PENDRAGON


CD NOSAUKUMS: The Jewel
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Toff Records
GARUMS: 57'15"
PAMATSASTĀVS:
Nick Barrett - ģitāras, balss
Peter Gee - basģitāras, ģitāras, basa pedāļi
Rik Carter - taustiņi
Nigel Harris - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"The Jewel" ir britu neoprogresīvā roka kvarteta Pendragon pirmais un, dažuprāt, visveiksmīgākais albums. Pendragon skanējums atšķiras no citiem laikabiedriem, piemēram, Marillion un IQ - grūtāk sagremojami nekā pirmie un profesionālāki nekā otrie. Tiesa, grupas šefa Nick Barrett vokālais sniegums nav ne tuvu tik perfekts, cik Fish, taču viņš arī spēlē ģitāru, un dara to apskaužami labi. Tieši Nick Barrett ēteriski vieglā ģitārspēle vēlāk kļuva par Pendragon spēlētā melodiskā neoproga spožāko individualitātes pazīmi (jau šajā albumā viņa solo pasāžas ir izteikti muzikālas), bet debijas albumā vienlīdz liela loma ir Rik Carter taustiņinstrumentiem, kas izmantoti gan pavadījumā, gan (retāk) kā solo instruments. Interesanta ir "The Jewel" uzbūve. Albums sākas ar pavisam vienkāršo, lipīgo "Higher Circles", un no tās daudz neatpaliek nākamā dziesma "The Pleasure Of Hope". Šīs divas dziesmas varētu likt dažam labam pabrīnīties, kāpēc šāda mūzika tiek dēvēta par progresīvo roku: "Tā taču spēlēja daudzi 80. gados!" Atbilde nāk līdz ar trešo gabalu ("Leviathan") - pirmo īsti progresīvo skaņdarbu, kas kalpo par stilistisko pamatu diska turpinājumam. Mans favorīts šajā albumā divdaļīgā kompozīcija "Alaska", kurā Nick Barrett ģitāras spēle un aranžējums atsauc atmiņā Camel 70. gadu veikumu. Līdzīgās tradīcijās ieturēts arī nākamais gabals "Circus", bet "Oh Divineo" var pamatoti uzskatīt par 90. gadu Pendragon skanējuma aizmetni. Albuma pamatlaiks beidzas ar vēl vienu lielisku, progresīvu kompozīciju - gandrīz desmit minūšu garo "The Black Knight" ar brīnišķīgu ģitāras solo. Manā rīcībā nonākušajam Pendragon debijas diskam pielikti divi papildu gabali, proti, 1984. gadā studijā ierakstītie "Fly High Fall Far" (man gan nav saprotams, kāpēc šo roķi tik ļoti iecienījuši daudzi ilggadējie Pendragon jaunrades sekotāji) un "Victims Of Life" (jauks, progresīvs skaņdarbs). Secinājums: "The Jewel" ir obligāti ieteicams visiem britu neoproga cienītājiem, savukārt Pendragon fani nemaz nav cienīgi tā saukties, ja viņiem šī albuma vēl nav.


CD NOSAUKUMS: Kowtow
IZDOŠANAS GADS: 1988
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Toff Records
GARUMS: 52'04"
PAMATSASTĀVS:
Nick Barrett - ģitāras, balss
Peter Gee - basģitāra
Clive Nolan - taustiņi
Fudge Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pēc daudzsološā debijas albuma "The Jewel" Pendragon nomainīja 50% sastāva, un kopš tā laika jaunu pārmaiņu šajā ziņā nav bijis. Grūti spriest, vai trīs gadu laikā grupas skanējums tik krasi degradējās vienīgi šī iemesla dēļ - galu galā trīs gadus vēlāk viss atkal bija kārtībā. 1988. gads bija grūts laiks progresīvi domājošiem māksliniekiem. Eiropā dominēja eiropops un bija sākusies amerikāņu hārdroka invāzija. Diemžēl Pendragon nespēja pretoties šīm sērgām un radīja diezgan murgaino "Kowtow". Par nožēlojamām, stiprām komercializācijas tendencēm liecina apšaubāmā skaņu režija, kā arī pirmie trīs briesmīgi lipīgie šlāgeri "Saved By You", "The Mask" un "Time For A Change". Pēc kompozīcijas, aranžējuma un skanējuma vien var noteikt, ka šie caurkritušie popsīši ir ražoti 80. gados. Gandrīz viss pārējais materiāls ir paredzēts sentimentālām, līdzjūtīgām sievietēm, kam pirmo trīs dziesmu roķīgā bravūra varētu šķist pārlieku vīrišķīga. Šādu skaņdarbu vidū ietilpst raudu gabali "I Walk The Rope", ne gluži zemē metamais "2 AM" (šajā un iepriekšējā dziesmā saksofonu iespēlējis Julian Siegal) un "Total Recall". Un tad no nekurienes iznirst šī albuma vienīgā pērle, proti, emocionālais un melodiskais desmit minūšu opuss "The Haunting", kas atsauc atmiņā pat tādus grandus kā Camel - vienīgais gabals, kurā spīd un laistās Nick Barrett ģitārista talants. Iespējams, tieši šis skaņdarbs dažus gadus vēlāk pamudināja grupu ieturēt kursu skaistas, sapņainas mūzikas virzienā. Diska nobeigums - briesmīgais "Solid Heart" un viennozīmīgam apzīmējumam nepakļaujamā tituldziesma - atgādina iepriekš dzirdētā (izņemot "The Haunting") vidējo aritmētisko. Secinājums: "Kowtow" varētu ieteikt nosacīti progresīva 80. gadu poproka pielūdzējiem, bet 90. gadu Pendragon faniem gan lietderīgāk būtu vispirms iegādāties pārējos šīs grupas albumus.


CD NOSAUKUMS: The Rest Of Pendragon
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Toff Records
GARUMS: 58'13"
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Diskam "The Rest Of Pendragon" ir retrospektīva būtība. Tajā apkopoti divpadsmit skaņdarbi, no kuriem astoņi ir tapuši laikā no 1986. līdz 1990. gadam. Pieci gabali ir iekļauti arī kādā no iepriekšējiem Pendragon albumiem, un tie ir komercializētais roksongs "Saved By You" no "Kowtow" (1988), kā arī viss 1984. gada īsā albuma "Fly High Fall Far" materiāls, turklāt tā titulgabals šajā diskā ir noklausāms gan studijas, gan koncerta variantā (ierakstīts 1986. gadā). Jauki pārsteigumi ir dziesma "Dark Summer's Day" un instrumentālais skaņdarbs "Excalibur", kuru uzskatu par vienu no veiksmīgākajām 80. gadu Pendragon kompozīcijām. Grupas debijas albuma tradīcijās ieturētais "Chase The Jewel" ir vēl viens mans personīgais favorīts šajā diskā. Diemžēl pārpalikums liek vēlēties daudz vairāk, lai gan "Lady Luck", "Elephants Never Grow Old" un "Searching" ir pirmie Pendragon skanējuma pārmaiņu vēstneši - šo stilistisko ievirzi grupa turpināja pilnveidot 90. gados. Vēl tikai atliek pieminēt divus praktiski nelietojamus gabalus, proti, roķīgos "Red Shoes" (1986. gada singls) un "Contact", kas izklausās pēc caurkrituša albumam "Kowtow" sarakstīta materiāla. Kopumā "The Rest Of Pendragon" ir pietiekami interesants apkopojums, lai par to izrādītu interesi ikviens Pendragon fans un, iespējams, Marillion un Camel 80. gadu jaunrades cienītājs.


CD NOSAUKUMS: The World
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Griffin Music
GARUMS: 59'05"
PAMATSASTĀVS:
Nick Barrett - ģitāras, balss
Peter Gee - basģitāra
Clive Nolan - taustiņi
Fudge Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"The World" ir pirmais Pendragon albums jaunā kvalitātē. Poproka tendences ir aizmirstas, un nu to vietā nācis ļoti romantisks, izteikti melodisks neoprogresīvais roks, kam pamatā ir labi pārdomātas, visnotaļ minimālistiskas grupas līdera Nick Barrett soloģitāras pasāžas. Skaņdarbi un aranžējumi ir kļuvuši pavisam vērienīgi, turklāt vislabākie vārdi jāveltī produkcijai (par to atbildīgs pazīstamais producents Tony Taverner). Apskaužami stabila ir instrumentālistu spēle. Nekad agrāk Nick Barrett vokālais sniegums nav izklausījies tik pārliecinošs kā šajās sešās kompozīcijās - dziedātājs vairs nemēģina uzrāpties līdz sava diapazona augstākajiem plauktiņiem, bet tā vietā samierinās ar nobriedušāku pieeju, plašāk izmantojot vidējo reģistru. Atzīstami vērtējama šī albuma uzbūve. Tas sākas ar salīdzinoši komerciālo "Back In The Spotlight" (piedziedājums ir pavisam netipisks šim albumam), kurā Nick Barrett pielietotais ģitāras efekts pavadījumā atgādina U2 ģitāristu The Edge 80. gadu vidū. Šim nedaudz maldinošajam ievadam seko 12 minūšu garais opuss "The Voyager" ar īpaši skaistām Nick Barrett ģitāras solo pasāžām skaņdarba otrajā daļā. Manuprāt, visvājākais punkts šajā albumā ir nākamā dziesma ar nosaukumu "Shane", taču tās niecīgais skanēšanas ilgums (četrarpus minūtes) neietekmē "The World" kopējo iespaidu. "Prayer" ir vēl viens jauks skaņdarbs ar lieliskiem Nick Barrett ģitāras solo. Un tad seko brīnišķīgais Pendragon meistardarbs "Queen Of Hearts" trijās daļās, kurā ar solo pasāžām uzspīd ne vien ģitārists, bet arī taustiņnieks Clive Nolan. Tieši šajā skaņdarbā visvieglāk pamanīt Nick Barrett melodijas izjūtu, tāpēc ir pagrūti noticēt CD atskaņotāja displejam, kas nepielūdzami rāda, ka aizritējusi 21 (!) minūte. "The World" epilogs "And We'll Go Hunting Deer" ir stipri pieklusināts un optimistiska miera pilns. Secinājums: melodiskas rokmūzikas - a la tā laika Camel, Marillion un Pink Floyd - "The World" (un pārējie Pendragon 90. gadu diski) ir jāiekļauj obligāto pirkumu sarakstā. Savukārt muzikālu eksperimentu un radikāli jaunu ideju meklētājiem silti iesaku pameklēt ko citu.


CD NOSAUKUMS: The Window Of Life
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Toff Records
GARUMS: 54'12"
PAMATSASTĀVS:
Nick Barrett - ģitāras, balss
Peter Gee - basģitāra
Clive Nolan - taustiņi
Fudge Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Sekojot iepriekšējā albumā "The World" iedibinātajām vienīgi sev raksturīgajām neoprogresīvā roka tradīcijām, Pendragon laida klajā lielisko albumu "The Window Of Life". Nick Barrett un pārējie vēlreiz izspēlē savus vislielākos trumpjus - šī ieraksta sešas dziesmas ir bagātas ar visdažādākajām meldijām un tēmām, turklāt skanējums ir kļuvis vēl izsmalcinātāks. Vienīgais, ko varētu pārmest šim Pendragon albumam, ir nosacītais oriģinalitātes trūkums... Piemēram, paviršāks progroka klasikas klausītājs šī albuma pirmās dziesmas "The Walls Of Babylon" sākumu noturētu par jaunu Pink Floyd gabala "Shine On You Crazy Diamond" interpretāciju, bet brīdī, kad iestājas basģitāra un sitamie instrumenti, nodomātu, ka skan Genesis gabals "Watcher Of The Skies". Tomēr, ja nepieciešams šai grupai pārmest kopēšanu, tad tas visvairāk attiektos uz albuma epilogu, proti, citādi neslikto dziesmu "Am I Really Losing You?", kurā soloģitāras tēma gribot negribot atsauc prātā Yes skaņdarba "The Gates Of Delirium" finālu. Iespējams, ķidājot takti pa taktij, varētu atrast vēl daudz līdzību, tāpēc pieņemsim, ka Pendragon mūzikas autors Nick Barrett nav nekad mūžā dzirdējis ne Pink Floyd, ne Genesis un Yes. Vispirms viskvēlākie atzinības vārdi ir veltījami Nick Barrett izkoptajai un satriecoši melodiskajai ģitārspēlei - viņam nudien nav līdzinieku plašajā neoproga ģitāristu saimē. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir skaņdarbs "Breaking The Spell", kas lielā mērā ir balstīts uz skaistu, izvērstu ģitāras solo. Mani absolūtie favorīti šajā diskā ir kolosālais skaņdarbs "Ghosts" un gandrīz 15 minūšu garais divdaļīgais opuss "The Last Man On Earth" ar ārkārtīgi emocionālu dziedājumu un brīnišķīgiem meldiņiem. Ārpus albuma konteksta izkrīt mazliet komercializētais "Nostradamus (Stargazing)", taču tā skanēšanas ilgums nespēj ietekmēt kopējo iespaidu par visu albumu. Secinājums: "The Window Of Life" ir adekvāts iepriekšējā albuma turpinājums un tramplīns ceļā uz nākamo ilgspēlējošo studijas albumu "The Masquerade Overture"; citiem vārdiem sakot, šis albums ir obligāti ieteicams ikvienam izteikti melodiskas un emocionālas rokmūzikas cienītājam.


CD NOSAUKUMS: Fallen Dreams And Angels
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Toff Records
GARUMS: 25'08"
PAMATSASTĀVS:
Nick Barrett - ģitāras, balss
Peter Gee - basģitāra
Clive Nolan - taustiņi
Fudge Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Grūti spriest, cik būtiska loma Pendragon karjerā ir īsajam albumam "Fallen Dreams And Angels". Nevarētu piekrist viedoklim, ka četras dziesmas, kas še iekļautas, kaut kādā veidā atšķiras no iepriekšējiem diviem albumiem, tomēr būtu pagrūti tās iedomāties kā diska "The World" vai "The Window Of Life" sastāvdaļas. Albuma "Fallen Dreams And Angels" trīs skaņdarbi ierakstīti 1994. gada sākumā, bet titulgabals - trīs gadus agrāk. Neraugoties uz šo hronoloģisko plaisu, viss materiāls atstāj vienotu iespaidu. Šis disks sākas ar nedaudz filozofisko skaņdarbu "The Third World In The U.K.", kurā taustiņnieks Clive Nolan ir iespēlējis vienu no saviem veiksmīgākajiem solo Pendragon sastāvā (protams, kā vienmēr vērā ņemamas ir arī Nick Barrett solo pasāžas). "Dune" maigais lirisms varētu palīdzēt redzēt dzīvi gaišāku ikvienam, kam tā šķiet pelēka un drūma, savukārt "Sister Bluebird" varētu uzskatīt par kompozīciju ar zināmām pretenzijām, ja vien tajā nebūtu Pendragon raksturīgā sentimenta. "Fallen Dreams And Angels" beidzas ar brīnišķīgo titulgabalu, kas ieturēts labākajās šīs grupas tradīcijās. Secinājums: lai gan nekādu jaunu vēsmu šajā ierakstā nav, "Fallen Dreams And Angels" ir un paliek jauks, sirsnīgs veikums.


CD NOSAUKUMS: The Masquerade Overture
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Pony Canyon
GARUMS: 72'00"
PAMATSASTĀVS:
Nick Barrett - ģitāras, balss, programmēšana
Peter Gee - basģitāras
Clive Nolan - taustiņi
Fudge Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Lēnām, soli pa solim Pendragon tuvojās savas līdzšinējās radošās darbības virsotnei - albumam "The Masquerade Overture". Visai vienveidīgajā neoprogresīvā roka pasaulē nav daudz tādu albumu, kas visās niansēs saglabātos atmiņā vairākus gadus no vietas, iztiekot bez vairākkārtējas klausīšanās. Mana iepazīšanās ar Pendragon sākās ar disku "The Masquerade Overture", un tas uz ilgu laiku manā uztverē kļuva par neoproga kalngalu (jā, tas apdraudēja pat klasiskos Marillion albumus!). Līdzās tradicionālajam Pendragon melodiskumam un emocionalitātei šim albumam piemīt brīnišķīgi aranžējumi, ar kādiem nevarētu lepoties neviens no šīs grupas iepriekšējiem albumiem. Pirmās svaiguma pazīmes liek sevi manīt romantiskajā, operiskajā ievadā "The Masquerade Overture", kuram itāliešu valodā tekstu pārtulkojis progroka ekspertu aprindās pazīstamais Luca Benporath. Un tavu brīnumu - arī pārējais materiāls ir pietiekami oriģināls, lai grupai nevarētu pārmest kopēšanu. Visas kompozīcijas ir lieliski pārdomātas, un tās lieliski papildina viena otru, bet īpaši vēlētos izcelt divas - skaisto "Paintbox" ar ļoti stabilu ritmiķu radīto pamatu un sevišķi izjusto "The Shadow" ar Tracy Hitchings un Tina Riley piebalsīm beigu daļā. Līdzās šīm neoproga himnām te atrodami divi gabali, kuru saīsinātie varianti tika izdoti kā singli (!) - "As Good As Gold" un "Masters Of Illusion". Vēl vienīgi atliek pieminēt īso folklorisko iespraudumu "The Pursuit Of Excellence" un jauko neoproga gabalu "Guardian Of My Soul". Manā rīcībā esošajam "The Masquerade Overture" japāņu firmas Pony Canyon izdevumam klāt pievienoti trīs gabali, kas nav atrodami oriģinālajā Toff Records versijā. Divi no tiem ir īpašas ievērības cienīgi skaņdarbi - pieklājīgs neoproga gabals "Schizo" 80./90. gadu Pink Floyd stilā un "King Of The Castle" jeb "The Shadow" otrā daļa bez sitamiem instrumentiem. Diemžēl vienīgais vājais punkts šajā diskā ir pēdējais papildu skaņdarbs ar trāpīgu nosaukumu "A Million Miles Away", kas kompozīcijas ziņā nespēj līdzināties nevienam citam gabalam. Kopumā "The Masquerade Overture" ir, manuprāt, viens no visveiksmīgākajiem britu neoprogresīvā roka ierakstiem, tāpēc tiem, kas vēlas iepazīties ar šo stilu tuvāk, iesaku sākt tieši ar šo albumu (japāņu versija gan nav obligāta!).


CD NOSAUKUMS: As Good As Gold
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Toff Records
GARUMS: 21'25"
PAMATSASTĀVS:
Nick Barrett - ģitāras, balss, programmēšana
Peter Gee - basģitāras
Clive Nolan - taustiņi
Fudge Smith - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Nav šaubu, ka Pendragon īsais albums "As Good As Gold" ir vairāk nekā "collector's item" titula cienīgs. Šajā četru dziesmu komplektā ietilpst skaņdarbs "As Good As Gold" pēc nežēlīgas amputācijas - un tādu grupa bija nolēmusi iepludināt nejēdzīgajā singlu tirgū! No gandrīz deviņu minūšu garās oriģinālās versijas, kas dzirdama diskā "The Masquerade Overture", ir palikuši tikai pāris pantiņi un piedziedājumi, kā arī samērā bezpersonisks ģitāras solo pa vidu. Kad izskanējis šis caurkritušais bestsellers, klausītāja uzmanībai tiek piedāvāti divi brīnišķīgi gabali, kas ir šī diska cenas vērti, un šie skaņdarbi ir "Bird Of Paradise" un "Midnight Running". Tie ir ritmiski interesantāki nekā vairums "The Masquerade Overture" kompozīciju, taču meldiņi, tēmas un lieliskais izpildījums nekur nav pazuduši. Diska izskaņā novietota atslodzes dziesmiņa "A Million Miles Away", kura šeit iederas daudz labāk nekā papildinātajā "The Masquerade Overture" japāņu izdotajā versijā. Kopumā šis īsais albums varētu izraisīt interesi ikvienā Pendragon mūzikas cienītājā, savukārt pārējiem tas noderētu kā ātrs, bet pietiekami pamatīgs ieskats šīs grupas sniegumā.

CD NOSAUKUMS: Not Of This World
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Pendragon Toff Records
GARUMS: 76'16"
PAMATSASTĀVS:
Peter Gee -- basģitāra
Clive Nolan -- taustiņi
Fudge Smith - bungas
Nick Barrett - ģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Lai Pendragon radītu turpinājumu savam līdzšinējam meistardarbam - albumam "The Masquerade Overture", bija vajadzīgi turpat pieci gadi. "Vai Nick Barrett & Co. ir izdevies pārspēt pašiem sevi? Vai bija vērts gaidīt?" pajautāju sev pēc tam, kad dažas reizes biju noklausījies "Not Of This World". Centīšos atbildēt... Savādi, bet šis albums Pendragon diskogrāfijā itin labi iederētos pa vidu starp "Window Of Life" (1993) un "The Masquerade Overture". Tas diemžēl nozīmē, ka īpaša attīstība grupas pēdējo piecu gadu darbībā nav novērojama, taču, neraugoties uz šo mīnusu, itin viss saka priekšā, ka "Not Of This Earth" ir Pendragon albums. Kā vienmēr vietā ir Nick Barrett melodiskās ģitāras tēmas un emocionālais dziedājums, vienīgi Clive Nolan raksturīgais taustiņinstrumentu pavadījums un solo pasāžas, kā arī relatīvi vienkāršais, bet stabilais ritmiskais pamats. Tiesa, tradicionālajam Pendragon skanējumam nācis klāt jauns, iepriekšējo gadu ierakstos ne tik plaši pielietots izteiksmes līdzeklis, proti, dziedātājas Tina Riley piebalsis (pārsvarā "ooh" un "aah"), kas šo albumu tuvina mūsdienu Pink Floyd. Salīdzinot ar iepriekšējiem trijiem Pendragon ilgspēlējošiem albumiem, krāšņumu un tēlainību nedaudz zaudējušas līdervokāla meldijas. Vēl jo vairāk: tie, kas ir iepazinušies ar Pendragon jaunradi, var dziedāt līdzi dziesmām jau pirmajā klausīšanās reizē (teksti ir atrodami CD grāmatiņā), jo vairumā gadījumu meldiņi un harmoniskie risinājumi ir viegli prognozējami. Šajā ziņā, manuprāt, īpaši izceļas mani šī diska favorīti (!) - divdaļīgais "Dance Of The Seven Veils" un "A Man Of Nomadic Traits", kā arī brīnišķīgais albuma epilogs "World's End". Visbeidzot, manā rīcībā nonākušais "Not Of This World" eksemplārs satur nelielu papildporciju deviņu minūšu kopgarumā - gabalus "Paintbox" un "King Of The Castle" (no diska "The Masquerade Overture") akustiskā izpildījumā. Secinājums: "Not Of This World" ir tipiski skaists Pendragon albums bez izteiktām pretenzijām uz visintelektuālākā rokmūzikas ieraksta titulu, tāpēc tas ir silti ieteicams ikvienam romantiķim, bet avangarda un ekstrēmas mūzikas cienītājiem rekomendēju no tā izvairīties.