NAGISA NI TE

CD NOSAUKUMS: Feel
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Japāna
IZDEVĒJS: Jagjaguwar/Org
GARUMS: 62'28"
PAMATSASTĀVS:
Masako Takeda - balss, bungas, basģitāra, ģitāras, melotrons, citi instrumenti
Shinji Shibayama - ģitāras, balss, ērģeles, melotrons, klavieres, citi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10
WEBLAPA:
http://www.bls-act.co.jp/artists/nagisa/

Japāņu mūziķu Masako Takeda un Shinji Shibayama kopīgajam projektam Nagisa Ni Te (tulkojumā nozīmē "pludmalē") albums "Feel" ir ceturtais kopš 2000. gada debijas "On The Love Beach" un pirmais, kas izgājis ārpus dzimtās zemes robežām. Kā noprotiet, abi mūziķi gadu gaitā ir guvuši pietiekami lielu pieredzi un droši vien iemantojuši pastāvīgu atbalstītāju loku - par to liecina fakts, ka šo Nagisa Ni Te albumu izdevuši arī neatkarīgi amerikāņu mūzikas izdevēji Jagjaguwar (Japānā "Feel" tika izdots 2001. gada vasarā). Līdzās projekta radošajam kodolam albumā "Feel" dzirdama arī sešu citu mūziķu spēle, taču no desmit diskā ietvertajām dziesmām četras ir ieskaņojuši paši dziesmu autori un aranžētāji, spēlējot visdažādākos instrumentus (augstāk norādīta tikai neliela to daļiņa). Par spīti angliskajiem albuma un dziesmu nosaukumiem, Masako Takeda un Shinji Shibayama dziesmas ir japāņu valodā, kas, protams, lielā mērā akustiskajai Nagisa Ni Te mūzikai piešķir eksotisku nokrāsu. Runājot par vokālistiem, es personīgi dodu priekšroku dziesmām, kurās biežāk dzirdama Shinji Shibayama balss, jo manām ausīm ir izrādījies pārāk grūti kā pavisam nopietnu uztvert dažbrīd visai nepārliecinošo un skolnieciski plāno Masako Takeda soprānu, lai gan, piemēram, manā šī albuma favorītā "Song About A River-Crossing Song" viņas piebalsis piedziedājumos ir tiešs trāpījums desmitniekā. Nagisa Ni Te mūzika ir viegli uztverama, un es to labprāt klasificētu pie psihodēliskā folkroka. Kaut vai tāpēc, ka dziedājumi, kas ir Shinji Shibayama un Masako Takeda radītās mūzikas pamatā, atgādina īstas japāņu haikas, taču noskaņa rada zināmas asociācijas ar 60./70. gadu mijas Pink Floyd akustiskajiem gabaliem. Manuprāt, disku dara interesantāku daži eksperimentāli gabali ("Piho", "Strength Of The Waves", fragmentāri tas attiecas arī uz brīnišķīgo "Morning Glory"), kas iestarpināti pa vidu tradicionālākiem skaņdarbiem. Iespējams, ka šis Nagisa Ni Te albums būtu ieguvis, ja Nagisa Ni Te būtu uzticējuši sarakstīto materiālu producēt kādam profesionālim - man ir būtiski iebildumi pret atsevišķām diezgan kroplīgām niansēm instrumentu balansa ziņā (dažas solo pasāžas gluži vai plēš pušu bungādiņas, jo spēcīgi nomāc pavadījumu), izpildījumā (pieminētais Masako Takeda vokāls un vairākas neveiklas ritmiskas neprecizitātes) un aranžējumos (garlaicīgā un nevajadzīgi izstieptā vidusdaļa dziesmā "Speed Of The Fish"). Tomēr, neraugoties uz šīm visām nebūšanām, Nagisa Ni Te varētu pievilināt klausītājus, kam nav izstrādājusies imunitāte pret uzmācīgu komercmūziku un kurus saista mierīga un patiesa mūzika mūsu platuma grādos reti dzirdamajā japāņu valodā.


NANGYALA

CD NOSAUKUMS: Destiny On Stage
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 55'34"
PAMATSASTĀVS:
Daniel Woltgens - balss
Peter Chattelin - basģitāra, balss
Pieter Hanja - ģitāras
Tom Spaapen - taustiņi, ģitāra
Danyo Romijn - taustiņi
Geronio Welling - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Holandiešu blici Nangyala var uzskatīt par maziņu pārsteigumu neatkarīgo progresīvi domājošo rokmūziķu vidū. Grupa līdz šim ir patstāvīgi izdevusi divus ilgspēlējošus CD un vienu singlu ("Paragon"/"Born Gifted"), bet patlaban grupa veic jauna materiāla demo ierakstu. Cerams, ka Nangyala izdosies piesaistīt kādas nopietnas mūzikas izdevniecības uzmanību, jo šī grupa to ir pelnījusi. To lieliski apliecina manā rīcībā nonākušais (pateicoties Danyo Romijn gādībai) koncertdisks "Destiny On Stage", kurā ietverta kāda grupas uzstāšanās 1999. gada oktobrī Hāgā, turklāt skaņas kvalitāte ir patiesi laba. Jau pats pirmais gabals ("Destiny Part 1") ļauj secināt, ka grupa savu skanējumu ir lielā mērā patapinājusi no 70. gadu Pink Floyd un Eloy albumiem. Nav brīnuma - galu galā daži Nangyala mūziķi reiz bija spēlējuši grupā Pink Project, kura reiz uz skatuves mēdza uzvest visu "The Wall" pilnā garumā! Visas diskā "Destiny On Stage" ietvertās kompozīcijas plūstoši pāriet viena otrā, un tādā veidā rodas nemaldīgs iespaids, ka šī grupa savam darbam pieiet ļoti nopietni. Otrais gabals "Afraid" ir tikpat mierīgu noskaņu piesātināts, cik abas "Destiny" daļas, kuras tas šķir - dziedāts tiek maz, bet sapņaino nokrāsu nosaka galvenokārt taustiņinstrumentu akordi un lieliskā Pieter Hanja ģitārspēle. Pirmoreiz Daniel Woltgens vokāla sniegumu varam izbaudīt 14 minūšu garajā opusā "Paragon" - nevarētu sacīt, ka viņa dziedāšanas maniere perfekti atbilstu grupas muzicēšanas stilam (tas vairāk iederētos tradicionālākā rokmūzikā). Līdzīga vokāla deva ir dzirdama nākamajā četrpadsmit minūšu muzikālajā eposā "Gift Of Seclusion", taču šoreiz vienlīdz liels uzsvars likts uz ģitārspēli (tai skaitā jauks Pieter Hanja un Tom Spaapen ģitāru duets). Šis koncertalbums beidzas ar, iespējams, līdz šim visveiksmīgāko Nangyala skaņdarbu "Born Gifted", kurā dzirdams basista Peter Chattelin vokālais sniegums (tembra ziņā tas nedaudz atgādina pašu John Wetton), pie tam dažbrīd viegli disonējošā duetā ar Daniel Woltgens. Kopumā "Destiny On Stage" ir patīkams ieraksts, taču nevarētu apgalvot, ka grupai piemīt pārlieka oriģinalitāte: kompozīcijas ir samērā vienveidīgas un to vidējais skanēšanas laiks ir 8 minūtes, gribētos vairāk tādu rozīnīšu kā "Born Gifted" sintezatora solo. Ja esat 70. gadu Pink Floyd ierakstu cienītājs, lūkojiet pasūtīt šo Nangyala albumu tieši no grupas (caur viņu Web lapu) - veikalu plauktos tā nav un, visticamāk, arī nebūs.
Jā, interesanti, ka nosaukums, visticamāk ņemts no Astrīdas Lidgrēnes drūmākā romāna "Brāļi Lauvassirdis"...- Nokt.

CD NOSAUKUMS: Eyes Open Wide
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 19'51"
PAMATSASTĀVS: Daniel Woltgens - balss
Pieter Hanja - ģitāra
Danyo Romijn - taustiņi
Tom Spaapen - taustiņi, ģitāra
Peter Chattelin - basģitāra
Geronio Welling - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Mana interese par Nangyala četru dziesmu minialbumu radās pēc tam, kad grupas taustiņnieks Danyo Romijn man pavēstīja, ka jauno gabalu skanējuma kvalitāte būs labāka nekā iepriekšējiem studijas albumiem un ka tie būšot vieglāk uztverami nekā jebkas, ko grupa ir darījusi līdz šim (it kā jebkas no tā visa būtu bijis šausmīgi sarežģīts!). Ziņkāre pieauga, kad iepazinos ar kāda nopietna progresīvās rokmūzikas ierakstu ķidātāja viedokli par pagaidām jaunāko Nangyala veikumu - tas bija visnotaļ pozitīvs. Noklausoties "Eyes Open Wide", noskaidrojās, ka Danyo Romijn bija sniedzis patiesu informāciju. Tiesa, tikai trīs gabali ir pavisam jauni, jo ceturtais ir "Paragon" amputētā (singla) versija, kas skan ne ilgāk par četrām minūtēm un kas bija iekļauta arī iepriekšējā Nangyala demo "Paragon/Born Gifted" (skat. aprakstu). Stilistiskā ziņā "Paragon" atbilst pārējiem trim gabaliem, bet muzikālā ziņā - atpaliek. Minialbums sākas ar kompozīciju "Solitude", kas izceļas ar spēcīgu, gandrīz metāliski instrumentālu kulmināciju nobeigumā. Dziedātāja Daniel Woltgens sniegums ir uzlabojies vismaz divkārt, tomēr viņa nenobriedusī dziedāšanas maniere mani vēl joprojām dažbrīd kaitina mierīgajā "Feelincognito" (manuprāt, visvērtīgākais gabals šajā diskā), kas noskaņas ziņā atgādina Porcupine Tree 90. gadu vidus ierakstus. Šo dziesmu no "Paragon" šķir titulgabals, kas sākas ar tradicionālu akustiskās ģitāras un taustiņinstrumentu pavadījumu mierīgam dziedājumam un vēlāk pārtop gandrīz progmetāliskā grāvējā ar pilnīgi liekiem, nāviniekiem raksturīgiem vokālista izbrēcieniem ceļā uz kompozīcijas attīstības visaugstāko punktu. Nevar noliegt, ka Nangyala ir progresējuši it visos aspektos, tāpēc jāizsaka nožēla, ka mums atkal jāsamierinās ar četru dziesmu kompaciņu. Diemžēl par ilgspēlējoša CD ierakstu pagaidām nekas nav dzirdams...


NDV

CD NOSAUKUMS: Karma
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Ear Candy Records
GARUMS: 64'20"
PAMATSASTĀVS:
Nick D'Virgilio - balss, bungas, ģitāras, taustiņi, basģitāra,
programmēšana, sitamie instrumenti
+ citi mūziķi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Nezinu, vai nu tā ir sagadīšanās, vai arī konkurence Spock's Beard mūziķu vidū, kas šogad ir likusi diviem šīs grupas dalībniekiem izdot solo albumus (skat. Neal Morse solo albuma "It's Not Too Late" aprakstu šajā pašā porcijā). Spock's Beard bundzinieks Nick D'Virgilio jau dažkārt ir sevi apliecinājis kā dziedātāju, taču savā solo debijā viņš piedevām itin labi tiek galā ar veselu virkni dažādu instrumentu. Kā jau solo albumam pieklājas, gandrīz visu dziesmu autors ir pats Nick D'Virgilio (vienīgais izņēmums ir David Baerwald dziesmiņa "Come What May"). Par iepriekš minēto konkurenci ar Spock's Beard šefu Neal Morse iedomājos arī "Karma" satura dēļ. Abi albumi ir viegli uztverami, dziesmas pakļaujamas apzīmējumam "rokmūzika" un to aranžējumi ir relatīvi vienkārši. Vienā ziņā gan Nick D'Virgilio ir pārspējis savu līdzgaitnieku no Spock's Beard: Neal Morse savā grupā ir galvenais mūzikas autors, tāpēc ikvienam grupas fanam būtu interesanti uzzināt, ka… bundzinieka komponēšanas talants nav ticis pilnībā izmantots Spock's Beard pirmajos piecos albumos! Vismaz no kompozīcijas viedokļa Nick D'Virgilio albums ir daudzveidīgāks nekā viņa kolēģa individuālais veikums. Par spīti tam, Nick D'Virgilio solo materiālam ir ļoti maz kopīgu iezīmju ar Spock's Beard mūziku. Piemēram, roķīgākie gabali "The River Is Wide", "Forgiven", "Anything" un triloģija "Paying The Price" (otrajā daļā ģitāras solo iespēlējis Spock's Beard mūziķis Alan Morse) mazliet atgādina King's X jaunradi, bet albuma vidū atrodamas tipiski jeņķiskas balādes "Come What May" un "Will It Be Me" (klavieres iespēlējis Ryo Okumoto no Spock's Beard). Pie tikpat viegli uztveramām dziesmām pieder albuma otrais gabals, vidēja tempa roķis "Dream In Red". Manuprāt, par "Karma" virsotnēm var uzskatīt titulgabalu (balsis + gūzma sitamo instrumentu) un instrumentālo "Untitled", kurā visus instrumentus iespēlējis pats Nick D'Virgilio. Aiz titulgabala nāk divas ļoti patīkamas, nosacīti komerciālas dziesmiņas "The Game" (nu jau aizsaulē aizgājušais dziesmas līdzautors Kevin Gilbert iespēlējis klavieres un 12-stīgu ģitāru) un "The Water's Edge" (par čella iespēlēm gādājis Alan Morse). Lai arī nevarētu sacīt, ka esmu šādas roka eklektikas cienītājs, atzīstu šo NDV albumu par visnotaļ klausāmu dažādos apstākļos un noskaņojumos, tomēr pārliecinātiem progrokeriem iesaku to kaut vai fragmentāri noklausīties pirms pirkuma izdarīšanas.


NEGLECTED FIELDS

CD NOSAUKUMS: Mephisto Lettonica
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: Scarlet Records
GARUMS: 43'57"
PAMATSASTĀVS:
Sergey "Destruction" - balss, ģitāras
Sergey - basģitāra, balss
George - taustiņi
Herman - ģitāras
Kārlis - drums
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Droši vien Neglected Fields vārds nav svešs nevienam Latvijas metālistam. Pagaidām viņu jaunākais veikums "Mephisto Lettonica" ir iemantojis pelnītu atzinību ne tikai grupas dzimtenē, bet arī tālu aiz tās robežām. Deviņi gabali, kas iekļauti šajā albumā, ļauj spriest, ka patlaban Neglected Fields ir absolūti līderi ne vien citādi garlaicīgajās pašmāju nāvinieku aprindās, bet arī smagajā rokā vispār (vai tāds vispār Latvijā vēl eksistē?). Mūziķu spēle ir profesionāla, tehniski perfekta un stilam atbilstoša, bet kompozīcijas ziņā (dažviet neregulāri taktsmēri, negaidītas noskaņu un tempa maiņas utt.) droši var vilkt paralēles ar pasaules izcilākajiem death metal ansambļiem - Death, Atheist, Cynic, Nocturnus, Carcass (galvenokārt tikai ārkārtīgi škrobīgo vokālu līmenī) un citiem. "Mephisto Lettonica" atstāj labi pārdomāta un tāpēc arī interesanta darba iespaidu, lai gan pirmajās pāris klausīšanās reizē man šis materiāls šķita pārāk vienmuļš. Iespējams, tāpēc, ka uz pāris mazāk izteiksmīgu gabalu ("Whatever That Tempts", "Feral Garden", "The Human Abstract") fona izceļas daži citi, neapšaubāmi veiksmīgāki, kas nav izvietoti viens otram līdzās... Manuprāt, labāko skaņdarbu vidū ietilpst albuma pirmie divi gabali "Solar" un "The Spider's Kiss", kā arī uz sešstīgu basģitāras rifa balstītais "Presentiment" (līdz ar to Sergejs apliecina savu atbilstību basa maestro nosaukumam), gandrīz meditatīvais "Creaturesque" ar samplētu sitaminstrumentu fragmentu vidū un superaktīvais "Once Carcass Is Cold...". Ļoti prātīga doma albuma noslēgumam ir izskaņa ("Outro"), kas uzskatāma par visa albuma retrospekciju, kurā pavisam organiski apvienoti izteiksmīgākie fragmenti no visiem astoņiem jau izskanējušiem gabaliem (varbūt grupa to bija iecerējusi kā radiosinglu? J). Kopumā atliek vienīgi novēlēt Neglected Fields tikpat sakarīgu radošās darbības turpinājumu un turpināt apveltīt savus fanus ar intelektuālu akrefu (= nāves metālu).


NEKTAR

CD NOSAUKUMS: Journey To The Centre Of The Eye
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Bellaphon Records
GARUMS: 41'58"
PAMATSASTĀVS:
Roy Albrighton - ģitāra, balss
Allan Freeman - balss, taustiņi
Ron Howden - bungas
Derek Moore - basģitāra, balss, melotrons
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Stāstu par Nektar var sākt ar teikumu: "Reiz Vācijā dzīvoja četri britu jaunekļi, kas prata spēlēt dažādus mūzikas instrumentus un sagādāja pārsteigumu ikvienam, kas domāja, ka vienīgā space-rock grupa pasaulē ir Pink Floyd." "Journey To The Centre Of The Eye" ir pirmais Nektar albums, un tajā patiešām var saklausīt diezgan tiešas norādes uz Pink Floyd agrīnā posma jaunradi (ieskaitot "Atom Heart Mother"). Nektar mūzikai raksturīgi eksperimenti, plaša un labi pārdomāta instrumentācija, kurā galvenā loma ir Roy Albrighton ģitārai (daudzi kosmiski efekti iegūti ar reverberatora palīdzību) un Allan Freeman taustiņinstrumentiem (pārsvarā pielietotas ērģeles). Arī nereti daudzbalsīgais vokālais izpildījums ir pilnīgi atbilstošs izvēlētajam muzicēšanas stilam, bet it kā par spīti vismaz albuma pirmajā daļā balsis ir izmantotas visai fragmentāri. Interesanti, ka visas albumā "Journey To The Centre Of The Eye" ietvertās kompozīcijas ir savstarpēji savienotas (tātad paužu šeit nav). Ņemot vērā šo faktu, kā arī to, ka albumam ir vienota tematika, jāsecina, ka šis ir viens no pirmajiem (un visretāk pieminētajiem) progresīvajiem konceptalbumiem. Kopumā "Journey To The Centre Of The Eye" tomēr nespēj līdzināties monumentālajiem Pink Floyd albumiem "Atom Heart Mother" un "A Saucerful Of Secrets", kaut gan Nektar mūziķu saspēle ir visnotaļ ievērojamā līmenī. Manuprāt, vienīgais trūkums ir kompozīcijā: vairums eksperimentālo un instrumentālo gabalu un fragmentu ir pietiekami interesanti, taču līdz ar dziedāšanu mūzika kļūst pārlieku tradicionāla pat 70. gadu sākuma kontekstā. Cik noprotu no dažādiem avotiem, Nektar vēlākie albumi "A Tab In The Ocean" (1972), "Remember The Future" (1973) un "Recycled" (1975) ir veiksmīgāki, tāpēc neatteikšos izdevības gadījumā iepazīties arī ar tiem.


NEVERMORE

CD NOSAUKUMS: The Politics Of Ecstasy
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Century Media
GARUMS: 56'02"
PAMATSASTĀVS:
Warrel Dane - balss, taustiņi
Jim Sheppard - basģitāra
Jeff Loomis - ģitāras, taustiņi
Pat O'Brien - ģitāras
Van Williams - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ja man vajadzētu nosaukt vissmagāko 90. gadu albumu, es droši vien nominētu Nevermore disku "The Politics Of Ecstasy". Šis kvintets, kuru izveidoja 80./90. gadu mijas speed metal (klau, nu, "Into The MIrror Black" jau bija Queensryche teritorija!...- Nokt.) grupas Sanctuary dziedātājs Warrel Dane un basists Jim Sheppard, rada šausminoši iespaidīgu mūziku. Pesimisms, ironija un agresija ir galvenie Nevermore ieroči, kas nosaka šī diska postošo skanējumu. Dažbrīd apokaliptiskas disonanses ģitārspēlē, iznīcinošs Warrel Dane vokālais sniegums un mehāniski precīzs ritma grupas izpildījums ir būtiskākie Nevermore trumpji. Kompozīcijas interesantas padara nosacīti daudzveidīgais ritmiskais pamats (vietumis pielietoti arī neregulāri taktsmēri) un harmoniskā bagātība. Visi desmit skaņdarbi ir ieturēti vienā stilā, un pat instrumentālais "Precognition" (elektriskās ģitāras solo uz akustiskās ģitāras pamata) nerada šaubas par tā iederību šajā diskā. Diemžēl mazāk oriģinālas izklausās diska pēdējās divas dziesmas ("42147" un "The Learning", kurā Warrel Dane balss atgādina pašu Geoff Tate no Queensryche). Pārējais materiāls ir tik savdabīgs, cik vispār metāla ietvaros tas iespējams. Mani absolūtie favorīti šajā diskā ir "This Sacrament", "Passenger" un vienreizēji varenais, dusmīgais titulgabals. Secinājums: "The Politics Of Ecstasy" skaidri apliecina, ka vismaz 90. gadu vidū Nevermore bija viena no spožākajām pērlēm visnotaļ nemainīgajā heavy metal pasaulē, tāpēc šis albums ir īpaši ieteicams ikvienam metālistam. Tiem, kas sirgst ar mazohismu un sirdskaitēm, vēlētos lūgt aiztaupīt pūles tā jau noslogotajiem psihoterapeitiem un kardiologiem.

NEW TRIUMVIRAT

CD NOSAUKUMS: Pompeii
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: EMI Electrola
GARUMS: 44'46"
PAMATSASTĀVS:
Jurgen Fritz - klavieres, ērģeles, sintezatori, klavinets, zvani, timpāni
Curt Cress - bungas, sitamie instrumenti
Dieter Petereit - baģitāras
Barry Palmer - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Lai gan vācu grupas Triumvirat nosaukumu pirmoreiz izdzirdēju sensenā pagātnē, "Pompeii" ir mana pirmā iepazīšanās ar šo brīnišķīgo mūziķu jaunradi. Tiesa, pēc sastāva maiņas tika paplašināts grupas nosaukums, un 1977. gadā tā jau saucās New Triumvirat ar iepriekšējā sastāva dalībnieku Jurgen Fritz galvenajā - mūzikas un vārdu autora, producenta, aranžētāja un skaņu operatora - lomā. "Pompeii" ir konceptalbums, kurā stāstīts par lavas nopostītās pilsētas dzīvi laikā no zemestrīces 62. gadā līdz liktenīgajam Vezuva izvirdumam 17 gadus vēlāk. Klausoties šo albumu, mani pārņem pārliecība, ka Jurgen Fritz ir absolūts Keith Emerson sekotājs, kaut gan kompozīciju ziņā jāmin arī cita ietekme - tā paša laika Genesis, jo īpaši Tony Banks radniecīgā klavierspēle. Visaugstākā atzinība jāizsaka arī abiem pārējiem grupas instrumentālistiem. Tomēr par spīti orķestra un kora līdzdalībai ierakstā New Triumvirat rakums nav tik dziļš, cik attiecīgajām britu grupām, tāpēc viss materiāls ir uztverams krietni vieglāk (iespējams, arī ļoti kvalitatīvā skanējuma dēļ). Patīkami, ka Jurgen Fritz bija parūpējies par britu izcelsmes (bijušā Triumvirat) dziedātāja Barry Palmer klātbūtni šajā projektā, līdz ar to ļaujot izpalikt parasti neciešamajam vācu akcentam. Lielākā daļa "Pompeii" materiāla ir neapšaubāmi progresīva rokmūzika, lai gan no kopējā albuma konteksta krīt laukā negaidīti optimistiskā "The Time Of Your Life...(?)", kurā dziedātājam Barry Palmer piebalso dziesmas līdzautore Sondra. Pieļauju, ka līdzīgi varētu uztvert arī mierīgo "Journey Of A Fallen Angel", kas atsauc atmiņā Genesis dziesmiņu "Time Table" no 1972. gada albuma "Foxtrot", kā arī nosaukumam atbilstošo "Pompeii" nobeigumu "The Hymn" ar plašu, dinamiski izkoptu orķestrāciju un kora dziedājumu. Atlikušie pieci skaņdarbi ir vairāk vai mazāk balstīti uz Emerson, Lake & Palmer un Genesis sagatavotās muzikālās augsnes. Secinājums: lai gan nevarētu sacīt, ka "Pompeii" būtu īpaši oriģināls ieraksts, tas izstaro brīnišķīgu svaigumu un gandrīz majestātisku izcilību, tāpēc iesaku to ikvienam klasiskā progroka fanam. Lielisks albums!


NIACIN

CD NOSAUKUMS: Deep
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 65'31"
PAMATSASTĀVS:
Billy Sheehan - basģitāras, ģitāra
John Novello - ērģeles, klavieres
Dennis Chambers - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēdējo piecu gadu laikā nevienu vairs nepārsteidz uz progroku orientētās mūzikas izdevniecības Magna Carta centieni izbrīnīt savas produkcijas patērētājus ar dažādiem supermūziķu projektiem, un Niacin nav izņēmums. Neviens no trijiem Niacin dalībniekiem īpašus komentārus neprasa - katrs savu talantu ir apliecinājis, spēlējot dažādos citos sastāvos. Šīs sadarbības iznākums ar nosaukumu "Deep" ir visnotaļ pretrunīgs ar albuma muzikālo saturu, jo nekā īpaši dziļa šajā ierakstā tomēr nav. Atskaitot vienīgo dziesmu, nevainojamo blūziņu "Things Ain't Like They Used To Be", kuru klasiski amerikāniskā stilā iedziedājis varenās balss īpašnieks Glenn Hughes (soloģitāru iespēlējis cits uz šo gabalu pieaicinātais viesis - Steve Lukather), Niacin mūzika ir balstīta uz visu trīs instrumentālistu apskaužami spožajām spējām tikt galā ar dažādiem harmoniskiem un ritmiskiem virknējumiem. Šī tikšana galā izpaužas pusceļā starp tipiski amerikānisku roķi un džezroku, priekšplānā izvirzot John Novello spēlētās Hammond B3 ērģeles (klavieres pielietotas ievērojami retāk). Pateicoties ārkārtīgi stabilajai un stilam atbilstošajai ritmiķu spēlei, es šo mūziku uztveru drīzāk kā izklaidējošu skaņas fonu, nevis kā smalku mākslas darbu. Līdzās divpadsmit Billy Sheehan un John Novello sarakstītām kompozīcijām šeit atrodams arī maziņš, toties likumsakarīgs pārsteigums - Van Halen dziesmas "Mean Streets" instrumentāla versija (Billy Sheehan reiz spēlēja VH dziedoņa David Lee Roth grupā). Secinājums: lai gan neuzskatu "Deep" par vienu no pēdējo gadu visinteresantākajiem instrumentāliem ierakstiem, mūziķu saspēle un virtuozitāte ir apbrīnas vērta un skaļu ovāciju cienīga.


CD NOSAUKUMS: Time Crunch
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 56'04"
PAMATSASTĀVS:
Billy Sheehan - basģitāra
John Novello - ērģeles, klavieres, sintezatori
Dennis Chambers - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad uzzināju, ka iznācis jauns supermūziķu trio Niacin albums, nevarēju noslēpt izbrīnu par izdevēju Magna Carta rīcību, jo pēc viņu pirmā kopdarba "Deep" (2000) likās, ka turpinājuma nebūs. Kaut vai tāpēc, ka pasaulē netrūkst tādu ļaužu, kas uz supergrupu sapulcēšanas ideju raugās visai skeptiski, itin bieži par piemēru nievājoši minot tieši attiecīgās izdevniecības centienus. Lai nu kā, taču 2001. gada beigās pasaulē nāca Niacin otrais albums "Time Crunch". Tā kā apmēram zināju, ko gaidīt no šī ieraksta, nejutos pārsteigts ne pēc pirmās, nedz arī pēc piektās noklausīšanās reizes (piebildīšu, ka mani CD apraksti top tikai tad, kad esmu jaunu materiālu vairākkārt rūpīgi noklausījies un iepazinis tā nianses). "Time Crunch" ir tiešs "Deep" turpinājums, kaut arī šoreiz Niacin ir iztikuši bez viesmāksliniekiem. Toties jaunajā albumā ir iekļautas veselas divas svešu gabalu interpretācijas (pārējo deviņu skaņdarbu autori ir albuma producenti Billy Sheehan un John Novello) - Roberta Fripa "Red" un Džena Hemera "Blue Wind", no kurām īpaši vēlētos izcelt pirmo, jo oriģinālās ģitāras partijas ir apbrīnojami meistarīgi aizstātas ar Hammond B3 ērģelēm un sintezatoru, turklāt, pateicoties pagarinātajam nobeigumam, Niacin piedāvātā versija ir par divām minūtēm garāka nekā tā, kas dzirdama King Crimson albumā "Red" (1974). Pašu Niacin mūziķu sarakstītajiem skaņdarbiem nepiemīt īpaša daudzveidība. Tāpat kā iepriekšējā albumā arī šoreiz ir saglabāta roka un džezroka kombinācija, un, protams, lai šāda mūzika izklausītos vismaz pieņemami, nepieciešams augsti profesionāls izpildītāju sniegums. Šī nu ir tā joma, kurā Niacin savas spējas demonstrē uz vella paraušanu (piemēram, sintezatora un basģitāras solopartiju duelis gabalā "Daddy Long Leg"). No trio oriģinālkompozīcijām par visveiksmīgākajām uzskatu "Elbow Grease" (izcils Dennis Chambers sniegums), lirisko "Invisible King" (patiesi atsvaidzinošs klavieru solo) un "Damaged Goods" (interesanti ritma pavērsieni). Kopumā "Time Crunch" ir visnotaļ izklaidējošs disks, taču kā tādu to uztvertu, visticamāk, tikai tie, kas gluži vai ģībst svētlaimē no virtuozas Hammond ērģeļu spēles uz tikpat vētraina ritmiskā pamata fona. Pārējiem instrumentālās rokmūzikas cienītājiem gan ieteiktu vispirms kaut vai fragmentāri noklausīties šo albumu pirms pirkuma izdarīšanas.

http://www.billysheehan.com
http://www.keysnovello.com


THE NICE

CD NOSAUKUMS: Ars Longa Vita Brevis
IZDOŠANAS GADS: 1968
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records/Immediate Records
GARUMS: 44'19"
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - taustiņi
Brian Davidson - bungas, sitamie instrumenti
Lee Jackson - basģitāra, ģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Kur tas laiks, kad pirmoreiz izlasīju grupas The Nice vārdu un apmēram šādu skopu piebildi tam blakus: "Ārtroka pamatlicēji, kuru gara darbos vienlīdz nozīmīgu vietu ieņem klasiskās mūzikas ietekmes, blūzs un psychedelic rock." Biju dzirdējis arī daudz pozitīvu atsauksmju par The Nice veikumu no progrokeriem ar ilgu stāžu, tāpēc nenocietos un kādā vietējā CD veikalā pagrābu šo un vēl vienu albumu. "Ars Longa Vita Brevis" ir otrais The Nice skaņu albums un pirmais, kas tapis trijatā (pēc debijas albuma "The Thoughts Of Emerlist Davjack" grupu pameta ģitārists David O'List). Šajā albumā skanējumu lielā mērā nosaka Keith Emerson virtuozā izrīcība ar taustiņdēļiem - domāju, ka viņam nebija līdzinieku plašajā rokmūziķu saimē. Profesionālu instrumentālo sniegumu demonstrē arī Brian Davidson un Lee Jackson, taču pēdējā vokāls atstāj visai bālu iespaidu (tiesa, dziedāts netiek visai bieži). "Ars Longa Vita Brevis" saturs ir pietiekami daudzveidīgs. Līdzās lipīgiem psychedelic rock gabaliem "Daddy Where Did I Come From" un "Happy Freuds" te atrodams jauks blūzveidīgs džezroķis "Little Arabella" un divi lielāki opusi. Pirmais no tiem ir intermezzo no Sibeliusa "Karēlijas svītas" apvienojumā ar paštaisīto "Don Edito El Gruva" (interesantā, negaidītā atrisinājumā trio vēlreiz atgriežas pie minētās svītas). Otrs ir grandiozs 19 minūšu skaņdarbs sešās daļās, kur katrai daļai ir dots savs nosaukums. Keith Emerson egocentrisms ir manāms visspilgtāk tieši šajās divās kompozīcijās, sevišķi pēdējā, kura ierakstā piedalījies orķestris (piemēram, daļā, kas balstīta uz J. S. Baha 3. Brandenburgas koncerta allegro). Šis 1992. gada izdevums CD formātā ir papildināts ar "Brandenburger" singla versiju. Kopumā "Ars Longa Vita Brevis" ir vēsturiski nozīmīgs ieraksts, taču to varētu pilnībā izbaudīt vienīgi progresīvās rokmūzikas lietpratēji - šaubos, vai sešdesmitajiem gadiem raksturīgā skaņas kvalitāte piesaistītu pūristu un poperu uzmanību.

CD NOSAUKUMS: Nice
IZDOŠANAS GADS: 1969
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records/Immediate Records
GARUMS: 43'45"
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - taustiņi
Brian Davidson - bungas, sitamie instrumenti
Lee Jackson - basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

The Nice trešais albums ir stilistiski izkoptāks par iepriekšējo, turklāt ir ievērojami uzlabojies skanējums. Albumā "Nice" atrodamas sešas kompozīcijas, no kurām pirmās četras ierakstītas studijā, bet atlikušās divas - koncertā Ņujorkā. Pirmā gabala nosaukums "Azrael Revisited" pasaka priekšā, ka tā ir The Nice debijas albumā iekļautās dziesmas jauna versija (diemžēl ar oriģinālu nevaru salīdzināt, jo neesmu to dzirdējis...) ar visu Rahmaņinova C# minora prelūdijas fragmentu. Visnotaļ iespaidīgs skaņdarbs ar adekvātu instrumentāciju, kurā klimatu nosaka Emersona klavierspēle. Tad seko Tim Hardin apbrīnojami skaistā kompozīcija "Hang On To A Dream", kurā Lee Jackson ir veiksmīgi sadziedājies ar kori. Dziesma "Diary Of An Empty Day" var paslīdēt garām nepamanīta, taču "For Example" ir grāvējs vārda tiešā nozīmē - lieliska blūza, džeza, un roka kombinācija, kurā kārtējo reizi spīd un laistās Emersona taustiņnieka talants. Varenais Hammond ērģeļu skanējums un dinamiskā ritmiķu spēle ir papildināta ar azartisku Lee Jackson dziedājumu (nedaudz atgādina Greg Lake sniegumu histēriskākos brīžos) un pūtēju grupu, kas nekautrējas nospēlēt dažas taktis no bītlu gabala "Norwegian Wood". Koncertā ierakstīto gabalu skaņas kvalitāte neatpaliek no studijā tapušā materiāla. "Rondo '69" atbilst nosaukumam visos iespējamos aspektos; būtībā šis skaņdarbs lieku reizi pierāda, ka Keith Emerson ar Hammond ērģelēm darīja to pašu, ko Jimi Hendrix ar ģitāru. Diska nobeigums ir Bob Dylan gabala "She Belongs To Me" 12 minūšu gara interpretācija. Kopumā šis The Nice albums (tāpat kā pārējie) ir uzskatāms par ievērojamu stūrakmeni progresīvās rokmūzikas pasaules pamatos. Tiesa, daudzas The Nice muzikālās idejas ir attīstītas tālāk Keith Emerson 70. gadu supergrupā E.L.P., tāpēc nav brīnuma, ja, iepazīdamies ar šī mūziķa jaunradi, esat izvēlējušies, piemēram, albumus "Tarkus", "Brain Salad Surgery" vai "Trilogy"...

NIGHTINGALE

CD NOSAUKUMS: The Breathing Shadow
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Black Mark Productions
GARUMS: 53'24"
PAMATSASTĀVS:
Dan Swano - balss, instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Nightingale ir death-metal aprindās pazīstamās zviedru grupas Edge Of Sanity galvenā ideologa Dan Swano izveidots projekts, kuram ar minēto mūzikas stilu nav ne mazākā sakara (izņemot vienīgi noskaņas!). Atšķirībā no vēlākiem Nightingale ierakstiem diskā "The Breathing Shadow" ar visiem instrumentiem un balsīm tiek galā pats Dan Swano. Izrādās, ka viņa mierpilnais balss tembrs ir ļoti patīkams - ideāli atbilstošs padrūmam, sapņainam gotiskam pseidoprogrokam. Šajā diskā izmantoti gan īsti sitamie instrumenti, gan ritma mašīnas, turklāt itin bieži Dan Swano šos ieročus maina vienas dziesmas robežās. Lai gan CD bukletā minēta vesela virkne mākslinieku, kas pamudinājušas šo nepelnīti neatzīto zviedru ģēniju spert platu soli ārpus death-metal valstības, šī albuma materiālam jaušamas visciešākās saites ar Marillion (īpaši tas attiecas uz ģitāras partijām). Tomēr nekādā gadījumā nedrīkst pārmest šim māksliniekam oriģinalitātes un izdomas trūkumu. Meldiņi un tēmas paliek viegli prātā - nekā sarežģīta te nav. Skaidrs, ka šīs mūzikas autoram visvairāk rūp noskaņas, kuru šeit netrūkst. Līdzās vienkāršiem gabaliem ("Gypsy Eyes", "Sleep...", "A Lesson In Evil" un instrumentālais "The Return To Dreamland") atrodami arī daži progresīvāki skaņdarbi, piemēram, "Nightfall Overture", albuma epilogs "Eye For An Eye" un mans absolūtais favorīts "The Dreamreader" (par šo gabalu neesmu mainījis viedokli kopš pirmās noklausīšanās reizes pirms pieciem gadiem). Secinājums: "The Breathing Shadow" nav uzbāzīgs albums, un to var labi izmantot nepieciešamas noskaņas radīšanai tumšā novembra vakarā sveču gaismā. Īpašu muzikālu vērtību un eksperimentu šajā ierakstā nav, taču emocijas - cik uziet. Tā kā man šie komponenti ir vienlīdz svarīgi, izvēlos vidusceļu un uzskatu šo disku par ļoti pieņemamu.

CD NOSAUKUMS: The Closing Chronicles (The Breathing Shadow Part II)
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Black Mark Productions
GARUMS: 42'28"
PAMATSASTĀVS:
Dan Swano - balss, ģitāra, taustiņi, bungas
Tom Nouga - basģitāra, ģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Nightingale otrais albums "The Closing Chronicles" ir nenoliedzami progresīvāks ieraksts nekā debija. Dan Swano talkā nācis talantīgais ģitārists un producents Tom Nouga. Līdz ar to visa instrumentācija vairs negulstas uz viena cilvēka pleciem. Pavisam pozitīvi vērtējams, ka "The Closing Chronicles" nav izmantotas ritma mašīnas - visas bungas un sitamos instrumentus nevainojami iespēlējis pats Dan Swano, tomēr visskaļākā uzslava šim mūziķim pienākas par dažām ērģeļu solo partijām. Dziedājumi ir kļuvuši vēl izkoptāki, vienotāku iespaidu atstāj arī aranžējumi un kompozīcijas (vienīgais izņēmums ir komerciālāk tendētais, bet citādi nekaitīgais gabals "Steal The Moon"). Protams, sapņainās, drūmās, diezgan pesimistiskās noskaņas nekur nav palikušas, tāpēc par albuma vizītkarti lieliski noder jau pats pirmais gabals "Deep Inside Of Nowhere", kurā uz īsu brīdi ieskanas rečitatīva fragments no debijas albuma. Nākamais gabals - "Revival" - ir visroķīgākais šajā albumā, taču tam ir stipri izteiksmīgu piedziedājums. Progresīvā roka iezīmes visuzskatāmāk parādās deviņu minūšu garajos skaņdarbos "Thoughts From A Stolen Soul" un "Alive Again" (abi gabali radušies Swano un Nouga kopdarba rezultātā), kā arī pirmajā gabalā. Mans favorīts šajā albumā ir brīnišķīgā, emocionālā balāde "So Long (Still I Wonder)". Līdzīgas noskaņas rada Tom Nouga sarakstītais "Intermezzo", kurā skan tikai Dan Swano vokāls taustiņinstrumentu pavadījumā. Kopumā "The Closing Chronicles" ir ļoti veiksmīgs darbs, kas atrastu vietu ikviena emocionālas un nosacīti progresīvas mūzikas cienītāja sirdī. Patiesi jauks albums!

CD NOSAUKUMS: I
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Black Mark Productions
GARUMS: 43'12"
PAMATSASTĀVS:
Dan Swano - balss, ģitāras, taustiņi, bungas
Tom Nouga - basģitāra, ģitāras, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Nepagāja ne četri gadi, kad Dan Swano un Tom Nouga aplaimoja savus fanus ar jaunu albumu "I" (cik var noprast pēc dziesmu vārdiem un attēliem, tas droši vien ir iecerēts kā konceptalbums). Lai gan lielākā daļa albuma ierakstīta Zviedrijā, skaņu efektus un dažas sintezatoru partijas klāt piespēlējis pats maestro Clive Nolan Anglijas studijā Thin Ice. Jau pirmie divi gabali - "Scarred For Life" un "Still In The Dark" - vēstī par pārmaiņām Nightingale stilā: sapņainās, padrūmās noskaņas ir zaudējušas rokmūzikas pārspēkam. Kaut kas noticis arī ar meldiņiem - tie vairs nav tik izteiksmīgi un šķiet, ka tagad Nightingale veidotāju prātus ir pilnībā pārņēmusi ideja radīt vienu īsti roķīgu albumu. Mazliet interesantāks gabals ir "The Game", taču arī tas nespētu pārsteigt ar pārlieku oriģinalitāti. Atskanot dziesmai "Game Over", rodas aizdomas, ka Nightingale veči ir reiz daudz klausījušies Metallica - šis skaņdarbs jauki iederētos šīs jeņķu blices albumos "Load" vai "Re-Load" (ja tā būtu noticis, tad pilnīgi iespējams, ka viņu garlaicīgās oriģinālkompozīcijas būtu aizēnotas). Pazīstamas noskaņas, kas man cieņā liek noslīgt ceļos un pateikt "paldies" abiem zviedru mūziķiem, atskan izteiksmīgajā, bet dikti taisnajā gabalā "Remorse And Regret" (viens no maniem favorītiem šajā diskā). "Alonely" ir vienkārša, jauka balādīte, kas lieliski turpina iepriekšējā gabala noskaņu. Savukārt "I Return" ir vidēja tempa roķis, kas zināmā mērā sasaucas ar "The Game". "Beidzot!" es izdvesu, kad noklausījos progresīvākos toņos mālēto "Drowning In Sadness" - tik interesanta taustiņinstrumentu pretspēle ritma instrumentiem nav atrodama nevienā citā Nightingale albumā. "Dead Or Alive" ir kārtējais roķis, taču tas rada diezgan dīvainu noskaņu. "The Journey's End" ir neapšaubāmi vissmagākais gabals šajā albumā (un tāpēc otrs mans favorīts), vienīgi smagums neizpaužas fūzētās ģitārās, bet gan vārdos un atmosfērā, kādu tie rada kombinācijā ar mūziku: "My life is a waste of time, I wish I could end it..." Disks beidzas ar skaistu, nepilnu triju minūšu garu Dan Swano un Clive Nolan kopīgi radītu, new age stilā ieturētu instrumentālu skaņdarbu "Breathing", kurā atskan pirmo divu Nightingale albumu galvenā tēma. Secinājums: "I" ir neapšaubāmi interesants ieraksts, tomēr šaubos, vai šādu stilistisku pavērsienu bija gaidījuši šī projekta autoru fani.
P.S. Šī CD grāmatiņā atrodami visu Nightingale dziesmu vārdi - nudien dāsns solis pretī tiem, kas sūrojās, ka iepriekšējos divos albumos Dan Swano izruna ir grūti uztverama.

CLIVE NOLAN & OLIVER WAKEMAN

CD NOSAUKUMS: Jabberwocky
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 53'36"
PAMATSASTĀVS:
Clive Nolan - taustiņi, balss
Oliver Wakeman - taustiņi
Bob Catley - balss (Zēns)
James Plumridge - balss (Džabervoks)
Tracy Hitchings - balss (Meitene)
Paul Allison - balss (Koks)
Peter Banks - ģitāras
Tony Fernandez - bungas
Pete Gee - basģitāra
Ian Salmon - ģitāra, basģitāra
Jon Jeary - ģitāra
Rick Wakeman - teicējs
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Tik liela kalibra taustiņnieku apvienošanās kopīgā projektā garantē automātiskus panākumus. Tiesa, tētis Riks šajā konceptalbumā par Džabervoku (pēc Lūisa Kerola dzejolīša motīviem) pilda teicēja lomu, un viņam tas ir izdevies... nu, teiksim, samērā amizanti. Mūziku un vārdus sarakstījuši un visas taustiņinstrumentu partijas iespēlējuši Clive Nolan (no Arena un Pendragon, agrāk - Shadowland un Strangers On A Train) un Rika Veikmena dēls Olivers. Tomēr, kad albums ir noklausīts no viena gala līdz otram, šķiet, ka abu autoru potenciāls nav likts lietā par visiem simts procentiem. Jebšu to var uztvert kā komponēšanas iemaņu nepietiekamību (Olivera gadījumā), vai kā radošo ideju izsīkumu (Klaiva gadījumā). Pirmais gabals ("Overture") ar skaistu Peter Banks ģitāras solo ir maldinoši jauks, un to adekvāti nodziedājis bijušais Magnum vokālists Bob Catley. Nākamie trīs gabali - "Coming To Town", "Dangerous World" un "The Forest" - manī nespēj izsaukt neko vairāk kā ironisku smīnu. "Glimmer Of Light" izklausās tā, it kā būtu to dzirdējis desmitiem reižu Strangers On A Train albumos un Tracy Hitchings solo diskā (šī dziesma ir viņas solo numurs). Instrumentālais "Shadows" ir noteikti viens no pozitīvākajiem piemēriem šajā albumā, un tas nedaudz atgādina Rika Veikmena 70. gadu gabalus un dažu labu fragmentu no Arena albuma "The Cry" (1997). Nesmādējams skaņdarbs ir "Enlightenment", kurā līdervokālistu pienākumus dala Paul Allison un Bob Catley. Tikpat cerīgi sākas nākamais gabals ("Dancing Water"), taču to sabojā nevajadzīgi smaga sitamo instrumentu dunoņa, kas iestājas šīs dziesmas vidū. "Burgundy Rose" ir atslodzes dziesmiņa ar kaislīgi izpildītu vokāla partiju (Bob Catley). Tai seko roka gabals "The Mission" (arī Bob Catley solo numurs) - par spīti līdzībai ar n-tām Arena un Shadowland dziesmiņām šis gabals ienes zināmu svaigumu šajā diskā, turklāt īpašu uzslavu pelna Peter Banks ģitāras solo. Albuma noslēgums - pseidosimfoniskais skaņdarbs "Call To Arms" un epilogs ar pavisam "oriģinālu" nosaukumu "Finale" - ir puslīdz pieņemams. Secinājums: šis albums ir miets ar diviem zaļiem galiem un apsūnojušu vidu, tāpēc iesaku tam daudzmaz rūpīgi izskriet cauri, vēl atrodoties veikalā, lai nesanāk tā, ka esat neapdomīgi iztērējis bargu naudu, kādu par šo albumu prasa mūsu CD pārdevēji.


ERIK NORLANDER

CD NOSAUKUMS: Threshold
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 51'31"
PAMATSASTĀVS:
Erik Norlander - taustiņi
Don Schiff - basģitāra
Greg Ellis - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Taustiņinstrumentu virtuoza Erik Norlander albums "Threshold" ir simtprocentīgi instrumentāls ieraksts, kurā uzskatāmi demonstrētas sintezatoru iespējas. Tembrālā bagātība un dažādu skaņu trāpīgais pielietojums ir šī mūziķa galvenie trumpji, bez kuriem Erik Norlander sarakstītais materiāls izklausītos krietni pliekanāk. Lūdzu, nepārprotiet - mūzika nav pakārtota efektiem, bet gan otrādi. Runājot par Erik Norlander muzicēšanas stilu, tas visos aspektos atbilst apzīmējumam "progresīvais roks". Nav īpaši jāpiepūlas, lai sadzirdētu, ka neizdzēšamas pēdas uz šī mūziķa spēli atstājis varenais Keith Emerson (turklāt CD bukletā ir lasāmi viņa atzinības vārdi šim gados jaunākajam amata brālim). No astoņām kompozīcijām, kas iekļautas diskā "Threshold", īpaši vēlētos izcelt skaņdarbu "Critical Mass" piecās daļās un relaksējošo "Trantor Station". Tiesa, arī pārējiem skaņdarbiem nav nekādas vainas, tomēr dažviet jūtams aranžēšanas un komponēšanas iemaņu trūkums, jo īpaši ritmiskajā plāksnē. Nav taču par katru cenu jācenšas klausītājam ieskaidrot, ka, lūk, šī takts ir pagarināta par vienu vai divām astotdaļām - manuprāt, klausīties ir vēl interesantāk, ja šādas detaļas netiek pārlieku izceltas. Arī tēmas dažkārt ir visai bērnišķīgas (piemēram, titulgabalā un "Neuro Boogie"), bet, protams, tādas viegli uztvert jau pašā pirmajā klausīšanās reizē. Kopumā "Threshold" ir ausij tīkams albums un īpaši piemērots automašīnas vadīšanai dienā un naktī, pilsētā un laukos. Visbeidzot, šis albums ir arīdzan ieteicams kā topošiem, tā arī esošiem taustiņinstrumentālistiem.


NORTH STAR

CD NOSAUKUMS: Tempest
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Space Monster Optional Entertainment
GARUMS: 58'02"
PAMATSASTĀVS:
Dave Johnson - ģitāras, ģitāras sintezators, basģitāra, bungas
Glenn Leonard - bungas, dumbeks, taustiņi
Kevin Leonard - taustiņi, ērģeles, basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Lai gan North Star muzicē jau kopš 1976. gada, tās nosaukumu pamanīju tikai tajā dienā, kad saņēmu viņu albumu "Tempest". Neskaitot izlases, agrāk neizdotu ierakstu apkopojumu "Eclectricity" (1992) un viņu debijas EP "North Star" (1982), pēc maniem aprēķiniem "Tempest" sanāk ceturtais albums. Pareizi būsiet sapratuši - North Star ir grupa ar vēsturi un ar neapstrīdamu pieredzi. Pretēji ierakstiem, kas veikti laikā, kad grupas sastāvā muzicēja Joe Newnam (basģitāra, balss) un Ron Yanof (balss), "Tempest" ir simtprocentīgi instrumentāls albums, kurā gadu gaitā uzkrātās un pilnveidotās iemaņas dažādu instrumentu spēlē apliecina brāļi Glenn Leonard un Kevin Leonard, kā arī Dave Johnson. Viesmūziķa statusā (skaņdarbā "Raudra") ierakstā piedalījies arī Joe Newnam, kura rokās šoreiz nonākusi sītara. "Tempest" ir stilistiski daudzveidīgs un bagātīgs albums, kurā netrūkst jauku tēmu, noskaņu un eksperimentu ar mūsdienu tehnoloģijas sasniegumiem. Piemēram, titulgabals, kas novietots pašā sākumā, nosacīti atgādina 70. gadu Yes instrumentāciju, bet tā nav vienīgā norāde uz grupas aizraušanos ar progroka klasiku. Zināmas E.L.P. ietekmes saklausāmas skaņdarbos "Opus V", "Gettin' Gigue With It" (J. S. Baha "Franču svītas" attiecīgais fragments) un "Colossus", kuros būtiska loma iedalīta sintezatoriem. Pa vidu oriģinālkompozīcijām North Star pamanījušies izbrīvēt vietu jocīgai J. S. Baha "Prelude In C" interpretācijai, kas, taisnību sakot, cieš no mazliet neritmiskas spēles. Kopumā "Tempest" saturs ir relatīvi sarežģīts, un tam par iemeslu kalpo izvērstās kompozīcijas un aranžējumi. Ja nu gluži jāsaka, kas man nav gājis pie sirds šajā citādi nevainojamā albumā, tad tā ir skaņas režija, kuras dēļ cieš temperamentīgākie skaņdarbi "Tempest" un "Plastic Bombastic", taču ne tādā līmenī, lai mūzika kļūtu nebaudāma. Atliek vienīgi cerēt, ka nākamajā North Star albumā šīs nebūšanas būs likvidētas.