KAIPA

CD NOSAUKUMS: Inget Nytt Under Solen
IZDOŠANAS GADS: 1976 (atkārtots, papildināts izdevums, 1993)
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Musea Records
GARUMS: 76'41"
PAMATSASTĀVS:
Ingemar Bergman - bungas, sitamie instrumenti, balss
Tomas Eriksson - basģitāra, basa sintezators, balss
Hans Lundin - klavieres, ērģeles, melotrons, sintezatori, klavinets, vibrofons,
marimba, balss
Roine Stolt - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ja pasaulē nebūtu reiz uzradusies grupa ar nosaukumu Genesis, iespējams, viņu lomu zemes virsū pildītu fantastiskais zviedru kvartets Kaipa. Taču tikpat iespējams, ka ne - klausoties albumu "Inget Nytt Under Solen", pirmās asociācijas saistās ar Genesis albumiem "Foxtrot" (1972) un "Selling England By The Pound" (1973). Gandrīz visu Kaipa mūziku sarakstījis taustiņnieks Hans Lundin un Roine Stolt, kas 90. gadu vidū vēlreiz pieteica savu klātbūtni progroka pasaulē, nodibinot lielisko grupu The Flower Kings. Skaņdarbs, uz kuru balstās šis ārkārtīgi melodiskais un interesantais albums, ir gandrīz 22 minūšu garais Hans Lundin meistardarbs piecās daļās "Skenet Bedrar", kuru, manuprāt, var uzskatīt par tikpat augstvērtīgu mūzikas paraugu, kāds ir Genesis 1972. gada albuma titulgabals. Ne mazāku ievērību pelna pārējās kompozīcijas, kas atrodamas šajā albumā, tomēr īpaši gribētu izcelt Roine Stolt sarakstīto titulskaņdarbu (tā galvenā tēma ir iekļauta arī The Flower Kings koncertalbumā "Alive On Planet Earth"). Mūziķu profesionālais līmenis ir ļoti augsts un to apliecina papildinājums 1976. gadā studijā fiksētajam materiālam - skaņdarba "Skenet Bedrar" koncertieraksts, kas veikts divus gadus vēlāk Kopenhāgenā ar basģitāristu Mats Lindberg. "Inget Nytt Under Solen". Cits - mazāk iepriecinošs - papildinājums ir četru oriģinālajā albumā iekļauto dziesmu versijas angļu valodā, kuras iedziedājis viesvokālists Lars Hoflund. Pirmkārt, viņa balss tembrs ir visai kaitinošs un vismaz man rodas priekšstats (ceru, ka nepareizs!), ka tiek izmēdīts bijušais Genesis dziedātājs Peter Gabriel. Otrkārt, Hans Lundin vokāls ir nesalīdzināmi spēcīgāks, bet diemžēl tas šo dziesmu angliskajā variantā nav pielietots (dziesmu "How Might I Say Out Clearly" nevainojamā angļu valodā iedziedājis viens no tās autoriem - bundzinieks Ingemar Bergman, arī labskanīgas balss īpašnieks). Kopumā "Inget Nytt Under Solen" liek man vēlēties iepazīties ar citiem Kaipa ierakstiem, kaut gan to skaits ir visai ierobežots. Ieteicams albums visiem skaistu meldiju un vērienīgu aranžējumu cienītājiem, bet tiem progroka faniem, kam vēl šī ieraksta nav, iesaku ieplānot pasūtījumu pa taisno no franču izdevniecības Musea.

CD NOSAUKUMS: Kaipa
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Musea Records
GARUMS: 48'05"
PAMATSASTĀVS:
Ingemar Bergman - bungas, sitamie instrumenti, balss
Tomas Eriksson - basģitāra, balss
Hans Lundin - klavieres, ērģeles, sintezatori, klavesīns, zvaniņi, balss
Roine Stolt - ģitāras, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Protams, šis Francijas mūzikas izdevniecības Musea 1993. gada izdevums nav nekas cits kā Kaipa debijas albums, kas pirmoreiz nāca klajā 1975. gada nogalē. Atšķirībā no Kaipa otrā un pēdējā albuma "Inget nytt under solen" Musea izdevuma šim diskam nav nekādu papildinājumu, un tas nozīmē, ka te ir dzirdams tikai tas materiāls, kas bija iekļauts oriģinālajā skaņuplatē. Jau savā debijā Kaipa mūziķi demonstrē augstu klasi. Par kompozīcijas platformu šim kvartetam lielā mērā kalpo ietekme no laikabiedriem Genesis, taču galvenajam mūzikas autoram Hans Lundin ir pietiekami spožas individuālās iezīmes kā kompozīcijā, tā arī taustiņinstrumentu spēlē un dziedāšanas manierē. Lai arī Genesis ir pirmā grupa, kas nāk prātā, meklējot Kaipa līdziniekus populārāku mākslinieku vidū, zviedri muzicē ievērojami akadēmiskāk un atturīgāk. Meldiņu un tēmu Kaipa debijas albumā ir tik daudz, ka disks jānoklausās vairākkārt, lai tos visus spētu atcerēties (tas pats raksturīgs arī pašreizējai Roine Stolt komandai The Flower Kings). Var jau, protams, grupai pārmest jaunības maksimālismu, taču nedrīkst noliegt mūziķu prasmi visu nospēlēt tā, ka gribas dzirdēt vēl un vēl, bet tas jau ir ārkārtīgi smalko aranžējumu nopelns. Kaipa debijas albumā vienlīdz liela loma ir izvērstām instrumentālām pasāžām un Hans Lundin spēcīgajam tenoram, kaut gan no astoņām kompozīcijām trīs ir skaisti instrumentāli skaņdarbi, no kuriem īpašas uzmanības vērts ir visnotaļ lakoniskais Roine Stolt gabals "Forlorad i Istanbul". Grūti ir izcelt kādu dziesmu, - katrā ir sava odziņa, taču, manuprāt, progroka pērles nosaukuma cienīga ir diska pirmā kompozīcija "Musiken ar ljuset" un "Ankaret". Secinājums: viens no brīnišķīgākiem debijas albumiem, kādus man jebkad nācies dzirdēt, un Kaipa muzicēšanas kontekstā tas izveidoja stabilus pamatus grupas turpmākai attīstībai, kas diemžēl ir mērojama tikai dažos gados un divos studijas albumos.

CD NOSAUKUMS: Notes From The Past
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 79'03"
PAMATSASTĀVS:
Hans Lundin - klavieres, ērģeles, melotrons, sintezatori, balss
Roine Stolt - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10
WEBLAPA:
http://kaipa.info/

Pieskaitu sevi pie tiem, kas tic dažādiem atkalapvienošanās brīnumiem, taču pat nebiju pieļāvis domu, ka vēl kādreiz piedzīvosim zviedru progroka pionieru Kaipa atkārtotu sanākšanu kopā pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma. Kāpēc šāda skepse? Kaut vai tāpēc, ka ģitārists Roine Stolt ir viena no spilgtākajām individualitātēm mūsdienu progroka arēnā (spēlē grupās The Flower Kings un Transatlantic, piestrādā arī par producentu), turklāt nevienam citam mūziķim no 70. gadu Kaipa sastāva nav izdevies uzkāpt tik augstu pa karjeras kāpnēm. No otras puses raugoties, tieši šie fakti varētu būt pamatā Kaipa līdera Hans Lundin izvēlei atsākt darbību un aicināt atpakaļ gadsimtu mijas rokmūzikas norisēs degunu apsildījušo supermūziķi Roine Stolt. Līdz ar to Kaipa mūsdienu formāts būtībā ir duets, kuram albumu "Notes From The Past" palīdzējuši ierakstīt starptautiskā progroka apritē pazīstami viesmūziķi, proti, bundzinieks Morgan Agren (no Mats & Morgan), basists Jonas Reingold (no The Flower Kings) un vokālists Patrik Lundstrom (no Ritual). Albuma nosaukums un Hans Lundin sarūpētais materiāls lieliski papildina viens otru - vairums no te atrodamajiem vienpadsmit skaņdarbiem tikpat labi iederētos 70. gadu Kaipa repertuārā. Kompozīcijā un aranžējumos nav jūtama īpaša atšķirība no sendienās izmantotās pieejas - skaidri izceltas tēmas, kas nemitīgi attīstās un papildina cita citu, saprotami sakārtots pavadījums, spēcīgs un izteiksmīgs vokāls, neuzbāzīgs un relatīvi vienkāršs ritmiskais pavadījums, skaistas solo partijas sintezatoriem un ģitārai, būtiska loma instrumentācijai utt. Varētu pat sacīt, ka Kaipa sestais albums "Notes From The Past" ir samērā vecmodīgs ieraksts, ja vien nebūtu mūsdienīgā skanējuma (albuma producents ir pats Hans Lundin). Mūzikas autors vēl aizvien dod priekšroku analogajiem taustiņinstrumentiem (melotrons, Hammond ērģeles, klavieres), kaut arī dažkārt tie ir papildināti ar moderniem emulatoriem un citām smalkām ierīcēm. Kā jau progroka veterāniem pienākas, Hans Lundin ir parūpējies, lai veselas trīs kompozīcijas ("Leaving The Horizon", "The Name Belongs To You" un instrumentālais "Morganism") pārsniegtu desmit minūšu robežu, turklāt līdzās dziesmai "Mirrors Of Yesterday" tās, manuprāt, ir visveiksmīgākās šajā albumā. Neskaitot jau pieminēto "Morganism", albumā ir vēl trīs instrumentāli skaņdarbi, kuri gan ne ar ko sevišķu neizceļas - tipiski Kaipa gabali ar attiecīgajām muzikālajām iezīmēm. Dziesma, kurai, manuprāt, nevajadzēja atrasties šajā Hans Lundin piezīmju blociņa materializējumā, ir kādas vokālistes vārdā Aleena ne visai pārliecinoši iedziedātā, garlaicīgā septiņminūšu balāde "A Road In My Mind" (mani pat māc aizdomas, vai tik autors nav mēģinājis nocopēt Tracy Hitchings no Landmarq, jo šī dziesma ir kā radīta viņas balsij un temperamentam). Galu galā gribētu tomēr ticēt, ka Hans Lundin ir atgriezies uz ilgu palikšanu un nākamais Kaipa albums būs maķenīt progresīvāks. Bet pagaidām mūsu rīcībā ir nodots "Notes From The Past" - albums, kuru mūžsenie Kaipa fani acumirklī pieņemtu kā savējo un kurš pat varētu atvērt vārtus uz progroka valstību daudziem nejaušiem garāmgājējiem, tomēr prasīgākiem šī stila cienītājiem varētu būt vēlme pēc kaut kā interesantāka un oriģinālāka.


MICK KARN

CD NOSAUKUMS: Bestial Cluster
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: CMP Records
GARUMS: 45'00"
PAMATSASTĀVS:
Mick Karn - balss, basģitāra, klarnetes, saksofons, taustiņi, programmēšana,
sitamie instrumenti
David Torn - ģitāras, mandolīna, bandžo, harmonika, taustiņi, programmēšana,
balss, sitamie instrumenti
Steve Jansen - bungas, dumbeks, kongas, balss
Richard Barbieri - taustiņi, programmēšana
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Kad kādā Rīgas mūzikas ierakstu bodē iegādājos bijušā grupas Japan basista Mick Karn solo albumu "Bestial Cluster", labi zināju, ko no tā var sagaidīt. Noklausījās un izrādījās, ka nebiju kļūdījies. Tuvākais (un vienīgais) manā rīcībā esošais salīdzinājums no šī paša talantīgā mūziķa darbu vidus ir divus gadus vēlāk iznākušais albums "The Tooth Mother", taču diskā "Bestial Cluster" Mick Karn ir izticis bez etniskiem elementiem. Tā vietu pilnībā aizpilda eksperimenti, radot veselīgu un spēcīgu konkurenci Robert Fripp, Trey Gunn un viņu sekotājiem. Mick Karn eksperimentē izteikti muzikālā veidā, kaut gan gandrīz kompozīciju pamatā ir spilgti individuālais basģitāras skanējums un virtuozais spēles stils (vienīgais izņēmums ir meditatīvais, avangardiskais gabals "The Sad Velvet Breath Of Summer And Winter", kurā Mick Karn spēlē basa klarneti). Atšķirībā no "The Tooth Mother" šī albuma ierakstā piedalījušies divi citi Japan mūziķi - buņģieris Steve Jansen un taustiņnieks Richard Barbieri, kā arī lieliskais avangarda ģitārists David Torn (viņš palīdzējis Mikam produkcijas, aranžēšanas un komponēšanas darbā). Albuma saturs ir lielākoties instrumentāls, kaut gan nebūtu taisnīgi nepieminēt paša Mick Karn iedziedāto "Back In The Beginning" (vienīgā dziesma šī vārda tradicionālā nozīmē). No šī albuma astoņiem skaņdarbiem, manuprāt, īpaši būtu jāizceļ "Saday, Maday" ar kolosālu, atmosfērisku David Torn ģitāras un David Liebman soprāna saksofona saspēli, jau pieminētais "The Sad Velvet Breath Of Summer And Winter" (ļoti skaists Joachim Kuhn klavieru ievads!) un nomierinošais albuma epilogs "Bones Of Mud". Secinājums: "Bestial Cluster" būtu sevišķs gards kumoss ikvienam intelektuālas, instrumentālas un eksperimentālas mūzikas cienītājam.

CD NOSAUKUMS: The Tooth Mother
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: CMP Records
GARUMS: 48'23"
PAMATSASTĀVS:
Mick Karn - basģitāras, balss, taustiņi, saksofons, basa klarnete, dida
David Torn - ģitāras, efekti, ūdars, sazs, ērģeles, klavieres, balss
Gavin Harrison - bungas, sitamie instrumenti, programmēšana
Jakko Jakszyk - šaums, dilruba, flauta, saksofons, ģitāras, taustiņi, programmēšana
Gary Barnacle - flauta
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Bijušā Japan basista Mick Karn solo albums "The Tooth Mother" ir neapšaubāmi viens no interesantākajiem ierakstiem manā kolekcijā. Šim neordinārajam māksliniekam palīdzējuši to uztapināt virkne tikpat savdabīgu ļaužu, kuru vidū pazīstamākie ir avangarda ģitārspēles profesors David Torn, bijušais new wave grupas Visage mūziķis Gary Barnacle, Mika sendienu muzikālo gaitu kolēģis, tagadējais Porcupine Tree taustiņnieks Richard Barbieri un tās pašas grupas līderis Steven Wilson. Galvenā vokālista pienākumus ir uzņēmies pats Mick Karn, taču, ņemot vērā visnotaļ filozofisko muzikālo pamatu, es labāk dotu priekšroku Steve Jansen balss tembram, bet viņš šajā ierakstā nepiedalās. Tiesa, arī dziedātāju ziņā "The Tooth Mother" nav nabadzīgs albums - trijās kompozīcijās līdervokāliste ir Natacha Atlas, kurai ir pa spēkam izvīterot sarežģītus Mazāzijas tautu tradīcijās ieturētus balss vingrinājumus, bet ar piebalsīm palīdz veselas divas dziedātājas (Sabine van Baaren un Christina Lux). Līdzīgi citiem projektiem, kuros iesaistīts Mick Karn, ļoti pozitīvu iespaidu rada viņa basģitāras un basa klarnetes spēle, vienīgi šoreiz šie talanta izpaušanas līdzekļi liek manīt sevi vēl vairāk - galu galā solo albums! Muzikālais materiāls svārstās no minimālisma ("There Was Not Anything But Nothing") un eksperimentāla (džez)roka ("Thundergirl" un "Little - Less Hope") līdz avangardam (titulgabals) un etniskai mūzikai ("Lodge Of Skins" un "Feta Funk"). Tik daudzveidīgu muzikālo ideju kokteilis un augsti profesionālu mūziķu kopdarbs gandrīz vienmēr garantē unikālu iznākumu, un "The Tooth Mother" nav izņēmums. Kad mūzika ir ierakstīta, atliek tikai nieka 50% darba, proti, padarīt to visu klausāmu, un arī tas šajā gadījumā ir izdevies izcili (par skanējumu rūpējies pats autors un Bruce Calder). Ja esat piekusis no Latvijas radioviļņu iekarotāju bezjēdzīgās trallināšanas un grasāties paplašināt apvāršņus, sameklējiet šo albumu un pērciet to nost. Pārliecības vairošanai varat vispirms noklausīties "Lodge Of Skins" vai "There Was Not Anything But Nothing" - vismaz mani šīs divas kompozīcijas aizsniedza līdz sirds dziļumiem pašā pirmajā klausīšanās reizē.

KILLING JOKE

CD NOSAUKUMS: Night Time
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 39'51"
PAMATSASTĀVS:
Jaz Coleman - taustiņi, balss
Geordie - ģitāras
Paul Raven - basģitāras
Paul Ferguson - bungas, balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

"Night Time" ir viens no tiem 80. gadu albumiem, kas vajāja (pozitīvā ziņā!) manu atmiņu līdz pat tai relatīvi nesenai dienai, kad to iegādājos. Šī albuma galvenās sastāvdaļas ir monotoni, bet ekspresīvi ritmi, miglaini ģitāras un taustiņinstrumentu tembri, kā arī neatkārtojamā, izaicinošā, nedaudz apātiskā un interesantā Jaz Coleman balss (līdzīgā manierē toreiz dziedāja daudzi, piemēram The Cure šefs Robert Smith). Šāda kombinācija, protams, ļoti spēcīgi iedarbojas uz psihi. Visdīvainākais, ka noskaņa nemainās visa diska skanēšanas garumā, tāpēc runāt par muzikālo daudzveidību šajā gadījumā nevar. Atceros, ka no šīs skaņas masas singlam bija izvēlēta dziesma "Love Like Blood", kuru var tiešām var uzskatīt par visveiksmīgāko kompozīciju. Lai gan pārējie skaņdarbi ir stipri līdzīgi aranžējuma ziņā, vēl gribētu izcelt tituldziesmu, "Darkness Before Dawn" un "Europe". "Night Time" vislabāk ietu pie sirds viendabīgas rokmūzikas cienītājiem, kam netīk negaidīti pavērsieni, kas spēji iztraucētu, piemēram, galvas purināšanu vienā ritmā pusstundu no vietas: tādu izskaistinājumu kā ģitāras un taustiņinstrumentu solo, vai - pasarg Dievs! -- atkāpju no pamattēmas šajā albumā nav.

KING DIAMOND

CD NOSAUKUMS: The Eye
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Dānija
IZDEVĒJS: Roadracer Records
GARUMS: 44'00"
PAMATSASTĀVS:
King Diamond -- balss, taustiņi
Pete Blakk -- ģitāras
Andy LaRocque - ģitāras
Hal Patino - basģitāra
Snowy Shaw - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šausmu meistara King Diamond piekto solo albumu "The Eye" es reiz uztvēru kā īstu medusmaizi pēc stāsta par ķertu un apsēstu vecmāmiņu divu albumu garumā ("Them", 1988, un "Conspiracy", 1989). Pirmkārt jau tāpēc, ka "The Eye" aprakstīti baismīgi un patiesi notikumi (vismaz tā stāv rakstīts CD grāmatiņā), kas risinājās tālajos franču inkvizīcijas laikos, kad tika uz sārta dedzināti tie, kurus garīdznieki un sabiedrība apsūdzēja burvestības piekopšanā. Kā ierasts, King Diamond muzikālais stāstījums ir ļoti aizraujošs. Formāts - izteikti melodisks, intelektuāls heavy metal ar zināmām pretenzijām uz apzīmējumu "progresīvs". Ja šīs rindas būtu tapušas, piemēram, 1992. gadā, mans vērtējums būtu apmēram "12 no 10", jo tieši tik grandiozu iespaidu "The Eye" tolaik atstāja uz mani kā ierindas metālistu (atradies "ierindas" metālists...Nokt.). "The Eye" ir viens no stabilākajiem King Diamond veikumiem, kurā atrodamas tādas pērles kā "The Trial (Chambre Ardente)", "Father Picard", "1642 Imprisonment" un "The Curse", kā arī brīnišķīga instrumentālā kompozīcija "Insanity". Diez vai kāds spētu mani pārliecināt, ka King Diamond daudzveidīgs vokālais sniegums ir bijis tik spožs jebkurā citā viņa albumā, pat ieskaitot viņa jaunības dienu grupas Mercyful Fate albumus. Protams, klausoties šo ierakstu tagad, 11 gadus pēc tā iznākšanas, šī mūzika vairs nešķiet tik valdzinoša kā toreiz, kad tā likās nepārprotami oriģināla, taču nekādā gadījumā nedrīkst noliegt faktu, ka King Diamond ir un paliek viena no individuālākajām personībām smagā roka vēsturē, un albums "The Eye" - viens no viņa radošās darbības augstākiem punktiem.

CD NOSAUKUMS: The Graveyard
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Dānija
IZDEVĒJS: Massacre Records
GARUMS: 61'13"
PAMATSASTĀVS:
King Diamond - balss, taustiņi
Andy LaRocque - ģitāras
Herb Simonsen - ģitāras
Chris Estes - basģitāra
Darrin Anthony - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Lai gan "The Graveyard" saturs man bija labi zināms, nolēmu atsvaidzināt atmiņu, lai uzrakstītu daudzmaz kodolīgu aprakstu. Pēdējo reizi to biju klausījies pirms pāris gadiem un atceros, ka toreiz biju lielākā sajūsmā nekā tagad, kad King Diamond teatrālie, diametrāli pretējiem kontrastiem bagātie dziedājumi liek man smieties, nevis šausmīgi baidīties (piemēram, no spokiem kapsētā). Protams, es neapšaubu viņa dziedātāja un komponista talantu, bet gan drīzāk apbrīnoju viņa izturību - viņā nav notikušas būtiskas pārmaiņas kopš tās dienas, kad viņš 80. gadu vidū atstāja grupu Mercyful Fate. Grupā, kas ierakstījusi "The Graveyard", muzicē četri ne mazāk talantīgi lietpratēji (viņu vidū arī ilggadējais King Diamond domubiedrs Andy LaRocque), kuru spēle simtprocentīgi atbilst visām heavy metal prasībām. Lūkojoties uz šo albumu objektīvāk, var droši sacīt, ka tas ir galvas tiesu pārāks (pateicoties, meldiņiem, emocionalitātei un muzikalitātei) par citiem King Diamond ierakstiem, kas sekoja 1990. gada diskam "The Eye". Iespējams, ka King Diamond vislabāk spēj apliecināt savas muzikālās īpašības konceptuālos albumos - tāds ir "The Graveyard" un tādi bija "Fatal Portrait" (1986), "Abigail" (1987), "Them" (1988), "Conspiracy" (1989) un jau pieminētais "The Eye". Šoreiz stāsts ir par kādu ārprātīgo, kas kādas pilsētas mēra izrīcību dēļ ir nonācis attiecīgā ārstniecības iestādē, no kuras viņam izdodas izbēgt. Kad tas ir noticis, stāsta varonis savām īpatnībām atbilstošā veidā atriebjas mēram. Kā jau īstiem kapeņu stāstiņiem pieklājas, arī šis beidzas nelaimīgi. Ak, jā - galvenie notikumi risinās kapsētā, tāpēc albumam ir tāds nosaukums. Secinājums: ja jums ir bail no tumsas, rēgiem un heavy metal, metiet šim albumam līkumu, bet ja ar šīm parādībām esat uz "tu", šim King Diamond ierakstam ir jābūt jūsu kolekcijā.

MICHAEL KISKE

CD NOSAUKUMS: Instant Clarity
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Raw Power Records
GARUMS: 55'10"
PAMATSASTĀVS:
Michael Kiske - balss, taustiņi, ģitāras, efekti, klavieres
Kay Rudi Wolke - bungas, ģitāra
Jens Mencl - basģitāra
Ciriaco Taraxes - ģitāra, klavieres
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Michael Kiske dziedātāja talantu esmu apbrīnojis kopš tās dienas tālajā 1987. gadā, kad izdzirdēju grupas Helloween albumu "Keeper Of The Seven Keys". Tā bija šī dziedātāja spožā debija Lielajā Rokmūzikas Valstībā. "Instant Clarity" tika izdots gandrīz desmit gadus vēlāk. Šajā laikā Michael Kiske bija piedzīvojis Helloween stilistiskās ievirzes maiņu no heavy metal līdz absolūtam roka kokteilim albumā "Chameleon", līdz beidzot sanāca tā, ka pieminētā grupa palika bez skanīgās un spēcīgās balss īpašnieka. Muzikālā ziņā "Instant Clarity" ir ideāla liecība Michael Kiske nodarbei aizvadīto desmit gadu garumā - pāris solo albumā iekļauto dziesmu itin labi iederētos kādā no Helloween ("The Calling", "New Horizons") meistardarba "Keeper Of The Seven Keys" divām daļām, divas ("So Sick", "Thanx A Lot!") - tās pašas grupas diskā "Pink Bubbles Go Ape", vēl dažas ("Be True To Yourself", "Somebody Somewhere", "Hunted" un lieliskais epilogs "Do I Remember A Life?") - jau minētajā "Chameleon". Šādai brutālai kategorizācijai nekādi nepakļaujas divas dziesmas, kuru autors nav pats solists, bet gan ģitārists Ciriaco Taraxes ("Burned Out") un bundzinieks Kay Rudi Wolke ("Time's Passing By"). Īpaši gribētu izcelt ārkārtīgi lirisko balādi "Always", kas lieliski apliecina Michael Kiske spēju sarakstīt vienkāršu un ļoti emocionālu mūziku. Līdzās pamatsastāvam šī diska ierakstā piedalījušies divi ģitāristi, kas šo albumu padara gandrīz vai par Heavy Metal Guitar Dream Team kopsapulci - bijušais Iron Maiden ģitārists Adrian Smith un ex-Helloween pārstāvis Kai Hansen (tagad spēlē pazīstamajā vācu metālvienībā Gamma Ray), turklāt abi vēl ir piedalījušies dažu gabalu komponēšanā. Secinājums: "Instant Clarity" var diezgan pamatoti uzskatīt par Helloween albumā "Chameleon" izteiktās muzikālās domas papildinājumu - viss materiāls ir tiešs, viegli uztverams, ekspresīvs un vienīgais izskaistinājums ir Norbert Krietemeyer flautas iespēles dziesmā "Do I Remember A Life?" Līdz ar to "Instant Clarity" ir ieteicams tiem, kas dod priekšroku melodiskai rokmūzikai un nebaidās no daža laba metāliska ģitāras rifa.

VITALIJ KUPRIJ

CD NOSAUKUMS: High Definition
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 43'23"
PAMATSASTĀVS:
Vitalij Kuprij - taustiņi, klavieres
Greg Howe - ģitāras, basģitāra
Jon Doman - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad iegādājos instrumentālo disku "High Definition", Padomju Savienībā dzimušā taustiņinstrumentu virtuoza Vitalij Kuprij (arī grupas Artension dalībnieka) vārds man nebija svešs - biju lasījis viņa talantam veltītus slavinājumus dažos žurnālos un Internet lapās. Vairums šo atsauksmju liecināja, ka šis mūziķis rīkojas ar klaviatūrām līdzīgi kā Jimi Hendrix ar ģitāru, un ar šādu izteikumu pietiek, lai izsauktu interesi ikvienā rokmūzikas cienītājā. Ar lielu uzmanību noklausījos "High Definition", bet kaut kāda iemesla dēļ Jimi Hendrix vietā man iešāvās prātā cita ģitārista vārds - Tony MacAlpine! Iespējams, tāpēc, ka ierakstā ir piedalījies līdzīga kalibra sešstīdznieks Greg Howe, kura spēles stils perfekti atbilst Vitalij Kuprij mūzikai. "High Definition" ļauj spriest, ka Vitalij Kuprij ir spēcīgi ietekmējies no klasiskās mūzikas un 80. gadu heavy metal ģitāristiem. Visas deviņas kompozīcijas, kas ietveras šajā albumā, ir izpildītas tehniski perfekti neatkarīgi, vai tiek lietotas klavieres, vai sintezators. Līdzās septiņiem paša sarakstītiem skaņdarbiem ir nepilnu minūti garš fragments no V. A. Mocarta la minora sonātes un gabals ar nosaukumu "Opus 1", kura pamattēmu pirms dažiem gadsimtiem radīja pats Nikolo Paganini. Oriģinālkompozīcijas nevarētu nosaukt par sevišķi daudzveidīgām, taču to nemaz nav tik daudz, lai pagūtu apnikt. Manuprāt, diskā ir tikai viens nedaudz vājāks gabals - "Divided World", bet par veiksmīgākajām Vitalij Kuprij kompozīcijām uzskatu "Symphony V" un "Parallel In Time". Nedomāju, ka pareiza ir bijusi bundzinieka izvēle, jo Jon Doman spēlē salīdzinoši vienkārši, taču var gadīties, ka autors bija vēlējies atrast bundzinieku bez pretenzijām uz solista statusu. Vislielākais mīnuss šajā citādi fantastiskajā albumā ir skanējums (skaņu režisora lomu pildījis Greg Howe): lai gan taustiņinstrumentu un ģitāras balanss ir ļoti tuvu ideālam, bungu skaņa ir diezgan nekonkrēta, bet basģitāru var dzirdēt tikai ar zināmu piepūli. Secinājums: jauks, temperamentīgs, virtuozas spēles pārpilns albums, kas vislabāk ietu pie sirds Tony MacAlpine un 80. gadu vidus Yngwie Malmsteen faniem, kā arī atvērtu skatījumu apveltītiem klasiskās mūzikas cienītājiem.