PALEY'S WATCH

CD NOSAUKUMS: November
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Plankton Records
GARUMS: 71'44"
PAMATSASTĀVS:
Duncan Parsons - bungas, ģitāra, mandolīna, taustiņi, programmēšana, balss
Marianne Velvart - balss, ģitāra
Marc Catley - ģitāras, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ģitārista/dziedātāja Marc Catley izveidotās grupas Paley's Watch albums "November" ir noteikti viens no interesantākajiem britu kristīgā progroka piemēriem. Šim ierakstam ir konceptuāla jēga - tajā aplūkoti dažu sabiedrības indivīdu dzīves fragmenti novembra mēnesī. Tiesa, progresīvais roks ir pirmais jēdziens, kas nāk prātā, cenšoties apzīmēt Paley's Watch netradicionālo muzicēšanas virzienu. Tā kā līdzās Marc Catley klasiskajai ģitārai un Duncan Parsons mandolīnai ierakstā itin bieži dzirdama vijolnieka Simon Evans un Damaris Schultz (čells, flauta, balss) spēle, kopējais skanējums ir lielā mērā akustisks. Būtu netaisnīgi nepieminēt Clive Davenport darbu, kurš šajā diskā iespēlējis elektriskās ģitāras solo un kopā ar Duncan Parsons gādājis par skaņu. Paley's Watch seja ir ungāru izcelsmes dziedātāja Marianne Velvart, kuras sniegums jauki kontrastē ar grupas vīriešu akadēmisko dziedāšanas manieri. Kompozīcijas ziņā "November" ir angliski atturīgs (dažbrīd pat pārlieku), un pieļauju, ka nepacietīgākiem klausītājiem šī diska baudīšana varētu izvērsties par nopietnu pārbaudījumu (pie tam dziesmu skanēšanas ilgums svārstās no sešām līdz vienpadsmit minūtēm). Vēl nopietnāku to darītu visai amatieriskā skaņu režija - par brīnumu ar akustiskiem instrumentiem viss ir vislabākajā kārtībā, taču, piemēram, fūzētā elektriskā ģitāra un bungas atgādina dažas labas latviešu rokgrupas 80. gadu sākumā. Protams, šī īpašība nenāk par labu kopējam diska iespaidam, tomēr visnotaļ oriģinālā Paley's Watch muzikālā doma ir tik interesanta, ka pieļāvīgākie un intelektuālākie klausītāji būtu gatavi acumirklī piedot šo nebūšanu. Kopumā "November" uzskatu par patstāvīgu darbu, kuram grūti atrast līdzinieku (izņemot dažus citus Marc Catley projektus).

PALLAS

CD NOSAUKUMS: Beat The Drum
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 71'34"
PAMATSASTĀVS:
Alan Reed - balss
Graeme Murray - basģitāra, basa pedāļi
Niall Mathewson - ģitāras
Ronnie Brown - taustiņi
Colin Fraser - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Skotu grupa Pallas ir vieni no britu neoprogresīvā roka pionieriem, kas sevi skaņuplates "Arrive Alive" (tieši tā - tas bija koncertalbums!) formātā pieteica vēl pirms Marillion, IQ un Twelfth Night, tas ir, tālajā 1981. gadā. Kopš tā laika bija pagājuši 17 gadi, kad grupa vēlreiz sanāca kopā un laida klajā daudzu kritiķu gandrīz vai debesīs celto albumu "Beat The Drum". Protams, nedrīkst noliegt, ka "Beat The Drum" ir jauks atgriešanās albums, taču nelaime tāda, ka grupas prombūtnes laikā progresīvās rokmūzikas pasaulē daudz kas ir mainījies. Progrokeri jau ir izlepuši tik tālu, ka viņiem vairs varētu nepietikt ar mīlīgiem, mazliet skumīgiem dungāmeldiņiem uz regulāra taktsmēra fona, kuru veido stabils ritmiskais un ģitāras/taustiņinstrumentu harmoniskais pamats. Varat neticēt, ja es sacīšu, ka atsevišķos gadījumos pietiek ar to pašu. Pallas zina, ko dara, un viņi to dara labi. Neesmu īpašs Alan Reed balss tembra cienītājs, taču savus pienākumus viņš pilda neapšaubāmi profesionāli. Īpaši vēlētos izcelt basista Graeme Murray un ģitārista Niall Mathewson individuālo sniegumu - šie divi mūziķi un producenti līdzās Alan Reed balsij veido Pallas skanējuma seju. Muzikālais materiāls ir visai monolīts - katra no 11 dziesmām lieliski noderētu par šī albuma vizītkarti, un tās lieliski papildina viena otru, veidojot teju vai monumentālu skaņdarbu kopumu. Līdzās roķīgākiem gabaliem ("Call To Arms", "Hide And Seek", "Man Of Principle") atrodamas filozofiskāka rakstura kompozīcijas (titulskaņdarbs, "Insomniac", "Ghosts", "Wilderness Years", "Fragments Of The Sun"), kā arī tikko samanāmām funk nokrāsām papildinātais "All Or Nothing" un divas ļoti skaistas, mazliet sentimentālas balādes ("Spirits" un "Blood And Roses"), kurās izceļas taustiņnieks Ronnie Brown. Ja nu man vajadzētu izvēlēties kādu gabalu, piemēram, savam radio raidījumam, tad tas būtu "Ghosts" vai brīnišķīgais epilogs "Fragments Of The Sun" - manuprāt, visinteresantākie skaņdarbi šajā albumā. Tomēr kopumā "Beat The Drum" atstāj samērā nogurdinošu iespaidu, taču pilnīgi iespējams, ka šo Latvijā mazāk pazīstamās neoprogresīvā roka grupas albumu kā gardu augli nobaudītu klasiskā Marillion un IQ, kā arī dažs labs 80. gadu Rush jaunrades cienītājs. Eksperimentu un īpašu oriģinalitātes pazīmju meklētājiem silti iesaku paraudzīties citā virzienā...


CD NOSAUKUMS: The Cross And The Crucible
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 63'36"
PAMATSASTĀVS:
Alan Reed - balss, ģitāra
Graeme Murray - basģitāra, basa pedāļi
Niall Mathewson - ģitāras, tamburīns
Ronnie Brown - taustiņi
Colin Fraser - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Lai arī nebiju stāvā sajūsmā par neoproga veterānu Pallas atgriešanās albumu "Beat The Drum" (1998), ar zināmu interesi iegādājos viņu jaunāko veikumu "The Cross & The Crucible". Piemēram, Dutch Progressive Rock Pages šo albumu novērtējuši ar atzīmi 10 (no 10), bet ar šādu atzinību minētā medija kritiķi nemētājas pa labi un pa kreisi. Izrādās, ka tā nav nejaušība… Albumu producējis tas pats tandēms, kura uzraudzībā noritēja "Beat The Drum" ieraksts, proti, grupas mūziķi Graeme Murray un Niall Mathewson, taču "The Cross & The Crucible" skanējums ir daudz košāks. Būtu grūti iedomāties šī Pallas albuma mūziku citādā skaņu režijā, - tā ir krāšņa, izteiksmīga, emocionāla, bagātīga un intelektuāla. Vārdu sakot, šim albumam piemīt visi parametri, kas bija pietrūkuši "Beat The Drum". Pat ne pārāk spēcīgais Alan Reed vokāls šķiet savā vietā! Viens no šī albuma lielajiem trumpjiem ir labi pārdomātā kompozīcija, kas ļauj to uzskatīt par darbu ar vienotu koncepciju. Vismaz šajā virzienā norāda visnotaļ tiešie un dzēlīgie dziesmu vārdi, kas lielā mērā veltīti Dievam un reliģijai kara, citu neģēlību un zinātnes pretstatā. Tad no šiem pārdomu pilniem skaņdarbiem iznirst brīnišķīgs, optimistisks epilogs ar nosaukumu "Celebration!", kuras gaišā, himniskā nobeiguma tēma sit pušu visus ierūsējušos neoproga rāmjus. Var jau gadīties, ka eksperimentālākas mūzikas cienītājiem "The Cross & The Crucible" neliktos kaut kas sevišķs, taču esmu spiests atzīt, ka šis ir visveiksmīgākais neoproga albums kopš IQ "Subterranea" (1997). Ar "The Cross & The Crucible" Pallas ir pacēluši neoproga latiņu vismaz pāris atzīmju augstāk, tāpēc būs interesanti pavērot, vai šai grupai izdosies to pārvarēt, rakstot nākamo albumu. Pieļauju, ka šis varētu kļūt par daudzu progroka pazinēju gada albumu nr. 1, tāpēc būtu vērts ar šo albumu iepazīties ikvienam, kas ciena filozofisku un melodisku mūziku.


PANGAEA

CD NOSAUKUMS: Promo 2001
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Angular Records
GARUMS: 23'35"
PAMATSASTĀVS:
Andi Schenck - bungas
Maurice Bettaglio - basģitāra
Steven Osborn - balss
Scott Draughon - ģitāras
Corey Schenck - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Laižot klajā šo četru gabalu popularitātes veicināšanas jeb promo ierakstu, pretenciozais jeņķu progroka kolektīvs Pangaea pieteica pasaulei sava ceturtā ilgspēlējošā CD "A Time And A Place" iznākšanas tuvošanos. Domājams, ka šis promo disks sniedz pietiekamu ieskatu, lai katrs varētu secināt, vai ar šīs grupas albumiem ir vērts iepazīties tuvāk. Pangaea ir neapšaubāmi profesionāls ansamblis - pretējā gadījumā ar viņiem nebūtu ķēpājies producents Robert Berry. Diemžēl šajā sadarbībā, šķiet, ir noslīkusi grupas identitāte, ja vien tāda jebkad ir bijusi (manā rīcībā šis ir vienīgais Pangaea ieraksts): gandrīz viss materiāls, īpaši vokāla meldiņi un dziedātāja Steven Osborn balss tembrs, atgādina Robert Berry solo darbību. Promo CD satilpinātas četras labi uzrakstītas, noaranžētas un producētas dziesmiņas, kuras var droši pieskaitīt komerciālā progroka klāstam. Pirmais gabals "Something Happened Yesterday" varētu kļūt par potenciālu radiohitu amerikāņu FM stacijās, ja vien noīsinātu jauko, floidisko ģitāras solo dziesmas beigās. Nākamais gabals "Myth" ir nedaudz interesantāks, pateicoties mazāk tradicionālai uzbūvei. No šiem četriem skaņdarbiem manu uzmanību visvairāk saista "The Panther" - mierīgs, mazliet aziātisks sākums noved pie masīva sitamo instrumentu uzbrukuma. Šis promo materiāls beidzas ar vienu no visšausmīgākajām progroka dziesmām (tāpēc apzīmējums "progroks" nav īsti vietā), kādas man nācies dzirdēt, proti, divdaļīgo "The Human Condition". Ja vēl pirmā daļa "One Man" iekļaujas kaut kādos saprāta rāmjos, tad otrā - "Anthem (One World)" - ir banalitātes kalngals. Man ne pavisam nav skaidrs, ko Pangaea ir gribējuši pateikt ar šo opusu; katrā ziņā tas nekādi nesaistās kopā ar iepriekšējām trim dziesmām, jo īpaši galīgi vecmodīgā otrā daļa, kuru var uzskatīt par draudzīgu uzsitienu pa plecu Bon Jovi. Galu galā nevarētu sacīt, ka šis promo disks manī būtu izraisījis pārlieku ziņkāri par gaidāmo albumu "A Time And A Place", taču pieļauju, ka Pangaea varētu piesaistīt daudzu melodiskā progroka cienītāju uzmanību.


VANGELIS PAPATHANASSIOU

CD NOSAUKUMS: Earth
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Grieķija
IZDEVĒJS: Vertigo Records
GARUMS: 39'16"
PAMATSASTĀVS:
Vangelis O. Papathanassiou - taustiņi, sitamie instrumenti, tablas, flauta, balss
Argiris Kolouris - ģitāras, flauta, balss
Robert Fitoussi - basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc tam, kad grupas Aphrodite's Child mūziķi pašķīrās kur kurais, tās šefs Vangelis Papathanassiou turpināja ceļojumu mūzikas pasaulē kā solo mākslinieks. "Earth" ir viņa trešais solo darbs, un tā ierakstā piedalījies Aphrodite's Child ģitārists Argiris Koulouris, kā arī Robert Fitoussi, kurš 80. gados salauza apmēram 3,768 miljonu padsmitnieču sirdis ar savām dziesmelēm par vārdiem, kas nenāk viegli, meiteni, kas esot šī mākslinieka dziesma, un sīrupainu lūgumu pacelt telefona klausuli. Salīdzinājumā ar Aphrodite's Child klasisko disku "666" (1971) albumā "Earth" Vangelis Papathanassiou ir radījis pirmajā mirklī šķietami netveramu mūziku. Tā uzbudinošais, roķīgais ievads "Come On" ir aplam maldinošs, jo jau nākamais, mierīgi plūstošais, gandrīz sirreālistiskais gabals "We Were All Uprooted" ar smalku Richelle Dassin dzeju (to ierunājis Warren Shapovitch) vēstī, ka klausītāju sagaida daži pārsteigumi. Līdzīgu noskaņu rada "Sunny Earth", kas visos aspektos saka priekšā, ka Vangelis ir grieķis. Viens no maniem favorītiem šajā albumā ir vienīgais Argiris Koulouris skaņdarbs šajā albumā "He-O", kurā (līdzīgi iepriekšējiem diviem) vislielākā nozīme ir akustiskiem instrumentiem, taču būtiska loma ir piešķirta arī lieliskam Robert Fitoussi vokālajam sniegumam. "Ritual" stilistiskā ziņā atgādina etniskākos momentus no Aphrodite's Child albuma "666". Divas skaistas dziesmas šī vārda tradicionālā izpratnē ("Let It Happen" un "My Face In The Rain") šķir apmēram minūti garš pildījums "The City", bet diska izskaņai sagatavo cits interesants, akustisks gabals ar nosaukumu "Watch Out". "Earth" epilogs ir brīnišķīgā, nedaudz sentimentālā kompozīcija "A Song", kas nesagatavotu klausītāju varētu novest līdz pat aizkustinājuma asarām (lai tas notiktu, vēlams zināt angļu valodu - tieši tik spēcīgas ir Richelle Dassin dzejas rindas!). Secinājums: lai gan "Earth" nav tik monumentāls darbs, cik Aphrodite's Child albums "666", šis disks ir ieteicams noskaņām bagātas, etniskas, pārsvarā akustiskas mūzikas (bez priedēkļa "rok") cienītājiem.

PAYNE'S GRAY

CD NOSAUKUMS: Kadath Decoded
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Grau Records
GARUMS: 67'14"
PAMATSASTĀVS:
Daniel Herrmann - bungas, sitamie instrumenti, ģitāra
Jan Schroder - ģitāras, flauta
Tomek Turek - klavieres, sintezatori
Haluk Balikci - balss
Hagen Schmidt - balss
Martin Mannhardt - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Par vienu no savdabīgākajiem kontinentālās Eiropas progresīvās rokmūzikas ierakstiem 90. gados, manuprāt, ir uzskatāms Payne's Gray albums "Kadath Decoded", kura autori uzskatāmi pierāda, cik daudz dažādu mūzikas stilu spēj pastāvēt līdzās viena diska ietvaros. Skaistiem divbalsīgiem baroka dziedājumiem uz vieglas instrumentācijas fona ("Sunset City", "A Hymn To The Cats") seko ārkārtīgi spēcīgs, labi pārdomāts heavy metal ("The Cavern Of Flames"), te pēkšņi parādās pavisam progresīvas tendences (piemēram, "Moonlight Waters" vidusdaļa), kas savukārt mijas ar minimālisma ("Finale: Sunset City Part 2") un psychedelic ("The Way To Ngranek", "Within The Vault") nokrāsām. Neraugoties uz plašo stilistisko daudzveidību, "Kadath Decoded" atstāj vienota darba iespaidu, kurā lielākā loma ir kompozīcijai un smalkai instrumentācijai. Par spīti tam, ka šajā ierakstā nav daudz tādu tēmu, kas iespiežas atmiņā jau pēc pirmās noklausīšanās reizes, emocionālais lādiņš ir tik spēcīgs (īpaši abu vokālistu - kontrtenoru - sniegumā), ka rodas vēlēšanās šos divpadsmit skaņdarbus klausīties atkārtoti. Uzslavu pelna pianista Tomek Turek un sitēja Daniel Herrmann darbs - manuprāt, tieši šie divi mūziķi ir atbildīgi par Payne's Gray īpatno skanējumu. Secinājums: lai gan neesmu pārliecināts, vai "Kadath Decoded" varētu kļūt par M-Dailes topa iekarotāju, šis ir pārsteidzoši jauks darbs, kas varētu atbilst daudzu intelektuālas, filozofiskas rokmūzikas cienītāju prasībām.

PET UMBRELLA

CD NOSAUKUMS: Inside A Box
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 21'50"
PAMATSASTĀVS:
Par Strand - ģitāras
Daniel Hylse - ģitāras, balss
Vivek Johansson - basģitāra, balss
Andreas Krenz - bungas, sitamie instrumenti
Claes Andersson - taustiņi
Lisa Agnhage - balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pet Umbrella divu skaņdarbu albums "Inside A Box" ir visnotaļ augstu pretenziju iemiesojums. Muzicēšanas virziens, kādu izraudzījies šis sekstets, nav pārāk tāls no Dream Theater. Katrā ziņā abi ģitāristi (viņi arī skaņas režisori) ir parūpējušies, lai viņu instrumenti vismaz zemākajos reģistros skanētu iespējami tuvu John Petrucci. Par visu varu Mike Portnoy cenšas līdzināties arī bundzinieks, un arī basistam pa spēkam ir viens otrs John Myung jaunības dienu cienīgs triks. Taustiņinstrumentālists bieži dod priekšroku klavieru tembriem, tāpēc šo varētu uzskatīt par zināmu Pet Umbrella atšķirības zīmi. Kā jau pierasts, daudzu jauno grupu lielākā traģēdija ir vokālais izpildījums, un Pet Umbrella šajā ziņā nav izņēmums, kaut gan ir dzirdēti daudz vājāki sniegumi. Skaidri jūtams, ka Pet Umbrella dziedātājiem nav izkopta stila, trūkst identitātes. Arī runājot par kompozīciju un aranžējumiem, grupai nepieciešams pilnveidoties. Piemēram, nekādi nevaru saprast, kādas funkcijas ir drausmīgi banālajai finiša taisnei četrdaļīgajā skaņdarbā "Agoraphobia And Newspapers". Pretstats starp šo fragmentu un šķietami sarežģīto iepriekšējās padsmit minūtēs dzirdēto materiālu ir kā dienai pret nakti. Otrs skaņdarbs šajā albumā saucas "Captured In A Dream" un varētu tikt tēmēts uz FM raidstacijām. Šajā pavisam vienkāršajā dziesmiņā vairāk dziedāt uzticēts Lisa Agnhage, taču arī viņas sniegums nav gluži bez vainas - lai arī vārgulīgais balss tembrs it kā atbilst akustisko ģitāru un klavieru pavadījumam, jūtams dziedātājas pieredzes un pārliecības trūkums. Kopumā neesmu īpaši sajūsmināts par šo Pet Umbrella disku, tāpēc mans ieteikums mūziķiem būtu šāds: pacentieties radīt kaut ko jaunu, nevis atražot to, kas ir dzirdēts jau simtiem reižu, turklāt daudz kvalitatīvākā izpildījumā!


PFM

CD NOSAUKUMS: Chocolate Kings
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Itālija
IZDEVĒJS: RCA Records
GARUMS: 36'39"
PAMATSASTĀVS:
Franz Di Cioccio - bungas, sitamie instrumenti, balss
Patrick Djivas - basģitāra
Franco Mussida - ģitāra, balss
Mauro Pagani - flautas, vijole
Flavio Premoli - taustiņi, balss
Bernardo Lanzetti - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kā zināms, 70. gados britu progrokeriem Genesis izdevās radīt ievērojamu iespaidu uz daudziem rokmūziķiem gandrīz visā civilizētajā pasaulē. Itālijā viena no grupām, kas sekoja Genesis iedibinātajam stilam, bija Premiata Forneria Marconi jeb PFM. Šīs itāļu grupas septītajā albumā "Chocolate Kings" līdzās Peter Gabriel laiku Genesis mūzikai raksturīgajiem harmoniju virknējumiem un aranžējumiem roķīgākajos fragmentos saklausāma zināma līdzība arī ar ELP un pat ar Gentle Giant. Visas dziesmas albumā "Chocolate Kings" ir iedziedātas angliski, turklāt vokālista Bernardo Lanzetti izruna neliek mūzikai ciest ne vismazākajā mērā. Ja neskaita kompozīcijas un aranžējumus, tieši dziedātāja balss tembra dēļ iespējami virspusēji salīdzinājumi ar viņa amata brāli no Genesis. Albumā "Chocolate Kings" ir iekļautas tikai piecas dziesmas, taču nevarētu sacīt, ka tajās pietrūktu mūzikas. Kompozīcijas ir gana izvērstas, interesantas un sarežģītas, tām raksturīgas mainīgas noskaņas, un to visu nostiprina mūziķu augstā sagatavotība savas misijas veiksmīgai izpildei. PFM skanējumu dara košāku Mauro Pagani vijole (vairumu mūzikas sarakstījis tieši viņš tandēmā ar ģitāristu Franco Mussida), un te par uzskatāmu piemēru noder vijoles solo un iespēles albuma epilogā "Paper Charms". Tomēr par spīti šiem atzinīgajiem vārdiem šaubos, vai "Chocolate Kings" kļūtu par vienu no tiem ierakstiem, kas varētu ilgstoši atrasties manā CD atskaņotājā (kaut vai tāpēc, ka manā kolekcijā netrūkst attiecīgo Genesis albumu). Citādi, protams, "Chocolate Frogs" var pamatoti uzskatīt par progroka pamatvērtību… īsu apskatu. Tas, protams, nenozīmē, ka es nebūtu ar mieru iepazīties ar citiem PFM albumiem, jo īpaši ar pirmajiem, kas tika izdoti 70. gadu sākumā, kad Genesis popularitāte vēl nebija sasniegusi makaronu un grapas zemi. Ak jā, pavisam aizmirsu piebilst, ka, manuprāt, visinteresantākais fragments šajā ierakstā ir instrumentālā, džeziskā vidusdaļa skaņdarbā "Out On The Roundabout" - tas nu gan ir kas negaidīts!

PHILHARMONIE

CD NOSAUKUMS: Beau Soleil
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Editions Multipuce
GARUMS: 62'55"
PAMATSASTĀVS:
Bernard Ros
Laurent Chalef
Frederic L'Epee
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Franču trio Philharmonie dod apstiprinošu atbildi uz jautājumu: "Vai trīs elektriskās ģitāras spēj radīt tik bagātīgu skanējumu, lai nevajadzētu nevienu citu instrumentu?" Apsveicami, ka to viņi izdara jau savā pirmajā albumā "Beau Soleil", kas turklāt ir ierakstīts koncertā 1990. gada 22. jūnijā. Šajā albumā ietvertas divpadsmit instrumentālas oriģinālkompozīcijas, kas izpildītas ar lielu azartu, mehānisku ritmisko precizitāti un apbrīnojamu tehniku. Muzikālais materiāls nedaudz atgādina 80. gadu King Crimson sniegumu bez sitamiem instrumentiem, tomēr Philharmonie dod priekšroku vienkāršāk uztveramām partitūrām, izceļot melodisko līniju. Neraugoties uz šķietami vienveidīgo instrumentu pielietojumu, "Beau Soleil" ir pietiekami interesants ieraksts, lai to būtu vēlēšanās klausīties vēl un vēl, pie tam šo brīnišķīgo mūziku var baudīt mierīgi - bez emocijām, steigas un sajūsmas gārdzieniem. Īpaši vēlētos izcelt tādus skaņdarbus kā "Les Oiseaux Rapides" (šis melodiskais gabals ir perfekta izvēle albuma sākumam), smalkos "Clavadista" un "Tango", minimālistisko "Automne", ārkārtīgi skaisto "L'Eternal Murmure" un "De L'Aube A Midi", kas skaidri liecina par Philharmonie tuvajām attiecībām ar Robert Fripp muzikālām idejām. Kopumā "Beau Soleil" atstāj mākslinieciski augstvērtīga skaņu albuma iespaidu, tāpēc iesaku to ikvienam topošam ģitāristam, kas vēlas apgūt mazliet vairāk nekā grunge raksturīgos akordus, kā arī tiem, kas dod priekšroku mierīgai instrumentālas mūzikas baudīšanai, taču brīdinu uzreiz, ka paies zināms laiks, lai pilnībā pierastu pie Philharmonie.


CD NOSAUKUMS: Les Elephants Carillonneurs
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Cuneiform Records
GARUMS: 53'02"
PAMATSASTĀVS:
Bernard Ros
Laurent Chalef
Frederic L'Epee
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Philharmonie debija acīm redzami bija tik spoža, ka amerikāņu gardēži no izdevniecības Cuneiform Records nespēja atteikt šim trio sadarbību un laida klajā viņu pirmo studijas albumu "Les Elephants Carilloneurs". Kā jau studijā ierakstītam materiālam pieklājas, skaņas kvalitāte ir vēl tīrāka un meldijas - akcentētas stiprāk nekā debijas albumā. Lai gan par Philharmonie muzikālo ideju pamatu joprojām nosacīti kalpo 80. gadu King Crimson ieraksti, arvien vairāk kļūst skaidrs, ka šim francūžu trio ir izdevies atrast savu skanējumu, un tas, protams, ir apvseicami. "Les Elephants Carilloneurs" sākas ar aizkustinošu titulkompozīciju, kam seko pilnīgs pretstats: nekādu emociju, vienīgi ģitārspēles tehniskās izsmalcinātības kalngali skaņdarbā "Philharmonie". Tad nāk trīs mierīgāka rakstura kompozīcijas - "Hippocampe", mierīgi plūstošais, trāpīgi nosauktais "Amazone" ar Robert Fripp cienīgu ģitāras tembru, un brīnišķīgais "Phoenix", kas ir viens no maniem favorītiem šajā albumā. Mazliet savādu iespaidu atstāj "L'auto heritage de Robert" - tehniski perfekts izpildījums, taču, raugoties no kompozīcijas viedokļa, šim skaņdarbam pietrūkst stabilas vienojošas tēmas. Tad seko mazs pārsteigums, proti, hipijiskām noskaņām bagātais un optimistiskais "Rappelz-nous", kurā akustiskās ģitāras pavadījumā skaistu, pavisam viegli iegaumējamu meldiņu spēlē divas ģitāras. Ja man reiz rastos nepieciešamība izvēlēties visraksturīgāko Philharmonie skaņdarbu, tad tas būtu ritmiskā ziņā nosacīti vienkāršais, bet ārkārtīgi gaumīgais "Vif-Argent" (vienīgā alternatīva būtu "Philharmonie"). Diemžēl šī albuma epilogs "Mamies & Papies" varēja būt daudz izteiksmīgāks - pēc varenā "Vif-Argent", paviršāk klausoties, šis skaņdarbs varētu tikt nepamanīts. Kopumā "Les Elephants Carilloneurs" ir drosmīgs Philharmonie mūziķu solis uz priekšu pēc pārliecinošās 1990. gada debijas - ieteicams visiem smalkas, instrumentālas ģitārmūzikas cienītājiem, tomēr jābrīdina, ka pārliekas daudzveidības šeit nav...


CD NOSAUKUMS: Nord
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Cuneiform Records
GARUMS: 63'13"
PAMATSASTĀVS:
Bernard Ros - stick
Laurent Chalef - ģitāras
Frederic L'Epee - ģitāras
Jean-Louis Boutin - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Nord" ir pirmais Philharmonie albums ar sitamiem instrumentiem, kas nenoliedzami bagātina šīs grupas ierastā skanējuma raksturiezīmes - vienmēr interesantās stīgu instrumentu partitūras. Bernard Ros ir nolicis malā ģitāru un pievērsies stick spēlei, gādājot par sulīgu skanējumu zemajos reģistros. Līdz ar to "Nord" ir tembrāli košāks nekā iepriekšējie divi albumi. Pozitīvi vērtēju akustiskās ģitāras pielietojumu skaņdarbos "Delta" un "Unter den Linden", bet šajā ziņā īpašu atzinību pelna avangardiskā flamenko tipa vidusdaļa 16 minūšu garajā opusā "Prelude, Marche et Lamentations" - man vēl nebija nācies dzirdēt tik perfektu sitamo instrumentu saspēli ar visdažādākajām skaņām, kas nāk no stick un parastas akustiskās ģitāras! Šis skaņdarbs vien ir vērts visa diska cenas, kaut gan tas nebūt nav vienīgais elitāras instrumentālās mūzikas paraugs. Tam līdzās varam likt izteikti ritmisko "Un Sacrifice" ar lielisku Frederic L'Epee īpašas konstrukcijas (fretless) ģitāras spēli, jau pieminēto "Unter den Linden" un viegli dancojošo "Le Dromedaire Utile". Tiesa, pārējās divas kompozīcijas - džeziskām nokrāsām piesātinātā, mierīgā "Morphine en Peau de Morse" un albuma epilogs "From The North" - nav tik izteiksmīgas, cik citas, taču tās lieliski iederas diska kopējā kontekstā. Secinājums: "Nord" ir visos aspektos veiksmīgs Philharmonie radošās darbības turpinājums, turklāt to vieglāk uztvertu ikviens, kas, noklausoties kādu no pirmajiem diviem grupas albumiem, zūdījās par vienveidību - Jean-Louis Boutin spēlētiem sitamiem instrumentiem dažkārt ir tikpat liela nozīme, cik pārējiem instrumentiem.


CD NOSAUKUMS: Rage
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Cuneiform Records
GARUMS: 45'18"
PAMATSASTĀVS: Bernard Ros - stick, sitamie instrumenti
Laurent Chalef - ģitāras, sitamie instrumenti
Frederic L'Epee - ģitāras
Jean-Louis Boutin - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

"Rage" ir Philharmonie ceturtais albums, un šoreiz kvartets ir parūpējies par tādu stilistisku vienotību, kādas varbūt bija pietrūcis iepriekšējos trijos ierakstos, bet kompozīcijas, aranžējums un izpildījums ir kļuvis vēl izsmalcinātāks. "Rage" sākas ar brīnišķīgo skaņdarbu "The Ultimate Herald", kura pamattēma balstīta uz interesantiem akordiem - man nebūtu nekādu iebildumu, ja grupa atkal kādreiz (cik man zināms, Philharmonie pēdējais albums iznāca 1999. gadā) sanāktu kopā un ierakstītu veselu disku, improvizējot un variējot pa un ap šo aizkustinošo akordu virknējumu. Nākamais gabals sākas ar 37 sekunžu garu mierīgu ievadu "Hexacorde", kam seko agresīvas ģitārmūzikas uzbrukums ar nosaukumu "Shut Up!". Kad tas ir izskanējis, klausītājiem tiek piedāvāta zināma atslodze skaņdarba "Thesis" formā - kamēr divas ģitāras krustām šķērsām vago minimālisma ierobežoto galaktiku, trešais stīgu instruments (stick?) laiku pa laikam - ar kuģa taurēm raksturīgu tembru - iezvana pastardienas tuvošanos, bet Jean-Louis Boutin fonā neuzkrītoši nodarbina savu hi-hat. Skaņdarbs "On A Wire" skanējuma un kompozīcijas ziņā sasaucas ar "Shut Up!", novedot pie albuma kulminācijas - postošā opusa "Ouigaa". Philharmonie apliecina savu eksperimentētāju talantu skaņdarbā "Clockwork Mandarin", kas nedaudz atgādina dažu labu 70. gadu King Crimson centienu. "Rage" pēdējais skaņdarbs ir "Tropical Bouree", kura pirmās divas minūtes ir gandrīz izklaidējošas, taču turpinājumā tas izvēršas par ārkārtīgi interesantu piedzīvojumu skaņu pasaules labirintos, kuros Frederic L'Epee ģitāra atgādina tālumā aiztraucošu vilcienu un jau brīdi vēlāk - pikējošu iznīcinātāju. Secinājums: ja esat ieinteresējušies par Philharmonie atstāto muzikālo mantojumu, lūkojiet vispirms sameklēt "Rage" - par spīti, ka tas ir šī lieliskā francūžu kvarteta vissarežģītākais (tāpēc arī visfascinējošākais!) ieraksts. Pieļauju, ka "Rage" varētu kļūt par topa atklājumu daudziem instrumentālā avangarda cienītājiem.

PLANET X

CD NOSAUKUMS: Universe
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out
GARUMS: 56'16"
PAMATSASTĀVS: Tony MacAlpine - ģitāra
Virgil Donati - bungas
Derek Sherinian - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Nu jau vairākus gadus instrumentālās progresīvās rokmūzikas cienītāju uzmanību piesaista visdažādākie zvaigžņu formējumi, kas savu varējumu apliecina visai atšķirīgos veidos. Arī Planet X zvaigžņu izlase, kurā saliedējušies trīs roka virtuozi. Pieaicinājuši klāt atbilstoša līmeņa basģitāristu vārdā Tom Kennedy, Planet X mūziķi iemūžināja studijā savu pirmo kopdarbu ar nosaukumu "Universe". Jau pirmais gabals ("Clonus") saka priekšā, ka šoreiz darīšana nebūs ar skaistiem meldiņiem un tēmām, bet gan ar agresīvu bezkompromisa instrumentāciju, kas teju vai robežojas ar smago roku. Bijušais Dream Theater taustiņnieks Derek Sherinian un ģitāras ģēnijs Tony MacAlpine lieku reizi apliecina solista talantu uz dažkārt stipri sarežģīto taktsmēru un Virgil Donati atlētiskās sitamo instrumentu spēles fona. Protams, tehniski perfekts izpildījums nenozīmē, ka materiāls ir uzskatāms par pašu pilnību. Vismaz šajā gadījumā tā noteikti nav... Iespējams, ka Planet X bijusi iecere saražot mūziku futūristisku noskaņu radīšanai, tomēr atļaušos cerēt, ka mūsu planētas nākotne būs kaut nedaudz aizraujošāka par albumu "Universe". Nav jau tā, ka šis albums būtu garlaicības kalngals - tajā ir atrodama viena otra relatīvi interesanta kompozīcija, piemēram, "King Of The Universe", "Warfinger", "Pods Of Trance" un lieliskais epilogs "2116", kurās līdzās smagajam rokam samanāmas fusion tendences. Ja Planet X grasās ķerties klāt jauna albuma radīšanai, cerēsim, ka galvenā mūzikas rakstītāja lomu uzņemsies Tony MacAlpine - viņa melodijas izjūta, manuprāt, ir tieši tas, kas šajā albumā pietrūkst visvairāk. Secinājums: "Universe" nekādā ziņā nav domāts tiem, kas mūzikā meklē emocijas, taču tas varētu noderēt ikvienam smagāka un ritmiski sarežģīta progroka cienītājam, kam vairāk par visu rūp noskaidrot, cik bieži minūtes laikā mainās taktsmērs.

PLATYPUS

CD NOSAUKUMS: When Pus Comes To Shove
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out
GARUMS: 51'27"
PAMATSASTĀVS: John Myung - basģitāra
Rod Morgenstein - bungas, taustiņi
Derek Sherinian - taustiņi
Ty Tabor - ģitāras, balss, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Platypus ir kārtējais amerikāņu progroka zvaigžņu projekts, kuru izveidoja King's X ģitārists/vokālists Ty Tabor kopā ar diviem Dream Theater pārstāvjiem (John Myung un Derek Sherinian) un attiecīgajās aprindās pazīstamo buņģieri Rod Morgenstein. Droši vien milzīgs bija daudzu progrokeru pārsteigums, izdzirdot Platypus debiju "When Pus Comes To Shove" (ģeniāls diska nosaukums!) - sarežģītu kompozīciju vietā mēs saņēmām desmit dažāda kalibra hārdroka gabalus, kas visdrīzāk atgādina bītlu un King's X mūzikas krustojumu. Šis albums sākas ar ātru, azartisku dziesmiņu "Standing In Line", kas atsauc atmiņā 70. gadu Deep Purple veiksmīgākajos brīžos. Bītliskas atskaņas samanāmas dziesmās "Nothing To Say" un "I'm With You", kuras atdala divi nesmādējami, progresīvi instrumentālie skaņdarbi "Rock Balls/Destination Unknown" un "Platt Opus", kurā klausītāji tiek īsumā iepazīstināti ar pīļknābja zooloģisko piederību un īpatnībām. Protams, šie nav vienīgie instrumentālie skaņdarbi: blūziskajam "Blue Plate Special" ir visnotaļ izklaidējošs raksturs (nosacīti atgādina Kansas veikumu 70. gados), mierpilnā "Chimes" pilda atslodzes gabala funkcijas, bet epilogā "What About The Merch?" Platypus cītīgi seko tiem, kas reiz savienoja funk ar hārdroku. Šīm trijām instrumentālajām kompozīcijām pa vidu iespraustas divas dziesmas, proti, haotiskā "Willie Brown" un viegli psihodēliskā balādīte "Bye Bye". Diemžēl, kad albums ir izskanējis, nav īsti skaidrs, kam tas domāts, jo te ietvertās piecas dziesmas pārāk krasi disonē ar instrumentālajiem skaņdarbiem, kuros visu četru instrumentālistu talants uzspīd visspožāk. Manuprāt, "When Pus Comes To Shove" būtu bijis ievērojamāks ieraksts, ja Platypus mūziķi būtu izšķīrušies starp dziesmām vai instrumentāliem gabaliem...


CD NOSAUKUMS: Ice Cycles
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out
GARUMS: 45'55"
PAMATSASTĀVS: John Myung - basģitāra
Rod Morgenstein - bungas
Derek Sherinian - taustiņi
Ty Tabor - ģitāras, balss, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Divus gadus pēc daudzšķautņainā debijas albuma klajā nāca šī kvarteta otrais veikums "Ice Cycles". Šoreiz Platypus mūziķi ir pacentušies pieturēties pie stilistiskās vienotības no sākuma līdz beigām - absolūts 70. gadu hārdroka iemiesojums gan kompozīcijā, gan skanējumā. Vispirms acīs iekrīt fakts, ka no astoņiem gabaliem tikai divi ir instrumentāli skaņdarbi, un, protams, šāds solis ir vērtējams tikai un vienīgi pozitīvi. Tomēr, salīdzinot ar debijas disku, šoreiz Platypus dziesmas nav izdevušās ne tuvu tik aizraujošas un melodiskas, tāpēc nav izslēgts, ka klausītājam nejauši sanāktu aizmigt pirmo piecu dziesmu laikā. Manuprāt, visveiksmīgākā dziesma ("Oh God") novietota pašā diska sākumā, bet nākamās četras ("Better Left Unsaid", "The Tower", "Cry" un "I Need You") atstāj iespaidu, ka tās būtu sarakstītas bez vismazākās iedvesmas... Tomēr Platypus ir parūpējušies, lai šīm nogurdinošajām 20 minūtēm sekotu vienreizēji agresīvs instrumentāls opuss ar nosaukumu "25", kas kalpo par skaļu modinātāju. Grūti spriest, vai manas domas par nākamo dziesmu - nosacīti mierīgo un melanholisko "Gone" - būtu tikpat augstas, ja tā nebūtu atdalīta no pirmajām piecām ar instrumentālo "25": šī dziesma ir noteikti visveiksmīgākā šajā albumā, turklāt tai nav līdzīgu arī Platypus pirmajā diskā. Uzskatu, ka "Ice Cycles" būtu visai neievērojams ieraksts, ja nebūtu jaukā piecdaļīgā instrumentālā epiloga "Partial To The Bean (A Tragic American Quintogy)". Secinājums: žēl, ka tik augsta ranga profesionāļi kā John Myung, Derek Sherinian, Ty Tabor un Rod Morgenstein nespēja pārsteigt pasauli ar daudzmaz oriģinālāku un aizraujošāku mūziku...


PLEROMAH

CD NOSAUKUMS: Kukkuu
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Somija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 28'02"
PAMATSASTĀVS:
Valtteri Bruun -- vijole
Antti Kenealy -- bungas
Veikka Pohto - basģitāra
Teemu Maenpaa - taustiņi
Rasmus Pailos - ģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Reiz Helsinkos pie manis piesteidzās kāds puisis vārdā Antti un sacīja, ka gribot man iedot viņa grupas Pleromah pašu izdoto un producēto albumu "Kukkuu". Protams, par šādas grupas esamību nebiju agrāk informēts, tāpēc noteicu, ka priecāšos par iespēju iepazīties ar jaunu mūziku no attiecīgās ziemeļzemes. (Šādas Antti Kenealy rīcības nolūks bija saistīts ar vēlmi uzspēlēt kādā Latvijas klubā, taču grupas mūziķu aizņemtības dēļ viņu vietā 2000. gada rudenī Rīgā un Tukumā plosījās space-rock trio Wasami, kurā arīdzan muzicē šis bundzinieks.) Atgriezies Rīgā, es gan iepazinos ar Pleromah diska saturu, gan arī priecājos par to. Šī kvinteta muzicēšanas stils ir atvasināts no folkroka un space-rock (attiecībās 65:35). Galvenā loma Pleromah skanējumā ir elektriskai ģitārai un vijolei - šo instrumentu skanējums izmantots ļoti saprātīgi un neuzbāzīgi, kaut gan, manuprāt, ģitāras wah-wah efekts dažbrīd ir pielietots mazliet pārmērīgi. Lai gan "Kukkuu" ir iekļauti tikai seši gabali, tie rada priekšstatu, ka šie pieci jaunie mūziķi ir apveltīti ar zināmu oriģinalitāti, bet jo sevišķi šī īpašība izpaužas somu un bulgāru tautas meldiņu aranžējumos. Stilam atbilst arī oriģinālmateriāls, proti, divi instrumentāli skaņdarbi un vienīgā dziesma šī vārda tradicionālā izpratnē, kam dots trāpīgs nosaukums - "Reindeer". Par laimi šī ir vienīgā kompozīcija, kurā dzirdams vokāls, jo dziedāšana nekādā ziņā nav Rasmus Pailos stiprākā puse. Protams, grupai jāpilnveido kopskanējums: ierakstītais materiāls ir kvalitatīvs, taču reizē arī pārlieku atturīgs, tāpēc dažbrīd tas izklausās ne visai pārliecinošs. Secinājums: neraugoties uz šo pāri vājo punktu, "Kukkuu" skaidri apliecina šo piecu mūziķu izaugsmes perspektīvas viņu turpmākās muzikālās gaitās.


PORCUPINE TREE

UĢIS PRAULIŅŠ

CD NOSAUKUMS: Odi et Amo
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: Upe Recording Company
GARUMS: 51'39"
PAMATSASTĀVS:
Uģis Prauliņš - taustiņinstrumenti, sampleri, kokle, stabule, balss
Mārtiņš Klišāns - Rīgas Doma zēnu kora diriģents, balss
Armands Alksnis - ģitāras
Arnolds Kārklis - ģitāra
Māra Kalniņa - balss
Aigars Godiņš - balss
Edgars Janovs - balss
Arvīds Klišāns - mežrags
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pašmāju ierakstu izdevniecība Upe jau kopš pirmsākumiem ir izcēlusies sev līdzīgo vidū tajā ziņā, ka laiku pa laikam tā laiž apgrozībā to, ko varētu dēvēt par mūziku intelektuāļiem no intelektuāliem mūziķiem, un tāds noteikti ir Uģis Prauliņš (viņa un Upes kontā arī disks "Pagānu gadagrāmata"). Gaumīgais digipack iepakojums un uzraksti uz ieliktņa aicina gaidīt ko iespaidīgu - pats Prauliņš kombinācijā ar Rīgas Doma zēnu kori un Mārtiņu Klišānu, četriem vokāla solistiem, mežradznieku Arvīdu Klišānu un diviem lieliskiem ģitāristiem, turklāt viss darbs iedziedāts latīniski, bet māsterēts slavenajā Londonas Abbey Road studijā (varbūt tāpēc skanējuma kvalitāte ir tik tuvu žilbinošai). Tātad - ortodoksāli un reizē arī moderni. Tieši pie pēdējā raksturojuma vajadzētu pakavēties ilgāk, mēģinot vārdos aprakstīt tās izjūtas, kādas saņemu, klausoties "Odi et Amo". Disks sākas ar patiesi skaisto ievadu ("Odi et Amo"), kuru tīri labi varētu stādīties priekšā kā regulāru Doma zēnu kora repertuāra pārstāvi. Tam seko viens no daudziem "mūsdienīgajiem" šī opusa fragmentiem ar nosaukumu "Fiat Lux", kurā kori pavada smagas Armanda Alkšņa ģitāras un... nolāpītās programmētās bungas! Neticu, ka Latvijā nedzīvo neviens bundzinieks, kurš tās pašas - nebūt ne sarežģītās - partitūras varētu nospēlēt ar rokām un kājām? Viens no jaukākajiem gabaliem šajā albumā ir new age stilā ieturētais instrumentālais "Eden", taču iespaidu galīgi sabojā briesmīgais "Quare Fremuerunt Gentes" - atkal smagas ģitāras, bungu mašīna un zēnu koris vēl nodarbojas ar MTV rap varoņu atdarināšanu! Ja pietiek izturības tikt pāri šim sāpju slieksnim, aiz kura varētu iestāties zināma imunitāte, tad var mēģināt klausīties pārējo materiālu. Diemžēl ceļā ir vēl viens otrs klupšanas akmens, piemēram, komerciālākā gultnē virzītais "Ad Dianam" un Karl Jenkins projekta Adiemus iedibināto tradīciju atspulgs "Pangue Lingua". Secinājums: lai gan pieļauju, ka, rūpīgāk iepazīstot šo Uģa Prauliņa skaņdarbu, daudzi neordināras mūzikas cienītāji spētu atlasīt dažus savai gaumei atbilstošākus fragmentus, šaubos vai prasīgākiem klausītājiem te atrastos kas īpaši tuvs. Citiem vārdiem sakot, visai pretenciozs darbs ar daudzām pozitīvām nokrāsām, taču esmu pārliecināts, ka tas nav Uģa Prauliņa visaugstākās mākslinieciskās proves apliecinājums...


PRESENT

CD NOSAUKUMS: No. 6
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Beļģija
IZDEVĒJS: Carbon 7 Records
GARUMS: 47'07"
PAMATSASTĀVS:
Roger Trigaux - balss, ģitāra
Reginald Trigaux - ģitāras, balss
Dave Kerman - bungas, sitamie instrumenti, balss
Pierre Chevalier - klavieres, melotrons, balss
Keith Macksoud - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ja vairumam Latvijas iedzīvotāju jēdziens "progresīvais roks" izsauc neziņas radītu izbrīnu, tad ir pamats uzskatīt, ka par rokmūzikas novirzienu, kuru pieņemts apzīmēt ar izaicinošu nosaukumu "Rock-in-Opposition" (RIO), sajēga ir tikai retajam. Viena no pazīstamākajām Eiropas RIO pārstāvēm ir beļģu vienība Present, kuru 80. gados izveidoja šī mūzikas novirziena pionieru Univers Zero dalībnieks Roger Trigaux. RIO būtība ir šķietami vienkārša: neordināras tēmas, kādas pierasts dzirdēt visdažādāko simfonisko sastāvu izpildījumā, tiek spēlētas uz roka instrumentiem, turklāt šīs tēmas visbiežāk ir pakļautas pavisam avangardiskiem aranžējumiem. Present sestais albums "No. 6" (tāpat kā citi šīs grupas ieraksti) perfekti atbilst šim raksturojumam. Šajā diskā ir tikai četras smalkas un patiesi aizraujošas kompozīcijas, kas izpildītas ar milzīgu enerģiju, kuru varētu salīdzināt vienīgi ar King Crimson instrumentācijām spēli John Wetton un David Cross laikos. Ar vokālu Present neaizraujas, jo Roger Trigaux rakstītās mūzikas spēks slēpjas plašajā instrumentu pielietojumā. Interesanti, ka pats komponists šajā albumā ir iespēlējis ģitāru tikai vienā skaņdarbā ("Le Rodeur"), kas drīzāk ir savienojums starp diviem lielākiem opusiem, nevis patstāvīgs gabals (pārējās ģitāru partitūras iespēlējis viņa dēls Reginald Trigaux). Diska pirmais skaņdarbs "The Limping Little Girl" četrās daļās ir līdzvērtīgs postošai zemestrīcei - Yuval Mesner iespēlētais čells ir ideāls papildinājums tradicionāliem roka instrumentiem. Var tikai pabrīnīties, cik daudz mūzikas var izvērpt no dažām nieka notīm. Otrs lielgabala šāviņš ir nepilnas 20 minūtes garā svīta "Ceux D'En Bas" sešās daļās - labi pārdomāts gabals, kurā vēlreiz ikviens var pārliecināties par Present mūziķu apbrīnojamo tehniku un organizēto skaņas izjūtu. "No. 6" beidzas ar astoņarpus minūšu garo "Sworlf" (īpašu nokrāsu atkal rada Yuval Mesner fragmentāri iespēlētais čells), kurā Dave Kerman pie sitamajiem instrumentiem aizstājis atbilstoša kalibra mūziķis David Davister. Secinājums: manuprāt, "No. 6" ir noteikti viens no interesantākajiem 1999. gada albumiem, un tas ir ieteicams ikvienam avangarda cienītājam, taču pabrīdināšu, ka gaišu izjūtu šajā ierakstā varat nemeklēt. Ļaudīm ar vājiem nerviem un nosliecēm uz radiomūziku no šī Present albuma būtu jāturas pa gabalu.


CD NOSAUKUMS: High Infidelity
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Beļģija
IZDEVĒJS: Carbon 7 Records
GARUMS: 48'01"
PAMATSASTĀVS:
Roger Trigaux - ģitāra, balss
Reginald Trigaux - ģitāra, balss
Dave Kerman - bungas, sitamie instrumenti, balss
Pierre Chevalier - klavieres, taustiņi, ērģeles, melotrons, balss
Keith Macksoud - basģitāra
Matthieu Safatly - čells, balss
Fred Becker - saksofoni
Dominic Ntoumos - trompete, rags
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Cik var noprast no man pieejamajiem informācijas avotiem, beļģu (un, iespējams, pasaules) RIO līderi Present savam septītajam albumam "High Infidelity" pamatus lika līdztekus pirms diviem gadiem iznākušajam "No. 6". Par to liecina galvenokārt skaņas režija, kas tāpat kā iepriekš uzticēta izraēlietim Udi Koomran (arī albuma ieraksts veikts Svētajā Zemē). Par spīti līdz oktetam paplašinātajam sastāvam, ja neskaita vēl klāt pieaicināto čellistu Yuval Mesner un akordeonistu Meidad Zaharia, muzikālā ziņā starp šo un 1999. gada albumu atšķirību praktiski nav: tajā ir apkopotas trīs avangardiskas, izvērstas, profesionāli aranžētas un izpildītas kompozīcijas. Par galveno skaņdarbu uzskatāms 27 minūšu garais opuss "Souls For Sale" sešās savstarpēji savienotās daļās, kura autors ir, protams, pats Roger Trigaux (manam kolēģim Dainim Bušmanim izdevās uzzināt no kāda grupai tuvu stāvoša cilvēka, ka komponists jau ilgāku laiku sirgst ar nopietnu slimību, kuras dēļ vairumu ģitāras partiju atkal iespēlējis viņa dēls Režinalds). Šajā kompozīcijā gaišos toņus nevar sameklēt pie vislabākās gribas; to, manuprāt, vislabāk raksturo tādi vārdi kā tumsa, nolemtība, histērija, haoss, bezcerība, apjukums utt. Visticamāk, sava gados vecākā kolēģa ietekmēts līdzīgai kompozīcijas manierei pieturas Present pianists Pierre Chevalier, kuram izdevies sarakstīt ne mazāk interesanto divdaļīgo skaņdarbu "Strychnine For Christmas" (diez vai šādam nosaukumam atbilst jautra un harmoniska trallināšana!), kas ir vienīgais, kuru, pateicoties konsekventajam vokāla pielietojumam, varētu nosaukt par dziesmu. Avangarda formāts ir saglabāts albuma pēdējā gabalā "Reve De Fer" (autors - Trigo seniors), kuram raksturīga ārkārtīgi dinamiska ritma grupas un pūtēju saspēle, kolorīts rifs, asinsstindzinošas taustiņinstrumentu iespēles vidusdaļā un tehniski spilgta ālēšanās no saksofonista Fred Becker puses. Galu galā "High Infidelity" var pamatoti uzskatīt par kārtējo Present dāvanu saviem faniem un avangarda cienītājiem, kas šo mūziķu jaunradi vēl nav pakļāvuši izpētei. Savukārt tiem, kas sevi nepieskaita nevienai no šīm ļaužu kategorijām, šis albums sniegs tādu pašu baudījumu kā daži grami strihnīna Ziemassvētkos...


PRIMROSE PATH

CD NOSAUKUMS: A Conspiracy In Grey
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 15'53"
PAMATSASTĀVS:
Gabriel Hermansson - ģitāras
Par Glendor - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Primrose Path ir jauns, apbrīnojami profesionāls zviedru ģitāristu duets, kam savu gara lidojumu izdevies iemūžināt skaistajā trīs dziesmu diskā "A Conspiracy In Grey". Pašu izdotā CD grāmatiņā rakstīts, ka visa lirika ir sarakstīta pēc Michael Ende grāmatas "Momo". (It kā par īsu konceptalbumam, taču šo tendenci nav grūti pamanīt!) Lai arī visu mūziku sarakstījuši abi ģitāristi, viņiem to palīdzējuši ierakstīt trīs viesmūziķi, proti, čellisti Mathilda Krysander un Lorenzo Peterson, kā arī samtaina alta īpašniece Sofia Karimi. Gribētos uzreiz piebilst, ka man nebūtu nekādu iebildumu, ja šī dziedātāja iekļautos Primrose Path pamatsastāvā un piedalītos viņu nākamā albuma ierakstā. Sofie Karimi balss īpatnības pamudina atcerēties Stephanie Adlington no 90. gadu Michael Dunford's Renaissance. Vēl jo vairāk - "A Conspiracy In Grey" ierakstā pielietoti tikai akustiskie instrumenti, un, kā zināms, Michael Dunford pats biežāk dod priekšroku akustiskajai, nevis elektriskajai ģitārai. Arī stilistiski Primrose Path nav pārāk tālu no Renaissance - klasiska pieeja ģitāras spēlei apvienojumā ar tautiskām nosliecēm mūzikā rada vēl vienu līdzību. Tiesa, man ir grūti spriest, vai šis zviedru duets ir apzināti centies sekot pazīstamajai britu grupai, jo līdz šim man nav nācies dzirdēt nevienu pašu Renaissance klonu, un Primrose Path arī tāds nešķiet. Katrā ziņā šim duetam ir visi mākslinieciskie priekšnosacījumi, lai to pamanītu plašāka sabiedrība un, iespējams, arī kāda stabila aizmugure mūzikas izdevniecības izskatā. Ar nepacietību gaidīšu turpmākos Primrose Path ierakstus, jo šo mūziķu izaugsmei ir vērts sekot, un "A Conspiracy In Grey" prasa vēl veiksmīgāku turpinājumu. Bravo!


PROCOL HARUM

CD NOSAUKUMS: Grand Hotel
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Essential Records
GARUMS: 41'18"
PAMATSASTĀVS: Gary Brooker - balss, klavieres
Alan Cartwright - basģitāras
B. J. Wilson - bungas, sitamie instrumenti
Mick Grabham - ģitāras
Chris Copping - ērģeles
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"Grand Hotel" ir viens no vislabāk pazīstamajiem Procol Harum albumiem, kuru pat dažreiz var redzēt Rīgas kompaktdisku bodēs. Protams, ne velti, jo šajā albumā ir deviņas vairāk vai mazāk aizraujošas dziesmas, turklāt ikviena no tām nes Procol Harum firmas zīmi - Gary Brooker balsi un klavieres, Keith Reid asprātīgo dzeju, kā arī plašus un simfoniskus aranžējumus orķestrim un korim. Pāri tam visam - perfekts, izteikti britisks melodisms uz pārsvarā interesantu harmonisku risinājumu fona. "Grand Hotel" sākas ar smalko titulskaņdarbu, bet īpaša atzinība mūzikas autoram Gary Brooker izsakāma par jauko vidusdaļu, kuru rotā smeldzošs vijoles solo un skaists kordziedājums. "Toujours L'Amour" ir roķīgāks gabals, taču līdz tradicionālam rokam te ir visai tālu. Bez šaubām var sacīt, ka vispopulārākā Procol Harum dziesma ir "A Whiter Shade Of Pale", un šajā albumā ir kāda šī skaņdarba atblāzma, proti, "A Rum Tale". Pateicoties šīs dziesmas melodiskai līnijai, tā ir ļoti viegli uztverama, tāpēc nav izslēgts, ka tieši šis gabals vislabāk paliktu atmiņā, kad albums ir izskanējis. Sulīga, bet neuzkrītoša orķestra piedeva vairo melodiskā opusa "T.V. Caesar" krāšņumu. Viena no šī ieraksta divām dziesmām, kas mani nekad nav saistījušas, ir "A Souvenir Of London", tomēr jāpiebilst, ka muzikālais materiāls lieliski atbilst ironiskajam vārdiskam saturam. Tad nāk divas pieklājīgas, nosacīti roķīgas kompozīcijas - "Bringing Home The Bacon" un "For Liquorice John", no kurām īpaši vēlos atzīmēt pēdējo. Vēl viena šī albuma pērle ir brīnišķīgā kompozīcija ar nosaukumu "Fires (Which Burnt Brightly)", kuru pavisam interesantu dara The Swingle Singers dziedātājas Christianne Legrand soprāna solo. Žēl, ka albums beidzas ar otru, manuprāt, mazāk veiksmīgu gabalu "Roberts Box" - iespējams, ja tā būtu izvietota kaut kur diska vidū, nebūtu tik viegli pamanīt tās trūkumus... Secinājums: "Grand Hotel" ir ļoti jauks albums no šiem simfoniskā roka pamatlicējiem Procol Harum, tāpēc uzskatu, ka tas ietu pie sirds ikvienam, kam tuvi progresīvās rokmūzikas tīrradņi.

PROJEKCT TWO

CD NOSAUKUMS: Space Groove
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: DGM
GARUMS: CD 1: 38'57"
CD 2: 51'28"
PAMATSASTĀVS:
Adrian Belew - bungas
Robert Fripp - ģitāra
Trey Gunn - touch ģitāra, ģitāras sintezators
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Lai gan šis ir ProjeKct Two, patiesība vēsta, ka tas bija pirmais no četriem dažādiem King Crimson mūziķu virknējumiem, kas ierakstīja albumus un sniedza neskaitāmus koncertus. "Space Groove" ir studijas ieraksts, un tāpat kā citu ProjeKctu veikumus, šo albumu recenzēt ir grūtāk nekā sastrēgumstundā aizbraukt no viena Brīvības ielas gala līdz otram desmit minūtēs. Iemesls? Tas pats vecais - šī mūzika prasa maksimālu uzmanību un iedziļināšanos (ja vien tā netiek lietota kā skaņas fons). Kāpēc? Tāpēc, ka stila, izpildījuma, produkcijas un aranžējuma ziņā abi diski ne ar ko neatšķiras. Nav izslēgts, ka paviršiem klausītājiem liktos, ka visu laiku skan viens gabals. CD1 gadījumā šis pieņēmums nav tālu no patiesības - tajā ir iekļautas titulgabala trīs daļas, no kurām pirmā un trešā ir attiecīgi 19 un 17 minūtes gara, bet tās atdalītas ar divarpus minūšu iespraudumu "Space Groove III" (tā nav kļūda - disks sākas ar "Space Groove II"). Robert Fripp un Trey Gunn meistarīgā stīgu instrumentu spēle un apskaužamā tembrālā domāšana tiek apliecināta arī otrajā diskā, kura nosaukums ir "Vector Patrol". (Protams, adekvātu ritmizāciju piešķir (ne)bundzinieks Adrian Belew, kura avangardiskā spēles maniere ideāli sasaucas ar dažādajām kolēģu instrumentu un ierīču radītajām skaņām.) CD2 ietilpst divi skaņdarbi no daudzām daļām - "The Planet Zarg Quartet" (par to, kāpēc kvartets, lauzīs galvas pat XXII gadsimta muzikologi, jo šim gabalam ir septiņas daļas) un "Lost In Space". ProjeKctu pazinējus noteikti nepārsteigtu fakts, ka Robert Fripp ar savām fripertronikām un Trey Gunn panāk tādas skaņas, kādas ikdienas radioklausītāji pie labākās gribas nevarētu asociēt ar ģitāru - klavieres, saksofoni, ksilofoni utt. (patieso izcelsmi nodod vienīgi, ja to tā drīkst saukt, balsvedība, jo man vēl līdz šim nav gadījies dzirdēt nevienu pianistu vai ksilofonistu, kas kompozīcijās izmantotu tikai ģitāristiem raksturīgus intervālus). Katrā ziņā "Space Groove" ir nenoliedzami interesants ieraksts, taču šaubos, vai atrastos daudz tādu pārgalvīgo, kas to varētu klausīties katru dienu. Citiem vārdiem sakot, "Space Groove" ir īsts saldais ēdiens ikvienam avangarda cienītājam.

CD NOSAUKUMS: Live Groove
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 55'03"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Trey Gunn - touch ģitāra, runātājs
Adrian Belew - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ir dzirdētas visādas brīnumu lietas, kādas dažkārt studijā spēj paveikt pat viens cilvēks, nerunājot nemaz par veseliem trim. Uz King Crimson pamatsastāva bāzētais Projekts Divi jeb ProjeKct Two saviem faniem pirms kāda laika sagādāja milzīgu pārsteigumu instrumentālā koncertalbuma "Live Groove" izskatā. Protams, šis pārsteigums ir katrā ziņā pozitīvs, un par to es kļūstu arvien pārliecinātāks ar katru reizi, kad baudu šo ierakstu. Ja kāds jums reiz ir mēģinājis iestāstīt, ka Marilyn Manson un tamlīdzīgi pienapuikas esot nākotnes mūzika, neticiet ne vārdam, jo nākotnes mūzika ir tā, kuru kaldinājis šis un citi Robert Fripp vadītie projekti. Ar mūsdienīgas tehnoloģijas palīdzību Robert Fripp un Trey Gunn stīgu instrumenti nereti izklausās pēc klavierēm, sitamiem un citiem instrumentiem, kas absolūti mierīgi veido prātam neaptveramus skaņu mākoņus visdažādākajos krāsu toņos. Lai gan Adrian Belew ir vairāk pazīstams kā ģitārists un dziedātājs, šoreiz viņa vieta ir pie bungām (V-drums), un ne velti - viņa ritma izjūta ne mirkli nedisonē ar abu pārējo projekta dalībnieku eksperimentālajā izvirtībā, bet gan rada tām ārkārtīgi sulīgu augsni. "Live Groove" ir desmit ārkārtīgi interesantu, avangardisku un eksperimentālu kompozīciju dzīvo ierakstu apkopojums, no kura īpaši vēlos atzīmēt pirmos trīs gabalus, proti, sapņaino "Sus-tayn-Z", uzbrūkošo "Heavy ConstruKction" un pašu projekta mūziķu iecienīto, kolosālo "The Deception Of The Thrush". Ja albuma vidusdaļā kāds varētu pamanīt atkārtošanos un vienveidību, tad albuma beigas nāk patiesi negaidīti - 30 gadus vecā King Crimson šedevra "21st Century Schizoid Man" vidusdaļa ultramodernās skaņās! Secinājums: "Live Groove" ir domāts ikvienam, kas atbalsta avangardu mūzikā.


PROJEKCT THREE

CD NOSAUKUMS: Masque
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 54'22"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Trey Gunn - touch ģitāra, runātājs
Pat Mastelotto - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Dažas reizes noklausījies King Crimson apakšprojekta ProjeKct Three albumu "Masque", nonācu pie secinājuma, ka tādai vajadzētu izklausīties nākotnes mūzikai. Dažas reizes tāpēc, ka no vienas gudrāks netiksi, jo "Masque" ir skaņu radīšanas māksla, kuras izbaudīšanai nepieciešama īpaša uzmanība un iedziļināšanās. Tiem, kas nav raduši baudīt mākslu, nebūs pa zobam arī šis neapšaubāmi interesantais trīs izcilu mūziķu kopdarbs. Disks "Masque" ir sadalīts 13 daļās, no kurām dažas ir savstarpēji savienotas. Šis materiāls ir ļoti interesants stilistiskā ziņā, kaut gan pirmajā klausīšanās reizē tas varētu šķist pārāk vienmuļš un pat nedaudz apnicīgs. Eksperimentāla muzicēšana izpaužas gan patiesi postošās roka pasāžās, gan visdažādākajām noskaņām bagātos skaņu viļņos, bet kopumā šī kombinācija atstāj nesatricināmu iespaidu. Izrādās, ka pietiek ar trim instrumentiem, lai iemūžinātu materiālu, par kuru būtu sajūsmā ikviens avangarda cienītājs, tomēr nedrīkst aizmirst faktu, ka ģitāra Robert Fripp rokās pārvēršas no mūzikas instrumenta par visbīstamāko ieroci pasaulē. Protams, arī Trey Gunn un Pat Mastelotto savus instrumentus pārzina pietiekami labi, lai radītu perfektu pamatu Robert Fripp muzikālajām izvirtībām. Kopumā "Masque" var nešaubīgi uzskatīt par vienu no 20. gadsimta beigu roka avangarda spožākajiem piemēriem, kura vērtību, šķiet, mēs pilnībā apzināsimies tikai pēc dažiem gadiem, proti, kad vēlreiz izrādīsies, ka Robert Fripp un viņa līdzgaitnieki ar šo darbu un citiem ir apsteiguši domāšanā savus laikabiedrus.


PROJEKCT FOUR

CD NOSAUKUMS: The Roar Of P4
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 65'59"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Trey Gunn - ģitāra, runātājs
Tony Levin - basģitāras, stick
Pat Mastelotto - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"The Roar Of P4" ir kārtējais King Crimson mūziķu Projekta nr. 4 koncertieraksts, kas fiksēts Sanfrancisko 1998. gada 1. novembrī. Spriežot pēc aplausiem pauzēs starp skaņdarbiem, šī kvarteta uzstāšanās bijusi ne vien ausīm, bet arī acīm baudāma. Tiesa, skatītāju plaukstām un ovācijām vaļa tiek dota visai reti, jo pirmie trīs gabali ir savienoti nonstopā, un līdzīgi šiem trim arī pārējie četri ir ievērojama garuma kompozīcijas. Kā jau šāda kalibra mūziķiem pieklājas, izpildījums ir tehniski nevainojams, un par to vislabāk var pārliecināties ikviens, kas ir iepriekš noklausījies kādu ProjeKct Two (Fripp, Belew, Gunn) ierakstu - šis kvartets atzīstami smalkā veidā būvē savu improvizācijas pasauli uz otrā projekta skaņdarbu "Heavy ConstruKction", "Light ConstruKction" un "Deception Of The Thrush" pamatiem (pēdējā gabala laikā Robert Fripp ģitāras tembrs man allaž liek skudriņām skraidīt pāri mugurai!). Pārējās četras kompozīcijas ir ProjeKct Four radītas, un tās ir divas daļas no cikla "Ghost" (īpaši augstu vērtēju pirmo daļu), uzbrūkošais "ProjeKction" un visnotaļ minimālistiskais "Seizure" ar ārkārtīgi stabilu ritmiķu spēli. Diemžēl nevarētu sacīt, ka šis koncertieraksts būtu baudāms katru dienu (protams, ja nu vienīgi klausītājs nav zvērināts fripoīds). Dažviet šajā diskā iekļautais materiāls kļūst garlaicīgs, un, lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, šajā ziņā visvairāk izceļas jau pieminētās improvizācijas gabalos "Heavy ConstruKction" un "Light ConstruKction". Tomēr kopumā "The Roar Of P4" atstāj pozitīvu iespaidu, un tas būtu ieteicams ikvienam King Crimson mūziķu pārdabisko un neordināro spēju cienītājam.


CD NOSAUKUMS: West Coast Live
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 56'49"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra
Trey Gunn - ģitāra, runātājs
Tony Levin - basģitāras
Pat Mastelotto - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ja man vajadzētu kādam interesentam ieteikt, ar kuru disku jāsāk King Crimson mūziķu projektu jaunrades iepazīšana, esmu pilnīgi pārliecināts, ka ieteiktu "West Coast Live". Kā liecina nosaukums, šis albums ierakstīts ProjeKct Four koncertos ASV rietumkrastā, kas to gluži kā viesuļvētra šaustīja 1998. gada oktobrī. Tieši tā - neesmu pārspīlējis, jo šajā nepilnu stundu garajā diskā ir ietilpināts tāds spēks, izdoma, virtuozitāte un agresija, kāda nevienai smagmetāla vienībai sapņos pat nerādās. Salīdzinot ar iepriekš aprakstīto ProjeKct Four koncertierakstu "The Roar Of P4", šajā diskā tikai viena kompozīcija ir patapināta no projekta nr. 2, proti, mans favorīts "Deception Of The Thrush", kurš šajā gadījumā ir izpildīts ne vien ar apbrīnojamu precizitāti, bet arī ar maksimālu izjūtu. Kā vienmēr, klausoties šo skaņdarbu, Robert Fripp ģitāras skanējums beigu daļā paceļ augstāk par mākoņiem (vēl jo labāk šo kontrastu palīdz izbaudīt basista Tony Levin iespēles skaņdarba pirmajā pusē). Bez šī fantastiskā gabala šeit atrodama arī trāpīgi nosauktā kompozīcija "Ghost", kas sadalīta divās vienlīdz spocīgās daļās (albuma sākumā un beigās). Publikas reakcija liek secināt, ka pavisam interesanti būtu redzēt, ar ko nodarbojas mūziķi uz skatuves brīžos, kad atskan cilvēkiem un citām dzīvām radībām piemītošas fizioloģiskus procesus pavadošas skaņas. Pieminēšanas vērti ir arī atlikušie divi gabali: Indijas noskaņām bagātais, bet mazliet nogurdinošais "Hindu Fizz" un agresijas kalngals "ProjeKction". Secinājums: līdzīgi citiem King Crimson mūziķu projektu ierakstiem "West Coast Live" ir obligāti ieteicams ikvienam avangardiski noskaņotam melomānam un varbūt arī autovadītājiem, kas ikdienā veic tālus ceļa gabalus.

PROJEKcT X

CD NOSAUKUMS: Heaven And Earth
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 72’31”
PAMATSASTĀVS:
Adrian Belew - ģitāra, bungas
Robert Fripp - ģitāra, skaņas
Trey Gunn - basģitāra, baritona ģitāra
Pat Mastelotto - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10
WEBSITE:
http://www.disciplineglobalmobile.com

Pašreizējā King Crimson sastāva jaunrades zinātāji varētu būt mazliet izbrīnījušies, kāpēc Adrian Belew, Robert Fripp, Trey Gunn un Pat Mastelotto savu jaunāko studijas kopdarbu ”Heaven And Earth” ir palikuši zem nosaukuma ProjeKct X. Šis kvartets taču IR King Crimson! Atbilde varētu rasties vienīgi pēc tam, kad šis albums ir noklausīts. Salīdzinājumam noderētu King Crimson albums ”The ConstruKction Of Light” (2000) un jebkurš ProjeKctu ieraksts. Pirmkārt, ”Heaven And Earth” ir instrumentāls albums. Otrkārt, tik pārgalvīgi eksperimenti ir atrodami tikai ProjeKctu ierakstos. Lai arī ”Heaven And Earth” satilpinātais materiāls nav gluži tāds pats kā ProjeKct One, ProjeKct Two, ProjeKct Three un ProjeKct Four albumos, nedrīkst noliegt ciešās radniecības saites futūristiskajā muzicēšanas stilā un izpildījuma manierē. Vēl jo vairāk: nepieradušam klausītājam visi ProjeKcti varētu izklausīties vienādi! Kā jau ierasts, šajā diskā dominē parasta mirstīgā cilvēka prātam neaptveramas izvirtības no ģitāristu puses, proti, ar šiem instrumentiem pilnīgi pietiek, lai radītu šausminoši iespaidīgu skaņu buķeti, kuras skaistums vismežonīgāk izpaužas izvērstajos skaņdarbos ”Strange Ears (Aging Rapidly)”, ”Heaven And Earth” (šis opuss bija iekļauts kā papildu gabals King Crimson 2000. gada studijas albumā) un ”Superbottomfeeder”, kā arī vairākos īsākos gabalos. Vienīgais skaņdarbs, kas pilnībā norāda uz ProjeKct X mūziķu saistību ar King Crimson, ir postošais, nosaukumam atbilstošais ”Demolition”. Līdzīgi citiem ProjeKctu albumiem arī ”Heaven And Earth” būtu neiespējami nosaukt par mūziku izklaidei vai fonam (ja neskaita dažus īsus fragmentus); šī piecpadsmit skaņdarbu vācelīte ir domāta pamatīgai iepazīšanai, jo tikai tad var apjaust tās īsteno vērtību. Rezumējot savu viedokli par ”Heaven And Earth”, varu sacīt apmēram to pašu, ko par citiem ProjeKctiem: ja dodat priekšroku pārsteidzoši neordinārai un interesantai mūzikai, tad ar šī albuma iegādi jūs trāpītu tieši desmitniekā.



PSYCHOTIC WALTZ

CD NOSAUKUMS: A Social Grace
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Rising Sun Productions
GARUMS: 64'52"
PAMATSASTĀVS:
Ward Evans - basģitāras, tamburīns
Norm Leggio - bungas, sitamie instrumenti
Brian McAlpin - ģitāras
Dan Rock - ģitāras, klavieres, taustiņi
Buddy Lackey - balss, flauta, klavieres, taustiņi, ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Ja pasauli ar savu klātbūtni 80. gados nebūtu pagodinājušas tādas grupas kā Queensryche, Fates Warning un Dream Theater, progresīvā metāla pamatlicēju tituls pienāktos Psychotic Waltz. Tomēr jāpiebilst, ka šī kvinteta radītajai un spēlētajai mūzikai ir tikai nosacīta radniecība ar pieminētajiem labāk pazīstamajiem formējumiem. Visas trīspadsmit kompozīcijas, kas iekļautas Psychotic Waltz debijas albumā "A Social Grace", ir pamatā šīs grupas turpmākai radošai darbībai. Vārdu savienojumā "progresīvais metāls" vairāk uzsvērts ir otrais - žilbinoša ģitāristu tehnika un izdoma (īpaši skaņdarbos "In This Place" un "Strange"), kā arī spilgti individuālais, augstais un spēcīgais Buddy Lackey vokāls. Tā kā šis ir Psychotic Waltz debijas albums, attaisnojama ir viduvējā skaņas režija - rodas iespaids, ka sitamie instrumenti ir tīšuprāt paslēpti aiz ģitāru un vokāla raženi zaļojošā dzīvžoga, kaut gan bundzinieka Norm Leggio spēle nebūt nav apkaunojoša. Klausoties šo albumu apmēram desmit gadus pēc tā iznākšanas, dažbrīd pārņem sajūta, ka tas viss jau ir dzirdēts no citu 90. gadu progmetāla un death metal ansambļu puses, taču nedrīkst aizmirst, ka Psychotic Waltz bija vieni no pirmajiem šī ceļa gājējiem. Neņemot vērā šim kvintetam piedēvēto tīrradņa statusu, pieļauju, ka "A Social Grace" varēja būt daudzveidīgāks albums, un to varēja panākt, ja būtu atstātas aiz borta mazāk veiksmīgās vai stilistiski neiederīgās kompozīcijas. Piemēram, "I Remember" ir citādā ziņā jauks Buddy Lackey veltījums savam lielākajam iedvesmotājam Ian Anderson no Jethro Tull, tāpēc tas izklausās drīzāk pēc abu grupu līderu kopdarba (pat Buddy Lackey flauta izklausās pēc Andersona!) nekā pēc jaunu, kaislīgu progmetālistu grupas. Grūti spriest, vai tiešām bija nepieciešams šajā diskā iekļaut Dan Rock radīto instrumentālo, bet efektīvo iespraudumu "Sleeping Dogs". Viss pārējais materiāls vairāk vai mazāk atbilst tam, ko vēlas dzirdēt ikviens progresīvā metāla fans, un īpašus atzinības vārdus gribu adresēt jau pieminētajām kompozīcijām "In This Place" un "Strange", kā arī "Another Prophet Song", "A Psychotic Waltz" un vienreizēji smagajam grupas mūziķu kopdarbam "Spiral Tower". Lai gan "A Social Grace" mūsdienās dažam labam šķistu pārāk vecmodīgs, kopumā tas ir un paliek viens no ietekmīgākajiem 80./90. gadu mijas progmetāla albumiem.


CD NOSAUKUMS: Mosquito
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: IRS Records
GARUMS: 43'04
PAMATSASTĀVS:
Ward Evans - basģitāra
Norman Leggio - bungas
Brian McAlpin - ģitāras
Dan Rock - ģitāras, taustiņi
Buddy Lackey - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Psychotic Waltz trešais albums "Mosquito" atšķiras no iepriekšējiem diviem kaut vai tajā ziņā, ka instrumentālisti vairs necenšas par visu varu apliecināt savas spējas nospēlēt ātrāk, sarežģītāk, neparastāk utt. Klausoties "Mosquito", šķiet, ka daudz laba savai grupai bija nodarījis tās dziedātājs Buddy Lackey, gadu agrāk izdodams solo albumu "The Strange Mind Of Buddy Lackey". Protams, tas nenozīmē, ka pārējie Psychotic Waltz mūziķi, rakstot mūziku albumam "Mosquito", ir akli ievērojuši sava vokālista solo diskā noteiktos standartus, taču rodas iespaids, ka šoreiz grupa devusi priekšroku izteiktākam fokusam uz katru skaņdarbu individuāli, paturot prātā visa albuma kontekstu. Citiem vārdiem sakot, varētu kā paraugu izvēlēties jebkuru gabalu un sacīt: "Lūk, tā izklausās šis Psychotic Waltz disks." Tas nepārprotami liecina par stila vienotību un izjūtu, tāpēc nenāktos viegli nosaukt veiksmīgākās kompozīcijas no šī ārkārtīgi monolītā darba. Iespējams, nedaudz ārpus konteksta izkrīt hipiju laikam un domāšanai atbilstošais skaņdarbs "All The Voices", taču tā skanēšanas laiks tik tikko pārsniedz trīs minūtes un arī noskaņa ir saglabāta tāda pati kā pārējam materiālam. Ja nu man tomēr vajadzētu izvēlēties kādu gabalu savam radio raidījumam, tad tie būtu "Haze One" vai "Mindsong". Neraugoties uz to, ka "Mosquito" ir vienkāršāks, salīdzinot ar diviem iepriekšējiem Psychotic Waltz albumiem, es drīzāk dodu priekšroku šim postoša, kaislīga un intelektuāla smagā roka paraugdemonstrējumam.