KING CRIMSON


CD NOSAUKUMS: In The Court Of The Crimson King
IZDOŠANAS GADS: 1969
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: E'G Records
GARUMS: 43'51"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Ian McDonald - pūšamie instrumenti, vibrofons, taustiņi, melotrons, balss
Greg Lake - basģitāra, balss
Michael Giles - bungas, sitamie instrumenti, balss
Peter Sinfield - dzeja
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Ja interesējaties par nekomerciālu rokmūziku, tad vārdi King Crimson un Robert Fripp jums noteikti būs pazīstami. Lai gan viņi nebūt nebija stila, kuru tagad sauc par progresīvo roku, aizsācēji, viņi noteikti bija vieni no pirmajiem, kam izdevās pievērst tik lielu sabiedrības uzmanību. Ne jau ar mūziku un interesantu dzeju vien, bet arī ar atzinīgi vērtējamu profesionālo līmeni, bez kura šo piecu jaunekļu novatoriskās idejas nebūtu pienācīgi materializētas kaut vai, piemēram, viņu debijas albumā "In The Court Of The Crimson King" - ierakstā, kuru, iespējams, divas trešdaļas pasaules progroka fanu uzskata par visbūtiskāko veikumu šī stila vēsturē. Debijas albumā grūti ir spriest, kurš ir grupas galvenais ideologs, tomēr, spriežot pēc faktiem, šķiet, ka tas bija pūtējs/taustiņnieks Ian McDonald - tieši viņš ierosināja šādu grupas nosaukumu un ir divu ļoti skaistu kompozīciju autors ("I Talk To The Wind" un "The Court Of The Crimson King"). Pārējos trīs gabalus sarakstījuši visi grupas dalībnieki kopā, no kuriem vislabāk pazīstams džezroķīgais skaņdarbs ar nosaukumu "21st Century Schizoid Man" ar ritmiski ļoti sarežģītu vidusdaļu. Vēl šeit ir atrodama smeldzoša balāde "Epitaph" ar brīnišķīgu Greg Lake dziedājumu un melotrona skaņas slāņiem, kā arī 12 minūšu gara kompozīcija "Moonchild" - vairāk nekā pusi tās skanēšanas laika grupas mūziķi eksperimentē ar skaņu (turpmākos albumos līdzīga izrēķināšanās ar klausītāju uztveri kļuva par tradīciju, bet šajā albumā vēl tas notiek ļoti askētiski). Kopumā šis albums ir gan muzikāli, gan tembrāli ļoti bagāts, tāpēc to droši var uzskatīt par vienu no progresīvās rokmūzikas pīlāriem. Šim ierakstam jābūt katrā mājā.

CD NOSAUKUMS: In The Wake Of Poseidon
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 41'06"
PAMATSASTĀVS: Robert Fripp - ģitāra, melotrons, ierīces
Greg Lake - balss
Michael Giles - bungas
Keith Tippet - klavieres
Mel Collins - saksofoni, flautas
Peter Giles - basģitāra
Peter Sinfield - dzeja
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Grūti iedomāties, ka pēc tik spožas debijas kā albums "In The Court Of The Crimson King" varētu sekot kaut kas līdzvērtīgs. Vēl jo vairāk šaubas pastiprina fakts, ka pirms otrā albuma ieraksta no grupas aizgāja viens no galvenajiem ideju ģeneratoriem, proti, pūtējs/taustiņnieks Ian McDonald. Ar vienu kāju laukā no King Crimson jau bija Greg Lake, kurš šajā diskā tikai dzied (basu iespēlējis bundzinieka Michael Giles brālis Peter). Gandrīz visas mūzikas autors ir Robert Fripp, tāpēc šis albums ir uzskatāms kā viņa gara piesardzīgs lidojums. Tieši tā - angliskā piesardzība ir labi jūtama viscaur šim ierakstam: sak, ja kopēšu iepriekšējo albumu, tad mani apvainos par talanta trūkumu, bet ja aiziešu citā virzienā, tad novērsīsies fani. King Crimson patiešām bija izdevies atrast šauro vidusceļu, kaut gan uzbūves ziņā "In The Wake Of Poseidon" diezgan stipri atgādina debijas albumu. Piemēram, skaņdarbā "Pictures Of A City" saklausāmas paralēles ar "21st Century Schizoid Man", "Cadence And Cascade" ar Gordon Haskell pie mikrofona ir ģitāriska alternatīva "I Talk To The Wind", titulskaņdarbs ir radniecīgs kompozīcijai "Epitaph", savukārt 11 minūšu garajā opusā "The Devil's Triangle" (tajā atskan pāris taktis no debijas albuma tituldziesmas, bet skaņdarba pirmā daļa izklausās pēc Gustava Holsta "Mars, The Bringer Of War" adaptācijas, kaut gan attiecīgas norādes nekur nav minētas) ir atkārtoti "Moonchild" nobeiguma eksperimenti, vienīgi šoreiz tie ir apmēram 73 reizes skaļāki un paniskāki. Jauna iezīme ir džezroķīgā kompozīcija "Cat Food", kurā sevi apliecina ne vien Robert Fripp, bet arī Rīgā reiz koncertējušais avangardists Keith Tippet. Tāpat jāpiemin galvenā tēma (manuprāt, interesantākais jauninājums), kas albuma sākumā tiek nodziedāta, albuma vidū to nospēlē akustiskā ģitāra, bet izskaņā dziedājums ir apvienots ar ģitāru. Secinājums: lai gan attīstības ziņā grupa ar šo albumu necik tālu no debijas netika, "In The Wake Of Poseidon" ir un paliek viens no progresīvās rokmūzikas stūrakmeņiem. Ļoti saprātīgs, bet uzmanīgs solis.

CD NOSAUKUMS: Lizard
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 42'41"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, melotrons, ierīces, taustiņi
Mel Collins - flauta, saksofoni
Gordon Haskell - balss, basģitāra
Andy McCulloch - bungas
Peter Sinfield - dzeja
VĒRTĒJUMS: 7 no 10
"Lizard" ir noteikti viens no interesantākajiem King Crimson albumiem. Robert Fripp un draugi vairs neseko pirmajos divos albumos iedibinātajām tradīcijām - "Lizard" ir izdevies mēģinājums atrast jaunu skanējumu. Lielā mērā mērķis ir sasniegts, pateicoties daudz plašākam akustisko instrumentu pielietojumam mūzikā, kuru varētu nosaukt par progresīvā roka kombināciju ar eksperimentālu džezroku. Ievērojami mainījies arī grupas sastāvs - no tās grupas, kas debitēja nepilnus divus gadus agrāk vairs bija palikuši tikai divi, proti, Robert Fripp un Peter Sinfield. "Lizard" ir simtprocentīgs šī autoru tandēma kopdarbs, kas sākas ar satriecoši skaistu kompozīciju "Cirkus". Jau pašā sākumā patīkami pārsteidz dziedātājs Gordon Haskell, kurš jau sevi bija apliecinājis dziesmā "Cadence And Cascade" iepriekšējā albumā. Mierpilnajam ievadam seko galvenā tēma, kas sastāv no dažām notīm, bet atstāj ārkārtīgi spēcīgu iespaidu (Fripa akustiskās ģitāras vinjetes jau vien ir ko vērtas!). Nākamās divas kompozīcijas "Indoor Games" un "Happy Family" iet kopā kā roka ar cimdu - pamatīgs eksperimentāls džezroks, kurā kārtējo reizi brīnumus dara pianists Keith Tippet. "Lady Of The Dancing Water" ir, iespējams, viena no visveiksmīgākajām King Crimson balādēm, kas jebkad sarakstīta, un tajā līdzās vokālistam izceļas pūtējs Mel Collins. Galu galā vēl tikai atliek pieminēt albuma titulskaņdarbu četrās daļās, kas ilgst 23 minūtes. Pirmā daļa "Prince Rupert Awakes" nekādā ziņā nevarētu nosaukt par tipisku šai grupai (varbūt tāpēc, ka to ir iedziedājis Yes vokālists Jon Anderson). Otrā daļa "Bolero - The Peacock's Tale" ir instrumentāls pirmās daļas turpinājums: šīs daļas nobeigums ir lielisks piemērs, cik plaši var izvērst vienu nieka tēmiņu. Titulskaņdarba trešajai daļai "The Battle Of Glass Tears" ir trīs apakšsegmenti, kas caurmērā līdzinās albuma pirmajiem trim gabaliem: Gordon Haskell mierīgais dziedājums pirmajā no tiem ("Dawn Song") nemaz neliecina par to muzikālo haosu, kas iestājas līdz ar otro apakšsegmentu ("Last Skirmish") un atrisinās trešajā segmentā ("Prince Rupert's Lament") ar izteikti progresīvu elektriskās ģitāras solo uz hipnotizējoša, monotona ritmiskā pamata. Skaņdarba "Lizard" pēdējā daļa "Big Top" izklausās pēc 2. Pasaules kara laika valša bumbvedēju uzlidojuma laikā - "tas gramofons ir galīgi samaitājies!" Kopumā "Lizard" ir vērtējams kā unikāls eksperiments, tomēr dažbrīd rodas iespaids, ka muzikālās idejas varēja būt izteiktas mazliet kompaktāk (visvairāk tas attiecas uz titulgabalu), tāpēc tas ieteicams galvenokārt avangarda cienītājiem.

CD NOSAUKUMS: Islands
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 44'04"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, ierīces, harmonijs
Mel Collins - flautas, saksofoni, balss
Boz - balss, basģitāra
Ian Wallace - bungas, sitamie instrumenti, balss
Peter Sinfield - dzeja
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Savdabīgajam "Lizard" sekoja vēl viens albums, kas King Crimson diskogrāfijā ir izceļams ar sevišķi lieliem burtiem - "Islands". Tas ir vienīgais grupas albums, kas ieturēts stilā, kuru varētu nosaukt par progresīvu kamerdžezroku. No "Lizard" ir saglabājies vienīgi plašais akustisko instrumentu pielietojums un eksperimentālā pieeja kompozīcijā, taču šoreiz šie eksperimenti ir mazāk avangardiski. Mainījies ir bundzinieks un basists/vokālists - vēlāk šie neapšaubāmi talantīgie mūziķi nodibināja pazīstamo rokgrupu Bad Company. Tāpat kā iepriekšējos albumos, arī šoreiz līdzās grupas pamatsastāvam ierakstā piedalījušies vairāki viesmūziķi, no kuriem visvairāk vēlētos izcelt pianistu Keith Tippet un obojistu Robin Miller. Albums sākas ar diviem savstarpēji savienotiem gabaliem - atturīgo un melodisko "Formentera Lady" un Robert Fripp roka ģitāras eksperimentiem ar nosaukumu "Sailor's Tale". Šī kombinācija veido lielisku albuma vizītkarti. "The Letters" atturības ziņā sasaucas ar pirmo gabalu, taču šim skaņdarbam ir vēl pilnasinīgāka instrumentācija. Šai dziesmai seko roka gabals "Ladies Of The Road" ar tipisku bītlu piedziedājumu - ļoti neparasta dziesma. Par visu visvairāk šajā albumā mani pārsteidz (protams, pozitīvā ziņā) pēdējie divi skaņdarbi: romantiskais, akadēmiskais "Prelude: Song of The Gulls", kas rada priekšstatu, ka to būtu iespēlējis neliels stīgu ansamblis (CD grāmatiņā nekas tamlīdzīgs nav pieminēts), un ārkārtīgi skaistā titulkompozīcija ar askētiski kulminējošu nobeigumu. Vienīgi nav skaidrs, kam domāts īsais papildu gabaliņš, kurā dzirdama stīgu ansambļa noskaņošanās un dažādas balsis. Kopumā "Islands" ir atturīgāks, bet, manuprāt, visādā ziņā veiksmīgāks par iepriekšējo albumu, tomēr arī šo ierakstu vislabāk spētu uztvert mākslinieki un nobrieduši klausītāji, kas ir paguvuši dzirdēt pietiekami daudz mūzikas, lai saprastu, ka "Islands" ir kaut kas vienreizējs. Ģeniāls albums!

CD NOSAUKUMS: Larks' Tongues In Aspic
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 46'42"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, melotrons, ierīces
David Cross - vijole, alts, melotrons
John Wetton - basģitāra, balss
Jamie Muir - sitamie instrumenti
Bill Bruford - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pēc gandrīz pilnīgas sastāva maiņas King Crimson paveica negaidīto - pievērsās eksperimentālai, progresīvai rokmūzikai. No iepriekšējā sastāva bija vairs palicis tikai pats Robert Fripp, bet viņam talkā nāca četri talantīgi mūziķi, no kuriem divi bija sasnieguši zināmu ievērību rokmūziķu aprindās - bijušais Yes sitējs Bill Bruford un Family basists John Wetton (pēdējam tika uzticēti arī līdervokālista pienākumi). Augsti profesionālu spēli demonstrē stīdzinieks/taustiņnieks David Cross un sitamo instrumentu virtuozs Jamie Muir. Par dziesmu vārdiem gādāja jauns dzejnieks vārdā Richard Palmer-James, kurš aizstāja līdzšinējo grupas dalībnieku Peter Sinfield. Šādā sastāvā King Crimson devās studijā, lai iemūžinātu savu, iespējams, visnozīmīgāko albumu "Larks' Tongues In Aspic". Tajā ietvertas sešas kompozīcijas, no kurām trīs ir dziesmas (mūziku šim albumam ir rakstījuši visi pieci grupas mūziķi dažādās kombinācijās). Albums sākas ar titulskaņdarba pirmo daļu (gandrīz 14 minūtes), kas sākas ar mierīgām, bet intriģējošām sitamo instrumentu skaņām. Tā paiet pirmās trīs minūtes un pēc tam iestājas David Cross vijole un alts, kas rada harmonisku pamatu Robert Fripp elektriskai ģitārai. Kad ir sasniegts kulminācijas punkts, iestājas visa grupa un apvienojas izteikti smagā instrumentālā rokmūzikā neregulāros taktsmēros. Diska pirmās četrpadsmit minūtes dod pilnīgu ieskatu turpmākajā albumā, kaut gan albuma otrā dziesma "Book Of Saturday" ir ļoti mīlīga, īsa balādīte uz interesanta elektriskās ģitāras arpeggio fona. "Exiles" ir izvērsta dziesma, kurā kārtējo reizi var pārliecināties par David Cross un Robert Fripp instrumentālista talantu. Šai dziesmai seko vēl viena - "Easy Money": ironisks uzbrukums vieglas komerciālas veiksmes tīkotājiem. Īpašas ievērības cienīgas ir albuma pēdējās divas instrumentālās kompozīcijas - "The Talking Drum" un titulgabala otrā daļa, kas ir, iespējams, viens no vislabāk uzskatāmajiem tā laika King Crimson muzikālās agresijas iemiesojumiem. Kopumā par "Larks' Tongues In Aspic" var sacīt: jauns sastāvs, jauna mūzika. Vienīgā starpība starp šo gadījumu un iepriekšējām sastāva maiņām ir tāda, ka pie šādas muzicēšanas manieres King Crimson pieturējās, rakstot nākamos divus skaņu albumus, tāpēc šis ir patiesi nozīmīgs pavērsiens uz to pusi, kurp neviens progresīvās rokmūzikas mākslinieks līdz šim nebija devies. Ļoti interesants albums!

CD NOSAUKUMS: Starless And Bible Black
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: E'G Records
GARUMS: 46'47"
PAMATSASTĀVS:
David Cross - vijole, alts, taustiņi
Robert Fripp - ģitāra, melotrons, ierīces
John Wetton - basģitāra, balss
Bill Bruford - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Albums "Starless And Bible Black" ir ievērojams jau tajā ziņā vien, ka tas būtībā ir koncertieraksts, kas veikts 1973. gada rudenī Holandē. Protams, pēc tam studijā ticis noslīpēts skanējums un izlabotas kļūdas, ja tādas vispār ir bijušas (?) - par to var pārliecināties ikviens, jo nesen Robert Fripp mūzikas izdevniecība Discipline Global Mobile laida klajā nerediģētu tā paša koncerta ierakstu ar visiem aplausiem "The Night Watch" ("Starless And Bible Black" aplausi ir izgriezti laukā). Pārsteidzoši kvalitatīva ir šī albuma skaņa, un tas ir ļoti būtisks faktors, kas palīdz uztvert ritmiski un harmoniski bagāto King Crimson mūziku. Pirmā dziesma "The Great Deceiver" sākas ar agresīvu, virtuozu visas grupas spēli, kur galveno tēmu atskaņo David Cross vijole. Nākamā dziesma "Lament" ir nosacīta atslodze, jo tās beigu daļā agresija atjaunojas ar jaunu spēku. Trešais skaņdarbs "We'll Let You Know" ir īsa instrumentāla improvizācija eksperimentāla džezroka stilā, kurā īpaši spīd Bill Bruford bundzinieka talants. Ceturtā dziesma "The Night Watch" šokē ar emocionāliem meldiņiem, vienkāršo elektriskās ģitāras tēmu un izcilo aranžējumu - tā liek skudriņām skraidīt pār manu muguru ik reizi, kad to dzirdu. Kārtējais instrumentālais šedevrs ir mierpilnais "Trio" ar melotrona solo (!). Nākamais skaņdarbs "The Mincer" varētu tikt nosaukts par dziesmu, kaut gan lielu daļu aizņem visai neuzbāzīga improvizācija, bet dziedāšana sākas tikai kompozīcijas otrajā pusē. Šis gabals apraujas pavisam negaidīti - brīdī, kad mierīgā ūdens burbuļošana ir sasniegusi tādu stadiju, kad jāsāk gaidīt kaut kas līdzīgs milzu geizera strūklai, tiek pielikts punkts, kam pēc īsas pauzes seko tikpat mierīga burbuļošana instrumentālā titulskaņdarba izskatā. Tiesa, šoreiz grupa visai ātri metas izvērstā improvizācijā, kas tiek nemitīgi attīstīta deviņu minūšu garumā, bet arī šoreiz grupa iztiek bez muzikāla atrisinājuma. Līdz ar pirmajām Robert Fripp skaņdarba "Fracture" skaņām (pārējos gabalus sarakstījuši visi grupas mūziķi dažādās kombinācijās) kļūst skaidrs, ka King Crimson ir taupījušies majestātiskam izvirdumam pašās albuma beigās, atstājot nesatricināmu iespaidu. Secinājums: "Starless And Bible Black" ir mākslas darbs, kas radīts lielākoties māksliniekiem - žēl, ka neprotu zīmēt, bet vismaz domās man rodas grandiozi brīvas formas traipi dažādās krāsās ik reizi, kad klausos šo albumu. Fantastisks darbs!

CD NOSAUKUMS: Red
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 39'57"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, melotrons
John Wetton - basģitāra, balss
Bill Bruford - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

"Red" ir pēdējais 70. gadu King Crimson studijas albums, kuru daudzi atzīst par grupas visveiksmīgāko ierakstu. Šāds izteikums ir labi saprotams, jo "Red" iekļautās piecas kompozīcijas ir stilistiskā ziņā kaut kas līdzīgs iepriekš paveiktā retrospektīvai. Atšķirībā no diviem iepriekšējiem albumiem "Red" ierakstā piedalījušies viesmūziķi: vijolnieks David Cross, saksofonisti Mel Collins un Ian McDonald, obojists Robn Miller un kornetists Marc Charig. "Red" sākas ar varenu instrumentālu titulkompozīciju, kas itin bieži tiek iekļauta mūsdienu King Crimson koncertu repertuārā - iespējams, tās uzbrūkošais tiešums ir kalpojis par pamatu daudziem 80. un 90. gadu grupas skaņdarbiem. Albuma otrais gabals "Fallen Angel" pārsteidz ar ļoti skaistu vokāla meldiju, bet trešā dziesma "One More Red Nightmare" ir iepriekšējo divu skaņdarbu vidējais aritmētiskais, kas papildināts ar smalku instrumentālo vidusdaļu, kurā izceļas pieaicinātie pūtēji. "Providence" ir kārtējais mākslas darbs, kas balstīts uz improvizācijām un atgādina iepriekšējā albuma kompozīcijas "Fracture" un "We'll Let You Know", kā arī "The Talking Drum" no "Larks' Tongues In Aspic". Eksperimentālo vijoles un ģitāras saspēli satur kopā stabila ritma grupa, un vairākus gadus vēlāk, kad King Crimson atsāka darbību, vairākiem instrumentāliem eksperimentiem tika pielietoti līdzīgi aranžējumi. "Red" nobeigums "Starless" ir noteikti viens no visveiksmīgākajiem gabaliem, kādus King Crimson jebkad radījuši - brīnišķīga ģitāras tēma, skaista vokāla meldija, izvērsta un kāpinoša vidusdaļa, džezroķīga instrumentāla kulminācija un atslābums nobeigumā, kurā atkārtota sākuma tēma. Secinājums: tā kā "Red" uz salīdzinoši ilgu laiku palika pēdējais King Crimson studijas albums, tas ir lielisks piemērs, kā jārīkojas mūziķiem, kad viņi sajūt radošā izsīkuma tuvošanos - jāieraksta neaizmirstams, monumentāls albums un tad klusītēm jāpasaka "uz redzēšanos", lai pēc vairākiem gadiem atgrieztos ar milzīgu blīkšķi un jaunām idejām.

CD NOSAUKUMS: Discipline
IZDOŠANAS GADS: 1981
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 38'08"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, ierīces
Adrian Belew - ģitāra, balss
Tony Levin - stick, basģitāra, balss
Bill Bruford - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

King Crimson atgriezās progresīvā roka apritē pavisam negaidīti ar šokējoši novatorisku albumu "Discipline". Tas ne vien iezīmēja mūsdienu King Crimson sākumu, bet arī spēcīgi satricināja 80. gadu sākuma rokmūzikas pasauli. No iepriekšējā sastāva grupā vairs bija palikuši tikai Robert Fripp un Bill Bruford, bet talkā viņiem bija nākuši divi pieredzējuši mūziķi - Adrian Belew, kas bija paguvis uzspēlēt David Bowie grupā, un Tony Levin, kurš piedevām bija ļoti pieprasīts sesijas mūziķis. Par līdervokālistu kļuva Adrian Belew - šo pareizo izvēli apliecina fakts, ka viņš vēl joprojām nav mainījis savu lomu grupā. Līdz ar "Discipline" King Crimson izdevās saglabāt vietu progresīvā roka avangardā, kaut gan no 70. gadu skanējuma te vairs nav ne miņas. Aizmirstiet par pūšamiem un stīgu instrumentiem - tie pieder pagātnei! Tagad King Crimson galvenais ierocis ir divas ģitāras, kas veido neaprakstāmus, tehniski sarežģītus skaņu musturus. Abi ģitāristi lieliski papildina viens otru, bet ritma sekcija Bruford un Levin izskatā rada daudzveidīgu, bet stabilu pamatu sešstīgu dueta muzikālai izvirtībai. Lai gan no septiņām "Discpiline" iekļautām kompozīcijām tikai divas ir instrumentālas ("The Sheltering Sky" un titulgabals), šajā materiālā lielākoties uzsvērta vienreizējā instrumentācija. Dziesmās "Elephant Talk", "Indiscipline" un "Thela Hun Ginjeet" vokāls izpilda kaut ko līdzīgu mūzikas instrumentu funkcijai, tomēr ir arī meldiņi, kas atbilst jēdziena "dziesma" būtībai ("Frame By Frame", "Matte Kudasai"). Lai gan viss albums ir uzskatāms par unikālu un monumentālu veikumu, īpaši jāatzīmē dziesmas "Frame By Frame" un "Matte Kudasai", kā arī abas instrumentālās kompozīcijas. Secinājums: viens no ievērojamākiem albumiem progresīvās rokmūzikas vēsturē, tāpēc tam ir jābūt ikviena šī stila cienītāja ierakstu kolekcijā.

CD NOSAUKUMS: Beat
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: Virgin/E'G Records
GARUMS: 35'13"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, ērģeles, fripertronika
Adrian Belew - ģitāra, balss
Tony Levin - stick, basģitāra, balss
Bill Bruford - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Izcilajam atdzimšanas albumam "Discipline" sekoja "Beat", kuru es uzskatu par King Crimson visnopietnāko mēģinājumu gūt komerciālus panākumus. Lai gan albumā "Beat" tiek tālāk attīstīta "Discipline" muzikālā doma, šoreiz izteiksmes līdzekļi ir salīdzinoši vienkārši. Pirmkārt, kompozīcijas vairs nav tik garas un, otrkārt, dziesmas daudz vairāk atbilst šī vārda jēgai (grupa gan neiztiek bez ierastām ģeķībām, piemēram, dziesmā "Neurotica"). Nosacīti tradicionāla ievirze ir pirmajiem diviem gabaliem ("Neal And Jack And Me" un jo īpaši "Heartbeat"), bet drīz vien šo noskaņu izdemolē agresīvs instrumentālais uzbrukums ar nosaukumu "Sartori In Tangier" - klasisks 80. gadu King Crimson piemērs! Nākamā dziesma "Waiting Man" ar lielisku Bill Bruford sitamo instrumentu spēli ir pirmo trīs gabalu kopsumma salīdzinoši mierīgā izpildījumā. "Neurotica" atgādina "Indiscipline" no iepriekšējā albuma, bet liriskā, maigā dziesmiņa "Two Hands", kurai vārdus sarakstījusi Adrian Belew kundze Margaret, ir viens no veiksmīgākajiem skaņdarbiem visā albumā (sapņaino noskaņu ideāli papildina Tony Levin stick spēle). "The Howler" ir pietiekami sarežģīta kompozīcija ar interesantām taktsmēru maiņām, bet ne pārāk izteiksmīgu vokāla meldiju. Albuma epilogs "Requiem" būtu sevišķi gards kumoss īsteniem šīs grupas cienītājiem - tas ir gaumīgs, avangardisks, uz improvizācijām balstīts eksperiments. Secinājums: ja jums "Discipline" šķiet interesants, bet pārlieku sarežģīts ieraksts, tad "Beat" varētu būt tieši laikā. No King Crimson fanu viedokļa raugoties, jāatzīst, ka "Beat" nav ierindojams pašu veiksmīgāko grupas albumu vidū.

CD NOSAUKUMS: Three Of A Perfect Pair
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: E'G Records
GARUMS: 41'15"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Adrian Belew - ģitāras, balss
Tony Levin - basģitāra, stick, sintezators, balss
Bill Bruford - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Nedaudz komerciāli virzītajam albumam "Beat" sekoja "Three Of A Perfect Pair", kurā ietvertas gan vienkāršākas dziesmiņas, gan sarežģītākas un noskaņām bagātākas kompozīcijas. "Three Of A Perfect Pair" sākas ar visnotaļ viegli uztveramo titulgabalu, kam seko viens no retajiem King Crimson lipekļiem "Model Man" - nav saprotams, kādēļ šo gabalu nav iecienījušas Latvijas FM stacijas! "Sleepless" ir fantastiski atlētiskas muzicēšanas paraugs ar ekspresīvu Adrian Belew un Tony Levin dziedājumu. "Man With An Open Heart" sasaucas ar albuma otro gabalu, bet instrumentālais "Nuages (That Which Passes, Passes Like Clouds)" ir viens no visveiksmīgākajiem King Crimson 80. gadu skaņdarbiem. "Industry" ir septiņu minūšu garš instrumentāls uzbrukums klausītāju uztverei - mūzika šajā gabalā par visiem 100% atbilst nosaukumam. Kad tas ir pagājis, nāk līdzīgā manierē izpildītā dziesma "Dig Me", kuru nekad neesmu uzskatījis par ārkārtīgi veiksmīgu darbu - pietrūkst melodijas un vienotības instrumentālajā pavadījumā. "No Warning" ir kārtējais eksperiments bez īpaši izstrādātas formas un satura (iespējams, tā bija iecerēta kā improvizācija, taču tādā gadījumā jāatzīst, ka 70. gados šādi skaņdarbi bija krietni sakarīgāki). Albums beidzas ar pērles nosaukuma cienīgu, smalku instrumentālo grāvēju "Larks' Tongues In Aspic, Part III" - šis gabals nāk kā pestīšana pēc trijiem ļoti dīvainiem skaņdarbiem. Secinājums: mazliet veiksmīgāks albums par "Beat", tomēr tas nespēj sasniegt "Discipline" augstumus. Tiem, kas tos nav dzirdējuši un kam patīk tehniski perfekti izpildīti muzikālie eksperimenti, šis albums ir ieteicams tāpat kā citi 80./90. gadu King Crimson albumi.

CD NOSAUKUMS: Thrak
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: Virgin/DGM Records
GARUMS: 56'39"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, ierīces, melotrons
Adrian Belew - ģitāra, balss
Tony Levin - basģitāras, kontrabass, balss
Trey Gunn - stick, balss
Pat Mastelotto - bungas
Bill Bruford - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"THRAK" nāca līdzīgi zibens spērienam skaidrā dienā. Tiesa, King Crimson apvienošanos iezvanīja gadu agrāk iznākušais īsais albums "VROOM", kurā ir ietvertas dažas kompozīcijas no "THRAK". Nu King Crimson bija kļuvis par dubulttrio - divi ģitāristi, divi basisti un divi bundzinieki. Lai gan ir bieži nācies lasīt kritiķu un pašu mūziķu atzinumus, ka šajā ierakstā nav pilnībā ticis realizētas šāda sastāva priekšrocības, tik spēcīgus atgriešanās albumus līdz šim izdevies radīt reti kurai grupai (viens no tuvākiem salīdzinājumiem varētu būt šīs pašas grupas disks "Discipline", 1981). Albuma ievadam kalpo divi postoši, smagi un skaisti (!) instrumentāli skaņdarbi - "VROOM" un "Coda: Marine 475". Tad seko divas brīnišķīgas dziesmas - majestātiskā "Dinosaur" un lirisma piesātinātā balāde "Walking On Air", kas atgādina Adrian Belew solo darbus un dažu labu The Beatles gabalu. "Laiks uzspēlēt no sirds," noteica Robert Fripp un aicināja grupu pievienoties divos muzikālos eksperimentos: "B'Boom" sagatavo gaidāmam sprādzienam, kas izpaužas dikti agresīvajā titulgabalā. "Inner Garden I" ir īsa, liriska atkāpe ar emocionālu Adrian Belew dziedājumu. Dziesmai "People" ir relatīvi komerciāls raksturs, taču tajā apbrīnas vērta ir ritma sekcijas spēle (kā jau popmūzikā pieklājas!). Apmēram minūti garie iespraudumi "Radio I" un "Radio II" ir uztverami kā Robert Fripp mūzikas izjūtas pašapliecinājums, kurā tikai viņam vien zināmā veidā tiek radītas neaprakstāmi skaņas viļņi. Šos iespraudumus šķir viena no visveiksmīgākajām 90. gadu King Crimson kompozīcijām - "One Time", kurā vēlreiz ar ļoti izjustu dziedājumu izceļas Adrian Belew. Vienīgā atšķirība starp "Inner Garden II" un "Inner Garden I" ir vārdos un skanēšanas ilgumā (pirmā daļa ir par pusminūti garāka). Viens no dīvainākajiem gabaliem šajā ierakstā ir "Sex Sleep Eat Drink Dream", kurā skaidri uztveramu melodiju un instrumentālo pavadījumu laiku pa laikam pārtrauc tikai King Crimson raksturīgs haoss. Albums beidzas ar diviem instrumentāliem gabaliem, līdz ar to likumsakarīgi noslēdzot šo iespaidīgo ciklu ar nosaukumu "THRAK" - "VROOM VROOM" ir lielā mērā balstīts uz diska ievada tēmu, bet "VROOM VROOM: Coda" izklausās pēc tikko izskanējušā gabala palēninātas versijas. Nenoliedzami interesants atrisinājums! Kopumā "THRAK" ir neapgāžams pierādījums King Crimson oriģinalitātei mūsdienās, kad gandrīz viss, ko mēs klausāmies, šķiet jau simtiem reižu dzirdēts. Šie seši mūziķi nebaidās būt vieni savā lauciņā, tāpēc viņi ir iemantojuši pelnītu rokmūzikas lietpratēju cieņu.

CD NOSAUKUMS: Absent Lovers
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: DGM
GARUMS: 104'31"
PAMATSASTĀVS:
Adrian Belew - ģitāra, bungas, balss
Robert Fripp - ģitāra
Tony Levin - basģitāra, stick, sintezators, balss
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pateicoties faktam, ka 90. gadu sākumā King Crimson ģitārists Robert Fripp nodibināja izdevniecību Discipline Global Mobile, klajā ir nākuši vairāki vēsturiski viņa grupas koncertieraksti. Vēl jo lielāks prieks, ka lielākā daļa šo ierakstu ir salīdzinoši kvalitatīvi, un viens no tādiem ir dubultdisks "Absent Lovers", kurā iekļautais materiāls tika ierakstīts 1984. gada turnejas pēdējā koncertā Kanādas pilsētā Monreālā. "Absent Lovers" ievads ir instrumentāla improvizācija "Entry Of The Crims", kura progresējošā dinamika noved pie fantastiski izpildītas "Larks' Tongues In Aspic, Part III" versijas. Līdzās šiem diviem skaņdarbiem dubultalbumā atrodami vēl sešpadsmit citi, pārsvarā no 80. gadu albumiem. "Discipline" (1980) ir pārstāvēts gandrīz visā pilnībā (vienīgais izņēmums ir "The Sheltering Sky"), no albuma "Beat" (1982) Monreālā tika spēlēti trīs skaņdarbi ("Heartbeat", "Sartori In Tangier" un "Waiting Man") un no "Three Of A Perfect Pair" (1984) - seši (titulgabals, "Sleepless", "Man With An Open Heart", "Industry", "Dig Me" un jau pieminētais "Larks' Tongues In Aspic, Part III"). Patīkami, ka Frips un Ko. nebija aizmirsuši iekļaut koncertprogrammā tādus 70. gadu grāvējus kā "Red" un "Larks' Tongues In Aspic, Part II" sevišķi atlētiskā izpildījumā. Mūziķu spēle ir apbrīnojami intensīva un precīza (īpaši Bill Bruford un Tony Levin) - King Crimson gara darbi nekad nav bijuši vienkārši, tāpēc viņu faniem vienmēr ir interesanti dzirdēt, kā grupa tiek galā koncertā ar sarežģītām taktsmēru un neiedomājamām harmonijas maiņām. Uzdevumu augstumos ir Adrian Belew, kura efektīvais, skaņas eksperimentiem bagātais ģitārspēles stils ideāli papildina nenogurstošā novatora Robert Fripp unikālos akordu virknējumus. Visbeidzot, Adrian Belew ir ne vien perfekts ģitārists, bet arī lielisks dziedātājs un atraktīvs publikas uzmanības piesaistītājs. No šiem astoņpadsmit skaņdarbiem kā īpaši izdevušos dzīvā izpildījuma paraugus būtu jāizceļ dziesmas "Thela Hun Ginjeet", "Three Of A Perfect Pair", "Elephant Talk" un "Waiting Man", kā arī instrumentālās kompozīcijas "Larks' Tongues In Aspic, Part II" un "Discipline". Lai gan kopumā "Absent Lovers" uzskatu par visveiksmīgāko King Crimson koncertalbumu, nevarētu piekrist, ka muzikālais materiāls ir pārlieku daudzveidīgs, tāpēc pieļauju, ka šos divus diskus pilnībā spēs izbaudīt vienīgi tie, kas ir iecienījuši šī kvarteta 80. gadu studijas albumus. King Crimson nepazīst jēdzienus "kompromiss" un "klišeja" un "Absent Lovers" to uzskatāmi apliecina. Teicams koncertalbums!

CD NOSAUKUMS: The ConstruKction Of Light
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJFIRMA: Virgin/DGM Records
GARUMS: 57'15"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Adrian Belew - ģitāra, balss
Trey Gunn - basģitāra, baritona ģitāra
Pat Mastelotto - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"The ConstruKction Of Light" iznāca pēc tam, kad Robert Fripp piederošā mūzikas izdevniecība DGM bija laidusi klajā četrus šausmīgi eksperimentālus albumus ar nosaukumiem ProjeKct One, ProjeKct Two, ProjeKct Three un ProjeKct Four, kuros muzicēja dažādi King Crimson mūziķi dažādās kombinācijās. No "ConstruKction Of Light" varēja gaidīt kaut ko līdzīgu, taču katrā ziņā ne to, kas ir apkopots šajā šķietami grūti sagremojamā diskā. "The ConstruKction Of Light" ir ķīmiskas reakcijas rezultāts, kas iegūts sagāžot vienā ietilpīgā toverī iepriekšējā studijas albuma "Thrak" ekspresīvākos momentus un visu četru ProjeKct eksperimentu koncentrātu. Muzikāls karaļūdens? Varbūt, vienīgi šī vārdu savienojuma otrā daļa ir stipri nevietā - šo materiālu nekādā ziņā nevar nosaukt par "ūdeņainu". Albumā "The ConstruKction Of Light" ir apvienota gūzma kontrastu - smagums, trauslums, enerģija, skaistums, spēks, ēterisks vieglums, utt. Pirmā gabala "ProzaKc Blues" pirmās taktis ir iznīcinoši smagas, kas blūzu atgādina tikai iztālēm (vienīgā saikne ir meklējama harmoniskajā struktūrā un vārdos). Titulgabals sastāv no divām daļām (dziedāts tiek tikai otrā daļā), un, iespējams, tas ir visvieglāk uztveramais skaņdarbs šajā albumā; tūlīt jāaizrāda, ka uztraukumam nav pamata - no komercijas šeit nav ne smakas. "Into The Frying Pan" ir vēl viens vokāli instrumentāls šoks, kas turpinās deviņu minūšu garajā instrumentālajā skaņdarbā "FraKctured", kura piespiedu noklausīšanās pieklājīgā skaļumā desmit reizes no vietas būtu ideāli iedarbīgs soda mērs ļaundariem - noziegumu skaits valstī strauji samazinātos. Līdzīgu pielietojumu (līdzās mūzikas baudīšanai) varētu rast arī dziesmai ar ļoti dīvainu nosaukumu - "The World's My Oyster Soup Kitchen Floor Wax Museum", tikai šajā gadījumā vajadzētu uzmanīties no pārdozēšanas. Izrādās, ka 2000. gads bija īstais laiks, lai iemūžinātu turpinājumu "Larks' Tongues In Aspic": nu mūsu rīcībā ir vienreizēji smaga un smalka ceturtā daļa (pirmās divas tapa pirms 28 gadiem, bet trešā - pirms 16 gadiem), kas plūstoši pāriet uz albuma pamatlaika nobeigumu "Coda: I Have A Dream", kurā, kā nojaušat, apspēlēts tumšādainā jeņķu demokrāta Martin Luther King slavenais citāts. Pagaidot gandrīz minūti, klausītājs tiek aplaimots no jauna ar septiņām minūtēm ProjeKct X gabala "Heaven And Earth", kuru var uztvert kā balvu par pacietību, ka ir nonākts tik tālu - haoss ir pierimis un nu to ir aizstājis miers virs zemes un jūsu skaļruņu sistēmās... Galu galā ir bail iedomāties, kas no šī diska būtu iznācis, ja par divām vienībām nebūtu samazinājies grupas sastāvs. Jau kuro reizi par King Crimson var teikt tā: "Nekas tamlīdzīgs vēl nav dzirdēts!" Tātad - patīk vai nē, jums ar šo grupu ir jārēķinās, jo viņi ar jums nerēķināsies ne par ko. Secinājums: "The ConstruKction Of Light" ir opuss, kas vieniem liktu nosirmot, bet citiem - priecāties. Vietu pa vidu nav un nevar būt...

CD NOSAUKUMS: Live At Summit Studios
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 70'33"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp -- ģitāra, melotrons
Mel Collins -- saksofons, flauta, melotrons
Boz Burrell - balss, basģitāra
Ian Wallace - bungas, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Live At Summit Studios" ir kārtējais King Crimson disks, kas pieejams tiem, kas reģistrējušies DGM kolekcionāru klubā. Tas, protams, nozīmē, ka šo albumu veikalos var nemeklēt, bet, lai pie tā tiktu, ikviens interesents ir laipni aicināts uzmeklēt DGM interneta lapu un kļūt par minētā kluba biedru, iepriekš iepazīstoties ar visnotaļ stimulējošiem noteikumiem. Nav šaubu, ka to vērts ir darīt kaut vai šī viena nieka diska dēļ! Visas septiņas kompozīcijas un improvizācijas ierakstītas 1972. gada 12. martā Denverā nolūkā atskaņot šo mūziku ēterā. Diemžēl šis ir viens no pavisam nedaudzajiem lieliskā King Crimson sastāva, kurš radījis fantastisko studijas albumu "Islands" (1971), dzīvā izpildījuma ierakstiem. Pasteigšos piebilst, ka "Islands" šajā diskā ir pārstāvēts pavisam skopi, proti, tikai ar instrumentālo skaņdarbu "Sailor's Tale". Divas kompozīcijas - "Pictures Of A City" un "Cadence And Cascade" - nāk no albuma "In The Wake Of Poseidon" (1970), kuras Boz Burrell ir izdevies nodziedāt vismaz tikpat kvalitatīvi, cik Greg Lake un Gordon Haskell šo dziesmu oriģinālversijās. King Crimson debijas albumu pārstāv mūžam jaunā kompozīcija "21st Century Schizoid Man" - šī versija izceļas ar apbrīnojami perfektu mūziķu savstarpējo saprašanos (īpaši tas attiecināms uz abiem ritmiķiem). Līdzās šiem četriem labi pazīstamajiem skaņdarbiem šajā diskā vēl ir atrodami trīs izteikti džezīgi gabali: "Groon" ar smalku un nenogurdinošu Ian Wallace bungu solo, improvizācija "Summit Going On" un no autoru tandēma Pharaoh Sanders & Leon Thomas patapinātā dziesmiņa "The Creator Has A Master Plan", uz kuras harmoniskiem pamatiem King Crimson ir uzbūvējis grandiozu improvizāciju "Summit And Something Else". Kopumā "Live At Summit Studios" ir uzskatāms par satriecoši kvalitatīvu ierakstu gan izpildījuma, gan skanējuma ziņā, tāpēc tas būtu īpaši gards kumoss ikvienam Robert Fripp un viņa domubiedru jaunrades cienītājam un džezroka fanam.

CD NOSAUKUMS: Live At Cap D'Agde
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 60'27"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp -- ģitāra
Adrian Belew -- ģitāra, balss
Tony Levin - Stick, basģitāra
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Live At Cap D'Agde" ir kārtējais DGM Collectrors Club paredzētais izdevums, un šajā stundu garajā, brīnišķīgajā koncertalbumā King Crimson uzskatāmi demonstrē savu pārākumu pār vairumu savu laikabiedru - citu progrokeru - centieniem 80. gadu sākumā. Viss šajā koncertalbumā satilpinātais materiāls ticis fiksēts divās Francijas pilsētās 1982. gada 26. un 27. augustā, proti, kad šis King Crimson sastāvs jau bija paguvis izdot studijas albumus "Discipline" (1981) un "Beat" (1982). Tieši uz šajos albumos iekļautajiem gabaliem ir balstīts "Live At Cap D'Agde", un vienīgais izņēmums ir azartiski un agresīvi izpildītais instrumentālais fenomens "Larks' Tongues In Aspic Part 2" no tāda paša nosaukuma (bez "Part 2") 1973. gada albuma, kas kalpo kā šī koncertieraksta nesatricināms epilogs. No pirmajiem diviem King Crimson 80. gadu studijas albumiem plašāk pārstāvēts ir, manuprāt, visos aspektos veiksmīgākais un novatoriskākais "Discipline", kaut gan "Live At Cap D'Agde" sākas ar grandiozu, pagarinātu "Waiting Man" (no "Beat") versiju. Tam seko trīs skaņdarbi no "Discipline" - enerģiskais "Thela Hun Ginjeet", skaistais "Matte Kudasai" un plašā instrumentālā kompozīcija "The Sheltering Sky". "Neal And Jack And Me" no "Beat" un "Elephant Talk" no "Discipline" nāk pašā laikā, sagādājot kaut ko līdzīgu atslodzei, kas nevelkas ilgāk par desmit minūtēm. Pirms jau pieminētā epiloga spriedze pieaug trīskārt, jau atskanot visai lakoniskajam un interesantajam Bill Bruford sitamo instrumentu solo šī koncertalbuma kulminācijas - skaņdarba "Indiscipline" (no "Discipline") - ievadā. Vienīgi jāpiebilst, ka 12 minūtes vēlāk šo šaušalīgi smago opusu nomaina vēl viens atalgojums klausītājiem ar mazākām prasībām pret mūziku, proti, pēc King Crimson standartiem mērojot, lipīgā popdziesmiņa "Heartbeat". Kopumā "Live At Cap D'Agde" ir pamatoti uzskatāms par vēl vienu lielisku pārsteigumu no DGM rīcībā esošo King Crimson koncertierakstu klāsta, lai gan, kā jau īstiem koncertierakstiem pieklājas, uzmanīgāk ieklausoties, retumis atklāsies pa kādai neritmiski nospēlētai frāzei, taču skaņa un vokālais sniegums ir nevainojams. Obligāti ieteicams ieraksts visiem 80. gadu un mūsdienu King Crimson faniem!

CD NOSAUKUMS: King Crimson On Broadway
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 101'00
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp -- ģitāra, skaņas
Adrian Belew -- ģitāra, balss
Tony Levin - Stick, basģitāras
Trey Gunn - touch ģitāra
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti
Pat Mastelotto - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Protams, šis nav vienīgais King Crimson dubulttrio koncertieraksts, taču tas nenozīmē, ka tas prasītu mazāku ievērību nekā, piemēram, veikalos nopērkamais "B'Boom" divu disku komplekts. "King Crimson On Broadway" ekskluzivitāti pastiprina vēl viens apstāklis: tas ir pieejams tikai un vienīgi tiem, kas iestājušies DGM kolekcionāru klubā. Kā noprotat, dubultalbumā "King Crimson On Broadway" iekļautie koncertieraksti veikti Ņujorkā, un tas notika 1995. gada novembrī. Raksturojot šī koncertalbuma saturu īsumā, varu ar milzu pietāti pavēstīt, ka zvērs ir pamodies... Tiem, kas pārmeta šī paša sastāva radītam studijas albumam "THRAK" (1995) cilvēkresursu - dubulttrio - nepilnīgu izmantošanu, vajadzētu noklausīties šo fantastiski spēcīgo dzīvo ierakstu. Nevaru apgalvot, ka man pēdējo desmit gadu laikā būtu nācies dzirdēt lielu birumu tik daudzpusīgu un enerģisku koncertierakstu kāds ir šis, turklāt izpildījums un skaņa ir perfekta. Līdzās materiālam no albuma "THRAK" (to šeit pārstāv ne mazāk kā desmit gabali!) šajos divos diskos ir pietikusi vieta arī 70. un 80. gados tapušai mūzikai. Kā gan iztikt bez publikas favorītiem "Red", "Larks' Tongues In Aspic Part 2", "The Talking Drum", "Elephant Talk", "Indiscipline" un "Three Of A Perfect Pair"? Pazīstamās kompozīcijas papildina koncerta ievads "Conundrum" divu bundzinieku izpildījumā, kas nav iekļauts nevienā King Crimson studijas albumā (sitēji uzspīd arī otrā diska vidū novietotajā sitaminstrumentu duetā "Prism"), bet Trey Gunn un Tony Levin savu māku demonstrē improvizācijā "Two Sticks", kas plūstoši pārtop vienā no King Crimson 80. gadu pērlēm, proti, skaņdarbā "Elephant Talk". Koncertos ierakstītajam materiālam ir lakonisks muzikāls postskripts - improvizatorisks skaņdarbs, kam dots nosaukums "Fearless And Highly THRaKked" (vai tik 70. gados šis gabals nesaucās savādāk?!). Secinājums: "King Crimson On Broadway" iemiesots tik majestātisks spēks un smalkums, kādu klausītājiem spēj piedāvāt vienīgi šis dubulttrio, kas sastāv no sešiem tik izciliem mūziķiem.


CD NOSAUKUMS: VROOM VROOM
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 128’23”
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, skaņas
Adrian Belew - ģitāra, balss
Tony Levin - Stick, basģitāras
Trey Gunn - touch ģitāra
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti
Pat Mastelotto - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pēdējo divu gadu laikā King Crimson faniem būtu bijis grēks sūdzēties, ka viņi ir tikuši kaut kādā ziņā aizmirsti. Lūk, vēl viens piemērs – divu disku komplekts ”VROOM VROOM” ar 1996. gada augustā Mehiko veiktiem koncertierakstiem. Saprotamu iemeslu dēļ šajā dubultalbumā visplašāk ir pārstāvēts tolaik svaigākais King Crimson studijas albums ”THRAK” (desmit gabali, no kuriem divi atkārtojas divas reizes – protams, atšķirīgos izpildījumos un katra versija citā diskā). Nav aizmirsti arī tādi daudziem progrokeriem labi pazīstami skaņdarbi no grupas sendienu pūra kā ”21st Century Schizoid Man” (fantastiski kvalitatīvs sniegums!), ”The Talking Drum”, ”Larks’ Tongues In Aspic, Part II”, ”Red” un ”Elephant Talk”. Līdz ar to ”VROOM VROOM” var pamatoti uzskatīt ne vien par 90. gadu vidus King Crimson dubulttrio dzīvā skanējuma standartu apliecinājumu, bet arī par retrospektīvu atskatu šīs grupas fenomenāli radošajā darbībā. Līdzās studijas albumos atrodamajām kompozīcijām šajos divos diskos ir iekļauti arī daži retumi, piemēram, lieliskais sitamo instrumentu duets ”Prism” (četrarpus minūtes!), divarpus minūšu garā improvizācija ”Biker Babes Of The Rio Grande”, basistu duelis ”Two Sticks” un… Latvijas radioklausītājiem pazīstamās John Lennon dziesmas ”Free As A Bird” interpretācija, kuru adekvātā stilā nodziedājis Adrian Belew (vienas pašas ģitāras pavadījumā, kas gan vairāk izklausās pēc klavierēm). Šo rindu lasītājiem, kuriem King Crimson nosaukums neko daudz neizsaka, varētu būt nepieciešams kaut vai aptuvens šī dubultalbuma raksturojums. Pirmkārt, King Crimson mūzika allaž ir bijusi balstīta uz ārkārtīgi spēcīgu un smalki pārdomātu instrumentāciju, novatoriskām, oriģinālām idejām kompozīcijā, improvizācijā un aranžējumos, kuru īstenošanai 90. gados par līdzekli kalpoja sešu ārkārtīgi talantīgu un virtuozu mūziķu sastāvs. Otrkārt, šo koncertierakstu skaņas kvalitāte ne par mata tiesu neatpaliek no studijas albuma ”THRAK” (1995) skanējuma. Treškārt, King Crimson eksperimentiem ar skaņām nav robežu, jo īpaši koncertos – ģitāru un sitamo instrumentu ierastās skaņas trāpīgi papildina dažādi izrotājumi, kas panākti, laižot darbā mūsdienīgus procesorus (piemēram, skaņdarbi ”B’Boom”, ”THRAK” un ”Biker Babes Of The Rio Grande”). Secinājums: ”VROOM VROOM” ir vēl viens lielisks koncertierakstu apkopojums, kuru vajadzētu lūkot sameklēt ikvienam sevi cienošam King Crimson fanam – par spīti faktam, ka repertuāra, skanējuma un izpildījuma ziņā tas praktiski neatšķiras no gadu agrāk iznākušā ”King Crimson On Broadway”. Galu galā te ir ietverta liela daļa šīs grupas zelta fonda…


CD NOSAUKUMS: Level Five
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 45’46”
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Adrian Belew - ģitāra, balss
Trey Gunn - Warr ģitāra
Pat Mastelotto - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Pa vidu vairākiem pārskatāmā pagātnē izdotiem King Crimson arhīva koncertierakstu albumiem ir noslēpies kāds salīdzinoši jauns šīs grupas dzīvā izpildījuma paraugs – ”Level Five”. Šī albuma materiāls ir ierakstīts 2001. gada Ziemeļamerikas koncertturnejas laikā un sākotnēji to bija paredzēts pārdot vienīgi grupas koncertu laikā, taču nu jau tas ir iekļauts izdevniecības DGM parastajā katalogā. Tas nozīmē, ka tagad vairs nav obligāti jādodas pāri okeānam uz King Crimson koncertu (Eiropā tie nenotiek bieži), lai tiktu pie sava eksemplāra, bet pietiek ar paviesošanos izdevniecības interneta lapā www.disciplineglobalmobile.com, kur to var iegādāties par ļoti saprātīgu cenu. Atšķirībā no 70. – 90. gadu King Crimson koncertierakstu apkopojumiem ”Level Five” pārsteidz ar necilo skanēšanas laiku – nieka 45 minūtes! Vēl viens pārsteigus – šajā diskā nav nevienas pašas klasiskās King Crimson kompozīcijas; viss materiāls ir balstīts uz 90. gados radīto mūziku un emocionāli krāšņām improvizācijām, kas dažbrīd atsauc atmiņā kādu no šīs grupas mūziķu projektiem (PojeKcti). Par albuma vizītkarti varētu noderēt piecarpus minūšu garais, mierīgi pulsējošais ievada gabals ”Dangerous Curves”. Nākamais ir titulskaņdarbs, kas, pateicoties smagnējam ritmam un specifiskajam ģitāru aranžējumam, izklausās pēc izrāvuma no šī kvarteta jaunākā studijas albuma ”The ConstruKction Of Light” (2000). Vairāk eksperimentu ar skaņām sastopam desmit minūšu garajā kompozīcijā ”Virtuous Circle” – mierpilnā ievaddaļa, kas balstīta uz bungu un basa izspēlēta ritma smalku ierīču pārveidotu ģitāras skaņu pavadījumā, takti pa taktij noved pie lakoniskas starpspēles un spēcināta, izvērsta nobeiguma. Vienīgais skaņdarbs, kurā dzirdama dziedāšana, ir šī diska kulminācija, proti, divdaļīgais opuss ”The ConstruKction Of Light” no tāda paša nosaukuma diska. Manuprāt, tieši šis skaņdarbs novelk treknu nevienādības zīmi starp ”Level Five” un jebkuru ProjeKctu disku – beidzot kaut kas no King Crimson neatgādina pašpārliecinātu profesionāļu saspēlēšanos, bet gan rūpīgi pārdomātu, ārkārtīgi smalku kompozīciju. Diska nobeigums ir vairākos ProjeKctu diskos iekļautā skaņdarba ”The Deception Of The Thrush” dzīvais izpildījums, turklāt apskaužami izcils (īpaši beigu daļa ar skaistu un smeldzīgu ģitāras solo). Lai arī ”The Deception Of The Thrush” varētu būt loģisks albuma epilogs, tomēr pēc minūtes klusuma brīža atskan vēl viens savādām noskaņām bagāts piecu minūšu gabals, kura nosaukums dziesmu sarakstā diemžēl nav minēts. Kopumā ”Level Five” labi demonstrē mūsdienu King Crimson koncertdarbībā, tāpēc vien šis albums ir būtisks elements ikviena šīs grupas ierakstu kolekcionāra plauktā. Citiem vārdiem sakot, King Crimson uz skatuves ir tikpat izaicinoši, cik agrāk, un tikpat pārdroši, cik studijas darbā. Ieteicams dažādiem jauninājumiem bagātas mūzikas klausītājiem, – šim diskam ir patiesa vērtība!


CD NOSAUKUMS: Larks’ Tongues In Aspic Parts 1 – 4
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija/ASV
GARUMS: 67’35”
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, melotrons, ierīces
Adrian Belew - ģitāras
Tony Levin - basģitāra, Stick, sintezators
Trey Gunn - touch basģitāra, baritona ģitāra
John Wetton - basģitāra
David Cross - vijole, alts, melotrons
Jamie Muir - sitamie instrumenti
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti
Pat Mastelotto - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Līdzās daudziem oficiālā kārtā izdotiem King Crimson albumiem pēdējā laikā parādījušies daži intriģējoši nezināmas izcelsmes diski. Es nudien nebūtu pārsteigts, uzzinājis, ka, piemēram, ”Larks’ Tongues In Aspic Parts 1 – 4” ir sastopams vienīgi mūsu platuma grādos un arī uz austrumiem no Latvijas. Izcelsmes jautājumu apejot, piebildīšu vien, ka šo disku man aizdeva kāds paziņa, kaislīgs King Crimson ierakstu kolekcionārs. Kā vēsta diska nosaukums, te vienuviet apkopotas opusa ”Larks’ Tongues In Aspic” četras daļas, taču patieso vērtību vairo fakts, ka līdzās King Crimson mākslas studētājiem pazīstamajām studijā tapušajām versijām atrodas visu četru daļu dzīvie ieraksti. Protams, cepuri nost tā drosminieka priekšā, kurš nolēma sabāzt visas četras šķietami nesavienojamās daļas vienā maisā. Panāktais efekts ir grandiozs. Lai arī pirmā un otrā daļa ir tapusi par 12 gadiem agrāk nekā trešā un par 28 gadiem agrāk nekā ceturtā, šie fragmenti lieliski papildina cits citu. Ņemot vērā ievērojamo gadu starpību, nav grūti iztēloties, kāda atšķirība pastāv gan kompozīcijas, gan skanējuma ziņā, taču tai pāri stāv nesatricināma identitāte – novatorisms jeb par šī jēdziena sinonīmu (vismaz progresīvajā rokmūzikā) kļuvušais vārdu savienojums King Crimson. Bez vismazākā pārspīlējuma jāatzīst, ka saldā ēdiena statuss ir diska otrajai pusei, proti, visu četru daļu koncertierakstiem, kas apslēpti zem indeksa ar kārtas skaitli „5” (laika izteiksmē – 32 minūtes). Tiesa gan, pirmās divas daļas ir ierakstītas bez sitamo instrumentu meistara Jamie Muir līdzdalības, tomēr šis iztrūkums nemazina kopējo iespaidu. Neizpratni rada vienīgi tas, ka otrā daļa atkārtojas divas reizes (70. gados fiksētai dzīvā izpildījuma versijai seko 80. gadu ieraksts), jo īpaši tāpēc, ka klausītājam nav iespējas izvēlēties un ieprogrammēt sev tīkamāko variantu. Lai nu kā, esmu pateicīgs šī diska materiāla salicējiem par iespēju beidzot dzirdēt otrās daļas 70. gadu koncertierakstu… Secinājums: par spīti varbūtībai, ka ”Larks’ Tongues In Aspic Parts 1 – 4” ir stipri pirātiskas izcelsmes disks, iesaku nelaist garām izdevību to iegūt savā īpašumā, ja turat cieņā King Crimson jaunradi. Nezinātājiem gan ieteiktu to vispirms noklausīties, jo šis materiāls varētu izrādīties pārāk specifisks.


CD NOSAUKUMS: iMPRoVaTTaKc
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
GARUMS: 77’42”
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, melotrons
John Wetton - basģitāra
David Cross - vijole, alts, melotrons
Bill Bruford - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

”iMPRoVaTTaKc”? Jā, tieši tāds King Crimson disks pirms dažiem mēnešiem nonāca manā rīcībā. Kaut datēts ar 2001. gadu, šajā diskā satilpinātajam materiālam ir turpat 30 gadu, proti, tas ierakstīts King Crimson 1973. un 1974. gada Eiropas turnejas laikā. Loģiski, šādu diska nosaukumu nav jēgas meklēt grupas oficiālajā diskogrāfijā, jo arī par šī albuma nākšanu pasaulē ir parūpējušies, iespējams, ne pārāk oficiāli izdevēji ar kādu Andrew Lipatoff priekšgalā (ļaudis mēļo, ka šis vīrs darbojas Pēterburgā). Lai nu kā, bet pie Ļipatova kunga kaut kā bija nonākuši veci oriģināli, kurus šis godavīrs ir samiksējis, pienācīgi apstrādājis un palaidis tautās diska ”iMPRoVaTTaKc” izskatā, neaizmirstot uz aizmugurējā vāciņa uzdrukāt šaubas kliedējošo teikumu: ”Produced for Discipline Global Mobile [oficiālie King Crimson ierakstu izdevēji – aut.].” Bet nu ielūkosimies mūzikā, kas bez Ļipatova kunga gādības mūs droši vien nebūtu sasniegusi. Kā norāda diska nosaukums, tajā ir ietvertas dažādas improvizācijas un variācijas, turklāt diskā tās nav savstarpēji atdalītas ar pauzēm. Improvizāciju un tēmu kopskaits pārsniedz desmit, taču, rūpējoties par klausītāju ērtībām (?), izdevēji ir ieviesuši interesantu indeksāciju: ieliekot disku atskaņotājā, displejs uzrāda trīs gabalus ar attiecīgi 20 (”iMPRoVaTTaKc #1”), 26 (”iMPRoVaTTaKc #2”) un 30 (”iMPRoVaTTaKc #3”) minūšu skanēšanas laiku. Pieļauju, ka mūsdienu King Crimson jaunrades cienītājiem vairs nav nekādu šaubu par grupas pašreizējā (un 90. gadu) sastāva gluži vai pārdabisko savstarpējo sapratni un prasmi improvizēt koncertos, taču, noklausoties šo disku, top skaidrs, ka šīs īpašības grupā ir tikušas uzturētas un attīstītas kopš pašiem pirmsākumiem. ”iMPRoVaTTaKc” pārsteidz ar grupas mūziķu māku rotaļāties ar dažādu analogo (jo tolaik ciparu tehnoloģija bija bērnu autiņos un par tās pielietojumu mūzikā mūsdienu apmēros nevarēja būt ne runas) instrumentu radītām skaņām. Izpildījums ir vienreizēji spēcīgs, taču pats svarīgākais pluss šī kvarteta radītajai mūzikai – noskaņa. Šķiet, tik smalku, skaistu, nomierinošu, te pēkšņi postoši agresīvu, haotisku un gandrīz psihopātiski maniakālu muzikālo izpausmju kaleidoskopu man nav izdevies pamanīt nevienā no 90. gadu King Crimson mūziķu ProjeKctu albumiem. Dažbrīd rodas iespaids, ka daļa šajā diska iekļautās mūzikas ir tikusi iepriekš sakomponēta (vai vismaz uzskicēta), pārdomāta un samēģināta. Lūk, daži piemēri – ”iMPRoVaTTaKc #1” sākums ar stīdzinieka David Cross spēli priekšplānā uz Robert Fripp elektriskās ģitāras pavadījuma fona, ”iMPRoVaTTaKc #2” meditatīvā vidusdaļa un no tās izrietošā izmisuma pilnā vijoles tēma, melotronu duelis ”iMPRoVaTTaKc #3” nobeigumā… Tomēr kopumā es negribētu šo albumu celt pārāk augstu; kaut vai tāpēc lai neiekārdinātu tos King Crimson fanus, kas lasa šīs rindas, jo izredzes tikt pie sava eksemplāra, iespējams, izrādītos līdzvērtīgas ar nulli ?. Par spīti tam, ka muzikālā ziņā šis albums ir uzskatāms par improvizācijas paraugdemonstrējumu rokmūzikas avangardā, mans viedoklis šajā gadījumā paliks nelokāms: laba daudz nevajag. Tas, protams, nav pārmetums mūziķiem, bet drīzāk izdevējiem, jo gandrīz 78 minūtes improvizācijas var klausīties tikai tie, kas dienišķās maizes vietā uzturā lieto King Crimson mūziku.