RAGE

CD NOSAUKUMS: Reflections Of A Shadow
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Noise Records
GARUMS: 56'22"
PAMATSASTĀVS:
Peavey Wagner - balss, basģitāras, ģitāra
Manny Schmidt - ģitāras, balss
Chris Eftimiades - bungas
Ulli Kollner - taustiņi, ērģeles, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Manuprāt, grupa Rage ar varenās tēraudrīkles īpašnieku Peavey Wagner priekšgalā ir vienmēr ieņēmusi īpašu vietu visai garlaicīgajā vācu spīdmetāla, nespīdmetāla un citu metālu kustībā, kas attiecīgajā zemē kļuva īpaši populāra ap to pašu laiku, kad visur citur, arī atmodas ideju pārņemtajā latviešu valstībā. Neatceros, kurš albums pēc kārtas Rage diskogrāfijā skaitās "Reflections Of A Shadow" (ja interesē, paprasiet Nokturnālajam Imaliņam), bet tas noteikti nav pirmais - varētu būt kāds trešais vai ceturtais. Atceros šo ierakstu kopš tās sendienas, kad Čiekurkalna tirgū nopirku lentu. Toreiz man šāda mūzika dikti gāja pie sirds, tāpēc bija interesanti noklausīties minēto albumu tagad, proti, desmit gadus vēlāk. Izrādās, ka pavisam ķerts pirms desmit gadiem es tomēr nebiju. Protams, 21. gadsimtā šāda tipa hevīmetāls izklausās nolietots, nemoderns un sazin vēl kāds (izvēlieties īpašības vārdus paši, pieliekot klāt negatīvu priedēkli), bet mans uzdevums ir un paliek "mūzikas vērtēšana", nevis mūzikas atbilstības noteikšana attiecībā pret vispārpieņemtiem priekšstatiem par modi. Vispirmām kārtām jāatzīmē, ka šajā albumā ir viens ģeniāls, pat nosacīti progresīvs, izvērsts, emocionāls un melodisks skaņdarbs - "Flowers That Fade In My Hand". Tam tuvinās arī citi klaji emocionāli gabali, kas izklausītos krietni garlaicīgāki bez Peavey Wagner melodiskā un ekspresīvā vokāla, un tie ir "True Face In Everyone", un "Waiting For The Moon", kā arī balādiskie "Faith" un "Dust", taču tos par šedevriem varētu nosaukt vienīgi tā laika vācu hevīmetāla kontekstā. Pieņemamas ir arī dažas citas (metāliskākas) kompozīcijas, piemēram, "That's Human Bondage", titulgabals un vācu spīdmetāla standartiem atbilstošais "Saddle The Wind". Pārējās trīs dziesmas ("Can't Get Out", "Nobody Knows", "Wild Seed") nav pieminēšanas vērtas, kaut gan tajās - tāpat kā pārējās - Rage demonstrē savu aranžēšanas māku, un tas nebūt nav mazsvarīgi, lai izceltos stilā, kādā tolaik spēlēja katras kaimiņsētas vokāli instrumentālais ansamblis. Kopumā "Reflections Of A Shadow" ir viens no izteiksmīgākajiem 80./90. gadu mijas vācu smagā metāla albumiem, kurā netrūkst ne melodiju, ne niknuma, ne enerģijas. Citiem vārdiem sakot, albums vācu smagā roka ierakstu kolekcionāriem.

RAINBOW

CD NOSAUKUMS: On Stage
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: Polydor
GARUMS: 64'02"
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - ģitāra
Ronnie James Dio - balss
Cozy Powell - bungas
Jimmy Bain - basģitāra
Tony Carey - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pirmoreiz kaut ko tuvāk par šo koncertalbumu uzzināju no kādas latviešu rokgrupas ģitārista, un tas notika pirms vairākiem gadiem. Viņš toreiz minēja, ka šis varētu būt viens no rokmūzikas dzīvo ierakstu vislabākajiem paraugiem. Pagāja kāds laiks un arī manā rīcībā nonāca Rainbow ieraksts ar nepārprotamo nosaukumu "On Stage". Šajā diskā ietilpst tikai seši gabali, kuros galvenokārt zīmējas Ritchie Blackmore ar savu individuālo ģitārspēles manieri. Savu spēlētprasmi viņš apliecina garās un tiem laikiem atbilstošās solopasāžās, ar to pašu nodarbojas arī taustiņnieks Tony Carey, kurš veiksmīgi cenšas ne par mata tiesu neatpalikt no bijušā Ritchie Blackmore kolēģa grupā Deep Purple vārdā Jon Lord. Protams, nedrīkst arī nepieminēt smagākā darba darītājus, proti, Ronnie James Dio un pirms dažiem gadiem bojāgājušais Cozy Powell. Klausoties "On Stage" tagad, gandrīz ceturtdaļu gadsimta pēc tā iznākšanas, top skaidrs, ka tā ir "veco, labo laiku mūzika", kuru daudzi jo daudzi rokmūzikas mīļotāji pamatoti uzskata par attiecīgā stila klasiku. Pasaulē nav bijis tik daudz drosmīgo, kas koncertalbumā ir iekļāvuši gabalu no vēl tapšanas stadijā esoša nākamā studijas albuma. Protams, runa ir par vareno "Kill The King", kuras pieslīpēta versija ir atrodama 1978. gada studijas albumā "Long Live Rock'n'Roll" (skat. zemāk). Līdzās tādiem Rainbow hitiem kā "Man On The Silver Mountain", "Starstruck" (abi apvienoti vienā gabalā ar jauku blūza variāciju, kas izmantota pārejai), "Catch The Rainbow" (ģeniāla versija ar fantastiskām improvizācijām!) un "Sixteenth Century Greensleeves" te atrodams arī lieliska Deep Purple gabala "Mistreated" interpretācija, kā arī Yardbirds gabals "Still I'm Sad" no pirmā Rainbow albuma, kurā tas vēl bija instrumentāls skaņdarbs, bet šeit tas jau ir pieejams komplektā ar izcilu Ronnie James Dio dziedājumu. Kopumā tomēr negribētos sacīt, ka "On Stage" ir visveiksmīgākais dzīvās rokmūzikas ieraksts kaut vai tā iemesla dēļ, ka tajā nav visai daudz mūzikas (iespējams, tur vainojama repertuāra atlase) un arī skaņas kvalitāte nav no visspožākajām, taču Rainbow karjerā tas noteikti ir visaugstākais punkts (ja neskaita 1976. gada albumu "Rising"). Citiem vārdiem sakot, obligāts ieraksts visiem Ritchie Blackmore jaunrades faniem.


CD NOSAUKUMS: Long Live Rock'n'Roll
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: Polydor
GARUMS: 39'26"
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - ģitāra, basģitāra
Ronnie James Dio - balss
Cozy Powell - bungas
Bob Daisley - basģitāra
David Stone - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Piekrītu, ka 2001. gadā nebūtu efektīvi mūzikas tirgū iepludināt kādu jaunu ierakstu ar nosaukumu "Long Live Rock'n'Roll", taču pirms 23 gadiem tas bija pavisam revolucionārs sauklis, ņemot vērā, ka tolaik valdīja pankroks un tikko bija sācis veidoties tā sauktais jaunais vilnis. Vēl jo vairāk šāds albuma nosaukums izskatījās pēc skaļa protesta no rokenrola veterāna Ritchie Blackmore un viņa blices Rainbow puses. Tomēr nevarētu sacīt, ka visas astoņas kompozīcijas, kas atrodamas šajā aizraujošajā albumā, atbilst izraudzītajam albuma nosaukumam. Protams, ka runa ir par albuma pēdējo gabalu - trauslo, baroka laikiem raksturīga lirisma apvīto balādi "Rainbow Eyes" ar Ritchie Blackmore tradicionālo elektrisko ģitāru, nedabīgi maigu Ronnie James Dio dziedājumu, stīgu kvartetu, flautu un blokflautu. Tas nav vienīgais skaņdarbs, kurā piedalās viesmūziķi - otrs ir ģeniālais, austrumnieciskais opuss "Gates Of Babylon", kurā par stīgu klātbūtni gādājis Bavārijas stīgu ansamblis. Līdzās šīm divām kompozīcijām būtu jāizceļ arī divas citas, kas veido šī albuma lielāko vērtību - uz ģitāras rifa balstītais vidēja tempa roķis "Lady Of The Lake" un iznīcinošais "Kill The King" ar elegantu ģitāras solo no maestro Blekmora. Pieļauju, ka tādu ievērību nepelna pārējie četri gabali, kaut gan patiesi roķīga dzirksts mājo ikvienā no tiem: "Long Live Rock'n'Roll" ir bāžams vienā maisā ar "Sensitive To Light" (abi ir potenciāli kājas iešūpotāji) un zināmas paralēles var vilkt arī starp vidēja tempa roķiem "L. A. Connection" un "The Shed (Subtle)". Lai gan kopumā "Long Live Rock'n'Roll" nevar uzskatīt par tik veiksmīgu albumu, kāds bija "Rising" (1976), tas daudzu ļaužu uztverē ir pēdējais ievērojamais šīs grupas ieraksts. Obligāti ieteicams ikvienam hārdroka klasikas cienītājam!


RAIN OF THOUGHT

CD NOSAUKUMS: A Realist's View Of Hope
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Ohsoddit Records
GARUMS: 56'40"
PAMATSASTĀVS:
Mike Ezzo - bungas
Steven Cade - ģitāras, basģitāras, sintezatori
Daphne Chen - vijole
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Rain Of Thought bundzinieku Mike Ezzo līdz šim biju asociējis vienīgi ar progrokam veltīto amerikāņu periodisko izdevumu Expose, kurā allaž lasāmi šī mūziķa CD apskati. Tāpēc, protams, man bija ļoti interesanti iepazīties ar paša kritizētāja varējumu, kad spalvaskāta vietā viņa rokās nonāk bungu vālītes. Biju patiesi izbrīnīts, jo Mike Ezzo spēles tehnika ir patiešām apbrīnas vērta. To pašu var sacīt par abiem pārējiem Rain Of Thought pamatsastāva dalībniekiem, kā arī par viesmūziķiem Rick Ezzo (iespēlējis basģitāru divos skaņdarbos) un Susan Sungwan Soh (iespēlējusi vijoli divos citos gabalos). Izsmalcinātā tehnika kalpo par pamatu Rain Of Thought radītajai, ārkārtīgi sarežģītajai un izvērstajai mūzikai, kuru es klasificētu kaut kur pa vidu starp avangarda džezroku un RIO. Vairumā skaņdarbu ievēroti kontrapunktu principi, turklāt visbiežāk tos veido visi instrumenti, kas izmantoti attiecīgajā gabalā. Dabīgi, ka šāda mūzika ir interesanta, un vēl jo interesantāka tā izklausītos ikvienam šo mūziķu amata brālim vai māsai. Taču ir viens, manuprāt, ļoti būtisks "bet": gandrīz nevienā no 14 skaņdarbiem nav meldiņu, kas paliktu prātā kaut vai pēc piecpadsmitās klausīšanās reizes (lūdzu, ņemiet vērā, ka te nav runas par atsevišķiem fragmentiem). Es ne mirkli neapšaubu mūziķu gara lidojuma augstumus, tomēr būtu labāk, ja laiku pa laikam no nošu un taktsmēra džungļiem kaut uz dažām taktīm iznirtu kāds vieglāk uztverams meldiņš. Diemžēl šajā ziņā diez ko nepalīdz arī relatīvi vienkāršākie gabali "Authenticity (Stay Away From Me)", "Folk Minds" un "Anomie Farm". Galu galā viens otrs vidusmēra mūzikas tirgus patērētājam saprotamāks meldiņš neizslēdz iespēju grupai piederēt progresīvo mūziķu aprindām... Ja šai manai vēlmei būs lemts piepildīties nākamajā Rain Of Thought albumā, tad šī grupa var uzskatīt, ka vienam CD eksemplāram pircējs jau ir atradies! Secinājums: "A Realist's View Of Hope" ir nenoliedzami progresīvs ieraksts, taču esmu pārliecināts, ka tā vērtību saskatītu tikai un vienīgi 100% (avan)gardēži. Ļaudīm ar švakāku nervu sistēmu šim albumam iesaku mest platu līkumu.


RHAPSODY

CD NOSAUKUMS: Legendary Tales
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Itālija
IZDEVĒJS: LMP/Inside Out
GARUMS: 45'29"
PAMATSASTĀVS:
Alex Staropoli - taustiņi, balss
Fabio Lione - balss
Luca Turilli - ģitāras, balss
Daniele Carbonera - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Droši vien nevienam melodiskā metāla cienītājam itāļu grupas Rhapsody nosaukums vairs nebūs svešs. "Legendary Tales" ir šī formējuma pirmais albums, un tas pārsteidz ar visnotaļ vecmodīgu muzikālo domāšanu, bet izkoptu un solīdu izpratni par komponēšanas niansēm attiecīgajā mūzikas stilā, kurā netrūkst norāžu uz baroka un renesanses mūziku. Albuma ierakstā piedalījies stīgu kvintets, desmit dziedātāju koris, baroka blokfautas spēlmanis, kā arī divi vācu viesmūziķi - basists Robert Hunecke un producents Sascha Paeth, kurš iespēlējis ne tikai dažas basģitāras partijas, bet arī akustiskās ģitāras un mandolīnu. Man vienmēr ir šķitis, ka Rhapsody ir labi betonēts tilts starp bruņiniekiem no jeņķu blices Manowar, 80. gadu Helloween un Yngwie Malmsteen's Rising Force, taču itāļu kompozīcijās pavīd pietiekami daudz intelekta, lai dažs labs šo grupu pieskaitītu progmetāla saimei. Visu albuma "Legendary Tales" materiālu sakomponējuši Alex Staropoli un Luca Turilli, bet dziesmu vārdi ir pēdējā pārziņā. Skarbā patiesība ir tāda, ka Fabio Lione liriskā dziedāšanas maniere prasa mazliet vairāk nekā šos šausmīgi banālos un nodrāztos tekstus par uguni un dzelzi, nemirstīgo zemi, ledus bruņiniekiem un daudzām citām nejēdzībām. Īpatnēji, ka šiem vārdiem atbilst Rhapsody mūzika, kas vairumā gadījumu nebūt nav slikta, jo īpaši tad, ja jādodas tālākā ceļā ar automašīnu. Vēl jo vairāk - šīs dziesmiņas ātri pielīp, tāpēc to vienkāršajiem piedziedājumiem var dziedāt līdzi jau pirmajā klausīšanās reizē (ja vien nekļūst nelabi no teksta!). Secinājums: Rhapsody ir pamatoti uzskatāma par vienu no pašlaik karstākajām eiroprogmetāla grupām, kaut arī nekā oriģināla viņu skaņdarbos nav. Galvenais panākumu iemesls noteikti ir perfektais izpildījums, kompozīcija un aranžējumi.


RING OF MYTH

CD NOSAUKUMS: Unbound
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Inc.
GARUMS: 57'32"
PAMATSASTĀVS:
Danny Flores - balss, basģitāra, taustiņi
George Picado - ģitāras
Rick Striker - bungas, sitamie instrumenti, balss, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Palūkojieties, lūdzu, uz šīs grupas sastāvu. Kas nāk prātā? Slavenais kanādiešu trio Rush, vai ne? Loģiski, tādas pašas asociācijas ir saklausāmas gandrīz katrā Ring Of Myth albuma "Unbound" (vai vienīgā?) skaņdarbā, tomēr vēl uzkrītošāka ir grupas tiekšanās līdzināties citiem grandiem, proti, Yes... Danny Flores balss tembrs un dziedāšanas stils nav visai attāls no Jon Anderson, turklāt bundzinieka piebalsis ir akurāt tādas pašas kā Chris Squire. George Picado nav īsti izšķīries, kam sekot - Steve Howe vai Alex Lifeson. Tiesa, šim ģitāristam ir kāda individuāla iezīme, tas ir, ārkārtīgi neciešams un izplūdis ģitāras tembrs, kas lielā mērā vainojams pie brāķa kopējā skanējumā. Var dzirdēt, ka George Picado ir tehniski labi sagatavots ģitārists, taču būtu bijis labi, ja vismaz līdzproducents Scott Rader būtu viņam pateicis: "Šitā skaņa nekādā veidā neklapē ar solīdo basģitāras tembru." Un basģitāra patiešām skan solīdi - gluži kā Geddy Lee un Chris Squire, tāpēc par šīs grupas pozitīvo tēlu es noteikti uzskatu Danny Flores. Ģitāristam itin nadzīgi palīdz bojāt iespaidu arī buņģieris - šķiet, ka viņam vissvarīgāk ir bijis vismaz piecpadsmit reizes sekundē uzsist pa dažādiem šķīvjiem vai tomiem. Līdz ar to itin bieži Ring Of Myth mūziku nav iespējams izbaudīt kaut vai tikai tāpēc, ka no skaļruņiem laužas ārā B-A-R-D-A-K-S. Diemžēl pieklibo arī mūziķu izpratne par kompozīciju un aranžējumiem (par to atbildīgi visi trīs). Ring Of Myth ir izvēlējušies spēlēt visnotaļ sarežģītu mūziku, un tas nav peļami, taču visi sapiņķerētie fragmenti izklausās grumbaini un nelīdzeni (iespējams, 50% vainas par to jāuzņemas skaņu vīram Scott Rader). Manuprāt, visjaukākais skaņdarbs šajā pelēcīgajā albumā ir deviņarpus minūtes garais "Messenger", kas izceļas ar Yes stilā ieturētu melodiskumu un... idejiskā ziņā kopētu frāzi no tās pašas grupas gabala "Heart Of The Sunrise". Nesmādēju arī šī diska pirmo gabalu "Presence" un džezisko, pirmo divu Yes albumu stilā ieturēto "Only A Dream", kaut gan te nu atkal jāsāk lādēties par atbaidošo ģitāras tembru. Protams, arī citos gabalos ieskanas pa kādai jaukai tēmai vai melodijai, taču man ir vajadzīga piepūle, lai sagaidītu, kamēr tā atskanēs. Vēl tikai jāpiebilst, ka man galīgi nav saprotams, kāda loma šajā ierakstā ir diviem gaužām neizteiksmīgiem instrumentāliem gabaliem ("Liquid Dream Cascade" un "Moonbaby"). Secinājums: albums ļoti, ļoti, ļoti izlepušiem progroka faniem...



RITUAL

CD NOSAUKUMS: Ritual
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 60'48"
PAMATSASTĀVS:
Patrik Lundstrom - balss, ģitāras
Fredrik Lindqvist - basģitāra, buzuki, mandola, mandolīna, dulcimers, blokflautas,
stabules, balss
Johan Nordgren - bungas, sitamie instrumenti, zvaniņi, balss
Jon Gamble - taustiņi, harmonika, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Šis zviedru kvartets sevi pasaulei pieteica 1995. gadā ar brīnišķīgu vienpadsmit dziesmu albumu "Ritual", kuru vēl joprojām uzskatu par vienu no jaukākajām debijām, kādas man jebkad nācies dzirdēt. Šeit ietvertās kompozīcijas caurvij perfekta instrumentālistu saspēle, rūpīgi pārdomāti aranžējumi un lieliskas melodijas - tas viss neapšaubāmi liecina par Ritual augsto intelekta un, iespējams, muzikālās izglītības līmeni. Klausoties šo disku, prātā nāk tādi 70. gadu progresīvā roka ansambļi kā Jethro Tull (gandrīz visās dziesmās, bet lielākoties "The Way Of Things", "A Little More Like Me", "Life Has Just Begun" un "You Can Never Tell", kurās visvairāk dominē akustiskie instrumenti), Yes ("Big Black Secret", "Solitary Man" vidusdaļa un nobeigums, "Power Place"), mazliet King Crimson ("Wingspread", "A Little More Like Me"), Kansas (dziesmā "Typhoons Decide", pateicoties Lotta Hasselqvist iespēlētajai vijolei), Led Zeppelin un Rush ("Solitary Man", "Dependence Day")... Šo sarakstu varētu turpināt līdz nejēgai, tomēr, neraugoties uz šīm līdzībām, Ritual nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt par kopiju, jo visas dziesmas vieno spilgti individuāls, mūsdienīgs stils un skanējums. To nosaka spēcīgais un interesantais Patrik Lundstrom vokāls, kas ekspresīvākajos mirkļos atgādina Sebastian Bach no Skid Row, akustisko instrumentu bagātīgais pielietojums un daudzbalsīgie dziedājumi. Ja netiek ņemta vērā Gentle Giant raksturīgie izteiksmes līdzekļi arī citos skaņdarbos, nekādai salīdzināšanai nepakļaujas aizraujošais muzikālais vēstījums ar nosaukumu "Seasong For The Moominpappa", kuru rakstot (tāpat kā dziesmas "Typhoons Decide" un "A Little More Like Me"), grupa sakās ietekmējusies no pazīstamās muminu izgudrotājas Tuves Jansones stāstiņiem, un tas taču ir tik jauki! Galu galā Ritual debijas albums ir atstājis uz mani satriecoši pozitīvu iespaidu, kas neizzūd jau kādus piecus gadus. Pēc dažu mūziķu un kritiķu domām, Ritual piedāvājums ir pārāk tradicionāls un viegli uztverams, lai šo grupu uzskatītu par progresīvā roka pārstāvi. Izmantošu izdevību un atspēkošu šos prātojumus: kas vainas jaukiem meldiņiem, ja pavadījums ir nospēlēts smalki, turklāt tas sarakstīts tā, lai neapniktu pat sešas, septiņas un astoņas minūtes garas dziesmas? Cik man zināms, progresīvā roka galvenā atšķirības zīme nav antimelodisms, bet gan prasme radīt un uzturēt vienotu noskaņu, kā arī apspēlēt meldiņus oriģinālā manierē, un šai grupai tādas netrūkst. Citiem vārdiem sakot, "Ritual" ir fantastisks albums, kas domāts ikvienam atvērtu skatījumu apveltītam progroka fanam.


CD NOSAUKUMS: Superb Birth
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Ritual AB
GARUMS: 52'47"
PAMATSASTĀVS:
Patrik Lundstrom - balss, ģitāras, sitamie instrumenti
Fredrik Lindqvist - basģitāra, buzuki, ģitāra, dulcimers, sitamie instrumenti, balss
Johan Nordgren - bungas, sitamie instrumenti, balss
Jon Gamble - ērģeles, klavieres, sampleri, sintezatori, sitamie instrumenti,
balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"Superb Birth" ir viens no tiem albumiem, kuru nomedīšanai man bija nepieciešams vairāk nekā gads. Tas izskaidrojams tā, ka Latvijas veikalos šī diska, visticamāk, nekad nav bijis un diez vai kādreiz būs. Pietiek ar pirmajām pāris minūtēm, lai konstatētu: "Ļoti žēl..." Salīdzinājumā ar Ritual debijas albumu "Superb Birth" skanējums ir smagāks un mūsdienīgāks. Gandrīz pilnīgā nebūtībā aizgājušas folkroķīgās Jethro Tull iezīmes, kā arī Gentle Giant un Kansas raksturīgie smalkumi. Šoreiz kvartets ir devis priekšroku smagākām ietekmēm, proti, Led Zeppelin, Rush (pēdējie divi 90. gadu albumi), Yes (tikai instrumentācijā), King Crimson un saviem laikabiedriem Anekdoten (tiesa, Ritual mūzika nav tik drūma). Vēl izkoptāka kļuvusi Patrik Lundstrom dziedāšanas maniere, kaut gan meldiņu nozīme Ritual mūzikā ir gājusi mazumā. Vispār viņš ir uzskatāms par pozitīvo varoni šajā stipri ģitāriskajā ierakstā - bez tik interesanta spēles stila tas būtu pavisam pelēcīgs. Protams, atbilstošā līmenī ir arī pārējo mūziķu sniegums, tomēr šajā albumā ietverto divpadsmit gabalu stilam nav vairs nepieciešama tik plaša instrumentācija. Ja Ritual pirmajam albumam varēja pārmest pārmērīgu eklektiku, šoreiz šādi pārmetumi nebūtu vietā - visi skaņdarbi ieturēti vienā stilā, kas liecina par veiksmīgu materiāla atlasi. Šī iemesla dēļ nav viegli izcelt atsevišķas dziesmas, taču par īpaši interesantām uzskatu "Dinosaur Spaceship", "Coming Home" (ļoti jauki vārdi!), "Into The Heat", Anekdoteniski padrūmo "Did I Go Wrong" un emocionālo albuma izskaņu "Do You Want To See The Sun". Kopumā "Superb Birth" ir katrā ziņā stilistiski vienotāks albums nekā Ritual debija četrus gadus agrāk, tomēr manai gaumei un saprašanai daudz tuvāki ir izvērsti aranžējumi, labi pārdomāti meldiņi un plaša instrumentācija, nevis četru minūšu garas dziesmiņas ar visai tradicionālu uzbūvi. Biju cerējis uz ko interesantāku...

ROBERT FRIPP STRING QUINTET

CD NOSAUKUMS: The Bridge Between
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Discipline Global Mobile
GARUMS: 48'15"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāras, fripertronika
Trey Gunn - stick
Bert Lams - ģitāra
Paul Richards - ģitāra, e-bow
Hideyo Moriya - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Iekams Robert Fripp atdzīvināja 90. gadu King Crimson, viņam izdevās pierunāt dažus savus skolniekus (Trey Gunn un California Guitar Trio) uz sadarbību kopīgā projektā - stīgu kvintetā. Protams, vijoles, altus un čellus šoreiz aizstāj rokmūzikai daudz tipiskākos ģitāras saimes instrumentus. Tomēr tas nenozīmē, ka "The Bridge Between" nav nekāda sakara ar akadēmisko mūziku, jo šajā desmit skaņdarbu diskā ir veseli trīs J. S. Baha skaņdarbu pārlikumi ģitārām un stick, un to nosaukumi ir "Chromatic Fantasy", "Contrapunctus" un "Passacaglia". Vēl šajā albumā ir atrodami trīs California Guitar Trio gabalu (no katra trio dalībnieka pa vienam) - "Kan-Non Power", "Yamanashi Blues" un "Blockhead" - versijas, kuru skanējums, salīdzinot ar to oriģinālversijām trio debijas albumā, ir paplašināts ar Trey Gunn varenā stick iespēlēm un gaumīgām fripertronikas piedevām. Nedrīkst nepieminēt divus Robert Fripp un Trey Gunn kopīgi radītus skaņdarbus, proti, smeldzīgi skaisto "Blue", kurā uz īsu brīdi ieskanas King Crimson senlaiku opusa "Starless" galvenā tēma, un gandrīz 13 minūšu garo eksperimentālo albuma noslēgumu "Threnody For Souls In Torment". Tiesa, man vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, kāpēc pēdējais no šiem abiem gabaliem atrodas šajā albumā: mūsdienās taču vairs nav modē 35 minūšu gari diski! Manu nostāju var tulkot arī tā, ka šim skaņdarbam daudz piemērotāka vieta būtu kādā no turpmākajiem Robert Fripp solo albumiem, kuros šis mūziķis individuāli demonstrē tehnoloģijas sasniegumu mijiedarbību ar elektriskās ģitāras skaņu. Tam visam pa vidu iespraustas arī divi interesanti aranžēti, diska kontekstam atbilstoši cover gabali - "Hope" un "Bicycling To Afghanistan". Kopumā "The Bridge Between" ir visnotaļ eksperimentāls ieraksts, kurā mūziķu gara lidojums fiksēts ļoti (daži varbūt pat sacītu, ka pārāk) augstu virs zemes. Citiem vārdiem sakot, šī ir mūzika, kas jābauda lēni un nesteidzoties (tāpat kā tēja Apsara!), un jo biežāk šī baudīšana atkārtotos, jo lielākas izredzes šo mūziku izprast.


ROYAL HUNT

CD NOSAUKUMS: Paradox
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Dānija
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 54'56"
PAMATSASTĀVS:
Jacob Kjaer - ģitāra
Steen Morgensen - basģitāra
D. C. Cooper - balss
Andre Andersen - taustiņi, ģitāra
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Ja man vajadzētu nosaukt desmit vienlaikus vispretenciozākās un visneoriģinālākās 90. gadu grupas, tad pilnīgi iespējams, ka manā sarakstā nokļūtu Royal Hunt. O, nē - ar spēlētprasmi šiem četriem džekiem un viesbundziniekam Allan Sorensen viss ir vislabākajā kārtībā! Man nav saprotams kas cits: kāda suņa pēc šie dāņi domā, ka 90. gadu beigās pasaulei varētu rasties nepieciešamība pēc Yngwie Malmsteen kopijas? Varbūt tā ir vēlēšanās sevi pierādīt kā zviedru ģitārmonstra ievērojamiem konkurentiem? Okei, vēl jau ir arī citi - mūsdienīgāki - mākslinieki, kam Royal Hunt cenšas par katru cenu tuvināties, proti, jeņķu grupa Shadow Gallery (galvenokārt pateicoties piedziedājumiem un dažām instrumentālām pasāžām). Varbūt, ka te vainojama Magna Carta pajumte, tomēr negribas ticēt, ka visnotaļ liberālajā progroka pasaulē notiktu tāda uzspiešana. Lai nu kā, šajā desmit gabalu albumā netrūkst tādu fragmentu, kas liek šaubīties, vai tik nav izmantota "copy & paste" metode. Nenoliedzami Royal Hunt vislielākā vērtība ir D. C. Cooper vokāls ar apskaužamu diapazonu, bet ārkārtīgi vienveidīgu pielietojumu, taču pie tā droši vien ir vainojams galvenais mūzikas un vārdu (starp citu, arī tie ir šausmīgi garlaicīgi un klišeju pārpilni) autors/producents Andre Andersen. Ņemot vērā visu iepriekš sacīto, jāsecina, ka grupa ir izvēlējusies trāpīgu albuma nosaukumu. Protams, tas ir paradokss, ka tik talantīgi mūziķi nav spējīgi uzražot kaut nedaudz oriģinālākus skaņdarbus! Ja nu jūs tomēr spēj aizraut saldsērīgi meldiņi ar banalizētiem Mocarta un Hendeļa tipa pavadījumiem un instrumentālām starpspēlēm, tad "Paradox" varētu noderēt jūsu ierakstu kolekcijā.

JORDAN RUDESS

CD NOSAUKUMS: Feeding The Wheel
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 61'46"
SASTĀVS:
Jordan Rudess - taustiņi, ģitāra
Terry Bozzio - bungas
+ citi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Par taustiņinstrumentu dancinātāja Jordan Rudess jaunradi ārpus Dream Theater un Liquid Tension Experiment esmu dzirdējis un lasījis daudz leģendu, tāpēc pavisam dabiski mani acumirklī ieinteresēja viņa jaunākais solo albums "Feeding The Wheel". Zvaigžņu plejāde, kas palīdzējusi Jordan Rudess to ierakstīt, ir nudien iespaidīga: ģitāras monstri Steve Morse un John Petrucci, buņģieris Terry Bozzio, basģitāras virtuozs Billy Sheehan, septiņstīgu vijoles spēlmanis Mark Wood… Visu mūziku sarakstījis un producējis pats Jordan Rudess, lai gan instrumentu partijas ierakstītas dažādās studijās. Neraugoties uz šo faktu, "Feeding The Wheel" ir ļoti viengabalains darbs, kuru sasmalcinātā veidā (=pa atsevišķiem fragmentiem) klausīties nav ieteicams. Šī mūzika ir ne vien intelektuāla un stilistiski bagātīga, bet arī lieliski noaranžēta un nospēlēta. Albuma koncepcija ir balstīta uz CD grāmatiņā nodrukāto tekstu "We all feed wheels that carry our hopes and dreams to another day", tāpēc, klausoties šo ierakstu ar visu deklamēto ievadu un izskaņu vai lasot filozofiskos komentārus pie katra gabala nosaukuma, šķiet, ka acu priekšā vienmērīgi slīd filma, kuras galvenajā lomā iederētos jebkurš homo sapiens. Un tā šis homo sapiens svaidās starp zemi un debesīm, nemitīgi un izmisīgi meklējot un atrodot savu vietu lielajā ratā, kurā viņš nonācis tajā pašā brīdī, kad piedzimis. Protams, tas viss ir izstāstīts un parādīts mūzikas skaņās, atstājot nianses katra indivīda interpretācijas pārziņā. Kādu gan bildi jūs iedomātos, klausoties, piemēram, skaņdarbu "Revolving Door", kurā fusion mijas ar masīvu smago roku, kuru savukārt pārtrauc liriska baroka atkāpe? Mainīgas noskaņas dominē viscaur šim albumam, tāpēc arī salīdzinājums ar neprognozējamas attīstības filmu. Galu galā šis ir noteikti viens no visveiksmīgākajiem taustiņnieku solo albumiem, kādus man līdz šim ir gadījies dzirdēt. Un domāju, ka vienīgais, kurā ar skaņām izteikta visa cilvēka būtība. Vienīgais minimālais iebildums albuma skanējuma ziņā: "Feeding The Wheel" skaidri saka priekšā, ka tas ir ciparu tehnoloģijas produkts visās iespējamās izpausmēs (var arī teikt - "pārproducēts")…


RUJA

CD NOSAUKUMS: Need ei vaata tagasi...
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Igaunija
IZDEVĒJS: RUJA/HyperElwood
GARUMS: CD 1: 69'45"
CD 2: 74'07"
CD 3: 71'10"
CD 4: 72'36"
CD 5: 73'34"
VĒRTĒJUMS: no 10

Igauņu grupas Ruja vārdu pirmoreiz izdzirdēju pavisam apzinātā vecumā - tikai pirms dažiem gadiem, kad kāds cilvēks iedeva man noklausīties viņu albumu "Must lind", kā arī dažus atsevišķus kasetē ierakstītus skaņdarbus. Bija pagājis neilgs laiks, kad šis pats cilvēks man atsūtīja e-vēstuli ar lūgumu izvēlēties tās Ruja dziesmas, kurām, manuprāt, vajadzētu tikt iekļautām piecu disku antoloģijā. Kā noprotat, manas zināšanas par Ruja mūziku palika visai ierobežotas līdz pat tam brīdim, kad manā rīcībā nonāca ilgi gaidītais apkopojums "Need ei vaata tagasi...", kuru var pamatoti uzskatīt par veltījumu līdz ar bēdīgi slaveno prāmi Estonia jūras dzīlēs nogrimušajam dziedātājam Urmas Alender...
Ruja nav iespējams salīdzināt ne ar vienu citu mākslinieku, tomēr pasteigšos priekšā un apmierināšu nevaldāmos līdzības meklētājus - šīs grupas mūzika fragmentāri ir visai attāli un nosacīti radniecīga pazīstamajām britu blicēm Gentle Giant un Jethro Tull. Par spīti faktam, ka grupā no sākuma līdz norietam vietu saglabājuši tikai divi cilvēki (ģitārists Jaanus Nogisto un Urmas Alender), viņiem vienmēr izdevās uzturēt dzīvu ļoti individuālo skanējumu un stilu, kas samērīgās proporcijās balstīts uz rokmūziku un igauņu tautas daiļradi. Šīm ietekmēm līdzi nāk akadēmiskas, progresīvas, popsīgas un džezīgas iezīmes, kā arī humora pilni, sirsnīgi un patriotiski dziesmu vārdi (to autoru vidū atrodams pazīstamās igauņu tautas dzejnieces L. Koidula vārds). Protams, šie visi komponenti Ruja mūziku padara ārkārtīgi igaunisku un interesantu. Bet nu, kā jau ierasts, šo antoloģiju mēģināšu aplūkot tuvāk atbilstoši katra diska saturam, jo viss materiāls ir diezgan stipri atšķirīgs gan skanējuma kvalitātes, gan stila ziņā.

CD 1 "Parandamatu"
Pamatsastāvs: Rein Rannap -- taustiņi, Urmas Alender - balss, Jaanus Nõgisto - ģitāra, Andrus Vaht - bungas, Tiit Haagma - basģitāra; + Raul Sepper - basģitāra, Andres Põldroo - ģitāra, Toomas Veenre - ģitāra, Jaan Karp - bungas.

"Parandamatu" ir apvienots, iespējams, stilistiskā ziņā visvienotākais materiāls visā antoloģijā. Visi skaņdarbi radīti un ierakstīti laikā no 1971. līdz 1983. gadam, kamēr viens no galvenajiem Ruja muzikālā virziena noteicējiem bija taustiņnieks Rein Rannap (visām CD1 iekļautajām dziesmām mūziku sarakstījis tieši viņš). "Parandamatu" sākas ar īpaši sirsnīgu un progresīvu gabalu "Õhtunägemus" (1972, ierakstīts kopā ar pazīstamo Tõnu Kaljuste kori), kam seko, manuprāt, viens no jocīgākajiem skaņdarbiem visā Ruja atstātajā mantojumā - "Tsepeliini triumf" (1971), kuras īpatnējā, pārprasti (vai tīšuprāt?) eksperimentālā vidusdaļa aicina domāt, ka šis gabals ir... Led Zeppelin parodija! Tajā pašā gadā tapusi arī ļoti liriskā "Nii vaikseks kõik on jäänud". Šīs abas dziesmas šķir uz tautas meldiņa balstītais relatīvi vienkāršais gabals "Rukkilõikus" (1972). Diemžēl CD1 turpinājums dziesmas "Noore fotograafi uppumine" (1973) formā ir nav izdevies veiksmīgs ne ieraksta kvalitātes, ne kompozīcijas ziņā, taču pavisam pretējas emocijas manī izraisa skaistā balāde "Pajats" (1973) akustiskās ģitāras pavadījumā. Humora noskaņas uzvirmo enerģiskajos roķos "Enne seda suurt nalja" (1973), "Ikaros" (1975) un "Vana auruvedur" (1974), kurā vēl piedevām ar sintezatora solo un citādu pielietojumu uzspīd Rein Rannap. Klasiskai rokmūzikai raksturīgas noskaņas dominē arī CD1 titulgabalā (1973), taču tajā pašā gadā tapusī dziesma "Ah, ma teadsin..." skaidri demonstrē komponista izpratni par kamermūzikas komponēšanas principiem. Akadēmiskās mūzikas ietekmes apvienojamā ar klaji ņirdzīga antipadomju avangarda piedevu ir tipiskas 1975. gadā ierakstītajam gabalam "Laul näidendist "Protsess"", kurā vēlreiz dzirdams Tõnu Kaljuste kamerkora sniegums. Absolūts agrīnais smagais roks, kas atsauc atmiņā pirmos Black Sabbath ierakstus, caurvij dziesmu "Tütarlaps kloaagis" (1972). Tad seko trīs 70. gadu sākumā tapušas dziesmas, kas ierakstītas 1983. gadā koncertā, un ieraksta un izpildījuma kvalitāte ir pietiekami kvalitatīva. Tõnu Kaljuste vadītais kamerkoris lieliski papildina fantastiski emocionālo un lirisko "Need ei vaata tagasi", kuru var droši uzskatīt par agrīnā Ruja skanējuma vizītkarti. Savukārt sirsnīgajās un tautiskām nokrāsām bagātajās dziesmās "Ülemlaul" (izcila kompozīcija!) un "Kel on laulud laulda" (tapusi 1979. gadā, tā ir visjaunākā no koncertierakstā fiksētajām dziesmām) dzirdamas ne mazāk kvalitatīvā kora Noorus piebalsis. Viegls lirisms un brīnišķīga klavierspēle dzirdama viscaur šīs dzīvā izpildījuma sadaļas pirmajai dziesmai "Sügispäev". Pārējās divas kompozīcijas ir ierakstītas 80. gadu sākumā, kad grupā uz kādu laiku bija atgriezies tās oriģinālais taustiņnieks Rein Rannap. Patiesi melnos toņos sarakstītā kompozīcija "Must lind" (1981) ir viens no maniem absolūtajiem Ruja favorītiem. Šim skaņdarbam stilistiskā ziņā pilnīgā pretstatā nostājas gadu vēlāk sarakstītā kārtējā liriskā, izteikti tautiskā dziesma "Eesti muld ja Eesti süda". Katrā ziņā šī sējuma pirmajā diskā "Parandamatu" ir satilpināts pietiekami saistošs un plašs materiāls, lai rastos interese iepazīties ar pārējiem četriem.

CD 2 "Üle müüri"
Pamatsastāvs: Margus Kappel -- taustiņi, Urmas Alender - balss, Jaanus Nõgisto - ģitāras, Ivo Varts - bungas, Priit Kuulberg - basģitāra; + Tiit Haagma - basģitāra, Andrus Vaht - bungas.

CD2 ar nosaukumu "Üle müüri" apkopotas divdesmit kompozīcijas, un gandrīz visas no tām tapušas laikā no 1976. līdz 1978. gadam, t.i., kad iepriekšējā Ruja muzikālā līdera Rein Rannap vietā taustiņinstrumentus spēlēja ne mazāk talantīgais Margus Kappel. Viņa kontā ir mūzika septiņiem šajā CD iekļautajiem skaņdarbiem, bet par veseliem trijiem gabaliem vairāk (t.sk. divi jauki skaņdarbi akustiskai ģitārai) sarakstījis ģitārists Jaanus Nõgisto. CD2 saturs ir ievērojami tuvāks apzīmējumam "progresīvais roks", jo šajā kategorijā ietilpst vairums skaņdarbu. Manuprāt, veiksmīgāko kompozīciju vidū ir Jaanus Nõgisto radītie "Mis saab sellest loomusevalust?" (1976), "Põhi, lõuna, ida, lääs..." (1978), pieklusinātā balāde akustiskās ģitāras pavadījumā "Omaette" (1978), šī CD askētiskais, bet skaistais titulgabals, Yesiskais "Kaks pihtimust" (1976, ierakstīts koncertā 1983. gadā), kā arī Erkki-Sven Tüür sarakstītais "Avanemine" (1978) un fusion pietuvinātais Margus Kappel opuss "Ahtumine" (1976, ierakstīts koncertā septiņus gadus vēlāk). Interesanti, ka šajā diskā ļoti labi iederas mazliet himniskā un relatīvi vienkāršā, 1973. gadā Rein Rannap sarakstītā kompozīcija "Perekondlik". Protams, savu vietu Ruja mūzikā (igauņi saka, - arī vārdos) nav zaudējis humors un folkloras ietekmes. Avangarda un kamermūzikas noskaņas labi saklausāmas divos Margus Kappel gabalos - attiecīgi "Keldrikakand" (1977) un "Ei mullast" (1978). Kopumā CD2 ir pamatīgs ieskats Ruja progresīvāko laiku jaunradē, tāpēc pieņemu, ka tieši šī antoloģijas sadaļa ir visādā ziņā visvērtīgākā šajā piecu disku komplektā.

CD 3 "PopRUJA"
Pamatsastāvs: Rein Rannap -- taustiņi, balss, Urmas Alender - balss, Jaanus Nõgisto - ģitāras, balss, Jaan Karp - bungas, Tiit Haagma - basģitāra; + Arvo Urb - bungas.

Kā norāda šī komplekta trešā diska nosaukums, šajā sadaļā ietilpinātās 24 dziesmas ir viskomerciālākās un visvieglāk uztveramās. Šo materiālu, kas radīts laikā no 1980. līdz 1982. gadam, var sadalīt divās daļās, un abām par kopsaucēju der apzīmējums rock'n'roll. Līdz ar to, neraugoties uz maksimāli plašo šī jēdziena nozīmi, vairums CD3 atrodamo dziesmu varētu vislabāk noderēt kā adekvāts pavadījums, piemēram, rīta vingrošanai (vai vismaz brokastīm!). Pa vidu dažāda tempa un rakstura roķīšiem var atrast vienu otru pavisam maigu un lirisku kompozīciju (piemēram, diska noslēgums "Head ööd"), turklāt dziesmu "Rahu" un "To Mr. Lennon" ierakstā piedalījies orķestris. Dažbrīd (visvairāk dziesmā "Õunalaul") saklausāmas netiešas norādes uz Ruja progresīvo pagātni, bet nav jau nekāda brīnuma, jo 23 dziesmu autors ir grupā no jauna iesaistījušais taustiņnieks Rein Rannap; tikai vienas kompozīcijas - emocionālās balādes "To Mr. Lennon", kas ir vienīgā dziesma angliski šajā piecu disku komplektā - autors ir Urmas Alender. Piecas dziesmas ierakstītas koncertā 1983. gadā, un to skanējums un izpildījums ir līmenī. Manuprāt, visinteresantākā no koncertā ierakstītajām dziesmām ir akadēmiski parodiskā dziesmiņa "Ars Longa", kurā Urmas Alender sadziedas ar kori Noorus. Tomēr kopumā "PopRUJA" nekādus īpašus pārsteigumus nesagādā, ja vien par tādu neuzskata grupas pievēršanos tik banālam mūzikas stilam kā rokenrols. Tiesa, komponists un grupa ir nopietni pastrādājuši, lai izvairītos no nodrāztām klišejām, un vairumā gadījumu tas ir izdevies. Citiem vārdiem sakot, šis disks ir apliecinājums, ka 80. gadu sākumā novērotā rokmūzikas komercializācija neatstāja neskartu arī šo grupu.

CD 4 "Sildade põletajad"
Pamatsastāvs: Urmas Alender - balss, Jaanus Nõgisto - ģitāras, Igor Garšnek - taustiņi, Toomas Rull - bungas, Tiit Haagma - basģitāra; + Indrek Patte - balss, Rein Joasoo - bungas, Arvo Urb - bungas, S. P. Gulliver - basģitāra.

Šīs antoloģijas ceturtajā diskā "Sildade põletajad" iekļauts materiāls, kas tapis pēc kārtējās Rein Rannap aiziešanas no Ruja, proti, laikā no 1985. līdz 1987. gadam. Viņa vietā nu ir nācis vīrs vārdā Igor Garšnek, un šī taustiņinstrumentālista talantu spektrs iekļauj arī komponista dotības. Vairumu šajā laikā tapušo dziesmu sarakstījis vai nu viņš, vai ģitārists Jaanus Nõgisto (t.sk. vairāki kopēji darbi), taču komponēšanā aktīvāk iesaistījies arī dziedātājs Urmas Alender, kurš piedevām vēl sarakstījis vārdus divpadsmit no šajā diskā atrodamajām divdesmit dziesmām. Pārējo divu komponējošo dalībnieku - buņģiera Toomas Rull un basista S. P. Gulliver - ieguldījums gan ir mērojams tikai vienā dziesmā no katra. Vispār "Sildade põletajad" ir vērā ņemams progresīvās rokmūzikas stagnācijas laikā radītu kompozīciju apkopojums (vismaz Baltijas mērogā noteikti!). Lai arī šis disks nebūt nav klasificējams starp Ruja progresīvākiem ierakstiem, tajā satilpinātās dziesmas ir katrā ziņā interesantākas par CD3 saturu. Ja Igor Garšnek taustiņinstrumentu spēle ir vērtējama ar populāro apzīmējumu "normāli", tad Jaanus Nõgisto ģitārspēle ir pietiekami interesanta, lai man rastos vēlme to pakļaut tuvākai izpētei. Tāpēc es uzskatu, ka šī mūziķa radošā potenciāla ieguldījums pop/rock/fusion stilu kombinācijas piesātinātajā 80. gadu vidus Ruja mūzikā ir tikpat nozīmīgs, cik Urmas Alender spēcīgā un daudzveidīgā balss. Manuprāt, CD4 veiksmīgākie skaņdarbi ir Igor Garšnek sakomponētie "Murtud lilled" (lai arī dikti drūms, šis gabals ir viens no maniem Ruja favorītiem), "Oled se järv?" (lai arī vokāls bukletā neminēta epizodiska piedziedātāja izpildījumā ir tembrāli neatbilstošs Urmas Alender balsij, Jaanus Nõgisto rotaļāšanās ar delay efektu ir gana fascinējoša), netipiski ašais "Pime sõda", vidēja tempa roķis "Aeg on nagu rong", Jaanus Nõgisto radītais, nosacīti progresīvais "Veerev kivi" (jaukas sintezatora un ģitāras solo pasāžas!), kā arī ārkārtīgi emocionālās un liriskās Urmas Alender balādes "Teisel pool vett" un "Eleegia". Kopumā CD4 fiksēti vairāk vai mazāk veiksmīgi Ruja centieni izklausīties mūsdienīgiem, tomēr pārāk tālu no pirms daudziem gadiem iedibinātiem standartiem (folklora + emocijas + roks + humors) šī grupa, šķiet, nekad nav tikusi.

CD 5 "Tundamatu RUJA"
Pamatsastāvs: Urmas Alender - balss, Jaanus Nõgisto - ģitāras; + Igor Garšnek - taustiņi, Olav Ehala - taustiņi, Margus Kappel - taustiņi, Rein Rannap - taustiņi, Priit Kuulberg - basģitāra, S. P. Gulliver - basģitāra, Tiit Haagma - basģitāra, Toomas Rull - bungas, Jaan Karp - bungas, Arvo Urb - bungas, Ivo Varts - bungas, Andrus Vaht - bungas, Rein Joasoo - bungas, Raul Jaanson - ģitāra, Ain Varts - ģitāra, Indrek Patte - balss, Ivo Linna - balss.

Antoloģijas pēdējā sadaļā "Tundamatu RUJA" apvienotais materiāls ir ierakstīts laikā no 1979. līdz 1988. gadam, tāpēc, ņemot vērā biežās Ruja sastāva maiņas, nevar būt runas ne par viena vai otra komponista lielāku ietekmi, nedz arī par stilistisku vienotību. Līdz ar to CD5 labi noderētu par īso kursu Ruja jaunradē, turklāt te ir atrodamas trīs visnotaļ progresīvas kompozīcijas no 1980. gada ("Ma mustas öös näen...", "Laul surnud linnust" un "Laul võimalusest"), kad grupā uz īsu brīdi bija iesaistījies to autors, taustiņnieks Olav Ehala. Protams, arī CD5 ir daži ļoti interesanti skaņdarbi, kas piesaistītu ikviena intelektuālas mūzikas cienītāja uzmanību. To vidū ir taustiņnieka Igor Garšnek sakomponētais progresīvais, nepilnas divas minūtes garais diska ievads "Avamäng karjega" (1985) un liriskais "Luigelaul" (1987) gandrīz pašā diska izskaņā, ģitārista Jaanus Nõgisto radītais "Tööaskeldus" (1979) ar garīgiem dziedājumiem raksturīgiem koriem, Rein Rannap kompozīcijas "Killud toovad õnne" (1982) un "Aeg" (1983, patiesi avangardisks gabals ar filigrānu autora klavierspēli), kā arī tā paša autora 1971. gada dziesmas "Nii vaikseks kõik on jäänud" četrpadsmit gadus vēlāk tapušais pāraranžējums (ar Olav Ehala pie klavierēm). Kopumā "Tundamatu RUJA" ir, manuprāt, viens no diviem visvērtīgākajiem šīs antoloģijas diskiem, un tas uzskatāmā veidā demonstrē šīs grupas mūziķu radošā brieduma posmu (lai gan 80. gadu vidū vecuma starpība starp atsevišķiem mūziķiem bija mērojama pat gadu desmitos!).

Secinājums: Ruja antoloģija "Need ei vaata tagasi..." uzbūve ir veidota, sekojot vislabākajiem antoloģiju radīšanas principiem, tāpēc tā dod dziļu un ļoti vispusīgu ieskatu šo igauņu progroka (un roka) pionieru jaunradē, kas mērojama turpat divos gadu desmitos. Ņemot to vērā, nav grūti saprast, ka skanējuma kvalitāte katrā diskā ir atšķirīga, taču tā nevienā gadījumā nesasniedz kritisko robežu. Galu galā visi šie ieraksti tapa laikā, ka Igaunija vēl ietilpa padomijas sastāvā, tāpēc jābrīnās, kā ne Brežņevam, ne Andropovam, nedz arī citiem kompartijas bosiem neizdevās aplauzt šo neapšaubāmi radošo un talantīgo mūziķu spārnus. Citiem vārdiem sakot, labi, ka tagad, padsmit gadus pēc padomijas sabrukšanas Ruja faniem ir palicis, ko klausīties. Varu saderēt, ka ne vienam vien igaunim šīs dziesmas nozīmē apmēram to pašu, ko letiņiem, teiksim, Menueta spēlētie Imanta Kalniņa gabali. Vienīgā - manuprāt, ļoti būtiskā atšķirība: Ruja mūziku rakstīja paši, un ar to vien viņi manās acīs ir iemantojuši nesalīdzināmi lielāku cieņu. Ja jūs interesējaties par mūsu ziemeļu kaimiņu rokmūzikas vēsturiskām vērtībām, iesaku mēģināt tikt pie šīs antoloģijas. Nožēlot nevajadzēs!


RUMBLIN' ORCHESTRA

CD NOSAUKUMS: The King's New Garment
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Ungārija
IZDEVĒJS: Periferic Records
GARUMS: 72'18"
PAMATSASTĀVS:
Bela Ella - taustiņi, balss
Beatrix Ella - flauta
Kitti Ella - čells
Daniel Ella - oboja
Miklos Ella - vijole
Attila Ella - trombons
Jusztin Szabo - bungas, sitamie instrumenti, basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Fakts, ka Ungārijai ir daudz pārsteigumu progroka faniem, man nav nekāds jaunums kopš tā laika, kad iepazinos ar After Crying, Townscream un Solaris ierakstiem. Iegādājoties Rumblin' Orchestra albumu "The King's New Garment", Periferic Records šefs man deva mājienu, ka šīs grupas mūziku var salīdzināt ar Emerson, Lake & Palmer, taču ungāri muzicē krietni simfoniskākā manierē. Ieradies mājās ar savu jaunieguvumu, to noklausījos un konstatēju, ka tā ir balta patiesība. Plašas, labi pārdomātas orķestrācijas, kas fantastiski atbalsta mūzikas autora, aranžētāja un producenta Bela Ella virtuozo taustiņinstrumentu spēli, caurvij šo albumu no pirmās līdz pēdējai minūtei. Skaņdarbiem ir izteikta forma, un tas liecina par komponista pilnīgo izpratni par mūzikas rakstīšanas mākslu, tāpēc - par spīti stilistiskajai daudzveidībai - neordināru un negaidītu pavērsienu šajā albumā nav un nevar būt. Pamatsastāvam mūziku ierakstīt palīdzējuši ģitārists Laszlo Hetsch (bez viņa ieguldījuma šis darbs izklausītos krietni vienveidīgāks), vokālisti Gyorgy Demeter un Ildiko Szosznyak, trompetisti Zoltan Gaal un Sandor Csavics, kā arī saksofonists Bela Gyenes un astoņu cilvēku koris (tai skaitā divi pamatsastāva dalībnieki). Albuma vislielākā pērle ir 18 minūšu garā titulsvīta četrās daļās ar masīvu, bet īsu kordziedājumu pēdējā daļā. Pārējam albumā ietvertajam materiālam ir ievērojami vieglāk uztverams skanējums nekā tuvākajiem salīdzinājuma objektiem - E.L.P. un Renaissance, un, manuprāt, tas ir uzrakstīts kā jauks, atbilstošs, galvenokārt instrumentāls papildinājums jau pieminētajai svītai "The King's New Garment". No atlikušajām astoņām kompozīcijām īpaši vēlos izcelt ritmiski un tematiski bagātīgo "Overture Fantasy", izklaidējošo "Dance Suite", kas kalpo par Bela Ella pianista talanta neapstrīdamu apliecinājumu, kā arī stipri Emersoniskos "Big Run" (basģitāru iespēlējis bundzinieks Jusztin Szabo) un "The King" ar operisku Gyorgy Demeter vokāla solo. Secinājums: tiem progrokeriem, kam būtiskāks ir roka elements, Rumblin' Orchestra skanējums varētu izrādīties pārāk mīksts, taču pieļāvīgākiem klausītājiem šis varētu kļūt par vienu no visjaukākajiem muzikālajiem atklājumiem. Es acīm redzami piederu pie otrās kategorijas, jo šo albumu uzskatu par vienu no labākajiem 2000. gada progroka albumiem.


TERJE RYPDAL

CD NOSAUKUMS: Double Concerto; 5th Symphony
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Norvēģija
IZDEVĒJS: ECM Records
GARUMS: 67'27"
PAMATSASTĀVS:
Terje Rypdal - ģitāra
Ronni Le Tekro - ģitāra
Normunds Šnē - Rīgas festivālu orķestra diriģents
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Esmu viens no tiem rīdziniekiem, kam bija tā laime dzirdēt un redzēt Terje Rypdal piektās simfonijas (op. 50) pirmatskaņojumu Rīgas Lielajā ģildē. Kā šodien atceros skatu, kad diriģents Normunds Šnē simfonijas beigās pagriezās pret publiku un notrausa sviedrus no manāmi nosvīdušās pieres. Vai tiešām tādam meistaram šī skaņdarba diriģēšana varētu būt tik grūts uzdevums? Droši vien! Par šī skaņdarba augsto sarežģītības pakāpi es vēlreiz pārliecinājos, noklausoties to ierakstā, kas veikts 1998. gadā mūsu galvaspilsētā. Simfonijai ir četras daļas, un, lai arī savstarpēji rakstura ziņā tās ir visnotaļ atšķirīgas, jābrīnās, ko autors Terje Rypdal lietoja uzturā, kamēr tapa šī kompozīcija... Būtu ļoti interesanti ielūkoties nošu pierakstā, īpaši tajos fragmentos (piemēram, 1. daļas vidū), kuri izklausās tā, ka diriģentam ir zemē nokritis zizlis un orķestra dalībnieki vairs nesaprot, kas īsti notiek, bet ieraksta procesu apstādināt vairs nevar. Lieta tāda, ka nekāds zizlis nevienam nebija izkritis, un to es labi redzēju koncertā! Protams, tas liecina par perfektu ieskaņojamās mūzikas izjūtu ne vien no diriģenta, bet arī no orķestrantu puses, kas ar šādu simfonisku avangardu tiek galā spīdoši. Tomēr, manuprāt, šajā diskā īstais deserts visiem Terje Rypdal jaunrades cienītājiem ir pirmais gabals - dubultkoncerts divām elektriskajām ģitārām un simfoniskajam orķestrim (op. 58). Uz ierakstu maestro ir pieaicinājis klāt savu gados jaunāko domubiedru un līdzgaitnieku Ronni Le Tekro, kas ir atbildīgs par visām metāliskas dabas iespēlēm. Kārtējo reizi var apbrīnot abu ģitāristu tehniku un komponista izpratni par otra ģitārista spējām (esmu pārliecināts, ka jau komponēšanas gaitā Terje Rypdal bija skaidrs, kas būs otrs ģitārists!). Salīdzinot ar 5. simfoniju, šis dubultkoncerts stilistiskā ziņā ir mazliet daudzveidīgāks (īpaši esmu iecienījis tā otro un ceturto daļu), taču arī šis skaņdarbs ir klasificējams pie simfoniskā avangarda. Secinājums: šie divi skaņdarbi ir īpaši ieteicami ikvienam Terje Rypdal mākslas cienītājam, jo sevišķi tiem, kas nav vēl iepazinuši šī norvēģa radošās personības nopietnāko pusi. Ārkārtīgi spilgts un kvalitatīvs ieraksts!


RYPDAL & TEKRO

CD NOSAUKUMS: Rypdal & Tekro
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Norvēģija
IZDEVĒJS: RCA Records
GARUMS: 48'20"
PAMATSASTĀVS:
Terje Rypdal - ģitāra
Ronni Le Tekro - ģitāra, balss
Morten Skaget - basģitāra
Steiner Krokstad - bungas
Audun Kleive - bungas
Dag Stokke - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Norvēģu ģitārbrīnums Terje Rypdal ir pazīstams ikvienam džeza un džezroka cienītājam jau kopš 70. gadiem, savukārt Ronni Le Tekro vārds man pirmoreiz iekrita acīs 80. gadu vidū, kad iepazinos ar viņa tā laika grupas TNT ierakstiem. Kā viens, tā otrs ir izcils sava amata meistars, kaut gan varētu jautāt, kas gan šiem abiem tik atšķirīgu stilu mūziķiem ir kopīgs. Pareizā atbilde: divi jauki albumi! Šajā diskā iekļautās deviņas kompozīcijas caurstrāvo abu ģitāristu perfekta mijiedarbība - ko nespēj viens, to izdara otrs, un par to esam varējuši klātienē pārliecināties arī mēs, rīdzinieki (no šī sastāva Rīgā viesojās abi stīdzinieki un taustiņnieks Dag Stokke, bet viņiem palīdzēju mūsu pašu basists Oļegs Grišins un buņģieris Māris Briežkalns). Materiālu šim albumam sarūpējuši abi monstri, un arī tas ir stilistiski atšķirīgs, tāpēc pieļauju, ka tādējādi radušās n-tās šķautnes ļautu pilnībā izbaudīt šo mūziku tikai pašiem izturīgākajiem. Vispirms jāmin divas krietni eksperimentālas kompozīcijas, kuras Terje Rypdal ir labpaticies sarakstīt fusion stilā, un tas ir albuma pirmais gabals "The Secret File" un "Warning: Electric Guitars". Tām absolūtā pretstatā nostājas krietni kustīgākie Ronni Le Tekro skaņdarbi "We Love The Woods" un "Tralletonetroll", kā arī Terje Rypdal atbilde savam jaunākajam kolēģim gabala "Daredevil" formā. Manuprāt, trīs visveiksmīgākie gabali ir Terje Rypdal sarakstītais ārkārtīgi maigais un visās citās iespējamās ziņās fantastiskais "Since" (šo ģitāras skaņu es nespēšu sajaukt ne ar vienu citu nekad mūžā, un tā nāk no pavisam parasta Fender Stratocaster!), kā arī Ronni Le Tekro sarūpētais revanšs papucim Ripdalam ar nosaukumu "Clint...Make My Day" un grandiozais albuma epilogs "A Few Lines Written By Hand", kuru ļoti pieklājīgā manierē iedziedājis pats autors. Tiesa, viņa piesmakušo balsi par īpaši labskanīgu nenosauksi, bet viņš ir pietiekami saprātīgs, lai netaisītos pierādīt pretējo. Tam visam pa vidu iespraukusies kāda ļoti melna vista - autoru tandēma Paton/Lyall mīlīgās dziesmiņas "Just A Smile" interpretācija, un arī to iedziedājis šī pāraranžējuma vaininieks Ronni Le Tekro. Visbeidzot, atliek tikai mazliet pagausties par balansu starp instrumentiem: ja ar ģitārām viss ir vislabākajā kārtībā (bet kā gan citādi?), tad rodas priekšstats, ka pārējie instrumenti ir iemiksēti, lai tie - pasarg Dievs - netraucētu uztvert ģitāristu izspēlētos brīnumus. Bet galu galā šis ir un paliek divu lielisku ģitāristu kopdarbs un šī nebūšana patiesībā nav tādas ievērības cienīga, lai potenciālie interesenti izietu no CD bodes bez šī diska rokās. Cita lieta, ka tādu bodi vēl vajag pameklēt, jo, cik man ir gadījies staigāt pa Rīgas veikaliem, ne reizi neesmu ar to sastapies.



CD NOSAUKUMS: Rypdal & Tekro II
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Norvēģija
IZDEVĒJS: Grappa Records
GARUMS: 47'11"
PAMATSASTĀVS:
Terje Rypdal - ģitāra
Ronni Le Tekro - ģitāra, balss
Morty "Black" Skaget - basģitāra
Steiner Krokstad - bungas
Audun Kleive - bungas
Dag Stokke - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pagāja četri gadi un troļļu takas no jaunu pieskandināja divu brīnišķīgu ģitāristu instrumentu skaņas, kas dzirdamas arī diska "Rypdal & Tekro II" desmit kompozīcijās. Būtisku atšķirību, ja neskaita miksa kvalitātes uzlabojumu, starp šo un pirmo albumu nav, kaut gan šajā albumā satilpinātais materiāls ir vēl (varbūt kāds teiktu "pārmērīgi") eklektiskāks. Ja nu es ņemtos sagrupēt šīs kompozīcijas atbilstoši stilam, tad man būtu jāatzīst, ka tikai trīs gabali ir ieturēti daudzmaz vienā virzienā, proti, Terje Rypdal sarakstītais albuma epilogs "Be That As It May" un Ronni Le Tekro skaņdarbs "Two Friends And A Dog", kā arī tā paša autora rokdziesmiņa "From A Northern Family" ar gaužām popsīgu piedziedājumu. Albums sākas ar ģeniālu abu ģitāristu un Dag Stokke kopdarbu "Cathedral", kas, pateicoties neuzbāzīgam Ronni Le Tekro vokālajam sniegumam, augsti meistarīgai Terje Rypdal ģitārspēlei un perfektam instrumentu balansam, izklausās ļoti atbilstoši nosaukumam. Šim skaņdarbam piemīt spēja apburt, tāpēc es labprāt piešķirtu žetonu par atjautību tam, kas izdomāja, ka tas jānovieto pašā diska sākumā. Grandiozajam nepilnu septiņu minūšu garajam ievadam seko Ronni Le Tekro sarakstītais fusion opuss "Very Loud Harold Lloyd" ar briesmīgi aktīvu un uzbrūkošu vidusdaļu. No Terje Rypdal jaunrades arhīva - 70. gadiem - izcelta jauka, noskaņām bagātā dziesma "The Man Who Would Be King", kuru adekvāti iedziedājis Ronni Le Tekro. No šī paša mūziķa prāta dzirksteles ir uzšķīlies viseksperimentālākā uguns liesma šajā diskā - "New Ritual", kas, domājams, ir likusi atkārties ikvienam žoklim, kas vēl tikai četrus gadus agrāk virinājās tāpēc, lai izgvelztu kaut ko tamlīdzīgu: "Nu jā, Ripdals jau ir foršs, bet tas otrs gan nevelk." Tūlītējam salīdzinājumam Terje Rypdal piedāvā ārkārtīgi skaisto kompozīciju "The Golden Raven", kas tikpat labi varētu būt iepriekšējā albumā ietvertā skaņdarba "Since" otrā daļa. Varu iedomāties, kāds apjukums būtu lasāms ikvienā Rypdal & Tekro fana sejā, izdzirdot abu ģitāristu kopdarbu "Le Tekno" - cerams, ka tā ir tikai paņirgāšanās par attiecīgo "mūzikas" paveidu. Visbeidzot, atliek tikai pieminēt otru šī albuma šedevru, Terje Rypdal sakomponēto "Before". Esmu pārliecināts, ka visā plašajā džeza, fusion un rokmūzikas pasaulē nav palicis daudz tādu ģitāristu, kam piemīt tāda skaņas izjūta kā šim norvēģim - un, ticiet vai nē, to viņš demonstrē arī koncertos. Citiem vārdiem sakot, ja saprotat, par ko es runāju, šis albums ir vērts kaut vai šī viena skaņdarba dēļ. Galu galā atliek vienīgi cerēt, ka nākošgad (tad būs atkal pagājuši četri gadi) klajā nāks "Rypdal & Tekro III" - vismaz es to uzskatīšu par notikumu!