TONY MACALPINE


CD NOSAUKUMS: Edge Of Insanity
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 41'23"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, basģitāra, klavieres
Billy Sheehan - basģitāra
Steve Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Reiz, ļoti senos laikos, kad manas zināšanas par rokmūziku aprobežojās ar Iron Maiden un Asia, kāds paziņa man ietirgoja Tony MacAlpine debijas albuma "Edge Of Sanity" kopiju magnetofona lentā, sacīdams apmēram šādus vārdus: "Ja nu kāds spēlē ģitāru no sirds, tad tas ir šis." Kopija bija pietiekami kvalitatīva, lai varētu uztvert visas tēmas, melodijas un solo pasāžas. Šis instrumentālais ieraksts mani apbūra jau pirmajā klausīšanās reizē un es gūstu zināmu baudījumu vienmēr, kad klausos to tagad, proti, piecpadsmit gadus vēlāk (kas par to, ka šis materiāls man jau sen ir zināms no galvas?). Tony MacAlpine ir apveltīts ne vien ar spīdošu tehniku, bet arī ar lielisku melodijas izjūtu. "Edge Of Insanity" šim mūziķim palīdzējuši ierakstīt divi vienlīdz spēcīgi instrumentālisti - bundzinieks Steve Smith un basģitāras virtuozs Billy Sheehan, kurš vēlāk turpināja veiksmīgu karjeru pazīstamajā rokgrupā Mr. Big. Tony MacAlpine mūzikā vokālists, šķiet, nav vajadzīgs, un šo izteikumu apliecina dažus gadus vēlāk iznākušie albumi (MacAlpine, Aldridge, Rock, Sarzo un MacAlpine), kuros piedalījies šis mūziķis - neviens dziedātājs nespētu izdziedāt tās melodijas un nekādi vārdi nevarētu izteikt tās emocijas, kādas nāk laukā no viņa ģitāras. Tony MacAlpine mūzikā jaušamas spēcīgas J. S. Baha, V. A. Mocarta un citu tā laika klasiķu ietekmes, kas meistarīgi apvienotas ar smago roku (nav izslēdzamas asociācijas ar Yngwie J. Malmsteen). Bet, lūdzu, nepārprotiet - šī progresīvā kombinācija prasa attiecīgu klausītāja uzmanību, jo Tony MacAlpine nav standarta metālists, kura galvenais uzdevums ir demonstrēt pirkstu veiklību (vienīgais izņēmums ir divu minūšu gabala "Quarter To Midnight" koncertieraksts, kurā dzirdams tikai pats ģitārists). Lai gan lielākais daudzums tēmu un melodiju ir balstīts uz ģitāru, ikvienam ir iespēja pārliecināties arī par Tony MacAlpine taustiņnieka talantu (šajā un nākamajos viņa albumos iekļauta vismaz viena F. Šopēna klavieru etīde klasiskajā izpildījumā). Kopumā "Edge Of Sanity" ir vērtējama kā spoža debija, kas kļuva par pamatu daudziem šī mūziķa turpmākiem darbiem. Nevarētu gan teikt, ka Tony MacAlpine diski ir vienmēr pieejami Rīgas mūzikas ierakstu veikalos, taču dažus viņa albumus man izdevās nopirkt tepat, tāpēc iesaku visiem skaistas un emocionālas instrumentālas rokmūzikas faniem sākt meklējumus. Vīlušies nebūsiet.


CD NOSAUKUMS: Maximum Security
IZDOŠANAS GADS: 1987
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Squawk/PolyGram Records
GARUMS: 39'01"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, basģitāra, klavieres
Deen Castronovo - bungas
Atma Anur - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Dienests padomju armijā man, protams, deva ļoti daudz personības izkopšanā. Viens no soļiem šajā virzienā bija jaunu muzikālo apvāršņu atklājumi. Ar Tony MacAlpine ģeniālo albumu "Maximum Security" iepazinos tieši armijā, kad man kāds praporščiks iedeva paklausīties lentu ar šī materiāla kopiju. Noklausījos to un uzreiz kļuvu par zvērinātu Tony MacAlpine talanta pielūdzēju. Mana nostāja pret šīm vienpadsmit kompozīcijām nav mainījusies līdz pat šai dienai - joprojām tās klausos, ik reizi gūdams milzīgu baudījumu. Albums sākas ar svinīgo un ļoti iespaidīgo skaņdarbu "Autumn Lords", kuru uzskatu par vienu no veiksmīgākajiem ģitārmūzikas paraugiem. Šķiet, šajā kompozīcijā Tony MacAlpine ir ielicis visu savu sirdi un dvēseli, turklāt šīs cēlās muzikālās domas izteikšanai, izrādās, pietiek ar nieka trīsarpus (!) minūtēm. Šim ārkārtīgi smalkajam darbam seko vēja ātrumā izpildītais "Hundreds Of Thousands" (līdzīgā stilā ieturēti skaņdarbi "The Time And The Test" un "The Vision"), kuru drīz vien aizstāj neizsakāmi skaistā kompozīcija "Tears Of Sahara" (šajā gabalā un "The Vision" ģitāras solo pamīšus spēlē autors un pazīstamais Dokken un Lynch Mob ģitārists George Lynch). Ne mazāk melodisks ir skaņdarbs ar nosaukumu "Key To The City", kā arī metāliskākais "The King's Cup", kurā otru soloģitāru spēlē Jeff Watson. Melodiska heavy metal uzbrukums turpinās arī nākamajā gabalā - "Sacred Wonder". Arī šis Tony MacAlpine albums nav izticis bez F. Šopēna etīdes, kuru lieliski papildina albuma izskaņa "Porcelain Doll", kuras tēma balstīta uz tā paša komponista sonāti nr. 3. Vēl tikai atliek pieminēt otru manu favorītu no šī albuma - "Dreamstate". Ar "Maximum Security" Tony MacAlpine radīja savai turpmākai karjerai gandrīz nepārvaramu barjeru, tāpēc tiem, kas interesējas par emocionālu, ne pārāk sarežģītu instrumentālo rokmūziku un vēl ne reizi nav saskārušies ar šī mūziķa vārdu, iesaku iepazīšanos sākt tieši ar šo fantastisko albumu. Citiem vārdiem sakot, izcils ieraksts!


CD NOSAUKUMS: Freedom To Fly
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 43'12"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, klavieres
Larry Dennison - basģitāra
Mike Terrana - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc tam, kad Tony MacAlpine bija nodibinājis savu rokgrupu, izdevis albumu ("Eyes Of The World", 1990 ??) un pakoncertējis, nevienam viņa radošās darbības sekotājam nebija jābrīnās par kārtējā solo albuma "Freedom To Fly" saturu. Skaņdarbos gandrīz pilnībā izzudusi klasiķu ietekme, tie ir kļuvuši krietni roķīgāki un līdz ar to - seklāki (var gadīties, ka kritiķi nebija mierā ar faktu, ka heavy metal vīzdegunim Yngwie J. Malmsteen ir uzradies tumšādains konkurents, tāpēc pēdējam nepelnīti tika pārmesta zviedru stīgu pluinītāja ideju kopēšana). Tiesa, šajā albumā ir daudz jauku tēmu un Tony MacAlpine ģitārspēle kā vienmēr ir visaugstākajā līmenī. Lai nu kā, bet "Freedom To Fly" mani nesaista tik lielā mērā, cik "Maximum Security", taču tas ir, manuprāt, veiksmīgāks ieraksts par viņa debijas albumu. Ja iepriekšējiem diviem Tony MacAlpine solo albumiem varētu pārmest pārmērīgu jauneklību un ekspresiju, tad šajā 1992. gada ierakstā sevi liek manīt ģitārista muzikālais briedums. Viena otra īsa, virtuoza solo pasāža ir atvēlēta basģitāristam Larry Dennison (titulgabalā). Manuprāt, vairums roķīgāko gabalu (titulgabals, "Ice Princess", "Albania") šajā albumā nespēj līdzināties emocionālākiem skaņdarbiem, no kuriem visaugstāk vērtēju ārkārtīgi melodisko "Champion", filozofisko "Salvation" un balādisko albuma epilogu "Capistrano". Ja vajadzētu īpaši izcelt kādu no roķīgajiem gabaliem, tad tie viennozīmīgi būtu optimistiskie "Box Office Poison" un "Street Dream", kā arī vidēja tempa gabals "Disciples Of Fear", kura himniskā tēma ir, iespējams, vislipīgākā šajā albumā. Interesanti, ka pat tik roķīgā kontekstā ir atradusies vieta F. Šopēna klavieru etīdei, lai gan tā varētu izsit no līdzsvara klausītāju (t.i., instrumentālas rokmūzikas fanu) uztveri. Līdzīgi iepriekšējiem Tony MacAlpine ģitāralbumiem vairums "Freedom To Fly" iekļauto kompozīciju var droši nosaukt par dziesmām, jo to uzbūve atbilst jēdziena "dziesma" tradicionālai nozīmei, proti, ir pielietota formula "pantiņš + piedziedājums". Protams, šāds risinājums ļauj klausītājiem vieglāk uztvert mūziku, tāpēc tiem, kam iepriekšējie albumi likās pārāk sarežģīti izspēlēto nošu daudzuma dēļ, ieteicams sākt ar šo vai kādu citu no standartiskākajiem Tony MacAlpine diskiem. Eksperimentu un savādu noskaņu cienītājiem gan vajadzētu pameklēt ko citu.


CD NOSAUKUMS: Madness
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 43'47"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, klavieres
Larry Dennison - basģitāra
Glen Sobel - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Roķīgajam albumam "Freedom To Fly" pa pēdām nāca vēl roķīgākais un vienkāršākais "Madness" - disks ar vienpadsmit amerikāniskiem, instrumentāliem skaņdarbiem. Ja nebūtu Tony MacAlpine raksturīgā ģitāras skanējuma, diez vai kāds spētu uzminēt, ka "Madness" ir radījis tas pats mūziķis, kas reiz ierakstīja fantastisko "Maximum Security" - tik liela ir stilistiskā atšķirība! Šajā albumā ir diezgan daudz kompozīciju, kas izklausās tā, it kā tām reiz būtu paredzēts vokāla meldiņš, bet pēdējā brīdī tas ticis anulēts ("Naked Nancy", "Peruvian Power Layback", "Realm Of The Flying Monkeys" un "Muffin Bandits"). Diemžēl tajā pašā kategorijā ievietojams arī visu trīs pamatsastāva dalībnieku kopdarbs ļoti enerģiskajā un nosaukumam atbilstošajā gabalā "Confrontation With The Electric Bees" un nežēlīgi smagajā, ritmiski interesantajā "Dr. Garlic Breath". Interesanti, ka diska "Madness" veiksmīgākie gabali ir salīdzinoši vienkārši, proti, straujš blūzroķis ar nosaukumu "Albert's Fat Sister" (aizraujoša Tony MacAlpine un saksofonista Branford Marsalis divcīņa!) un pavisam mierīgs blūziņš "Restaurant At The End Of The Universe", kurā ar brīnišķīgu solo viesojas ģitāriste Gina Demos. Pozitīvi vērtējams arī vidējā tempā ieturētais "Houses In Motion" (ja nosaukumā ir domāta zemestrīce, tad šī gabala galvenā tēma rada attiecīgu noskaņu). Vienīgais gabals, kas ieturēts albumu "Maximum Security" (1987) un "Edge Of Insanity" (1985) stilā, ir temperamentīgais diska nobeigums "Rats With Wings". Vēl tikai atliek pieminēt Tony MacAlpine pirkstu veiklības demonstrējumu kārtējā F. Šopēna klavieru etīdē. Kopumā "Madness" atstāj savādu iespaidu - varbūt tas ir domāts jauniem dziedātājiem, kas vēlas izmēģināt veiksmi vārdu un vokāla meldiņu rakstīšanā, jo pilnīgi iespējams, ka adekvāts vokālais sniegums nāktu par labu vairumam šeit iekļauto skaņdarbu. Paldies Tony MacAlpine par šo centienu bagātināt jauno talantu iztēli, tomēr, manuprāt, krietni labāk būtu, ja meldiņus spēlētu un apspēlētu viņš pats. Protams, citādā ziņā ar "Madness" gandrīz viss ir kārtībā - izklaidējošs, nedaudz garlaicīgs instrumentāls rokmūzikas ieraksts.


CD NOSAUKUMS: Premonition
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 53'28"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, klavieres
Tony Franklin - basģitāra
Deen Castronovo - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"Enough is enough!" noteica Tony MacAlpine, nomainīja menedžmentu un radīja brīnišķīgo disku "Premonition", turpinot ceļojumu mūzikas pasaulē no tās vietas, kuru viņš atstāja 80. gadu beigās. Šī albuma saikne ar lielisko albumu "Maximum Security" nav tikai mūzikā - "Premonition" palīdzējis ierakstīt tas pats bundzinieks, proti, Deen Castronovo. Gādājot par ritma grupas stabilitāti, basģitāras partijas ir uzticētas pazīstamajam šī instrumenta virtuozam Tony Franklin. Kur nu vēl izcilā zviedru taustiņnieka Jens Johansson ieguldījums skaņdarbos "The Violin Song" un "Inflection" - viņa solo pasāžas ideāli papildina Tony MacAlpine tehniski perfekto ģitārspēli. Pavisam netradicionāls ir diska ievads - strauja F. Šopēna klavieru etīde, kam seko progresīvais skaņdarbs "The Violin Song" ar negaidītām ritma maiņām ģitāras un taustiņinstrumentu solo pasāžu laikā. Nevarētu teikt, ka nākamie divi gabali būtu pārlieku izteiksmīgi: "Ghost Of Versailles" ir tradicionāls Tony MacAlpine ģitārspēles apliecinājums, bet briesmīgi niknais "Tower Of London" aranžējuma ziņā ir pārāk paviršs, lai atstātu paliekošu iespaidu. Viens no veiksmīgākajiem darbiem šajā albumā ir "Rusalka" - piezemēts, mierīgs gabals, kurā būtiska loma ir abiem ritmiķiem, kas balsta ģitāras izspēlētos meldiņus. J. S. Baha skaņdarbam "Rondeau Partita #2" seko ļoti temperamentīgs heavy metal uzbrukums gabala "Gila Monster" veidolā. Interesants, bet nedaudz izstiepts ir blūziskais "The Czar", kam seko melodisks skaņdarbs ar nosaukumu "Maestro di Capella" - viens no maniem personīgajiem favorītiem šajā albumā. Tomēr vispozitīvākais pārsteigums ir fusion stilā ieturētais "Inflection", kurā ar gaumīgām solo pasāžām uzstājas gan Tony MacAlpine, gan Jens Johansson un Tony Franklin. Pēc albuma ievadā izskanējušās etīdes turpinājuma nāk tradicionāls Tony MacAlpine gabals "Animation" un pavisam viegli uztveramais "Winter In Osaka", kas pilda albuma epiloga funkcijas. Kopumā "Premonition" ir samērā viendabīgs ieraksts, tāpēc šaubos, vai to augsti vērtētu eklektikas cienītāji. Savukārt instrumentālas rokmūzikas faniem šis albums izsauktu ļoti pozitīvas emocijas. Galu galā šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad atgriešanās pagātnē nozīmē izdošanos, vismaz muzikālā ziņā noteikti...

CD NOSAUKUMS: Evolution
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 54'45"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, klavieres
Tony Franklin - basģitāra
Mike Terrana - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Jau iepriekšējais albums "Premonition" iezvanīja pozitīvas pārmaiņas Tony MacAlpine radošajā darbībā, tāpēc "Evolution" droši vien nevienu sevišķi nepārsteidza - šajā ģitārspēles mākslas darbā ir iemiesota tā muzikalitāte, kas caurstrāvoja ģeniālo "Maximum Security" (1987). Klāt vēl nākusi pilnīga izpratne par visiem producēšanas sīkumiem (albumu producējis pats Tony MacAlpine kopā ar Shrapnel Records guru Steve Fontano), fantastiski aranžējumi un ārkārtīgi smalka spēle. Šajā albumā visi vienpadsmit skaņdarbi lieliski papildina viens otru un nav neviena tāda, kas izklausās lieks. Gandrīz 55 minūtes paiet vienā elpas vilcienā. Pirmie divi gabali ("The Sage" un "Oversea Evolution") ir īsta metāla dūre, kas sašķaidītu drumslās visus ačgārnos priekšstatus par Tony MacAlpine mūziku, kas iegūti pēc "Freedom To Fly" vai "Madness" noklausīšanās. Mani nespēj atstāt vienaldzīgu pat vidējā tempā ieturētais "Eccentrist" ar virtuozām Tony Franklin basģitāras iespēlēm, bet "Time Table" galvenā tēma ir, iespējams, visskaistākais Tony MacAlpine gabals kopš tālā 1987. gada. Muzikālās domas briedums tiek vēlreiz apliecināts atturīgajā "Seville", kam seko, manuprāt, līdz šim visveiksmīgākais Tony MacAlpine skaņdarbs "Futurism" - pasaulē nav daudz tādu roka ģitāristu, kas vienlīdz labi spētu tikt galā ar galvu reibinošām taustiņinstrumentu solo partijām (vienreizēji sinhrona ritma grupas spēle!). Pārliecinātiem fusion faniem būtu vērts iegādāties šo albumu kaut vai šī viena gabala dēļ. Kad šī varenā kulminācija ir galā, klausītājs tiek apbalvots ar vieglu, raksturā mazliet izklaidīgu F. Šopēna klavieru etīdi. Ar diska sākuma temperamentu sasaucas straujais, metāliskais "Powerfield", bet "Plastic People" un "Sinfonia" ir kārtējie melodisma un virtuozitātes paraugi. Albums beidzas ar viegli plūstošo, nedaudz sentimentālo "Asturias", kuram tēmu pirms dažiem gadsimtiem bija radījis pats V. A. Mocarts - domāju, ka šī albuma gaišā izskaņa liktu daudziem izbrīnā ieplest muti (iespējams, šis ir viens no visjaukākajiem klasiskas kompozīcijas pārlikumiem elektriskai ģitārai un taustiņinstrumentiem). Secinājums: ja esat iecienījis profesionāli izpildītu, ekspresīvu un inteliģentu instrumentālo rokmūziku, meklējiet rokā "Evolution". Tas varētu nenākties viegli, toties pēc noklausīšanās izjutīsiet milzīgu gandarījumu. Vismaz ar mani tā notika...


CD NOSAUKUMS: Violent Machine
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Metropolis Records
GARUMS: 40'20"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, klavieres
Kevin Chown - basģitāra
Mike Terrana - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Bija interesanti gaidīt nākamo Tony MacAlpine piedāvājumu pēc varenā albuma "Evolution". Diska nosaukums "Violent Machine" aicina domāt, ka būs darīšana ar kaut ko sevišķi metālisku, bet... Nekā tamlīdzīga! Jau pats pirmais skaņdarbs ("Violent Machine") ir drīzāk viegls nekā smags fusion. Līdzīgu priekšstatu atstāj ātrais, daudz roķīgākais "Unfortunate Lazarus", bet "Circus du Soleil" pārsteidz ar skaistiem meldiņiem un gaišo optimismu. Nedaudz melanholiskas noskaņas rada nākamais skaņdarbu pāris - "Sophisticated Domination" un F. Šopēna klavieru etīde nr. 12. Ar daiļām meldijām neizceļas ātrais "Shoe Shine Cyber Boy", taču šī gabala galvenā vērtība ir fantastisks ģitāras solo. Vēl viens izteikti muzikāls darbs ir "Carolina Blue" - mans personīgais nr. 1 šajā albumā un viens no veiksmīgākajiem Tony MacAlpine veikumiem vispār. Interesanti, ka ģitāra iestājas tikai tad, kad apmēram puse no šīs kompozīcijas jau ir izskanējusi. Ģitāras pasāžu nomaina īss basa solo, sagatavojot lieliskam finālam - ģitāra atgriežas, lai nospēlētu tēmu, kas gabala sākumā bija izpildīta uz taustiņiem. Skaņdarbam "Mr. Destructive" ir vēja vieglums - tas aizskan tik spēji, ka ir grūti noticēt CD atskaņotāja skaitītājam, kas nepielūdzami aiztikšķ līdz "5:18". Šajā brīdī vairs daudz nevajag, un, šķiet, Tony MacAlpine to bija apzinājies, par nākamo gabalu izraugoties lakonisko muzikālo pildījumu "ARS Nova". Disks beidzas ar nesliktu, diezgan ātrā tempā ieturētu fusion gabalu "Space Ritual", kam piešpricēta neliela metāla deva. Secinājums: "Violent Machine" ir viens no retajiem instrumentāliem albumiem, kas man ir likuši žēlabainā balsī noburkšķēt, ka skanēšanas laiks ir pārāk īss. Citādi, protams, šis albums ir gandrīz perfekts - skaņa varēja būt nedaudz spilgtāka. Obligāts pirkums visiem instrumentāla fusion cienītājiem, kas spēj arī pieņemt nosacīti metāliskas izpausmes mūzikā.

CD NOSAUKUMS: Chromaticity
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 50'41"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāras, taustiņi, klavieres
Barry Sparks - basģitāra
Steve Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc muzikālā ziņā ne pārāk veiksmīgā instrumentālā kopprojekta ar buņģieri Virgil Donati un taustiņnieku Derek Sherinian (kolektīvais nosaukums Planet X) virtuozais ģitārists, klaviatūru dīdītājs un lieliskais komponists Tony MacAlpine šogad ir paguvis sarūpēt nelielu pārsteigumu saviem faniem, proti, klajā ir nācis viņa kārtējais solo albums "Chromaticity". Albuma pirmais skaņdarbs "Christmas Island" ir ļoti daudzsološs, taču, noklausoties disku no viena gala līdz otram, kļūst skaidrs, ka tam diemžēl nav daudz līdzvērtīgu: tam piemīt izteiksmīga tēma un dažs labs negaidīts pavērsiens (īpaši jāizceļ progresīvā vidusdaļa!). Kompozīcijas ziņā mazliet samocīts izklausās titulgabals, taču piecarpus minūtes vēlāk to nomaina ievērojami muzikālāks un mierīgāks skaņdarbs "City Beneath The Skin". Pirms liku atskaņotājā šo disku, biju nobažījies par Planet X ietvaros radītās mūzikas ietekmi uz Tony MacAlpine solo darbu; izrādās, ka šīs bažas bija pamatotas, un to apliecina smagnējie fusion un heavy metal hibrīdi "Digitalis Destructi" un tālāk diskā atrodamais "Still Valley". Viena no veiksmīgākajām kompozīcijām albumā ir, iespējams, klausītāju atslodzei domātā "Isis", savukārt skaņdarba "Prince Of Light" aranžējums un meldiņi atsauc atmiņā pirmos Tony MacAlpine albumus, un tas nekādā ziņā nav pārmetums. Manuprāt, otrs šī albuma skaņdarbs līdzās jau pieminētajam "Christmas Island", kas būtu ierakstāms Tony MacAlpine zelta fondā, ir skaistais, visnotaļ straujais, interesanti un ļoti filigrāni nospēlētais "Avenger" (ideja par kaut ko līdzīgu bungu solo gabala nobeigumā uz blāva taustiņinstrumentu fona ir nudien apsveicama!). Vistuvāk šiem maniem favorītiem atrodas progresīvais un mainīgais "Eye Of The Soul", kurā Tony MacAlpine demonstrē apbrīnojamu taustiņnieka tehniku, bet viņš nav vienīgais, kura sniegums ir pārsteidzošs - ne mazāk lielisks ir arī buņģieris Steve Smith. Albums beidzas ar Tony MacAlpine raksturīgu atkāpi no rokmūzikas, tas ir, ar kārtējo F. Šopēna etīdi klavierēm, tāpēc man rodas amizants jautājums: vai tumšādainais ģitārists ir iecerējis mūža gaitā ierakstīt tikpat albumu, cik poļu klaviermonstram ir radušās etīdes un citi līdzīgi krikumi? Uz šo jautājumu, protams, atbildēs laiks, taču pagaidām samierināšos ar diezgan viduvēju albumu no lieliskā Tony MacAlpine.