MIKE OLDFIELD

CD NOSAUKUMS: The Orchestral Tubular Bells
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records/Disky Communications
GARUMS: 51'04"
PAMATSASTĀVS:
David Bedford - Karaliskās Filharmonijas orķestra diriģents
Mike Oldfield - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Rokmūzikas pasaulē nav nemaz tik daudz tādu skaņdarbu kā leģendārais "Tubular Bells", kuru autors - Mike Oldfield - sāka rakstīt, kad viņam bija tikai septiņpadsmit gadu (!). Tas tika pabeigts trijos gados, un 1973. gadā, kad tas nāca klajā, tas ierindojās britu topa pirmajā vietā, bet čārtus neatstāja veselas 264 nedēļas (!). Protams, šādi panākumi stimulēja un iedrošināja autora ekskolēģi no grupas Kevin Ayers & The Whole World vārdā David Bedford sagatavot orķestrim partitūras un attiecīgi tās noaranžēt. Pats David Bedford jau tolaik bija kļuvis par avangarda komponistu, tāpēc arī viņa redzējums "Orchestral Tubular Bells" sakarā ir visai svaigs un pat neordinārs. Es būtu gatavs ziedot ļoti daudz, lai būtu par liecinieku šī albuma ieraksta procesam - manuprāt, orķestrim bija ko nopūlēties, un diemžēl šī nebūšana dažviet ir jūtama. (Atgādināšu, ka oriģinālā albumā vairāk nekā divdesmit instrumentus bija iespēlējis Mike Oldfield - skaidrs, ka autoram ir vienmēr labāk zināms, kam kā būtu jāskan.) Tie, kas pazīst 1973. gada albumu, orķestrētajā versijā saklausīs vairākas jaunas, daudz vērienīgākas iezīmes. David Bedford un Karaliskās Filharmonijas orķestris ir parūpējušies, lai šim monumentālajam darbam piešķirtu patiesi simfoniskas dimensijas, tāpēc iznākums lieliski noderētu par neatsveramu fonu, piemēram, Dž. R. R. Tolkīna literāro darbu studēšanai. Interesanti, ka pats Mike Oldfield šajā versijā spēlē pavisam īsu brīdi - viņa akustiskā un elektriskā ģitāra ieskanas tikai otrās daļas 19 minūtes beigās, pamīšus aizstājot vienai otru. Secinājums: ļoti skaists darbs, tomēr pieļauju iespēju, ka to sagremot būtu vieglāk tad, ja iepriekš ir dzirdēts oriģinālais 1973. gada albums (vai vismaz 1992. gada "Tubular Bells 2").


CD NOSAUKUMS: Hergest Ridge
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 40'14
PAMATSASTĀVS:
Mike Oldfield - ģitāras, timpāni, ērģeles, gongs,
mandolīna, zvaniņi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Hergest Ridge" ir multiinstrumentālista Mike Oldfield otrais albums, kas ievērības cienīgā veidā toreiz nobīdīja no britu topa 1. vietas tā paša mūziķa debiju "Tubular Bells" (1973). Kā tas izdevās? Šķiet, pateicoties jaunā mūziķa apskaužamajam gara lidojumam un prātam: "Hergest Ridge" uzbūve ir visai līdzīga debijas albumam, turklāt dažbrīd neuzkrītošā veidā izmantota arī "Tubular Bells" galvenā tēma, taču materiāls ir vieglāk uztverams un vienkāršākie fragmenti paliek galvā jau pēc pirmās noklausīšanās. Tāpat kā iepriekš Mike Oldfield spēlē veselu plejādi instrumentu, bet mani vienmēr visvairāk ir saistījusi viņa ģitāras spēle un individuālā skaņa, kas simtprocentīgi atbilst viņa lieliskajai melodijas izjūtai. "Hergest Ridge" ierakstā piedalījušies divi obojisti (June Whiting un Lindsey Cooper), trompetists (Ted Hobart), sitaminstrumentālists (Chili Charles), divas vokālistes (Clodagh Simmonds un Sally Oldfield), kā arī koris un stīgu ansamblis diriģenta David Bedford vadībā. Protams, piesaistot viesmūziķus, Mike Oldfield ir izdevies uzrakstīt vēl vienu neaizmirstamu lappusi ne vien savas jaunrades, bet arī pasaules rokmūzikas vēstures grāmatā. Tomēr nevarētu sacīt, ka šim albumam nav nosacīti vājāku vietu - manuprāt, gandrīz līdz apnikumam ilgi apspēlēta visnotaļ rutinētā ģitāras/basģitāras tēma "Hergest Ridge" otrajā daļā, taču tā seko, iespējams, šī albuma visinteresantākajam fragmentam, kur taustiņinstrumenti tīšuprāt (?) iespēlēti šaušalīgi klibā veidā (pieļauju, ka tas varētu atstāt graujošu iespaidu uz nesagatavotu klausītāju psihi). Bet, kā jau sacīju, galvenais noteicējs šajā kopumā fenomenālajā ierakstā ir melodija un aranžējumi, kas ir saglabājušies par raksturīgāko Mike Oldfield firmas zīmi līdz pat mūsdienām. Secinājums: ļoti veiksmīgs ieraksts, kas domāts ikvienam simfonisku dimensiju rokmūzikas cienītājam.


CD NOSAUKUMS: Original Film Soundtrack "The Killing Fields"
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 38'36"
PAMATSASTĀVS:
Mike Oldfield - ģitāras, sintezatori, programmēšana
Eberhard Schoener - orķestra un zēnu kora diriģents
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Šis disks nav nekas cits kā Mike Oldfield mūzika režisora Rolanda Jofes mākslas filmai "The Killing Fields", kurā atainotas Vjetnamas kara šausmas. Muzikālais materiāls pilnībā atbilst filmas saturam, tāpēc pietiek ar tām dažām fotogrāfijām uz diska vāciņa un septiņpadsmit gabaliem, lai labi varētu iztēloties, kam vienā vai citā brīdī jānotiek uz ekrāna. Līdzās Mike Oldfield mūzikai šajā diskā ir divi David Bedford (viņš arī aranžējis Bavārijas valsts operas orķestri un Tölzer zēnu kori) radīti efektu iespraudumi ("The Year Zero") un Francisco Tarrega sarakstītās "Etude" jauna versija, kas pavisam optimistiskā veidā pilda šī skaņu albuma epiloga funkcijas. "The Killing Fields" mūziku palīdzējuši ierakstīt Austrumu sitamo instrumentu speciālists Preston Heyman (gabalā "Blood Sucking") un Morris Pert (sitamie instrumenti gabalā "Etude"). Albuma pamatā ir ļoti skaista pamattēma, kas atkārtojas vairākkārt mainītā izpildījumā. Līdzās pamattēmai te atrodama Mike Oldfield niekošanās ar tā laika jauninājumu mūzikas ierakstu tehnoloģijā, proti, Fairlight Computer. Pateicoties šai ierīcei, panākti ļoti interesanti efekti, kas bagātina albuma muzikālā satura noskaņu pasauli (brīžos, kad tiek lietots šis agregāts kombinācijā ar dažādiem sintezatoriem, Mike Oldfield nudien atstāj avangarda vai vismaz ambient komponista iespaidu). Kopumā mūzika filmai "The Killing Fields" nav uzskatāma par tradicionālu Mike Oldfield darbu, kaut gan tajā netrūkst vienīgi viņam raksturīgo intonāciju. Filmu mūzikas cienītājiem šis disks ir jādabū kā ēst, bet Mike Oldfield faniem jāņem vērā, ka tajā gaužām reti ir pielietotas ģitāras - šī ģēnija pamatinstrumenta.


CD NOSAUKUMS: Amarok
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 60'04"
PAMATSASTĀVS:
Mike Oldfield - instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

80. gadi nodarīja zināmu skādi pat tāda kalibra mūziķim kā Mike Oldfield, tāpēc droši vien nekļūdīšos sacīdams, ka pēc diezgan šķebinošā "Earth Moving" vairums šī ģēnija fanu negaidīja neko līdzīgu stundu garajam skaņdarbam "Amarok". Tas ir vēl viens šī mūziķa neizsmeļamā talanta apliecinājums, un to ir interesanti klausīties kaut vai vairākas reizes dienā (tam gan vajadzīgs laiks, jo vismaz man nav ne mazākās vēlēšanās nospiest "stop" pogu skaņdarba vidū, ja kādam labpatiktos mani iztraucēt šīs fantastiskās mūzikas baudīšanā). Ierakstā palīdzējuši četri viesmūziķi (viņu pārziņā ir pārsvarā balsis un pūšamie instrumenti) un bariņš Āfrikas pamatiedzīvotāju. "Amarok" var droši salīdzināt ar interesantu grāmatu, kur laiku pa laikam kaut kas notiek, taču, lai to pilnībā izbaudītu, nepieciešama liela uzmanība. Līdz ar to fonam šis ieraksts laikam nederēs (ja nu vienīgi Mike Oldfield fanu sabiedrībā). Tāpat kā šī mūziķa pazīstamākais skaņdarbs "Tubular Bells" (1973) arī "Amarok" ir balstīts uz dažām brīnišķīgām, labi pārdomātām tēmām, kuras laiku pa laikam tiek atkārtotas, pielietojot atšķirīgus instrumentus vai to tembrus (zinātājiem vairs nav jāsaka, cik dažādi mēdz skanēt Mike Oldfield ģitāra). Protams, albumā "Amarok" Mike Oldfield nav izticis bez vairākiem īpaši iedarbīgiem skaņas efektiem, kas liktu acumirklī nosirmot ikvienam, kas par šī mūziķa radošo virsotni uzskata nevainīgās tralalā dziesmiņas "Moonlight Shadow", "Islands" vai "To France". Domājams, "Amarok" vērtību vislabāk apzinātos Mike Oldfield 70. gadu šedevru cienītāji (dažviet saklausāmas vairāk vai mazāk netiešas atsauces uz "Tubular Bells"). Citiem vārdiem sakot, diskam "Amarok" piemīt šādas nozīmīgas īpašības: perfekts aranžējums, izcila skaņas režija, līdz vissīkākajai detaļai pārdomāta kompozīcija un ārkārtīgi smalks (brīžiem virtuozs) izpildījums. Šim diskam jābūt katrā mājā, kur godā tiek turēta intelektuāla un emocionāla mūzika.


CD NOSAUKUMS: Voyager
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: WEA Records
GARUMS: 58'33
PAMATSASTĀVS:
Mike Oldfield - instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Disks "Voyager" ir uzskatāms par ūnikumu Mike Oldfield radošajā darbībā. Lai gan folkmūzikas iezīmes saklausāmas vairākos viņa agrāko laiku albumos, šis ieraksts ir pilnībā veltīts ķeltiskai mūzikai. Mike Oldfield šo albumu palīdzējuši ierakstīt vairāki viesmūziķi (pārsvarā tautas mūzikas instrumentu speciālisti), to skaitā koris London Voices un Londonas Simfoniskais orķestris. Līdzās pieciem tradicionāliem folkmūzikas gabaliem te atrodamas četras Mike Oldfield oriģinālkompozīcijas (stilistiski līdzīgas attiecīgajiem tautas meldiņiem) un Bieito Romero skaņdarbs "The Song Of The Sun". Tomēr, raugoties no muzikālā viedokļa, nevarētu sacīt, ka "Voyager" būtu pārlieku oriģināls ieraksts. Aranžējumi ir visai vienkārši, bet gaumīgi, Mike Oldfield ģitārspēle - kā parasti brīva un jauka, taču viss materiāls kopumā atstāj visai garlaicīgu iespaidu. Domājams, ka "Voyager" būtu daudz bālāks, ja tajā nebūtu jau pieminētās kompozīcijas "The Song Of The Sun", filozofiski mierīgā oriģinālskaņdarba "Wild Goose Flaps Its Wings" un monumentālā 12 minūšu garā opusa "Mont St Michel" ar visu orķestri (manuprāt, tieši pēdējais ir visa albuma cenas vērtībā). Secinājums: pieļauju, ka "Voyager" izraisītu pamatotas simpātijas skaistas, mierīgas, instrumentālas folkmūzikas piekritēju vidū, taču diez vai tas piesaistītu to Mike Oldfield radošā ģēnija apbrīnotāju uzmanību, kas visaugstāk vērtē viņa 70. gadu albumus, vareno "Five Miles Out" (1982) un "Amarok" (1990).


CD NOSAUKUMS: Tubular Bells III
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: WEA Records
GARUMS: 46'36"
PAMATSASTĀVS:
Mike Oldfield - instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Dienu, kad dienasgaismu ieraudzīja Mike Oldfield izcilā skaņdarba "Tubular Bells" oriģinālā versija, no 1998. gada rudens šķir 25 gadi. Pa šo laiku šis komponists un multiinstrumentālists ir vairākkārt pakavējies nostaļģijā, iepinot pa kādai "Tubular Bells" taktij vēlāko laiku diskos (piemēram, "Crisis"). 90. gados šī nostaļģija jau ir kļuvusi par zināmu tradīciju - 1992. gadā pēc komerciāli neienesīgā, bet ģeniālā diska "Amarok", Mike Oldfield ierakstīja disku "Tubular Bells 2" (muzikālā ziņā atšķirību starp oriģinālu un šo skaņdarba versiju ir visai maz). Sešus gadus vēlāk pasaulē ieradās disks "Tubular Bells III", kura sākums maldinoši liek saprast, ka arī šoreiz Mike Oldfield nav parūpējies par jaunām skaņām vecā skaņdarbā (ja neskaita programmētos sitamos instrumentus). Taču, mainoties dziesmu kārtas numuriem uz disku atskaņotāja displeja, kļūst skaidrs, ka praktiski viss sākotnējais "Tubular Bells" materiāls ir papildināts un pārstrādāts no jauna, turklāt atbilstoši mūsdienu prasībām - šeit atrodams kaut kas attāli radniecīgs modernajai deju mūzikai ("The Source Of Secrets", "Secrets"), neuzmācīgs roks ("Outcast"), new age ("The Inner Child", "Moonwatch") un pat ambient ("The Watchful Eye" un dažviet citos fragmentos) mūzikas atblāzmas. Īpašu uzslavu pelna komponista ideja pievienot ausij tīkamas sieviešu balsis vairākos skaņdarba fragmentos, piemēram, "The Inner Child" un brīnišķīgajā Latvijas radioviļņu ledlauzī "Man In The Rain" (to iedziedājusi kāda dāma vārdā Cara). Viens no maniem šī albuma favorītiem ir skaņdarbs "The Top Of The Morning" ar skaistu klavieru tēmu (otrs ir grandiozais fināls "Far Above The Clouds"). Kopumā "Tubular Bells III" ir viens no veiksmīgākajiem Mike Oldfield 90. gadu albumiem (tomēr šī versija nav tik spēcīga, cik par 25 gadiem vecākais oriģinālieraksts), tāpēc tas ieteicams ikvienam šī progresīvā mūziķa jaunrades cienītājam.

ONE SHOT

CD NOSAUKUMS: Vendredi 13
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Soleil Zeuhl
GARUMS: 63'26"
PAMATSASTĀVS:
Emmanuel Borghi - taustiņi
James MacGaw - ģitāra
Daniel Jeand'heur - bungas
Philippe Bussonet - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10
WEBLAPA:
http://www.mujazz.com/

Parasti grupas izdod koncertalbumus pēc tam, kad pūrā sakrājies prāvs bars studijas albumu. One Shot gadījumā tas tā nav, jo grupai, kurā muzicē trīs pašreizējie Magma dalībnieki (Borghi, MacGaw, Bussonet), iepriekš bijis tikai viens, proti, grupas vārdā nosauktais debijas albums, kas dienas gaismu ieraudzīja 1999. gadā un kurš līdz šim nav nonācis manā rīcībā. Spriežot pēc skaņdarbu nosaukumiem, "Vendredi 13" nav nevienas kompozīcijas no One Shot pirmā albuma. Magma diskogrāfiju es diemžēl nepārzinu, tāpēc var gadīties, ka šajā koncertalbumā ietilpst kāds šīs leģendārās un oriģinālās grupas opuss; šo varbūtību pastiprina fakts, ka bundzinieks Daniel Jeand'heur ir no grupas Don't Die, kuras repertuārs sastāv no Magma kompozīcijām. "Vendredi 13" iekļautais materiāls ir simtprocentīgi instrumentāls un tas skaidri demonstrē mūziķu augsti profesionālo varējumu. Stilistiskā ziņā One Shot spēlētā mūzika pieder fusion un džezroka lauciņam. 2001. gada 13. aprīlī Makonas pilsētā (Francija) tapušā koncertieraksta kvalitāte ir ļoti augstā līmenī, bet, manuprāt, vislielākais trumpis šajā One Shot albumā ir milzīgā enerģija, un šī efekta sasniegšanai, izrādās, nemaz nav vajadzīga visa grupa! Pilnīgi pietiek ar ritmiķu stabilo, piesātināto pavadījumu un Emmanuel Borghi elektriskajām klavierēm (Fender Rhodes) tam visam pa virsu. Par spīti visnotaļ pozitīvajam iespaidam, man tomēr nedaudz traucē divas nianses: ģitāras un basģitāras tembrs (abi attiecīgie mūziķi, protams, ir izcili sava darba darītāji), kas kopā ar Fender Rhodes neaso skanējumu rada pārāk nogurdinošu kopējo skaņas buķeti, lai nesagatavots klausītājs varētu vienā elpas vilcienā noklausīties šo 63 minūtes garo disku. Tiesa gan, šo nebūšanu varētu nepamanīt, pateicoties interesantajām izvērstajām tēmām skaņdarbos "Urm" un "I Had A Dream" (tam ir divas daļas), kaut arī pārējos trijos uzbūve ir apmēram šāda: ievads - tēma - solo - solo - solo - tēma/atkāpe - solo - solo - solo - koda. Līdz ar to šī One Shot albuma liktenis varētu būt vislielākajā mērā atkarīgs no attiecīgā mūzikas stila ierakstu kolekcionāriem un mūziķiem, kas prot novērtēt talantus, kas vēl nav pārdoti lētai komercijai. Ja pieskaitāt sevi pie kādas no šīm divām ļaužu grupām, mēģiniet sadzīt pēdas šim albumam internetā, jo Latvijas mūzikas tirgū diez vai tas parādīsies. Protams, visiem zināmu iemeslu dēļ…


MARTIN ORFORD

CD NOSAUKUMS: Classical Music And Popular Songs
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 49'21"
PAMATSASTĀVS:
Martin Orford -- taustiņi, balss, flauta, mandolīna, ģitāra
John Jowitt - - basģitāra
Steve Christey - bungas
Gary Chandler - ģitāras
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Nē, "Classical Music And Popular Songs" nav kārtējais Jadis albums, kaut arī visu četru šīs grupas mūziķu spēle ir dzirdama gandrīz viscaur izdevniecības Giant Electric Pea dibinātāja un šefa, progrokeru IQ un tikko pieminētās grupas taustiņnieka Martin Orford solo debijā. Uzreiz jāpiebilst, ka albuma nosaukums ir visai maldinošs: varētu gan teikt, ka klasisko mūziku šajā ierakstā pārstāv divi klavieru solo numuri, taču kaut kur izpalikušas popdziesmiņas tradicionālā izpratnē... Lai gan CD grāmatiņā nav dziesmu vārdu (Martin Orford izceļas ar viegli saprotamu dikciju), tajā ir kāda cita ne mazāk vērtīga informācija - interesanti autora skaidrojumi par katru kompozīciju, kas palīdz labāk izprast šī daudzšķautņainā skaņu materiāla saturu. "Classical Music And Popular Songs" izceļas tajā ziņā vien, ka tā ir arī vokālista Martin Orford lielā debija, un ar šiem pienākumiem viņš tiek galā visnotaļ pieklājīgā, britiski atturīgā manierē. Tiesa, divos gabalos pieaicināti viesvokālisti - pazīstamais progroka veterāns John Wetton (AORiskajā "A Part Of Me") un IQ dziedonis Peter Nicholls dziesmā "The Overload", kas kopā ar buņģieri Paul Cook padara šī skaņdarba skanējumu stipri līdzīgu savai grupai. No desmit šajā diskā atrodamajiem gabaliem pieci ir instrumentāli skaņdarbi, kuru dēļ vien ir vērts šķirties no desmit latiem, kas vajadzīgi, lai šis ieraksts nonāktu jūsu rīcībā. Ar šiem pieciem gabaliem Martin Orford vēlreiz apliecina, ka viņa stiprākā puse ir instrumentālu skaņdarbu komponēšana un melodijas izjūta. Ne velti "Classical Music And Popular Songs" izskaņā ir divi brīnišķīgi, izteikti melodiski instrumentāli opusi - kolosālais klavieru solo numurs "Tatras" un ārkārtīgi sirsnīgais "Evensong" ar lielisku Gary Chandler ģitāras spēli. Kvalitātes ziņā šiem diviem skaņdarbiem noteikti līdzinās vēl 70. gados tapušais "Fusion", kura ierakstā piedalījies IQ ģitārists Mike Holmes. No dziesmām, manuprāt, visvairāk izceļas John Wetton iedziedātais "A Part Of Me" un diska pirmais gabals "The Field Of Fallen Angels" (pārsvarā neregulārā taktsmērā!). Secinājums: "Classical Music And Popular Songs" varētu kalpot kā ceļvedis tiem, kas par visām varēm vēlas noskaidrot, kuru ideju autors IQ un Jadis mūzikā ir Martin Orford. Tomēr, neraugoties uz likumsakarīgām līdzībām ar pieminētajiem progroka kolektīviem, šis ir pietiekami interesants ieraksts, lai tas laiku pa laikam atrastos ikviena melodiskas un inteliģentas rokmūzikas cienītāja CD atskaņotājā.


OPETH

CD NOSAUKUMS: Blackwater Park
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Koch Records
GARUMS: 67'09"
PAMATSASTĀVS:
Mikael Akerfeldt - balss, ģitāras
Peter Lindgren - ģitāras
Martin Lopez - bungas
Martin Mendez - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Šīs lapas saimnieks Uldis "Imaliņš" uzvandīja manī interesi par zviedru metālistu formējumu Opeth, piešķirdams viņu ierakstiem neparasti augstas atzīmes. Un tad vēl kas cits - "Blackwater Park" līdzproducents ir viens no maniem pēdējo gadu elkiem, proti, ietekmīgais Porcupine Tree un citu projektu pārstāvis Steven Wilson (šajā albumā viņš dažviet iespēlējis ģitāru un klavieres, kā arī uzdziedājis). Kādā intervijā viņš izteicās, ka viņam no laika gala patīkot ekstrēms metāls un ka ar Opeth esot bijis ļoti viegli strādāt, jo viņiem visa mūzika esot jau bijusi gatava, kad viņš iesaistījies šajā projektā. Tas ir visai ticami, jo no tradicionālām Steven Wilson muzikālām izpausmēm šeit nav ne smakas, ja nu vienīgi psychedelic noskaņas dikti metāliskā piegājienā un tīrā vokāla meldiņi. Te nu der atgādināt, ka Opeth ir lieli Porcupine Tree fani, tomēr par smagāku šīs grupas atdarinājumu "Blackwater Park" neliecina ne mirkli. Mikael Akerfeldt dziedāšanas (tradicionālā izpratnē) maniere ir attāli radniecīga Steven Wilson vokālajam sniegumam, taču tā veido apmēram pusi no kopējā balss pielietojuma - otra puse ir zema nāviniekiem tipiska rūkšana, kas mani un, domājams, vairumu citu mūzikas zinātāju jau sen nepārsteidz. Žēl, jo mani nespēj pārsteigt un citādi saistīt arī Opeth mūzika: perfekti nospēlēts death metal, kas ierāmēts astoņos padrūmos un pārsvarā garos gabalos. Vienīgais - nebūt ne mazsvarīgs - pluss ir tīro vokālu pielietojums pa virsu nesaudzējoši smagiem rifiem. Ak tā, ir pat viens negaidīti mīlīgs gabals ("Harvest") ar akustisko ģitāru pavadījumu, taču noskaņas ziņā tas ne ar ko neatšķiras no pārējā materiāla. Nevarētu gluži sacīt, ka Opeth piedāvājums ir tipisks plašajai nāvinieku saimei, un par to paldies ģitāristiem, kas līdzās ierastajai rifošanai dažkārt spēj radīt diezgan interesantus akordu salikumus (piemēram, manuprāt, visveiksmīgākajā šī albuma skaņdarbā "Bleak", kas piedevām vēl izceļas ar lipīgu piedziedājuma meldiņu). Tomēr kopumā es šaubos, vai "Blackwater Park" jebkad kļūs par vienu no manis visbiežāk klausītajiem ierakstiem...