MACHIAVEL

CD NOSAUKUMS: Machiavel
IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: Beļģija
IZDEVĒJS: EMI Music
GARUMS: 48'29"
PAMATSASTĀVS:
Marc Ysaye - bungas, balss, sitamie instrumenti
Albert Letecheur - klavieres, ērģeles, sintezatori, klarnete,
ģitāra
Jack Roskam - ģitāras, balss
Roland De Greef - basģitāra, čells, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Beļģu progroka pārstāvji Machiavel savu ierašanos rokmūzikas apritē atzīmēja 1976. gadā ar grupas vārdā nosauktu ilgspēlējošo skaņuplati (manā rīcībā esošā CD versija papildināta ar trim papildu gabaliem, kas ierakstīti divus gadus agrāk un bijuši paši pirmie grupas darbi studijā). Albuma oriģinālajā versijā ietilpa seši pārsvarā ļoti mierīgi un liriski skaņdarbi, kuriem stilistiskā ziņā varētu piedēvēt zināmu radniecību vienīgi ar Pink Floyd (un dažbrīd Genesis) 70. gadu sākuma jaunradi. Tiesa gan, Machiavel debijas albuma skanējums ir tembrāli nepilnīgāks, ja salīdzinām ar to pašu Pink Floyd. Vienīgais īsti roķīgais gabals ir "When Johan Died, Sirens Were Singing", kurā izceļas taustiņnieka Albert Letecheur izdoma (īpaši sintezatora solo 7. un 8. minūtē) un tehniskais varējums. Ģitārista Jack Roskam spēles stils ir visai atturīgs, pat blūziski vienkāršs, un viņa spēlētā instrumenta pielietojums un tembrs vistiešāk norāda uz ietekmi no David Gilmour (grūti pateikt, vai diskā ir kāda funkcionāla nozīme Jack Roskam solo numuram "I Am"). Pozitīvi vērtēju Roland De Greef neuzbāzīgo, bet izkopto basģitāras spēles stilu, kas ideāli saskan ar Marc Ysaye tikpat neuzkrītošo bungošanas manieri, turklāt pēdējais pilda arī vokālista pienākumus. Viņa dziedājumi nekādā ziņā nav salīdzināmi ar turpmākajos Machiavel ierakstos dzirdamo Mario Guccio spēcīgo un daudzveidīgo balsi - lai arī Marc Ysaye dziedāšanas maniere labi iederas grupas stilā, izklausās, ka visas vokāla partijas ir ierakstītas agrā rītā, kad stipri nāk miegs… Kompozīcijas ziņā no Machiavel debijas albuma īpaši gribētu atzīmēt jau pieminēto "When Johan Died, Sirens Were Singing" un visai minimālistisko "Cheerlessness". No trim papildu gabaliem diviem ("Don't Remember" un "When You Turn Green") ir diezgan tieša sakarība ar debijas albuma stilistisko ievirzi, taču autora Roland De Greef iedziedātā dziesma "To Be Free" ir izteikti roķīga, tāpēc tā - pienācīgi apstrādātā variantā - varētu itin labi iederēties vēlākos Machiavel albumos. Secinājums: salīdzinājumā ar turpmākiem Machiavel ierakstiem šis ir diezgan bezzobains, tomēr tas skaidri liecina, ka grupa labprāt dod priekšroku noskaņas radīšanai savā mūzikā, un šī iezīme ir saglabāta arī vēlākos darbos. Līdz ar to Machiavel debijas albuma CD versija, kas izdota 1993. gadā, būtu ieteicama galvenokārt šīs grupas ierakstu kolekcionāriem.


CD NOSAUKUMS: Mechanical Moonbeams
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Beļģija
IZDEVĒJS: Spalax Music
GARUMS: 53'29"
PAMATSASTĀVS:
Mario Guccio - balss
Marc Ysaye - bungas, balss, sitamie instrumenti
Albert Letecheur - klavieres, melotrons, sintezatori
Jean Paul Devaux - ģitāras, mandolīna
Roland De Greef - basģitāra, basa pedāļi, ģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Machiavel ir viena no vislabāk pazīstamajām beļģu progroka grupām, un viņu trešais albums "Mechanical Moonbeams" - viena no tām progroka pērlēm, par kuru vērtību daudziem jo daudziem nav ne mazākās nojausmas. Lai arī nosaukums Machiavel vairākkārt nereti bija pavīdējis manu acu priekšā, pārlapojot dažādus ar progroku saistītus preses izdevumus, nebiju pievērsis tam pietiekamu uzmanību līdz pat brīdim, kad saņēmu divus šīs grupas albumus. Machiavel izceļas ar lielisku instrumentālo sniegumu, taču, manuprāt, grupas vislielākā bagātība ir daudzveidīgais un spēcīgais Mario Guccio vokāls - uzskatu viņu par vienu no labākajiem dziedātājiem šajā stilā (arī bundzinieka Marc Ysaye vokāls ir līmenī). Satura ziņā "Mechanical Moonbeams" ir apmēram tikpat daudzveidīgs, cik vokālista sniegums, tāpēc neizslēdzu iespēju, ka mūzika ir rakstīta tā, lai demonstrētu Mario Guccio prasmi dziedāt gan maigi un melodiski, gan arī īsti roķīgā piegājienā. Albums sākas ar izteikti Yesisko "Beyond The Silence", un šī stilistiskā radniecība izpaužas ne tikai daudzbalsīgajos dziedājumos, bet arī instrumentācijā (ģitāras iespēles un sintezatora solo). Līdzīgā manierē sarakstīts viens no maniem šī albuma favorītiem - "Rebirth", taču tajā fragmentāri saklausāmas arī 70. gadu sākuma Genesis ietekmes. Šajā albumā ir vēl vismaz divi gabali, kas lika manam žoklim atkārties līdz grīdai un kādu laiku nevērties ciet. Runa ir par ārkārtīgi skaisto un lirisko "Rope Dancer", kurā dziedātājs kvalitātes ziņā ne par kripatiņu neatpaliek no Jon Anderson un citiem vispār atzītiem un zināmiem grandiem, kā arī par kolosālo "After The Crop", kura trauslā un emocionālā sākuma daļa nekādi neliecina par pavērsienu uz dikti enerģiska smagā roka (ar melotronu!) pusi otrajā daļā. Vēl jo lielāku kontrastu sagādā mīlīgā, atslābinošā balādīte "Mary", kam seko cits nosacīti Genesisks gabals - "The Fifth Season". Dīvainas sajūtas manī izsauc "Wind Of Life", kurā var vilkt paralēles ar to pašu Genesis un Gentle Giant vieglāk uztveramajos brīžos. Divos šā albuma gabalos progresīvā roka klātbūtne ir grūtāk pamanāma, un tie ir hārdroķīgie "Summon Up Your Strength" un "I'm Not A Loser". Secinājums: lai gan esmu apzināti meklējis salīdzinājumu ar dažām populārajām britu progroka vienībām, Machiavel skanējuma seja ir individuāla, galvenokārt pateicoties abu vokālistu radītajai sinerģijai, un "Mechanical Moonbeams" šajā ziņā ir perfekts apliecinājums. Lielisks, izklaidējošs albums!


CD NOSAUKUMS: Virtual Sun
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Beļģija
IZDEVĒJS: CNR Music
GARUMS: 56'56"
PAMATSASTĀVS:
Mario Guccio - balss
Marc Ysaye - bungas, balss, sitamie instrumenti
Herve Borbe - taustiņi
Thierry Plas - ģitāras, balss
Roland De Greef - basģitāra, ģitāra, balss, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Machiavel pieteica savu atgriešanos ar brīnišķīgo albumu "Virtual Sun", kuru uzskatu par vienu no saviem vislielākajiem atklājumiem klasiskā roka pasaulē pēdējo pāris gadu laikā. Uzreiz jāpiebilst, ka Machiavel nav vecu rokeru ansamblis, kas atražo to pašu, ko paguva izspēlēt jaunības dienās. Klausoties "Virtual Sun", rodas priekšstats, ka Machiavel ir cītīgi sekojuši līdzi rokmūzikas attīstībai un saprāta robežās ņēmuši vērā mūsdienu prasības, tādā veidā nogādājot savu produkciju draudīgi tuvu FM raidstaciju ēteram. Par laimi grupas identitāte nav upurēta ne mazākajā mērā, un tas ir, manuprāt, vissvarīgākais panākumu priekšnoteikums. Atliek vienīgi apbrīnot šī albuma uzbūvi: katra dziesma nāk kā adekvāts papildinājums iepriekšējai, tāpēc, kad izskanējis albuma pēdējais gabals "Running In The Desert Again", pārņem neaprakstāma pilnības sajūta, kādu nenākas bieži pieredzēt. Salīdzinot ar 1978. gada albumu "Mechanical Moonbeams", mūsdienās šis beļģu ansamblis izklausās stipri nomierinājies, taču emocijas joprojām nepārstāj lauzties uz āru no dziesmu vārdiem un Mario Guccio fantastiskās balss, kas aizvien ir Machiavel spēlētās visnotaļ minimālistiskās rokmūzikas skanējuma seja. Bet nu - īsumā par skaņdarbiem. "Virtual Sun" sākas ar diska ievadam atbilstošo, neko vēl īsti nepaskaidrojošo un tāpēc jo intriģējošo dziesmu "Until The End", kuras pantos Mario Guccio vokāls ir paslēpts zem mūsdienīgu efektu maskas. Nākamie divi skaņdarbi - floidiskie "Something" un "It's A Dream Again" - ir daudz tuvāki lietas būtībai: tajos iemiesotās emocijas liek man vienkārši apsēsties… Nedaudz vairāk smagā roka saklausāms iespaidīgajā gabalā ar nosaukumu "Down On My Knees", kurā Mario Guccio sniegumu varētu salīdzināt ar pašu Robert Plant jaunībā! Tad seko divas atslodzes dziesmiņas, proti, gandrīz vai country stilā ieturētā "Dirty Hands" un ārkārtīgi liriskā "All Around The World". Kad pagājušas šīs astoņas atpūtas minūtes, pienāk kārta dikti enerģiskajam hārdroķim dziesmas "The Rumour" veidolā. Savādi, ka Machiavel ir parūpējušies pat par pavisam viegli uztveramas rokmūzikas cienītājiem, un to apliecina potenciālais radiohits "Calling You". Tad nu atkal iestājas jauka noskaņu maiņa, kas sākas ar atelpu - skaistu, galvenokārt akustisku balādi "Mary's Dream", un beidzas ar īstu mierīgas, bet iespaidīgas rokmūzikas paraugdemonstrējumu "Forget Your Hate". Albums beidzas ar visprogresīvāko skaņdarbu šajā albumā, kulminējošo "Running In The Desert Again", kurā kārtējo reizi izceļas Mario Guccio. Secinājums: esmu noklausījies "Virtual Sun" neskaitāmas reizes, taču man vēl joprojām nav saprotams, kādēļ mūsu platuma grādos tas neietilpst pēdējo divu gadu vispieprasītāko mūzikas ierakstu sarakstos. Ar šo albumu vien Machiavel ir pelnījuši atzinību ne tikai rokmūzikas patērētāju, bet arī FM raidstaciju vadītāju un dīdžeju vidū.


Official site

MAGELLAN

CD NOSAUKUMS: Impending Ascension
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 49'04"
PAMATSASTĀVS:
Trent Gardner - balss, taustiņi
Wayne Gardner - ģitāras, balss
Hal Stringfellow Imbrie - basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Nesaprotamu iemeslu dēļ grupas Magellan vārds visbiežāk atrodams progressive metal stilā spēlējošo vienību vidū. Pārāk tālu no patiesības šī klasifikācija nav, taču vismaz šajā un pirmajā Magellan albumā "Hour Of Restoration" (1992) progresīvās iezīmes ņem virsroku pār metālu. "Impending Ascension" ir Magellan otrais albums, kas vēlreiz apliecina šo mūziķu spējas radīt un adekvāti aranžēt ļoti sarežģītas, emocionāli un muzikāli bagātas kompozīcijas. Attiecīgu nostāju grupa pauž dziesmā "Songsmith": "It's the new riffs that count (no mainstream bore playing 13/4)...The curtain opens for creativity, give a backseat role to conspiracy..." Jau kopš pašiem pirmsākumiem Magellan radošais virzītājs ir dziedātājs/taustiņnieks Trent Gardner. Šajā ierakstā grupas pamatsastāvā nav atsevišķa bundzinieka, tāpēc par bungu partijām gādājuši visi trīs mūziķi (skaņdarbā "Waterfront Weirdos" izlīdzējis kolēģis no Jethro Tull, proti, Doane Perry). Pirmie divi gabali "Estadium Nacional" un "Waterfront Weirdos" (abi ilgst 11 minūtes!), iespējams, ir iekļaujami 90. gadu veiksmīgāko amerikāņu progroka skaņdarbu sarakstā. Vispirms jāmin Magellan lielākā ietekme - 70. gadu Yes un citu progrokeru mūzika, taču šis trio nekādā ziņā nenodarbojas ar bezkaunīgu kopēšanu. Tiesa, daudzbalsīgie dziedājumi pēc "Estadium Nacional" instrumentālā ievada rada autentiskas asociācijas ar Jon Anderson, Chris Squire un Steve Howe vokālu trio, bet skaņdarba turpinājums ir ieturēts spilgti individuālā stilā, kas tika pilnveidots nākamajos grupas ierakstos. Vēl augstāku sarežģītības pakāpi Magellan sasniedz gabalā "Waterfront Weirdos". Smagākiem ģitāras rifiem pildīts ir nākamais skaņdarbs "Songsmith", bet dziesmā "Virtual Reality" brāļi Gārdneri un Hal Imbrie atkal apvienojas Yesiskos dziedājumos. Nekad neesmu īsti varējis saprast divu minūšu garā, ārkārtīgi sarežģītā instrumentālā iesprauduma "No Time For Words" sūtību, kaut gan pieļauju, ka tas kalpo par ievadu gandrīz 12 minūšu garajam skaņdarbam "Storms And Mutiny", kas ir grupas veltījums attiecīgajam jūrasbraucējam (Hal Imbrie basģitāras skanējums nobeigumā atgādina progroka basa karali Chris Squire!). Lai gan kopumā "Impending Ascension" uzskatu par ļoti veiksmīgu progresīvā roka albumu, man ir zināmas grūtības noklausīties nepilnu divu minūšu garo heavy metal uzbrukumu "Under The Wire", taču šo piedevu var ignorēt, nospiežot "stop" pogu pēc lieliskā "Storms And Mutiny" izskaņas. Secinājums: "Impending Ascension" ir ieraksts galvenokārt sarežģīta progresīvā roka cienītājiem, kas dod priekšroku plašiem aranžējumiem un daudzbalsīgiem dziedājumiem.


CD NOSAUKUMS: Test Of Wills
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 55'14"
PAMATSASTĀVS:
Trent Gardner - balss, taustiņi, trombons
Wayne Gardner - ģitāras, basģitāras, balss
Brad Kaiser - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Iepriekšējā Magellan albuma sakarā šaubījos par vajadzību pielietot apzīmējumu "progresīvais metāls", taču "Test Of Wills" gadījumā bez tā neiztikt. Protams, Magellan mūziku ir joprojām grūti pakļaut viennozīmīgai klasifikācijai, tāpēc paskaidrošu, ka jēdziens "progresīvais metāls" galvenokārt attiecas uz smagiem ģitāras rifiem, kas rotā, piemēram, dziesmas "Gameface", "Crucible" un 11 minūšu garo titulgabalu. Bet kāda gan var būt runa par metālu, ja dažkārt smago ģitāru pamatu dekorē interesantas trombona (!) iespēles? Līdzīgi "Impending Ascension" šajā albumā joprojām samanāmas veco laiku progrokeru Yes ietekmes, tomēr tagad tās vislabāk izpaužas kompozīcijā, nevis daudzbalsīgajos dziedājumos. Albumā "Test Of Wills" jaušamas arī ietekmes no Jethro Tull: kā lai citādi interpretē šīs grupas stilā ieturēto gabalu "Walk Fast, Look Worried", dziesmas "A Social Marginal" nobeigumu un aizrautīgo flautas solo skaņdarbā "Critic's Carnival"? Līdzās stilistiskiem aizguvumiem no Yes un Jethro Tull, Magellan ir turpinājuši attīstīt paši savu skanējumu, kļūstot par vēl cietāku riekstu. Liels ieguvums ir bundzinieka Brad Kaiser profesionālā spēle - domājams, ka bez viņa šis albums izklausītos krietni pliekanāks. Diemžēl "Test Of Wills" ir kāds būtisks trūkums, salīdzinot ar iepriekšējo albumu. Lai gan mūziķi ir sasnieguši daudz augstāku profesionālā brieduma pakāpi, šķiet, novārtā ir atstāti meldiņi. Tā vietā lielāka uzmanība pievērsta sarežģītu pamatpartiju radīšanai. Iznākums ir iespaidīgs, taču dažkārt arī garlaicīgs (šai ziņā izceļas dziesmas "Crucible", "Gameface" un "Critic's Carnival"). Veiksmīgākie gabali, manuprāt, ir mainīgais un visādā ziņā interesantais titulskaņdarbs, tematiski un melodiski bagātā dziesma "A Social Marginal" un atmosfēriska taustiņinstrumentu skanējuma piesātinātā "Preaching The Converted". Secinājums: "Test Of Wills" ir solis uz priekšu Magellan attīstībā, tomēr pieļauju, ka tas nav bijis tik plats un drošs, cik varētu gaidīt no tik augstas raudzes mūziķiem kā brāļi Gārdneri. Līdz ar to šis ieraksts vislabāk ietu pie sirds vairumam Magellan pirmo divu albumu cienītājiem, kā arī tiem, kas dod priekšroku sarežģītam, metalizētam progrokam.

MAHAVISHNU ORCHESTRA

CD NOSAUKUMS: Birds Of Fire
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: dažādas
IZDEVĒJS: Columbia
GARUMS: 40'12"
PAMATSASTĀVS:
Rick Laird - basģitāra
Jan Hammer - taustiņi
John McLaughlin - ģitāras
Jerry Goodman - vijole
Billy Cobham - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Domājams, ka Mahavishnu Orchestra otrais albums "Birds Of Fire" izkliedēja šaubas daudzos džezroka cienītājos, kas nevarēja noticēt šo piecu mūziķu virtuozitātes sinerģijai debijas albumā "The Inner Mounting Flame". Tāpat kā iepriekš gandrīz visu muzikālo materiālu sagādājis ģitārists John McLaughlin (vienīgais izņēmums ir Miles Davis skaņdarbs "Miles Beyond"). Tā vien šķiet, ka mūzikas autors ir parūpējies, lai visi instrumentālisti varētu apliecināt savas spējas saistošās solo pasāžās (piemēram, gabalā "One Word") un duetos (akustiskā ģitāra + klavieres liriskajā "Thousand Island Park", vijole + ģitāra skaņdarba "Sanctuary" maigajā pamattēmā). Viena no galvenajām Mahavishnu Orchestra skanējuma pamatvērtībām ir ļoti interesantā un dinamiskā Billy Cobham bungu spēle, par kuru var jūsmot viscaur šim albumam, jo īpaši skaņdarbā "One Word", kā arī titulgabalā un "Celestial Terrestrial Commuters". Šī bundzinieka rokas un kājas var atrasties nemitīgā kustībā, taču neviens sitiens nebūs par stipru vai par vāju, katrs sitiens būs absolūti savā vietā! "Birds Of Fire" ir vēl viena ļoti būtiska priekšrocība: tas lieliski noderētu kā fundamentāla džezroka ābece ikvienam, kas ar šo mūzikas paveidu ir tikko sācis iepazīties. Neskaitot atsevišķus fragmentus, piemēram, titulgabalā, "Miles Beyond" un "One Word", neviens skaņdarbs nav pārlieku sarežģīts; tad jau drīzāk gluži pretēji, jo, šķiet, grūti ir izdomāt kaut ko vienkāršāku (un veiksmīgāk noaranžētu) par divu minūšu garo albuma noslēgumu "Resolution" vai gaišām, vieglām noskaņām bagāto "Open Country Joy". Galu galā varu vienīgi piekrist tiem John McLaughlin un Mahavishnu Orchestra jaunrades pazinējiem, kas "Birds Of Fire" piešķīruši klasisku vērtību, izsakoties, ka šim ierakstam jābūt katrā mājoklī, kur džezs un džezroks ir cieņā. Lielisks darbs!


CD NOSAUKUMS: The Inner Mounting Flame
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: dažādas
IZDEVĒJS: Columbia
GARUMS: 46'31"
PAMATSASTĀVS:
Jerry Goodman - vijole
Jan Hammer - klavieres, taustiņi
John McLaughlin - ģitāras
Billy Cobham - bungas
Rick Laird - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pavadījis kādu laiku džeza leģendas Miles Davis grupā, ģitārists John McLaughlin nolēma dibināt pats savu grupu. Tā tika nosaukta par Mahavishnu Orchestra un laika gaitā tā iemantoja neapstrīdamo džezroka/fusion karaļu nosaukumu. Pretenzijas uz augstu atzinību John McLaughlin un viņa vadītā grupa ar četriem citiem ne mazāk apdāvinātiem instrumentālistiem izsacījuši jau savā debijas albumā "The Inner Mounting Flame". Lai arī nevarētu sacīt, ka kompozīcijas ziņā šajā albumā būtu atrodami visizaicinošākie Mahavishnu Orchestra skaņdarbi, albumā iekļautie astoņi gabali ir pietiekami daudzveidīgi un negaidītiem pavērsieniem piesātināti, kas ideāli saskan ar mūziķu vēlmi apliecināt savu virtuozitāti. Neskaitot pašu John McLaughlin, instrumentālistu vidū ir vēl divi lieliski solisti - vijolnieks Jerry Goodman (šķiet, viņš ir viens no pirmajiem, kas šo instrumentu spēlējuši, izmantojot 'wah' un citus efektus) un taustiņnieks Jan Hammer. Uzdevumu augstumos ir arī abi ritmiķi, jo īpaši Billy Cobham agresīvajā "Vital Transformation" un solo pasāžā albuma epilogā "Awakening". Tā kā "The Inner Mounting Flame" ietilpināto materiālu diez vai varētu uzskatīt par sevišķi filozofisku, to var pamatoti uztvert kā mūziku izklaidei. Runājot par filozofiju mūzikā, vienīgais izņēmums droši vien būtu brīnumskaistais "A Lotus On Irish Streams" ar ļoti jauku vijoles tēmu klavieru un akustiskās ģitāras pavadījumā, taču arī tajā jūtams izklaides elements. Pārējos septiņos skaņdarbos džezs un roks ir apvienots apmēram vienādās proporcijās, un no tiem es īpaši vēlētos izcelt lirisko "Dawn", īsti ugunīga džezroka paraugu "The Noonward Race" un smagnēji blūzisko "The Dance Of Maya". Secinājums: "The Inner Mounting Flame" vienlīdz labi noderētu mūziķiem, kas savu aicinājumu atraduši džezrokā, un tiem, kas vēlas mūziku baudīt vienkārši tāpat, necenšoties saskaitīt taktsmēru garumus un fiksētu dažādus citus virtuozitātes brīnumus (kaut gan nepieradinātai ausij šī albuma noklausīšanās varētu izrādīties pārāk grūts pārbaudījums…). Citiem vārdiem sakot, šis - tāpat kā nākamie trīs Mahavishnu Orchestra albumi - ir džezroka/fusion klasikas nosaukuma cienīgs ieraksts.


CD NOSAUKUMS: Inner Worlds
IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: dažādas
IZDEVĒJS: Columbia
GARUMS: 44'06"
PAMATSASTĀVS:
John McLaughlin - ģitāras, balss, ģitāras sintezators, sintezators
Narada Michael Walden - bungas, sitamie instrumenti, balss, kongas, marimba,
timpāni, klavieres, ērģeles, gongs, zvaniņi
Ralphe Armstrong - basģitāras, balss
Stu Goldberg - ērģeles, klavieres, sintezatori, balss, klavinets
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Mahavishnu Orchestra piektais un pēdējais studijas albums "Inner Worlds" ir viens no tiem, par kuriem var sacīt: "Paldies Dievam, ka vairāk nebija!" Diez vai kāds Mahavishnu Orchestra fans, jo īpaši gadu pēc ģeniālā albuma "Apocalypse", bija paredzējis tādu nobīdi no piecus gadus agrāk iedibinātā džezroka/fusion virziena. Tiesa gan, atsevišķi šī stila elementi pa retam uzplaiksna arī šajā albumā, tomēr kopumā "Inner Worlds" atstāj visai nelīdzsvarota darba iespaidu, kas vairāk sliecas uz soulmūzikas pusi. Šis mūzikas stils ir pirmais, kas iešaujas prātā, skanot dziesmām "In My Life" (stilam absolūti nepiemērots akustiskās ģitāras solo!), "Gita", "River Of My Heart" un "Planetary Citizen". Interesanti, ka līdzās galvenajam mūzikas autoram John McLaughlin kompozīcijā iesaistījušies arī pārējie grupas dalībnieki, taču, domājams, ka diezgan radikālā stila maiņa ir galvenokārt sitēja, vokālista un taustiņnieka Narada Michael Walden nopelns (viņš ir četru gabalu autors). Par īsti progresīviem skaņdarbiem šajā albumā var uzskatīt tikai John McLaughlin sarakstīto "Miles Out" un divdaļīgo titulgabalu, kas tapis tikko pieminētā ģitārista un taustiņnieka Stu Goldberg kopīgā darbā. Šīs ir instrumentālas kompozīcijas, un, ja nepieciešams mūsdienām tuvāks salīdzinošs paskaidrojums, tad nevarētu teikt, ka apmēram tādu kompozīcijas un aranžēšanas pieeju 20 gadus vēlāk izmantojuši King Crimson mūziķi savos projektos (skat. ProjeKct albumu aprakstus). Diemžēl mani nespēj sajūsmināt pārējie instrumentālie skaņdarbi, jo šķiet, ka mūziķi ir bijuši nopietnā iedvesmas badā; "All In The Family" izklausās pēc patapinājuma no Santana, "The Way Of The Pilgrim" atrodama tikai viena visnotaļ jauka tēma, kamēr vidusdaļa ir stipri samocīta, "Lotus Feet" gan rada patīkamas noskaņas, taču arī tas atpaliek no Mahavishnu Orchestra pašu noteiktiem kompozīcijas standartiem, bet īsais ķeltiskais iestarpinājums "Morning Calls" rada iespaidu, ka tā funkcijas ir līdzīgas bezmaksas piedevai. Visbeidzot, "Inner Worlds" izceļas citā ziņā, proti, te atrodamas veselas četras dziesmas, no kurām trijās vokāla solo izpilda Narada Michael Walden, bet dziesmā "Planetary Citizen" līdervokālists ir tās autors Ralphe Armstrong. Lai arī vokālisti ar saviem pienākumiem tikuši galā ļoti veiksmīgi, manām ausīm ne pavisam netīk griezīgais Narada Michael Walden falsets, kuru viņš nekautrējas pielietot itin bieži. Secinājums: šaubos, vai "Inner Worlds" būtu domāts tiem Mahavishnu Orchestra faniem, kas augstu vērtējuši iepriekšējos četrus albumus, tāpēc es to drīzāk novēlētu iepazīt tiem mūzikas ierakstu patērētājiem, kas var iztēloties, kā izklausās soulmūzikas un džezroka hibrīds, un nebaidās, ka iztēles auglis varētu nebūt pārāk gards…


YNGWIE JOHANN MALMSTEEN

CD NOSAUKUMS: Concerto Suite For Electric Guitar And Orchestra
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija/Čehija
IZDEVĒJS: Dream Catcher Records
GARUMS: 42'17"
PAMATSASTĀVS:
Yngwie Malmsteen - ģitāras
Yoel Levi - diriģents
Čehijas Filharmonijas orķestris
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Domāju, ka pasaulē ir daudz tādu Yngwie Malmsteen daiļrades pazinēju, kas viņa "Concerto Suite For Electric Guitar And Orchestra" gaidīja jau gadiem ilgi. Izrādās, ka paša mūziķa galvā ideja ierakstīt lielas formas skaņdarbu ar orķestri un kori bija briedusi kopš tālajiem astoņdesmitajiem. Pieķerties klāt spalvai un nošu papīram gan nesanāca ātrāk par 1996. gadu, kad Yngwie Malmsteen talkā nāca viņa rokgrupas taustiņnieks Mats Olausson, kuru pēcāk nomainīja David Rosenthal. Maestro izdevās nodibināt labas profesionālās attiecības ar Atlantas Simfoniskā orķestra diriģentu Yoel Levi, kurš deva piekrišanu diriģēt orķestri, kuru vēl vajadzēja sameklēt. Yngwie Malmsteen japāņu partneriem bija padomā lieliskais Čehijas Filharmonijas orķestris, un drīz vien leģendārais ģitārists ieradās Prāgā, lai sāktu darbu. Iznākums ir šī skaistā koncertsvīta, kurā ietilpst divpadsmit daļas. Šķiet, Prāgas gleznainās ainavas ir atstājušas atbilstošu iespaidu uz ieraksta iznākumu - šī mūzika lieliski sasaucas ar Vltavas tiltiem un gadsimtiem vecajiem namiem, kuros reiz ir skanējusi Yngwie Malmsteen iemīļotā baroka mūzika. Diemžēl kompozīcijas baroka stilā, kas radītas 20. gadsimta pašā nogalē, vairumam skolotu mūziķu izsauks smīnu vai vismaz izbrīnu. Patiešām - no mūsdienu akadēmiskās (un avangarda) kompozīcijas raksturiezīmēm šajā opusā nav ne kripatiņas. Emocijas, melodiskas tēmas, pamatīgas orķestrācijas un kordziedājumi, prātam neaptverams pirkstu veiklums visa ģitāras grifa garumā un... nosacīta vienveidība ir šī albuma noteicošie komponenti. Nevarētu arī sacīt, ka Yngwie Malmsteen spēlētā Fender ģitāra ir pats atbilstošākais instruments šādas formas darbiem - manuprāt, piemērotāks būtu kāds Ibanez vai Gibson firmas darinājums ar asāku un košāku tembru. Tomēr jāņem vērā reālie apstākļi un jāsecina, ka nereti Yngwie Malmsteen ģitāras siltais skanējums tai liek iegrimt pārāk dziļi orķestra instrumentu vidū (izņēmums ir vienīgi daļas, kurās izmantots tīrais skanējums), tāpēc atsevišķās pasāžās ir apgrūtināta solo partitūras nošu uztvere. Mūzika, protams, ir ieturēta tradicionālā Yngwie Malmsteen stilā - esmu pārliecināts, ka tas paliks mūžam nemainīgs neatkarīgi, vai tiek spēlēts ar rokgrupu vai orķestri. Līdz ar to "Concerto Suite For Electric Guitar And Orchestra" būtu ļoti gards kumoss ikvienam Yngwie Malmsteen fanam un, iespējams, arī atvērtu skatījumu apveltītiem baroka mūzikas cienītājiem.

SEAN MALONE

CD NOSAUKUMS: Cortlandt
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: AudioImage Records
GARUMS: 71'42"
PAMATSASTĀVS:
Sean Malone - basģitāra, programmēšana, stick, cilpas,
Sean Reinert - bungas, programmēšana
Bob Bunin - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Līdz tai 1997. gada rudens dienai, kad pirmoreiz izdzirdēju īru izcelsmes amerikāņa Sean Malone albumu "Cortlandt", mans vienīgais priekšstats par šo mūziķi bija aptuveni šāds: intelektuāls metālists, kurš 90. gadu sākumā spēlēja death metal grupā Cynic. Turklāt "Cortlandt" ierakstā viscaur ir piedalījies cits Cynic mūziķis vārdā Sean Reinert, kurš savu spēlētprasmi bija apliecinājis arī Death albumā "Human" (1991). Kronis visam ir fakts, ka albuma līdzproducents un ieraksta inženieris ir pazīstamais Scott Burns, kura vadībā reiz tapa vesela gūzma "nāvinieku" albumu (Death, Obituary, Atheist, Malevolent Creation u.c.). Šo iemeslu dēļ disks "Cortlandt" man bija viens no lielākajiem tā gada pārsteigumiem - gaidīju nāvi, bet saņēmu... skaistu, noskaņām bagātu džezu! Diska kopējā noskaņa lieliski atspoguļota pirmajā gabalā "Controversy", kurā ar izjustām solo pasāžām uzstājas pats Sean Malone un ģitārists Bob Bunin. Vienīgais maķenīt roķīgākais skaņdarbs ir "Splinter", kam nelielu metāla devu piedod Geoff Caputo iespēlētās ģitāras matētais tembrs. "Fisher's Gambit" ir mierīgs, jauks gabals atslodzei, bet skaņdarbā "Hand Full Of Earth" Sean Malone, Bob Bunin un Sean Reinert turpina deklarēt savu piederību progresīvo džezistu aprindām. Iespējams, nolūkā aizbāzt muti tiem, kas varētu teikt "ko tad tie metālisti vispār māk?", Sean Malone ir iekļāvis šajā albumā klasiskā džezmeņa John Coltrane kompozīciju "Giant Steps" (vienīgais gabals, kura autors nav Sean Malone). Eksperimentālākas nokrāsas ir nākamiem diviem gabaliem: "At Taliesin" nedaudz atgādina Peter Gabriel skaņdarbu instrumentāciju (īpaši jauks ir Reeves Gabrels iespēlētais ģitāras solo), bet "Big Sky Wanting" ir kā radīts King Crimson mūziķa Trey Gunn spēlētajai Warr ģitārai. "Cortlandt" epilogs ir gaišais, optimistiskais "The Big Idea" (manuprāt, šī albuma viskomerciālākais skaņdarbs) - tas attīstās pakāpeniski, kamēr iestājas varens džeza koris. Ja jums ir vēlēšanās uzzināt, kā izklausās J. S. Baha mūzika tagadējā džezista un bijušā metālista izpildījumā, jāpagaida pusstunda pēc diska pamatlaika beigām - šo neaprakstāmi skaisto pārsteigumu sagādā viens pats Sean Malone ar savu grand stick, proti, instrumentu ar divpadsmit stīgām, kura skaņā iemiesota gan ģitāra, gan basģitāra un pat klavieres. Secinājums: ļoti ieteicams albums progresīva, eksperimentāla džeza faniem, kā arī tiem, kurus sevišķi sajūsmināja Cynic vienīgā albuma "Focus" intelektuālākās pasāžas.

A GEOFF MANN BAND

CD NOSAUKUMS: Loud Symbols
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Food For Thought
GARUMS: 68'34"
PAMATSASTĀVS:
Geoff Mann - balss, ģitāras
Paul Keeble - basģitāra, taustiņi, balss
John Maycraft - ģitāras
Gary Mitchell - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Tiem, kas šaubījās, vai Geoff Mann spētu nākt klajā ar vairāk vai mazāk tradicionālas rokmūzikas albumu, albums "Loud Symbols" bija kategorisks apstiprinājums. Cik nu tradicionāls vien Geoff Mann varēja būt, tik šis trīspadsmit dziesmu albums arī ir. Ar savu jauno grupu šim mūziķim bija spēkam apliecināt sevi kā lielisku vienkāršākas rokmūzikas dziedātāju un dziesmu autoru (pēdējā kategorijā viņam palīdzējuši pārējie grupas mūziķi, jo īpaši basists Paul Keeble). Līdz ar to šajā albumā vislielākā uzmanība ir pievērsta dziesmu individuālai kompozīcijai, lai ikvienu no tām būtu iespējams atcerēties jau pēc pirmās noklausīšanās reizes un, klausoties disku otrreiz, jau uzdziedāt līdzi. Protams, vienlīdz svarīga loma ir dziesmu vārdiem, kas šajā albumā ir īpaši asprātīgi, tādējādi radot perfektu kombināciju ar roķīgajiem gabaliem. Jau pirmā dziesma "Obsessed" brīdina, ka šoreiz Geoff Mann ir krasi mainījis mūzikas instrumentu pielietojumu - aizmirsta ir bungu mašīna, bet taustiņinstrumenti izmantoti tikai kā gaumīgs, neuzbāzīgs dekors. Viens no veiksmīgākajiem gabaliem ir visas grupas kopdarbs "The Kingdom Is Coming" ar izteikti kristīgu Paul Keeble sarakstītu liriku. Diemžēl mani nespēj aizkustināt kādā no iepriekšējiem albumiem ietvertā dziesma "Seriously Siblings" - jaunais variants izklausās pārāk samocīts. Šim gabalam seko divas vidusmēra roka dziesmiņas "More To This" un "I'm Still Human", bet tad nāk deserts ikvienam, kas ar labu piemin Geoff Mann 80. gadu sākuma grupas Twelfth Night vārdu, proti, ārkārtīgi izjustais gabals "Signs Of War". Dziesma "Crying Inside" aizšūpo klausītāju līdz vēl vienai pērlei - salīdzinoši progresīvajai "What In The World". Geoff Mann neraksturīgas izpausmes atklājas zobgalīgi roķīgajās dziesmās "Worthless Song" un "Try Again", kuras šķir viena no visu laiku visveiksmīgākajām šī mūziķa kompozīcijām gan mūzikas, gan dzejas ziņā - fantastiskā "Never Mind", kuras šarms slēpjas... vienkāršajā meldiņā un skaidrajos aranžējumos! "Find Your Feet" ir jauks, atturīgs skaņdarbs, kas loģiski noved pie grandiozas albuma izskaņa, proti, dziesmas "Dance" jaunas, ļoti enerģiskas versijas. Kopumā "Loud Symbols" atstāj ļoti pozitīvu iespaidu par spīti vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem. Līdzīgi citiem Geoff Mann albumiem, šis disks ir sevišķi ieteicams gaišas kristīgās rokmūzikas cienītājiem.
P. S. Galu galā atliek vienīgi izteikt nožēlu, ka šī mūziķa vārds ir zināms tikai retajam latviešu melomānam un, spriežot pēc Geoff Mann albumu nepieejamības mūsu ierakstu bodēs, nav zināms nemaz attiecīgajiem veikalniekiem, tāpēc interesentiem iesaku tos pasūtīt tieši no Cyclops/GFT (
www.gft-cyclops.co.uk).


GEOFF MANN

CD NOSAUKUMS: In One Era
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 74'57"
PAMATSASTĀVS:
Geoff Mann - balss, ģitāras, sitamie instrumenti, sintezators, bungu mašīna
Keith Gould - basģitāras, stick, balss
The Still Owl - ģitāras, mandolīna, taustiņi, flauta
Dave Mortimer - ģitāras
Howard Jones - bungas, sitamie instrumenti
Andy Mason - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Jau ap 1990. gadu mūziķim, komponistam, dzejniekam un mācītājam Geoff Mann bija iecere izdot sava otrā ("I May Sing Grace", 1984) un trešā ("Psalm Enchanted Evening") solo albuma kombinējumu CD formātā, no abiem izmetot laukā pa vienam gabalam, lai viss materiāls satilptu vienā diskā. Diemžēl šī iecere tika īstenota vairākus mēnešus pēc viņa pāragrās nāves 1993. gada ziemā. Pavisam šajā diskā ir trīspadsmit gabali - astoņi no "I May Sing Grace" un pieci no "Psalm Enchanted Evening". Tiem, kas atceras Geoff Mann darbību 80. gadu sākuma neoprogresīvā roka grupā Twelfth Night, jāliek aiz auss, ka viņa solo albumiem ir ļoti maz kopīga ar šīs grupas muzicēšanas virzienu. Geoff Mann ir spilgta individualitāte, kas vienlīdz spēcīgi ir izteikta mūzikā un dziesmu vārdos. Tiesa, skanējums nav pārāk dzidrs (abu albumu ierakstam bija atvēlēts ļoti mazs budžets), taču tas ir pietiekami kvalitatīvs, lai uztvertu autora muzikālo un tekstuālo domu. Disks sākas ar asinsstindzinošo "Piccadilly Square", kas pilnībā atbilst laikam, kad tas tika ierakstīts. No oriģinālā "I May Sing Grace" materiāla īpašu ievērību pelna mierīgākie, gandrīz sirreālām noskaņām bagātie skaņdarbi "Afterwards" un "Slow One", kā arī nosacīti roķīgais "My Soul". Ne velti visi pieci "Psalm Enchanted Evening" gabali ir pataupīti desertam - šīs, manuprāt, ļoti vērtīgās kompozīcijas ir novietotas diska otrā daļā. "Creation" un "Dance" burtiski mudina pielēkt kājās un izaulekšot vienu līkumu pa istabu, bet skaistais, minimālistiskais "Gethsemane" (vienīgais instrumentālais skaņdarbs) ar new age mūzikai raksturīgo skanējumu kalpo kā patīkams atslābums. Līdzīgā manierē uzrakstīts un izpildīts arī nākamais gabals "Waves", kurā jaušama līdzība ar tā saucamo "pasaules mūziku" (piemēram, Peter Gabriel albums "Passion", 1989). "In One Era..." beidzas ar drūmo un vēl vairāk minimālistisko, gandrīz divpadsmit minūšu garo šedevru "Flowers". Kopumā par šo disku būtu vērts maksāt kaut vai tikai "Psalm Enchanted Evening" gabalu dēļ - tie uzskatāmi apliecina, ka Geoff Mann bija viens no visprogresīvāk domājošiem 80. gadu rokmūziķiem. Savukārt piesardzīgākus mūzikas klausītājus lūgšu ņemt vērā, ka Geoff Mann savu kristīgo pārliecību izsaka smalki un neuzbāzīgi, nevis klaigājot un biedējot citus, ka viņš ir Kristus vietnieks zemes virsū... Ļoti ieteicams ieraksts nobriedušiem progresīvas mūzikas cienītājiem.

GEOFF MANN with THE BOND

CD NOSAUKUMS: Peace Offering
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 74'01"
PAMATSASTĀVS:
Geoff Mann - balss, ģitāras, bungu programmēšana, sitamie instrumenti,
taustiņi
Dave Mortimer - ģitāras
Steve Ridley - taustiņi, balss, bungu programmēšana
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pēc trīs solo albumu izdošanas Geoff Mann izveidoja pastāvīgu grupu The Bond, kurā iesaistījās trīs mūziķi, kas bija spēlējuši kādā no šiem albumiem. Tie bija ģitārists Dave Mortimer, bundzinieks Andy Mason un taustiņnieks Steve Ridley. Savas pastāvēšanas trīs gados The Bond izdeva divus albumus - "Won By One" (1987) un "Prints Of Peace" (1988). Dāsnie britu mūzikas izdevēji Cyclops Records ir darījuši lielu prieku Geoff Mann talanta cienītājiem, laižot klajā vairākus viņa mūzikas kompaktdiskus. "Peace Offering" ir viens no tiem, un tajā ir iekļauts viss albuma "Prints Of Peace" materiāls, kā arī piecu "Won By One" gabalu demo ieraksti, kas veikti 1986. un 1987. gadā (tostarp arī vienīgais gabals ar dzīvo bundzinieku, Andy Mason - "Too Modern"). Bungu mašīnas pielietojums nudien nekavē uztvert Geoff Mann un The Bond mūziku - lielākais akcents ir likts galvenokārt uz dziesmu vārdiem un vokāla meldiņiem. Citiem vārdiem sakot, mūzika ir spēcīgs līdzeklis Geoff Mann kristīgās pārliecības izteikšanai, turklāt tas nenotiek banāli klaigājošā veidā, bet gan apmēram šādā: "Don't believe in your own sob stories, about how life should be like it is in your dreams (..) You can't carry a cross on a diet of peaches and cream." Lai gan vairums dziesmu nav novecojušas gadu gaitā, ir diezgan daudz tādu elementu, kas pat nezinātājiem liktu nodomāt, ka šis ieraksts ir veikts 80. gados. Visticamāk, ka tur vainojamas atsevišķas skaņu režijas nianses, kuras mūzikai tagad, padsmit gadus vēlāk, liek izklausīties mazliet amizanti. Neņemot vērā šos pārmetumus skaņu režijas virzienā, jāatzīst, ka "Peace Offering" ir viens no veiksmīgākajiem Geoff Mann albumiem, kurus esmu dzirdējis. Visas astoņas oriģinālajā albumā "Prints Of Peace" iekļautās dziesmas ir klasikas nosaukuma cienīgas un stilistiski individuālas. Līdzās roķīgajam gabalam "Seriously Siblings" un nosacīti komerciālām dziesmiņām "Gateway Into Heaven" un "Don't You Wait" te atrodamas divas skaistas balādes ("Stranded" un "Looking For Love"), kā arī dziļi filozofiskas kompozīcijas "Sob Stories" (mans favorīts!), "High Ground" un progresīvāks skaņdarbs "Table Talk". No pieciem papildu gabaliem visvairāk vēlētos atzīmēt gaišu cerību pilno "His Love" un "Certainly", kā arī, iespējams, tā laika U2 faniem adresēto "Willy Welsh". "After The Storm" ne ar ko sevišķu neizceļas, bet zobgalīgā "Too Modern" it kā izkrīt laukā no diska konteksta (vārdi gan ir jauki: "You can't fool me, I'm far too modern, you can't fool me, I'm far too cool, You can't fool me, I'm already a fool"). Secinājums: tāpat kā citi Geoff Mann albumi "Peace Offering" ir ieteicams visiem inteliģentas un melodiskas kristīgās rokmūzikas cienītājiem.

MANTA RAY

CD NOSAUKUMS: Smoke
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Spānija
IZDEVĒJS: Astro Records
GARUMS: 26'20"
PAMATSASTĀVS:
Jose Luis Garcia - balss, ģitāra
Nacho Gonzalez Vegas - ģitāra
Nacho Alvarez - basģitāra
Javier Vegas - bungas
Frank Rudow - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Manta Ray sevi pasaulei ir pieteikuši kā vienu no daudzsološākajām postroka vienībām. Neraugoties uz faktu, ka "Smoke" skanēšanas laiks ir tikai nieka 26 minūtes, ikvienam šī stila cienītājam ir lieliska iespēja iepazīt šīs spāņu grupas milzīgo potenciālu. Tieši tā - pietiek ar četrām kompozīcijām, kas satilpinātas šajā albumā. Kā jau postrokam pieklājas, Manta Ray mūzikā noteicošā loma ir noskaņām un minimālismam. Disks sākas ar jauku titulgabalu, kas itin labi iederētos kādā romantiska satura mākslas filmā. Nākamais skaņdarbs "Sol" ir, manuprāt, šī albuma veiksmīgākais punkts - tajā var saklausīt zināmu līdzību ar postrokeriem Bark Psychosis, kā arī ar agrīnā posma Pink Floyd un 80. gadu sākuma U2 darbiem (šī gabala otrajā daļā Jose Luis Garcia vokāls patiešām atgādina Bono jaunībā). "A Love Song" ir pavisam maiga rakstura kompozīcija ar interesantu ģitārspēli, bet noslēgums "Suspicion" - centiens apvienot postroku ar industrial/ambient. Visos četros gabalos līderinstrumenta funkcijas pilda ģitāras, taču nedrīkst nepieminēt basista Nacho Alvarez interesanto spēli. Jose Luis Garcia mierīgais, līdzsvarotais dziedājums galvenokārt kalpo noskaņas veidošanai. Kopumā "Smoke" liek secināt, ka mūziķi ir labi saspēlējušies, tomēr ir nedaudz jūtams profesionālo iemaņu trūkums (piemēram, vietām nošūpojas temps). Par spīti tam Manta Ray ir labi aranžētāji un arī ieraksta kvalitāte ir neapšaubāmi augstā līmenī, tāpēc "Smoke" ir ieteicams ikvienam postroka fanam.


MARGE LITCH

CD NOSAUKUMS: Fantasien 1998
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Japāna
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 64'24"
PAMATSASTĀVS:
Junko Nakagawa - balss
Yoshiteru Yokoyama - ģitāra, balss
Masahiro Takeuchi - taustiņi, balss
Munehisa Junbo - basģitāra, balss
Tetsuro Nagakura - bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Par japāņu simfoniskā progmetāla vienību Marge Litch man praktiski nav nekādu ziņu, ja nu vienīgi šī 1991. gada albuma par jaunu ierakstītā un 1998. gadā izdotā versija, kā arī daži informācijas krikumi, kas pieejami tīmeklī angļu valodā (šajā ziņā priekšrocība ir tiem, kas saprot japāņu valodu). Ja prāts mani neviļ, bez šī albuma Marge Litch ir pieci kasetes albumi (izdoti laikā no 1986. līdz 1989. gadam) un divi kompaktdiski. Runājot par "Fantasien 1998", cepuri nost Francijas mūzikas izdevniecībai Musea, kas panāca vienošanos ar Marge Litch, ka šis meistardarbs tiks ierakstīts no jauna, turklāt saglabājot dziesmu tekstus japāņu valodā. Diemžēl neesmu dzirdējis oriģinālo "Fantasien", tāpēc grūti spriest, cik liela ir atšķirība starp abiem izdevumiem. Marge Litch galvenā bagātība ir dziedātājas un vārdu autores Junko Nakagawa unikālais, spēcīgais un daudzkrāsainais vokāls. Cik man zināms, viņai līdzīgu šajā stilā nav. Viņas balss ir lieliski piemērota gan izteikti operiskām dziesmām ("Dealing With The Witch"), gan progmetālam (piemēram, dziesmā "The Sacred War" viņa izklausās pēc ex-Fates Warning vokālista John Arch), kur neatsverama nozīme ir ģitāras un taustiņinstrumentu dueļiem. Klausoties "Fantasien 1998", rodas nekļūdīgs iespaids, ka visi šī albuma septiņi gabali ir viena komponista gara darbs, un tas ir ģitārists Yoshiteru Yokoyama. Līdzās vokālistei viņa tehniski perfekti spēlētajam instrumentam Marge Litch mūzikā ir vislielākā nozīme (izņemot uz taustiņinstrumentiem un balsīm balstīto "Dealing With The Witch"). Apbrīnojamu sagatavotību demonstrē arī pārējie trīs grupas dalībnieki, bet progmetālā taču ikviens vēlas sevi pierādīt kā ātrāko un sarežģītāko partitūru spēlmani. Cita interesanta nianse, kas Marge Litch būtiski atšķir no neskaitāmiem Dream Theater kloniem, ir mūzikas oriģinalitāte, un šeit atkal der atcerēties, ka šis materiāls ir tapis laikā, kad minētās jeņķu grupas diskogrāfijā bija tikai viens albums, bet ar to "Fantasien" iekļautajiem skaņdarbiem nav nekāda sakara. Kopumā "Fantasien 1998" ir viens no veiksmīgākajiem un savdabīgākajiem progmetāla ierakstiem, kādus man jebkad nācies dzirdēt, tāpēc secinājums ir viens: žēl, ka attiecīgajā stilā šādi albumi ir retums. Šī iemesla dēļ iesaku šo ierakstu tiem progmetālistiem un progrokeriem, kas mūzikā meklē simfoniskas iezīmes, labi pārdomātu kompozīciju un aranžējumus, izteiksmīgus meldiņus un spīdošu tehniku.


JIM MATHEOS

JIM MATHEOS
CD NOSAUKUMS: Away With Words
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Metal Blade Records
GARUMS: 43'10"
PAMATSASTĀVS:
Jim Matheos -- ģitāras
Charlie Bisharat -- vijole
Michael Manring - basģitāras
Mark Zonder - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Iespējams, ka amerikāņu progroka vienības Fates Warning ģitārista Jim Matheos otrais solo albums "Away With Words" daudzus pārsteidza visai negaidīti. Kaut vai tāpēc, ka jaunākie viņa grupas veikumi nekādā ziņā nav salīdzināmi ar šo skaisto, optimistiski gaišo ierakstu... Tuvākais salīdzinājums droši vien ir šī paša mūziķa solo debija "First Impressions" (1993), vienīgi šoreiz Jim Matheos talkā aicinājis bundzinieku (iepriekšējā albumā sitamo instrumentu nebija) Mark Zonder, proti, savu kolēģi no Fates Warning. Nezinātājiem paskaidrošu uzreiz, ka izdevējfirmas nosaukums var likt maldīties - "Away With Words" nav ne mazākā sakara ar metālu. Visas desmit kompozīcijas ir maigas un ārkārtīgi tēlainas, kuru nosacīti minimālistiskais skaistums spēj pilnībā pārņemt klausītāju arvien vairāk katru reizi, kad tiek baudīta šī mūzika. Arī es šai ziņā neesmu izņēmums: pirmajā klausīšanās reizē neko īpašu neizjutu, taču tagad, kad esmu "Away With Words" iepazinis rūpīgāk, tas ir atradis stabilu vietu manā trauslajā dvēselē... Gandrīz visos skaņdarbos meldiņu un tēmu izspēlēšana, kā arī solo partijas uzticētas vijolei un ģitārai (ar nelielu pārsvaru pirmajai). Tūlīt jāpiebilst, ka arī Michael Manring ir lielisks solists, un par to var pārliecināties ikviens, noklausoties šī diska gabalus "Palindrome" un "Piscataquog" (abos gabalos nav Charlie Bisharat vijoles). Tas, protams, nozīmē, ka šajā albumā nav bezjēdzīgas nošu dzenāšanas no viena ģitāras grifa gala līdz otram. Gluži pretēji - šķiet, ka Jim Matheos ir simtiem reižu pārdomājis katru takti, katru frāzējumu un katru akcentu. Viss albumā ietvertais materiāls ir ļoti viendabīgs, tāpēc nav viegli izdalīt kādu atsevišķu kompozīciju kā pārāku pār citām (arī vienīgais Michael Manring skaņdarbs "Astronomics" te iederas perfekti), tomēr jau pēc pirmās noklausīšanās reizes manā atmiņā vislabāk saglabājās albuma pirmais skaņdarbs "A Way With Words", ēteriski vieglais "The Language Of Silence", mistiskām noskaņām bagātais "A Conference Of Clouds" un jestrais country gabals "Tongue Tied", kurā Jim Matheos spēle nedaudz atgādina dažu labu Yes ģitārista Steve Howe solo numuru. Secinājums: "Away With Words" varētu kļūt par perfektu un neuzkrītošu muzikālu pavadījumu tējas vakarā, kurā sapulcējušies seni draugi vai paziņas. Nav izslēgts, ka šajā albumā šo to sev noderīgu atrastu arī pārliecināti avangarda cienītāji.

MAX WEBSTER featuring Kim Mitchell

CD NOSAUKUMS: The Best Of Max Webster
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Anthem Records
GARUMS: 64'38"
PAMATSASTĀVS:
Kim Mitchell - balss, ģitāras
Paul Kersey/Gary McCracken - bungas
Mike Tilka/Dave Myles - basģitāra
Peter Fredette - basģitāra, balss
Terry Watkinson/Dave Stone - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pieļauju, ka kanādiešu rokeru kopas Max Webster vārds vairumam Latvijas iedzīvotāju neko neizteiktu. Protams, nepelnīti... Neko pārdabisku jau Max Webster nespēlē - salīdzinoši vienkāršs roķis, kas pirmajā brīdī varētu izklausīties pēc party rock un punk rock sajaukuma. Iedziļinoties tālāk, atklājas, ka Max Webster melodiskajā, enerģiskajā un pat inteliģentajā mūzikā ir arī samanāmas AOR, hārdroka un progresīvā roka vēsmas. Šis Max Webster labāko ierakstu apkopojums sniedz pietiekami plašu ieskatu visā grupas darbības laikā - no 1976. līdz 1980. gadam. Papildinājums šim krājumam ir gabals "Kids In Action" ar himnisko piedziedājumu: šī dziesma ir ņemta no grupas līdera Kim Mitchell pirmā solo albuma (EP) - tas tika izdots 1982. gadā. Max Webster dziesmu vārdi ir pilni ar humoru, kas pietiekami skaidri izteikts tādos nosaukumos kā "High Class In Borrowed Shoes", "A Million Vacations", "Oh War!", "Here Among The Cats" utt. Gandrīz visu dziesmu vārdu autors ir Pye Dubois, kura darbus dažkārt izmantojuši kolēģi no Rush. Tūlīt jāpiebilst, ka šī nav vienīgā saikne ar daudz slavenāko kanādiešu trio - velnišķīgi smagajā dziesmā "Battle Scars" Kim Mitchell duetē ar Rush pārstāvi Geddy Lee. Arī mūzikā nereti jūtama līdzība ar Rush pirmajiem trim albumiem, taču Max Webster gara darbi ir stipri vienkāršāki - tajos lielāks uzsvars likts uz vokāla meldiņiem, nevis uz instrumentāciju. Tas, protams, nenozīmē, ka instrumentālistu kvalitāte nav pārlieku augsta - paklausieties interesanto "The Party", smagnēji šūpojošo "Oh War!", izteikti melodisko "Let Go The Line" ar lielisku divbalsīgu ģitāras tēmu un dziesmas "Waterline" koncertierakstu! Kopumā "The Best Of Max Webster" atstāj pozitīvu iespaidu un es neiebildīšu noklausīties arī citus šīs leģendārās kanādiešu grupas albumus. Domāju, ka Max Webster mūzika būtu lielisks deserts ikvienam salīdzinoši vienkāršas ziemeļamerikāņu rokmūzikas fanam.

MEGADETH

CD NOSAUKUMS: Peace Sells...But Who's Buying?
IZDOŠANAS GADS: 1986
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Capitol Records
GARUMS: 36'13"
PAMATSASTĀVS:
Dave Mustaine - balss, ģitāras
David Ellefson - basģitāra, balss
Chris Poland - ģitāras
Gar Samuelson - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Tie laiki, kad uzskatīju speed metal stila pārstāvjus vārdā Megadeth par zemeslodes labāko grupu, protams, nu jau sen ir aiz muguras. Tomēr mani joprojām pārņem patīkamas atmiņas ik reizi, kad mēģinu domās atgriezties matainajā jaunībā, piemēram, atskaņojot viņu otro albumu "Peace Sells...But Who's Buying?". Attiecīgos brīžos palieku pie nelokāma uzskata - Megadeth bija un ir progresīvākas un interesantākas mūzikas autori nekā viņu lielākie konkurenti, laikabiedri Metallica. 1983. gada sākumā par attieksmes trūkumu no Metallica tika padzīts Megadeth šefs Dave Mustaine, tāpēc bail iedomāties, kas par grupu būtu sanākusi, ja tā nebūtu noticis... Līdzīgi citiem 80. gadu Megadeth albumiem arī šajā gadījumā galvenais kompozīcijas elements ir galvu reibinošs ģitāristu spēles ātrums, bet dziesmu vārdos - niknums un agresija. Šajā albumā mūzika ir pietiekami sarežģīta, lai pat ierindas metālistiem tā šķistu saprotama līdz pēdējai niansei jau pirmajā klausīšanās reizē. Šo izteikumu apliecina "Wake Up Dead" (viens no veiksmīgākajiem gabaliem šajā diskā) un nosacīti progresīvie skaņdarbi "The Conjuring" un "Good Mourning/Black Friday". Ir arī vienkāršāki gabali - "Peace Sells", "Devils Island" un Willie Dixon sarakstītā blūziņa "I Ain't Superstitious" metāliska interpretācija. No laika gala mans favorīts šajā albumā ir agresīvi sirsnīgais (!) epilogs "My Last Words", taču tūlīt jāpiebilst, ka ir arī viena dziesma, kurā kaut kāda iemesla dēļ līdz šim vēl neesmu pa īstam iebraucis - "Bad Omen". Lai gan mūziķu individuālais sniegums ir visnotaļ kvalitatīvs, saspēlē dažbrīd jūtams viens otrs robiņš - to varētu izskaidrot ar nepatstāvīgo grupas sastāvu, kura kodols līdz pat šai dienai ir Dave Mustaine un David Ellefson. Secinājums: "Peace Sells...But Who's Buying" ir pamatoti uzskatāms par speed metal klasiku visās izpausmēs, tāpēc pie šī albuma eksemplāra ir jātiek ikvienam sevi cienošam metālistam. Vispārējā rokmūzikas kontekstā šo albumu par spožu pērli diez vai kāds nosauktu (vismaz es noteikti ne)...

CD NOSAUKUMS: So Far, So Good...So What!
IZDOŠANAS GADS: 1988
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Capitol Records
GARUMS: 34'27"
PAMATSASTĀVS:
Dave Mustaine - balss, ģitāras
David Ellefson - basģitāra, balss
Jeff Young - ģitāras
Chuck Behler - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Par spīti stiprajai narkotiku ietekmei un sastāva maiņai 50% apmērā, Dave Mustaine un Megadeth nākamais solis ir vēl drosmīgāks... un muzikālāks. Aranžējumi ir kļuvuši vēl organizētāki un pati produkcija - pavisam skaidri uztverama (iespējams, līdzproducenta Paul Lani nopelns). Disks sākas ar strauju instrumentālu uzbrukumu "Into The Lungs Of Hell", kam seko agresīvā pretkara dziesmiņa "Set The World Afire". "Anarchy In The U.K." nav nekas cits kā pankroka faniem zināmais Sex Pistols "šedevrs", turklāt Megadeth talkā nācis viens no tā autoriem - Steve Jones. Viens no neaizmirstamākiem šā diska gabaliem ir "Mary Jane", kurā Dave Mustaine un David Ellefson stāsta par savu aizraušanos ar narkotikām. Megadeth sveiciens pārāk lielu ātrumu cienošiem autobraucējiem iemiesots ne visai izteiksmīgajā "502", kam seko (veiksmīgāks) "Mary Jane" muzikālais atspulgs "In My Darkest Hour" - šoreiz runa nav par narkotikām, bet gan par šķiršanos no mīļotās sievietes. "Liar" ir vēl viens agresijas pārpilns skaņdarbs, taču īpašu ievērību tas nepelna. Albuma "So Far, So Good...So What" izskaņa ir mans personīgais favorīts "Hook In Mouth" - sarkastisks Megadeth veltījums "brīvības" jēdzienam amerikāņu kultūrā. Lai gan nevar noliegt, ka grupa ir attīstījusies kopš iepriekšējā albuma, "So Far, So Good...So What" uzskatāmi apliecina, kāpēc Metallica togad kļuva par speed metal varenajiem - pēdējo albums "...And Justice For All" ir ne vien divreiz garāks, bet arī vismaz divreiz progresīvāks. Lai nu kā, šim Megadeth albumam tomēr ir ievērojama vieta speed metal vēsturē - ja vēlaties to apšaubīt, gaidu jūsu e-pasta vēstules!

CD NOSAUKUMS: Rust In Peace
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Capitol Records
GARUMS: 40'44"
PAMATSASTĀVS:
Dave Mustaine - balss, ģitāras
David Ellefson - basģitāra, balss
Marty Friedman - ģitāras
Nick Menza - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Rust In Peace" ir pirmais Megadeth albums, kas ierakstīts stabilā sastāvā - tas palika nemainīgs gandrīz viscaur 90. gadiem. Turklāt - vēl būtiskāk - pirmoreiz Megadeth bija ķērušies klāt albuma ierakstam pilnīgā neatkarībā no narkotikām. Visticamāk, ka tieši šī iemesla dēļ katra takts, katra frāze izklausās labi pārdomāta un izpildīta ar apbrīnojamu kontroli. Dave Mustaine vokāls nav skanējis tik pieņemami nevienā no iepriekšējiem trim albumiem, tomēr nenoliedzami vislielākais grupas ieguvums ir ģitāras virtuozs Marty Friedman, kurš jau savu spēlētprasmi bija apliecinājis grupā Cacophony, vienā solo albumā un viesodamies citu mūziķu projektos. Marty Friedman izteikti melodiskie ģitāras solo rada lielisku kontrastu haotiskajiem nošu birumiem no Dave Mustaine sešstīgu ieroča. Protams, arī bundzinieka Nick Menza stabilais sniegums ir pelnījusi visaugstāko atzinību metālistu vidū, kaut gan ir skaidri dzirdams viņš nav tipisks speed metal bundzinieks. Daudz vienotāks nekā jebkad agrāk ir albuma muzikālais saturs - iespējams, labs iedvesmas avots daudziem mūsdienu progresīvā metāla spēlmaņiem. Cits apzīmējums nudien nenāk prātā, klausoties agresīvo, bet arī vienlīdz muzikālo un izvērsto "Holy Wars...The Punishment Due", melodisko "Hangar 18", interesanto "Five Magics", roķīgo "Lucretia", sirsnīgo "Tornado Of Souls" un albuma epilogu "Rust In Peace...Polaris". Atlikušās trīs dziesmiņas ("Take No Prisoners", "Poison Was The Cure" un "Dawn Patrol") nav spējušas saistīt manu uzmanību, taču to kopējais skanēšanas ir pārāk niecīgs, lai tās spētu negatīvi ietekmēt albuma plūdumu. Kopumā "Rust In Peace" ir un paliek viens no visveiksmīgākajiem Megadeth albumiem, tāpēc tas ir ieteicams ikvienam tehniski perfekti izpildītas smagās rokmūzikas cienītājam.

CD NOSAUKUMS: Cryptic Writings
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Capitol Records
GARUMS: 46'49"
PAMATSASTĀVS:
Dave Mustaine
David Ellefson
Marty Friedman
Nick Menza
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc diviem ne pārāk izteiksmīgiem albumiem ("Countdown To Extinction", 1992, un "Youthanasia", 1994) mana interese par amerikāņu speed metal celmlaužiem vārdā Megadeth bija mazliet noplakusi. Ar kritisku aci noraudzījos uz kādu savu paziņu, kurš rokā turēja disku "Cryptic Writings" un izrunāja apmēram šādus vārdus: "Paņem, paklausies. Man liekas, ka ir labāks par pagājušo." Izrādījās, ka šim cilvēkam bija taisnība! Ieliekot disku atskaņotājā, pirmajā brīdī mazliet apstulbu - tādu bliezienu sen nebiju dzirdējis ne no vieniem metālistiem, nemaz nerunājot par Megadeth sīvākajiem konkurentiem Metallica. Pirmie trīs gabali ("Trust", "Almost Honest" un "Use The Man") automātiski kļuva par 90. gadu amerikāņu heavy metal klasiku manā izpratnē. "Mastermind" ir mazāk saistošs gabals, tomēr nežēlīgi smagais ģitāru rifs un precīzā ritmiķu spēle ir ievērības cienīga. Sākumā jocīgu smīnu izraisīja briesmīgi ātrā "The Disintegrator", bet pagāja zināms laiks un nu jau pie šīs dziesmas esmu pieradis pavisam. Nav izslēgts, ka vienkāršākas rokmūzikas cienītāji aiz sajūsmas kristu zemē un tirinātu kājas, klausīdamies skaņdarbus "I'll Get Even" un dikti emocionālo "A Secret Place". Nekādā ziņā nevarētu sacīt, ka īpaši izdevušies būtu gabali "Sin", "Have Cool, Will Travel", "Vortex" un "FFF", tomēr arī tajos ikviens metālists atrastu kaut ko vērtīgu. Vēl vienīgi būtu jāatzīmē īsteni metāliski melodiskais "She-Wolf" ar jauku ģitāru duetu nobeigumā. Visbeidzot, "Cryptic Writings" ir un paliek viens no sakarīgākajiem jeņķu spīdmetāla leģendu ierakstiem 90. gados. Īpaši ieteicams visiem topošajiem heavy metal ģitāristiem - te ir ko pamācīties gan no Dave Mustaine, gan no Marty Friedman. Šo stīgu pluinītāju tehnika ir nudien apbrīnojama!

CD NOSAUKUMS: Risk
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Capitol Records
GARUMS: 51'34"
PAMATSASTĀVS:
Dave Mustaine
David Ellefson
Marty Friedman
Jimmy DeGrasso
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Nevienam nav noslēpums, ka smagā roka pasaule noveco ar katru dienu, tādējādi arvien vairāk atgādinot iepuvušu augli, kas vairs nekad neizskatīsies tāpat kā tikko noplūkts no koka. Tomēr ir daži neapšaubāmi lojāli šī mūzikas stila stutētāji, un pie viņiem var pieskaitīt veterānus Megadeth. Izdodot albumu "Risk", grupa tiešām riskēja zaudēt uzticību gadu gaitā iemantotajiem faniem - šajā ierakstā ir samanāmi centieni radīt kaut ko jaunu un nedzirdētu garlaicīgajā amerikāņu heavy metal kontekstā (pat Metallica jau sen nespēj radīt veselīgu konkurenci saviem 80. gadu sāncenšiem). Ar jauno, stilam simtprocentīgi atbilstošo buņģieri Jimmy DeGrasso un producentu Dann Huff "pie stūres" albums "Risk" ir izdevies negaidīti veiksmīgs. Skanējuma ziņā tas gan pārāk neatšķiras no iepriekšējā albuma "Cryptic Writings" (1997), taču Megadeth ir spēruši nozīmīgus, drosmīgus soļus kompozīcijas attīstībā. Jaunās vēsmas - dažādu programmētu skaņu piedevas - pavada pirmās divas dziesmas, proti, uzbrūkošo "Insomnia" un interesanto "Prince Of Darkness". Nepilnu minūti garais iespraudums "Enter The Arena" ievada potenciālo hitsinglu "Crush 'Em", kas netieši atsauc atmiņā vēsturisko Pink Floyd albumu "The Wall". Amerikānisku noskaņu pilns kantrīmūzikas un smagā roka apvienojums ir viegli uztveramā dziesmiņa "Breadline", bet tam seko heavy metal vislabākajās izpausmēs - skaņdarbs "The Doctor Is Calling". Melodiskie "I'll Be There" un "Ecstasy" uzskatāmi demonstrē Dave Mustaine vokālista un dziesmu autora talanta izaugsmi. Šos abus gabalus šķir interesanta smagāka rakstura dziesma "Wanderlust". Vienīgā dziesma šajā albumā, kas varēja tikt pataupīta, piemēram, kādam 90. gadu visneinteresantāko smagā roka dziesmu apkopojumam, ir "Seven" - šķiet, tik prastus ģitārrifus esmu dzirdējis miljoniem reižu no Black Sabbath, Kiss un tamlīdzīgiem zāģētājiem. Tomēr jāsaka paldies Megadeth par filozofisko "Risk" epilogu "Time" divās kontrastējošās daļās: pirmā ("The Beginning") ir pārsteidzoši liriska, bet otra - postoši smaga ("The End"). Tā kā "The End" it kā pusvārdā apraujas, jādomā, ka grupai jau ir padomā nākamā albuma koncepcija, kuru gaidīšu ar lielu interesi. Secinājums: manuprāt, "Risk" ir veiksmīgākais Megadeth albums kopš varenā "Rust In Peace", tāpēc aicinu visus smagā roka fanus negaidīt un pavērtēt šo jauko ierakstu pašiem. Bez riska nav uzvaras!
P.S. "Risk" ir viens no tiem jaukajiem diskiem, kas papildināts ar vērtīgu videomateriālu, kas uzņemts studijā. Lai to apskatītu, vajadzēs instalēt QuickTime programmu, bet ja jums tādas nav, raizēm nav pamata, jo tā ir dabūjama no šī paša diska.

MEKONG DELTA

CD NOSAUKUMS: Dances Of Death
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: AAARRG Records
GARUMS: 38'20"
PAMATSASTĀVS:
Doug Lee - balss
Bjorn Eklund - basģitāra, ģitāra
Uwe B. - ģitāras
Gordon Perkins - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Progresīvā metāla celmlaužu Mekong Delta ceturtais ilgspēlējošais albums "Dances Of Death", manuprāt, ir viena no spožākajām vācu rokmūzikas pērlēm. Diemžēl Latvijā un daudzās citās valstīs šīs reti koncertējušās grupas vārds nav bieži dzirdēts. Protams, nepelnīti... Mekong Delta spēlētā mūzika atgādina vācu speed metal grupas Living Death, amerikāņu progmetāla tēvu Watchtower hibrīdu - pirmās spēks un meldiņi ir organiski apvienoti ar otras netradicionālām intelekta izpausmēm. Vēl tikai atliek piebilst, ka šīs ķīmiskās reakcijas katalizators ir paša krievu klasiķa Modesta Musorgska rēgs... Un nav ko smīkņāt, jo Mekong Delta instrumentālistu potenciāls ir neizsmeļams un Doug Lee vokālista dotības - stilam perfekti atbilstošas. "Dances Of Death" ietilpst tikai četri skaņdarbi (trīs no tiem sarakstījis Bjorn Eklund), no kuriem vislielāko ievērību pelna 19 minūšu garais titulgabals astoņās daļās un M. Musorgska instrumentālās kompozīcijas "Nakts Kailajā kalnā" pārlikums rokgrupai (mans absolūtais favorīts!) - Bjorn Eklund izpildītais klasiskās ģitāras solo nobeigumā ir viens no visskaistākajiem mirkļiem smagā roka vēsturē. Pārējās divas dziesmas - "Transgressor" un "True Believers" - ir ieturētas nosacīti ierastā speed metal gultnē, taču arī tajās ir dzirdami interesanti pavērsieni un viena otra ritma komplikācija. Tomēr nedrīkst noliegt, ka, klausoties "Dances Of Death" tagad, desmit gadus pēc tā izdošanas, šis albums liekas tikpat svaigs, cik toreiz - aranžējumi un skanējums ir tipisks 80./90. gadu mijas piemērs. Vienīgais izņēmums ir "Nakts Kailajā kalnā", kura dēļ vien ikvienam intelektuālam metālistam būtu vērts šo albumu pameklēt un galu galā atrast. Kaut vai vēl pēc pieciem gadiem...

Pete Bardens' MIRAGE

CD NOSAUKUMS: Live In Germany 1996
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SRA Music
GARUMS: 70'48"
PAMATSASTĀVS:
Pete Bardens - taustiņi
Steve Adams - ģitāras, ģitāras sintezators, balss
Desha Dunnahoe - basģitāra, flauta, sitamie instrumenti, balss
Dave Cohen - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc aiziešanas no progresīvā roka vienības Camel 70. gadu beigās taustiņnieka Pete Bardens vārds kļuva dzirdams arvien retāk. Paretam parādījās kāds viņa solo albums, bet 90. gados viņa grupa Mirage ir laidusi klajā pāris jauku koncertalbumu. Kā liecina diska nosaukums arī "Live In Germany 1996" ir koncertieraksts, turklāt ar pavisam nesliktu skaņu un izpildījumu. Iespējams, viedokļi dalītos, runājot par šeit iekļauto materiālu - sešām Pete Bardens solo kompozīcijām līdzās atrodas tikpat daudz veco laiku Camel gabalu, kas, protams, bez ģitārista Andrew Latimer spilgti individuālās spēles izklausās mazliet pliekanāk nekā attiecīgie oriģināli. Cita atšķirīga nianse ir vokāls: Pete Bardens dziedātāja stafeti ir nodevis diviem neapšaubāmi talantīgiem mūziķiem - lieliskajam ģitāristam Steve Adams un basistei/flautistei Desha Dunnahoe. "Live In Germany 1996" sākas ar mūžam jauno Camel instrumentālo kompozīciju "Rhayader" un "Rhayader Goes To Town" nevainojamu atreferējumu. Arī nākamais gabals "Seascape" ir instrumentāls, bet balsis pirmoreiz šajā diskā ieskanas dziesmā "Speed Of Light" (abas kompozīcijas ir tapušas Pete Bardens solo karjeras laikā). Šķiet, Mirage par savu prioritāti uzskata tieši instrumentālu muzicēšanu, un šo izteikumu apstiprina diska turpinājums - Camel laiku skaņdarbs "Skylines" un brīnišķīgais "Home Thoughts/Afterthought" no Pete Bardens solo darbu vācelītes. Viens no maniem favorītiem šajā albumā ir Andrew Latimer gabala "Never Let Go" kolosālā versija, kurā spīd un laistās Steve Adams (ģitāras pasāža ir pilnasinīga oriģināla kopija!). Šķiet, disks atdzīvojas tieši šeit, pašā vidū, sākot ar diviem Pete Bardens instrumentāliem skaņdarbiem - džezīgo "Timepiece" un ārkārtīgi skaisto "Journey". Uzmanībai atslābt neļauj divas lieliski izpildītas Camel balādītes ("Tell Me" un "Spirit Of The Water"), kuras tieši desmitniekā nodziedājusi Desha Dunnahoe. Kā jau koncertiem pienākas, visaugstākais punkts tiek sasniegts diska beigās, proti, Pete Bardens solo karjeras laikā tapušajā dziesmā "Gold" un varenajā izskaņā "Lunar Sea" no 1976. gada Camel albuma "Moonmadness". Kopumā "Live In Germany 1996" ir domāts galvenokārt romantiska, angliski atturīga un izteikti melodiska progresīvā roka cienītājiem, kam dažkārt tīk ieslīgt nostaļģijā pēc 70. gadu mūzikas pamatvērtībām.

MOGWAI

CD NOSAUKUMS: Rock Action
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: [PIAS]/Southpaw Recording
GARUMS: 38'28"
PAMATSASTĀVS:
Dominic Aitchison - basģitāra
Stuart Leslie Braithwhite - ģitāras, balss, taustiņi, sitamie instrumenti
Martin Bulloch - bungas
Barry Burns - flauta, ģitāra, taustiņi
John Cummings - ģitāra, klavieres
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Sakiet, ko gribat, bet esmu spiests izteikt izbrīnu par Mogwai uzdrīkstēšanos savu ceturto ilgspēlējošo albumu nosaukt "Rock Action". Ja vārdam 'rock' vēl varētu atrasties vieta šīs dzīvās postroka leģendas radītajā un spēlētajā mūzikā, tad 'action' ir pilnīgi garām, kur nu vēl šo abu vārdu savienojums! Vai nu man gluži vienkārši nav izprotams šāds mārketinga triks, vai nu arī man ir pilnīgi atšķirīga izpratne par to, ko varētu sagaidīt no albuma ar šādu nosaukumu. Tiesa, esmu jau iepriekš dzirdējis šīs skotu grupas ierakstus, tāpēc nobijos, ka ierastā postroka vietā izdzirdēšu kaut kādu jauno metālu vai ko citu tam līdzīgu. Bet, par laimi, ne uz to pusi! Galu galā varu pasludināt "Rock Action" par līdz šim, manuprāt, visveiksmīgāko šī stila ierakstu, kādu man nācies dzirdēt. Tā vien šķiet, ka šai grupai ideju bankrots nedraud. Vēl jo pamatotāks šis izteikums tāpēc, ka idejas pamatā var būt viena niecīga frāze, dažu nošu virknējums, kas pāraug majestātiskā un emocionālā skaņas izvirdumā vai, ja labāk patīk, apskāvienā. Vislabākais piemērs šajā ziņā būtu skaistais skaņdarbs "Take Me Somewhere Nice", kolosālais instrumentālais opuss "You Don't Know Jesus" un postroka šedevrs "2 Rights Make 1 Wrong", kas spēcināts ar stīgu un pūtēju ansambli, kā arī ar nelielu korīti. Ievērības cienīga ir "Rock Action" uzbūve. Par spīti niecīgajam skanēšanas ilgumam, Mogwai ir izdevies radīt albumu, kurā muzikālā doma ir izteikta ļoti konkrēti un bez nevajadzīgiem aplinkiem. Secinājums: izcils albums, kura radīto iespaidu nespēj sabojāt pat tik maldinošs nosaukums kā "Rock Action", tāpēc iesaku to ikvienam, kas grib dzirdēt kā izklausās tas, ko pēc desmit gadiem vai vēlāk daudzi mūzikas zinātāji dēvēs par nemirstīgu un klasisku vērtību.


CD NOSAUKUMS: EP+6
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chemikal Underground
GARUMS: 72'03"
PAMATSASTĀVS:
Dominic Aitchison - basģitāra
Stuart Braithwaite - ģitāras, balss, taustiņi, sitamie instrumenti
Martin Bulloch - bungas
Barry Burns - flauta, ģitāra, taustiņi
John Cummings - ģitāra, klavieres
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

2001. gadā skotu postroka celmlauži Mogwai savas jaunrades cienītājus aplaimoja divreiz - ar kolosālo disku "Rock Action" un, ja tā var izteikties, ar iespraudumu diskogrāfijā "EP+6", kurā ietverti visi četri gabali no 1999. gadā izdotā īsā albuma ("EP"), un pa trim skaņdarbiem no īsajiem albumiem "4 Satin" (1997) un "No Education = No Future (Fuck The Curfew)" (1998). Pasteigšos piebilst, ka neviens no šiem īsajiem albumiem nav izdots lielā tirāžā, tāpēc iespēja tos uziet Latvijas mūzikas ierakstu veikalos līdzinās nullei. Līdz ar to "EP+6" pat varētu uzskatīt par kolekcionāru uzmanības cienīgu priekšmetu, turklāt muzikālās vērtības tam netrūkst. No diskā iekļautajiem desmit gabaliem tikai vienu ("Now You're Taken" no "4 Satin") var nosacīti saukt par dziesmu, kurā piedalās viesvokālists - drīzāk jau viesrunātājs - Aidan Moffat; CD grāmatiņa vēsta arī par klāt pieaicinātā Lee Cohen vokālo priekšnesumu skaņdarbā "Stanley Kubrick", taču tas ir tik veiksmīgi nomaskēts aiz citu skaņu plīvura, ka ar neapbruņotu ausi cilvēka balsi ir pagrūti saklausīt (tas pats attiecas arī uz tradicionālā Mogwai dziedātāja Stuart Braithwaite balss dzirdamību). "EP+6" var arī dēvēt par grupas eksperimentu vitrīnu - tajā atrodami vairāki gabali, kādiem pie vislabākās gribas nevarētu atrast vietu tādā „ikdienišķā" albumā kā "Rock Action". Viens no tiem ir "Stereo Dee" (1997), kura skanēšanas laiks ir teju vai 14 minūtes, bet apmēram deviņas no tām grupa ir veltījusi diezgan grūti panesamai trokšņošanai, ar kuru var pārbaudīt klausītāju, t. sk. rūdītu Mogwai fanu, izturību. Neraugoties uz eksperimentu nozīmīgo īpatsvaru, šajā diskā ir atrodamas arī dažas pērles, piemēram, jau pieminētais skaņdarbs "Stanley Kubrick" (visticamāk, ka tieši tas radījis pamatus albumā "Rock Action" iekļautajai dziesmai "Dial: Revenge"), melanholiski mierīgais "Burn Girl Prom Queen" ar pūtēju grupas Cowdenbeath Brass Band piedalīšanos un liriskais "Christmas Song" (visi trīs gabali ņemti no "EP"). Apbrīnojams minimālisma un mainīgas dinamikas sakausējums dzirdams skaņdarbos "Small Children In The Background" un "Xmas Steps", kurā piedevām itin organiski iekļāvies Luke Sutherland spēlētais vijoles solo (abi gabali no 1998. gada īsā albuma). Secinājums: interesants, noskaņām bagātīgs albums, kas uzskatāmi demonstrē Mogwai tuvošanos muzikālai pilnībai un attīstību trīs gadu garumā, tāpēc albuma uzbūve nekādā ziņā neatstāj vienota darba iespaidu. Par spīti tam labprāt ieteiktu šo disku nobaudīt ikvienam postroka fanam.

Official site


MORFOLATRIA

CD NOSAUKUMS: Under Divine Control Part I/Walls Remind Of Depression
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 12'15"
PAMATSASTĀVS:
Ansis Markauss -- ģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Kad pašķīrās Morpholatria pirmais sastāvs, šim savam garabērnam palika uzticīgs lieliskais jaunais ģitārtalants Ansis Markauss. Lai gan šajā promodiskā ir tikai divas instrumentālas kompozīcijas, tajā ir ietilpināts vesels daudzpusīgu ideju ešelons. Anša ģitārspēli abos skaņdarbos pavada uz datora iegūtas, labi pārdomātas taustiņinstrumentu un bungu partijas. Šaubīgajiem uzreiz pateikšu priekšā, ka šis risinājums ir daudz labāks nekā gadu ilgi dzīvu instrumentālistu meklējumi - noklausoties šo materiālu, nešķiet, ka Latvijā dzīvotu pārāk daudz tādu mūziķu, kas spētu izsekot līdzi Anša radītajām kompozīcijām. Protams, ja vajag piesieties pie izpildījuma, šur tur var saklausīt mazliet neritmisku spēli un vienu otru tehnisku neprecizitāti (īpaši "Under Divine Control Part I"), bet es tomēr piederu pie tiem, kam mūzikā galvenais ir ideja un emocijas, kuru šeit netrūkst. Ja dodat priekšroku intelektuālai un mazliet metāliskai rokmūzikai, lūkojiet dabūt sev kādu šī brīnišķīgā promodiska eksemplāru no paša Anša (sazināties ar viņu var (un vajag!) pa e-pastu:
ansis@email.com).


CD NOSAUKUMS: Embraced In Fear And Wonder
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 27'09"
PAMATSASTĀVS:
Ansis Markauss - visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Kā jau varbūt esat pamanījuši, Morfolatria ir ārkārtīgi talantīgā ģitārista Anša Markausa solo projekts, kurā ar visiem instrumentiem - ģitārām, taustiņiem, datoriem - viņš tiek galā vienatnē, jo tie, kas reiz bijuši viņa domubiedri un līdzgaitnieki, atraduši nodarbi citur. "Embraced In Fear And Wonder" ietilpst deviņas daudzveidīgas kompozīcijas, kas kopumā atstāj ļoti pozitīvu iespaidu (trīs no tām tapušas laikā, kad Ansis vēl nebija palicis viens). Lai arī esmu noklausījies šo albumu vairākkārt, neesmu tajā atradis nevienu pašu vāju vietu, ja neskaita faktu, ka Anša ģitāras (un fragmentāri arī taustiņi) ir vienīgais dzīvais instruments; viss pārējais ir rūpīgi un precīzi salikts uz datora, taču nav vajadzības raukt pieri, jo, piemēram, sitamie instrumenti izklausās diezgan autentiski. "Embraced In Fear And Wonder" skaidri apliecina, ka Ansis ir ne tikai viens no labākajiem (varbūt pat vislabākais) attiecīgā stila ģitāristiem šodienas Latvijā, bet arī salīdzinoši interesantas mūzikas autors. Paklausieties "Under Divine Control Part 2" vai "Aphrodisiac"! Var jau, protams, pārmest Ansim vēlmi tuvināties Dream Theater iedibinātajām kompozīcijas tradīcijām, tomēr "Embraced In Fear And Wonder" ietvertas arī vairāki īsi, eksperimentāli gabaliņi, kādi minētajai jeņķu supergrupai nav raksturīgi. Manuprāt, kompozīcijas ziņā mazliet pieviļ tikai 1998. gadā tapušā skaņdarba "Waiting For The Gone" versija, kas ir jūtami garlaicīgāka nekā citi gabali. Galu galā "Embraced In Fear And Wonder" ir ļoti tīkams, progresīvs albums, kuru iesaku noklausīties ikvienam vidēji sarežģītas instrumentālas rokmūzikas cienītājam (iegādājieties savu eksemplāru pa taisno no autora: ansis@isr.lv). Savukārt mans vienīgais ieteikums Ansim ir atrast domubiedrus, ar kuriem kopā izveidot koncertējošu grupu - šī mūzika ir pelnījusi dzīvu izpildījumu!


MORPHOLATRIA

CD NOSAUKUMS: Remember To Phorget
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 35'20"
PAMATSASTĀVS:
Ansis Markauss -- ģitāras, balss
Raimonds Liepiņš -- balss, ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Cik man zināms, Morpholatria ir vienīgā vērā ņemamā grupa Latvijā, kuras muzicēšanas maniere par visiem 100% atbilst progmetāla apzīmējumam. Cepuri nost kaut vai par to pašu! Nu jau labu laiku kā sarukusi līdz duetam, Morpholatria šo albumu ierakstīja un miksēja ar parasta datora palīdzību. Tādā ceļā iegūtas bungu, basa un sintezatoru skaņas, un šajā ziņā īpašu atzinību vajadzētu veltīt Ansim Markausam, kas demonstrē labu izpratni par skaņu un zināšanas attiecīgajās datorprogrammās - paviršāk klausoties, varētu spriest, ka bungas ir iespēlējis dzīvs cilvēks (nesmīniet, jo ir izmantoti arī neregulāri taktsmēri)! Tiesa, fūzēto ģitāru skaņa ir pārlieku griezīga, bet tā dzirdama gandrīz viscaur šim albumam. Ģitāru skanējums nav vienīgais, kas atgādina 80. gadu progmetāla uzplaukuma laikus. Paralēles velkamas arī visnotaļ sarežģītajā kompozīcijā, un nav izslēgts, ka Morpholatria konceptalbums "Remember To Phorget" atsauks atmiņā tādas jeņķu grupas kā Fates Warning, Psychotic Waltz, Queensryche un Watchtower (pēdējās divas gan mazākā mērā). Raimonda Liepiņa vokālais sniegums ir kvalitatīvs un samērā akadēmisks, kuru var salīdzināt ar Everon šefa Oliver Philipps vai Sophistree dziedoņa Frank Wollenburg dziedāšanas manieri, taču, manuprāt, Raimonda izpildījumā pietrūkst individualitātes. Tomēr uzslavu pelna instrumentācija - jo īpaši ģitārspēle, tāpēc es dodu priekšroku trim instrumentālajiem skaņdarbiem "Remembrance", "Commemoration" un "Doubts Abandoned". Secinājums: "Remember To Phorget" ir ļoti daudzsološs sākums (drīzāk sākuma turpinājums, jo grupas kontā ir arī kasetes albums "Guidance To Quietus"), tāpēc silti iesaku šo ierakstu dabūt ikvienam progmetāla fanam. Varbūt arī citiem, kuru izpratne par Latvijas mūziku neaprobežojas ar A-Eiropu, brinzaštormu, hobosiem un citiem māksliniecisko vērtību killeriem. (uzliekot hobosiem, tu uzliec Liepājai vispār, rupuci!...Nokt)


NEAL MORSE

CD NOSAUKUMS: Neal Morse
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Ear Candy Records
GARUMS: 55'40"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, instrumenti
Nick D'Virgilio - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Ja Eiropas raženākais skaņradis progresīvā roka saimē ir zviedrs Roine Stolt (no The Flower Kings), tad Ziemeļamerikā par tādu var pamatoti uzskatīt Spock's Beard līderi Neal Morse. Šo vīru radošais potenciāls ir patiesi apskaužams: viņi raksta kvalitatīvas kompozīcijas savām grupām, piedalās citos muzikālos projektos un vēl piedevām laiž laukā solo diskus. Neal Morse pirmā solo albuma ierakstā piedalījies lieliskais Spock's Beard buņģieris Nick D'Virgilio (vienīgais izņēmums ir dziesma "Living Out Loud", kur bungas iespēlējis pats Nīls), sitējs Glenn Caruba (četrdaļīgajā opusā "A Whole Nother Trip") un stīgu instrumentu speciālists Chris Carmichael ("Emma" un "A Whole Nother Trip"). Stilistiskā ziņā šis Neal Morse albums īpaši neatšķiras no viņa veikuma Spock's Beard ietvaros - amerikāniski aranžējumi, dažbrīd bītliski meldiņi un teicams izpildījums. Tā kā šis ir Neal Morse solo albums, atšķirībai tomēr ir jābūt, un ir jau arī! Šis albums ir daudz vieglāk uztverams nekā jebkurš Spock's Beard disks, proti, šoreiz akcents likts uz patīkamā balss tembra īpašnieka vokālo sniegumu uz perfekta, salīdzinoši vienkārša instrumentācijas fona. Šo astoņu skaņdarbu vidū ir roķīgi gabali ("Living Out Loud", "Lost Cause", "That Which Doesn't Kill Me" un komerciālām raidstacijām draudzīgais "Nowhere Fast"), divas pavisam mierīgas amerikāniskas dziesmiņas ("Landslide" un "Everything Is Wrong"), ļoti mīlīga balādīte ("Emma") un 24 minūšu garš magnum opus ("A Whole Nother Trip") diska noslēgumā. Vienīgi pateicoties pēdējam, šis albums ir vismaz daļēji uzskatāms par progresīvā roka ierakstu (uz vāciņa gan lasāms patiesībai atbilstošs uzraksts: "File under Rock/Pop"). Secinājums: Neal Morse solo debija ir laipns žests 70. gadu amerikāņu rokmūzikas cienītājiem, kas dod priekšroku emocionālām un melodiskām dziesmiņām inteliģentā izpildījumā.


CD NOSAUKUMS: It's Not Too Late
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Ear Candy Records
GARUMS: 60'51"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, klavieres, basģitāra, ērģeles, sitamie instrumenti, ģitāra,
melotrons
Nick D'Virgilio - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Mūzikas mašīna Spock's Beard šefa Neal Morse personā turpina radīt mūziku, tādā veidā apliecinot savu neizsīkstošo potenciālu. Tādas bija manas pirmās domas, kad saņēmu viņa otro solo albumu "It's Not Too Late". Tā domādams, sevišķi tālu no patiesības laikam nebiju, kaut gan, domājams, albuma nosaukums pirmām kārtām attiecas uz tām četrām dziesmām, kuras Neal Morse sarakstījis vēl pirms Spock's Beard izveidošanās, proti, laikā no 1982. līdz 1986. gadam - viena gabala ("I Am Your Father") ierakstam studijā bija sapulcējusies viena no Neal Morse vadītajām 80. gadu grupām! Un es piekrītu, ka patiešām nav par vēlu tās pasniegt sabiedrības priekšā pienācīgai novērtēšanai. Tiesa, titulgabals, ar kuru sākas šis albums, ir tapis 2000. gadā, un tas lielā mērā ataino visa albuma stilistisko ievirzi: vienkāršs, melodisks, lipīgs un gaumīgs jeņķu roks, kam taisnības labad būtu jāskan katras (arī Eiropas) FM raidstacijas viļņos. Tātad varam secināt, ka Neal Morse solista gaitas turpina iepriekšējā albuma iemītajā taciņā, tāpēc progroka faniem varu pavēstīt uzreiz, ka "It's Not Too Late" nav gandrīz nekāda sakara ar Spock's Beard spēlēto mūziku, kas nu jau ir pamatoti iekļuvusi modernā progroka klasikas sarakstā. Neredzu jēgu izķidāt šo albumu gabalu pa gabalam, jo katra dziesma ir kā turpinājums iepriekšējai, tāpēc droši vien vispareizāk būtu šo albumu apskatīt kā vienu veselu. Tūlīt jāpiebilst, ka pat 80. gadu dziesmas itin labi iederas šī albuma kontekstā, un šis fakts liecina par Neal Morse komponēšanas stila noturību gadu desmitu garumā. Dziesmu vārdi ir balstīti vai nu uz paša Neal Morse personīgo pieredzi, vai arī viņa novērojumiem, proti, nekādu uguns spļāvēju pūķu, nekādu raganu uz sārta pilsētas laukumā, nekā tamlīdzīga šeit nav (šī mūziķa jaunrades cienītājiem šāds pretstats laikam izskatītos diezgan amizants). Visbeidzot, nonākot pie secinājuma par šī albuma saturu, esmu spiests atzīt šī talantīgā komponista, aranžētāja, producenta, dzejnieka, dziedātāja un multiinstrumentālista pārākumu pār kritiķi manī: "Nu, protams, ar šo disku viss ir kārtībā, bet…" Un tad tā čukstus, ļoti slepus, kuslā progrokera balsī piebilstu: "Bišķiņ ož pēc haltūras, pavisam bišķiņ."


STEVE MORSE

CD NOSAUKUMS: Major Impacts
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta/Relativity
GARUMS: 51'09"
PAMATSASTĀVS:
Steve Morse -- ģitāras, citi instrumenti
Dave LaRue - - basģitāra
Van Romaine - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Šķiet, rokmūzikas faniem nav vajadzīgi komentāri par tagadējā Deep Purple un kādreizējā Dixie Dregs un Kansas ģitārista Steve Morse varējumu. Tiem, kam viņa vārds nav pazīstams, paskaidrošu, ka Steve Morse ir viena no spožākajām 80./90. gadu jeņķu roka ģitārzvaigznēm. Nezinu, kā ar spēju apliecināt zvaigznes statusu, taču instrumentālajā albumā "Major Impacts" ar jeņķismu viss ir vislabākajā kārtībā. Šajā diskā pavisam ir vienpadsmit viegli uztveramu, visnotaļ viendabīgu roka gabalu, kas varētu noderēt par mācību līdzekli daudziem jo daudziem topošiem roka ģitāristiem. Tomēr jālūdz jūs nepārprast: "Major Impacts" nav Steve Morse pirkstu veiklības paraugdemonstrējums, lai gan atsevišķos brīžos viņš ātrumam dod vaļu (piemēram, gabala "Truth Ola" nobeigumā). Visi gabali ir balstīti uz vairāk vai mazāk veiksmīgām tēmām un rifiem, tāpēc nav izslēgts, ka kāds no tiem saglabājas sirdī, prātā vai ausīs ilgi pēc tam, kad disks izskanējis. Šajā ziņā vajadzētu izcelt roķīgos gabalus "Delailleur Gears" un "Bring It To Me", ļoti liriskos un vieglos "Migration" un "The White Light" (skaists basa solo no Dave LaRue!) un izklaidējošo svingu "Free In The Park". Līdzās samērā standartiskiem skaņdarbiem ir atrodami arī divi progresīvāki gabali: perfektā Led Zeppelin stilā ieturētais, smagnējais "Led On" ar austrumniecisku pamattēmu un albuma epilogs "Prognosis" (mans personīgais favorīts!). Secinājums: lai gan nevarētu sacīt, ka "Major Impacts" ir ierindojams visinteresantāko 2000. gada instrumentālās rokmūzikas albumu vidū, to varētu būt īpaši patīkami klausīties automašīnā vai, piemēram, dzirdēt kā fona mūziku kādā vasaras kafejnīcā Vecrīgā.


MOVING GELLATINE PLATES

CD NOSAUKUMS: The World Of Genius Hans
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 61'41"
PAMATSASTĀVS:
Maurice Helmlinger - saksofoni, trompete, flauta, ērģeles, balss
Gerard Bertram - ģitāras, balss
Didier Thibault - basģitāra, balss, ģitāra, sintezatori
Gerard Pons - bungas
Jean-Jacques Hertz - ģitāras
Marc Profichet - bungas
Jean Rubert - saksofoni
Dominique Godin - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Domājams, Moving Gellatine Plates nav ierindojama Latvijā populārāko grupu pirmajā tūkstotī kaut vai tāpēc, ka tās pastāvēšanas laikā padomijā slikto Rietumu roks un popmūzika bija pakļauta nežēlīgai cenzūrai. Diemžēl mūsdienās cenzūra nekur nav pazudusi (tā ir kļuvusi savādāka), tāpēc potenciāliem interesentiem ir liegta iespēja iepazīt ne tikai Moving Gellatine Plates, bet arī citu patiesi augstvērtīgas mūzikas autoru darbus. Vēl nožēlojamāks ir fakts, ka tādas progresīvās rokmūzikas aprindās pazīstamas izdevniecības kā Francijas Musea produkcija nenonāk līdz Latvijas veikalu plauktiem, kas gluži vai lūst un plīst no Britney Spears, Backstreet Boys un citu zeroīdu ierakstu smagās nastas. Bet nu pietiek gausties par skarbo realitāti un apskatīsim 1994. gadā izdoto disku "The World Of Genius Hans", kurā satilpinātas septiņas dziesmas no tāda paša nosaukuma oriģinālā albuma (izdots 1971. gadā, pamatsastāvs: Helmlinger, Bertram, Thibault, Pons) un piecas no 1980. gada "Moving" (pamatsastāvs: Thibault, Hertz, Profichet, Rubert, Godin). Moving Gellatine Plates ir adekvāta Francijas atbilde Apvienotās Karalistes progresīvā roka celmlaužiem King Crimson un Gentle Giant. Francūžu galvenais trumpis ir visaugstākās klases instrumentālisti, kas spēj tikt galā ar neiedomājami sarežģītām un interesantām partitūrām (šis izteikums īpaši attiecas uz 1971. gadā ierakstīto materiālu, kas iedziedāts angliski). Rezultāts ir izteikti smalks progroks ar spēcīgu avangarda džeza piedevu. Šedevra nosaukuma cienīga ir 1971. gada albuma (arī šī diska) 14 minūšu garā titulkompozīja, kurai līdzās var nešauboties nostādīt "Funny Doll" un vārdiskam aprakstam nepakļaujamo "We Were Lovin' Her". (Ja vajadzētu minēt kādu mīnusu, tad tas būtu briesmīgais franču akcents vārdu izrunā, taču šis nieka trūkums ir piedodams tāpēc, ka skaņdarbi ir pārsvarā instrumentāli.) Visas piecas dziesmas no 1980. gada albuma "Moving" pierāda, ka Didier Thibault un četriem viņa domubiedriem disko, pankroka un "jaunā viļņa" ēra nav nodarījusi nekādu kaitējumu, tomēr jāpiebilst, ka šis materiāls ir vienkāršāks (piemēram, dziesmas "Syntheme" un "L'alchemiste") nekā jaunības maksimālisma izpausmju pilnie pirmie septiņi gabali. Tiesa, "Les etres d'or" un galvenokārt akustiskā "Ombres" ir pavisam jaukas progroka dziesmiņas. Pozitīvi vērtēju, ka šī CD piecas jaunākās kompozīcijas ir iedziedātas franču valodā, kas ideāli atbilst Moving Gellatine Plates mūzikas raksturam. Secinājums: "The World Of Genius Hans" ir īpaši ieteicams visiem progresīvā roka un avangarda džezroka (iespējams, arī Canterbury stila) faniem, taču, lūdzu, ņemiet vērā, ka visātrāk pie sava eksemplāra tiksiet, pameklējot to pie dažādiem pārdevējiem internetā. Ir vērts to darīt!

MR. BUNGLE

CD NOSAUKUMS: Disco Volante
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Warner Bros.
GARUMS: 68'47"
PAMATSASTĀVS:
I Quit - bungas
Trevor Dunn - basģitāra, balss
Uncooked Meat Prior To State Vector Collapse - taustiņi, ērģeles, ģitāra, elektronika
Clinton McKinnon - saksofons, klarnetes, taustiņi, bungas
Patton - balss, mikrokasete, ērģeles
Theo - pūšamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Esmu viens no tiem, kam Mr. Bungle vārds bija zināms tikai tāpēc, ka tur dzied Faith No More vokālists Mike Patton. Un tad pēkšņi izrādījās, ka Faith No More ir grupa, kurā dzied Mr. Bungle vokālists Mike Patton! Bet nu salikšu visu pa plauktiņiem. "Disco Volante" joprojām ir vienīgais Mr. Bungle ieraksts manā kolekcijā. Kad es pie tā tiku, nezināju, ko gaidīt. Zināju, ka Faith No More spēlē visai netradicionālu un eklektisku rokmūziku, kurā sajaukti kopā dažādi stili - eksperimentiem un smagiem gabaliem nākamajā brīdī jau seko smukas klavieres. No Mr. Bungle es saņēmu nesmukas klavieres... un ne tikai to vien. Vārdu sakot, "Disco Volante" ir pārstāvēti gandrīz visi mūzikas paveidi, izņemot akadēmisko mūziku. Šķiet, visvairāk Mr. Bungle ir iecienījuši avangardisku džezu, latīņu mūziku un smago metālu - šiem virzieniem grupa ir pievērsusies vairākās kompozīcijās. Ir arī pielietoti citi paņēmieni, proti, agresīvs tehnopops dziesmā "Desert Search For Techo Allah", ambient 10 minūšu garajā "The Bends" un noise-core diska pirmajā dziesmā "Everyone I Went To High School With Is Dead". Tikai pāris īsāku gabalu ir ieturēti vienā stilā no sākuma līdz beigām, un šis fakts padara šo albumu vēl interesantāku. Jau pirmajā klausīšanās reizē par maniem favorītiem kļuva avangardiski džezīgais "Ma Meeshka Mow Skwoz" (žetons par atjautību tam, kas pārtulkos šo nosaukumu saprotamā valodā!), absolūtas eklektikas iemiesojums "Sleep, Part II: Carry Stress In The Jaw" un latīniskais "Chemical Marriage", kurā ērģeļu skanējums atsauc atmiņā vienu otru 70. gadu Santana albumu. Šos divpadsmit gabalus grupai iemūžināt palīdzējuši trīs viesmūziķi: perkusists William Winant (tieši viņa apbrīnojami izveicīgā spēle padara tik brīnišķīgu jau pieminēto "Ma Meeshka Mow Skwoz"), pianists Graham Connah un bandoneonists Lisandro Adrover. Šāda deviņu mūziķu buķete ir radījusi vienu no visinteresantākajiem skaņu albumiem, ko man nācies dzirdēt pēdējo desmit gadu laikā. Mr. Bungle konkurentu nav un nevar būt, jo viņi ir radījuši savu stilu, kuram, kā izklausās, robežu nav. Obligāti ieteicams ikvienam avangardiski noskaņotam melomānam.
P.S. Diemžēl legālajā Latvijas mūzikas tirgū šīs grupas albumi nav sastopami, jo atsevišķi varenie acīm redzami to uzskata par nekomerciālu mūziku. Šī iemesla dēļ sevi par laimīgu var uzskatīt ikviens netradicionālas mūzikas piekritējs, kura CD kolekcijā ir kāds Mr. Bungle albums. Ja esmu jūs ieinteresējis, ir vērts atlicināt naudiņu, lai iegādātos kādu šīs grupas ierakstu jau tuvākajā ārzemju braucienā.

MULLMUZZLER

CD NOSAUKUMS: Keep It To Yourself
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 52'03"
PAMATSASTĀVS:
James LaBrie - balss
Matt Guillory - taustiņi, klavieres
Mike Mangini - bungas
Mike Keneally - ģitāras
Bryan Beller - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Mullmuzzler nav nekas cits kā vēl viens lielas grupas dalībnieka projekts, kura dalībnieki iepazinās personīgi tikai albuma ieraksta laikā. Šī projekta iniciators ir amerikāņu progrokeru Dream Theater dziedātājs James LaBrie. Lai "Keep It To Yourself" iznāktu iespējami daudzveidīgāks, Džeimss aicināja talkā virkni pieredzējušu attiecīgā stila komponistu. Viņu vidū ir tādi monstri kā Matt Guillory (no Dali's Dilemma), Trent Gardner (no Magellan), Brendt Allman, Chris Cadden-James un Gary Wehrkamp (visi no Shadow Gallery), turklāt daži no viņiem ir piedalījušies ierakstā. Protams, šī iemesla dēļ nav brīnuma, ka šie deviņi skaņdarbi mazliet izklausās pēc attiecīgo autoru pārstāvēto grupu ražojumiem, kurus iedziedājis viens no pasaules spēcīgākajiem progresīvā roka vokālistiem. Neapšaubāmi intriģējoši, nudien! Klausoties šo albumu, ikviens var pārliecināties, ka progresīvajam rokam mūsdienās ir ļoti plaši un neaizsniedzami apvāršņi. James LaBrie vokālais sniegums šajā albumā ir pārsvarā tikpat emocionāls un dzidrs, cik līdz šim nepārspētajā Dream Theater diskā "Images And Words" (1992). Mani nepavisam nebija iepriecinājušas pārmaiņas viņa balsī Dream Theater albumā "Falling Into Infinity" (1997), tāpēc, noklausoties pirmos divus Mullmuzzler gabalus "His Voice" un "Statued" (abu līdzautors ir Matt Guillory), man izbrīnā nedaudz atkārās žoklis. Līdzīgu efektu rada arī kopdarbs ar Shadow Gallery mūziķiem dziesmā "Shores Of Avalon". Viens no jocīgākajiem gabaliem šajā diskā ir "Beelzebubba", kas, pateicoties varenām trombona iespēlēm, tikpat labi varētu būt iekļauts nākamajā Magellan albumā (šī kompozīcija tapusi kopā ar Trent Gardner) - pie šīs dziesmas būtu jāpierod ikvienam! Iedvesmas trūkums ir manāms nākamajā gabalā "Guardian Angel", taču patīkams pavērsiens ir mierīgi plūstošais skaņdarbs "Sacrifice" (abu dziesmu līdzautori ir Shadow Gallery pārstāvji). Diemžēl manu uzmanību nespēj piesaistīt kopā ar Matt Guillory sarakstītā dziesma "Lace", kaut gan James LaBrie vokālais izpildījums ir viennozīmīgi lielisks. Shadow Gallery mūziķi un James LaBrie ir parūpējušies par vēl vienas maigāka rakstura dziesmas - majestātiskiem meldiņiem bagātās "Slow Burn" - radīšanu, kas tīkami kontrastē ar vissarežģītāko skaņdarbu šajā diskā, epilogu "As A Man Thinks" (nevaru vien sagaidīt, kad nāks klajā jauns Magellan albums!). Secinājums: ļoti interesants albums, kas ar uzviju apmierinātu visus James LaBrie vokālā talanta cienītājus; savukārt eksperimentālas mūzikas faniem iesaku pameklēt ko citu (vienīgie izņēmumi varētu būt gabali "Beelzebubba" un "As A Man Thinks"). Tā kā esmu kaut kur pa vidu starp šīm divām kategorijām, atzīstu "Keep It To Yourself" par caurmērā veiksmīgu ierakstu, kas mazliet cieš no nelīdzsvarotības stila ziņā.

CD NOSAUKUMS: 2
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 52'30"
PAMATSASTĀVS:
Bryan Beller - basģitāra
Matt Guillory - taustiņi, klavieres, samples
Mike Keneally - ģitāras
James LaBrie - balss
Mike Mangini - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Vai nu James LaBrie bija saņēmis pārmetumus no saviem faniem ("Vecīt, tas taču ir TAVS solo projekts!"), vai arī gluži vienkāršas sagadīšanās dēļ viņa vadītais muzikālais projekts Mullmuzzler ir sasniedzis jaunu attīstības pakāpi: klajā nācis otrais disks ar pavisam trāpīgu nosaukumu "2", kura septiņas dziesmas no desmit sarakstījis nemainīgs autoru tandēms James LaBrie un taustiņnieks Matt Guillory. Manu pirmo hipotēzi tiecas apstiprināt fakts, ka dziesmas, kas tapušas dziedātāja sadarbībā ar Trent Gardner ("Afterlife"), kā arī ar Gary Wehrkamp un Carl Cadden-James ("Venice Burning", "Confronting The Devil"), novietotas pašā diska sākumā. Tādēļ pats par sevi saprotams, kāpēc Mullmuzzler otrajam albumam nepiemīt debijas diskam tik raksturīgā stilistiskā nelīdzsvarotība. Disks sākas ar patiesi intriģējošu un progresīvu gabalu "Afterlife", kurā Magellan šefa Trent Gardner muzikālā ievirze it nemaz neaizēno James LaBrie māksliniecisko "es". Visai maz kopīgu iezīmju ar Shadow Gallery mūziku ir dziesmās "Venice Burning" un "Confronting The Devil" (ja nu vienīgi saglabātais progresīvā metāla formāts). Uz trešās dziesmas beigām albums ir uzņēmis pietiekamus apgriezienus, taču vismaz manā skatījumā īstais Mullmuzzler sākas tikai no ceturtā gabala, brīnumaini lipīgā, melodiskā un radioiskā "Falling", kam īstā vieta būtu ikvienas sevi cienošas FM raidstacijas regulārā apritē. Tad seko trīs progmetāliskākas dziesmiņas "Stranger", "A Simple Man" un "Save Me", no kurām Matt Guillory izjustās spēles dēļ īpaši gribētu izcelt pirmo. Šo progmetāla sprintu nomaina pavisam mierīga un skaista dziesmiņa "Believe", kurā relatīvi liela loma atvēlēta klavierēm un akustiskajai ģitārai. "Believe" adekvāti sagatavo tam, ko es labprāt sauktu par albuma kulmināciju, proti, fantastiskajai dziesmai "Listening". Šķiet, "Listening" ir to visu emociju ekstrakts, ko James LaBrie ielicis savas pamatgrupas Dream Theater pēdējos pāris albumos. Atbilstošas ir arī albuma beigas - "Tell Me" ir atturīga, relatīvi progmetāliska dziesmiņa ar interesantu instrumentāciju (lieliska ir Matt Guillory tembru izvēle). Galu galā otrais Mullmuzzler albums pārspēj pirmo itin visos aspektos, bet galvenais, ka šis disks neož pēc "visu progroka zvaigžņu albuma". Ieteicams mazliet metāliski un intelektuāli noskaņotiem progrokeriem un, protams, ikvienam Dream Theater dziedātāja balss tembra un talanta cienītājam.
P. S. Manuprāt, albuma saturam neatbilstošs, bet citādā ziņā lielisks ir Dave McKean radītais dizains un ilustrācijas.


MY DYING BRIDE

CD NOSAUKUMS: The Angel And The Dark River
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Peaceville Records
GARUMS: 52'21"
PAMATSASTĀVS:
Aaron Stainthorpe - balss
Calvin Webster Robertshaw - ģitāras
Andrew David Craighan - ģitāras
Adrian Jackson - basģitāra
Rick Dominic Miah - bungas, sitamie instrumenti
Martin Powell - taustiņi, vijoles
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Nekad neesmu īpaši priecājies par 80./90. gadu mijas doom metal bumu, taču My Dying Bride ir daudzmaz tīkams izņēmums. Šīs grupas skanējuma atšķirības zīme ir smeldzošas vijoles, kā arī bezcerīgi melni, nolemtības pilni dziesmu teksti un dziedājumi. Savukārt viss pārējais - lēni, drūmi, vienmuļi, minimālistiski, šaušalīgi smagi ģitāru rifi (a la agrīnie Black Sabbath) un ērģeļu akordi uz precīza ritmiskā pamata - atgādina jebkuru citu doom/death metal grupu. Tā kā dziesmu garums svārstās no sešām līdz divpadsmit minūtēm pieļauju, ka tās nebūtu viegli sagremojamas it nevienam, kas neietilpst mūžam lojālajā metālistu saimē. No šajā diskā ietvertajām sešām kompozīcijām gribētu izcelt pirmo gabalu "The Cry Of Mankind" (minimālisma un doom metal veiksmīga kombinācija), kā arī salīdzinoši kustīgos "A Sea To Suffer In" un "Your Shameful Heaven". Atlikušās trīs dziesmas ir visai standartiskas un attiecīgā kondīcijā tās pat varētu likties nogurdinošas. Secinājums: līdzīgi citiem My Dying Bride albumiem "The Angel And The Dark River" nav ieteicams klausīties nelāgā omā, jo šī mūzika tiešām mudina uz konfliktu ar veselo saprātu. Protams, mazohistiski noskaņotiem ļaudīm grūti būtu iedomāties labāku recepti...

CD NOSAUKUMS: Like Gods Of The Sun
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Peaceville Records
GARUMS: 59'50"
PAMATSASTĀVS: Aaron Stainthorpe - balss
Calvin Webster Robertshaw - ģitāras
Andrew David Craighan - ģitāras
Adrian Jackson - basģitāra
Rick Dominic Miah - bungas, sitamie instrumenti
Martin Powell - taustiņi, vijoles
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"Like Gods Of The Sun" ir neapšaubāmi daudzveidīgāks, izteiksmīgāks un veiksmīgāks albums par iepriekšējo. My Dying Bride drūmais doom metal skanējums šajā desmit dziesmu garajā diskā ir padarīts interesantāks galvenokārt ritma ziņā, un šis jauninājums nudien atdzīvina citādi gandrīz mirušo mūziku. Citos virzienos, protams, nekādu pārmaiņu nav - grupa joprojām visu apkārtni redz melnā tītu, vijoles skaņas pamudina nobirdināt kādu gaužu asaru, bet dziedātājs žēlabainā balsī nemitīgi aicina, cerams, kādu sieviešu kārtas pārstāvi sniegt mierinājuma skūpstus, utt. Tā kā šoreiz My Dying Bride ir sarūpējusi veselus deviņus gabalus (gandrīz līdz nepazīšanai pārtaisītais "It Will Come" ir piekabināts diska galā un šai versijai ir arī otrs nosaukums - "Nightmare"), ir arī vairāk ievērības cienīgu opusu. Pie tiem pieder ritmiski interesantais titulgabals, "The Dark Caress", "A Kiss To Remember" ar galīgi bēdīgu ģitāras tēmu, 90. gadu sākuma Paradise Lost un 80. gadu vidus Metallica muzikālo ideju atspulgs "For You" un lēni plūstošais skaņdarbs "For My Fallen Angel", kuru pirms kāda laika iztēlojos kā fantastisku pavadījumu manā bēru ceremonijā... Pārējais materiāls ir standarta doom metal, taču to kopējais iespaids ir par mata tiesu labāks nekā vairums albumā "The Angel And The Dark River" ietverto dziesmu (iespējams, tāpēc, ka tagad dziesmu vidējais garums ir tikai sešas minūtes). Secinājums: obligāts pirkums visiem doom metal faniem, savukārt eksperimentālas mūzikas cienītājiem iesaku noklausīties "It Will Come (Nightmare)".


MY SOLID GROUND

CD NOSAUKUMS: My Solid Ground
IZDOŠANAS GADS: 1970/71
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Second Battle
GARUMS: 71'55"
PAMATSASTĀVS: Berhard Rendel - ģitāra, balss
Karl-Henrich Dorfler - basģitāra, balss
Andreas Wursching - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pieļauju iespēju, ka, pāršķirstot pierakstus par krautroka izcelsmi, jūs uzdurtos vācu grupas My Solid Ground nosaukumam. Cik noprotu, viņu vienīgajam albumam, kas nosaukts grupas vārdā, ir pietiekami liela nozīme attiecīgā mūzikas stila agrīnajā attīstībā, tāpēc 1997. gadā izdevniecība Second Battle laida klajā tā atkārtotu izdevumu. Kā piedeva oriģinālajam desmit skaņdarbu albumam šajā izdevumā ir četri gabali, no kuriem trīs bija iekļauti arī oriģinālajā ierakstā. Krautroka būtībai manā izpratnē (neesmu īpaši labi pazīstams ar šo progroka novirzienu) atbilst albuma pirmais skaņdarbs "Dirty Yellow Mist" (tas ilgst 13 minūtes) - vienam ģitāras/basģitāras rifam ir pakārtotas eksperimentālas taustiņinstrumentu partitūras, kuras iespēlējis viesmūziķis Ingo Werner (par laimi viņa klātbūtne ir dzirdama arī citos gabalos). Noskaņas ziņā iznākums nav pārāk tālu no Pink Floyd svītas "Atom Heart Mother", lai gan My Solid Ground ir ievērojami primitīvāks. Vēl līdzīgā stilā ieturēts skaņdarbs "The Executioner" (tā versijai diska nobeigumā nav vokāla), "Devonshire Street W1" un daļēji arī instrumentālais, nosaukumam atbilstošais "Melancholie". Nav gluži saprotams, ko oriģinālajā albumā dara tādi prasti smaguči kā "Flash Part IV" (četru piedevu vidū ir atrodams šī skaņdarba oriģinālā, nesaīsinātā versija, kas ilgst gandrīz 25 minūtes, un ir īsts agrīnā krautroka paraugs - ar visu J. S. Baha iespraudumu!), "That's You" un "Handful Of Grass" (arī šo gabalu instrumentālās versijas atrodamas starp bonusiem). Tīkams noslēgums oriģinālajam albumam ir trīs instrumentāli, eksperimentāli gabali ar trāpīgiem nosaukumiem - "X", "Y" un "Z"! Savādi, ka bonusu skaņas kvalitāte ir ievērojami dzidrāka nekā oriģinālajam albumam, un jo īpaši tas attiecas uz sitamajiem instrumentiem skaņdarbā "Flash". Kopumā My Solid Ground vienīgais albums uz mani atstāj jocīgu iespaidu, it kā pa vidu starp "ir" un "nav". Droši vien tā vēsturiskā nozīme ir nenoliedzama, taču mūziķu saspēle un izpildījums (sevišķi vokāls) ne vienmēr ir līmenī, un tas zināmā mērā traucē pierast pie šīs grupas radītās mūzikas, kas 21. gadsimta sākumā nekādā gadījumā vairs nav uzskatāma par aizraujošu.