RENAISSANCE

CD NOSAUKUMS: Renaissance
IZDOŠANAS GADS: 1969
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records
GARUMS: 46'23"
PAMATSASTĀVS:
Keith Relf - balss, ģitāra, harmonika
Jim McCarty - sitamie instrumenti, balss
John Hawken - klavieres, klavesīns
Louis Cennamo - basģitāra
Jane Relf - balss, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pirmajā no n-tajiem Renaissance sastāviem muzicēja divi bijušās roka leģendas The Yardbirds dalībnieki - Keith Relf un Jim McCarty. Pieaicinājuši klāt atbilstoša kaluma taustiņnieku John Hawken (ex-Nashville Teens), basistu Louis Cennamo, Keith Relf māsu Jane Relf un producentu Paul Samwell-Smith (vēl vienu bijušo The Yardbirds mūziķi), Renaissance ierakstīja savu pirmo albumu. Mūziķu pieredze un spējas ļāva grupas radošajam kodolam Keith Relf un Jim McCarty rakstīt sarežģītu mūziku, kurās stipri jaušama ietekme no klasiskajiem komponistiem. Līdz ar to pirmais Renaissance albums (tāpat kā visi turpmākie 70. gadu ieraksti) ir jauka akadēmiskās mūzikas un roka kombinācija, kuru dažbrīd papildina džezam raksturīgas nokrāsas (piemēram, skaņdarbos "Innocence" un "Bullet"). Renaissance mūzika ir skaista šī vārda tiešajā izpratnē - labi pārdomātas melodijas un starpspēles seko viena otrai un to smalkumu papildina plašie aranžējumi ar John Hawken klavierēm priekšplānā. Iespējams, tieši pirmajos trijos Renaissance albumos nozīmīga vieta ir arī elektriskai ģitārai. Līdervokālistu lomu dala galvenokārt Keith Relf un Jane Relf, taču šai dāmai nav ne tuvu tik spēcīga balss, cik Annie Haslam, kas ienāca grupā 1972. gadā un līdz pat šai dienai ir uzskatāma par galveno Renaissance pazīšanas zīmi. Manā rīcībā esošais Repertoire Records izdevums ir papildināts ar diviem 1969. gada singliem - viegli uztveramo, bet ne pārāk izteiksmīgo valsīti "The Sea" un "Island", kas ir oriģinālajā albumā ietvertās kompozīcijas saīsināta versija. No septiņiem šajā CD atrodamajiem skaņdarbiem par veiksmīgākajiem uzskatu progresīvo "Kings And Queens", interesanto "Innocence" un vienīgo John Hawken un Jim McCarty kopdarbu "Wanderer" ar stiprām baroka mūzikas iezīmēm. Secinājums: Renaissance debija ir visnotaļ pretencioza, un šis ieraksts kalpoja par pamatu turpmākai grupas darbībai par spīti 100% sastāva nomaiņai, kas notika trīs gadus vēlāk.



CD NOSAUKUMS: Illusion
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records
GARUMS: 42'31"
PAMATSASTĀVS:
Keith Relf - balss, ģitāra
Jim McCarty - bungas, balss
John Hawken - taustiņi
Louis Cennamo - basģitāra
Jane Relf - balss, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

"Illusion" ir Renaissance otrais albums un pēdējais, kas tapis šādā sastāvā. Nevaru spriest, vai šajā albumā iekļautais materiāls ir tik monumentāls, lai sešus gadus vēlāk pasaulē parādītos grupa ar nosaukumu Illusion, kurā muzicēja 80% no 1971. gada Renaissance mūziķiem (Jane Relf, Jim McCarty, John Hawken un Louis Cennamo - ja Keith Relf būtu dzīvs, droši vien arī viņš būtu piedalījies). Salīdzinot ar debijas albumu, "Illusion" ir ievērojami salkanāks, piezemētāks un hipijiskāks, par ko liecina tādi dziesmu nosaukumi kā "Love Goes On" un "Love Is All" (šeit pirmoreiz sastopamies ar Betty Thatcher vārdu, kas gādāja par dzeju Renaissance dziesmām turpmākos desmit gadus). Protams, puķu bērnu laikam atbilstoša ir attiecīgo gabalu mūzika. Dabīgi, arī šajā albumā netrūkst izvērstu kompozīciju un aranžējumu, kas balstīti uz Renaissance dalībnieku mīlestību pret akadēmisko mūziku. Šajā kategorijā ietilpst skaņdarbs "Golden Thread" un (fragmentāri) džezīgais un avangardiskais "Past Orbits Of Dust", kuras ierakstā piedalījies viesmūziķis Don Shin (elektriskās klavieres). Pavisam dīvainā kārtā pašā albuma vidū atrodama dziesma "Mr. Pine", kuras autors ir Michael Dunford, kas pēc šī sastāva izjukšanas pārņēma Renaissance radošo virsvadību, un kuru ierakstījis šāds mūziķu virknējums (Neil Korner - basģitāra, Michael Dunford - ģitāra, John Hawken - taustiņi, Terry Slade - bungas, Terry Crowe & Jane Relf - balss). Absolūts lirisms apvienojumā ar viegli pamanāmām akadēmiskām tendencēm iemiesots arī skaņdarbā "Face Of Yesterday" ar apburošu Jane Relf solo dziedājumu. Secinājums: manuprāt, "Illusion" ir visdaudzšķautņainākais Renaissance albums, tāpēc tas neatstāj tik vienota un pārdomāta darba iespaidu kā iepriekšējais ieraksts. Taču tas nenozīmē, ka progroka faniem šis albums būtu jāignorē; gluži otrādi - tam jābūt ikviena Renaissance un citu simfoniskā roka ansambļu mākslas cienītāju kolekcijā.



CD NOSAUKUMS: Prologue
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Sovereign/Repertoire Records
GARUMS: 41'29"
PAMATSASTĀVS:
John Tout - taustiņi, balss
Jon Camp - basģitāra, balss
Terry Sullivan - sitamie instrumenti
Rob Hendry - ģitāra, mandolīna, zvaniņi, balss
Annie Haslam - balss, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Šķiet, ka simtprocentīgi jaunajam Renaissance sastāvam piemita zināmas gaišredzības spējas, nosaucot savu pirmo albumu par "Prologue" - šie paši mūziķi palika kopā līdz pašām 70. gadu beigām, atstājot kolosālu muzikālo mantojumu. Lai nu kā, bet tolaik, kad iznāca "Prologue", grupai sākās grūtas dienas, lai pārliecinātu roka publicistus un kritiķus, ka viņi spēj iztikt bez slavenajiem ex-Yardbirds mūziķiem. Tiesa, šajā albumā atrodami divi ārkārtīgi liriski Jim McCarty (un Betty Thatcher) gabali - "Kiev" ar īsu S. Rahmaņinova nošu virknējuma fragmentu un lielisku Jon Camp solo dziedājumu un "Bound For Infinity". Pārējo četru skaņdarbu mūzikas autors ir Michael Dunford, kura sadarbība ar dzejnieci Betty Thatcher ir izpelnījusies apbrīnu - komponists sūtīja dzejniecei nošu lapas ar skaidri izceltām vokālu partitūrām, bet pēc tam vārda māksliniece tukšajās vietās ierakstīja tekstu un nosūtīja notis atpakaļ grupai! Interesants ir arī fakts, ka mūzikas autors neietilpa grupas sastāvā, kaut gan ierakstā dažviet dzirdama viņa spēlētā akustiskā ģitāra. Michael Dunford muzikālie apvāršņi ir patiesi apskaužami - viņš ne tikai spēj sarakstīt dziesmas, kas lieliski atbilst izcilās vokālistes Annie Haslam spējām, bet arī piešķirt plašākas dimensijas viņa priekšteču Jim McCarty un Keith Relf aizsāktajām tradīcijām, kombinējot rokmūziku ar klasisko mūziku. Šim izteikumam uzskatāms piemērs ir albuma titulgabals ar brīnišķīgu, atbrīvotu un ļoti augstu Annie Haslam vokalīzi. Maiga lirisma pilna ir kompozīcija ar nosaukumu "Sounds Of The Sea", kam krasā pretstatā nostājas albuma izskaņa "Rajah Khan" ar Curved Air mūziķa Francis Monkman sintezatora iespēlēm. Manuprāt, vienīgais mazāk izteiksmīgais skaņdarbs ir "Spare Some Love", kas, pateicoties vokālu aranžējumam, drīzāk atgādina pirmo divu Yes albumu saturu, nevis simfonisko Renaissance skanējumu. Secinājums: Renaissance ir viena no retajām grupām (vai vienīgā?), kas par spīti pilnīgai sastāva maiņai, spēja saglabāt un pat pilnveidot iepriekšējo kolēģu aizsāktās tradīcijas, un šajā ziņā "Prologue" ir neapstrīdams pierādījums. Citiem vārdiem sakot, šeit sākās Renaissance ceļš pretim savām radošām virsotnēm.



CD NOSAUKUMS: Ashes Are Burning
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Sovereign/Repertoire Records
GARUMS: 40'47"
PAMATSASTĀVS:
John Tout - taustiņi, balss
Jon Camp - basģitāra, ģitāra, balss
Terry Sullivan - bungas, sitamie instrumenti, balss
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc daudzsološā jaunā, no bijušo Yardbirds mūziķu klātbūtnes atbrīvotā Renaissance sastāva pirmā albuma "Prologue" nāca šīs grupas triumfa gājiena īstenais vēstnesis - ieraksts ar nosaukumu "Ashes Are Burning". Vienīgā (un uz visiem laikiem pēdējā) saistība ar iepriekšējo Renaissance radošo kodolu šajā albumā ir skaņdarbs "On The Frontier", kuram mūziku - nosacīti radniecīgu agrīniem Yes ierakstiem - sakomponējis Jim McCarty. "Ashes Are Burning" ir arī pirmais Renaissance albums, kurā divos gabalos - masīvajā "Can You Understand" un rotaļīgi vieglajā "Carpet Of The Sun" - dzirdams stīgu ansamblis Richard Hewson vadībā. Tāpat kā iepriekšējā albumā galvenais mūzikas autors Michael Dunford piedalījies šajā ierakstā tikai viesmūziķa statusā, iespēlēdams akustisko ģitāru. Par Renaissance skanējuma firmas zīmi nu jau pavisam nostiprinājies unikāli vieglais Annie Haslam vokāls, John Tout klavieres, kā arī Jon Camp melodiskais un ārkārtīgi precīzais basģitāras spēles stils, kas dažkārt atgādina Yes basista Chris Squire spēles manieri. Lai gan šajā albumā Renaissance turpina pilnveidot vienīgi sev raksturīgo simfoniskās pieejas kombinēšanu ar folku un roku, patiesi simfoniski ir tikai divi skaņdarbi: jau pieminētais "Can You Understand" ar pavisam viegli uztveramu, jeņķu kantrimūzikai tipisku piedziedājuma meldiņu un aranžējumu un grandiozais titulgabals, kurā ģitāras solo iespēlējis Wishbone Ash sešstīdznieks Andy Powell. No pārējām četrām dziesmām par veiksmīgākām uzskatu brīnumaini skaisto balādi "At The Harbour" (fantastiska dzeja!), kā arī izteikti melodisko un kolosāli aranžēto "Carpet Of The Sun", kamēr "Let It Grow" un "On The Frontier" varētu pārmest zināmu izteiksmes trūkumu. Secinājums: "Ashes Are Burning" ir viens no pieciem Renaissance studijas albumiem, kam būtu jāatrodas ikviena simfoniskās rokmūzikas cienītāja ierakstu kolekcijā.



CD NOSAUKUMS: Turn Of The Cards
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: BTM/Repertoire Records
GARUMS: 41'09"
PAMATSASTĀVS:
John Tout - taustiņi
Jon Camp - basģitāra, balss
Terry Sullivan - bungas, sitamie instrumenti, balss
Michael Dunford - ģitāras, balss
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Turn Of The Cards" ir pirmais Renaissance ieraksts, kurā kā pilntiesīgs grupas dalībnieks piedalījies... visu skaņdarbu mūzikas autors Michael Dunford (sekojot iepriekšējos divos albumos iedibinātajām tradīcijām, par vārdiem gādājusi dzejniece Betty Thatcher). Salīdzinot ar iepriekšējiem diviem albumiem, "Turn Of The Cards" ir vēl simfoniskāks, aranžējumi kļuvuši vēl krāšņāki, piešķirot grupas mūzikai tik grandiozu plašumu, kādu nav iespējams lāgā aptvert ne pirmajā, ne piektajā klausīšanās reizē. Divās kompozīcijās no sešām ("Running Hard" un "Mother Russia") grupas mūziķu sniegumu papildina simfonisks sastāvs, par kura labskanību gādājis Jimmy Horowitz. Albuma uzbūve sevišķi neatšķiras no iepriekšējā ("Ashes Are Burning", 1973). Tas sākas ar varenu, temperamentīgu simfoniskās mūzikas un roka apvienojumu skaņdarba "Running Hard" veidolā, un par tā raksturu liecina John Tout tehniski perfekti izpildītais klavieru ievads pašā sākumā. Otrai kompozīcijai - īsajai un ārkārtīgi liriskajai balādei "I Think Of You" - ir nomierinošs efekts, bet tai seko vēl viens simforoka piemērs, proti, "Things I Don't Understand", kurā Annie Haslam lieku reizi vairākkārt pierāda spēju filigrāni tikt galā ar visai sarežģītām vokalīzēm. Pieļauju, ka "Things I Don't Understand" varētu būt vienīgais skaņdarbs šajā albumā, kas nepacietīgākiem klausītājiem izklausītos pārāk izplūdis formas ziņā. Īsts deserta ēdiens visiem simfoniskā roka faniem atrodams plastmasas skaņuplates otrā pusē, kas CD formātā izpaužas kā gabali numur 4, 5 un 6. Pirmais no tiem ir fantastiskais, nosaukumam un tekstuālajam saturam atbilstošais "Black Flame". J. S. Baham raksturīgu sirsnību Renaissance (pareizāk sakot, Annie Haslam dziedājums un John Tout ērģeļu spēle) demonstrē otrā trīs minūšu dziesmā ar nosaukumu "Cold Is Being". Līdzīgi "Ashes Are Burning" arī šis albums beidzas ar vēl vienu simforoka pērli, un šoreiz tas ir A. Solžeņicinam veltītais opuss "Mother Russia", kurā neiztrūkst ne brīnišķīgu meldiņu un tēmu, nedz arī vērienīgas orķestrācijas. Secinājums: "Turn Of The Cards" ir vēl viens Renaissance solis uz priekšu, kuru var droši saukt par šedevru sava stila ietvaros.



CD NOSAUKUMS: Scheherezade And Other Stories
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: BTM/Repertoire Records
GARUMS: 45'50"
PAMATSASTĀVS:
John Tout - taustiņi, balss
Jon Camp - basģitāra, balss
Terry Sullivan - bungas, sitamie instrumenti, balss
Michael Dunford - ģitāras, balss
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Ikvienas 70. gadu lielās progroka grupas vēsturē ir vismaz viena lappuse, kas būtu ietverama zelta rāmī. Renaissance vēsturē tāda lappuse bez šaubām ir majestātiskais četru skaņdarbu albums "Scheherazade And Other Stories". Vēl jo vairāk - pasaulē nav daudz tādu grupu, kas varētu lepoties ar tādu gara lidojumu, kādu piedzīvoja šie pieci mūziķi, radot un ierakstot šīs monumentālās kompozīcijas. Kā jau ierasts arī šajā Renaissance albumā iekļautajam materiālam ir lielākoties akustisks skanējums, papildināts ar veselu orķestri, kuru šoreiz aranžējis Tony Cox, daudzbalsīgiem dziedājumiem, bagātīgu iztēli aranžējumos un ārkārtīgi smalku izpildījumu. Pieļauju, ka šī albuma satura izcilības galvenais iemesls ir citu dalībnieku iesaistīšanās mūzikas rakstīšanā - līdzās jau sevi apliecinājušajam komponistam Michael Dunford par materiālu gādājis arī pianists John Tout un basists Jon Camp, kura līdervokālista iemaņas ar katru albumu kļuva arvien tuvākas perfektām. Protams, nav izslēgts arī otrs iemesls, tas ir, sadarbība ar 70. gadu progroka aprindās pazīstamo producentu David Hitchcock. Albuma "Scheherazade And Other Stories" četri skaņdarbi ir apbrīnojami katrs pats par sevi. Jau pats pirmais skaņdarbs "Trip To The Fair" pārsteidz ar melodismu, vieglu teatrālismu Annie Haslam vokālajā sniegumā un caurcaurēm pārdomātu instrumentāciju (iespaidu nesabojā arī šīs grupas mūzikai neraksturīgā disonanse instrumentālajā ievaddaļā, kas rada nedaudz mistisku noskaņu). Emociju un melodijas krāšņuma nepietrūkst pat vienkāršajā, trīs minūšu garajā "The Vultures Fly High", savukārt balādi "Ocean Gypsy", pateicoties ideālajai mūzikas atbilstībai skumīgajai dzejai, es uzskatu par vienu no visskaistākajām dziesmām, ko cilvēcei devusi ārkārtīgi plašā progresīvā roka pasaule. Vai vēl varētu gaidīt ko labāku, kad izskanējušas trīs tik veiksmīgas kompozīcijas? Renaissance atbilde ir nepārprotami apstiprinoša, un šī atbilde ir gandrīz 25 minūtes garā svīta "Song Of Scheherazade" deviņās daļās. "Grandiozi, neticami, izcili," mūzikas varas pārņemts, es konstatēju un saļimu skaļruņu priekšā... Tā kā noklausījos šo skaņdarbu vismaz septiņas reizes (pārējie trīs gabali man ir labi pazīstami jau vairākus gadus) iekams tapa šīs rindas, centos sameklēt kaut vienu neizteiksmīgāku vai paviršāk izpildītu frāzi, bet viss velti. Secinājums: "Scheherazade And Other Stories" ir noteikti viens no ievērojamākiem albumiem ne tikai progresīvajā un simfoniskajā rokā, bet aizgājušā gadsimta mūzikā vispār. Cepuri nost!



CD NOSAUKUMS: Novella
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Sire Records
GARUMS: 40'23"
PAMATSASTĀVS:
John Tout - taustiņi, balss
Jon Camp - basģitāra, ģitāra, balss
Terry Sullivan - bungas, sitamie instrumenti, balss
Michael Dunford - ģitāras, balss
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Grūti iedomāties, ka pēc tāda meistardarba, kāds bija "Scheherazade And Other Stories", varētu tikt radīts vēl viens tikpat ietekmīgs studijas albums. "Novella" no attiecīgā šedevra laika ziņā šķīra tikai viens gads jeb viens koncertalbums "Live At Carnegie Hall" (1976). Līdz ar to būtu lieki runāt par jebkādām atšķirībām grupas muzicēšanas stilā - tas pats simfoniskais roks ar neaptverami plašu skanējumu un folkmūzikas pieskārienu, burvīgas orķestrācijas (par tām atkal gādājis Richard Hewson), smalki aranžējumi, perfekta instrumentācija, vēl izkoptāks vokālais sniegums utt. Komponēšanā arvien biežāk iesaistījies basists Jon Camp - viņš ir trīs skaņdarbu līdzautors, un dažus gadus vēlāk tieši šis mūziķis kļuva par Renaissance muzikālās virzības noteicēju. Tomēr "Novella" nespēj līdzināties iepriekšējiem diviem studijas albumiem, jo šajā ierakstā ir, manuprāt, tikai divas īstas pērles - balādes "The Sisters" un "Captive Heart". Albums sākas ar it kā tradicionālu Renaissance opusu "Can You Hear Me?" (skanēšanas ilgums ir turpat 14 minūtes), taču pieklibo forma - tas ir pārlieku segmentēts un tādēļ nelīdzens. Tam seko jau pieminētā izvērstā balāde "The Sisters" un atturīgā "Midas Man", kas ir viena no nedaudzajām Renaissance dziesmām, kura balstīta uz salīdzinoši vienkāršu rifu. Pēdējās divas "Novella" kompozīcijas radījuši Jon Camp un Michael Dunford (pirmoreiz vairāku gadu laikā grupa nav aicinājusi talkā dzejnieci Betty Thatcher), un īpašas ievērības cienīga ir ēteriski vieglā balāde "The Captive Heart" (klavieres + vokāls) ar fantastisku Annie Haslam dziedājumu, kuru jauki papildina vīriešu piebalsis. Albums beidzas ar vēl vienu simfonisku darbu "Touching Once (Is So Hard To Keep)", kura pirmajai daļai var pārmest to pašu nebūšanu, ko kompozīcijai "Can You Hear Me?" - skanējuma plūduma vienmērības trūkumu, tomēr šoreiz mūzikas autori un aranžētāji ir parūpējušies par veiksmīgu un spēcīgu atrisinājumu, kas organiski izriet no pieklusinātās vidusdaļas. Secinājums: lai arī "Novella" nav tik monumentāls albums, cik "Turn Of The Cards" un "Scheherazade And Other Stories", tā ir viena no interesantākajām lappusēm progroka vēstures grāmatas nodaļā ar virsrakstu "Renaissance".



CD NOSAUKUMS: A Song For All Seasons
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Sire Records
GARUMS: 44'42"
PAMATSASTĀVS:
John Tout - taustiņi
Jon Camp - basģitāras, ģitāra, balss
Terry Sullivan - bungas, sitamie instrumenti
Michael Dunford - ģitāras
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Pagaidām pēdējo reizi savas karjeras augstākajam punktam Renaissance izdevās piekļūt ar fantastisko albumu "A Song For All Seasons". Šoreiz grupai vairs nepietika ar šāda tāda simfoniskā sastāviņa pieaicināšanu, tāpēc uz ierakstu talkā tika aicināts viss Karaliskās filharmonijas orķestris ar diriģentu Harry Rabinowitz priekšgalā. Biežāk nekā iepriekšējos albumos ekspluatēta elektriskā ģitāra (Michael Dunford, Jon Camp) un sintezatori, kas rada ārkārtīgi baudāmu kontrastu ar orķestra instrumentiem. Vēl jo ciešāka sadarbība izveidojusies starp autoru tandēmu Jon Camp & Michael Dunford - viņu kontā ir četri skaņdarbi: iespaidīgais ievadgabals "Opening Out", īsti progresīvais "Day Of The Dreamer", liriskā un lielākoties akustiskā balāde "Closer Than Yesterday", kā arī vienīgais viduvējais, pārlieku optimistiskais gabals "Back Home Once Again", kas tika sarakstīts īpaši kādam britu TV seriālam. Ārkārtīgi patīkams pārsteigums ir Jon Camp solo numurs "Kindness (At The End)" ar spilgtu tēmu un skaistu, angliski atturīgu autora dziedājumu, kas tikpat trāpīgi izmantots kolosāli orķestrētajā Michael Dunford un Betty Thatcher sarakstītajā "She Is Love" (balss, klavieres + orķestris). Otrs šī autoru tandēma sadarbības auglis ir melodiskais, mūžam jaunais un vienīgais Renaissance hitsingls "Northern Lights", kuru klausoties rodas nepārvarama vēlme atgriezties 1978. gadā, kad šādu mūziku vēl varēja dzirdēt pa radio. Albums beidzas ar visu grupas mūziķu (izņemot Annie Haslam) un dzejnieces Betty Thatcher kopdarbu, proti, vareno simfonisko titulkompozīciju, kas atgādina visveiksmīgākos momentus no albumiem "Turn Of The Cards" (1974) un "Scheherazade And Other Stories" (1975). Par spīti tam, ka "A Song For All Seasons" ir viens no visgrūtāk uztveramajiem Renaissance albumiem, tas ir ieteicams ikvienam, kas vēlas mest pie malas aizspriedumus un sākt iepazīties ar šīs grupas atstāto, grandiozo muzikālo mantojumu. Vismaz man tas bija pirmais Renaissance disks...


CD NOSAUKUMS: Azure d'Or
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Sire Records
GARUMS: 43'23"
PAMATSASTĀVS:
John Tout - taustiņi, klavieres, sintezatori, melotrons, klavinets, ērģeles
Jon Camp - basģitāras, čells, balss, ģitāras
Terry Sullivan - bungas, timpāni, zvaniņi, gongs, ksilofons, balss
Michael Dunford - ģitāras, mandolīna
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pārliecinātu progrokeru uztverē "Azure d'Or" ir pēdējais vērā ņemamais Renaissance albums. Salīdzinājumā ar jebkuru no iepriekšējo gadu ierakstiem šis materiāls ir ievērojami komerciālāks un līdz ar to arī daudz vieglāk uztverams. No Renaissance mūzikas apvāršņiem kaut kur nozudis simfoniskais sastāvs, un tagad stīdziniekus un pūtējus aizstāj tolaik modernie John Tout spēlētie sintezatori. Protams, var diskutēt, vai šāds aizvietojums vispār var darboties veiksmīgi, bet mans uzskats runā par labu šīm pārmaiņām - ar nosacījumu, ka taustiņinstrumenti ir tik spējīga mūziķa kā John Tout rīcībā. Grūti spriest, vai Renaissance mūzikas komercializācijā ir vainojams basists Jon Camp (dažkārt lasīti šādi rokmūzikas kritiķu pārmetumi viņa virzienā), kurš viens pats sarūpējis veselus četrus gabalus, turklāt divi no tiem - īsti angliskais "Only Angels Have Wings" (autora balss + taustiņi) un instrumentālais "The Discovery" - ir ļoti jaukas mūzikas piemēri. Tiesa, pārējie divi gabali - "Secret Mission" un "Kalynda (A Magical Isle)" - nav ne uz pusi tik aizraujoši. Nedrīkst arī nepieminēt Jon Camp un Michael Dunford kopdarbu, proti, progresīvo un mazliet himnisko albuma epilogu "The Flood At Lyons". Klasiskā Renaissance faniem par prieku šajā ierakstā ir atrodamas arī četras ierastā autoru tandēma Michael Dunford/Betty Thatcher sarakstītas dziesmiņas, no kurām visvairāk izceļas mazliet simfoniskā "Golden Key" (manuprāt, otrā veiksmīgākā kompozīcija aiz "The Discovery"). Nekādas vainas nav arī pārējām trim, tas ir, "Jekyll And Hyde" ar interesantu teksta frāzējumu un apburošu Annie Haslam dziedājumu, ļoti viegli uztveramai "The Winter Tree" un sirsnīgajai "Friends". Vēl tikai atliek pieminēt Terry Sullivan un Betty Thatcher līgani plūstošo dziesmiņu "Forever Changing" (vai bundzinieka pareģojums par drīzo un apšaubāmo pavērsienu grupas darbībā?). Secinājums: lai arī mūzika ir kļuvusi nesalīdzināmi komerciālāka un dziesmas - īsākas nekā jebkad agrāk, uzskatu "Azure d'Or" par ļoti veiksmīgu ierakstu. Šādi ieraksti palīdzētu nezinātājiem iecienīt progresīvo roku!
P. S. Starp citu diez vai es kļūdos, sacīdams, ka viens no Clannad galvenajiem ietekmes avotiem ir Renaissance 70. gadu albumi, jo īpaši "Azure d'Or"...



CD NOSAUKUMS: Camera Camera
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Illegal Records/Repertoire Records
GARUMS: 45'42"
PAMATSASTĀVS:
Peter Gosling - taustiņi, balss
Jon Camp - basģitāra, ģitāra, balss
Peter Barron - bungas, sitamie instrumenti, balss
Michael Dunford - ģitāras, balss
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

80. gadu sākums popmūzikā ir pazīstams kā jaunā viļņa un skaņas radošu tehnoloģijas brīnumu triumfa laiks. Renaissance nespēja nepadoties šiem novatorismiem mūzikā un tehnoloģijā un līdz 1982. gadam bija transformējuši savu skanējumu gandrīz līdz nepazīšanai. Pat tik individuālā Annie Haslam dziedāšanas maniere liktu daudziem šaubīties, vai tā ir tā pati grupa, kas vēl pirms trim gadiem ierakstīja "Azure d'Or". "Progress," jūs teiksiet un piebildīsiet, ka šajos Nokturnal Palace failos runa galvenokārt ir par un ap progresīvo roku. Piekrītu, tas ir progress, bet ne jau progresīvais roks! Noklausoties "Camera Camera" no viena galam līdz otram vairākas reizes no vietas (grūts pārbaudījums manām ausīm), rodas priekšstats, ka Annie Haslam vokāls gluži nav piemērots sintezatoru pārmāktam jaunajam vilnim. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņas balss vislabāk izklausās "Northern Lights" stilā ieturētajā dziesmā "Bonjour Swansong", kā arī visnotaļ progresīvajā simforoka un jaunā viļņa hibrīdā "Tyrant-Tula". Dziedātājas teatrālisms izklausās vietā titulgabalā, par singlu tapušajā "Faeries (Living At The Bottom Of The Garden)" un pseidoaustrumnieciskajā "Okichi-San", taču šķiet, ka viņai trūkst izpratnes par no jauna izraudzīto stilu, un piemērs tam ir dziesmas "Remember" un "Running Away From You" - nekad agrāk nebiju piefiksējis Annie Haslam sniegumā kaut niecīgākās grūtības ar intonāciju! Nav arī saprotams, kas grupai lika šajā albumā iekļaut tik šausmīgu dziesmeli kā "Jigsaw". Albums beidzas ar nosaukumam atbilstošo, bet maldinošo "Ukraine Ways" - zinot, ka 70. gados Renaissance mūziķi bija aizrāvušies ar krievu klasiķu darbiem, gaidīju kaut ko dižu, taču nekā īpaša, izņemot instrumentālo vidusdaļu, tās atrisinājumu un nobeigumu, šajā gabalā nav. "Camera Camera" ir pēdējais Renaissance albums, kurā ietvertajam materiālam dzeju rakstījusi Betty Thatcher, un tas noticis tikai četros gadījumos (ar pārējo dziesmu vārdiem tikuši galā grupas dalībnieki). Kopumā šis albums kalpo par uzskatāmu piemēru tam, kas notika ar 70. gadu progroka gigantiem - nav jēgas mēģināt ielēkt ātri uz priekšu traucošā vilcienā, ja tev pašam pieder kosmosa kuģis...



CD NOSAUKUMS: Time Line
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Illegal Records/Repertoire Records
GARUMS: 41'54"
PAMATSASTĀVS:
Mike Taylor - taustiņi
Jon Camp - basģitāra, ģitāra, balss
Gavin Harrison - bungas
Michael Dunford - ģitāras, balss
Annie Haslam - balss
VĒRTĒJUMS: 4 no 10

Lai gan Renaissance turpināja koncertēt līdz pat 80. gadu vidum, "Time Line" laimīgā kārtā kļuva par šī formējuma pēdējo albumu pirms atgriešanās abpus Atlantijas okeānam 90. gados. Kamēr iepriekšējais albums "Camera Camera" izklausās pēc uztieptas aizraušanās ar tolaik moderniem sintezatoriem, līdz "Time Line" ierakstam grupa jau bija tos apguvusi un arī pilnībā tiem pielāgojusies. Galīgi nozudušas jebkādas norādes par vēl neseno Renaissance simforoķīgo pagātni, jo bija pienācis laiks būt moderniem. Ar šo vēlmi nebija mierā ilggadējā dziesmu līdzautore Betty Thatcher, kura savu nebūšanu mierā ar jaunām vēsmām paskaidroja apmēram tā: "Mums taču pietiek jau ar vienu Genesis!" Nav jau runas par līdzināšanos Genesis, kas pat spēlēdami trijatā spēja saglabāt augstāku intelekta līmeni savos komponējumos. Vienīgie divi skaņdarbi albumā "Time Line", kas šajā ziņā varētu līdzināties pieminētajam daudz populārākajam trio, ir tīri sakarīgi aranžētās dziesmiņas "Flight" un "The Entertainer". No desmit dziesmām četru autors ir Jon Camp, un tikai viena - singlam izraudzītā "Missing Persons" - varētu būt kaut cik lietojama deju zālēs, kuras apmeklē tie, kas ap 1983. gadu mācījās vidusskolā. Pārējās sešas kompozīcijas Jon Camp sarakstījis tandēmā ar Michael Dunford, un, atskaitot jau divas pieminētās dziesmas, par kaut cik saprātīgas popmūzikas piemēru var uzskatīt vienīgi "Chagrin Boulevard". Pa vidu tam visam ietūcītas divas pavisam šausmīgas dziesmeles, tas ir, neadekvāti izklaidējošais "Richard IX" un "Electric Avenue", kuras nobeigumā Annie Haslam atkal netiek galā ar nošu izdziedāšanu (tās drīzāk tiek izmisīgi izkliegtas, un tas šai dziedātājai nemaz nav tipiski). Galu galā viss, ko varu pasacīt par "Time Line", ir izsakāms šādi: "Pē, kāds draņķis!"

CD NOSAUKUMS: The Other Woman
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Transatlantic/Castle Music
GARUMS: 45'42"
PAMATSASTĀVS:
Stuart Bradbury - ģitāras
Phil Mulford - basģitāra
Dave Dowle - bungas
Andy Spillar - taustiņi, programmēšana
Michael Dunford - ģitāra
Stephanie Adlington - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Laikam neviens tā īsti nebija gaidījis Renaissance atgriešanos ar Michael Dunford priekšgalā, jo īpaši, ja ņem vērā pavisam bālo grupas norietu 80. gados. Vienīgi Renaissance dziedātāja Annie Haslam laiku pa laikam atgādināja par sevi pasaulei ar vienu otru albumu, tāpēc arī man bija liels pārsteigums, kad uzzināju par albuma "The Other Woman" eksistenci. Nosaukums albumam izvēlēts ļoti intriģējošs: "Kas gan ir šī cita sieviete?" Izrādās, ka tā ir gados jaunā Stephanie Adlington, ar kuru Michael Dunford iepazinās, strādādams pie sava mūzikla, kas balstīts uz Renaissance sendienu meistardarbu par Šeherezādi. Protams, Stephanie Adlington vokāla spējas ne tuvu nav tik izcilas, cik viņas priekšgājējai, taču apsveicamā kārtā šajā ierakstā neviens nav centies pierādīt pretējo. Kārtējo reizi Michael Dunford apliecinājis apbrīnojamo prasmi rakstīt mūziku kādai noteiktai balsij, un arī šajā albumā vislielākā nozīme ir dziesmām, kurām vārdus sarakstījusi Renaissance faniem labi pazīstamā dzejniece Betty Thatcher, kas nu ir kļuvusi par Betty Newsinger. Kā dzeja, tā arī muzikālais materiāls kļuvis krietni pieticīgāks. Visas desmit dziesmiņas ir par mīlestību, un tas ir jauki. Vēl jaukāk, ka Stephanie Adlington - samtaina, silta un labskanīga alta īpašniece - tās iedziedājusi ļoti labi un atbilstoši vārdiskajam saturam. Instrumentālistu uzdevums šajā albumā acīm redzami nav bijis spīdēt un laistīties, bet gan nospēlēt iespējami pieklājīgu pavadījumu vokāla meldiņiem. Interesanti, ka par aranžējumiem gādājis taustiņnieks Andy Spillar - viens no redzamākajiem pozitīvajiem veikumiem ir droši vien vislabāk pazīstamās Renaissance dziesmas "Northern Lights" pārveidojums atbilstoši 90. gadu standartiem un Stephanie Adlington balsij. (Transformāciju piedzīvojusi arī 80. gadu sākumā sarakstītā dziesma "Dreamaker", kam nu jau ir jauni vārdi, tāpēc tagad tā saucas "Love Lies, Love Dies".) Tomēr nevarētu sacīt, ka materiāls ir ierakstīts ar domu "radīt mūsdienīgu popmūzikas albumu" - visas dziesmas izklausās tik ļoti nepretenciozi, ka man neatliek nekas cits, kā secināt, ka komponistam un aranžētājam piemīt nudien apskaužama pašpārliecība. Galu galā "The Other Woman" iznācis tik viengabalains, ka ir zināmas grūtības izcelt kādu atsevišķu dziesmu citu vidū, ja nu vienīgi albuma epilogu "Somewhere West Of Here", kas uzbūves ziņā atgādina Renaissance simforoka periodu. Uzskatu, ka "The Other Woman" būtu jauks pārsteigums ikvienam Renaissance klasiskā posma piekritējam un ļoti pieņemams albums neuzkrītošas, liriskas mūzikas cienītājiem. Īpašu oriģinalitāti gan no šī albuma negaidiet...


ANNIE HASLAM'S RENAISSANCE
CD NOSAUKUMS: Blessing In Disguise
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Thunderbolt Records
GARUMS: 59'33"
PAMATSASTĀVS:
Annie Haslam - balss
David Biglin - taustiņi, ģitāra, balss
Rave Tesar - taustiņi
Joe Goldberger - bungas, sitamie instrumenti
John Arbo - basģitāras, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ap to pašu laiku, kad Anglijā Michael Dunford atdzīvināja Renaissance ar jauno dziedātāju Stephanie Adlington priekšgalā, Atlantijas okeāna otrā krastā, kur 70. gados dzīvoja lielākā daļa Renaissance fanu, līdzīga ideja radās šīs grupas aizgājušo dienu balsij, sirdij un dvēselei Annie Haslam. Lai nerastos juceklis, dziedātāja piekabinājusi grupas nosaukumam savu vārdu - Annie Haslam's Renaissance. Protams, līdzīgi Michael Dunford vadītajam sastāvam arī šai Renaissance versijai nav visai daudz kopīgu iezīmju ar šīs grupas 70. gadu simfonisko skanējumu. Un kas par to, ja mūzika ir skaista, sirsnīga, liriska, emocionāla, lieliski izpildīta un aranžēta? Pieļauju, ka, dzirdot šo albumu pirmoreiz ap tā iznākšanas laiku, tieši šis skaistums, sirsnība, lirisms un emocionalitāte man liktu to uzskatīt par garlaicīgu sīrupūdeni. Droši vien, kļūstot vecākam, esmu kļuvis krietni piekāpīgāks nekā agrāk, jo gluži līdz reibumam MAN PATĪK Annie Haslam balss, kas šajā ierakstā ir galvenais trumpis - šī iemesla dēļ šo albumu klausos itin regulāri, kad rodas vēlme atslēgties no garlaicīgās ikdienas. Pilnīgi iespējams, ka varētu iztikt bez dažiem svešu autoru sarakstītiem šlāgeriem (piemēram, "Can't Turn The Night Off" un "In Another Life", kas seko viens otram). Lielu daļu materiāla sarakstījusi pati Annie Haslam kopā ar producentu, aranžētāju un viesmūziķi Tony Visconti (balss, taustiņi, ģitāra). Pateicoties šī tandēma kopdarbam, radusies fantastiskā a capella titulkompozīcija (to iedziedājuši abi autori), ekspresīvie skaņdarbi "Pool Of Tears" un "What He Seeks", kā arī mīlīgās balādes "A Whisper From Marseilles" un "See This Through Your Eyes". Nozīmīgu ieguldījumu izpildījuma, komponēšanas un aranžējumu ziņā devis arī pašreizējais Dream Theater taustiņnieks Jordan Rudess - viņa kopdarbs ar Tony Visconti un Annie Haslam baroka noskaņām bagātajā dziesmā "I Light This Candle" ir pērles nosaukuma cienīgs. Vēl būtu jāpiemin uz Ameriku emigrējusī Michael Dunford un Betty Newsinger sarakstītā balāde "Love Lies, Love Dies", kas atrodama arī Lielbritānijā dzīvojošā Renaissance sastāva 1995. gada albumā "The Other Woman" (lieki piebilst, ka priekšroku dodu Annie Haslam versijai). Annie Haslam simforoķīgā pagātne nosacīti iezīmējas dziesmas "See This Through Your Eyes" aranžējumā un franču klasiķa Faure Pavanne skaņdarba adaptācijā, kam vārdus sarakstījusi Betty Newsinger un kam tagad ir dots nosaukums "The Sweetest Kiss", kā arī Rave Tesar un Annie Haslam kopīgi radītajā lirisma kalngalā "A New Life". Patīkamam un optimistiski gaišam albuma noslēgumam izraudzīts Annie Haslam un David Biglin sarakstītais, atturīgi roķīgais gabals "After The Oceans Are Gone". Secinājums: lai arī nekā oriģināla (ja vien par tādu neuzskata izteikti individuālo Annie Haslam dziedāšanas manieri) šajā albumā nav, tam piemīt spēja apburt ikvienu, kas dod priekšroku melodiskai un brīnišķīgi aranžētai mūzikai.


RENAISSANCE
CD NOSAUKUMS: Songs From Renaissance Days
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: HTD/Repertoire Records
GARUMS: 46'33"
PAMATSASTĀVS:
Annie Haslam - balss
Michael Dunford - ģitāra, balss
Jon Camp - basģitāra, balss
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Albuma nosaukums "Songs From Renaissance Days" spēj maldināt un pieļauju, ka viens otrs Renaissance fans arī ļāvās šim maldinājumam, domājot, ka tā ir kāda izlase vai vecu skaņdarbu pārstrādātu versiju kolekcija. Izrādās, ka ne viens, ne otrs! Viss šajā diskā iekļautais materiāls ir sakomponēts un ierakstīts 80. gadu sākumā, izņemot akustisko dziesmiņu "Island Of Avalon", kuru Renaissance paguva vēl ierakstīt savā ziedu laiku sastāvā Haslam/Dunford/Tout/Camp/Sullivan 1979. gadā, un 1978. gada dziesmiņas "Northern Lights" smagi komercializētu versiju, kas ierakstīta apmēram tajā pašā laikā, kad pārējās šeit ietvertās dziesmas. Ņemot vērā faktu, ka abi 80. gadu Renaissance albumi "Camera Camera" (1982) un "Time Line" (1983) ir šaušalīgi komerciāli ieraksti, varētu gaidīt, ka līdzīga mūzika būs atrodama arī apkopojumā "Songs From Renaissance Days". Pa daļai tas tā arī ir, tāpēc, klausoties šo disku, cenšos neaizmirst izprogrammēt laukā briesmīgās ABBA kopijas "No Beginning No End", "The Body Machine" un "Writers Wronged", kā arī jau pieminēto "Northern Lights" versiju (kāda velna pēc šitā ir jākropļo skaista mūzika?). Manu neizpratni vairo arī fakts, ka materiālu šim pārsvarā agrāk neizdoto dziesmu albumam gandrīz 15 gadus vēlāk atlasījuši Michael Dunford un Annie Haslam (tiesa, CD grāmatiņā minēts neatspēkojams attaisnojums - iekļaut šīs dziesmas prasījuši grupas fani)! Pārējās sešas dziesmas ir vairāk vai mazāk pieņemamas, tāpēc tās var pieskaitīt pārējam vērtīgajam Renaissance atstātajam mantojumam. Albums sākas ar visai savādo "Africa", kas noskaņas ziņā atgādina 1979. gada "Azure d'Or". Tai seko skaistā balāde "Dreamaker", kas 90. gados kļuva pazīstama ar nosaukumu "Love Lies, Love Dies" - ja jautāsiet man, es priekšroku dodu mūsdienīgākajai versijai. Aiz praktiski nelietojamām "Northern Lights" un "No Beginning No End" nāk ārkārtīgi liriskā un sevišķi emocionāli izdziedātā balāde "Only When I Laugh". Ja kāds vēlas pārliecināties, cik traģiski modes spiediena dēļ var transformēties viena kolosālu mūziķu grupa, iesaku noklausīties vēl divus ārprātiņus, proti, "The Body Machine" un "Writers Wronged" (pēdējā gan uzbūves ziņā ir nedaudz sarežģītāka nekā vairums ABBA gabalu, tomēr to no vraka statusa nespēj izglābt pat pievilcīgais Bimbo Acock flautas solo). "Island Of Avalon" ir īsa, folkroķīga un pietiekami interesanta dziesmiņa, lai to salīdzinātu ar svaiga vēja brāzmu, kas izdrāžas cauri diviem vaļējiem logiem piesmakušā telpā. Apmēram pa vidu starp četrām briesmīgākajām un dažām veiksmīgākajām dziesmām nostājas Paul Simon sarakstītais opuss "America": ir jau gribēts labi, bet rodas iespaids, ka mūziķi, kas to ieskaņojuši studijā, ir bijuši gandrīz līdz nāvei piekusuši. Īsts saldais ēdiens visiem progresīvā roka un klasiskā Renaissance cienītājiem ir šī albuma epilogs "You", kura skaņēšanas laiks pārsniedz astoņas minūtes - tātad pietiekami daudz laika prātīgam aranžējumam un instrumentālistu spēles apliecinājumiem. Secinājums: visticamāk, ka apkopojumā "Songs From Renaissance Days" zināmu vērtību saskatītu tikai un vienīgi Renaissance ierakstu kolekcionāri.


MICHAEL DUNFORD'S RENAISSANCE
CD NOSAUKUMS: Ocean Gypsy
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Transatlantic/Castle Music
GARUMS: 44'45"
PAMATSASTĀVS:
Stephanie Adlington - balss
Michael Dunford - ģitāras, balss
Richard Brown - taustiņi, akordeons
Alan Daniels - taustiņi
David Woolgar - basģitāra
Rod Brown - sitamie instrumenti
Jimmy Hastings - flautas, saksofons
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Kā sacīts diska "Ocean Gypsy" bukletiņā, "šis jauno un pāraranžēto klasisko skaņdarbu apkopojums iepriecinās Renaissance fanus visapkārt pasaulei". Tā kā atļaujos sevi uzskatīt par vienu no viņiem, vēl nenoklausījies to, sapratu, ka šis albums ir domāts tieši man. Un nebiju vīlies ne mirkli! Stephanie Adlington ir krietni piestrādājusi, lai viņas vokālais sniegums maksimāli tuvinātos oriģinālajam Annie Haslam izpildījumam, un to vislabāk apliecina vokalīze šeit atrodamajā 1973. gada dziesmas "Things I Don't Understand" versijā, kā arī daudzi citi fragmenti no man sen zināmajām un tik ļoti mīļajām kompozīcijām (titulgabals, "The Young Prince And Princess", "Carpet Of The Sun", "At The Harbour", "I Think Of You" un "Trip To The Fair"). "Ocean Gypsy" ir skaista atgriešanās pie 70. gadu Renaissance mūzikas pamatvērtībām - simfoniska, akustiska, progresīva folkroka, kuru Michael Dunford un Stephanie Adlington palīdzējuši īstenot tādi pazīstami mūziķi kā Caravan pūtējs Jimmy Hastings un aranžētājs/taustiņnieks Richard Brown (viņš arī Karaliskā Šekspīra teātra muzikālais režisors). Kaut kur gan izpalicis orķestris, taču to šoreiz veiksmīgi aizstāj stīgu ansamblis. Līdzās no jauna ierakstītajām 70. gadu dziesmām šeit iekļauti arī divi agrāk nedzirdēti, stilam atbilstoši gabali - Michael Dunford un kādreizējā Renaissance dalībnieka Peter Gosling sarakstītā balāde "Star Of The Show", kā arī šī albuma vislielākais pārsteigums "The Great Highway", kam vārdus sarakstījusi Michael Dunford radošās darbības jaunā partnere Jude Alderson. Ja nu būtu par kaut ko jāžēlojas, tad tas ir visnotaļ niecīgais albuma skanēšanas laiks. Kāpēc, piemēram, nav bijis iespējams iekļaut dziesmu "Things I Don't Understand" pilnā garumā vai neamputētu "Trip To The Fair" versiju (cik ļoti pietrūkst varenā klavieru ievada!)? Pie tam pēdējā sagādā zināmas grūtības dziedātājai Stephanie Adlington (kulminējošais kāpums pirms instrumentālās vidusdaļas ir drīzāk ar piepūli izkliegts, nevis izdziedāts), taču šo nebūšanu kompensē brīnišķīgs Jimmy Hastings soprāna saksofona solo. Neraugoties uz šīm dažām niansēm, "Ocean Gypsy" uzskatu par ļoti jauku ierakstu, kam būtu jāatrodas ikviena Renaissance fana ierakstu kolekcijā.