LA ROSSA

CD NOSAUKUMS: A Fury Of Glass
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Francija/Vācija
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 46'09"
PAMATSASTĀVS:
Wolfgang Holler - klavieres, ērģeles
Benki - balss, ģitāra
Marc Neves - bungas, sitamie instrumenti
Dino De Rossi - basģitāra
Jean-Pierre Baile - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Francūžu un vācu mūziķu apvienība La Rossa pirmo un vienīgo savu albumu ierakstīja 1983. gadā. Grupas pastāvēšanas divu gadu laikā tika sniegti ne vairāk kā pieci koncerti, taču La Rossa nekādā ziņā nav amatieru pulciņš. Pateicoties franču mūzikas izdevniecībai Musea, albums "A Fury Of Glass" kopš 1993. gada novembra ir pieejams CD formātā. Tiesa, viens skaņdarbs no oriģinālā ieraksta ("Light Of Gone") nav iekļauts šajā diskā, toties tas ir papildināts ar četriem papildu gabaliem, kas agrāk nav izdoti. Grupas nosaukums precīzi norāda La Rossa radošā kodola (Wolfgang Holler un Benki) vislielāko ietekmi - Van Der Graaf Generator, kas reiz bija radījuši dziesmu ar šādu nosaukumu. Protams, Benki balss nekādā ziņā neatgādina Peter Hammill, bet gan drīzāk Rush vokālista Geddy Lee sniegumu 70. gados. Vienīgā līdzība ar Van Der Graaf Generator ir kompozīcijā, taču tikpat labi saklausāmas E.L.P. mūzikas atblāzmas. Albums sākas ar instrumentālo "Synopsis", kura klavieru ievads ir stipri emersonisks (tāds pats ir klavieru solo numurs "To The Life"). Tomēr ir viens "bet", kas pasargā La Rossa no klona statusa - Jean-Pierre Baile elektriskās ģitāras solo pasāžas, kas, kā zināms, nav raksturīgas iezīmes ne Van Der Graaf Generator, ne E.L.P. mūzikā (četru gabalu ierakstā ir piedalījies akustiskās ģitāras spēlmanis Robert Licciardi). Lai gan La Rossa skanējumu galvenokārt definē Wolfgang Holler virtuozā klavierspēle un Benki kaislīgie dziedājumi, arī pārējo mūziķu devums ir būtisks (īpaši bundzinieka Marc Neves). Veiksmīgākās kompozīcijas - "Faces We Move", "This Unbreakable" un diska epilogs "Thoughts" (klavieru solo). Kā jau visiem lieliem mākslas darbiem pieklājas, "A Fury Of Glass" pilnīgai izprašanai nepieciešamas vairākas noklausīšanās reizes, jo vokāla meldijas nav paredzētas tūlītējai līdzi dungošanai un instrumentācija ir stipri komplicēta. Tomēr līdz pašiem augstākajiem progroka plauktiem La Rossa vienīgajam albumam nav izdevies uzlēkt spilgtu meldiju un tēmu trūkuma dēļ, kaut gan "A Fury Of Glass" ir ļoti progresīvs ieraksts ar zināmām pretenzijām uz vietu ikviena progroka cienītāja sirdī.

LABRADFORD

CD NOSAUKUMS: Fixed::Context
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Blast First/Mute Records
GARUMS: 37'10"
PAMATSASTĀVS:
Carter Brown - taustiņi, ērģeles, elektriskās klavieres
Robert Donne - basģitāras
Mark Nelson - ģitāras, efekti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēdējā laikā arvien biežāk sastopos ar mūziku, kuras radītājiem ir šķietami neiedragājams vadmotīvs: "Nav svarīgs skaņu skaits, svarīga ir pati skaņa." Arī amerikāņu trio Labradford neapšaubāmi pieder nošu biruma ziņā skopo mūziķu sugai. Diemžēl mana iepazīšanās ar Labradford sākās ar novēlošanos, jo "Fixed::Context" ir viņu sestais albums, tāpēc par grupas agrākiem ierakstiem komentārus sniegt nevaru (cik noprotu pēc tīmeklī pieejamās informācijas, stilistiski tie ir apmēram tādi paši kā "Fixed::Context"). Labradford mūziku - absolūts minimālisms bez vismazākajām ārišķībām - var droši saukt par unikālu. Piemēram, 18 minūšu garajā skaņdarbā "Twenty" par apnikumu vai nevajadzīgu gumijas stiepšanu sūdzēties būtu netaisnīgi pavisam vienkārša iemesla dēļ: mūzika nemitīgi attīstās, tā lēni un mērķtiecīgi virzās uz priekšu pretī izskaņai, kas atgādina vidēji augstas frekvences ģeneratora sīkšanu. Ārkārtīgi interesanta ir ģitāras un basģitāras skanējuma mijiedarbība. Basģitāra ir tikai nosacīti izmantota kā ritma instruments, drīzāk tā papildina ģitāras spēlēto dažu nošu melodisko līniju uz stipri atturīga taustiņinstrumentu fona. Līdzīga kompozīcijas un aranžējuma formula saglabāta arī pārējos trijos "Fixed::Context" skaņdarbos. Diska otrajā gabalā "Up To Pizmo" ģitāras kontrapunktā melodisko līniju papildina taustiņinstrumenti. Nākamajā skaņdarbā "David" taustiņinstrumentu fons, pateicoties izvēlētajam tembram, kļūst, ja tā drīkst izteikties, agresīvāks, bet ģitāras un basģitāras saspēle ir tik cieša, ka neuzmanīgāks klausītājs varētu noprast, ka lietā likts tikai viens stīgu instruments (piemēram, stick). Ja mūzikā var iemiesot absolūtu mieru, tad Labradford tas ir izdevies diska noslēgumā "Wien". Lai arī pieļauju iespēju, ka nejaušiem klausītājiem Labradford mūzika varētu likties pārāk vienmuļa un neinteresanta, "Fixed::Context" ir noteikti viens no savdabīgākajiem ierakstiem, ar kādiem man nācies sastapties. Esmu pārliecināts, ka to pienācīgi novērtētu ikviens intelektuālas mūzikas cienītājs, jo īpaši tiem, kas dod priekšroku iemigšanai mūzikas klātbūtnē.
P. S. Ticiet vai nē, bet "Fixed::Context" miegainā noskaņa fantastiski palīdz saglabāt paškontroli pie automašīnas stūres darbdienu sastrēgumos mūsu lielpilsētā.


GREG LAKE

CD NOSAUKUMS: The Retrospective: From The Beginning
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Rhino Records
GARUMS: CD 1: 74'53"
CD 2: 78'25"
PAMATSASTĀVS:
Greg Lake - balss, basģitāra, ģitāras
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Reiz iegriezos kādā M-Dailes mūzikas ierakstu bodē un nocenoto disku stendā ieraudzīju šo Greg Lake darbu retrospekciju, ietilpinātu divos diskos. Īsu mirkli pabrīnījies, pirku to nost, kaut gan labi apzinājos, ka daudz jauna neuzzināšu - no 32 gabaliem, kas ietilpināti šajos divos diskos, tikai divi nekad agrāk nav bijuši izdoti. Leika retrospekcija ir papildināta ar jauku CD grāmatiņu, kurai ievadvārdus sarakstījis šī mūziķa sendienu kolēģis Robert Fripp, bet turpinājumā - plašs apraksts par Leika radošo darbību no 60. gadiem līdz pat mūsdienām. Kā jau kārtīgai retrospekcijai pieklājas, arī muzikālais materiāls ir pārstāvēts no Leika profesionālās karjeras pirmsākumiem grupā King Crimson līdz solo darbiem 90. gados. CD1 sākas ar King Crimson gabaliem "The Court Of The Crimson King" (1969) un "Cat Food" (1970) - šeit izmantotas tās pašas versijas, kas atrodamas attiecīgajos studijas albumos. Tad seko četri E.L.P. gabali, no kuriem trīs - "Knife-Edge", "Lucky Man" (abi - 1970) un "From The Beginning" (1972) - ir oriģinālās versijas, bet "Take A Pebble" (1970) ierakstīts pirmajā Puertoriko popmūzikas festivālā Mar Y Sol 1972. gadā (atrodams tajā pašā gadā izdotā izlasē, kurā apkopoti dažādu mākslinieku sniegumi šajā festivālā). Mazāk pazīstams ir interesantais skaņdarbs "Still", kas iekļauts Peter Sinfield 1973. gada albumā ar tādu pašu nosaukumu (Greg Lake balss dzirdama tikai fragmentāri). E.L.P. albumu "Brain Salad Surgery" (1973) pārstāv trīs Leikam raksturīgi gabali - "Still...You Turn Me On", "Jerusalem" un "Karn Evil 9: 1st Impression, Part 2". Nākamie četri gabali atrodas zem virsraksta "Greg Lake", kas apzīmē viņa solo darbu sadaļu. Pirmais no tiem ir aizkustinošais Ziemsvētku hits "I Believe In Father Christmas" ar visu kori un orķestri (šī oriģinālā singla versija, manuprāt, ir veiksmīgāka nekā pārrakstītais variants E.L.P. diskā "Works, Volume 2"). Skaisti orķestrētās un ar kora dziedājumiem piesātinātās balādes "C'est La Vie" un "Closer To Believing" ir ņemtas no E.L.P. albuma "Works, Volume 1" (1977). Balāžu sprintu noslēdz salīdzinoši neizteiksmīgā dziesma "Watching Over You", kas pirmoreiz tika izdota 1977. gadā albumā "Works, Volume 2". CD1 noslēgums iezīmē pavērsienu Leika radošajā darbībā, proti, pievēršanos smagākiem ritmiem - 1981. gadā Londonā veiktais King Crimson kompozīcijas "21st Century Schizoid Man" koncertieraksts ar postošām Gary Moore un paša Greg Lake spēlētām heavy metal ģitārām un smagām Ted McKenna bungām (šī pati versija iekļauta 1995. gada albumā "Greg Lake In Concert"). Jau pašas pirmās CD2 taktis liecina par Leika nepārvaramo vēlmi gūt komerciālus panākumus. Astoņas dziesmas ir ņemtas no diviem viņa solo albumiem - sešas no "Greg Lake" (1981) un divas no "Manoeuvres" (1983). "Nuclear Attack" (1981) ir vienkāršs smagais roks ar stabilu ritma grupas spēli, ģitāras virtuoza Gary Moore (šī gabala autors) paraugdemonstrējumiem un spēcīgiem Leika dziedājumiem. "Love You Too Much" (1981) ir samērā prasts un garlaicīgs roķis (ja neskaita ģitāras solo). "Retribution Drive" (1981) ir ieturēta AOR stilā, ja neskaita vidusdaļu, kuru varētu uztvert kā Leika saucienu: "Es agrāk spēlēju E.L.P.!" Līdzīgā manierē sarakstītas arī dziesmas "The Lie" (1981) un "Manoeuvres" (1983). Šos gabalus papildina 80. gadu sākuma standartbalādes "It Hurts" (1981), "I Don't Know Why I Still Love You" (1983) un Steve Dorff/Molly Ann Leiken dziesmiņas "Let Me Love You Once" (1981) emocionāla interpretācija. Diemžēl jauko Emerson, Lake & Powell albumu (1986) pārstāv divas relatīvi komerciālas dziesmas ("Touch And Go" un "Lay Down Your Guns"), taču ar tām pietiek, lai padarītu ievērojami krāšņāku CD2 saturu. Divas agrāk neizdotās dziesmas ir Greg Lake kopdarbs ar taustiņnieku Geoff Downes: "Love Under Fire" ir kārtējais centiens radīt AOR stila grāvēju, bet "Money Talks" ir gandrīz uzskatāms par E.L.P. tradīciju turpinātāju, ja vien nebūtu programmēto sitamo instrumentu (daļu šīs dziesmas vārdu Leiks pēc tam izmantoja E.L.P. dziesmā "Paper Blood"). Atlikušie pieci gabali nāk no pēdējiem diviem E.L.P. albumiem "Black Moon" (1992) un "In The Hot Seat" (1994): pirmo pārstāv lieliskā titulkompozīcija, azartiskais, bet vienkāršais roķis "Paper Blood" un nevainojamā balāde "Affairs Of The Heart", bet otro - ārkārtīgi emocionālā dziesma "Daddy" un Leika tradīcijās ieturētā mīlas dziesmiņa "Heart On Ice". Secinājums: šī retrospekcija sniedz pietiekami plašu priekšstatu par Grega Leika muzikālo darbību pēdējos 30 gados. Lai arī ne vienmēr viņa muzikālās idejas ir bijušas pārlieku progresīvas, nevar noliegt šī dziedātāja, dziesmu autora, aranžētāja un producenta milzīgo un daudzveidīgo talantu. Līdz ar to šajos divos diskos ikvienam būtu iespēja atrast kādu savai gaumei atbilstošu dziesmiņu.

LANDMARQ

CD NOSAUKUMS: Solitary Witness
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 59'27"
PAMATSASTĀVS:
Uwe D'Rose - ģitāras
Steve Gee - basģitāras
Steve Leigh - klavieres
Dave Wagstaffe - bungas
Damian Wilson - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Laikā, kad britu neoprogresīvais roks piedzīvoja otro atdzimšanu, sevi visai pamatīgi pieteica viena no visveiksmīgākajām šī stila pārstāvēm - Landmarq. Šī kvinteta debijas albums "Solitary Witness" pārsteidz ar snieguma stabilitāti un kvalitāti, lai arī kompozīcijas ziņā nekādu izlēcienu nav. Albums ir ieturēts britiski atturīgā noskaņā, taču Landmarq noteikti zina, ko nozīmē vārds „roks", un to viņi apliecina tādās dziesmās kā "Killing Fields" un "Foxing The Fox". Vienlaikus izteiksmīgas un vienkāršas ģitāras tēmas mijas ar spilgto Damian Wilson vokālu uz taustiņinstrumentu krāšņo tembru fona, kuru balsta ar bagātīgu izdomu apveltītā basista Steve Gee spēle tandēmā ar neuzkrītošo Dave Wagstaffe bungošanas manieri. Līdzīgi turpmākajiem Landmarq albumiem arī "Solitary Witness" ir tapis producentu Karl Groom un Clive Nolan virsvadībā, pie tam pēdējais ir uzrakstījis vārdus veselām četrām dziesmām ("Killing Fields", "Terracotta Army", "Tippi Hedren" un "Borders"). Desmit gabalu vidū divi ir instrumentāli ("April First" un "Freefall"), kuru melodiskās tēmas un pārdomātā struktūra veido lielisku piedevu astoņām dziesmām. Noklausoties "Solitary Witness" no viena gala līdz otram, top skaidrs, ka Landmarq mūzikai jau kopš pirmsākumiem bijusi raksturīga nosacīta vienkāršība, kā arī augsta melodiskuma un emocionalitātes pakāpe (piemēram, "After I Died Somewhere", "Forever Young" un "Borders"). Ar saviem uzdevumiem lieliski tiek galā Damian Wilson, kura izteikti individuālā dziedāšanas maniere vienaldzīgu neatstās nevienu - vai nu tu gandrīz acumirklī kļūsti par viņa fanu (tā ir atgadījies ar mani), vai arī uzreiz riebumā novērsies. Kopumā Landmarq debijas albums man bija liels pārsteigums, jo izrādās, ka turpmākie šīs grupas ieraksti ir lielā mērā balstīti uz šajā, nu jau desmit gadus vecajā diskā iemiesotajām idejām. Zināmā mērā šeit arī meklējams izskaidrojums, kādēļ vokālists Damian Wilson pameta grupu pēc trešā albuma "The Vision Pit" (1995). Līdz ar to mans ieteikums melodiska neoprogresīvā roka (Pendragon, Marillion, IQ u.c.) cienītājiem ir šāds: ja nejaušība noved jūs pie šī albuma (Latvijas bodītēs varat to nemeklēt), nedomājiet ne mirkli un taisiet vien maku vaļā, jo "Solitary Witness" ir atrodamas gandrīz visas neoprogresīvā roka pamatvērtības. Citiem vārdiem sakot, "Solitary Witness" labi noderētu kā izklaidei un atpūtai, tā arī baudīšanai.


CD NOSAUKUMS: Infinity Parade
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 54'23"
PAMATSASTĀVS: Uwe D'Rose - ģitāras
Steve Gee - basģitāras
Steve Leigh - klavieres, sintezatori
Dave Wagstaffe - bungas, sitamie instrumenti
Damian Wilson - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Domāju, ka esmu viens no tiem retajiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kura rīcībā ir sen bankrotējušās Nīderlandes firmas SI Music izdotais Landmarq otrais albums "Infinity Parade". Tā kā līdz šim man nav izdevies atrast grupas debijas ierakstu "Solitary Witness", varu šo disku salīdzināt vienīgi ar turpmākajiem Landmarq veikumiem. Ar "Infinity Parade", kas tapis producentu tandēma Clive Nolan un Karl Groom virsvadībā, šim britu kvintetam izdevās izveidot stabilu platformu tālākai attīstībai neoprogresīvā roka virzienā. Landmarq vislielākais trumpis ir dziedātājs Damian Wilson, kura emocionālais un profesionālais sniegums, manuprāt, vislabāk saglabājas klausītāju atmiņā. Nebūtu taisnīgi aizmirst arī instrumentālistus, kas savus uzdevumus pilda, sekojot vislabākajām neoprogroka tradīcijām. Šī ieraksta galvenais skaņdarbs ir 16 minūšu garais opuss "Ta' Jiang" piecās daļās. Ārkārtīgi skaistā ģitāras tēma vēl joprojām liek skudriņām skraidīt pār manu muguru ik reizi, kad to dzirdu. Arī pārējie seši skaņdarbi ir izteikti individuāli, bet tas nenozīmē, ka materiāls ir eklektisks. Nav daudz tādu neoproga grupu, kuru mūzika būtu tik daudzveidīga viena stila ietvaros. Līdzās "Ta' Jiang" šajā albumā par ļoti veiksmīgām kompozīcijām uzskatu dziesmu "Solitary Witness", instrumentālo "Landslide" un īpaši emocionālo albuma noslēgumu "Embrace". Arī pārējās trīs dziesmas nav smādējamas, tāpēc kopumā šo ierakstu var pamatoti uzskatīt par 90. gadu britu neoporgresīvā roka klasiku. Obligāti ieteicams visiem gaumīgas instrumentācijas un izvērstu, bet ne pārlieku sarežģītu kompozīciju cienītājiem - ņemiet to ciet tiklīdz rodas izdevība!

CD NOSAUKUMS: The Vision Pit
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 62'47"
PAMATSASTĀVS:
Uwe D'Rose - ģitāras
Steve Gee - basģitāras
Steve Leigh - klavieres, sintezatori
Dave Wagstaffe - bungas, sitamie instrumenti
Damian Wilson - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Līdzīgs liktenis pirmajiem diviem Landmarq albumiem ir piemeklējis viņu trešo disku "The Vision Pit" - diemžēl arī šis ieraksts ir kļuvis par retumu izdevēju bankrota dēļ. Albumā "The Vision Pit" pilnveidota muzikālā doma, kas izteikta iepriekšējos ierakstos. Lai gan producenta lomu pildījis viens pats Clive Nolan (viņš arī sarakstījis vairumu orķestrāciju), šī albuma skaņas kvalitāte ir ausij vēl tīkamāka. Noklausoties "The Vision Pit", var secināt, ka progresējušas grupas kompozīcijas un aranžēšanas iemaņas. Nedaudz maldinošs ir enerģiskais pirmais gabals "Cutting Room" - šāda stila dziesmas ne visai atbilst grupas raksturam (izklausās, ka tas ir sagādājis nelielas grūtības pat tāda kalibra dziedātājam kā Damian Wilson, jo viņa dziedājums nav tik brīvs, cik citās dziesmās). Tad nāk trīs ļoti veiksmīgi skaņdarbi - "Pinewood Avenue", "Infinity Parade" un sevišķi liriskā "Game Over". Šīm dziesmām seko ekspresīvais "All Performers Stand Alone" un šī diska magnum opus "Narovlya", kurā stāstīts par tām šausmām, ko piedzīvoja Baltkrievijas pilsētiņas Narovļas iedzīvotāji pēc Černobiļas atomreaktora sprādziena. Par vienu no visspožākajām Landmarq pērlēm dziesma "Ten Million And One", kas piedevām ir stipri komerciālāka par vairumu citu šīs grupas skaņdarbu. Lai gan kopumā Landmarq mūzika nekad nav bijusi pārlieku sarežģīta, dziesma "Bed Of Nails" ir visgrūtāk uztveramā šīs grupas radītā kompozīcija (vismaz man bija vajadzīgs salīdzinoši ilgs laiks, lai pie tās pilnībā pierastu). "The Vision Pit" pamatlaiks beidzas ar interesanto skaņdarbu "Hanblechia (The Vision Quest)" - nav pat jāielūkojas CD grāmatiņā, lai saprastu, ka tam ir sakars ar indiāņu saknēm, kuras šajā gadījumā pastiprina atbilstoši dziedājumi un dedzīgas sitamo instrumentu partijas. Pēc nepilnu divu minūšu klusuma seko piedeva šim diskam, proti, instrumentālā kompozīcija "To Do Or Die". Secinājums: ļoti veiksmīgs neoprogresīvā roka albums, kas lieku reizi apliecina Landmarq spilgto individualitāti šajā visnotaļ vienveidīgajā stilā.

CD NOSAUKUMS: Science Of Coincidence
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Synergy Records
GARUMS: 63'17"
PAMATSASTĀVS:
Uwe D'Rose - ģitāras
Steve Gee - basģitāras, balss
Steve Leigh - klavieres, sintezatori, balss
Dave Wagstaffe - bungas, balss
Tracy Hitchings - balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Kas parasti notiek, ja grupu atstāj dalībnieks, kas ir kopš pašiem pirmsākumiem ir aktīvi veidojis tās imidžu? Pareizi, tai sāk klāties bēdīgi, taču Landmarq izdeva spēcīgu albumu "Science Of Coincidence" un pierādīja, ka iepriekšējā dziedātāja Damian Wilson funkcijas spēj kvalitatīvi pildīt mazā, ekspresīvā neoprogresīvā roka lakstīgala Tracy Hitchings. Neatceros nevienu citu ierakstu, kurā viņa būtu tik ļoti savā elementā, tomēr pieļauju iespēju, ka izcelties viņai palīdzējuši pārējie Landmarq mūziķi. Visas astoņas kompozīcijas ir radītas viņas balsij un Tracy Hitchings šo priekšrocību izmanto no visas sirds. Beidzot Landmarq ir izdevies atbrīvoties no britu neoprogresīvā roka "karaļa" Clive Nolan, kas producēja grupas iepriekšējos albumus (tiesa, viņa vietā ir nākusi ne mazāk ietekmīga persona - Mike Stobbie). Līdz ar to šajā albumā Landmarq skanējums ir krietni atšķirīgs no Clive Nolan projektiem (var pat apgalvot, ka tas ir kļuvis izteikti individuāls). "Science Of Coincidence" muzikālais materiāls ir ieturēts tradicionālā Landmarq stilā (mūzikas autoru kontingents nav mainījies - Steve Leigh, Uwe D'Rose un Steve Gee), vienīgi šoreiz tas ir vēl rafinētāks. Skaistas melodijas un tēmas, kā arī pārdomāta instrumentācija ir šī ieraksta lielākie trumpji, bet, manuprāt, par veiksmīgākām kompozīcijām ir uzskatāmas "Lighthouse" (piesprādzējieties cieši pēdējā piedziedājuma laikā - Treisijas emocionālais lādiņš ir nudien grandiozs!) un "The Overlook" (interesanta ģitāras un taustiņinstrumentu saspēle). Protams, arī citās dziesmās netrūkst daudz skaistu brīžu, jo īpaši gandrīz AOR atvilknē ievietojamās "Summer Madness" un "Heritage". Pavisam niecīgs mīnuss šim albumam ir nosacītā vienveidība, taču šī sajūta pāriet, klausoties šo albumu atkārtoti. Secinājums: viens no sakarīgākajiem neoprogresīvā roka ierakstiem pēdējos gados.

CD NOSAUKUMS: Thunderstruck
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Synergy Records
GARUMS: 58'34"
PAMATSASTĀVS:
Uwe D'Rose - ģitāras
Steve Gee - basģitāras, balss
Steve Leigh - klavieres, sintezatori, balss
Dave Wagstaffe - bungas, balss
Tracy Hitchings - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pieļauju iespēju, ka koncertalbums "Thunderstruck" ir Landmarq uzruna visiem tiem, kas šaubījās par jaunās vokālistes Tracy Hitchings iederību grupā: "Viņa var tāpat kā Vilsons!" Tomēr ne gluži, un par to var pārliecināties ikviens, kura rīcībā ir pirmie trīs Landmarq albumi. Viss šī albuma materiāls tika ierakstīts Eiropas koncertturnejas laikā 1998. un 1999. gadā, bet ar skaņas spodrināšanu studijā veiksmīgi ticis galā mūžīgais tandēms Karl Groom un Clive Nolan. Varbūt neesmu apveltīts ar pietiekami atklātu skatījumu, bet nekādi nevaru pieņemt, ka tādai dziesmai kā "Pinewood Avenue" ir jāievada koncertalbums (nelīdz arī tas, ka tā šeit dzirdama ātrākā tempā nekā studijas versijā). Lūdzu, nepārprotiet - šai dziesmai no Landmarq trešā diska "The Vision Pit" (1995) nav nekādas vainas, bet daudz labāk būtu bijis, ja tā atrastos albuma vidū. Potenciāls kandidāts uz veiksmīgāku koncertalbuma ievada vietu ir dziesma "Solitary Witness" (no otrā albuma "Infinity Parade", 1993), kurai klāt nācis jauks instrumentāls iesākums. Tā kā šī kompozīcija ir bijusi pakļauta sitamo instrumentu amputācijai, rodas nevajadzīgs atslābuma brīdis jau pašā koncertalbuma sākumā. Manuprāt, visveiksmīgākais risinājums diska ievadam būtu bijis ceturtā studijas albuma "Science Of Coincidence" (1998) titulgabals, lai gan tas ir nedaudz cietis no pārkarsušām Tracy Hitchings balss saitēm (īpaši izmisīgi tiek dziedāts šī gabala beigu daļā). Viens no veiksmīgākajiem skaņdarbiem šajā albumā ir dziesmas "Tailspin" (no "Infinity Parade") dzīvā izpildījuma versija - izpildījums ir mierīgs, mērķtiecīgs un neuzbāzīgs. Labi vārdi ir sakāmi arī par divām kompozīcijām no albuma "Science Of Coincidence" - "The Overlook" un "Between Sleeping And Dreaming" (pēdējai ir pagarināts nobeigums). Tipiska 90. gadu sākuma britu neoprogresīvā roka piemērs ir dziesma "Borders", kuras studijas versija meklējama Landmarq debijas albumā "Solitary Witness" (1992). "Thunderstruck" beidzas ar dziesmu, kas, manuprāt, vislabāk būtu noderējusi kā albuma ievads - ņiprā, melodiskā neoprogroka ziņģe "Summer Madness" no diska "Science Of Coincidence". Secinājums: lai gan šī koncertalbuma uzbūve nav pārāk veiksmīga, izpildījums ir ļoti kvalitatīvs (vienīgais izņēmums ir Tracy Hitchings dažbrīd veltīgie centieni panākt tikpat emocionālu efektu, kādu sagādāja viņas priekšgājējs Damian Wilson). Ieteicams ieraksts visiem 90. gadu neoprogresīvā roka faniem.

LED ZEPPELIN

CD NOSAUKUMS: Presence
IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Swan Song
GARUMS: 44'23"
PAMATSASTĀVS:
Jimmy Page - ģitāras
John Paul Jones - basģitāra
Robert Plant - balss, harmonika
John Bonham - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Protams, leģendārās rokgrupas Led Zeppelin vārds komentārus neprasa, tomēr labprāt aicināšu ielūkoties viņu albuma "Presence" saturā. Sākšu ar atzinumu, ka tas noteikti nav visveiksmīgākais šī kvarteta veikums. Viens no iespējamiem iemesliem ir meklējams apstāklī, ka šajās septiņās dziesmās nav pielietoti taustiņinstrumenti, kas padarīja ievērojami plašāku iepriekšējo divu albumu "Houses Of The Holy" (1973) un "Physical Grafitti" (1975) skanējumu. Tiesa, atgriešanos pie formulas ģitāras + balss + bungas ievada viena no šīs grupas veiksmīgākajām kompozīcijām, proti, "Achilles Last Stand", kurā spīd un laistās ne vien Jimmy Page, bet arī otrs dziesmu autors Robert Plant. Šis skaņdarbs skaidri apliecina, ka John Paul Jones un John Bonham bija viena no visstabilākajām ritma grupām tā laika roka pasaulē. Lai gan albuma turpinājums dziesmas "For Your Life" veidolā ir ritmiski interesants, tas ir pārāk vienmuļš, lai atstātu paliekošu iespaidu. Vienīgais gabals, kuru ir sarakstījuši viss kvartets kopā, ir trīs minūšu garais roka un funk krustojums "Royal Orleans": atslodzei - tieši laikā, bet muzikālu vērtību tajā nav ne tik, cik melns aiz naga. Cits smagā roka paraugs šajā albumā ir blūziskā un nedaudz austrumnieciskā dziesma "Nobody's Fault But Mine", kas izceļas ar ļoti saliedētu grupas spēli un spēcīgu Robert Plant vokālo sniegumu. Šim skaņdarbam seko divas stipri garlaicīgas, savstarpēji līdzīgas kompozīcijas - "Candy Store Rock" un "Hots On For Nowhere" (tiesa, pēdējā ir interesantāka ritmiskā ziņā). Maldinošs ir albuma pēdējā gabala "Tea For One" ievads: nevar secināt, ka roķīgajam ievadam sekos smags blūzs, kādi nereti bija sastopami pirmajos trijos Led Zeppelin albumos. Iznākums ir patiesi pozitīvs, kaut gan jāatbalsta viedoklis, ka "Tea For One" var uzskatīt par "Since I've Been Loving You" kopiju. Secinājums: ja neesat pazīstami ar Led Zeppelin radošo darbību, iesaku sākt ar trešo vai ceturto albumu (attiecīgi 1970. un 1971. gads); ja esat pārliecināts rokmūzikas vēsturisko vērtību pētnieks, "Presence" nedrīkst palikt bez ievērības.

CD NOSAUKUMS: Coda
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Swan Song
GARUMS: 33'03"
PAMATSASTĀVS:
Jimmy Page - ģitāras, elektronika
John Paul Jones - basģitāra, klavieres
Robert Plant - balss, harmonika
John Bonham - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

No šīs saules pāragri atvadoties bundziniekam John Bonham, grupa Led Zeppelin kļuva par neizdzēšamu, spožu rokmūzikas hroniku lappusi. Pāris gadus pēc viņa nāves nāca klajā iepriekš neizdotu gabalu apkopojums "Coda". Tajā ietverti ieraksti no pašiem grupas pirmsākumiem 1969. gadā līdz 1978. gadam. "Coda" sniedz nepārprotamu atbildi uz jautājumu, kādēļ septiņi no astoņiem gabaliem netika iekļauti nevienā Led Zeppelin studijas albumā. Visvecākais ieraksts ir Ben E. King un James Bethea sarakstītais roķis "We're Gonna Groove" (1969), kas izvēlēts par albuma pirmo gabalu. Tam seko divi 1970. gadā ierakstīti gabali - Page un Plant folkroķīgā dziesmiņa "Poor Tom" un Willie Dixon blūza "I Can't Quit You Babe" versija, kas nedaudz atšķiras no Led Zeppelin debijas albumā iekļautās (šīs dziesmas ieraksts veikts mēģinājuma laikā pirms koncerta Londonas Karaliskajā Alberta koncertzālē). 1972. gadā ierakstītā dziesma "Walter's Walk" ir viena vienīga pelēcība, kas it nemaz neiederētos albumā "Houses Of The Holy" (1973). 1978. gadā ierakstītas trīs dziesmas ("Ozone Baby", "Darlene" un "Wearing And Tearing"), kas liecina, ka grupa tās bija sagatavojusi iespējamai iekļaušanai nākamā gada albumā "In Through The Outdoor". Pirmās divas ir relatīvi lipīgas, taču arī šie gabali neatbilst stilam, kādā ieturēts tā jau visai eklektiskais 1979. gada albums. Pieminot John Bonham talantu, diskā "Coda" ir iekļauts viņa bungu solo ar nosaukumu "Bonzo's Montreux" (ierakstīts 1976. gadā). Albumu noslēdz jau pieminētā smagā roka dziesma "Wearing And Tearing", kas pārsteidz ar enerģiju un... nemuzikalitāti. Kopumā "Coda" ir ieteicams vienīgi pārliecinātiem Led Zeppelin faniem, kurus varētu interesēt šīs astoņas aiz borta palikušās dziesmas.

GEDDY LEE

CD NOSAUKUMS: My Favorite Headache
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Atlantic Records
GARUMS: 47'57"
PAMATSASTĀVS:
Geddy Lee -- balss, basģitāras, klavieres, ģitāra, programmēšana, sitamie instrumenti
Ben Mink -- ģitāras, vijoles, alti, programmēšana
Matt Cameron - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"My Favorite Headache" ir kanādiešu progroka veterānu Rush basista/vokālista Geddy Lee ilgi gaidītā lielā solo debija. Ierakstīt šo interesanto, mūsdienīgām vēsmām piesātināto Geddy Lee solo albumu palīdzējis viņa ilggadējais draugs Ben Mink (viņš arī ir visu vienpadsmit dziesmu līdzautors) un rokmūzikas aprindās pazīstamais sitējs Matt Cameron (ex-Soundgarden), kā arī daži citi mūziķi. Tiem, kas atceras un ar labu piemin Rush 1996. gada albumu "Test For Echo", domāts arī Geddy Lee solo debijas albums. Jāņem gan vērā, ka "My Favorite Headache" nav tik smags, cik pieminētais Rush ieraksts. Geddy Lee uzsvaru licis uz meldiņiem un laikmetam atbilstošiem aranžējumiem, it kā pretendējot uz vietu Eiropas mūzikas televīzijas raidījumos. "My Favorite Headache" raksturīgās iezīmes: izsmērētas ģitāras arpēdžijas, visnotaļ izteiksmīgi un labi pārdomāti vokāla meldiņi, akadēmisko stīgu instrumentu piedevas un stabils ritmiskais pamats. "My Favorite Headache" atstāj ļoti vienota darba iespaidu, tāpēc nav viegli kā pārāku par citiem izdalīt atsevišķus skaņdarbus, tomēr, manuprāt, vizītkartei vislabāk noderētu varenais titulgabals, "Working At Perfekt" ar John Friesen spēlētajiem čelliem, "Moving To Bohemia" un piezemētais skaņdarbs ar nosaukumu "Still". Secinājums: lai arī šim albumam nav nekāda sakara ar progresīvo roku, tas ir ieteicams ikvienam Rush un Geddy Lee mākslas cienītājam, kā arī tiem, kas gribētu dzirdēt, kā izklausās gadsimtu mijas britpops nedaudz smagākā un interesantākā izpildījumā.


LEGEND

CD NOSAUKUMS: Light In Extension
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Pagan Media
GARUMS: 43'51"
PAMATSASTĀVS:
Debbie Chapman - balss, tamburīns
Steve Paine - taustiņi
Paul Thomson - ģitāras
Ian Lees - basģitāra
Chris Haskayne - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

No dziļiem Anglijas laukiem nāk šis kvintets ar nosaukumu Legend. Protams, būtu vēl labāk, ja provinciālisms nedominētu ierakstā - tā vien šķiet, ka "Light In Extension" ir ierakstījis tas pats skaņu operators, kas 80. gadu sākumā studijā strādāja ar mūsu pašu Credo (lai gan Armanda Alkšņa ģitāra toreiz skanēja daudz cilvēcīgāk!). Iespējams, ka tieši amatieriskais skanējums neļautu izbaudīt neoprogresīvi folkroķīgo Legend mūziku pilnībā, jo, lai to izdarītu, ir nepieciešama piepūle. Šajā astoņu dziesmu albumā atrastos pietiekami daudz materiāla baudīšanai, kaut vai Steve Paine vienkāršā un gaumīgā taustiņinstrumentu spēle un Debbie Chapman jaunavīgi skaidrais vokāls. Diemžēl ne vienmēr ritmisku spēli demonstrē basists Ian Lees, bet bundzinieks Chris Haskayne sirgst ar klaju vienveidību. Šos divus trūkumus vēl papildina Paul Thomson ģitāras tembrs. Neraugoties uz šīm Legend nebūšanām, grupa spēj sarakstīt jaukus meldiņus (piemēram, titulgabals, dziesma "Windsong", instrumentālais "The Chase" un albuma epilogs "Evidence Of Autumn"), kas itin labi saglabājas atmiņā, kad disks ir izskanējis. Secinājums: iespējams, būtu daudz interesantāk klausīties Legend dzīvo izpildījumu nekā šo albumu, tomēr neizslēdzu varbūtību, ka "Light In Extension" varētu izsaukt sajūsmu daudzos melodiskas rokmūzikas fanos, kam svarīgāks ir emocionālais lādiņš, nevis perfekta kvalitāte.

CD NOSAUKUMS: Beyond Time
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 18'15"
PAMATSASTĀVS:
Christian Larsson - basģitāra
Johan Jalonen - ģitāras
Daniel Eriksson - bungas
Johan Eriksson - taustiņi
Roger A. Larson - balss
VĒRTĒJUMS: 4 no 10

Vai britu pagānproga formējums Legend būtu pārdevis savu nosaukumu zviedriem? Nekādā ziņā ne! Šī zviedru kvinteta spēlētajai mūzikai nav nekāda sakara ar progroku, tas ir tradicionāls skandimetāls ar sapņainiem taustiņinstrumentu tembriem, banāliem tekstiem un meldiņiem, pirkstu gaiņāšanu viesuļa ātrumā no viena ģitāras grifa gala līdz otram un standartiskiem aranžējumiem. Salīdzinot ar nesen aplūkoto Elohim ierakstu, Legend pašu producētais piecu skaņdarbu albums "Beyond Time" vismaz atstāj iespaidu, ka to ierakstījuši visnotaļ profesionāli mūziķi. Arī skaņu režija nav peļama. Nevarētu sacīt, ka mani sajūsmina nedaudz aizsmakušais, nazālais Roger A. Larson balss tembrs, taču viņa vokalizēšana ir pieņemamā līmenī. Pieļauju, ka metālisti pozitīvi novērtētu Johan Jalonen ģitāras (gatavais malmstīnu pulciņa dalībnieks!) un Daniel Eriksson bungu spēli. Dziesmiņas ir sarakstītas tā, lai tās pieliptu jau pirmajā klausīšanās reizē, bet tas nozīmē, ka šī mūzika nav domāta ilgstošai izpētei, jo viss ir skaidrs kā uz delnas. Tomēr kopumā Legend ne ar ko īpašu nepārsteidz - tādas grupas nāk un iet simtiem viena gada laikā.


CD NOSAUKUMS: LEONARDO - THE ABSOLUTE MAN
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 65'41"
PAMATSASTĀVS:
Trent Gardner - taustiņi, balss, trombons
Wayne Gardner - ģitāra
Jeremy Colson - bungas
Patrick Reyes - ģitāra
Steve Reyes - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Par to, ka gaidāms kārtējais progroka superzvaigžņu projekts no Magellan līdera Trent Gardner puses, varēja lasīt atbilstoša satura interneta lapās jau 2001. gada pirmajā pusē. Atzīšos, ka par Trent Gardner iepriekšējo liela mēroga darbu "Age Of Impact", kuru 1998. gadā ierakstīja vienreizīgs formējums ar nosaukumu Explorers Club, pārlieku sajūsmināts nebiju. Šī iemesla dēļ uz "Leonardo - The Absolute Man" raudzījos ar nelielu piesardzību. Iegāju kādā pavisam parastā Vecrīgas kompaciņu tirgotavā un tur no skaļruņiem man pretī dvesa labi pazīstama balss. "Eu, tas taču James LaBrie [no Dream Theater]," es nodomāju un painteresējos pie pārdevējiem, kas tur skan. Saņēmu ne tikai īsu šī ieraksta raksturojumu, bet arī CD grāmatiņu sīkākai izpētei. Uzmetu paviršu skatienu un sapratu, ka šajā ierakstā zvaigžņu nekādā ziņā nav mazāk nekā Explorers Club, turklāt visām šīm zvaigznēm ir uzticētas dažādas lomas šajā konceptuālajā albumā, kas balstīts uz absolūtā cilvēka - gleznotāja, skulptora, izgudrotāja utt. - Leonardo da Vinči dzīves stāsta. Piemēram, paša Leonardo lomā labi iejuties jau pieminētais James LaBrie, mūzikas un vārdu autors Trent Gardner tēlo Leonardo meistaru Andrea del Verokio, Kansas dziedātājs Steve Walsh ir kļuvis par itāliešu prinča Sforcas padomnieku Bartolomeo Kalko, Shadow Gallery vokālists Mike Baker - par Leonardo draugu un mācekli Džovanu Frančesko Melci, Cairo dziedonis Bret Douglas - par Francijas karali Fransuā I, kamēr pazīstamais multiinstrumentālists Robert Berry aprobežojies ne vairāk kā ar Leonardo protežē Salai lomu. Protams, solistu uzskaitījumu varētu papildināt vēl ar dažiem uzvārdiem, vienīgi jāpiebilst, ka šis darbs neiztiek arī bez daiļā dzimuma pārstāvju piedalīšanās, proti, Lisa Bouchelle (Monas Lizas lomā) un Michelle Young (atveido Leonardo māti Katerīnu). Konceptalbums ir sadalīts 18 fragmentos, no kuriem astoņi ir instrumentālas starpspēles; vismaz klausoties šo disku pirmoreiz, tieši tās mani aizkustināja visvairāk, it sevišķi ārkārtīgi skaistais ievads "Apparition". Kad tas izskanējis, grūti iedomāties, ka turpinājumā atskanēs gandrīz progmetāla apzīmējuma cienīgas rokoperas ārijas ("Reins Of Tuscan", "Apprentice", "Inventions"). Kā jau šāda mēroga projektiem pieklājas, instrumentālisti savu darbu ir paveikuši godam. Savukārt tik plašā vokālistu klāstā ikvienam atradīsies pa prātam vismaz pāris balsu īpašnieki; šajā ziņā mani pilnīgi satrieca kolosālais Steve Walsh sniegums perfekti saskanīgajā duetā ar Michelle Young ("First Commission"), kā arī patiesi iedvesmotais un emocionālais James La Brie sniegums gandrīz viscaur diskam (iespējams, visuzskatāmākais piemērs būtu viņa duets ar maigā alta īpašnieci Lisa Bouchelle visai himniskajā fragmentā ar nosaukumu "This Time, This Way" vai solo "Shaping The Invisible"). Tagad, kad esmu šo albumu iepazinis itin labi, varu izsacīt prognozi, ka tam ir visi priekšnosacījumi, lai tas iekļūtu ne viena vien progroka kritiķa 2001. gadā izdoto albumu topa desmitniekā (par spīti manai sākotnējai skepsei - arī manā!). Visbeidzot, vēl būtu jāizsaka uzslava miksa autoram Terry Brown, kuram, varu saderēt, šī ieraksta novešana līdz galīgam produktam nozīmēja daudz rūpīga darba, kas prasa pienācīgu novērtēšanu.


TONY LEVIN

CD NOSAUKUMS: Waters Of Eden
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Narada Productions
GARUMS: 54'06"
PAMATSASTĀVS:
Tony Levin -- basģitāra, kontrabass, čells
Jerry Marotta -- bungas
Larry Fast - sintezatori
Jeff Pevar - ģitāra
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Tony Levin ir neapšaubāmi viens no pasaules vadošajiem basistiem, kura darbs pēdējos trīs gadu desmitos ar tādiem māksliniekiem kā Alice Cooper, Peter Gabriel, King Crimson, Bill Bruford, Liquid Tension Experiment, Terry Bozzio, Steve Stevens, California Guitar Trio un virkni citiem ir licis atkārties ne vienam basģitārista žoklim vien. "Waters Of Eden" autors uz diska aizmugurējā vāka mūs brīdina, ka šeit ietverta "eklektiska instrumentālā mūzika jaunajam gadsimtam". Tūlīt gan jāatzīst, ka eklektika šoreiz ir saprotama šī vārda vispozitīvākajā nozīmē, jo šajā albumā kompozīcijas ziņā pārsvarā dominē Tony Levin noslieces uz skaistu, neuzkrītošu fona džezu ("Belle", "Boulevard Of Dreams", "Waters Of Eden", "Icarus") un brīnišķīgu, dažbrīd filozofisku world music ("Bone & Flesh", "Pillar Of Fire", "Opal Road", "Utopia"). Tikai viens ("Gecko Walk") no deviņiem gabaliem ir nosacīti iebāžams šūflādē ar uzrakstu "ROKS", taču tas tikai atdzīvina albuma uzbūvi. Tony Levin spēlētajiem basa instrumentiem piemīt spēja izdziedāt visdažādākos meldiņus, tāpēc balss iztrūkums šajā gadījumā var droši tikt uzskatīts par... ieguvumu! Vēl albumam "Waters Of Eden" raksturīgs izcils skanējums un plašs tembrālais spektrs, un, domājams, tieši šīs iezīmes līdzās Tony Levin neatdarināmajai spēlei neļaus tam apnikt nekad. Secinājums: manuprāt, "Waters Of Eden" ir viens no visveiksmīgākajiem 2000. gada instrumentālajiem albumiem, tāpēc to iesaku ikvienam klausītājam, kas dod priekšroku neuzkrītošai, interesantai, melodiskai un perfekti aranžētai mūzikai. Izcils darbs!!!


LINCOLN

CD NOSAUKUMS: Barcelona
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Narwhal Recordings
GARUMS: 27'55"
PAMATSASTĀVS:
Alex Gordon - balss, ģitāra, trompete
David Hannham - ģitāra, klarnete
Crum Hall - bungas, balss
Matt Dowse - trombons, taustiņi
Jim Friedlander - basģitāra, trompete
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Lincoln albums "Barcelona" manā ierakstu kolekcijā nonāca nejaušības dēļ, un arī šoreiz esmu tai pateicīgs. Citādi taču es nebūtu uzzinājis, ka postrokā mēdz pielietot bleķa pūšamos instrumentus! J Diskā ar nosaukumu "Barcelona" ietilpst sešas savstarpēji savienotas kompozīcijas, no kurām divas ir instrumentālas (vienai grupa nav parūpējusies izdomāt nosaukumu). Albums sākas ar smalki aranžēto, melodisko un lēni plūstošo titulgabalu, kurā grupas pamatsastāva dalībniekam Alex Gordon piebalso Tracy Van Daal. Nākamā skaņdarba "Snake Heads" atturīgi ģitāriskais sākums it nemaz neliecina par pūšamo instrumentu izvirdumu otrajā daļā, bet šādā veidā Lincoln sagādā klausītājiem ne vienu vien pārsteigumu šajā albumā (pūšamo instrumentu iebrukums dzirdams arī dziesmās "Barcelona" un "Johnny Morris"). Trešajam gabalam nav nosaukuma, tāpēc es šo pusotru minūti garo eksperimentu uztveru kā pāreju uz postrokam radniecīgāko materiālu atlikušajās trijās dziesmās. Atliek tikai piebilst, ka vārdā nenosauktajā iespraudumā ir izmantota vijole, taču man nebija lemts atrast uz CD vāciņa tā cilvēka vārdu, kas to iespēlējis. Ceturtais gabals "Bullet Proof" ir pavisam askētiskas un melanholiskas mūzikas paraugs, kas pārtop postroka un blūza hibrīdā "Johnny Morris", kuru uzskatu par vienu no visveiksmīgākajiem vokālā postroka veikumiem. Albuma epilogs ir mīlīga dziesmiņa no laukiem, kurai dots atbilstošs nosaukums, proti, "Hay Stack". Secinājums: tādi albumi kā "Barcelona" skaidri apliecina, ka postroka mākslinieku iztēlei nav robežu, tāpēc, domājams, tas ietu pie sirds ne tikai attiecīgā stila cienītājiem, bet arī daudziem jo daudziem ļaudīm, kas par to neko nav dzirdējuši, bet dod priekšroku klusai un mierīgai fona mūzikai.


LIQUID TENSION EXPERIMENT

CD NOSAUKUMS: Liquid Tension Experiment
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 73'55"
PAMATSASTĀVS:
Tony Levin - basģitāras, stick
John Petrucci - ģitāras
Jordan Rudess - taustiņi
Mike Portnoy - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Izlaidusi dažu labu supermūziķu kopu albumu, amerikāņu izdevniecība Magna Carta ķērās klāt arvien jaunām idejām, sasaucot kopā pat tik neiedomājamus sastāvus kā šo. Liquid Tension Experiment ietilpst trīs mūziķi, kuru vārdi komentārus neprasa, un tie ir Tony Levin (no King Crimson), John Petrucci un Mike Portnoy (abi no Dream Theater). Popularitātes ziņā no šiem trim mūziķiem atpaliek taustiņnieks Jordan Rudess (ex-Dixie Dregs, ex-Rudess/Morgenstein Project u.c.), taču viņa profesionalitāte un muzikalitāte ir tikpat augstā līmenī. Diemžēl vēsturē ir pierādījies, ka šādi supermūziķu projekti ne vienmēr spēj radīt paliekošas vērtības, jo parasti nevienam nav laika, lai piesēstos pie nošu papīra un uzrakstītu mūziku. Atliek cits variants - pirms ieraksta vienoties par skaņdarbu formu un harmoniju, taktsmēru maiņām un tamlīdzīgiem sīkumiem, bet iznākums paliek atkarīgs no savstarpējās izpratnes improvizācijās. Liquid Tension Experiment atrada zelta vidusceļu starp šīm divām galējībām. Astoņi gabali ir uzrakstīti pirms ieraksta, bet piecdaļīgais "Three Minute Warning" (28 minūtes!) nav nekas cits kā gards improvizācijas auglis. Visos skaņdarbos dominē mūziķu virtuozitāte - ik sekunde šajā diskā ir pierādījums, ka viņi var gan tā, gan šitā. Droši vien pasaulē vairs nav neviena Dream Theater fana, kas nebūtu pārliecinājies par ģitārista John Petrucci un buņģiera Mike Portnoy dažbrīd pat pārdabiskajām spējām - iespējams, tieši šim tandēmam ir vislielākā loma šī albuma skanējumā. Līdzās progresīvā metāla noskaņām ("Paradigm Shift", "Universal Mind", "Kindred Spirits" un "Freedom Of Speech") nav aizmirsti eksperimenti ar Tony Levin galvenajā lomā ("Osmosis", "The Stretch", "Chris And Kevin's Excellent Adventure") un fascinējošs lirisms skaņdarbā "State Of Grace". Kopumā par Liquid Tension Experiment teiktu atzinīgus vārdus vairums progresīvas, virtuozi izpildītas un enerģiskas rokmūzikas fanu, kas dod priekšroku izvērstai instrumentācijai (šo disku palīdzētu izprast CD grāmatiņā iekļautie komentāri par ieraksta gaitu). Savukārt vieglu dungāmeldiņu cienītājiem šis albums varētu sagādāt stipras galvassāpes.

CD NOSAUKUMS: 2
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 73'55"
PAMATSASTĀVS: Tony Levin - basģitāras, stick
John Petrucci - ģitāras
Jordan Rudess - taustiņi
Mike Portnoy - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc panākumiem, kādus Liquid Tension Experiment guva ar pirmo albumu un tā iznākšanai sekojošiem koncertiem, kvartets sevi bija iedzinis sprukās: bija jāražo vēl viens albums, citādi fanu tūkstoši visās pasaules malās paliktu neapmierināti un, nedod Dievs, sāktu palēnām apgūt Britnijas jaunkundzes repertuāru. Tātad - nudien grūts uzdevums... Liquid Tension Experiment otrā albuma ieraksts noritēja galvenokārt trijatā (Tony Levin, Jordan Rudess, Mike Portnoy) - ģimenes pieauguma dēļ studijā kopā ar pārējiem retāk bija spiests uzturēties ģitārists John Petrucci, kurš lielu daļu sava ieguldījuma veica pēc tam, kad viņa kolēģi savu darbu bija pabeiguši. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka cietusi ir šajā diskā iekļautā materiāla kvalitāte. Šoreiz kvartetam ir izdevies radīt mūziku, kas savā ziņā ir vēl interesantāka nekā pirmajā diskā, proti, šajos astoņos skaņdarbos ir vairāk eksperimenti, kas attiecīgi norāda uz pievēršanos improvizācijai. CD grāmatiņā sacīts, ka vienīgais komponētais gabals ir gandrīz 17 minūšu garais opuss "When The Water Breaks". Šāds fakts ir interesants, jo daži "improvizētie" skaņdarbi ir izdevušies apbrīnojami veiksmīgi, jo īpaši atlētiskais, gandrīz metāliskais "Acid Rain", liriskais "Biaxident", eklektikas pilnais "Another Dimension", mierīgi plūstošais "Liquid Dreams" (tā nobeigums atgādina Tony Levin darbu Peter Gabriel pavadošajā grupā 80. gados) un maigais albuma epilogs "Hourglass". No šiem skaņdarbiem, manuprāt, nedaudz atpaliek salīdzinoši vienmuļie "914" un "Chewbacca". Kopumā Liquid Tension Experiment otrais ieraksts ir uzskatāms par ļoti veiksmīgu debijas albuma turpinājumu. Tāpat kā iepriekšējo reizi, arī šoreiz šie četri neapšaubāmi talantīgie un virtuozie mūziķi ir spējuši radīt kaut ko līdzīgu desertam jebkuram instrumentālas, progresīvas rokmūzikas gardēdim. Ieteikums ierakstu kolekcionāriem: ja jūsu krājumos ir viens no šīs supergrupas diviem albumiem un jūs to esat iecienījuši, tad jums ir jāiegādājas arī otrs pāra komponents.

KERRY LIVGREN

CD NOSAUKUMS: Seeds Of Change
IZDOŠANAS GADS: 1980
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Sparrow Corporation
GARUMS: 42'29"
PAMATSASTĀVS:
Kerry Livgren - ģitāras, taustiņi, basģitāra, sitamie instrumenti, balss
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Progresīvā roka grupas Kansas mūziķa Kerry Livgren solo debija "Seeds Of Change" būt pārsteigums ikvienam šīs lieliskās apvienības jaunrades cienītājam neatkarīgi no laika, kad viņš vai viņa iepazīstas ar šīm septiņām kompozīcijām. Sākot solo karjeru, Kerry Livgren pievērsās kristietībai, un "Seeds Of Change" vārdiskais un muzikālais saturs to lieliski apliecina. Kā jau solo albumam pienākas, līdzās mūzikas autoram ierakstā piedalījušies daudzi viesmūziķi. Viņu vidū ir trīs Kerry Livgren kolēģi no Kansas - Steve Walsh (balss), Robby Steinhardt (vijole) un Phil Ehart (bungas), kā arī vesela gūzma citu mūziķu, piemēram, bundzinieks Barriemore Barlowe (ex-Jethro Tull), basists Paul Goddard, smagā roka aprindās pazīstamais vokālists Ronnie James Dio un citi. Runājot par muzikālo materiālu, nevar noliegt, ka "Seeds Of Change" nestāv pārāk tālu no Kansas albumiem "Point Of Know Return" (1977) un "Monolith" (1979), jo īpaši dziesma "How Can You Live" ar Steve Walsh līdervokālista lomā un episkais noslēgums "Ground Zero", kurā vokāla solo izpilda David Pack. Uzslavas vērts ir arī albuma pirmais gabals "Just One Way" ar Jeff Pollard solo dziedājumu, kā arī himniskais gabals "Mask Of The Great Deceiver" un teju vai Rainbow stilā ieturētais, mierīgi plūstošais "To Live For The King" - šīs divas dziesmas vēl krāšņākas padara Ronnie James Dio neatdarināmais vokāls. Līdzās šiem pieciem lieliskajiem gabaliem ir divi garlaicīgāki - blūziskais "Whiskey Seed" ar jocīgu, bet stilam atbilstošu Kerry Livgren un Mylon Lefevre vokālu duetu, un ne visai izteiksmīgais vidēja tempa roķis "Down To The Core", kuru iedziedājis Davey Moire (toties šajā gabalā ir jaukas trompetes iespēles). Kopumā "Seeds Of Change" iezīmē apsveicamu pavērsienu Kerry Livgren muzikālajā darbībā - idejas, kuras kaut kāda iemesla dēļ netika īstenotas, spēlējot grupā Kansas, ir radušas piepildījumu šeit un turpmākajos šī mūziķa solo albumos. Secinājums: šis stabilais, patīkamais, taču ne pārlieku oriģinālais ieraksts izsauktu sajūsmu ikvienā Kansas un citu melodiskā progroka grupu mūzikas cienītājā.

CD NOSAUKUMS: Time Line
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Sparrow Corporation
GARUMS: 42'41"
PAMATSASTĀVS:
Kerry Livgren - ģitāras, taustiņi, sitamie instrumenti, basģitāra
Michael Gleason - balss, taustiņi, sitamie instrumenti
Warren Ham - balss, pūšamie instrumenti, harmonika
Dennis Holt - bungas, sitamie instrumenti
Dave Hope - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kerry Livgren otrais solo albums (pirmais pēc aiziešanas no Kansas) "Time Line" ir daudz vienotāks un optimistiskāks nekā "Seeds Of Change". Tiesa, arī daudz vienkāršāks un nepretenciozāks. Šajā albumā ir veselas desmit dziesmas, un vairums šo skaņdarbu ir samērā tipisks 80. gadu amerikāņu AOR (rokmūzika pieagušajiem) ar nelielām progresīvā roka piedevām. Dibinot savu grupu, Kerry Livgren aicinājis talkā kolēģi no Kansas, proti, basistu Dave Hope (ierakstā piedalījies arī jaunais Kansas līderis John Elefante piedziedātāja lomā). Interesanti, ka Kerry Livgren pats nedzied, bet spēj radīt ārkārtīgi izteiksmīgus vokāla meldiņus (jo sevišķi dziesmās "Tonight", "Beyond The Pale", "Slow Motion Suicide" un "High On A Hill"). Vēl būtu jāizceļ emocionālā un ritmiski interesantā gandrīz smagā roka dziesma "New Age Blues". Progresīvie elementi saglabāti dziesmu "Slow Motion Suicide", "High On A Hill" un "Life Undercover" instrumentālajās vidusdaļās, kā arī viscaur šī albuma epilogam "Welcome To The War". Liels uzsvars ir likts uz Kerry Livgren virtuozo ģitāras spēli - iesaku paklausīties viņa solo pasāžas dziesmās "Make Or Break It" un "High On A Hill". Kopumā visas desmit "Time Line" dziesmas klausītājus uzrunā vēl tiešāk nekā vairums Kansas albumu. Lai gan nevarētu sacīt, ka "Time Line" ir tikpat veiksmīgs ieraksts, cik Kansas disks "Leftoverture", tas, iespējams, ir vistuvākais salīdzinājums materiāla vienotības ziņā. Secinājums: šis izteikti melodiskas rokmūzikas paraugs vislabāk ietu pie sirds tiem, kas reiz bija priecājušies par Kansas albumiem "Leftoverture" un "Point Of Know Return".

JĀNIS LOGINS

CD NOSAUKUMS: Ticība
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: Plate
GARUMS: 46'24"
PAMATSASTĀVS:
Jānis Logins - taustiņi
Valdis Rundzāns - basģitāra
Valērijs Ņikitins - ģitāra
Ruslans Margevičs - saksofons, klarnete
Ilona Kudiņa - flauta
Edgars Znutiņš - jauktā kora "Daugava" vadītājs
Jānis Logins, Aivars Zirnis,
Aelita Zirne, Guna Pudāne,
Didzis Vanags, Indra Pūce,
Anita Ļaksa - vokālā grupa
Daugavpils rajona kultūras nama kameransamblis
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Viena no nepelnīti neapzinātajām latviešu rokmūzikas pērlēm ir bijušā grupas Elpa taustiņnieka Jāņa Logina solo albums "Ticība". Nav jau nekāda brīnuma, jo mūzikas ierakstu veikalos latviešu CD plaukti ir pakļauti pamatīgai breinstormizācijai un mikserizācijai, tāpēc albumam "Ticība", loģiski, vietas tajos nav un nevar būt. Arī mediji piebalso veikalniekiem, laikrakstu slejās publicēdami to, kas no viņiem "tiek gaidīts". Nu, protams, ne jau Jāņa Logina albuma "Ticība" slavinājumus... Palūkojoties tuvāk uz šo apjomīgo veikumu, jāsecina, ka gan mediji, gan veikalnieki ir pieļāvuši lielu kļūdu - "Ticība" ir ļoti muzikāls lielformas darbs, kas atrastu vietu ikviena inteliģenta mūzikas cienītāja sirdī. Šajā albumā ir tikai divi gabali - titulkompozīcija ar L. Breikša vārdiem (37'50") un "Kad Dievs zied tavā dvēselē" ar K. Krūzas vārdiem. Muzikālā ziņā nav grūti apjaust saites ar J. Logina darbu 80. gados grupā Elpa - viņš bija daudzu šīs grupas skaņdarbu autors, turklāt bez J. Logina šajā ierakstā piedalījušies divi citi Elpas mūziķi (V. Rundzāns un V. Ņikitins). Protams, galvenais skaņdarbs šajā albumā ir skaistiem kordziedājumiem un ēteriski vieglām pūšamo instrumentu partijām piesātinātais titulgabals. To visu papildina nedaudz atturīgi aranžētais kameransamblis un J. Logina smalkā taustiņinstrumentu spēle (solo pasāžu tradicionālajā izpratnē šeit nav). Diemžēl ierakstā ir izmantota bungu mašīna, kas gan netraucē skaņas plūdumam, tomēr šaubos, vai šo materiālu padarītu sliktāku dzīva bundzinieka spēle. Otrais gabals ir nesalīdzināmi vienkāršāks, kuru kritiķi droši vien steigtu ieskaitīt neoprogresīvā roka saimē - vienmērīgi plūstošs, skaisti aranžēts darbs ar melodiskiem kordziedājumiem un jauku elektriskās ģitāras solo. Kopumā albums "Ticība" ir askētisks J. Logina augstās muzikālās raudzes apliecinājums. Klausoties šo ierakstu, mani pārņem patiesi gaišs optimisms, kādu izjūtu ik reizi, kad tuvojos Daugavpilij - majestātiskās Līksnas baznīcas torņi autoceļa labajā pusē atstāj pavisam līdzīgu iespaidu! Tiesa, būtu bijis vēlams nebaidīties no lielākas daudzveidības un bagātinošiem eksperimentiem mūzikā. Citādi "Ticība" ir ļoti labs albums, kas ieteicams ikvienam inteliģentam kristietim un progresīvas mūzikas cienītājam.

LONDON UNDERGROUND

CD NOSAUKUMS: London Underground
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Itālija
IZDEVĒJS: Record Heaven
GARUMS: 37'05"
PAMATSASTĀVS:
Daniele Caputo - balss, bungas, sitamie instrumenti
Marco Piaggesi - basģitāra, bandžo, balss
Gianluca Gerlini - klavieres, ērģeles, sintezators, klavinets, melotrons
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Līdzīgi vairumam Latvijas iedzīvotāju man grupas London Underground nosaukums bija pilnīgi svešs iekams nebiju ieguvis to savā īpašumā. Jāvelta atzinīgi vārdi grupas asajam prātam, izvēloties šādu nosaukumu: iespējams, vienīgais sakars ar Londonu ir šo trīs mūziķu radītā un spēlētā mūzika, kas atsauc atmiņā 60./70. gadu mijas hipiju kustību. Pateicoties ērģeļu un melotrona plašajam pielietojumam uz stabila ritmiskā pamata London Underground skanējums dažbrīd atgādina Syd Barrett laiku Pink Floyd, The Beatles (darbības beigu posmā), The Strawbs (Daniele Caputo balsij ir dažas kopīgas iezīmes ar David Cousins vokālu) un dažu labu funk mākslinieku veikumus. Meklējot līdzības ar citiem mūsdienu māksliniekiem, London Underground mūzika nosacīti līdzinās Porcupine Tree un Spock's Beard viskomerciālākajos brīžos, kā arī zviedru grupai Cloudberry Jam. Kā jau hipiju rokmūzikai pieklājas, tā ne pavisam nav sarežģīta - dziesmām var dungot līdzi jau pirmajā klausīšanās reizē (diemžēl CD bukletā nav vārdu, tāpēc dungošana vairāk attiecas uz piedziedājumiem, kuru vārdus var iegaumēt tikpat labi, cik meldiņus). Diemžēl diska garums ir ļoti niecīgs (varbūt arī to var uztvert kā atgriešanos 60. gados, kad reti kurš ieraksts pārsniedza 40 minūšu skanēšanas laika robežu) - būtu interesanti dzirdēt vairāk London Underground oriģinālmūzikas, jo šajā diskā iekļautais materiāls ir gana ekspresīvs, enerģisks, kvalitatīvs un melodisks, tomēr nedaudz vienveidīgs. Pat sendienu blices The Rascals gabala "Whatcha Gonna Do" interpretācija nevienā aspektā neatšķiras no pašu sarakstītā materiāla... Domājams, šis interesantais ieraksts visvairāk ietu pie sirds tiem melomāniem, kam hipiju laiki saistās ar vislabākajām atmiņām.

LORIEN

CD NOSAUKUMS: Children's Games
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Silly Insects Records
GARUMS: 48'12"
PAMATSASTĀVS:
Geoff Curtis - basģitāra
Sean Filkins - balss, ģitāra
Philip Legende - bungas, sitamie instrumenti
Mark McLeod - taustiņi, balss, bungu mašīna
Darren Newitt - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Grupa Lorien droši vien nevarētu lepoties ar sevišķu popularitāti, vismaz mūsu zemē noteikti ne. Arī man par šo grupu nebija nekas zināms līdz dienai, kad mani kāds paziņa iepazīstināja ar šī kvinteta jauko albumu "Children's Games". Iepazīstoties ar grupas sastāvu, atklājās divi pazīstami vārdi, proti, Sean Filkins un Philip Legende, kas reiz bija spēlējuši ansamblī Soma. Albums "Children's Games" mūsdienās ir uzskatāms par lielu retumu (to izdeva jau sen bankrotējusī Nīderlandes firma SI Records), tāpēc vienīgais veids, kā tikt pie sava eksemplāra ir ilgstoši meklējumi internetā. Jūs droši vien jautāsiet, vai ir vērts par šī albuma nepieejamību briesmīgi satraukties. Lūdzu, lasiet tālāk un izdariet secinājumus. Nevarētu teikt, ka Lorien mūzika būtu sevišķi oriģināla, tomēr jau pirmajā klausīšanās reizē iespējams konstatēt, ka grupas ietekmes ir ļoti cēlas - Yes un Marillion. "Children's Game" raksturošanā noderētu šāda summa: Yes (vokāla aranžējumi) + Marillion (ģitāru partijas, skaņdarbu forma) + Aragon (taustiņinstrumentu partijas) + Iluvatar (skaņdarbu forma, vokāla meldiņi). Albumā ir iekļautas tikai sešas kompozīcijas, no kurām salīdzinoši bāla ir tikai viena - nepilnu četru minūšu garā dziesma "The Divide". Pārējais materiāls ir skaists, emocionāls un relatīvi vienkāršs neoprogresīvais roks, kurā vislielākā loma ir savdabīgās balss īpašniekam Sean Filkins, taustiņniekam Mark McLeod un ģitāristam Darren Newitt. Neraugoties uz ritmisko vienkāršību, vērā ņemama ir Lorien māka aranžēt gabalus tā, lai tie neizklausītos garlaicīgi. Piemēram, 19 minūšu garais titulskaņdarbs deviņās daļās izklausītos stipri samocīts, ja grupas vājā vieta būtu aranžējumi. Līdzīgus vārdus vajadzētu veltīt pāraranžētās Soma dziesmas "Losing It" virzienā (jaunajā variantā tā ir kļuvusi ne vien ievērojami citādāka, bet arī garāka). Ja vajadzētu minēt kādu iespējamo iemeslu, kādēļ šim Lorien albumam neizdevās kļūt īpaši populāram, tad, manuprāt, vislielākais trūkums ir saistīts ar skaņu režiju - ne visai prasmīgi apskaņotām elektriskām ģitārām un sitamiem instrumentiem (interesanti, ka viens no diviem skaņu režisoriem ir bundzinieks Philip Legende). Tomēr šie trūkumi nespēj aizēnot grupas spējas radīt skaistu un baudāmu mūziku. Secinājums: ļoti ieteicams ieraksts visiem neoprogresīvā roka faniem - "Children's Games" var izrādīties necerēti gards kumoss. Sarežģītas un izteikti oriģinālas rokmūzikas cienītājiem šo albumu nerekomendēju.

LOTUS

CD NOSAUKUMS: Quartet Conspiracy
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Record Heaven
GARUMS: 48'13"
PAMATSASTĀVS:
Niklas Borjesson - balss, ģitāra
Tomas Modig - basģitāra
Hans Eriksson - bungas
Brian Robertson - ģitāra, klavieres, sitamie instrumenti, orķestra instrumenti
VĒRTĒJUMS: 3 no 10

Protams, leģendārās britu grupas Thin Lizzy ģitārista Brian Robertson vārds uz mazpazīstamas grupas diska vāka izraisītu interesi daudzos roka fanos. Ja uz vāka lasāms vēl viens tikpat slavena ģitārista vārds, tad jau interese var pārvērsties CD iegādes procesā - otrs vārds ir John Norum (ex-Europe), un šis mūziķis ir iespēlējis vienu no interesantākajām solo partijām visā diskā (dziesmā "Peace In Mind"). Ieliku Lotus albumu "Quartet Conspiracy" CD atskaņotājā un... briesmīgi vīlos. Kā tāda kalibra mūziķi kā Brian Robertson un John Norum uzdrīkstas piedalīties tik apšaubāmā projektā? Lotus ir kaut kas pa vidu starp 80. gadu amerikāņu rokeru noteiktiem standartiem un prastu heavy metal - tas viss kopā liedz iedomāties, ka Brian Robertson reiz ir spēlējis Thin Lizzy sastāvā (kaut gan atsevišķām ģitāras tēmām ir attāla radniecība ar šo 70. gadu rokgrupu). Vienveidība un garlaicība (nereti arī izdomas trūkums) ir Lotus mūzikas raksturīgākās īpašības. Niklas Borjesson vokālais sniegums ir ļoti nogurdinošs, turklāt intonatīvi neprecīzs. Dziesmās "The Oriental Fog" un "Peace In Mind", kur Niklas Borjesson cenšas dziedāt, viņa balss tembrs atgādina James Hetfield, bet pārējās dziesmās - Zakk Wylde. Ja nu tomēr ir nepieciešams minēt kādu pozitīvu iezīmi Lotus mūzikā, tad tā būtu enerģija un pāris relatīvi interesantu ritma maiņu (dziesmās "Sometimes A Mule, But Always A Dog" un "Relax!"). Secinājums: "Quartet Conspiracy" varētu izrādīties par ļoti pieņemamu ierakstu standarta hard rock cienītāju vidū, taču citu mūzikas stilu faniem iesaku ap šo disku mest lielu loku.

LUCIFER WAS

CD NOSAUKUMS: In Anadi's Bower
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Norvēģija
IZDEVĒJS: Record Heaven
GARUMS: 52'20"
PAMATSASTĀVS:
Jon Ruder - balss
Dag Stenseng - flautas, balss
Thore Engen - ģitāras
Einar Bruu - basģitāra
Kai Frilseth - bungas, sitamie instrumenti
Knut Johannessen - melotrons
Jon-Willy Rydningen - melotrons
Anders Sevaldson - flauta
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Iepazīstoties tuvāk ar mūsdienu skandināvu rokgrupām, neviens nav pasargāts no sastapšanās ar grupas Lucifer Was vārdu. Šīs grupas albums "In Anadi's Bower" ir interesants ieraksts, raugoties no stilistiskā viedokļa. Lucifer Was firmas zīme ir flautu partijas un folkroķīgi muzikālās izteiksmes elementi, tāpēc grupas skanējums tūlīt atsauc atmiņā Jethro Tull albumus "Stand Up" un "Benefit". Harmoniskā ziņā dominējošais instruments ir elektriskā ģitāra (visu desmit dziesmu autors ir ģitārists Thore Engen), kas vēl vairāk pastiprina līdzību ar Jethro Tull un skotu grupas Beggars Opera otro un trešo albumu. Par spīti šiem cēlajiem salīdzinājumiem, Lucifer Was mūzika nav ne tuvu tik aizraujoša - tā drīzāk ir vienmuļa un garlaicīga. Iespējams, iznākums būtu veiksmīgāks, ja grupa būtu aicinājusi talkā kādu augstas klases producentu un skaņu operatoru, taču pilnīgai panākumu nodrošināšanai vēl ir nepieciešams attīstīt dziesmu rakstīšanas un aranžēšanas iemaņas. Desmit gabalu vidū izceļas tikai divas kompozīcijas, proti, liriskā dziesmiņa "Ship On The Ocean" un progresīvākā virzienā tēmētais opuss "Little Child", kas sastāv no četrām daļām. Rodas neizpratne, ko šajā ierakstā ir darījuši veseli divi (!) melotronisti - šis instrumenta pielietojums ir visai skops (visvairāk skaņdarbā "Little Child"). Visbeidzot, nedrīkst noliegt, ka Lucifer Was ir liels potenciāls - visi mūziķi atbilst izraudzītajam muzicēšanas stilam (kaut gan varētu vēlēties interesantāku bundzinieka spēli), tāpēc būs interesanti dzirdēt, ko šī grupa piedāvās klausītājiem nākotnē.


LUNATIC PARADE

CD NOSAUKUMS: Scripts
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 26'55"
PAMATSASTĀVS:
Patrik Johansson - balss
Hasse Nilsson - ģitāra
Thomas Danielsson - basģitāra
Lasse Nilsson - taustiņi
Tomas Kottilainen - bungas
Uffe Lagerstom - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Kas? Vai tad 21. gadsimtā kāds vēl atceras metālistus Exodus no Sanfrancisko līča piekrastes?!" nevarēju valdīt izbrīnu, kad saņēmu zviedru blices Lunatic Parade īso albumu "Scripts". (Tiem, kas nezina - "Lunatic Parade" bija Exodus dziesmiņa.) "Droši vien būs kaut kāds metāls," es nodomāju un uzliku klausīties jauno ieguvumu. Nākamajā brīdī es biju gar zemi, jo tas, ko es izdzirdēju, bija ārkārtīgi kvalitatīvs eiroroka (Yngwie Malmsteen, Europe u.c.) apvienojums ar riktīgām thrash ģitārām un bungām (Pantera, Anthrax u.c.), turklāt tas viss ir servēts ļoti mērenā progroka mērcē. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu dzirdējis tik škrobīgu un gaļīgu ģitāru skaņu, kas līdzās daudzkrāsainajam Patrik Johansson vokālam veido stabilu grupas identitāti. Vēl jo lielākas apbrīnas vērta ir Lunatic Parade prasme savas stiprās puses likt lietā par visiem simts procentiem, un to skaidri apliecina šajā albumā iekļautās četras dziesmas ("The Rest Is History", "Man And The Mirror", "A Race Against Time" un "Shellshock"). Tās visas ieturētas vienotā stilā, tāpēc atliek vienīgi cerēt, ka ilgspēlējošais albums būs viens īsts piedzīvojums ikvienam attiecīgā mūzikas stila cienītājam. Esmu noklausījies "Scripts" vairākkārt, un varu teikt pavisam droši: ja es atkal kļūšu par metālistu, tad tur būs vainojami mūziķi no Lunatic Parade...