PINK FLOYD


CD NOSAUKUMS: The Piper At The Gates Of Dawn
IZDOŠANAS GADS: 1967
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 41'50"
PAMATSASTĀVS:
Syd Barrett - ģitāra, balss
Roger Waters - basģitāra, balss
Rick Wright - klavieres, ērģeles
Nicky Mason - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Sakiet, ko gribat, bet nevienam neizdosies mani pārliecināt, ka Pink Floyd nav atbildīgi par progresīvās rokmūzikas rašanos. "The Piper At The Gates Of Dawn" ir tik pārdrošs solis, ka jābrīnās, kā to vispār kāds bija ar mieru izdot, kur nu vēl varenā EMI. Protams, tas notika gandrīz pirms 34 gadiem, un tagad mūzikas izdevēji ir kļuvuši daudz piesardzīgāki, neizdodot kura katra neordināri domājoša indivīda "murgojumus", par galveno argumentu minot risku iedzīvoties zaudējumos. "The Piper At The Gates Of Dawn" ir vienīgais Pink Floyd albums, kura ierakstā piedalījusies un vairumu skaņdarbu radījusi viena no leģendārākajām personām britu rokmūzikā - ģitārists/dziedātājs Syd Barrett (astoņi gabali no vienpadsmit ir viņa solo numuri un divos gadījumos viņš ir līdzautors). Varu iedomāties to blūzrokeru un rokenrolistu sejas izteiksmes, kad viņi toreiz iegādājās un uzlika kritiķu izslavēto skaņuplati "The Piper At The Gates Of Dawn"! Jau pati pirmā dziesma "Astronomy Domine" bija kaut kas sevišķs - gandrīz šizofrēniski meldiņi diezgan haotiskā, interesantā instrumentālā pavadījumā. Tiesa, Pink Floyd debijas albumā ir atrodamas vairākas nosacīti tradicionālas dziesmiņas, kuras tomēr pārsteidz ar savam laikam neordināriem vokāla meldiņiem un aranžējumiem ("Lucifer Sam", "Matilda Mother", "Flaming", "The Gnome", "Scarecrow", "Chapter 24" un "Bike"). Pašā albuma viducī atrodas trīs skaņdarbi, kas droši vien ir izsaukuši visdažādāko reakciju no klausītāju puses. Vispirms jāmin turpmāko gadu Pink Floyd radošā virziena noteicēja Roger Waters vienīgais solo gabals "Take Up Thy Stethoscope And Walk" - tā vien šķiet, ka Syd Barrett ietekmei bija nelabojami pakļāvies pat tik individuāli domājošs cilvēks, kāds ir Rodžers. Protams, "The Piper At The Gates Of Dawn" nebūtu iedomājams bez psychedelic rock stūrakmeņiem - visu četru mūziķu kopdarbiem - pavisam savādā "Pow R. Toc H." un masīvā "Interstellar Overdrive". Secinājums: lai gan nevarētu sacīt, ka Pink Floyd savu radošo potenciālu bija pilnībā apguvuši, gatavojot materiālu debijas albumam, pietiekami precīzs apgalvojums būtu šāds - "The Piper At The Gates Of Dawn" jau ceturto gadu desmitu kalpo par pamatu un iedrošinājumu daudzu jaunu grupu idejām (iespējams, bez šī un nākamā Pink Floyd albuma šobrīd neeksistētu tādi mūzikas stili kā postroks, rock-in-opposition, psychedelic rock u.c.). Rokmūzikas pamatu izzinātāju ievērībai - ŠIS ALBUMS NEDRĪKST PALIKT NEPAMANĪTS!


CD NOSAUKUMS: A Saucerful Of Secrets
IZDOŠANAS GADS: 1968
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 39'25"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāra, balss
Roger Waters - basģitāra, balss
Syd Barrett - ģitāra, balss
Rick Wright - klavieres, ērģeles, balss
Nicky Mason - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ja jūs par dīvainu uzskatāt Pink Floyd debijas albumu, tad ko jūs sacītu par "A Saucerful Of Secrets"? Tiesa, otrās skaņuplates ieraksta laikā Syd Barrett jau bija ar vienu kāju laukā no grupas (viņa balss un ģitāra dzirdama tikai trijos gabalos), tomēr šķiet, ka šī ģēnija ietekme bija stipri pakļāvusi pārējo mūziķu (arī jaunatnācēja David Gilmour) idejas, kas nu jau izklausās vēl rafinētākas nekā gadu iepriekš. "A Saucerful Of Secrets" sākas ar interesantu Roger Waters skaņdarbu "Let There Be More Light", kas noskaņas ziņā sasaucas ar trešo gabalu "Set The Controls For The Heart Of The Sun" - šīs abas kompozīcijas pārliecina, ka bez Pink Floyd šodienas mūzikas pasaulē nebūtu tā virziena, kuru zinātāji nosaukuši par postroku. Paralēles kompozīcijā ir velkamas arī abos Rick Wright sarakstītajos un iedziedātajos gabalos - ļoti muzikālajā "Remember A Day" un "See-Saw". Savādi izklaidējoša rakstura skaņdarbs ir "Corporal Clegg" - tik pozitīvi kretīniskas dziesmas nav nevienā citā Pink Floyd albumā! Iespējams, nolūkā sajaukt klausītājiem prātu radies 12 minūšu garais, grupas jaunā sastāva titulgabals, kuru uzskatu par šī albuma kulmināciju, īpaši brīnišķīgo minimālistisko nobeigumu. Albuma epilogam izraudzīts vienīgais Syd Barrett sakomponētais un iedziedātais skaņdarbs šajā albumā, proti, šī mūziķa stāvokli raksturojošais "Jugband Blues" (tam gan ar blūzu nav ne mazākā sakara), kas beidzas ar retoriskiem jautājumiem: "And what exactly is a dream? And what exactly is a joke?" Uz šiem jautājumiem Syd Barrett saņēma nežēlīgu, bet patiesu atbildi no kolēģiem grupā: "You're out." Diemžēl tas bija vienīgais veids, lai Pink Floyd varētu turpināt spožu karjeru, kas dažus gadus vēlāk vainagojās milzīgiem panākumiem. Secinājums: "A Saucerful Of Secrets" ir klasificējams līdzās grupas debijas albumam, taču šis ieraksts izklausās krietni nobriedušāks un nopietnāks. Kurš no mums īsti var pateikt, vai tāds bija Syd Barrett sapnis? Vai varbūt tas nebija nekas vairāk kā tikai joks?


CD NOSAUKUMS: Music From The Film "More"
IZDOŠANAS GADS: 1969
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 44'56"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāra, balss
Roger Waters - basģitāra, balss
Rick Wright - taustiņi
Nicky Mason - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Kad Pink Floyd pilnībā atbrīvojās no "muzikālās attīstības kavēkļa" Syd Barrett personā, grupa ar svaigu elpu turpināja pilnveidot savu psihodēliskās rokmūzikas marku. Netika noraidīts piedāvājums sarakstīt mūziku B. Šrēdera filmai "More", un šī mūzika iznāca skaņuplates formātā. Iznākums ir tik iespaidīgs, ka pietiek ar dažiem foto kadriem un filmas sižeta izklāstu remāsterētā CD grāmatiņā, par mūziku un dziesmu vārdiem nemaz nerunājot. Pink Floyd radītais skaņas materiāls šai filmai ir stilistiski daudzveidīgs, bet izpildījums perfekti atbilst filmu mūzikas prasībām. Vairumu dziesmu sarakstījis basists/dziedātājs Roger Waters, kurš ar laiku kļuva par Pink Floyd muzikālā virziena galveno noteicēju. Savādu, padrūmu noskaņu, kas saglabājas viscaur šim albumam, rada pats pirmais gabals "Cirrus Minor", kuru uzskatu par vienu no visveiksmīgākajiem Pink Floyd agrīnā posma gabaliem. Nākamais gabals - "The Nile Song" - ir tik smags (gandrīz heavy metal), ka nezinātāji nodomātu, ka tas nu gan nevarētu būt nekāds Pink Floyd, turklāt grupa atgriežas pie līdzīgām gara lidojuma izpausmēm tālāk šajā albumā, un tas notiek visu četru mūziķu kopīgi sarakstītajā dziesmā "Ibiza Bar". Maigās, liriskās dziesmiņas - "Crying Song" un "Green Is The Colour" - Roger Waters ir uzticējis iedziedāt ģitāristam David Gilmour, kurš to paveic īstā angļu mierā. Šīs divas dziesmas šķir Nicky Mason un Richard Wright instrumentālais skaņdarbs "Up The Khyber", kurā tīkamā veidā apvienotas džeza un pscychedelic intonācijas. Cits mans favorīts šajā albumā ir Roger Waters radītā un iedziedātā izteikti melodiskā dziesma "Cymbaline". Tuvāk diska nobeigumam atrodami pieci visu grupas mūziķu kopdarbi: instrumentālais "Party Sequence" ar ļoti daudz sitamajiem instrumentiem, filmas galvenā tēma ("Main Theme"), kurai, manuprāt, pietrūkst izteiksmīguma, trāpīgi nosauktais "More Blues" un neuzkrītoši skaņas eksperimenti ar nosaukumu "Quicksilver". Daudzveidību dara vēl lielāku David Gilmour akustiskās ģitāras iespraudums "A Spanish Piece", bet albuma ekspresīvā izskaņa "Dramatic Theme" ir patiesi grandiozs noslēgums. Secinājums: šim skaņu albumam jāatrodas ikviena intelektuālas mūzikas cienītāja kolekcijā.


CD NOSAUKUMS: Atom Heart Mother
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 52'05"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour
Roger Waters
Rick Wright
Nicky Mason
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

"Atom Heart Mother" daudzi uzskatītu par pirmo īsto Pink Floyd albumu, jo tas (un "Meddle") kalpo par platformu visiem turpmākiem šīs grupas studijas ierakstiem. Protams, nav taisnīgi noniecināt tādus leģendārus ierakstus kā "Dark Side Of The Moon" un "The Wall", taču, salīdzinot ar "Atom Heart Mother", tie neatstāj tik spēcīgu iespaidu. Šajā ziņā īpaši izceļas gandrīz 24 minūtes garā titulsvīta sešās daļās, kuras ierakstā piedalījies koris, pūtēju ansamblis un čellists (kori un pūtējus sākumā diriģējis opusa līdzautors Ron Geesin, taču, kad viņam apnika, diriģenta zizlis nonāca kora līdera John Aldiss rokās). Šis majestātiskais skaņdarbs ietver sevī gandrīz visu, ko grupa bija darījusi iepriekš un darīja vēlāk. It kā pieļaujot iespēju, ka klausītājiem tāds mūzikas daudzums izrādītos pārāk liels, varenajai svītai seko trīs mazāk uzkrītoši, vienkāršāki gabali, no kuriem īpaši vēlos izcelt nedaudz bītlisko Richard Wright dziesmu "Summer '68" ar briesmīgi lipīgu tēmu pūtēju instrumentiem un psihodēlisku piedziedājumu. Gan Roger Waters radītais "If", gan David Gilmour gabals "Fat Old Sun" ir pavisam mierīgi, pārsvarā akustiski un nepretenciozi skaņu virknējumi (pēdējā īpaši siltu noskaņu rada autora iespēlētā slide-guitar pavadījumā). Punktu šim albumam pieliek 13 minūšu garais visas grupas mūziķu kopdarbs ar nosaukumu "Alan's Psychedelic Breakfast" trijās daļās - patiesi gaiša izskaņa! Secinājums: "Atom Heart Mother" ir un paliek nepārspēta progresīvā roka klasika, kam būtu laiku pa laikam jāatskan katrā mājoklī, kura iemītnieki ciena mūziku.


CD NOSAUKUMS: Relics
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 49'18"
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šajā albumā apkopotās relikvijas nav nekas cits kā singli, kurus Pink Floyd bija izdevuši savas darbības pirmajos piecos gados. Dažas no šīm vienpadsmit kompozīcijām ir iekļautas kādā no līdzšinējiem albumiem, bet ir arī tādas, kas bijušas pieejamas tikai singla formātā. "Relics" sākas ar grupas pirmo singlu "Arnold Layne" (1967), kuru sarakstījis tā laika galvenais ideju ģenerators Syd Barrett, un līdz ar to tas pilnībā atbilst Pink Floyd debijas albuma stilam un skanējumam. Turpinājums ir labi zināmais instrumentālās psihodēlijas kalngals "Interstellar Overdrive" no albuma "The Piper At The Gates Of Dawn" (tā pati versija). To pašu laika posmu pārstāv vēl viens Syd Barrett sarakstītais, izteikti melodiskais, bet īpatnais singls ar nosaukumu "See Emily Play", kā arī divi jauki Richard Wright ražojumi, proti, "Remember A Day", kas iekļauts arī Pink Floyd otrajā albumā "A Saucerful Of Secrets" (1968), un singls "Paintbox", kas nesaprotamu iemeslu dēļ neguva īpašu publikas atzinību. Iespējams, "Relics" būtība slēpjas grupas vai izdevēju vēlmē demonstrēt atšķirību starp Syd Barrett un Roger Waters valdīšanas laiku, taču īpašas starpības nav... To apliecina nākamās piecas dziesmas, kas radītas no 1968. līdz 1971. gadam. Pirmā no tām ir jauneklīgi sentimentālais Roger Waters singls "Julia Dream", kam seko grupas mūziķu kopīgi radītais gandrīz instrumentālais skaņdarbs "Careful With That Axe, Eugene", kas iekļauts arī 1968. gada dubultalbumā "Ummagumma" (vēl viens pierādījums, no kurienes ir radies postroks). Šim avangardiskajam izlēcienam seko divi gabali no filmas "More" (1969) - brīnišķīgais "Cirrus Minor" un savādais hārdroka iemiesojums "The Nile Song". Brīnumainā kārtā šajā kokteilī lieliski iederas pat 1971. gadā tapušais Roger Waters nosacīti blūziskais gabals "Biding My Time" ar visai smieklīgu pūšamo instrumentu pavadījumu vidusdaļā un respektējamu kulmināciju ģitāras solo laikā. "Relics" epilogs ir dīvainām noskaņām bagātais Syd Barrett gabals "Bike", kas dzirdams arī grupas debijas albumā. Secinājums: pieļauju, ka šis apkopojums varētu kalpot par lielisku sākuma punktu ikvienam, kas vēlas iepazīties ar Pink Floyd jaunības dienu neordinārām muzikālām idejām.


CD NOSAUKUMS: Meddle
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 46'47"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāras, balss
Roger Waters - basģitāra, balss
Rick Wright - taustiņi, balss
Nick Mason - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Droši vien bija grūti iedomāties, ka pēc ģeniālā "Atom Heart Mother" varētu nākt gandrīz tikpat perfekts albums. Var jau būt, ka tas Pink Floyd izdevās tāpēc, ka albumā "Meddle" iekļauto sešu skaņdarbu komponēšanā saliedējās visi četri grupas mūziķi, turklāt šoreiz ierakstā ir iztikts bez kora un pūtējiem. "Meddle" sākas ar intriģējošo, minimālistisko "One Of These Days" - no pulsējošas basģitāras ievadā izvēršas patiesi postošs instrumentāls uzbrukums, kurā uz Rick Wright ērģeļu harmoniskā pamata plosās David Gilmour slide ģitāra. Turpinājumā nāk jauks, mierīgs akustiskais gabals "A Pillow Of Winds" ar David Gilmour līdervokālista lomā, kuru viņš saglabā arī nākamajā skaņdarbā "Fearless" (manuprāt, viena no veiksmīgākajām 70. gadu sākuma Pink Floyd dziesmām). "Fearless" seko divas pavisam izklaidējoša rakstura dziesmiņas - Roger Waters iedziedātais estrādes songs "San Tropez" ar kārtējo slide ģitāras un klavieru solo, kā arī akustiskais blūziņš "Seamus", kurā līdzās akustiskai ģitārai pavadījumā viscaur dzirdama suņa gaudošana. Tomēr līdzīgi "Atom Heart Mother" šī albuma pamatā ir viens īsti garš un eksperimentāls skaņdarbs - majestātiskais "Echoes" (tas ilgst 23 minūtes), kas noved no mierīga divbalsīga dziedājuma un galvenās tēmas sākumā līdz vidusdaļai ar šausmīgām, asinsstindzinošām skaņām un varenam nobeigumam. Lai gan "Meddle" var pamatoti uzskatīt par vienu no veiksmīgākajiem albumiem Pink Floyd darbības vēsturē, tam mazliet pietrūkst tā vērienīguma, kāds piemīt "Atom Heart Mother". Tajā pašā laikā nebūtu taisnīgi neizteikt atzinību mūziķu profesionālā varējuma augšupejai - pašu spēkiem panākts gandrīz tāds pats rezultāts kā gadu agrāk.


CD NOSAUKUMS: Obscured By Clouds
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 40'28"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāra, balss
Roger Waters - basģitāra, ģitāra, balss
Rick Wright - taustiņi, balss
Nick Mason - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Kad pielikts daudz pūļu, radot divus meistardarbus, kādi bija "Atom Heart Mother" un "Meddle", un tūlīt seko piedāvājums uzrakstīt jaunu mūziku filmai, iznāk "Obscured By Clouds"... Tieši tā - arī šis albums ir mūzika kārtējai B. Šrēdera filmai "La Vallee" par civilizētās Eiropas iedzīvotāju gaitā neskartā, pirmatnējā Jaungvinejas dabā. Salīdzinot ar Pink Floyd sarakstīto mūziku filmai "More" (1969), šis albums atstāj kaut ko līdzīgu vilšanās sajūtai. Te nav atrodamas gandrīz nekādas līdzības ar "Cirrus Minor", "Up The Khyber" vai "Cymbaline" no "More". Klausoties "Obscured By Clouds", rodas priekšstats, ka visas desmit kompozīcijas ir tapušas piecās minūtēs. Nevarētu teikt, ka tās ierakstītas pavirši (skanējums ir kvalitatīvs), taču viscaur jūtama attieksme: "Mūzika filmai? Ai, tas ir nieks, vai tad mēs to nevaram?" Albums sākas ar diviem visai bezpersoniskiem instrumentāliem gabaliem - titulskaņdarbu un pavisam vienkāršo "When You're In". Zināmas cerības vieš Roger Waters un Rick Wright kopdarbs "Burning Bridges", kuru pamīšus iedziedājuši abi autori - šī gabala tēma ir izmantota, manuprāt, visveiksmīgākajā šī albuma skaņdarbā, proti, instrumentālajā "Mudmen". Šīs kompozīcijas šķir visai garlaicīgais roķis "The Gold It's In The..." un atslodzes dziesmiņa "Wot's...Uh The Deal". Jau pieminētajam skaņdarbam "Mudmen" seko trīs gabali ("Childhood's End", "Free Four" ar jauku David Gilmour slide ģitāras solo un "Stay"), kurus varētu būt radījis jebkurš cits 70. gadu sākuma estrādes vai roka ansamblis. Iespējams, pateicoties Pink Floyd psihodēliskajai pagātnei, interesants izdevies šī albuma epilogs "Absolutely Curtains" - instrumentālo ievadu nomaina papuasu dziedājums. Secinājums: "Obscured By Clouds" var klasificēt "easy-listening" kategorijā, tomēr visticamāk, ka mūsdienu vidusmēra humanoīdi labprātāk izvēlētos kādu Madonnas vai Britnijas S. albumu. Žēl...


CD NOSAUKUMS: Dark Side Of The Moon
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 42'51"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāras, balss, sintezators
Roger Waters - basģitāra, balss, sintezators, efekti
Rick Wright - taustiņi, balss, sintezators
Nick Mason - bungas, efekti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Dažu iemeslu dēļ "Dark Side Of The Moon" ir viens no visgrūtāk recenzējamiem albumiem. Vispirms jau tāpēc, ka šo revolucionāro albumu pazīstu gandrīz kopš tā iznākšanas. Arī tāpēc, ka par to ir savs nelokāms viedoklis ikvienam roka klasikas cienītājam, turklāt "Dark Side Of The Moon" ir viens no visu laiku pārdotākajiem rokmūzikas ierakstiem. Tomēr, pieņemot, ka mūsdienu jaunatnei varētu rasties kaut neliela interese par to, kas tiek uzskatīts par rokmūzikas (arī progresīvās!) pamatu, aplūkošu šo ierakstu tuvāk. "Dark Side Of The Moon" sākas ar īsu un klusu, bet efektīvu Nick Mason ievadu "Speak To Me", kas pakāpeniski pārtop atturīgi melodiskajā "Breathe". Domājams, pasaulē ir maz tādu mūzikas mīļu, kuri nav dzirdējuši David Gilmour un Roger Waters instrumentālo kopdarbu "On The Run", kas balstīts uz plaša un gaumīga tolaik vismodernāko skaņas efektu pielietojuma. Ne mazāk pazīstams ir nākamā skaņdarba "Time" ievads (n-to pulksteņu zvanu kakofonija), taču ievērību pelna arī turpinājums, kurā ar brīnišķīgu ģitāras solo izceļas David Gilmour. "Time" izskaņā tiek nospēlēts vēl viens pants un piedziedājums no dziesmas "Breathe" (ar citiem vārdiem). Tad it kā no nekurienes izšķiļas Rick Wright skaistā kompozīcija "The Great Gig In The Sky" ar varenu Clare Torry soprāna vokāla solo. Šim gabalam seko vienīgā pauze diskā, pēc kuras nāk viens no dumjākajiem un populārākajiem Pink Floyd gabaliem, proti, "Money", taču arī te savu ģitārista talantu apliecina David Gilmour. Ik reizi, kad klausos "Dark Side Of The Moon", ar zināmu degsmi gaidu šī visnotaļ neinteresantā gabala beigas, jo tam seko fantastiskais Roger Waters un Rick Wright kopdarbs "Us And Them", kurā par lielisku saksofona solo gādājis ilggadējais Pink Floyd līdzdalībnieks Dick Parry (viņa spēle dzirdama arī iepriekšējā dziesmā). Vēl viena pērle šajā albumā ir instrumentālais skaņdarbs "Any Colour You Like" ar interesantām taustiņinstrumentu un ģitāras solo pasāžām. Pilnīgi nemanāmi ģitāras solo noved pie dziesmā "Breathe" dzirdētām intonācijām un nākamā gabala "Brain Damage", kas pārsteidz ar vienkāršību un atturību. "Dark Side Of The Moon" nobeigums ir masīvais "Eclipse" ar pamatīgu kori un Hammond ērģeļu pavadījumu. Secinājums: ne mirkli neapšaubu šī skaņu albuma nozīmīgo lomu rokmūzikas attīstībā, tomēr nekādi nespēju aptvert, kādēļ Pink Floyd ir vislabāk pazīstams tieši ar šo ierakstu; citiem vārdiem sakot, drīzāk dodu priekšroku tādiem šīs grupas albumiem kā "Meddle", "Atom Heart Mother" un "Animals"...


CD NOSAUKUMS: Wish You Were Here
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: CBS Records
GARUMS: 44'18"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour
Roger Waters
Rick Wright
Nick Mason
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ar komerciāli veiksmīgo albumu "Dark Side Of The Moon" Pink Floyd bija sevi iedzinuši strupceļā: grupai vienīgi atlika radīt kaut ko līdzvērtīgu, ja ne vēl pārliecinošāku. Tiesa, "Wish You Were Here" nevienā brīdī neliek manīt, ka grupa būtu afekta stāvoklī. Līdzīgi "Meddle" un "Atom Heart Mother" šis ieraksts ir balstīts uz vienu galveno kompozīciju - Syd Barrett veltīto "Shine On You Crazy Diamond" - divās pamatīgās daļās (šīs kompozīcijas skanēšanas laiks aizņem 26 minūtes), kas izvietotas albuma sākumā un beigās. Abās daļās līdzās lieliskām David Gilmour ģitāras solo pasāžām dzirdami arī Dick Parry saksofona solo, kas dara skanējumu pavisam košu un pilnīgu. Lai gan "Shine On You Crazy Diamond" ir galvenokārt trīs mūziķu - David Gilmour, Rick Wright un Roger Waters - kopdarbs, "Wish You Were Here" ir pirmais Pink Floyd albums, kurā visspilgtāk iezīmējas Roger Waters muzikālais un liriskais "es". Viņa kontā ir visnotaļ novatoriskā "Welcome To The Machine" ar izcilu Rick Wright sintezatoru spēli un emocionālais "Have A Cigar", kuru vienīgi sev raksturīgā manierē iedziedājis leģendārais britu vokālists Roy Harper (tas gan nenozīmē, ka viņa dziedāšanas stils šeit neiederas). Arī šoreiz Pink Floyd ir parūpējušies par vienu pavisam maigu, lielā mērā akustisku dziesmiņu, proti, titulgabalu, kuru sarakstījis Rodžers tandēmā ar Deividu. Kopumā "Wish You Were Here" muzikālais saturs, manuprāt, ir spožāks un vienotāks nekā "Dark Side Of The Moon", taču diemžēl skaņas režija nav izdevusies tik veiksmīga. Ja to neņemam vērā, tad "Wish You Were Here" var droši uzskatīt par šedevru.


CD NOSAUKUMS: Animals
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Columbia Records
GARUMS: 41'50"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour
Roger Waters
Rick Wright
Nick Mason
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Kad tapa mūzika izcilajam albumam "Animals", jau bija kļuvis skaidrs, ka galvenais Pink Floyd muzikālā virziena noteicējs ir basists/vokālists Roger Waters, kurš ir sagādājis ne vien visus dziesmu vārdus (tie ir kā vienmēr ironiski), bet arī gandrīz visu mūziku. Šoreiz Pink Floyd ir atteikušies no formulas "viens garš gabals + daži īsi" - nu tā vietā darbojas cita formula: īss ievads ("Pigs On The Wing"), trīs gari gabali ("Dogs", "Pigs (Three Different Ones)" un "Sheep") un īss nobeigums ("Pigs On The Wing" otrā daļa). Albuma ieskaņa ir tik savāda, ka, klausoties šo albumu pirmoreiz un neskatoties dziesmu sarakstā, varētu gaidīt lirisku dziesmiņu kolekciju - "Pigs On The Wing" iedziedājis Roger Waters akustiskās ģitāras pavadījumā (tāds pats arī epilogs). Kad tas ir galā, sākas visvērienīgākais un izcilākais skaņdarbs šajā ierakstā - vienīgais David Gilmour un Roger Waters kopdarbs ar nosaukumu "Dogs", kurā uzdziedāt pagūst gan abi autori, gan taustiņnieks Rick Wright. Šai kompozīcijai ir patiesi episkas dimensijas, taču īpašas pieminēšanas vērta ir fantastiskā vidusdaļa, kas noskaņas ziņā atgādina "Echoes" no 1971. gada albuma "Meddle". "Pigs (Three Different Ones)" ir mērķtiecīgs, minimālistisks un visnotaļ atturīgs gabals mierīgā tempā, kurā harmoniskā ziņā gandrīz nekas nenotiek - galu galā Pink Floyd piemīt spēja radīt tik nemainīgus vienpadsmit minūšu skaņdarbus, kurus neapnīk klausīties. Pēdējais garais gabals ir nosacīti roķīgais "Sheep", kurā kārtējo reizi uzspīd David Gilmour ģitārista talants. Secinājums: "Animals" var droši uzskatīt par "Wish You Were Here" muzikālo ideju turpinājumu, taču šoreiz pie malas - uz labu - ir liktas liriskas atkāpes, kas nekādi neiederētos izaicinoši ironiskajā kontekstā. Monumentāls darbs!


CD NOSAUKUMS: The Wall
IZDOŠANAS GADS: 1980
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: CD 1: 39'05"
CD 2: 41'51"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour
Roger Waters
Rick Wright
Nick Mason
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Tiem, kam jau ap vai pāri trīsdesmit, grupas Pink Floyd vārds droši vien visdrīzāk asociētos ar monumentālo konceptalbumu "The Wall" - vēl vienu šī kvarteta darbu, kas ir kļuvis gluži vai par etalonu un mērauklu daudzu progresīvā roka mākslinieku veikumam. Ne velti, piemēram, IQ konceptalbums "Subterranea" (1997) ir dažkārt ticis salīdzināts ar "The Wall". Ielūkojoties Pink Floyd atstātā mantojuma lādē, "The Wall" izceļas kā lielas formas darbs, kura autors ir nevis grupa, bet gan Roger Waters - viņš ir sarakstījis gandrīz visu materiālu (trīs gabalu līdzautors ir ģitārists David Gilmour un vienā gadījumā Rodžeram talkā nācis viens no albuma producentiem, proti, Bob Ezrin). "The Wall" atšķiras no iepriekšējiem Pink Floyd ierakstiem gan stilistiskās daudzveidības, gan kompozīcijas ziņā - te nav ne agrīnā posma psihodēlijas, ne 70. gadu sākuma eksperimentu, nedz arī tik apjomīgu aranžējumu kā albumā "Animals" un skaņdarbā "Shine On You Crazy Diamond". Tiesa, "The Wall" ierakstā ir piedalījies orķestris (par tā aranžējumiem gādājuši Michael Kamen un Bob Ezrin) un virkne piedziedātāju, tai skaitā arī skolēnu koris... "The Wall" muzikālās idejas ir izteiktas visnotaļ lakoniski, tāpēc tā netraucē uztvert galveno tekstuālo domu, kas lielā mērā veltīta jaunatnes atsvešinātības problēmai (starp citu, šis albums kārtējo reizi apliecina Roger Waters dzejnieka talantu). Kopumā "The Wall" ir uzskatāms par vienotu darbu, kas nepakļaujas nekādai amputācijai, tāpēc gribētu atzīmēt kādu īpatnību: tas ir konceptalbums, kas jāklausās no viena gala līdz otram, un šī iemesla dēļ man galīgi nav izprotama mūsu raidstaciju dīdžeju izvēle - šķiet, viņi par vienīgo pieņemamo gabalu uzskata "Another Brick In The Wall, Part 2", kas diezgan regulāri atskan Latvijas radioviļņos. Līdz ar to mans aicinājums radioklausītājiem ir šāds: ja jūs kaut nedaudz aizkustina šis radiohits, bet jūs neesat dzirdējuši "The Wall" visā pilnībā, nepažēlojiet 20 latus šī mākslas darba iegādei, vai vismaz aizņemieties to no kāda drauga - šajos divos diskos ir daudz vairāk mūzikas nekā var spriest pēc minētās dziesmeles. Galu galā, vai kāds var atbildēt, kāpēc radioklausītājiem netiek piedāvāts izcili orķestrētais "The Trial" vai emocionālie fragmenti "Mother", "Hey You" un "Comfortably Numb"?
P.S. Rakstot šīs rindas, noklausījos "The Wall" apmēram 547. reizi un konstatēju, ka to ir tīkami dzirdēt pat tad, ja katra takts ir līdz riebumam labi pazīstama - tik spēcīgs ir šī albuma šarms!


CD NOSAUKUMS: The Final Cut
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 43'08"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour
Roger Waters
Nick Mason
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Kad "The Final Cut" parādījās melnajā tirgū Beberbeķu mežā, es biju viens no tiem padsmitniekiem, kas no ierakstu mijējiem iegādājās savā īpašumā šī albuma trešās kopijas kopiju, bet vēlāk, atrodoties izdevībai, norakstīja no skaņuplates apvalka un iemācījās no galvas visu minētā rokmūzikas šedevra dziesmu vārdus. Konceptalbums "The Final Cut" ir pēdējais Pink Floyd veikums kopā ar grupas ilggadējo līderi Roger Waters un pirmais bez oriģinālā taustiņnieka Richard Wright, kuru vairs ne pavisam nefascinēja iespēja muzicēt vienā grupā ar Rodžeru. Hammond ērģeļu partitūras tagad ir uzticētas pazīstamajam mūziķim vārdā Andy Bown, savukārt ar sitamiem instrumentiem izlīdzējusi cita slavenība, proti, Ray Cooper. Interesanti, ka vienā gabalā ("Two Suns In The Sunset") grupas bundzinieka Nick Mason vietā dzirdama Andy Newmark spēle, taču, manuprāt, īpaša uzslava jāvelta Raphael Ravenscroft iespēlētajam tenora saksofona solo gabalā "The Gunners Dream" un albuma epilogā "Two Suns In The Sunset". Lai gan "The Final Cut" nav gandrīz nekādas līdzības ar trīs gadus vecāko "The Wall", klausoties arī šo disku 15 gadus vēlāk, pārņem tādas pašas emocijas, kā toreiz, agrā jaunībā. Nebūšu oriģināls, izsakot pieņēmumu, ka "The Final Cut" ir vispesimistiskākais un visdrūmākais no visiem Pink Floyd un Roger Waters diskiem (tam spēj līdzināties vienīgi Roger Waters soloalbums "Amused to Death"). "The Final Cut" ir skaļš un sāpju pilns protesta kliedziens pret karu un varmācību (starp citu, otrais nosaukums albumam ir "A Requiem for the Post War Dream"). Vēl jo vairāk - tas ir Rodžera veltījums savam 2. Pasaules karā bojā gājušajam tēvam Erikam Flečeram Votersam. Protams, ņemot to visu vērā, padomijas vadoņiem šajā albumā paustās pacifisma idejas nebija pieņemamas, un "The Final Cut" tika pasludināts par aizliegtu skaņu ierakstu (autora ironija nav saudzējusi nevienu no tā laika pasaules ietekmīgākajiem politiķiem - Brežņevu, Tečeri, Reiganu un citus). Kopumā "The Final Cut" ir visai likumsakarīgs (lai arī atšķirīgs) turpinājums konceptalbumam "The Wall", vienīgi šoreiz Michael Kamen (viņš arī iespēlējis klavieres un harmoniju) aranžētajam un diriģētajam orķestrim ir daudz plašākas funkcijas. Viens no iespaidīgākajiem 80. gadu rokmūzikas paraugiem!


CD NOSAUKUMS: A Momentary Lapse Of Reason
IZDOŠANAS GADS: 1987
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 51'09"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāras, balss, taustiņi, sekvenceri
Nick Mason - bungas, efekti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Kad Roger Waters - viens no spilgtākajiem filozofiem rokmūzikā - bija atvadījies no grupas un sācis vismaz radošā ziņā veiksmīgu solo darbību, atlikušie divi Pink Floyd mūziķi nolēma iznīcināt mītu, ka bez Rodžera tā lieta nav iespējama. Iznīcinātāja funkcijas tika uzticētas albumam "A Momentary Lapse Of Reason", kura ierakstā līdzās abiem pamatsastāva dalībniekiem piedalījies bijušais floidists Richard Wright (taustiņi, balss, ērģeles) un virkne pazīstamu viesmūziķu - Bob Ezrin (taustiņi, sitamie instrumenti), Tony Levin (basģitāra, stick), buņģieri Jim Keltner un Carmine Appice u.c. Daudzi šo albumu uzskata par izdevušos, taču apmēram tikpat daudz ir tādu, kam, iedomājoties par to, kļūst nelabi un sākas konvulsijas. Reiz es pilnīgi noteikti ietilpu otrajā kategorijā, taču, topot vecākam, pamazām esmu nostājies kaut kur pa vidu. Vispirms jāsecina, ka "A Momentary Lapse Of Reason" saturam nav gandrīz nekāda sakara ar aizgājušo dienu Pink Floyd. Skanējums ir kļuvis krietni komerciālāks (iespējams, tur vainojami sekvenceri un citi tolaik moderni tehnoloģijas brīnumi), bet, ņemot vērā 80. gadu postošo ietekmi uz reiz vareniem ansambļiem, tas būtu piedodams, tomēr apsveicami, ka pat rokmūzikas komercializācijas ēras karstumā Pink Floyd izdevās atrast jaunu seju. Klausoties "A Momentary Lapse Of Reason", rodas sajūta, ka tas ir David Gilmour solo albums - visas kompozīcijas radījis tieši viņš, dažas no tām sadarbībā ar citiem autoriem, tomēr kaut kāda iemesla dēļ (vai tiešām nolūkā izklausīties popsīgāk?) viņa ģitāra gandrīz viscaur šim ierakstam ir nobāzta aiz sitamo instrumentu priekšplāna. Albums sākas ar intriģējošu instrumentālu ievadu "Signs Of Life" un četrarpus minūtes vēlāk to nomaina raidstacijām draudzīgais "Learning To Fly", kas noteikti ir viena no veiksmīgākajām dziesmām šajā albumā. Tad seko blūziskais, bet visai neiespaidīgais "The Dogs Of War" un briesmīgi komerciālais "One Slip", kuru David Gilmour palīdzējis sarakstīt bijušais Roxy Music pārstāvis Phil Manzanera. Veselu vezumu sīrupa klausītājam uzgāž virsū salkani himniskais "On The Turning Away", taču tad Pink Floyd mēģina atgriezties pie progresīvajām pamatvērtībām un piedāvā skaņdarbu "Yet Another Movie", taču tas izklausās pēc ne visai pārliecinoša David Gilmour centiena pierādīt, ka dzīve ir iespējama bez Roger Waters klātbūtnes. Pēc jokaina vokāla iesprauduma "A New Machine, Part I" atskan nevainojams instrumentāls skaņdarbs "Terminal Frost", kam galā piekabināta minētā iesprauduma otra daļa. Diez vai šis albums spētu mani ar kaut ko pārsteigt, ja nebūtu izcilā epiloga ar nosaukumu "Sorrow" - beidzot var visās niansēs izbaudīt vienīgi David Gilmour raksturīgo niansēto ģitārspēli, kas palīdz aizmirst mazāk veiksmīgos gabalus diska vidū. Kopumā "A Momentary Lapse Of Reason" nekādā ziņā nav uzskatāms par klasisku Pink Floyd albumu, un tiem, kas vēlas iepazīties ar šīs grupas devumu rokmūzikas attīstībā pēdējo 15 gadu laikā, drīzāk ieteiktu lielisko "The Division Bell"...


CD NOSAUKUMS: The Division Bell
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 66'32"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāras, balss, basģitāra, programmēšana, taustiņi
Richard Wright - taustiņi, balss
Nick Mason - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pēc neizteiksmīgā albuma "A Momentary Lapse Of Reason" Pink Floyd vajadzēja septiņus gadus, lai sagatavotu, ierakstītu un izdotu jaunu studijas ierakstu, kurš tika nosaukts "The Division Bell". Grupas sastāvā bija atgriezies oriģinālais taustiņnieks Richard Wright, turklāt viņš ir devis būtisku ieguldījumu mūzikas komponēšanā (viens solo gabals un četri kopīgi ar David Gilmour sarakstīti gabali). Salīdzinot ar iepriekšējo studijas albumu, īsāks ir kļuvis viesmūziķu saraksts, no kura būtu jāizceļ saksofonista Dick Parry, programmētāja/taustiņnieka Jon Carin, basista Guy Pratt un ģitārista Tim Renwick sniegums. Todien, kad izdzirdēju "The Division Bell" pirmoreiz, mani pārņēma savādas izjūtas - biju šo grupu apracis pāragri! Skaņa ir vienkārši FANTASTISKA! Beidzot priekšplānā ir atgriezusies David Gilmour ģitāra, un man pietiek ar to vien, lai konstatētu, ka Pink Floyd atdzimšana ir kļuvusi par neapstrīdamu faktu. "The Division Bell" sākas ar kolosālu instrumentālu ievadu "Cluster One", kas pārtop spēcīgā blūzroķī "What Do You Want From Me". Melodiskuma kalngali ir aizsniegti izcilajā "Poles Apart", kura vidusdaļā ieskanas daži 60. gadu Pink Floyd raksturīgi psihodēlijas elementi. Tad seko vēl viens perfekts instrumentāls skaņdarbs ar nosaukumu "Marooned" un himniskais "A Great Day For Freedom". Ļoti patīkams pārsteigums ir Richard Wright sarakstītā, sapņainu noskaņu pilnā dziesma "Wearing The Inside Out", kurā izceļas saksofonists Dick Parry un piedziedātāju grupa. Diemžēl arī šajā albumā Pink Floyd nav iztikuši bez komerciālākām tendencēm, taču, kā jau minēju agrāk, skaņas kvalitāte ir tik spoža, ka tā iznīcina jebkādas noraidošas emocijas. Protams, runa ir par popsīgo "Take It Back", kuru ap to laiku reizēm varēja redzēt MTV raidījumos, un "Coming Back To Life"... Nākamais gabals - "Keep Talking" - vēlreiz izceļ lieliskās piedziedātājas un David Gilmour ģitārspēli, taču nevarētu sacīt, ka mani īpaši sajūsmina tik vienmuļas kompozīcijas. Nevainojamā dziesmiņa "Lost For Words", kas noskaņas ziņā attāli atgādina seno laiku gabalu "Wish You Were Here", sagatavo grandiozajam finālam - monumentālajam opusam "High Hopes", kura ierakstā piedalījies Michael Kamen aranžēts orķestris. Kaut ko tik cēlu no Pink Floyd puses es nudien vairs nebiju gaidījis... Secinājums: "The Division Bell" ir patiesi majestātisks albums, kas attaisno septiņus gadus ilgo gaidīšanu. Nu ko, laiks jaunam Pink Floyd studijas albumam?


CD NOSAUKUMS: Pulse
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: CD 1: 76'10"
CD 2: 71'49"
PAMATSASTĀVS:
David Gilmour - ģitāras, balss, basģitāra, programmēšana, taustiņi
Richard Wright - taustiņi, balss
Nick Mason - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ja kāda mūzikas ierakstu veikala plauktos pamanāt sarkanu mirgojošu gaismiņu, tad ziniet, ka tas ir labs veikals, jo tur var nopirkt kolosālo Pink Floyd koncertalbumu "Pulse" (pulsējošā gaismiņa nāk no diska apvalka malā iebūvētas diodes), kas sastāv no diviem diskiem. Kā jau ierasts, jau ilgu laiku Pink Floyd sadarbojas ar dažādiem viesmūziķiem gan studijas darbā, gan koncertos, un "Pulse" nav izņēmums. 1994./95. gada Eiropas un Lielbritānijas koncertturnejā līdzās trim pamatsastāva mūziķiem uz skatuves atradās taustiņnieks Jon Carin, saksofonists Dick Parry, basists/vokālists Guy Pratt, ģitārists/vokālists Tim Renwick, sitējs Gary Wallis un trīs piedziedātājas - Sam Brown, Claudia Fontaine un Durga McBroom. Šādā pamatīgā sastāvā Pink Floyd iemūžināja 24 dziesmu dzīvo skanējumu, kas sagādātu baudu ikvienam pieklājīgas (progresīvās) rokmūzikas cienītājam. CD1 sākas ar diviem labi pazīstamiem skaņdarbiem - "Shine On You Crazy Diamond" no 1975. gada albuma "Wish You Were Here" un "Astronomy Domine" no debijas albuma (pēdējais ir īpašs pārsteigums, kaut gan es dodu priekšroku oriģinālajam ierakstam). Tā kā "Pulse" tika ierakstīts "The Division Bell" koncertturnejas laikā, CD1 atrodamas vairākas dziesmas no attiecīgā albuma, tai skaitā perfekts, emociju pilns kompozīciju "A Great Day For Freedom" un "High Hopes" atreferējums. Pārējās trīs - "What Do You Want From Me", "Keep Talking" un "Coming Back To Life" - izklausās tik tuvu studijas versijām, ka, pavirši klausoties, varētu nodomāt, ka tikusi izmantota fonogramma. CD1 atrodamas divas - visveiksmīgākās - dziesmas no ūdeņainā albuma "A Momentary Lapse Of Reason" absolūti nevainojamā izpildījumā, proti, "Learning To Fly" un šī koncertierakstu apkopojuma pērle "Sorrow" (David Gilmour ģitāras tembrs šī gabala nobeigumā ir neaprakstāmi varens!). Visbeidzot, atliek tikai pieminēt dziesmu "Hey You" un mūžīgo radio hitu "Another Brick In The Wall, Part II" (ar stipri paplašinātām, spožām abu ģitāristu solo pasāžām) no 1980. gada albuma "The Wall". Ja pirmais disks varētu atstāt vienaldzīgus 70. gadu Pink Floyd jaunrades cienītājus, tad otrais būtu tieši laikā - tajā ir ietilpināts visa (!) leģendārā albuma "Dark Side Of The Moon" satura dzīvais izpildījums, kas turklāt visos aspektos sit pušu 1973. gada studijas ierakstu (šajā versijā pat idiotiskā dziesma "Money" spēj ritmā ietirināt manu kāju, un tas jau kaut ko nozīmē!). Protams, pietrūkst Roger Waters vokāla, bet ar balsīm lieliski tiek galā gan David Gilmour un Richard Wright, gan pieaicinātie mūziķi, jo sevišķi jau minētās trīs dziedātājas (neticīgiem iesaku noklausīties "The Great Gig In The Sky"!). "Dark Side Of The Moon" klāt piekabinātas trīs ne mazāk pazīstamas dziesmas - "Wish You Were Here" no tāda paša nosaukuma albuma, kā arī "Comfortably Numb" un ekspresīvais "Run Like Hell" no "The Wall"; šīs trīs kompozīcijas ir brīnišķīgs nobeigums gandrīz ideālajam koncertalbumam "Pulse". Secinājums: ja esat viens no tiem, kas nav spējis samierināties ar Pink Floyd radošo darbību pēc Roger Waters aiziešanas, iesaku noklausīties "Pulse" - nav izslēgts, ka jūsu priekšstats par šīs grupas varējumu 90. gados mainīsies uz labo pusi. Pārējiem droši vien mani komentāri un ieteikumi nav vajadzīgi, jo iecietīgākiem Pink Floyd faniem šis disks ir iegādāts jau sen, bet tiem, kam šī grupa nekad neko nav nozīmējusi, paliks nenozīmīga kaut vai pēc desmitkārtējas "Pulse" noklausīšanās.