PORCUPINE TREE


CD NOSAUKUMS: On The Sunday Of Life...
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Delerium Records
GARUMS: 75'47"
PAMATSASTĀVS: Steven Wilson - balss, instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"On The Sunday Of Life..." var pilnīgi droši uzskatīt par Steven Wilson solo albumu, kas radīts un ierakstīts no 1988. līdz 1991. gadam. Lieki piebilst, ka visas mūzikas autors ir pats Steven Wilson, taču ar brīnišķīgiem dziesmu vārdiem izlīdzējis viņa domubiedrs Alan Duffy. Neraugoties uz faktu, ka viss materiāls ir tapis šī mūziķa profesionālās nobriešanas gaitā, šis disks labāk paskaidro, kur meklējamas Porcupine Tree mūzikas saknes. Iespējams, nolūkā padarīt klausīšanos un uztveršanu vieglāku, disks ir sadalīts četrās sadaļās, kurās iekļautās kompozīcijas ir savstarpēji savienotas. Pirmajā sadaļā ietilpst pieci gabali (domājams, visvecākie), kas nepārprotami norāda uz Steven Wilson aizraušanos ar Pink Floyd agrīnajam posmam raksturīgo psishodēlisko skanējumu. No šiem pieciem gabaliem tikai divas ir dziesmas tradicionālā izpratnē ("Jupiter Island" un "The Nostalgia Factory"), bet pārējie - interesanti, kosmiski eksperimenti. Tie turpinās arī nākamajā sadaļā, taču te laika un funkcionalitātes ziņā liels pārsvars ir dziesmām, proti, fantastiskajai "Radioactive Toy" un britiski melodiskajai, vienkāršajai "Nine Cats". Īsts deserts Steven Wilson komponista talanta cienītājiem varētu būt diska trešā sadaļa, kurā iekļautas veselas trīs īpaši psihodēliskas dziesmas. Īsam eksperimentālam ievadam "Hymn" seko pilnīgi mierīgā, bet ļoti iespaidīgā dziesma "Footprints", kuru gandrīz sešas minūtes vēlāk nomaina paņirgāšanās par narkotiku lietotājiem - "Linton Samuel Dawson". Nekad neesmu bijis sajūsmā par monotonitāti mūzikā, taču Steven Wilson prot padarīt klausāmu pat tik vienmuļu dziesmu kā "And The Swallows Dance Above The Sun". Šī sadaļa beidzas ar šizoīdo "Queen Quotes Crowley" - manuprāt, vienu no interesantākajiem eksperimentiem šajā diskā. Pēdējās sadaļas uzbūve atgādina otro: arī šoreiz divus instrumentālus gabalus varētu nepamanīt uz divu dziesmu fona - "This Long Silence" un floidiskā "It Will Rain For A Million Years", no kurām īpaši jāizceļ pēdējā. Kopumā "On The Sunday Of Life..." ir drīzāk vēsturiska nekā muzikāla vērtība, kas apliecina Steven Wilson domāšanas patstāvību jau savas karjeras sākumā. Līdz ar to šis disks ir domāts galvenokārt ikvienam šī mūziķa talanta cienītājam, kaut gan nav izslēgts, ka to kā savējo pieņemtu daudzi psihodēliskā roka fani.



CD NOSAUKUMS: Up The Downstair
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Delerium
GARUMS: 47'59"
PAMATSASTĀVS: Steven Wilson - instrumenti, balss, programmēšana
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Porcupine Tree otro ilgspēlējošo albumu "Up The Downstair" - gluži tāpat kā debiju "On The Sunday Of Life..." - var saukt par mūziķa, producenta un komponista Steven Wilson individuālo projektu. Protams, CD grāmatiņā lasāmi arī dažu citu, pašreizējā Porcupine Tree sastāvā ietilpstošu mūziķu uzvārdi, un tie ir basģitārists Colin Edwin un taustiņnieks Richard Barbieri. Diemžēl viņu ieguldījums albumā "Up The Downstair" gan ir visai ierobežots (attiecīgi dziesmā "Always Never" un titulgabalā), jo par visām pārējām instrumentu partitūrām un skaņām ir atbildīgs pats mūzikas autors Steven Wilson. Neraugoties uz faktu, ka šis Porcupine Tree albums atkal ir viena cilvēka gara lidojuma materializējums skaņu ieraksta formā, "Up The Downstair" atstāj ievērojami nobriedušāka darba iespaidu nekā eklektiskais "On The Sunday Of Life...". Samērā bērnišķīgo eksperimentu ar balss pārveidotājiem vietā nākuši dažbrīd pat šausminoši iedarbīgi, hipnotizējoši skaņu vāli, kurus dekorē Steven Wilson ģitāras un pagurušais, izteikti psihodēliskais vokāls, kas dzirdams tikai četros no desmit albumā ietvertajiem gabaliem (trīs no tiem kalpo kā ievadi vai savienojumi). Tam visam pa virsu - itin viegli pamanāmas 70. gadu sākuma Pink Floyd ietekmes plīvurs. Ja runātu par trūkumiem, kas piemīt "Up The Downstair", tad laikam vienīgais nopietnais pārmetums būtu ierakstā izmantoto programmēto sitamo instrumentu virzienā, taču jāņem vērā, ka tolaik Porcupine Tree vēl nebija sava bundzinieka. Ja nu tomēr šis aizbildinājums nešķiet vērā ņemams, uzdrīkstēšos iedrošināt noklausīties šo ierakstu, jo programmēto sitamo instrumentu skanējums netraucē baudīt rūpīgi pārdomāto un strukturēto mūziku, lai arī, piemēram, dziesma "Synesthesia" noteikti izklausītos mazāk nervozi ar dzīvu bundzinieku pie sitamo instrumentu komplekta; par šādu atšķirību var pārliecināties ikviens, kas ir dzirdējis skaņdarba "Not Beautiful Anymore" studijas versiju šajā albumā un koncerta versiju diskā "Coma Divine" (1997). Kopumā varu sacīt, ka tieši "Up The Downstair" iezīmē tos Porcupine Tree vaibstus, ar kādiem mēs šo grupu pazinām līdz 1999. gada albumam "Stupid Dream", tāpēc, ja jūsu ierakstu kolekcijā ir kāds no nākamajos četros gados izdotajiem šīs grupas albumiem, parūpējieties, lai arī šis nonāktu jūsu plauktā.



CD NOSAUKUMS: The Sky Moves Sideways
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Delerium Records
GARUMS: 65'31"
PAMATSASTĀVS: Steven Wilson - ģitāras, taustiņi, balss, efekti
Richard Barbieri - taustiņi, elektronika
Colin Edwin - basģitāras
Chris Maitland - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Neapšaubāmi apdāvinātā multiinstrumentālista, komponista un dzejnieka Steven Wilson vārds ir pazīstams britu rokmūzikas pasaulē kopš 80. gadu beigām, kad tapa viņa pirmie pagrīdes ieraksti. Steven Wilson garabērna Porcupine Tree albums "The Sky Moves Sideways" ir ierakstīts apmēram viena gada laikā (pabeigts 1994. gada vasarā) paša izveidotajā studijā No Man's Land, un rūpīgais darbs sevi attaisno viscaur šim brīnišķīgajam diskam. Atskanot varenās titulkompozīcijas pirmās fāzes (tā ilgst gandrīz 19 minūtes!) sākuma taktīm, nezinātāji varētu nodomāt, ka tas ir kāds vecs, 70. gadu sākuma Pink Floyd albums. Steven Wilson mierīgais vokāls un sapņainais skanējums titulgabala sākumā nudien atgādina Pink Floyd šedevru "Echoes" no albuma "Meddle". Tomēr "The Sky Moves Sideways" pirmā fāze palēnām pārtop gandrīz vai uzbrūkošā, sitamiem instrumentiem piesātinātā psihodēliskā, maniakālā rituāla dancī, un tikai tad, kad sasniegta kulminācija, seko īss un pavisam loģisks atslābums. Fantastisks gabals! Nākamajos trijos skaņdarbos - masīvajā "Dislocated Day", nosacīti akustiskajā "The Moon Touches Your Shoulder" un instrumentālajā iespraudumā "Prepare Yourself" - visus instrumentus iespēlējis pats Steven Wilson. Kopīgi ar pārējiem trim dalībniekiem ierakstīts 17 minūšu garais instrumentālais skaņdarbs "Moonloop", kas kompozīcijas ziņā atgādina albuma pirmo gabalu - ilgam, mierīgi burbuļojošam ievadam seko hipnotizējoši spēcīgs nobeigums. "The Sky Moves Sideways" beidzas ar titulskaņdarba otro fāzi, kas ir par divām minūtēm īsāka nekā pirmā, taču nebūt ne vājāka. Ievads ir izteikti floidisks, kas atsauc atmiņā lielisko "Shine On You Crazy Diamond". Šoreiz grupas mūziķiem talkā nākusi vokāliste Suzanne Barbieri, kuras dziedāšanas maniere tik ideāli saskan ar instrumentāciju, ka sākumā viņas balsi, neuzmanīgi klausoties, varētu mierīgi sajaukt ar sintezatoru skaņām! Secinājums: "The Sky Moves Sideways" liecina par Steven Wilson un pārējo mūziķu neordināro (un tāpēc interesanto) tembrālo domāšanu - bez tās šī mūzika izklausītos simtiem reižu dzirdēta un garlaicīga. Citiem vārdiem sakot, "The Sky Moves Sideways" novietoja Porcupine Tree vismaz dažus soļus priekšā saviem konkurentiem 90. gadu britu progresīvā roka renesanses maratonā, kurā šie četri mūziķi vēl aizvien saglabā līderpozīcijas.



CD NOSAUKUMS: Signify
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Delerium Records
GARUMS: 61'56"
PAMATSASTĀVS:
Steven Wilson - balss, ģitāras, taustiņi, ērģeles, melotrons, samples, efekti,
programmēšana, zvaniņi
Richard Barbieri - taustiņi, klavieres, ērģeles, sintezatori, elektronika, efekti,
sekvenceri
Colin Edwin - basģitāra, kontrabass
Chris Maitland - bungas, balss, sitamie instrumenti, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Tiem, kas piesardzīgi vai šaubīgi lūkojās uz Porcupine Tree iepriekšējo disku "The Sky Moves Sideways", noteikti vajadzētu dzirdēt gadu vēlāk iznākušo "Signify". Garu kompozīciju vietā šoreiz Steven Wilson un kompānija piedāvā divpadsmit relatīvi īsas dziesmas un instrumentālus gabalus, taču eksperimentiem vēl aizvien ir ievērojama vieta grupas skanējumā. "Signify" atstāj stabilāka grupas kopdarba iespaidu (pie tam daudz mazāk līdzību ar Pink Floyd). Lai gan vairumu materiāla sagādājis Steven Wilson, komponēšanā piedalījušies arī pārējie trīs dalībnieki, turklāt šajā diskā netrūkst jauku (vismaz) divbalsīgu piedziedājumu, kuros pamatvokālistam palīdz buņģieris Chris Maitland. Šī raksturiezīme (līdzās daudzām citām) ir saglabājusies par Porcupine Tree firmas zīmi līdz pat mūsu dienām. "Signify" sākas ar iespaidīgu, efektiem bagātu nepilnu divu minūšu garu ievadu "Bornlivedie", kas organiski pārtop spēcīgajā instrumentālajā titulskaņdarbā. Tad seko drūma, bet visnotaļ sapņaina dziesma "Sleep Of No Dreaming" ar vienreizēji iespaidīgu pamattēmu. Vēl viens efektīvs iespraudums ("Pagan"), un klausītāja uzmanības lokā nonāk divdaļīgais gabals ar nosaukumu "Waiting": pirmā fāze balstīta uz izteiksmīgu, mierīgu Steven Wilson un Chris Maitland dziedājumu, bet otrā - instrumentālā - ir brīnišķīga atkāpe, tāpēc to tikpat labi varētu uztvert kā atsevišķu skaņdarbu. Viens no maniem favorītiem šajā albumā ir kolosālā dziesma "Sever", kurā emocijas (piedziedājumos) saplūst ar neatvairāmu spēku (pantos). Ne mazāk iespaidīgs ir Steven Wilson un Colin Edwin radītais instrumentālais skaņdarbs "Idiot Prayer", kas neviļus atsauc atmiņā "Moonloop" no Porcupine Tree iepriekšējā diska. Izjustu meldiņu (t. sk. daudzbalsīgi piedziedājumi) un eksperimentu elegants apvienojums ir baudāms dziesmā "Every Home Is Wired", kam seko progresīvais, psihodēliskais, mierīgais visu grupas mūziķu kopīgi radītais instrumentālais opuss "Intermediate Jesus". It kā sāncensībā ar Steven Wilson vienu kosmisku gabalu ("Light Mass Prayers") ambient stilā ir radījis Chris Maitland, un šis četrarpus minūšu garais iespraudums sagatavo skaistajam, floidisku nokrāsu piesātinātajam albuma epilogam "Dark Matter", kura skanējumā īpaša vieta ir Richard Barbieri (ex-Japan) spēlētajām Hammond ērģelēm. Secinājums: "Signify" ir drošs Porcupine Tree solis pretī neizdzēšamai vietai 90. gadu britu rokmūzikā, apliecinot Steven Wilson kā vienu no visspilgtākajām figūrām tajā.



CD NOSAUKUMS: Coma Divine
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Delerium Records
GARUMS: 78'06"
PAMATSASTĀVS: Steven Wilson - ģitāra, balss
Richard Barbieri - taustiņi, sintezatori
Colin Edwin - basģitāra
Chris Maitland - bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Ja CD "Coma Divine" grāmatiņā nebūtu lasāmi vārdi, ka šim koncertierakstu apkopojumam (iemūžināts trīs koncertos Romā 1997. gada martā) pirms izdošanas veikti papildu ierakstu darbi studijā, to varētu uzskatīt par 90. gadu progroka dzīvā skanējuma etalonu. Protams, šāda piebilde ir apsveicami godīga no mūziķu puses, tomēr šaubos, vai kādas izmaiņas izdarītas bungu ceļiem - Chris Maitland spēle ir nudien apbrīnojama! Ņemot visu iepriekš sacīto vērā, arī pārējo instrumentu un vokālais sniegums ir maksimāli kvalitatīvs un kopējā skaņa - perfektā balansā. "Coma Divine" sākas ar četriem gabaliem no tolaik svaigākā Porcupine Tree studijas albuma "Signify" - ievads "Bornlivedieintro", šī albuma instrumentālā titulkompozīcija, kas ir par divām minūtēm garāka un ievērojami enerģiskāka nekā studijas ierakstā, un skaņdarba "Waiting" divas fāzes. Tad seko divi gabali no albuma "The Sky Moves Sideways", proti, lieliska tāda paša nosaukuma opusa daidžesta versija (īsāka nekā studijas variants) un "Dislocated Day" ar īsu, bet tehniski perfekti izpildītu bungu solo nobeigumā. Manuprāt, vispozitīvākā atšķirība starp studijas ierakstu un dzīvo skanējumu ir novērojama gabalā "The Sleep Of No Dreaming" no 1996. gada albuma "Signify" - domāju, ka tieši šajā versijā pamattēma ir izpildīta tā, lai skudriņas skraidītu pāri mugurai vēl ilgi pēc albuma izskanēšanas. Gandrīz 12 minūšu garais instrumentālais gabals "Moonloop" (atrodams arī diskā "The Sky Moves Sideways") sagatavo grandiozai kulminācijai Porcupine Tree radošās darbības agrīnā posma pārstāves, dziesmas "Radioactive Toy" izskatā - laiks pēc sirds patikas izdziedāties itāļu publikai. "Coma Divine" nobeigums ir ekspresīvais instrumentālais skaņdarbs "Not Beautiful Anymore" no Porcupine Tree otrā albuma "Up The Downstair". Secinājums: neraugoties uz studijā veiktajiem uzlabojumiem, "Coma Divine" uzskatu par vienu no veiksmīgākajiem 90. gadu britu progroka koncertierakstiem (ja ne par visveiksmīgāko) - satriecoša skaņa un ideāls izpildījums, kuru novērtētu ikviens, kas izprot vārda "mūzika" nozīmi.



CD NOSAUKUMS: Stupid Dream
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: K Scope Records
GARUMS: 59'55"
PAMATSASTĀVS:
Steven Wilson - balss, ģitāra, klavieres, samples, basģitāra, ērģeles
Richard Barbieri - sintezatori, ērģeles, melotrons, klavieres
Colin Edwin - basģitāra, kontrabass
Chris Maitland - bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

"Kaut kad tam taču bija jānotiek!" es iesaucos, pirmoreiz noklausījies izcilo Porcupine Tree disku "Stupid Dream". Tā kā tolaik mani burvestības valgos turēja šīs grupas koncertalbums "Coma Divine", nolēmu sevi pārbaudīt un dažus mēnešus atturējos klausīties "Stupid Dream". Kad noklausījos to vēlreiz, mani pārņēma vēl spilgtākas izjūtas, kas nu jau ir pāraugusi pārliecībā, ka šis ir un paliek pagaidām visspožākais Porcupine Tree studijas ieraksts. Bija pagājuši trīs gadi kopš iepriekšējā studijas albuma "Signify" nākšanas pasaulē, tāpēc nav nekāda brīnuma - mūziķiem bija pietiekami daudz laika materializēt savas visveiksmīgākās idejas divpadsmit gabalos, kas atrodami diskā "Stupid Dream". Visi meldiņi un aranžējumi ir ārkārtīgi smalki un rūpīgi pārdomāti, turklāt izpildījums un skanējums ir kļuvis vēl pārliecinošāks nekā agrākos ierakstos. Ar "Stupid Dream" Porcupine Tree pateica ardievas agrāk dažkārt tik uzkrītošajai agrīnā Pink Floyd ietekmei, tā vietā piedāvājot visai viegli uztveramas dziesmas. Īpaši vēlētos izcelt akustiska skanējuma piesātināto "Pure Narcotic", britpopam raksturīgā melodisma atspulgus "Piano Lessons", "Baby Dream In Cellophane" un "Stranger By The Minute", kā arī filozofisko "Don't Hate Me" ar Theo Travis saksofona solo (viņš gādājis arī par samērā avangardiskām flautas partijām instrumentālajā skaņdarbā "Tinto Brass"). Kaut kur izpalikuši agrākos ierakstos dzirdamie efekti, ja vien par tādu neuzskata nepilnu pusminūti garo titulgabalu. Secinājums: "Stupid Dream" ir viens no visjaukākajiem 90. gadu albumiem, un tāpēc tas ir ieteicams ikvienam, kam interese par rokmūzikas (un progroka) attīstību nebeidzas ar mūsu zemes komercraidstaciju šauro piedāvājumu spektru.



CD NOSAUKUMS: Voyage 34
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Delerium Records
GARUMS: 63'24"
PAMATSASTĀVS: Steven Wilson - instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad kādā progrokam veltītā žurnālā izlasīju, ka 2000. gadā paredzami divi Porcupine Tree albumi, nebija ne mazākās jausmas, ka abi būs vienlīdz pārsteidzoši. Vienīgā starpība, ka "Lightbulb Sun" ir pavisam jauns studijas albums, bet diskā "Voyage 34" satilpināti divi īsie albumi (pa diviem gabaliem katrā), kas dienasgaismu ieraudzīja attiecīgi 1992. un 1993. gadā (trīs gabali pārmiksēti 1998. gadā). Protams, šis fakts nemazināja manu interesi, drīzāk gluži pretēji... Visus instrumentus iespēlējis Steven Wilson, izņemot sintezatorus diska pēdējā gabalā ("Phase IV") - par tiem parūpējies Richard Barbieri. Dziedāšanas tradicionālā izpratnē šajā diskā nav, ja nu vienīgi par tādu neuzskata Lisa Gerrard balss samplu no Dead Can Dance albuma "Aion" (1990), ar kura pielietojumu Steven Wilson ir trāpījis tieši desmitniekā. "Voyage 34" ir dots arī alternatīvs nosaukums - "The Complete Trip", un tas nepārprotami liecina, ka šoreiz ir darīšana ar narkomānijas problēmu. Droši vien šī iemesla dēļ muzikālam saturam ir mazāka nozīme, jo, visticamāk, Steven Wilson bija domājis par iespaida radīšanu. Laiku pa laikam atskan balsis, kuru izrunātie teksti liecina, ka tās pieder pieredzējušiem narkomāniem, iesācējiem, narkomānijas apkarotājiem un citiem, kam šis jautājums nav vienaldzīgs. Pirmās divas fāzes ir balstītas uz reverberētas ģitāras harmoniskā pamata, kas uzreiz atgādina atsevišķus fragmentus no Pink Floyd albuma "The Wall", bet Steven Wilson sapņainais soloģitāras spēles stils un tembrs perfekti atbilst šī albuma ideoloģiskajai sūtībai - ceļojumam Nekurienē kopā ar LSD. Trešā un ceturtā fāze, kas tapušas gadu vēlāk, neatpaliek noskaņas ziņā ne par mata tiesu, taču tās ir atšķirīgas stilistiskā ziņā, proti, tajās jaušamas spēcīgas ambient mūzikas iezīmes. Kopumā "Voyage 34" uzskatu par ļoti interesantu albumu, tomēr iesaku Porcupine Tree faniem vispirms kaut vai fragmentāri to noklausīties - šis nav gluži tas, ko esam raduši saņemt no Steven Wilson un viņa partneriem.



CD NOSAUKUMS: Lightbulb Sun
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: K Scope Records
GARUMS: 56'17"
PAMATSASTĀVS:
Steven Wilson - balss, ģitāras, melotrons, klavieres, dulcimers, samples, bandžo, arfa, sitamie instrumenti
Richard Barbieri - sintezatori, ērģeles, klavinets, melotrons, klavieres
Colin Edwin - basģitāras, sazs, bungu mašīna,
Chris Maitland - bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Vismaz man viens no vislielākajiem un visgaidītākajiem notikumiem 2000. gadā bija Porcupine Tree albuma "Lightbulb Sun" iznākšana. Iepriekš man bija izdevība iepazīties ar vienu no veiksmīgākajām un vieglāk uztveramajām dziesmām šajā albumā, proti, ar "Shesmovedon". Lieki piebilst, ka nevarēju samierināties ar vienu vienīgu gabalu. "Ja nu viss disks ir tik teicams?" es noteicu un sapakoju ceļasomu, lai dotos uz Helsinkiem, kur kādā CD bodē sameklēju "Lightbulb Sun". Visu ceļu man galvā skanēja dažādi fragmenti no iepriekšējā albuma "Stupid Dream" un jau pieminētais jaunais gabals. Pārbraucu mājās un rūpīgi iepazinos ar savu pirkumu. Jau pirmajā brīdī konstatēju, ka bērnišķīgais satraukums nebija veltīgs - "Lightbulb Sun" ir vēl nobriedušāks un daudzkrāsaināks ieraksts nekā tā priekšgājējs. Šķiet, ka šoreiz Steven Wilson un pārējiem nebija nākusi prātā doma radīt raidstacijām draudzīgas dziesmiņas (kādu netrūkst albumā "Stupid Dream"), un tas, protams, ir apsveicami. Tomēr, ja nu man vajadzētu ierosināt kādu vietējo raidstaciju iekļaut savās hitparādēs, tad arī "Lightbulb Sun" piedāvā nelielu izvēli: ironisko, mūsdienu rokmūzikas standartiem atbilstošo "Four Chords That Made A Million", ārkārtīgi emocionālo un smalko "Shesmovedon", kā arī skaisto "The Rest Will Flow", kurā līdzās grupas mūziķu spēlei dzirdams stīgu kvartets (The Minerva Quartet), kas papildināts ar Stuart Gordon (vijole, alts) un Nick Parry (čells) sniegumu. Tiesa, tas nav vienīgais gabals ar stīdziniekiem - viņi ir izdaiļojuši arī masīvā skaņdarba "Russia On Ice" (13 minūtes!) un brīnišķīgā epiloga "Feel So Low" skanējumu. Neskaitot dažas potenciālās radiodziesmiņas, "Lightbulb Sun" ir krietni psihodēliskāks nekā vairums iepriekšējā albuma gabalu, tāpēc domāju, ka šo disku vienlīdz labi pieņemtu gan tie, kas sekojuši Steven Wilson un Porcupine Tree radošai darbībai kopš 90. gadu sākuma, gan tie, kas ar viņu mūziku iepazinušies samērā nesen. Viens no jaukākajiem 2000. gada diskiem!



CD NOSAUKUMS: Stars Die: The Delirium Years 1991 - 1997
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: K-Scope/Snapper Music
GARUMS: CD 1: 72'55"
CD 2: 73'24"
PAMATSASTĀVS:
Richard Barbieri - taustiņi, sintezatori, elektronika, ērģeles
Chris Maitland - bungas, sitamie instrumenti
Steven Wilson - ģitāras, taustiņi, balss, basģitāra, programēšana, samples,
melotrons, klavieres
Colin Edwin - basģitāra, kontrabass
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Šā gada pavasaris līdz ar saulīti un citām jaukām lietām dāvāja mums vēl vienu Porcupine Tree ierakstu apkopojumu divos kompaktdiskos, kas papildināti ar visnotaļ oriģinālu iepakojumu - abi spīdīgie ripulīši mīkstos plastikāta ieliktņos un 40 lappušu grāmatiņa ar grupas mūziķu memuāriem un citu lasāmvielu satilpināti ļoti glītā kartona kastē. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pavēstīšu, ka šī nu ir tā reize, kad iepakojums perfekti atbilst saturam. Par spīti tam, ka vairums šajos divos diskos ietverto kompozīciju - pavisam to ir 21 - man jau bija pazīstamas agrāk, noklausījos šo retrospektīvo savākumu ar milzīgu baudu. Esmu pārliecināts, ka šis komplekts būtu īstais materiāls, lai pašreizējā Porcupine Tree fani un citi interesenti varētu tuvāk iepazīties ar grupas (jeb tās līdera Steven Wilson) radošo darbību laikā, kad tai vēl bija līgumsaistības ar izdevējiem Delerium Records. Septiņos gados šī mūzikas izdevniecība laida klajā četrus Porcupine Tree ilgspēlējošos albumus un veselu gūzmu mūsdienās reti sastopamu minialbumu un singlu - no tā visa kopā savāktais, rūpīgi atlasītais un dažos gadījumos pārstrādātais materiāls atrodams šajā apkopojumā. CD1 varētu saukt par Steven Wilson solo eksperimentu un dziesmu izlasi, jo šajā diskā ietilpst astoņas dziesmas no Porcupine Tree pirmajiem diviem albumiem, proti, no 1991. gada debijas albuma "On The Sunday Of Life…" ("Radioactive Toy", "Nine Cats", "And The Swallows Dance Above The Sun", "Nostalgia Factory" - skat. albuma aprakstu) un 1993. gada "Up The Downstair" ("Synesthesia", "Phantoms", "Up The Downstair" - skat. albuma aprakstu) - kā zināms, tolaik tā nebija grupa, bet viena mūziķa projekts. Uzreiz jāpiebilst, ka visu otrā albuma skaņdarbu versijas ir jaunas - "Up The Downstair" un "Fadeaway" ir pārmiksēti, bet dziesma "Synesthesia" pirmoreiz ir dzirdama pilnā, gandrīz astoņu minūšu garumā (muzikālā ziņā pagarinājums gan nav būtisks). Ja Delerium Records nebūtu pacentušies ar diska "Voyage 34" izdošanu 2000. gadā, tad droši vien pie retumiem varētu pieskaitīt arī eksperimentālo skaņdarbu "Voyage 34 - Phase One", kas pirmoreiz tika ierakstīts un EP formātā izdots 1992. gadā, bet pārmiksēts sešus gadus vēlāk. Reti sastopamo kompozīciju vidū ir arī instrumentālais krautrock ietekmē radītais, kosmosa bezgalības noskaņām bagātais opuss "Rainy Taxi" (fantastisks gabals ar akustisko ģitāru un taustiņiem!), kuru droši vien pazīst tikai Porcupine Tree minialbuma "Staircase Infinities" īpašnieki, taču viņu skaits, visticamāk, ir pavisam neliels. Vienīgā no CD1 satilpinātajām dziesmām, kas nekad agrāk nav pieredzējusi izdošanu jebkādā formātā, ir progresīvas liriskās psihodēlijas paraugs "Phantoms" (asprātīgs akordu savirknējums un pārejas!), kuru Steven Wilson ierakstīja, lai iekļautu albumā "Up The Downstair", taču galu galā nebija apmierināts ar iznākumu un pārdomāja. Salīdzinājumā ar pirmo disku CD2 ietvertā materiāla vidū atrodams vairāk tādu skaņdarbu, kas nav bijuši plaši tiražēti, turklāt šos vienpadsmit gabalus Porcupine Tree ierakstīja jau kā grupa. 1995. gada studijas albumu "The Sky Moves Sideways" pārstāv vienīgi titulgabala pirmā fāze pilnā garumā, taču 1996. gada "Signify" - veseli trīs gabali ("Every Home Is Wired", "Sever", "Dark Matter" - skat. albuma aprakstu), ja neskaita iepriekš neizdoto "Signify II" sešas minūtes garo versiju un dziesmas "Waiting" singla variantu, kuru pavisam likumsakarīgi papildina trīs B-puses skaņdarbi -Pink Floyd atgādinošais instrumentālais opuss "The Sound Of No-One Listening" (no attiecīgā singla CD versijas), mierpilnā dziesmiņa "Colourflow In Mind" un atmosfēriskā kompozīcija "Fuse The Sky", kuras pamatā ir "The Sky Moves Sideways" pirmās fāzes ievada ģitāras akordi (abi gabali no "Waiting" singla vinila formāta). Šajā apkopojumā pirmoreiz dzirdama pankroķīgi psihodēliskā dziesma "Men Of Wood", kura sākotnēji sarakstīta iekļaušanai albumā "Up The Downstair" un vēlāk pārrakstīta albumam "The Sky Moves Sideways", taču abas reizes palikusi aiz borta tāpēc, ka nav iederējusies šo albumu kontekstā. Tiesa gan, šī dziesma krīt laukā arī no šīs Porcupine Tree ierakstu vācelītes sapņainās un kosmiskās noskaņas… Manuprāt, šis divu disku komplekts ir pelnīti nosaukts kolosāli liriskās dziesmas "Stars Die" vārdā, kas tikusi iekļauta 1994. gada minialbumā "Moonloop" un ASV tirgum domātajā albuma "The Sky Moves Sideway" variantā (autors Steven Wilson par savu lielāko kļūdu uzskata to, ka zināmu aizspriedumu dēļ šo fantastisko dziesmu nav iekļāvis britiem un eiropiešiem paredzētajā 1995. gada albuma versijā). Secinājums: esmu pārliecināts, ka Porcupine Tree antoloģiskais apkopojums "Stars Die: The Delerium Years 1991 - 1997" ir vērts tā cenas un ka līdzīgi domātu ne tikai zvērināti grupas fani, bet daudzi jo daudzi intelektuālas rokmūzikas cienītāji. Diemžēl neesmu gan manījis, ka tas būtu jau nonācis līdz Latvijas mūzikas ierakstu tirgotavām, tāpēc vieglāk to būtu nopirkt ārzemēs vai arī attiecīgos interneta veikalos.

Website