska priekšpēdējais gabals “Big Riff And Mando”, jo īpaši progresīvais iesākums un nobeigums. Disks beidzas ar melodisko, bet negaidīti aprauto “Strange Avenues”. Kopumā albums “Rock Island” ir nedaudz mazāks nekā vidējais aritmētiskais, kuru mēs iegūtu, saliekot kopā “Crest Of A Knave” ar jau pieminēto “Roots To Branches”. Lielākais trūkums, kas caurvij “Rock Island”, ir vokāla meldiju neizteiksmīgums un Ian Anderson balss saišu pagurušais iespaids, taču instrumentācija (sevišķi Martin Barre elektriskās ģitāras un Ian Anderson flauta) ir ar visaugstāko provi. Ieteicams albums visiem Jethro Tull faniem.


CD NOSAUKUMS: Catfish Rising
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 60’16”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, ģitāras, mandolīnas, flauta, sitamie instrumenti, bungas,
taustiņi
Martin Barre - ģitāra
David Pegg - basģitāras
Doane Perry - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Mēļo, ka “Catfish Rising” ir Jethro Tull mēģinājums vēlreiz pievērsties blūzrokam. Jāatzīst, ka tālu no patiesības šāds apgalvojums nav, kaut gan 90. gadu Jethro Tull blūzroks ir nesalīdzināmi kvalitatīvāks un savdabīgāks par to, kādu viņi spēlēja 60. gadu beigās. Līdzās grupas pamatsastāvam albuma ierakstā ir piedalījušies vairāki viesmūziķi – taustiņnieki Andy Giddings, John Bundrick un Foss Patterson, kā arī David Pegg dēls Matt. “Catfish Rising” ir trešais Jethro Tull albums pēc kārtas, kas sākas ar vienkāršu roka gabalu, vienīgi šoreiz ar interesantāku ritmisko pusi un izteiksmīgāku melodiju; tā nosaukums ir “This Is Not Love”. Tad nāk lēnāka, bet tikpat roķīga dziesma “Occasional Demons” un nelielu, mājīgu kafejnīcu atmosfērai pielāgotais skaņdarbs “Roll Yer Own”, kam varētu piešūt zināmas blūza ietekmes. Izteikti melodiskais, mazliet progresīvais “Rocks On The Road” ir noteikti viens no veiksmīgākajiem gabaliem šajā diskā. “Sparrow On The Schoolyard Wall” ir samērā viegli uztverama dziesma, kas nenoturīgākus klausītājus varētu pamudināt uz danci. Atskanot dziesmas “Thinking Round Corners” iesākumam, pirmais, kas iešaujas prātā, ir neciešamā Jethro Tull dziesma “Taxi Grab” no 1976. gada albuma, vienīgi šoreiz kā piedeva nāk “teatrālais” Ian Anderson dziedājums – labi, ka viņš nav tas, ko Latvijā sauktu par “dziedošu aktieri”. Vēl viena blūziska pērle ir sirsnīgā dziesmiņa “Still Loving You Tonight”, kuru izdevības gadījumā es būtu ieteicis autoram pārdot Chris Rea vai Eric Clapton. “Doctor To My Disease” liek klausītājam izkliegt kaut ko līdzīgu sauklim “Long Live Rock’n’Roll”. Akustiska skanējuma piesātinātajā dziesmā “Tall Thin Girl” nozīmīga loma ir interesanti izmantotiem sitamiem instrumentiem. Mākslinieciski visbagātākā kompozīcija šajā diskā ir “White Innocence”, kas atsauc atmiņā grandiozo “Budapest” no 1987. gada albuma un “The Whaler’s Dues” no “Rock Island”. Blūza augsnē meklējamas saknes gaumīgajai, bet ļoti vienkāršajai dziesmai “Sleeping With The Dog”, bet “Gold-Tipped Boots, Black Jacket And Tie” dominējošais akustiskais skanējums atgādina filmas par mežonīgiem rietumiem. Albuma izskaņa “When Jesus Came To Play” var tikt interpretēta dažādi, raugoties no tekstuālā viedokļa, bet muzikālā ziņā šis blūziskais gabals ir perfekti savā vietā. Secinājums: lai gan ir atgriezies dzīvīgums Ian Anderson vokālajā sniegumā, vairums dziedājumu ir atturīgi, tāpēc šajā albumā interesantāka ir instrumentācija, nevis vokāla meldijas. Pievēršoties blūzrokam, Jethro Tull ir atstājuši novārtā progresīvākās idejas, tāpēc “Catfish Rising” vislabāk novērtētu grupas ilggadējie fani, kā arī vienkāršas un neuzkrītošas rokmūzikas cienītāji.


CD NOSAUKUMS: Nightcap (The Unreleased Masters 1973 – 1991)
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: CD 1: 50’28”
CD 2: 70’11”
PAMATSASTĀVS:
CD 1: Ian Anderson - balss, flauta, stabule, ģitāra, mandolīnas
Martin Barre - ģitāra
John Evan - klavieres, ērģeles, sintezators
Jeffrey Hammond-Hammond - basģitāra
Barriemore Barlow - bungas
CD 2: dažādi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

25 gadus pēc Jethro Tull debijas albuma izdošanas Chrysalis Records laida klajā retrospektīvo albumu “Nightcap”, kurā apkopots 31 agrāk neizdots vai grūti atrodams skaņdarbs. Šī kolekcija noder kā vēl viens labs ieskats grupas radošajā darbībā no 1973. līdz 1991. gadam. Tā kā viss materiāls ir satilpināts divos diskos, manuprāt, visprātīgāk būtu apskatīt katru atsevišķi.
My Round – Chateau D’Isaster Tapes
Tā saucas pirmais disks, kas tika ierakstīts Parīzes tuvumā 1973. gadā, kad grupai vēl nebija nojausmas, ka daļa šo skaņdarbu tiks pārstrādāta un iekļauta albumā “A Passion Play” un “Warchild”. Jethro Tull droši vien bijusi iecere radīt konceptuālu albumu, jo gandrīz visi šajā diskā iekļautie gabali ir tematiski savienoti. Disks sākas ar trim ļoti melodiskiem instrumentāliem skaņdarbiem – “First Post”, “Animelee” un “Tiger Toon”, kuru skanējums ir lielākoties akustisks. Tikpat interesantas ir nākamās divas dziesmas “Look At The Animals” un “Law Of The Bungle”, kā arī instrumentālais “Law Of The Bungle Part II”. Smagā roka ietekmes iezīmējas dziesmā “Left Right”, kurā nepavisam neiederas flautas vīterošana, tāpēc iznākums ir drīzāk nogurdinošs nekā izklaidējošs. Līdzīgu priekšstatu rada deviņas minūtes garā, pārsvarā instrumentālā kompozīcija “Critique Oblique”, tomēr šis skaņdarbs ir ievērojami intensīvāks un interesantāks (nav krasa stilistiskā kontrasta). Pozitīvi vērtējams ir pusotras minūtes garā akustiskā dziesmiņa “Solitaire”, kas atdala “Left Right” no “Critique Oblique”. Iespējams, ka iecerētajam albumam bija paredzētas desmit kompozīcijas: uz šādām aizdomām vedina “Critique Oblique” stilā ieturētā desmitā gabala nosaukums “Post Last”. Taču ar to CD1 nebeidzas – vēl nāk trīs savstarpēji saistīti gabali: “Scenario” ir ausij tīkama, melodiska balādīte, kas atsauc atmiņā “Thick As A Brick” otro daļu, bet “Audition” un “No Rehearsal” – tradicionālā Jethro Tull stilā ieturētas kompozīcijas. Galu galā var saprast grupas nevēlēšanos izdot “Chateau D’Isaster” tūlīt pēc šedevriskā “Thick As A Brick” – Francijā ierakstītajam materiālam ir daži būtiski trūkumi aranžējuma ziņā, bet visnopietnāko postu (angliski – “disaster”) šim materiālam dara neadekvātā skaņu režija.
Your Turn – Unreleased & Rare Tracks
CD2 ir daudz kvalitatīvāks skanējums. Tajā ietvertas astoņpadsmit agrāk nedzirdētas un tikai šaurā lokā pazīstamas dziesmas, kuras apskatīšu hronoloģiskā secībā. Pirmās divas dziesmas (roķīgā “Paradise Steakhouse” un stipri progresīvā “Sealion II”) ir tapušas 1974. gadā un lielā mērā atbilst albuma “Warchild” saturam. Tajā pašā gadā tapis arī jocīgais, nepilnu trīs minūšu garais skaņdarbs “Quartet”, kurā dažas taktis patapinātas no paša J. S. Baha; šis akustiskais opuss būtu labi iederējies albumā “Minstrel In The Galler”, ja vien nebūtu trulā vokāla iestarpinājuma beigu daļā. Viens no “Nightcap” veiksmīgākajiem gabaliem ir akustiskais “A Small Cigar” (1975) ar fantastisku kordebaleta dziedājumu un David Palmer klavierspēli. Pēdējais Jethro Tull progresīvāko laiku pārstāvis šajā diskā ir absolūts Ian Anderson solo numurs – 1978. gada dziesma “Broadford Bazaar” (kaut viņa balss būtu skanējusi tik dzidri tā paša gada albumā “Heavy Horses”!). Šajā diskā visplašāk ir pārstāvēts 1981. gads, proti, laiks, kad Jethro Tull meklēja vietu 80. gadu popmūzikas karuselī. Te atrodamas veselas sešas dziesmas: ļoti veiksmīgā “Crew Nights” ar interesanto instrumentāciju un nepopsīgiem taktsmēriem vidusdaļā, vienkāršais un lipīgais poproķis “The Curse”, folkroķīgais uzbrukums britu parlamentam “Commons Brawl” ar Dave Pegg iespēlētu mandolīnu, ne pārāk aizraujošā “No Step”, kas drīzāk atgādina Grace Jones nekā Jethro Tull, un, visbeidzot, AOR un tradicionālā Jethro Tull skanējuma apvienojums gabalos “Drive On The Young Side Of Life” un “Lights Out”. Šie seši skaņdarbi neiederētos ne 1980. gada diskā “A”, nedz arī 1982. gada “Broadsword And The Beast”. Līdzīgā manierē sarakstīta šajā diskā vienīgā 1988. gadā tapusī dziesma “Man Of Principle”, kā arī ārkārtīgi emocionālais un melodiskais albuma nobeigums “Hard Liner” (1989) – vēl viena “Nightcap” pērle. Veselas četras dziesmas tikušas ierakstītas 1990. gadā: vienkāršā “Piece Of Cake”, kuru tīri labi var iedomāties kā diska “Rock Island” vai “Catfish Rising” sastāvdaļu, mazliet filozofiskā “Silver River Turning” un divi folkroķīgāki gabali – izteiksmīgais “Rosa On The Factory Floor” un lipīgais, bezrūpīgais “I Don’t Want To Be Me”. Jaunākais Jethro Tull veikums šajā apkopojumā ir lielā mērā akustiskais, nesliktais folkroka skaņdarbs “Truck Stop Runner”.
Secinājums: “Nightcap” ir interesanta un noderīga iepriekš neizdoto Jethro Tull gabalu kolekcija, tāpēc tā ir obligāti ieteicama visiem grupas faniem un jaunrades pazinējiem. Pārējiem rokmūzikas atzinējiem droši vien labāk patiktu CD2, bet atsevišķi to nopirkt laikam neizdosies.


CD NOSAUKUMS: Roots To Branches
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 60’05”
PAMATSASTĀVS: Ian Anderson - balss, flautas, ģitāra
Martin Barre - ģitāras
Doane Perry - bungas
Andrew Giddings - taustiņi
Steve Bailey - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Kad bija pagājuši četri gadi kopš albuma “Catfish Rising” iznākšanas, notika kaut kas pavisam negaidīts – dienasgaismu ieraudzīja viens no visu laiku izcilākajiem progresīvā roka ierakstiem ar nosaukumu “Roots To Branches”. Grupā uz pilnu slodzi iesaistījies taustiņnieks Andrew Giddings, taču basģitārista Dave Pegg spēle vairs dzirdama tikai trijos gabalos – aizņemtības dēļ pārējos gabalos viņu aizstājis Steve Bailey. “Roots To Branches” manāmas jaunas iezīmes – Indijas ietekmes apvienotas ar progresīvo roku un džezroku, turklāt šo kombināciju papildina perfekta instrumentācija, kā arī skaistas meldijas un tēmas. Ian Anderson vokāls atkal ir vislabākajā formā un arī flautu skanējums ir sevišķi dzidrs. Visas vienpadsmit dziesmas lieliski papildina cita citu, tāpēc grūti izcelt kādu gabalu atsevišķi. Spēcīgu iespaidu rada albuma titulgabals, kas pie viena kalpo kā ievads šim meistardarbam. Otrā dziesmā “Rare And Precious Chain” manāmas spēcīgas indiešu mūzikas ietekmes, bet trešā –“Out Of The Noise” – ir salīdzinoši vienkāršs, bet gaumīgs roka gabals. “This Free Will” turpina diska otrā dziesmā aizsākto muzikālo domu, savukārt stipri akustiskais “Valley” ir viens no iespaidīgākajiem gabaliem visā albumā. Ļoti interesants skaņdarbs ir “Dangerous Veils”, īpaši džeziskā vidusdaļa. Tad seko kompozicionāls kāpinājums divu dziesmu garumā (“Beside Myself” un “Wounded, Old And Treacherous”), kas kulminē, manuprāt, visspožākajā pērlē šajā diskā, proti, skaņdarbā ar nosaukumu “At Last, Forever”. Par dažām minūtēm īsākais, harmoniski interesantais gabals “Stuck In The August Rain” ir viens no visveiksmīgākajiem atslābumiem, kādu man ir nācies dzirdēt. Kad kulminācijas spriedze ir noņemta pavisam, seko albuma izskaņa – “Another Harry’s Bar” ar teju vai country mūzikas apzīmējuma cienīgu piedziedājumu. Kopumā albums “Roots To Branches” ir ierindojams līdzās Jethro Tull agrākiem šedevriem “Thick As A Brick” un “Songs From The Wood”, vienīgi šim ierakstam jāpieskaita klāt ārkārtīgi augstā emocionalitātes pakāpe. Galu galā šis ir tas Jethro Tull disks, kas liktu mainīt domas uz labo pusi ikvienam, kam šīs grupas agrāko laiku mūzika bija vienaldzīga. Fantastisks albums un, ņemot vērā mūziķu cienījamo vecumu, nebūšu izbrīnīts, ja no viņu puses nekā tamlīdzīga vairs nebūs, tāpēc iesaku to nobaudīt visiem, kas lasa šīs rindas.


CD NOSAUKUMS: J-Tull Dot Com
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 54’47”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flautas, ģitāra, buzuki
Martin Barre - ģitāras
Doane Perry - bungas, sitamie instrumenti
Andrew Giddings - ērģeles, klavieres, akordeons, taustiņi
Jonathan Noyce - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“J-Tull Dot Com” ir pirmais un pagaidām vienīgais Jethro Tull albums, kuru nav izdevusi firma Chrysalis Records. Grupas jaunais patvērums ir Roadrunner Records un izdevēju nomaiņa briesmīgi ieintriģēja daudzus. Jau kādu laiku pirms diska ieraksta grupas sastāvā bija iekļāvies talantīgais basists Jonathan Noyce. “J-Tull Dot Com” ir viens no retajiem grupas albumiem, kam mūziku sarakstījuši arī citi grupas dalībnieki, nevis tikai pats Ian Anderson – tiesa, Andrew Giddings kompozīcija “Nothing @ All” nepārsniedz vienu minūti un, lai gan vairumu dziesmas “Hot Mango Flush” mūzikas ir sarakstījis Martin Barre, grupas līderis ir norādīts kā līdzautors. Šī albuma saturs atšķiras no “Roots To Branches” – nav tik izvērstu kompozīciju un lielāka uzmanība pievērsta vokāla meldijām un tēmām, nevis instrumentācijai. Protams, aranžējumi ir kā allaž līmenī un visas četrpadsmit dziesmas – meistarīgi sarakstītas. Albums sākas ar roķīgo un intriģējošo “Spiral”, kam tūdaļ seko melodiskais titulgabals ar fascinējošo Najma Akhtar viesvokālu. Stilistiskā ziņā ar pirmo dziesmu sasaucas gabals “AWOL”, kas ir visgarākā (5:21) un viena no interesantākajām kompozīcijām šajā albumā. Kad izskanējusi jau pieminētā klavierminūte ar nosaukumu “Nothing @ All”, nāk ārkārtīgi emocionālā “Wicked Windows”, kas itin labi būtu iederējusies iepriekšējā albumā. Manuprāt, pilnīgi nevietā ir visai garlaicīgā kompozīcija roka stilā “Hunt By Numbers”, tomēr tā atbilst albuma kontekstam. Neapšaubāmi interesanta ir jau pieminētā dziesma “Hot Mango Flush”, kas izklaidējošā veidā sagatavo vienreizēji spēcīgajam skaņdarbam “El Nino” (mans favorīts) – visai depresīvs, bet dikti emocionāls gabals ar teju vai death metal cienīgu Martin Barre ģitāras skaņu. Pēc turpat piecu minūšu garās albuma kulminācijas uztveri neitralizē relaksējošais, viegli roķīgais skaņdarbs “Black Mamba”, kuru papildina savā ziņā ekstrēmā ekspreskompozīcija “Mango Surprise” – uz sitamiem instrumentiem balstīts iespraudums. Vēl viens izteikti melodisks ekskurss ir gabals ar nosaukumu “Bends Like A Willow” (nav skaidrs, kāpēc šī dziesma un titulkompozīcija netiek atskaņota Latvijas FM ēterā – vai tiešām mūsu sabiedrība nav pelnījusi uzzināt, ka līdzās Britney Spears, Prāta Vētrai un The Hobos eksistē Jethro Tull?!). Vienīgais, ar ko izceļas dziesma “Far Alaska”, ir flautas/taustiņu/ģitāras solo pasāžas – citādi tā pat varētu paslīdēt garām nepamanīta. Savukārt pašironiskajā (“Rusted and ropy/Dog-eared old copy/Vintage and classic/or just plain Jurassic: all words to describe me) dziesmiņā “The Dog-Ear Years” Jethro Tull atgriežas pie akustiska skanējuma. Izrādās, ka Jethro Tull nav aizmirsuši folkroka saknes, un to apliecina albuma nobeigums “A Gift Of Roses”, kas tomēr rada kaut ko līdzīgu nepabeigtības iespaidam. Varbūt tas nozīmē, ka grupa mums gatavo kādu jaunu pārsteigumu? Kamēr šai ziņā nekas nav noticis, aicinu noklausīties “J-Tull Dot Com” – šedevrs tas nav, bet labs melodiskas rokmūzikas paraugs gan.