MARILLION


CD NOSAUKUMS: Script For A Jester's Tear
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: CD 1: 46'56"
CD 2: 49'01"
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāra
Pete Trewavas - basģitāra
Mick Pointer - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Atzīstu, ka viens no pareizākajiem soļiem izdevniecības EMI Records nesenajā vēsturē bija šī un citu 80. un 90. gadu Marillion albumu izdošana dubultdiska formātā, vienā diskā iekļaujot oriģinālo albumu ciparu tehnoloģijas apstrādātu versiju, bet otrā - retāk dzirdētus vai iepriekš neizmantotus gabalus, kā arī dažādus demo ierakstus. Pateicoties ļoti veiksmīgai skaņas apstrādei, 1997. gadā EMI Records sāka piedāvāt sabiedrībai no jauna iepazīties ar "Script For A Jester's Tear" - neapšaubāmu britu neoprogresīvā roka klasiku. Lai arī ne tuvu muzikālai pilnībai, šim albumam ir līdzīga nozīme progresīvā roka attīstībā King Crimson ierakstam "In The Court Of The Crimson King" (1969). Pieci revolucionāri noskaņotie jaunekļi ar "skotu lāci" Fish priekšgalā radīja darbu, kam drīz vien pa pēdām vairāk vai mazāk apzināti sekoja vesels lērums britu grupu. Tolaik, kad Britu salas un Eiropa bija pakļauta tā sauktajam "jaunajam vilnim", neatstājot nekādas cerības uz veiksmi pat tik mainīgiem progroka veterāniem kā Jethro Tull, Marillion paveica neiespējamo. Grupas ietekmes bija skaidri dzirdamas - 70. gadu sākuma un vidus Genesis (Fish vokālais sniegums nedaudz atgādina vidējo aritmētisko summā Peter Gabriel + Phil Collins). Tiesa, Marillion mūzika ir vieglāk uztverama, jo nav tik daudz izsmalcinājumu, bet izrādījās, ka panākumus varēja gūt arī bez tiem. Jau kopš "Script For A Jester's Tear" par grupas firmas zīmi kļuva neaizmirstamas meldijas, Mark Kelly sintezatoru spēle un ģitārista Steve Rothery izjustās (sākumā nedaudz bērnišķīgās) solo pasāžas. Domājams, zinātāji piekristu manam izteikumam, ka galvenā, neizdzēšamā raksturiezīme bija Fish emocionālais dziedājums un asprātīgie, tēlainie dziesmu vārdi, kas simtprocentīgi iederas mūzikā: "The fool escaped from paradise will look over his shoulder and cry, sit and chew on daffodils and struggle to answer why, as you grow up and leave the playground, where you kissed your prince and found your frog, remember the jester that showed you tears (..)" Lai gan 1983. gadā grupa vēl nebija sasniegusi profesionālo briedumu, "Script For A Jester's Tear" visas sešas dziesmas ir klasikas nosaukuma cienīgas, bet īpaši vēlētos izcelt titulgabalu, spēcīgo "Forgotten Sons" un ritmiski interesanto, šķietami bezrūpīgo "Garden Party". Vienlīdz interesants ir arī CD2 saturs. Tajā atrodamas dziesmas "Market Square Heroes" divas versijas (ierakstītas attiecīgi 1982. un 1983. gadā ar dažādiem bundziniekiem). Šeit atrodamais "Three Boats Down From The Candy" atšķiras no tiražētās singla B-puses ne tikai garuma, bet arī skanējuma ziņā (īsākā un nospodrinātā versija bija iekļauta arī albumā "B-Sides Themselves", 1988). Viens no interesantākajiem gabaliem CD2 ir 19 minūšu garais opuss "Grendel", kas diezgan uzskatāmi atšķiras no singla "The Web" B-pusē pieejamās versijas. Līdzās šiem trim gabaliem CD2 vēl ir iekļauti divu "Script..." dziesmu demo ieraksti - emocionāli bagātāka "Chelsea Monday" versija un dziesma "He Knows You Know" ne pārāk spīdošā izpildījumā. Visbeidzot vēl jāpiemin, manuprāt, viena no neizteiksmīgākajām tā laika Marillion kompozīcijām, proti, "Charting The Single" (vārdi gan ir ģeniāli: "Home is where the heart lies, but if the heart lies, where is home..."), kas neatšķiras no albumā "B-Sides Themselves" iekļautās versijas. Secinājums: ja vēlaties uzzināt, kas ir britu neoprogresīvā roka klasika, aicinu jūs iegādāties šo jauko albumu tūlīt pat, kamēr Latvijas CD veikalos krājumi vēl nav izsīkuši.

CD NOSAUKUMS: Fugazi
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: CD 1: 45'54"
CD 2: 41'16"
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāras
Pete Trewavas - basģitāra
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Manā rīcībā ir kārtējais EMI Records dāvinājums Marillion faniem - "Fugazi" dubultdisks, kurš nokomplektēts līdzīgā manierē debijas albumam "Script For A Jester's Tear". CD1 ir ietvertas visas septiņas dziesmas, kas bija atrodamas oriģinālajā izdevumā, tāpēc vispirms par to. "Fugazi" ierakstā piedalījās profesionālais un tehniski perfektais bundzinieks Ian Mosley, kurš grupā ir palicis līdz pat šai dienai. Lai gan pirmajā brīdī nešķiet, ka ar "Fugazi" Marillion būtu spēruši sevišķi lielu soli no iepriekšējā gada debijas albuma, klausoties vairākkārt, kļūst jūtams, cik lielā mērā audzis mūziķu sniegums, prasme komponēt un aranžēt. Nenoliedzami par Marillion skanējuma seju bija kļuvis vokālists Fish - viņa āksta imidžs, tēlainie, emocionālie dziesmu vārdi un mākslinieciski interesantais dziedājums ir tās raksturiezīmes, kuru zaudēšana dažus gadus vēlāk grupu gandrīz iedzina strupceļā. Tomēr grupai vēl nav izdevies pilnībā atbrīvoties no 70. gadu Genesis ietekmes, kas šajā albumā ir kombinēta ar dažbrīd stipri gotiskām noskaņām. "Fugazi" sākas ar ekspresīvo, dusmīgo kompozīciju "Assassing", bet tai seko roķīgāka dziesmiņa "Punch And Judy" (šī versija gan atpaliek no koncertvariantiem, kurus esmu dzirdējis). Viens no, manuprāt, visveiksmīgākajiem gabaliem šajā albumā ir relatīvi vienkāršais "Jigsaw", taču nav skaidrs, kādēļ turpinājumā seko uzbūves un noskaņas ziņā līdzīgais skaņdarbs "Emerald Lies", kura stils ir daudz piemērotāks debijas albumam. Marillion flirts ar gotiskām nokrāsām saglabājas viscaur asinsstindzinošajai dziesmai "She Chameleon" - vēl viena pērle! Tāda paša apzīmējuma cienīgi ir "Fugazi" pēdējie divi gabali - varenais "Incubus" un izcilais titulskaņdarbs, kas jau sešpadsmit gadus liek skudriņām skraidīt pār manu muguru ik reizes, kad tos klausos (attiecīgā noskaņojumā pietiek arī ar iedomāšanos par Fish škrobīgo izsaucienu: "Do you realise, this world is totally fugazi"). CD2 iekļautais materiāls ir vēl interesantāks nekā debijas albumam pievienotā "piekabe". Šeit atrodama apbrīnojami jauka dziesmas "Cinderella Search" versija, kas ir par minūti garāka nekā reiz tiražētā singla B-puse. Pēc tam nāk "Assassing" ar paplašinātu vidusdaļu (citu būtisku atšķirību starp šo un albuma versiju nav) un "Three Boats Down From The Candy" jaunās skaņās ar John Martyr pie bungām (amerikāņiem paredzēta singla B-puse). Atlikušie četri gabali ir dziesmu "Punch And Judy" (lēnāka, nedaudz samocīta versija), "She Chameleon" (ar jocīgiem basģitāras burkšķiem ievadā un, manuprāt, pilnīgi lieku ģitāras pavadījumu sintezatora solo laikā), "Emerald Lies" (stipri atšķirīgā izpildījumā nekā albuma versija) un "Incubus" (muzikālā ziņā atpaliek no albuma versijas) demo ieraksti jau ar bundzinieku Ian Mosley kā pilntiesīgu grupas dalībnieku. Secinājums: "Fugazi" ir vēl viens spožs britu neoprogresīvā roka klasikas paraugs, kas ieteicams ikvienam nosacīti daudzveidīgas un ārkārtīgi emocionālas mūzikas cienītājiem.

CD NOSAUKUMS: Misplaced Childhood
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI UK
GARUMS: 41'11"
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāras
Pete Trewavas - basģitāra
Ian Mosley - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Pirmie divi Marillion albumi ļāva noprast, ka grupa briest kaut kam dikti, dikti nopietnam. Brieduma rezultāts ir brīnišķīgais konceptalbums "Misplaced Childhood", kurš tapa labi zināmā producenta Chris Kimsey vadībā kādā Berlīnes studijā. Saliedējot spēkus ar šo producentu, Marillion izdevās radīt neapšaubāmu 80. gadu (neo)progresīvā roka šedevru. Grūti noticēt, ka viss albums ir balstīts tikai uz dažiem akordiem - šī albuma galvenās raksturiezīmes ir ārkārtīgi skaistie meldiņi un tēmas, kā arī Fish radītā tekstuālā koncepcija, kas ir lielā mērā balstīta uz notikumiem, kas ir skāruši viņu pašu vai kādu tuvu cilvēku (piemēram, "Kayleigh" stāsta par dziedātāja neveiksmīgām attiecībām ar kādu reālu sievieti, bet "Mylo" ir veltīts kādam draugam, kurš gāja bojā autoavārijā). Līdz ar to visam albumam ir dziļi personīgs raksturs, kas droši vien ir galvenais panākumu faktors. Fish balss skan labāk nekā jebkad agrāk, dziesmu vārdi vairs nav tik sarežģīti, taču tēlainību tie nav zaudējuši nemaz, instrumentālistu profesionālais līmenis ir kļuvis vēl augstāks, bet, manuprāt, viscēlākie atzinības vārdi ir jāvelta interesantajiem aranžējumiem, kas neļauj mūzikai apstāties ne uz brīdi. "Misplaced Childhood" ir mājvieta tādiem nereti ēterā dzirdētiem skaņdarbiem kā "Kayleigh" un "Lavender". Līdzās tiem noteikti jāmin nedaudz himniskais gabals "Heart Of Lothian", īsteni progresīvais opuss "Blind Curve" un albuma tēmu atrisinājums "Childhood's End?". Vienīgais trūkums, raugoties no mūsdienu skatpunkta, būtu visai niecīgais diska skanēšanas laiks, taču jāatceras, ka 80. gadu vidū nebija pārlieku daudz tādu albumu, kas skanētu ilgāk par 40 vai 45 minūtēm. Citādi, protams, "Misplaced Childhood" ir un uz mūžiem paliks daudzu atmiņā kā britu neoprogresīvā roka šedevrs. Obligāti ieteicams visiem "dzīvās" mūzikas cienītājiem.

CD NOSAUKUMS: Clutching At Straws
IZDOŠANAS GADS: 1987
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 52'12"
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāras
Pete Trewavas - basģitāra
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Parasti tādiem meistardarbiem, kāds bija "Misplaced Childhood", ir grūti iedomāties tikpat veiksmīgu turpinājumu. Marillion šo aizspriedumu iznīcināja ar vēl vienu, ne mazāk iespaidīgu darbu - "Clutching At Straws", kura galvenā vārdiskā tēma ir alkohola ietekme uz cilvēka domāšanu un rīcību, kā arī grādīgo dzērienu pārmērīgas lietošanas sekas. Producenta Chris Kimsey vadībā tapušais "Clucthing At Straws" ir visādā ziņā sarežģītāks albums par iepriekšējiem trim, tāpēc tas prasītu klausītājiem lielāku uzmanību. Protams, šāds fakts liecina par mūziķu līmeņa nemitīgu augšanu. Tiesa, stilistiskā ziņā nav atšķirību starp šo ierakstu un "Misplaced Childhood", taču abos gadījumos pozitīvi vērtējama gandrīz pilnīga attālināšanās no pirmajos divos diskos jūtamajām Genesis ietekmēm. "Clutching At Straws" ir ļoti monolīts veikums, tāpēc nav viegli izcelt kādu individuālu dziesmu kā pārāku par citām - katra pilda savu funkciju. Tomēr gribētos vērst jūsu uzmanību uz triloģiju, ar kuru sākas šis albums, proti, "Hotel Hobbies", "Warm Wet Circles" un "That Time Of The Night", kā arī uz dinamisko "Incommunicado" (fantastisks sintezatora solo!) un īpaši emocionālo "Sugar Mice". Diemžēl šis ir pēdējais Marillion studijas albums ar lielisko vokālistu un ideju ģeneratoru Fish jeb Derek William Dick, tāpēc tā vērtība ir divtik liela - šajās krustcelēs abu pušu (dziedātāja un instrumentālistu) viedokļi un ceļi sāka neatgriezeniski šķirties. Interesanti, ka Fish pirmais solo albums (1990) un Marillion pirmais disks (1989) ar jauno dziedātāju Steve Hogarth dažbrīd atgādina tieši šīs neaizmirstamās vienpadsmit dziesmas. Secinājums: "Clutching At Straws" ir ieteicams visiem melodiskas un progresīvas rokmūzikas cienītājiem, kā arī tiem, kas jau ir iepazinušies ar "Misplaced Childhood" un uzskata to par pārlieku vienkāršu.

CD NOSAUKUMS: The Thieving Magpie (La Gazza Ladra)
IZDOŠANAS GADS: 1988
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: CD 1: 69'43"
CD 2: 42'35"
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāra
Pete Trewavas - basģitāra, balss
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Koncertalbums "The Thieving Magpie" grupai Marillion izrādījās pēdējais kopā ar Fish - cilvēku, ar kuru droši vien vairums mūzikas klausītāju asociēja šo vienību. "The Thieving Magpie" pirmajā diskā ietvertas vienpadsmit dziesmas no dažādiem grupas albumiem, bet otrajā - viss "Misplaced Childhood" materiāls dzīvā izpildījumā. Grupas sniegums ir, kā vienmēr, profesionāls un skaņas kvalitāte - ideāla. Vienīgais, manuprāt, būtiskais trūkums ir tas, ka liela daļa šeit atrodamā materiāla izklausās ļoti tuvu attiecīgo dziesmu studijas ierakstam (tiesa, studijā ar visām balsīm bija ticis galā Fish, bet koncertos viņu neslikti asistēja basists Pete Trewavas). Šķiet, Marillion koncertos centās spēlēt cik nu vien atturīgi iespējams - sak, kāda lieka nots liktu publikai domāt, ka tā ir kļūda. Varenais CD1 sākums gan aicina domāt savādāk - Rosīni ievadam "La Gazza Ladra" ar blīkšķi seko dziesma "Slainte Mhath" (1987) ļoti ekspresīvā izpildījumā. Savukārt "He Knows You Know" un "Chelsea Monday" (abi gabali no debijas albuma, 1983) ir nospēlēti ar milzīgu piesardzību un pietāti pret oriģinālām studijas versijām, ka nav nekāda pamata dot priekšroku tieši šim izpildījumam. Pozitīvā ziņā atšķiras uzbrūkoši izpildītais singla B-puses gabals "Freaks", kas liek nobālēt gandrīz paralizētajai studijas versijai. Ne ar ko nepārsteidz dziesmas "Jigsaw" un "Punch And Judy" (abas no 1984. gada albuma), bet "Sugar Mice" (1987) atkal nostāda līdzsvarā diska plūdumu - man vēl nav nācies dzirdēt veiksmīgāku šī gabala izpildījumu. Līdzīgi pozitīvas emocijas rada lieliskais "Fugazi" (1984), taču tās gandrīz pilnībā iznīcina galīgi neiedvesmoti izpildītais "Script For A Jester's Tear" (1983) ar ne visai pārliecinošu Fish dziedājumu (šķiet, grupai ir briesmīgi apnicis spēlēt šo gabalu koncertos). Pieļauju domu, ka tieši CD1 pēdējie divi gabali - "Incommunicado" un "White Russian" (abi no 1987. gada albuma) - rosina vēlēšanos ņemt laukā no vāciņa CD2 un ielādēt to atskaņotājā. "Misplaced Childhood" ir daudzu ilggadējo Marillion fanu visiecienītākais albums, tāpēc publikas gaviles un aplausi viscaur CD2 ir labi saprotams pavadījums mūzikai. Šī iemesla dēļ Marillion nedrīkstēja pievilt savus fanus un izdot viduvēju "Misplaced Childhood" koncertierakstu. Protams, viņi nepievīla... Līdz ar to CD2 ir šī koncertalbuma būtiskākā un labākā daļa. "Misplaced Childhood" dzīvā versija ir par veselu pusotru minūti garāka nekā studijas versija, un tas nozīmē, ka grupa ir atļāvusies dažu labu nobīdi no normas! Bravo! Kopumā "The Thieving Magpie" atstāj savādu iespaidu - īsti nav saprotama tā sūtība, jo brīdī, kad tika izlemts par tā izdošanu, nevienam taču nebija ne mazākās nojausmas, ka Fish un pārējo četru mūziķu ceļiem drīz būs lemts šķirties. Galu galā sanāca tā, ka "The Thieving Magpie" loģiski noslēdza Marillion radošās darbības pirmo posmu. Manuprāt, šim dubultalbumam ir galvenokārt vēsturiska, nevis mākslinieciska nozīme, tāpēc rekomendēju šo koncertierakstu apkopojumu visiem Marillion faniem, kuru īpašumā tā vēl nav. Pārējiem iesaku vispirms iepazīties ar citiem šīs grupas albumiem.

CD NOSAUKUMS: Seasons End
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 50'35"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāras
Pete Trewavas - basģitāra
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc Marillion naidīgās šķiršanās no iepriekšējā vokālista Fish daudzi kritiķi paredzēja sūru nākotni kā vienai, tā otrai pusei. Viens no izteikumiem, kas labi palicis manā atmiņā, ir apmēram šāds: "Fish tagad izklausās kā zivs izsviesta jūras krastā, bet Marillion - kā jūra bez zivīm." Tomēr diez vai tik traki bija... Šo novērojumu liek apšaubīt jau varenais albuma ievads - "The King Of Sunset Town", kuram seko šī albuma lepnums, proti, skaistā, absolūti liriskā dziesmiņa "Easter", kuru dažkārt kautrīgi piedāvā noklausīties mūsu drosmīgākās FM raidstacijas. Fish vietā nākušais Steve Hogarth sevi apliecina kā augstas klases roka vokālistu ar cienījamu diapazonu, daudz tradicionālāku dziedāšanas manieri un vienkāršāk uztveramiem dziesmu vārdiem. Šāds raksturojums ir labi uzskatāms roķīgajā, bet nesliktajā "The Uninvited Guest" - diez vai Fish būtu piekritis to dziedāt, bet gabals ir kā radīts Steve Hogarth balsij. Pēc šiem hārdroka uzplūdiem nāk ģeniālais titulgabals ar izvērstu aranžējumu un vienreizēji skaistu vokāla partiju. "Holloway Girl" ir vienkāršāka dziesmiņa, kas pazūd pārējo vidū (vismaz manas ausis nav spējušas tajā neko sevišķu saklausīt, ja nu vienīgi basģitāras burzguļošanu). Progresīvākas dimensijas samanāmas emocionālajā "Berlin", kurā būtiska loma iedalīta Phil Todd spēlētajam saksofonam. Tomēr nevarētu sacīt, ka "Berlin" būtu īpašas ievērības cienīga kompozīcija - vai kāds varētu paskaidrot, kāpēc domīgais iesākums pārtop neadekvāti smagā popdziesmā, kas noved gabalu līdz tikpat domīgai izskaņai? Atskanot akustiskajai ģitārai un mierīgam Steve Hogarth dziedājumam mīlīgās dziesmiņas "After Me" sākumā, uzreiz kļūst labāk - pārējo instrumentu iestāšanās veido tīkamu kāpinājumu, taču no Marillion klasikas nosaukuma šo gabalu paglābj tā niecīgais skanēšanas laiks. "Hooks In You" ir vēl īsāks, toties īsteni hārdroķīgs, enerģisks skaņdarbs, kuru nekādi nevaru iedomāties izpildītu ar Fish pie mikrofona. "Seasons End" epilogs ir fantastiskais "The Space..." - pulsējošā pirmā daļa noved pie skaista atslābuma, kuru nomaina postošs instrumentāls kāpinājums un drīz pēc tam arī himnisks nobeigums. Secinājums: neraugoties uz dažām nobīdēm no pašu Marillion noteiktām normām, "Seasons End" ir ausij tīkams albums - bez niknuma dziesmu vārdos, toties ar skaistām meldijām, kas labi paliek atmiņā. Tiem, kas pēc Fish aiziešanas uzgrieza muguru Marillion, nenāktu par ļaunu noklausīties šo albumu vēlreiz...

CD NOSAUKUMS: Holidays In Eden
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 48'01"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāras
Pete Trewavas - basģitāra, balss
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Subjektīvu iemeslu dēļ "Holidays In Eden" ir viens no man tuvākajiem Marillion diskiem (pārējie abi ir "Fugazi" un "Clutching At Straws") - galu galā apmēram gadu pēc tā izdošanas strādāju nu jau mirušajā festivālā "Jūrmala" un man bija tas gods iepazīties ar šo blici. Tajā pašā vasarā redzēju Marillion Tallinas Rock Summer festivālā un uzreiz sapratu, ka tā ir viena no spēcīgākajām grupām. Pie "Holidays In Eden" skaņuplates gan tiku nedaudz vēlāk un arī tā (ar dažiem izņēmumiem) man tīri labi gāja pie sirds. Pagāja daži gadi un iepazinos ar citiem Marillion ierakstiem un secināju, ka... "Holidays In Eden" ir salīdzinoši viduvējs. Protams, ar spēlēšanu un dziedāšanu viss ir kārtībā - man nelikās pareiza grupas bēgšana no pagātnes komercmūzikas virzienā. Tās pašas sajūtas mani pārņem arī tagad, rakstot šīs rindas un klausoties "Holidays In Eden". Albums sākas ar spēcīgo, ģeniālo kompozīciju "Splintering Heart", vienīgi žēl, ka tā varētu maldināt prasīgus melomānus (ir nācies sastapt šo albumu CD formātā, kur pirmās divas dziesmas samainītas vietām, un tāda secība atstāj patiesāku iespaidu par visu disku jau pašā sākumā). Kad izskanējusi manā rīcībā esošās diska versijas pirmā dziesma, neviens nav pasargāts no izbīļa kliedziena: "Kas tad tas?! Marillion apvienojušies ar U2?" Tieši tā izklausās popdziesmiņa "Cover My Eyes (Pain And Heaven)", kuru saprotamu iemeslu dēļ ir iecienījušas vairākas Latvijas FM raidstacijas - ar šāda gabala atskaņošanu nemaz nevar būt runa par risku zaudēt ar Boney M, Britney Spears, Dschinghis Khan un Ottawan iebaroto auditoriju, tāpēc programmu direktori reiz varēs saviem bērnubērniem stāstīt, ka viņi ir varonīgi atskaņojuši ne tikai draņķi, bet arī progresīvā roka leģendu Marillion! Malači! Retāk Latvijas radioviļņos ir dzirdētas par kripatiņu intelektuālākās dziesmas "No One Can" un "Dry Land", kuru Steve Hogarth šim albumam bija atlicinājis no savas iepriekšējās grupas How We Live. Gandrīz pērles statuss ir piešķirams skaņdarbam "The Party", bet titulgabals ir vēl viens klupšanas akmens - aiz tā aizķērušies Marillion pēkšņi sāk atgādināt Sting veikumu. Paldies Dievam, jauna muzikālā "es" meklējumi ar to šajā diskā beidzas, un vēl tikai atliek skaistā, samērā vienkāršā balādīte "Waiting To Happen" un progroka triloģija "This Town", "The Rakes Progress" un "100 Nights", kas gods godam aizvada šo albumu līdz beigām. Secinājums: domājams, ka tieši pēc šī albuma Marillion zaudēja daudz gadu gaitā iemantoto fanu un nav izslēgts, ka piesaistīja jaunus (arī vecuma ziņā!), tāpēc tiem, kas augstu vērtē grupas ierakstus ar Fish un "Seasons End", iesaku uzmanīties ar "Holidays In Eden". Savukārt inteliģentas komercmūzikas cienītāji to uzņems kā savējo...

CD NOSAUKUMS: Brave
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 71'00"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss
Mark Kelly - taustiņi, balss
Steve Rothery - ģitāra
Pete Trewavas - basģitāra, balss
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Zinu, ka neesmu vienīgais, kurš pēc "Holidays In Eden" no Marillion puses vairs negaidīja neko tik cēlu, cik izteikti progresīvo konceptalbumu "Brave" (71 minūte ārkārtīgi emocionālas un melodiskas mūzikas!). Ir gadījies lasīt kritiķu un fanu atzinumus, ka šis albums ir pielīdzināms neaizmirstamajam "Misplaced Childhood" (1985). Tālu no patiesības šāds spriedums nav. Par to var pārliecināties, atšķirot CD grāmatiņu un iemetot aci lieliskajās dzejas rindās - beidzot abi liriķi Steve Hogarth un John Helmer ir spējuši sarakstīt kaut ko, kas tuvinās savulaik Fish noteiktajam augstajam dziesmu vārdu standartam. Turklāt popmūzikas faniem, kas bija paguvuši iecienīt vairumu "Holidays In Eden" dziesmiņu, varētu likties aizdomīgs teksts grāmatiņas pēdējā atvērumā - "Brave" ierakstā piedalījušies mūziķi no Liverpūles Filharmonijas orķestra (čelli un flauta) un dūdu spēlmanis Tony Halligan. Tikpat "nesaprotams" varētu šķist vēl viens fakts - šo albumu grupa komponēja astoņus mēnešus, bet ieraksta process vilkās veselus septiņus mēnešus. Tā, lūk, rodas grandiozi mākslas darbi! Jau pirmās skaņas diska ievadā "Bridge" rada klaji nekomerciālas noskaņas. Skaistam Steve Hogarth dziedājumam klavieru pavadījumā seko (prog)roķīgākas dabas gabals "Living With The Big Lie". Liriskais skaņdarbs "Runaway" noved pie 12 minūšu garā īsteni progresīvā opusa "Goodbye To All That", kurā pirmoreiz savas pastāvēšanas vēsturē grupa atļaujas ne vien izpildīt melodiskas pasāžas, bet arī eksperimentēt ar instrumentiem (īpaši vēlētos izcelt ritmiķu Pete Trewavas un Ian Mosley izkopto spēli, kas veido stabilu pamatu pārējai instrumentācijai). Gandrīz apzīmējuma "hārdroks" cienīga ir nākamā kompozīcija "Hard As Love", taču šajā dziesmā ir vieta arī atkāpei no pamattēmas (piemēram, interesantā vidusdaļa pirms Mark Kelly postošā ērģeļu solo). Pavisam nomierinoša ir dziesma "The Hollow Man", kurā visi labākie epiteti ir veltījami Steve Hogarth ēteriski vieglajam dziedājumam. Tas ir klusums pirms adrenalīna vētras vienlīdz roķīgajā un filozofiskajā skaņdarbā "Alone Again In The Lap Of Luxury", kas papildināts ar atmosfērisku noskaņu nobeigumā "Now Wash Your Hands". Hārdroka labāko izpausmju kombinācija ar progresīvo roku saglabājas arī nākamajā gabalā - "Paper Lies", kuru pēc nepilnām sešām minūtēm nomaina pieklusinātais un atturīgais, bet muzikāli ļoti bagātais titulskaņdarbs. Albuma kulminācija ir priekšpēdējais gabals "Fallin' From The Moon" - tam orķestra partitūras aranžējis progrokeru aprindās pazīstamais mūziķis Darryl Way. "Brave" noslēdzas ar pārsvarā akustisko, dikti mīlīgo dziesmiņu "Made Again" - iespējams, pateicoties tieši albuma izskaņai, mani vienmēr pārņem neizskaidrojami pozitīvas, gaišas sajūtas. Secinājums: "Brave" ir necerēti veiksmīgs albums no gandrīz (pašrocīgi) norakstītas grupas, tomēr pieļauju, ka nepacietīgākiem klausītājiem šis rieksts varētu izrādīties par cietu. Savukārt tiem, kam laiks un iespējas atļauj baudīt jauku mūziku nesteidzoties, vilšanās jāpiedzīvo nebūs.

CD NOSAUKUMS: Afraid Of Sunlight
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 51'20
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāra
Pete Trewavas - basģitāra, balss
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Gluži neticami, vai ne? Par diviem albumiem pēc kārtas "10 no 10", turklāt no grupas, kuru pirms dažiem gadiem daudzi sāka uzskatīt vairs tikai par progroka vēstures grāmatas sastāvdaļu. Nekā tamlīdzīga! "Afraid Of Sunlight" pierāda, ka Marillion vēl ir daudz sakāmā. Okei, šim albumam nav iepriekšējā darba vēriena, bet kas par to? Komercija? Jā, nu un tad?! Kad saņēmu šo disku, nevarēju noticēt tam, ko dzirdu - beidzot grupa sākusi nopietni pievērsties eksperimentiem ar skaņu (starp citu, vienīgā saikne ar albumu "Brave"). Visas astoņas "Afraid Of Sunlight" dziesmas ir salīdzinoši vienkāršas, toties tās rada neatkārtojamas sajūtas. Pirmais gabals "Gazpacho" uzjundī atmiņas no albuma "Seasons End" laikiem, vienīgi šoreiz likta lietā gadu gaitā uzkrātā pieredze, kas nepieciešama tik smalka aranžējuma radīšanai. "Cannibal Surf Babe" ir Marillion iebrukums pilnīgi svešā teritorijā, kuru pirms kādiem 30 gadiem bija okupējuši The Beach Boys. Tomēr es lūgšu jūs nepārprast - šis vecā un jaunā apvienojums vienā nepilnu sešu minūšu garā eksprespaketē ietver sevī mūsdienīgas sintezatoru skaņas, atbilstoši roķīgas elektriskās ģitāras iespēles, pieminētajai jeņķu grupai radniecīgus daudzbalsīgus piedziedājumus un ļoti precīzu ritma sekcijas spēli. Pirms kādiem četriem gadiem dažas Latvijas FM raidstacijas bija iecienījušas lielisko balādi "Beautiful", kuras muzikālais saturs par visiem simts procentiem atbilst nosaukumam. "Afraid Of Sunrise" ir ļoti jauka, akustiska un neuzkrītoša dziesmiņa, kas labi paliek atmiņā, pateicoties tam, ka tai līdzīgu nav bijis nevienā citā Marillion albumā. Absolūti sirreālu noskaņu rada viens no maniem šī albuma favorītiem - "Out Of This World". Šajā dziesmā iemiesojušās tik spēcīgas emocijas, kādas nevar pakļaut NEKĀDAM vārdiskam aprakstam. Vēl ģeniālāka ir kulminējošā titulkompozīcija, tāpēc nekautrēšos teikt, ka par šo disku ir vērts maksāt pilnu summu un vēl drusku kaut vai šo divu dziesmu dēļ. Pēc šī virpuļa seko nosacīts atslābums dziesmas "Beyond You", taču arī šajā gadījumā sentimentālākie klausītāji nav pasargāti no kādas lielas aizkustinājuma asaras nobirdināšanas. Diska epilogs ir vēl viens kulminējošs skaņdarbs ar nosaukumu "King" - pēdējā minūte ir lieliska iespēja pārbaudīt, cik kvalitatīva un izturīga ir jūsu lietotā skaņas aparatūra. Secinājums: "Afraid Of Sunlight" ir visaugstākās proves meistardarbs, jo īpaši pēdējās četras kompozīcijas. Obligāti ieteicams visiem emocionālas, melodiskas un mazliet neordināras progresīvas rokmūzikas cienītājiem, kas dod priekšroku tembrālai dažādībai (šai ziņā īpaši izceļas taustiņnieks Mark Kelly, kas līdz ar dziedātāju Steve Hogarth dala šī albuma pozitīvā varoņa titulu).

CD NOSAUKUMS: Made Again
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: CD 1: 64'45"
CD 2: 73'44"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss, taustiņi, ģitāra, sitamie instrumenti
Steve Rothery - ģitāras
Mark Kelly - taustiņi, sampli, efekti, balss
Pete Trewavas - basģitāra, balss, ģitāra
Ian Mosley - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Marillion dubultais koncertalbums "Made Again" izklausās pēc diezgan noteikta apstiprinājuma: "Re, mēs varam būt forši koncertā arī bez Fish pie mikrofona!" Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajos divos diskos ietvertais materiāls ir ierakstīts dažādos laikos: 1991., 1994. un 1995. gadā. Manis pieļautais apstiprinājums visvairāk attiecas uz CD1 pirmajām sešām dziesmām, kas fiksētas vissenāk, proti, laikā, kad dziedātājs Steve Hogarth grupā bija sabijis tikai nepilnus trīs gadus. Šķiet, ka toreiz grupa savu koncerta repertuāru balstīja galvenokārt uz albumiem "Seasons End" un "Holidays In Eden", nevis uz Fish laiku opusiem. Puse no šīm dziesmām ir salkani Marillion pophiti ("No One Can", "Waiting To Happen" un briesmīgi ātra "Cover My Eyes" versija), bet pārējās trīs kompozīcijas ("Splintering Heart", "Easter" un "The Space") pārstāv grupas progresīvāko pusi. No šīm sešām dziesmām visvairāk vēlētos izcelt "Easter" ar jauninājumu - atrisinošu modulāciju - nobeigumā. Tomēr kopumā 1991. gada ieraksti neatstāj visai pārliecinošu iespaidu, taču šis mīnuss ir lielākoties norakstāms uz ne pārāk veiksmīgā instrumentu balansa un vatētā skanējuma rēķina. Pārējais CD1 saturs ir ierakstīts 1995. gadā, taču nevarētu sacīt, ka skaņas kvalitāte īpaši atšķirtos no pirmajiem sešiem gabaliem. Šķiet, ka apskaņotāji ir galvenokārt rūpējušies par tolaik jaunākā materiālu labskanību, atstājot novārtā 1989. gadā radīto roķi "Hooks In You", kas izklausās gana nervozs un steidzīgs. Daudz baudāmāk izklausās visas trīs dziesmas (bet balss tik un tā ir pārāk skaļa!), kas patapinātas no tā paša gada studijas albuma "Afraid Of Sunlight" - "Beautiful", "Afraid Of Sunlight" un "King". Protams, Marillion nav varējuši iztikt bez kumosiņa nostaļģijas, jo sviestmaizei "Beautiful" un "Afraid Of Sunlight" veidolā ir labi nostāvējies pildījums - 80. gadu hiti "Kayleigh" un "Lavender" (lieki piebilst, ka Steve Hogarth nav un nekad nebūs Fish). Toties cepuri nost par "Afraid Of Sunlight" un "King" - izcils nobeigums citādi pelēcīgam koncertalbuma pirmajam diskam! Ar "Made Again" otro disku Marillion ir parūpējušies par dzīvo ierakstu kolekcionāriem, sagādājot tiem ļoti pilnasinīgu un tāpēc baudāmu visa konceptalbuma "Brave" izpildījumu. Ja pirmajam diskam saprotamu var pārmest dažādas nebūšanas, tad CD2 skanējums ir apbrīnojami kvalitatīvs (atskaitot vienu otru mikrofona saitēšanas gadījumu). Visvairāk mani pārsteidz eksperimentālo fragmentu "Wave", "Mad", "The Opium Den" un "Slide" izpildījums, kas ne par mata tiesu neatpaliek no studijas versijas, tāpēc tas ir vēl jo interesantāks. Lai gan visaugstākās atzinības vārdi ir jāvelta visam CD2 saturam, īpašas pieminēšanas vērts ir histēriskais "Hard As Love" nobeigums un agresīvais Mark Kelly ērģeļu solo, filigrānie "Hollow Man", "Now Wash Your Hands" un "Brave", kā arī liriskais nobeigums "Made Again". Kopumā "Made Again" ir koks ar vairāk nekā diviem galiem, jo izrādās, ka Marillion jaunrade līdz 1996. gadam ir bijusi pietiekami daudzveidīga, lai dažādos grupas darbības posmos tapušo mūziku nebūtu iespējams apvienot vienā koncertalbumā, neizejot ārpus pieņemamas eklektikas rāmjiem. Citiem vārdiem sakot, "Made Again" varētu izraisīt interesi vienīgi īstenos Marillion fanos.

CD NOSAUKUMS: This Strange Engine
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Castle Communications
GARUMS: 56'51"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss, taustiņi, sitamie instrumenti
Mark Kelly - taustiņi, balss
Steve Rothery - ģitāra
Pete Trewavas - basģitāra, balss
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc nopietnā "Brave" un eksperimentālā "Afraid Of Sunlight" Marillion nolēma aplaimot fanus ar vienkāršāku albumu, kas tika sarakstīts 1996. gada rudenī. Tomēr uzreiz pabrīdināšu, ka "This Strange Engine" ir nesalīdzināmi pārāks par iepriekšējo aizraušanos ar popmūziku 1991. gada diskā "Holidays In Eden". Protams, līdzīgi citiem Marillion ierakstiem arī "This Strange Engine" nav uzskatāms par pārlieku komerciālu, bet gan par, piemēram, savādu vienkārši uztveramu dziesmu apkopojumu. Albums sākas ar visai lipīgu akustisku skaņdarbu "Man Of A Thousand Faces" (nobeigumā piedalās kādas britu skolas koris!), kam seko brīnišķīga balāde ar nosaukumu "One Fine Day". Viens no maniem favorītiem šajā albumā ir pavisam vienkāršā, bet sirsnīgā dziesmiņa "80 Days" - kaut ko tādu no Marillion nebiju gaidījis! Nākamais gabals ir absolūti mierīgais, filozofiskais "Estonia", kas veltīts... jūs jau paši laikam nojaušat, kam... Ar šo gabalu Marillion izsauca pavisam pretējas reakcijas no fanu puses, jo tajā nesaprotamu iemeslu dēļ ir izmantota balalaika (to spēlē Tim Perkins), kas, cik zināms, NAV igauņu tautas instruments. Skan jau smuki, bet, šķiet, dažu ļaužu aizspriedumi ir stiprāki par mākslu. Kad nu šis astoņu minūšu opuss ir beidzies, seko ļoti skumjais un skaistais "Memory Of Water", kurā ar sevišķi jūtīgu dziedājumu izceļas Steve Hogarth uz askētiska, bet gaumīga taustiņinstrumentu pavadījuma fona (šis gabals ir otrs mans favorīts). Roķīgāku nokrāsu šim albumam piešķir "An Accidental Man", kuru nomaina viens no dīvainākajiem gabaliem Marillion vēsturē, proti, latīņu ritmos ieturētais "Hope For The Future". Ja man vajadzētu izšķirties starp divām galējībām - "šedevrs" un "izgāšanās", es noteikti izvēlētos pēdējo... "This Strange Engine" pamatlaiks beidzas ar īstu desertu visiem grupas ilggadējiem faniem - 15 minūšu garu progresīvu svītu, kuras vārdā nosaukts šis albums. Titulgabalā ir satilpināti visi elementi, kas nepieciešami, lai trāpītu progroka mērķa desmitniekā - interesantas ritma, tēmu un noskaņu maiņas, plašs tembrālais spektrs (šajā sakarībā jāpiemin Phil Todd saksofona iespēles), apbrīnojama instrumentācija, spēcīgs dziedājums utt. Tiem, kas raduši iemigt mūzikas skaņu klātbūtnē, vajadzētu ielāgot, ka šo disku labāk klausīties pie pilnas saprašanas - 14 minūtes pēc pēdējā gabala izskaņas saldo miegu varētu pārtraukt nepilnu minūti gara histēriska smiešanās klavieru pavadījumā. Secinājums: "This Strange Engine" ir neapšaubāmi interesanta produkcija, kam nav līdzinieka Marillion atstātajā kultūrvēsturiskajā mantojumā; tajā pašā laikā jāatzīst, ka te atradīsies pa gardam kumosam katram ilggadējam šī kvinteta cienītājam.

CD NOSAUKUMS: Radiation
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Castle Communications/Raw Power
GARUMS: 48'14"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss, klavieres, sitamie instrumenti
Mark Kelly - taustiņi, balss
Steve Rothery - ģitāra
Pete Trewavas - basģitāra, balss, ģitāra
Ian Mosley - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Jau "Afraid Of Sunlight" un "This Strange Engine" bija brīdinājums, ka Marillion var kļūt draudīgi eksperimentāli stila izvēles ziņā, tomēr diez vai vairums grupas fanu bija gatavi albumam "Radiation". Man radās izdevība pavirši noklausīties "Radiation" pirms tā iegādes, un es to ar šausmām izdarīju. Saņēmu e-pasta vēstuli no kāda sava drauga, kurš "Subject" rindiņā bija ierakstījis pavisam nepārprotamus vārdus: AVOID RADIATION! Gāja laiks un biju sakrājis visus pārējos Marillion diskus, izņemot šo. Sak, kas tas par kolekcionāru, kam nav pilna komplekta? Tā nu es aizskrēju līdz kādam CD veikalam un beidzot nopirku savu "Radiation" eksemplāru. Kā vēstī nosaukums, pēc Marillion ir atkal pievērsušies ekoloģijas tēmai, turklāt šoreiz viņi nav aprobežojušies tikai ar vienu dziesmiņu. Interesanti, ka "Radiation" ir pirmais Marillion albums šajā sastāvā, kam vārdus nav palīdzējis sarakstīt ilggadējais kolēģis John Helmer (to nevainojami ir paveicis pats Steve Hogarth). Grupas mūziķi ir sasnieguši tik augstu līmeni, ka nu viņi var bez bailēm spēlēt gandrīz jebko - viss izklausīsies pieņemami. Vismaz tāds priekšstats mani pārņēma, kad biju vairākkārt noklausījies "Radiation" - albumu, kas lielā mērā ieturēts 90. gadiem atbilstošā stilā, tāpēc šajā ziņā var vilkt paralēles ar šķietami ultramoderno "Afraid Of Sunlight" (1995). Disks sākas ar jocīgu vienu minūti garu ievadu "Costa del Slough", kurā Steve Hogarth iepazīstina klausītājus ar šī albuma turpmāko tekstuālo saturu. "Under The Sun" ir briesmīgi roķīgs gabals, kas noskaņas ziņā nedaudz atgādina hipiju mūziku no tālās 60./70. gadu mijas, taču skanējums ir absolūti mūsdienīgs (par to atkal gādājis lieliskais skaņu inženieris Stewart Every). "The Answering Machine" ir kaut kas tāds, ko laikam pati grupa nebija gaidījusi - kropļotas ģitāras skaņas slāņi un stipri popsīgais meldiņš liek secināt, ka Marillion tēmē uz vietu gados jaunāko klausītāju (=MTV skatītāju) sirdīs. Pie līdzīgām, bet krietni gotiskākām nokrāsām grupa atgriežas tuvāk diska izskaņai, proti, nesalīdzināmi progresīvākajā skaņdarbā "Cathedral Wall", kuru vēl papildina lieliski iespēlētas Mark Kelly ērģeļu partijas un galīgi apātisks Steve Hogarth dziedājums. Mani favorīti šajā albumā atrodas pašā diska viducī - mazliet Pink Floydiskais "Three Minute Boy", galīgi mierīgais un sentimentālais "Now She'll Never Know" un gandrīz ģeniālais skaņdarbs "These Chains" (Steve Rothery ģitāras solo ir satriecoši jauks!), kas atsauc atmiņā bītlu jaunradi 60. gadu beigās. Nebūtu taisnīgi nepieminēt blūzīgo "Born To Run", kurā atkal izceļas ģitārists Steve Rothery. "Radiation" 10 minūšu garo epilogu "A Few Words For The Dead" uzskatu par vienu no visprogresīvākajiem Marillion skaņdarbiem 90. gadu otrā pusē - izvērstā ievadā atmosfēriska skaņu virknējuma pavadījumā dziedātājam ir ļauta gandrīz pilnīga izdomas un izpildījuma brīvība, bet mierīgi plūstošajā atrisinājumā vokāls un instrumentācija nostājas absolūtā balansā. Nudien jauks pārsteigums! Secinājums: lai gan nepiederu pie tiem, kas "Radiation" uzskatītu par pēdējo draņķi, tomēr domāju, ka tas nav pats veiksmīgākais Marillion albums. Modernākais? Nav izslēgts...

CD NOSAUKUMS: marillion.com
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Intact/Castle Music
GARUMS: 62'25"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss, taustiņi, sitamie instrumenti
Mark Kelly - taustiņi
Steve Rothery - ģitāra
Pete Trewavas - basģitāra, balss, ģitāra
Ian Mosley - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Gan tie, kas uzskatīja "Radiation" par veiksmīgu eksperimentu, gan pārējie 1999. gada beigās saņēma kārtējo pārsteigumu no Marillion - albumu "marillion.com". Moderns nosaukums, moderns dizains, moderna mūzika, kuru par nesaprotamu atzina kāda latviešu raidstacija, krietni aplaužot spārnus "marillion.com" potenciālajai popularitātei šajā valstī (diemžēl, daļai mūsu radioklausītāju ļoti daudz nozīmē dīdžeju personīgie viedokļi!). Tomēr apšaubu, vai "marillion.com" spētu sasniegt tādu popularitātes līmeni kā britnija, bekstrītboizi un citi draņķi - šajā albumā iekļautās deviņas kompozīcijas ir domātas daudzmaz nobriedušiem rītdienas rokmūzikas cienītājiem. Noklausoties šo disku vienreiz, top skaidrs, ka grupa ir spērusi noteiktu soli uz priekšu savā attīstībā. Tātad - progresīvais roks ar labi manāmām komerciālām iezīmēm. Par produkciju ir gādājuši paši grupas mūziķi, bet piecos gabalos viņiem ir palīdzējis idejām pārpilnais Porcupine Tree šefs Steven Wilson (interesanti, ka šis mūziķis deva milzīgu ieguldījumu bijušā Marillion dziedātāja Fish 1997. gada diska "Sunsets On Empire" tapšanā). "marillion.com" sākas ar "A Legacy" (vārdu autoru rindas atkal ir papildinājis John Helmer) - mērķtiecīgu rokdziesmiņu ar nosacīti bītlisku vokāla iespraudumu vidusdaļā un jauku, nepiespiestu dziedājumu akustiskās ģitāras pavadījumā izskaņā. Diemžēl nākamā dziesma "Deserve" labāk noderētu mūzikas televīzijas kanāliem - neraugoties uz saksofonista Ben Castle un trompetista Neil Yates devumu, šis gabals ir stipri banāls (toties aizraujošs gan). "Go!" ir mazliet filozofiska satura dziesmiņa ar patīkamu meldiņu un Steve Rothery ģitārspēli. "Rich" ir vēl viens komerciālākas dabas skaņdarbs, taču ievērojami saturīgāks par "Deserve", savukārt "Enlightened" ir visai neizteiksmīgs gabals atslodzei, kam seko modinātājdziesmiņa ar dīvainu nosaukumu - "Built-in Bastard Radar". Šķiet, vienkāršībai kā izteiksmes līdzeklim šajā albumā ir īpaša nozīme, un to apliecina nesmādējamā, pavisam viegli uztveramā kompozīcija "Tumble Down The Years". Iepriekšējos divos Marillion albumos tika iedibināta tradīcija diska izskaņā sagādāt pārsteigumu ilggadējiem faniem, un "marillion.com" šajā ziņā nav izņēmums. Šoreiz gan pārsteigums ilgst veselas 25 minūtes divu ļoti interesantu skaņdarbu garumā. Pirmais no tiem ir 15 minūšu opuss "Interior Lulu", kuru varētu raksturot kā mūsdienīgu ekspresi cauri visai Marillion darbības vēsturei (paldies Mark Kelly un Steve Rothery par smalkajām solo pasāžām!). "marillion.com" epilogs ir mierīgi plūstošais "House" ar džezīgām Neil Yates trompetes iespēlēm, fantastisku Steve Hogarth dziedājumu un priekšzīmīgu ritma grupas darbību. Secinājums: lai gan neuzskatu, ka nelokāmiem progrokeriem diskā "marillion.com" atrastos pārāk daudz klausāmā (izņemot abus pēdējos gabalus un "Go!"), šis albums varētu sagādāt pārsteigumu ikvienam, kas ir noguris no mūsu FM raidstaciju vienveidības.

CD NOSAUKUMS: Anoraknophobia
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 63'37"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hogarth - balss, klavieres, sitamie instrumenti
Steve Rothery - ģitāras
Mark Kelly - taustiņi
Pete Trewavas - basģitāra, balss, ģitāra
Ian Mosley - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Daudziem šķiet, ka visīstākie progroka nodevēji ir Marillion, tāpēc es nebūšu pārsteigts, ja viņu svaigākais veikums "Anoraknophobia" tiks pieminēts tikai retajā šim mūzikas stilam veltītā periodiskā izdevumā. Nebrīnīšos, ja daudzi progroka kritiķi nemaz nenoklausīsies šo albumu, sakot: "Ai, ko tur klausīties - man jau tāpat viss par viņiem sen skaidrs!" Baidos, ka ar šādu attieksmi attiecīgie ļaudis liegs sev iespēju pavadīt vienu stundu jaukas mūzikas sabiedrībā. Progrokā pieņemts muzikālās idejas pasniegt tik sarežģīti, lai klausītājam obligāti būtu jāiegūst vismaz bakalaura grāds mūzikā un, klausoties kādu šī stila šedevru, jāpļeckā ar vienu roku pa kāju un otrā jātur kalkulators, ar kuru sarēķināt taktsmēru. Marillion šīs pūles saviem klausītājiem aiztaupa jau daudzus gadus, jo grupa par savu galveno izteiksmes līdzekli ir izvēlējusies noskaņas un mīlīgus meldiņus, un "Anoraknophobia" šajā ziņā nav izņēmums. Tiem, kuriem šīs grupas mūzika nav bijusi pazīstama un kuriem nav kalkulatora, bakalaura grāda vai priekšzināšanu par progresīvo roku, iesaku nebaidīties no dziesmu garumiem - neviens gabals nav īsāks par piecām minūtēm un neviens neizklausās nevajadzīgi izstiepts! Apsveicami, ka grupa nespēlē to, ko no viņiem jau ilgi gaida progroka mediji, bet pieturas pie 1998. gada diskā "Radiation" aizsākto ideju īstenošanu, kas notiek nenoliedzami vienkāršā veidā, toties - cik organiski izklausās viss "Anoraknophobia" materiāls! Viena dziesma papildina otru un der līdzās cita citai kā cimds ar roku, bet īpaši vēlētos izcelt diska pirmo gabalu, roķīgo "Between You And Me" ar maldinošu klavieru ievadu, bītliski melodisko "Map Of The World", interesanti konstruēto "The Fruit Of The Wild Rose" (manā izpratnē patiesi progresīvs skaņdarbs) un nomierinošo, filozofisko un rūgtas ironijas pilno "This Is The 21st Century" (vārdi ir kolosāli!). Visbeidzot, slavinājumu pelna "Anoraknophobia" skanējums - rodas priekšstats, ka Marillion ir tīšuprāt izvēlējušies 70. gadiem raksturīgas skaņu režijas modernizētu versiju, un par to cepuri nost skaņas večiem Dave Meegan un Stewart Every. Secinājums: galu galā viss, ko varu pateikt par "Anoraknophobia", ir LABS UN MŪSDIENĪGS ALBUMS. Kas neapmierina? Viss apmierina, taču diemžēl par roka klasiku to nenosauksi...
P. S. Kā var izskaidrot Marillion debijas albuma dziesmā "Chelsea Monday" dzirdēto čukstu 'she was only dreaming" parādīšanos šī diska pēdējā gabalā "If My Heart Were A Ball It Would Roll Uphill"? Vai gaidāma Fish atgriešanās? Miers taču ir izlīgts...