QUEENSRYCHE

CD NOSAUKUMS: Hear In The Now Frontier
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 57'44"
PAMATSASTĀVS: Geoff Tate
Eddie Jackson
Michael Wilton
Chris DeGarmo
Scott Rockenfield
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Queensryche sevi pieteica plašākai publikai tālajā 80. gadu sākumā. No tam laikam tipiska metāla grupa palēnām pievērsās progresīvākai muzicēšanas manierei, bet 1990. gada diska "Empire" un četrus gadus vēlāk iznākušā "Promised Land" raksturojumā vārds "metāls" būtu pavisam neatbilstošs. Iespējams, pateicoties tieši Queensryche (arī Fates Warning) veikumam 80./90. gadu mijā uz pasaules saradās vesela gūzma progmetāla grupu - Dream Theater, Shadow Gallery, Enchant, Threshold un daudzas citas. Ņemot vērā šo faktu, kā arī līdz šim visprogresīvāko Queensryche albumu "Promised Land", nekad nevarēju iedomāties, cik ļoti spēj mainīties tik ietekmīgas grupas muzicēšanas stils. Šīs pārmaiņas apliecina albums "Hear In The Now Frontier" - vienkāršas grunge ģitāras apvienojumā ar ierasti nopietnu Geoff Tate vokālu, pārsvarā lipīgiem meldiņiem piedziedājumos un stabilu ritmisku pamatu, kuru veido basists Eddie Jackson un buņģieris Scott Rockenfield. Citiem vārdiem sakot, šim albumam nav gandrīz nekā kopīga ar iepriekšējiem Queensryche ierakstiem. No 14 dziesmām vairumu ir saražojis ģitārists Chris DeGarmo (viņš arī iedziedājis hipijisko "All I Want"), kurš drīz pēc šī albuma ieraksta no grupas atvadījās. Līdzās grupas pamatsastāvam šī savādā albuma ierakstā epizodiski piedalījušies trīs viesmūziķi, to skaitā bijušais Kansas vijolnieks David Ragsdale (albumā pirmajā dziesmā "Sign Of The Times"). Kopumā "Hear In The Now Frontier" ir tradicionāls 90. gadu jeņķu roka (īpaši raksturīgs dziesmām "The Voice Inside", "Some People Fly", "You" un "Miles Away") albums ar nelielām nosliecēm uz smago galu ar šausmīgi garlaicīgo dziesmu "Saved", "Reach" un "Hit The Black" priekšgalā. Tātad atliek tikai secināt, ka nekā progresīva šajā albumā nav. Protams, žēl...


QUIDAM

CD NOSAUKUMS: Quidam
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Polija
IZDEVĒJS: Ars Mundi
GARUMS: 65'01"
PAMATSASTĀVS: Emila Derkowska - balss, čells, flauta
Ewa Smarzynska - flauta, blokflauta
Zbyszek Florek - taustiņi
Maciek Meller - ģitāras
Radek Scholl - basģitāra
Rafal Jermakow - sitamie instrumenti, tamburīns
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ar Quidam debijas albumu iepazinos pirms pāris gadiem, un jāteic, ka sajutu milzīgu izbrīnu par šī poļu seksteta mūzikas skaistumu un plašumu, kā arī par izpildījuma un ieraksta kvalitāti. Toreiz visai pamatoti uzskatīju šo grupu par bijušā Austrumbloka grupu numur viens (par spīti tam, ka visas balss partijas ir iedziedātas poļu valodā!), un arī šobrīd mans viedoklis par Quidam pirmo albumu ir nelokāmi augsts. Baidos, ka šī grupa ir pieļāvusi stratēģisku kļūdu, kādas nereti gadās grupām, kas kādu laiku nav varējušas atrast līdzekļus ierakstu veikšanai profesionālā ierakstu studijā - "Quidam" ir patiesi izcils veikums! Emila Derkowska ir apbrīnojami spēcīgas balss īpašniece, un par to var pārliecināties ikviens klausītājs, uzliekot kaut vai pirmās divas diska dziesmas "Sanktuarium" un "Chocbym...", kā arī fantastisko "Nocne widziadla", kuras vidusdaļā soliste ne par mata tiesu neatpaliek no Clare Torry dziedājuma Pink Floyd opusā "The Great Gig In The Sky". Kaut vai pavirši paanalizējot Quidam mūziku, var vilkt stabilas paralēles ar Fish laiku Marillion, Steve Hackett un Camel jaunradi, tomēr šai poļu grupai ir spēcīga individualitāte, kuru nodrošina galvenie mūzikas autori Zbyszek Florek un Maciek Meller (dažu skaņdarbu līdzautoru vidū ir arī citi grupas mūziķi). Mans personīgais favorīts šī albuma deviņu kompozīciju vidū ir 14 minūšu garais epilogs "Plone", kas pārsteidz ar meldiņu un tēmu skaistumu, kā arī ar pārdomātu vienotību. Secinājums: lai arī šai poļu grupai var pārmest nosacītu oriģinalitātes trūkumu, tas ir apbrīnojami muzikāls ieraksts, tāpēc, ja esat iecienījis izvērstas un emocionāli bagātīgas kompozīcijas, lūkojiet sameklēt šo disku (vienīgi jābrīdina, ka to nebūs viegli izdarīt!).


CD NOSAUKUMS: Sny aniolow
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Polija
IZDEVĒJS: Rock-Serwis
GARUMS: 51'23"
PAMATSASTĀVS: Emila Derkowska - balss, čells
Jacek Zasada - flautas
Zbyszek Florek - taustiņi, klavieres
Maciek Meller - ģitāras
Radek Scholl - basģitāra
Rafal Jermakow - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc spožās Quidam debijas bija sevišķi interesanti iepazīties ar nākamo grupas albumu "Sny aniolow", par kura pieejamību angļu valodā parūpējusies Francijas izdevniecības Musea (kāda visnotaļ objektīva iemesla dēļ šeit apskatīta šī diska oriģinālvalodas versija, nevis "Angels' Dreams"). Salīdzinot ar iepriekšējo albumu, "Sny aniolow" ir solis uz priekšu produkcijas ziņā - skanējums ir kļuvis galvas tiesu kvalitatīvāks un dzidrāks, tāpēc birkas "Made in Poland" nīdējiem nevajadzētu raizēties. Diemžēl solis uz priekšu nav izdevies muzikālās attīstības ziņā. Saglabājot spilgto Emila Derkowska vokālu priekšplānā, Quidam ir pievērsušies neoprogresīvā roka izpētei un šī rokmūzikas novirziena iemiesošanai savās kompozīcijās un aranžējumos. Arvien skaidrāk redzama līdzība ar britu grupu Marillion (Maciek Meller ģitāras skaņa vairumā gadījumu izklausās uz mata tāpat kā Steve Rothery instruments), un par to liecina skaņdarbi "Moje anioly", "Lza" un "Pod powieka", kā arī fragmenti citos gabalos. Vienīgi brīžos, kad Quidam šķiet aizmirsuši par Marillion eksistenci, mūzikā top manāmas izteikti individuālas idejas (piemēram, mans favorīts "Beznogi maly ptak", vokāla solo klavieru pavadījumā "Przebudzenie (Swit nadziei)" un "Wesola"). Kopumā "Sny aniolow" ir apkopots daudz vieglāk uztverams materiāls nekā debijas albumā, tāpēc nav brīnuma, ka pēc tā iznākšanas šis poļu formējums izpelnījās milzīgu atbalstu no daudzu progroka fanu un festivālu rīkotāju puses (1999. gadā Quidam uzstājās Baja Prog festivālā Meksikā). Atceros, ka sākumā man bija zināmas grūtības simt procentu apmērā pieņemt šo Quidam ierakstu, taču nu jau esmu pie tā pieradis un tagad tas manā automobilī vai mājā skan itin bieži... Kas teica, ka skaistai mūzikai nav varas?


CD NOSAUKUMS: The Time Beneath The Sky
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Polija
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 64'41"
PAMATSASTĀVS:
Emila Derkowska - balss
Jacek Zasada - flautas
Zbyszek Florek - klavieres, taustiņi
Maciek Meller - ģitāras
Radek Scholl - basģitāra
Rafal Jermakow - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10
WEBLAPA:
http://www.caladan.art.pl/quidam

Sešu gadu laikā šobrīd visievērojamākā poļu progroka grupa Quidam jau ir laidusi klajā piecus albumus, tai skaitā minialbums "Moje anioly" (1998) un koncertnieks "Baja Prog - Live In Mexico '99" (1999). Nu manā rīcībā ir nonācis visjaunākais no Quidam veikumiem - vairāk nekā stundu garais "The Time Beneath The Sky". Radošās darbības laikā grupa ir nodibinājusi labas attiecības ar vairākām ietekmīgām pasaules mēroga progroka zvaigznēm, bet, šķiet, visciešāko sadarbību Quidam ir izdevies nodibināt ar attiecīgā stila klasiķiem Camel. Tāpēc nav brīnums, ka izteiktas Camel ietekmes pavīd jau pirmajā albuma gabalā "Letter From The Desert I", kurā savu talantu no vislabākās puses kārtējo reizi parāda dziedātāja Emila Derkowska. Zināma līdzība ar Camel līdera Andy Latimer ģitārspēles manieri saklausāma arī Maciek Meller (līdzās Zbyszek Florek un Emila Derkowska viņš ir viens no galvenajiem mūzikas autoriem) sniegumā, tomēr poļu mūziķis vēl aizvien atrodas Marillion ģitārista Steve Rothery ietekmes varā. Pateicoties CD grāmatiņai, kurā dziesmu vārdi nodrukāti angļu valodā, nākamais gabals "Still Waiting (Letter From The Desert II)" man lika noskurināties; ne jau nu mūzikas dēļ! Gaidīju, kad Emila Derkowska sāks dziedāt sev tipiskajā broukeninglišā, bet aiz pārsteiguma apsēdos - par spīti starptautisku mākslinieku statusam Quidam turpina dziedāt POLISKI, un par to vien ir vērts šo grupu cienīt! Muzikālā ziņā "Still Waiting (Letters From The Desert II)" stipri atšķiras no filozofiskā un progresīvā ievada - tā ir liriska, ātri uztverama un jau pirmajā klausīšanās reizē līdzi dungojama balādīte, kurā klausītāju (=mani) vēlreiz šokē Emilas ēteriski vieglais, intīmais dziedāšanas stils. Izlasījis Led Zeppelin skaņdarba "No Quarter" nosaukumu iepretim numuram „3" dziesmu sarakstā, mazliet sabijos, jo līdz šim nekādi nespēju savienot Quidam delikāto muzicēšanas veidu ar attiecīgo roka klasiķu ekspresiju. Gandrīz 12 minūšu garajai Quidam versijai diemžēl ir divi mīnusi pret vienu plusu, un šoreiz mīnusi ir adresēti dziedones virzienā - Emilas balss nav piemērota šādu dziesmu izpildīšanai un no dziedāšanas angļu mēlē viņai turpmāk vajadzētu izvairīties kā vien prot; savukārt liels pluss pienākas "No Quarter" aranžētājiem, jo instrumentālajā ziņā, manuprāt, šis skaņdarbs vēl nekad nav skanējis tik pilnīgi (iespējams, pateicoties Jacek Zasada flautām). "New Name" ir vēl viena jauka balāde, taču tai vairs nepiemīt tāds vieglums kā albuma otrajai dziesmai. Manuprāt, viena no visveiksmīgākajām kompozīcijām šajā albumā ir folkroķīgā "Kozolec (For AgaPe)", kas attiecīgā noskaņojumā varētu piespiest mani paraut uz danci pat slotas kātu. Kā jau pieklājas, Quidam ir pietaupījuši desertu diska nobeigumam. Protams, ka runa ir par piecdaļīgo progroka titulsvītu, kuras kopējais skanēšanas laiks pārsniedz pusstundu (diez vai kāds kaut ko tādu bija gaidījis pēc salīdzinoši komerciālā 1998. gada diska "Sny aniolow"), un ar to pilnīgi pietiek, lai ikviens klausītājs pārliecinātos par Quidam mūzikas melodiskumu (īpaši pirmajā daļā "Credo I" un epilogā "(Everything Has Its Own) Time Beneath The Sky"), instrumentālistu augsto profesionalitātes līmeni (piemēram, nosacīti eksperimentālajā "Credo II" un "Quimpromptu") un aranžētāju iemaņām. Tiesa gan, arī titulsvītā ir saklausāmas 70. gadu Camel un Pink Floyd, 80. gadu Marillion un citu melodiskā progroka leģendu ietekmes, tomēr Emilas balss (un poļu valoda) šai mūzikai piešķir neapstrīdamu Quidam firmas zīmi. Kopumā "The Time Beneath The Sky" ir vēl viens lielisks albums no šīs Latvijas publikai pagaidām tikpat kā nepazīstamās poļu supergrupas, kas izdomas ziņā ir aizsteigusies priekšā daudziem populāriem progroka pārstāvjiem no Britu salām, ASV, Vācijas un citām zemēm. Esmu pārliecināts, ka šo albumu vienlīdz augstu novērtētu ne tikai progresīvā roka fani, bet arī daudzi liriskas mūzikas patērētāji, kam līdz mielēm ir apriebies klausīties Latvijas raidstaciju translēto vienveidību. Quidam ir pelnījuši jūsu uzmanību!


QUIET WORLD

CD NOSAUKUMS: The Road
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Dawn Recordings
GARUMS: 42'18"
PAMATSASTĀVS:
John Hackett - ģitāra
Gill Cilbert - balss
Lea Heather - kompozīcijas
John Heather - ģitāra, balss, kompozīcijas
Neil Heather - kompozīcijas
Sean O'Mally - bungas
Eddy Hines - flauta, saksofons
Steve Hackett - ģitāras, harmonika
Dick Driver - kontrabass, basģitāra
Phil Henderson - aranžējumi, klavieres, trompete, ērģeles, blokflauta, balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Līdz šim nosaukumu Quiet World biju pamanījis dažās intervijās un publikācijās par Steve Hackett, kurā ģitārists skaidro, ka tas bijis viņa pirmais profesionālais mūziķa darbs (pirms viņa iesaistīšanās Genesis sastāvā). Protams, šis fakts manī kā Steve Hackett talanta apbrīnotājā izsauca neviltotu interesi, kas kļuva vēl lielāka, kad izlasīju 1999. gadā pirmoreiz CD formātā izdotā (to laidusi klajā firma Castle Music) diska bukletā, ka visu kompozīciju autori ir jaunības dienas Dienvidāfrikā aizvadījušie brāļi Lea, John & Neil Heather. Bukletā arī pastāstīts, ka Quiet World bija tikai studijas ierakstam paredzēts projekts, tāpēc tas nesniedza koncertus, turklāt šī ansambļa vienīgais albums "The Road" iznākšanas laikā nekādus ievērojamus panākumus neguva. Lai gan šo ierakstu var uzskatīt par visnotaļ progresīvu radīšanas laika kontekstā, tas ir stipri puķains un aplam optimistisks, tāpēc manas pirmās asociācijas saistās ar Renaissance un Genesis agrīnajiem ierakstiem. Noklausoties "The Road", rodas priekšstats, ka mūzikas autoru un aranžētāja Phil Henderson galvenie varoņi toreiz ir bijuši bītli, Bee Gees, Simon & Garfunkel un citi popmūzikas kolektīvi. Radikāli jaunu ideju Quiet World mūzikā nav, jo īpaši ņemot vērā apstākli, ka tolaik par lielākajiem novatoriem Lielbritānijā tika uzskatīti tādi formējumi kā King Crimson, Pink Floyd, Yes, The Nice, E.L.P. un citas neapšaubāmi progresīvas vienības. Tomēr Quiet World vienīgajam ilgspēlējošam skaņu albumam ir dažas nenoliedzami pozitīvas iezīmes - melodiskums, relatīvi interesanta koncepcija, ciešams izpildījums un labi pārdomāti aranžējumi. Šīs iezīmes ir saglabātas arī "The Road" papildinājumā, proti, dziesmiņās "Miss Whittington" un "The Reisa Mountain", kas reiz bija izdotas ar nosaukumu The Quiet World Of Lea And John. Kopumā gan nevarētu sacīt, ka Quiet World varētu pelnīt īpašu ievērību progresīvās rokmūzikas pirmavotu pētītāju vidū, taču tiem melomāniem, kas dod priekšroku vecmodīgai un hipiju laikmetam atbilstošai mūzikai, šis albums būtu tieši laikā.