RUSH


CD NOSAUKUMS: Rush
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 40'15"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras, balss
Geddy Lee - balss, basģitāra
John Rutsey - bungas, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kanādiešu formējums Rush pasaules rokmūzikas vēstures lappusēs izceļas vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šai grupai sastāvs nav mainījies kopš 1974. gada jūlija, kad oriģinālo sitēju John Rutsey aizstāja Neil Peart, un, otrkārt, ikviens skaņdarbs, ko šis trio jebkad ir uzrakstījis, ir nonācis albumā (tas nozīmē, ka neeksistē nepabeigtu gabalu demo ieraksti, kas kaut kad nākotnē ļautu izdevējiem iedzīvoties uz grupas rēķina). Bet nu tuvāk lietas būtībai, proti, Rush skaļajai debijai rokmūzikas ierakstu tirgū. Neesmu pārliecināts, vai esmu jebkad kaut kur lasījis, ka Rush ir atbilde britu Led Zeppelin. Vismaz es tā uztveru šīs grupas jaunrades pirmsākumus, pateicoties milzīgajam enerģijas lādiņam, izteikti individuālajai Alex Lifeson, īstajā uzvārdā Zivojinovich, ģitārspēles manierei (kā solo pasāžās, tā arī pavadījumā) un neatdarināmi unikālajai, spalgajai un spēcīgajai Geddy Lee, īstajā vārdā Gary Lee Weinrib, balsij. Tieši pēdējais Rush skanējuma komponents ir izpelnījies apmēram vienādu daudzumu apbrīna saucienu un nopēlumu. Kā jau kārtīgai 70. gadu rokmūzikai pieklājas, Rush šos astoņus gabalus ir balstījuši uz ģitāras/basģitāras rifiem, tāpēc, salīdzinot šo albumu ar turpmākiem ierakstiem, kādam varētu rasties jautājums, kāda suņa dēļ šī grupa tiek uzskatīta par progmetāla pamatlicēju. Nav jābūt sevišķam rokmūzikas attīstības pārzinātājam, lai secinātu, ka šajā albumā nekā progresīva nav. Toties ir kas cits - fantastiski cieša saspēle un mūžam jaunais opuss "Working Man" albuma izskaņā. Ne par velti relatīvi nesen firmas Magna Carta izdotais pateicības jeb Rush tribute albums tika nosaukts šīs kompozīcijas vārdā! Gandrīz viss pārējais materiāls ir nepagurstošs roks visdažādākajos tempos (vienīgais izņēmums ir blūzroķis "Here Again"). Secinājums: lai arī Rush debija nav ne tuvu grupas mākslinieciskajām virsotnēm, šis ieraksts ir ieteicams ikvienam klasiskā roka fanam, jo bez tā par pilnīgu nevar uzskatīt nevienu 70. gadu ierakstu kolekciju.


CD NOSAUKUMS: Fly By Night
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 37'50"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, ģitāra
Neil Peart - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc tam, kad 1974. gadā Neil Peart nomainīja Rush pirmo sitēju John Rutsey, trio devās studijā, lai ierakstītu savu otro albumu "Fly By Night" un mazliet attālinātos no debijas ierakstā iemūžinātajiem smagā roka standartiem. Vēlāk Neil Peart kļuva par vienu no visiecienītākajiem bundziniekiem rokmūzikas vēsturē, un jau tālajā 1974. gadā, kad tika rakstīts "Fly By Night" materiāls, viņš jau bija pārāks par savu priekšgājēju. Šķiet, viņam nepietika ar bundzinieka talantu vien, jo viņš ātri kļuva par gandrīz visu Rush dziesmu vārdu autoru, tādējādi apliecinot sevi kā ļoti spējīgu dzejnieku, kas prot sarīmēt šo to vairāk nekā: "I'm gonna throw in the towel, 'cause my babe's no better than Mabel". Savukārt basģitāras spēles ziņā progresējušais Geddy Lee un ģitārists Alex Lifeson uzņēmās atbildību par komponēšanu (tāpat kā pirmajā albumā). Galu galā albumā "Fly By Night" nonāca astoņas dziesmas, no kurām īpaši izceļas pirmais izvērstais skaņdarbs Rush vēsturē. Protams, runa ir par četrdaļīgo gandrīz deviņas minūtes garo "By-Tor And The Snow Dog", kas līdzīgi dziesmai "Beneath, Between And Behind" varētu tikpat labi iederēties turpmākajos albumos "A Farewell To Kings" (1977) un "Hemispheres" (1978). Vēl kā zināms sasniegums būtu jāpiemin brīnišķīgā atslodzes kompozīcija "Rivendell", kurā Geddy Lee izceļas ar agrīnajam jaunrades posmam netipisku, ārkārtīgi mierīgu dziedājumu paša spēlētas klasiskās ģitāras un Alex Lifeson elektriskās ģitāras fona iespēļu pavadījumā (viens no nedaudzajiem Rush gabaliem bez sitamiem instrumentiem). Pārējās piecas kompozīcijas - "Anthem", "Best I Can", tituldziesma, "Making Memories" un "In The End" - stilistiski neko daudz neatšķiras no tradicionāli roķīgā debijas albuma, ja neņem vērā dažus izpušķojumus un vispārēju stabilitāti abu ritmiķu spēlē. Galu galā albums "Fly By Night" iezīmē pavērsienu Rush jaunradē pretim porgresīvās mūzikas plašajiem apvāršņiem, tāpēc daudzi jo daudzi šo albumu uzskata par pirmo īsto šī trio ierakstu.
P.S. Ak jā, šo albumu grupai palīdzējis producēt Terry Brown, ar kuru grupa turpināja sadarbību līdz pat 80. gadu sākumam. Iespējams, viņam ir ne mazāki nopelni Rush katapultēšanā uz superzvaigžņu statusu kā pašiem grupas dalībniekiem.


CD NOSAUKUMS: Caress Of Steel
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 45'09"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, ģitāra
Neil Peart - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Ja runājam par Rush kā par progmetāla pamatlicējiem, tad "Caress Of Steel" ir viņu pirmais albums, kuram vairākus gadus vēlāk izrādījās milzīga jūra sekotāju visdažādākajās pasaules valstīs (un šim skaitam nav tendence samazināties arī mūsdienās). Tiesa, pirmās trīs dziesmas šajā albumā - "Bastille Day", "I Think I'm Going Bald" un "Lakeside Park" - nekādas dižas pārmaiņas nesola: visai tradicionāls, perfekti izpildīts roķis. Toties turpinājums ir kaut kas tāds, kas laikā, kad šis albums parādījās zemes virsū, vēl nebija dzirdēts. Runa ir par diviem patiesi progresīviem un izvērstiem skaņdarbiem, kuriem līdzīgu netrūka arī turpmākajos trijos Rush albumos. Pirmais no tiem ir "The Necromancer" trijās daļās ar kopējo skanēšanas laiku 12 minūtes un 34 sekundes. Mistiskais miers skaņdarba pirmajā daļā ("Into The Darkness") četru minūšu laikā sagatavo klausītāju progmetāla izvirdumam nākamajā ("Under The Shadow"), kuras kulminējošajam instrumentālam nobeigumam seko samērā piezemēts, gaišs un lirisks noslēgums ("Return Of The Prince"). Vienmēr esmu jūsmojis par albumiem, kuros visvērtīgākie skaņdarbi ir pietaupīti beigām, un šajā ziņā "Caress Of Steel" nav izņēmums. Šī albuma epilogam Rush izvēlējās 20 minūšu garo opusu "The Fountain Of Lamneth". Atšķirībā no "The Necromancer" šajā skaņdarbā visas sešas daļas ir savstarpēji atdalītas ar pauzēm, tādējādi ļaujot klausītājiem katru segmentu uztvert kā atsevišķu dziesmu. Var tikai apbrīnot veidu, kādā šie trīs mūziķi ar saviem instrumentiem rada pašu skaņas pilnību (protams, atbilstoši tā laika tehniskām iespējām un normām). Alex Lifeson un Geddy Lee filigrāni iespēlētajā pavadījumā nevar atrast nevienu tukšu caurumu, jo visas ģitāru un basģitāras partitūras ir sarakstītas tā, lai šie instrumenti nemitīgi papildinātu cits citu, un šeit par piemēru būtu jāmin ārkārtīgi liriskā daļa "Panacea". Galu galā vēl tikai atliek veltīt slavas dziesmu bundziniekam Neil Peart, bez kura izkoptā un absolūti precīzā spēles stila Rush mūzika nemaz nav iedomājama. Secinājums: manā skatījumā "Caress Of Steel" ir pirmais progmetāla albums mūsdienu izpratnē, tomēr es esmu pārliecināts, ka te ir ko baudīt ne tikai metālistiem, bet arī progresīvā un klasiskā roka cienītājiem.


CD NOSAUKUMS: 2112
IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 38'49"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra
Neil Peart - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Nevar noliegt, ka Rush ir viena no tām grupām, kas mācās no pieredzes. Albums "2112" ir uzskatāms piemērs šim apgalvojumam, un - vēl jo vairāk - pēc daudzu grupas fanu domām šajā ierakstā trio sasniedza savas jaunrades virsotni. Tā kā es piederu pie tiem, kas uzskata, ka "2112" iezīmē Rush darbības pirmā posma beigas, es gan nebūtu tik pārsteidzīgs, taču no pirmajiem četriem grupas albumiem šis it visos aspektos ir visveiksmīgākais. Tā uzbūve ir apgriezti proporcionāla priekšgājējam, tas ir, 1975. gada albumam "Caress Of Steel". "2112" sākas ar divdesmit minūšu garu titulsvītu septiņās savstarpēji savienotās un nesavienotās daļās. Šis episkais skaņdarbs ir balstīts uz fantastikas grāmatu autora Ayn Rand romāna ar tādu pašu nosaukumu, un, spriežot pēc Neil Peart vārdiem un CD bukletā publicētajiem fragmentiem no attiecīgā literārā darba, gara lidojums mūzikā ir visnotaļ atbilstošs ietekmes avotam. Masīvā Alex Lifeson ģitāru skaņa, perfektā ritmiķu spēle un savdabīgais Geddy Lee vokālais sniegums veido apbrīnojamu sintēzi, kādu līdz šim Rush nebija izdevies sasniegt. Albuma atlikumā ir piecas atsevišķas dziesmas, kuras bez sevišķas piepūles izkonkurē vairumu iepriekšējo trīs albumu gabalus (galvenokārt vēl stabilākas saspēles un kompozīcijas/aranžēšanas iemaņu attīstības dēļ). Progresīvas tendences ir samanāmas ikvienā no tām, bet visvairāk dziesmā "A Passage To Bangkok". Netrūkst arī vienkāršāku dziesmiņu, proti, atturīgās "The Twilight Zone" un "Lessons", kurai izņēmuma kārtā vārdus sarakstījis Alex Lifeson). Manuprāt, no šīm piecām dziesmām visvairāk izceļas smeldzošā balāde "Tears" ar Geddy Lee vārdiem (starp citu, pirmais gabals Rush vēsturē, kurā izmantoti taustiņinstrumenti, kurus iespēlējis Hugh Syme) un dikti kustīgais roķis "Something For Nothing", kas pilda albuma epiloga funkciju. Secinājums: ja "Caress Of Steel" vai "Fly By Night" varētu pārmest pārlieku aizraušanos ar smago roku, tad šoreiz šādi pārmetumi būtu jāpietaupa, jo līdz ar šo disku Rush mūzikā nozīmīgu vietu ieņem intelekts.


CD NOSAUKUMS: A Farewell To Kings
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 37'12"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras, sintezators
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezators
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti, zvani
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"A Farewell To Kings" ir nosacītā Rush otrā jaunrades posma pirmais studijas albums. Tas ir arī pirmais grupas veikums, kurā Geddy Lee - kā izrādījās, uz visiem laikiem - pievērsās taustiņinstrumentu spēlei paralēli savai uzticamajai basģitārai. Savukārt Neil Peart ir licis lietā veselu perkusiju armādu (gan koka, gan metāla). Līdz ar to Rush mūzika ir tikai ieguvusi, jo skanējums ir kļuvis nesalīdzināmi bagātāks nekā kādā no iepriekšējiem četriem ierakstiem. Tiesa, šajā ierakstā sintezatoriem Rush mūzikā vēl nebija tādas lomas, kāda tā kļuva 80. gados - tie pārsvarā ir pielietoti kā dekorācija interesantajai ģitāras un basģitāras saspēlei. Arī albuma uzbūves ziņā Rush ir spēruši soli uz priekšu. "A Farewell To Kings" ir divas episkas kompozīcijas ("Xanadu" un "Cygnus X-1"), kuru skanēšanas laiks pārsniedz 10 minūtes, un tās novietotas attiecīgi albuma sākumā un noslēgumā. Stilistiskā ziņā albuma otrajam skaņdarbam "Xanadu" pienācīgi sagatavo tikpat progresīvais titulgabals ar skaistu akustiskās ģitāras ievadu. Šīm divām pērlēm seko trīs īsākas dziesmiņas, no kurām divas (liriskās "Closer To The Heart" un "Madrigal", kas pārsteidz ar pavisam mierīgu dziedājumu) nepārsniedz trīs minūtes. Tās šķir visnotaļ progresīva dziesmiņa "Cinderella Man" ar īpaši interesantiem basģitāras un ģitāras kontrapunktiem instrumentālajā vidusdaļā. "A Farewell To Kings" beidzas ar jau pieminēto otro episko skaņdarbu "Cygnus X-1", taču atšķirībā no pirmā šai kompozīcijai var droši piemērot apzīmējumu "progmetāls". Galu galā "A Farewell To Kings" atstāj pavisam nopietna darba iespaidu: mūzika ir kļuvusi sarežģītāka, tāpēc ikviens, kam iepriekšējie albumi šķita pārāk vienkārši, tiek laipni aicināts iepazīties klātienē ar šo albumu. Neraugoties uz profesionālo izaugsmi, materiāla vienotības ziņā šis ieraksts tomēr nedaudz atpaliek no "2112".


CD NOSAUKUMS: Hemispheres
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 36'11"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras, sintezators
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, timpāni, zvani, gongs
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Manuprāt, albuma "Hemispheres" komponēšanas laiks Rush atnesa tik milzīgu iedvesmu, kāda agrāk nebija šos trīs mūziķus apmeklējusi. Rezultāts ir četri neaizmirstami skaņdarbi, kas manā prātā, sirdī un dvēselē virmo jau vairāk nekā 20 gadu. Šajā albumā grupa turpina iepriekšējā diskā "A Farewell To Kings" aizsāktās stilistiskās tradīcijas, taču materiāls ir kļuvis vēl sarežģītāks un sintezatoru pielietojums - plašāks. Bundzinieka Neil Peart talants spīd viscaur šim albumam un Geddy Lee dziedāšana nekad agrāk nav bijusi tik melodiska. Pirmais skaņdarbs šajā albumā ir izteikti progresīvā, 18 minūšu garā svīta "Cygnus X-1 Book II: Hemispheres" sešās daļās, un vienā no tām uz īsu brīdi ieskanas tās pašas ģitāras arpēdžijas, ar kurām noslēdzas iepriekšējais albums "A Farewell To Kings" (vienīgā tiešā norāde uz piederību "Cygnus X-1" pirmajai daļai 1977. gada albumā). Sešdaļīgajai svītai seko visvienkāršākā dziesma albumā, un tās nosaukums ir "Circumstances", taču šis kontrasts lieliski iederas pārējā materiāla vidū. Nenoliedzami interesanta ir dziesma "The Trees", kurā koku (ozolu un kļavu) untumi ir izmantoti kā metafora nesaskaņām starp anglokanādiešiem un frankokanādiešiem, turklāt Neil Peart šajā gabalā veiksmīgi operē ar koka sitamiem instrumentiem. Albums beidzas ar deviņarpus minūšu garo instrumentālo opusu "La Villa Srangiato", kuru uzskatu par veiksmīgāko gabalu šajā albumā līdzās jau pieminētajai svītai. "La Villa Strangiato" lieliski demonstrē katra mūziķa individuālo meistarību, bet, manuprāt, visskaļākos atzinības vārdus pelna Geddy Lee basģitāras un Neil Peart sitamo instrumentu spēle. Secinājums: "Hemispheres" ir noteikti viena no visspožākajām lappusēm Rush jaunrades vēsturē, ar kuru vērts iepazīties ikvienam progroka un progmetāla fanam.


CD NOSAUKUMS: Permanent Waves
IZDOŠANAS GADS: 1980
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 35'40"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, timpāni, zvani, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Bieži tiek uzskatīts, ka "Permanent Waves" ietilpst Rush jaunrades otrajā fāzē līdz ar "A Farewell To Kings" (1977) un "Hemispheres" (1978), kas iezīmēja pavērsienu trio sarakstītās un spēlētās mūzikas skanējumā. Es gan gribētu piebilst, ka "Permanent Waves" ir krietni komerciālāks nekā abi tā priekšgājēji. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka arvien lielāka loma ir piešķirta taustiņinstrumentiem. Un griezīgums Geddy Lee balsī gandrīz vairs nav manāms, tāpēc pieļauju, ka nu tā varētu būt kaut vai puslīdz pieņemama tiem, kas, klausoties agrāko laiku Rush albumus, sūdzējās par ausij netīkamo vokālu. Arī tāpēc, ka šajā albumā nav neviena skaņdarba, kura skanēšanas laiks būtu virs 10 minūtēm. Tiesa, episkām dimensijām tuvinās divas, manuprāt, ārkārtīgi veiksmīgas, progresīvas un izvērstas kompozīcijas - "Jacob's Ladder" un "Natural Science". Pārējās četras dziesmas ir vieglāk uztveramas, kaut arī atšķirīgas: pirmās divas albuma dziesmas "The Spirit Of Radio" un "Free Will" ir pietiekami interesanti progroķīši, kamēr vienkāršo "Entre Nous" var uzskatīt par raidstacijām īpaši draudzīgu gabalu un "Different Strings" (vienīgais gabals, kam vārdus sarakstījis Geddy Lee, nevis Neil Peart) izceļas ar maigu lirismu. Secinājums: "Permanent Waves" ir viens no vienmērīgākajiem Rush albumiem, tajā nav izteiktu hitu un tas ir baudāms kā viens vesels; citiem vārdiem sakot, ļoti jauks albums un viens no maniem Rush favorītiem.


CD NOSAUKUMS: Moving Pictures
IZDOŠANAS GADS: 1981
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 40'00"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, taustiņi, sintezatori
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

"Moving Pictures" ir otrs Rush albums, kas man kļuva īpaši tuvs vēl tīņa gados. Savādi, ka es ar lielu prieku to klausos arī tagad, kad pagājuši divdesmit gadi! (Nebaidos apgalvot, ka to sauc par paliekošu vērtību.) "Moving Pictures" ir īpaši veiksmīgs ieraksts, raugoties no visiem aspektiem. Pirmkārt, tas ir adekvāts turpinājums 1980. gada albumam "Permanent Waves", un, otrkārt, šeit ir atlicis pavisam maz kopīgu iezīmju ar Rush muzicēšanas manieri 70. gados, tāpēc mani vēl jo vairāk izbrīna samērā plaši izplatītais uzskats, ka "Moving Pictures" ir iekļaujams vienā kategorijā ar "A Farewell To Kings" un "Hemispheres". Runājot par "Moving Pictures" muzikālo saturu, jāatzīst, ka tas ir vēl vieglāk uztverams nekā "Permanent Waves". Sintezatoru lomai ir vēl lielāka nozīme, un Geddy Lee tos nu jau pārvalda tikpat labi, cik savu basģitāru. Salīdzinot vēl ar 1978. gada albumu "Hemispheres", ievērojami mainījies arī viņa vokālais sniegums - domājams, ka, klausoties šo ierakstu, nevienam vairs nebūs sūdzību par agrāk viņam tik raksturīgo griezīgo balss tembru. Kā parasts, to visu papildina smalkas, nereti džeziskas un tehniski perfekti izpildītas ģitāras partitūras, kā arī fantastiski precīzs ritmiskais pamats, kas padara "Moving Pictures" par caurcaurēm progresīvas rokmūzikas albumu ar apskaužamu trīs mūziķu spēles sintēzi vienā veselā. Katrai kompozīcijai ir sava funkcija, kaut arī tās ieturētas vienotā stilā (ja vēlaties, par izņēmumu var uzskatīt regejisko, new wave ietekmēto un tāpēc vēl jo vairāk interesanto noslēgumu "Vital Signs"). Šī iemesla dēļ nebūtu viegli izraudzīties kādu atsevišķu skaņdarbu kā šī albuma vizītkarti, tomēr, ja ļoti vajadzētu, es par tādu nosauktu instrumentālo "YYZ", vienīgo episko skaņdarbu "The Camera Eye" (tas ilgst 11 minūtes) vai temperamentīgo dziesmu "Tom Sawyer". Galu galā "Moving Pictures" ir pagaidām visveiksmīgākais Rush studijas albums, tāpēc tas ir ieteicams ikvienam, kas interesējas par progresīvo un klasisko roku - šī ir īsta pērle!


CD NOSAUKUMS: Signals
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 42'32"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāras, sintezatori
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Albums "Signals" - pēdējais, kas tapis sadarbībā ar līdzproducentu Terry Brown - sniedz divus pierādījumus uzreiz: 1) jaunais vilnis un sintezatoru ēra Rush mūziku tikpat kā nav ietekmējis; 2) šī trio intelekts ir neapšaubāmi augsts, un to apliecina jaunās tehnoloģijas pielietojums par labu mūzikas skanējumam (lielākā daļa vecā kaluma rokmūziķu vienkārši nezināja, ko ar to visu darīt, un, cenšoties skriet līdzi modei, parasti tāds pusdraņķis vien sanāca). Lai arī Alex Lifeson ģitāras visbiežāk ir nobāztas otrā vai pat trešā plānā un to vietā tagad dominē masīvi taustiņinstrumentu tembri, Rush mūzika nav zaudējusi neko. Domājams, daudzi man piekristu, dedzīgi apgalvodami pretējo. Dziesmas ir kļuvušas īsākas (visgarākās nepārsniedz pat sešarpus minūtes), Geddy Lee vokāls - fantastiski lirisks un Neil Peart sitamo instrumentu spēle - tikpat izkopta, cik agrāk. Protams, Geddy Lee ir pamanījies apgūt taustiņinstrumentus līdz tādai stadijai, ka divos gabalos sintezators izmantots kā solo instruments ("Subdivisions", "Countdown"), savukārt tembru izvēle ir tiešs trāpījums naglai uz galvas (piemēram, dziesmu "The Analog Kid" un "Chemistry" piedziedājumi). Interesanti, ka vienīgais gabals ("Digital Man"), kurā taustiņinstrumentiem ir mazāka loma nekā citos, melodijas ziņā nav visai izteiksmīgs, taču ritma maiņu cienītājiem te būtu ko pameklēt. Gandrīz deju zālei (protams, 80. gadu!) piemērots ir skaņdarbs ar nosaukumu "The Weapon", tāpēc tas zināmā mērā kontrastē ar pārējo albuma saturu, bet neliela eklektika taču nekad nenāk par ļaunu. Tam seko dziesmiņa "New World Man" ar nedaudz regejiskiem pantiņiem un atturīgi roķīgiem piedziedājumiem, kā arī liriskā "Losing It", kurā par elektriskās vijoles iespēlēm un solo ir atbildīgs Ben Mink (toreiz Geddy Lee vēl nevarēja zināt, ka viņam 18 gadus vēlāk būs sadarbība ar šo mūziķi savā solo projektā). Kopumā "Signals" ir ļoti tīkams ieraksts, kuram līdzīgā stilā ieturēti divi nākamie Rush albumi. Ja vien būtu vairāk tādu dziesmu kā "Subdivisions", "Analog Kid", "Chemistry" un "Losing It"...


CD NOSAUKUMS: Grace Under Pressure
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 39'39"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras, sintezatori
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc sintezatoru skaņu piesātinātā, bet veiksmīgā "Signals" Rush atvadījās no līdzproducenta Terry Brown un aicināja talkā citu - Peter Henderson. Šīs sadarbības vienīgais rezultāts ir albums ar astoņām dziesmām "Grace Under Pressure", kurās ģitārai ir ierādīta gandrīz tikpat nozīmīga vieta, cik taustiņinstrumentiem. Arī šis ir viens no tiem Rush albumiem, kas man saglabājies gaišā atmiņā vēl kopš vidusskolas laikiem, tāpēc pieļauju iespēju, ka man vajadzēs papūlēties, lai uzrakstītu kaut nedaudz objektīvu spriedumu. Tāpat kā daudzu citu man sen pazīstamu un mīļiem ierakstu noklausīšanās procesā, arī šoreiz atklājās, ka šī mūzika NAV novecojusi (un es ceru, ka tās nav tikai manas iedomas). Ja nu gadījumā es kļūdos, tad, lūdzu, nosauciet kaut vienu citu grupu, kas jebkad ir spēlējuši kaut vai attāli līdzīgu mūziku 80. gadu pirmās puses Rush. Protams, ir manīti dažādu indivīdu centieni kļūt par Neil Peart nr. 2, Geddy Lee nr. 2 vai Alex Lifeson nr. 2. Neapšaubu, ka var jau iemācīties šiem mūziķiem raksturīgus stiķus, bet jāatceras, ka 80. gadu vidū Rush jau bija grupa ar cienījamu stāžu un visus trīs vienoja ne tikai perfekti izkopta spēles tehnika, bet arī savstarpēja saprašanās un - vissvarīgākais - spēja radīt savam laikam oriģinālu mūziku, nedaudz pielāgojoties allaž mainīgās mūzikas modes prasībām. Tas viss ir dzirdams arī šajās astoņās dziesmās, kurās priekšplānā izcelts kolosāli emocionālais Geddy Lee vokālais sniegums. Tāpat kā pirms 15 gadiem mani absolūti sajūsmina pirmās četras kompozīcijas - progresīvā "Distant Early Warning" ar nepārskaita taktsmēru un lielisku ģitāras solo, ārkārtīgi emocionālās "Afterimage" (atkal brīnišķīgs ģitāras solo) un "Red Sector A", kā arī roķīgais "The Enemy Within" ar ska iezīmēm. Klausoties turpmākās trīs dziesmas - "The Body Electric", "Kid Gloves" un "Red Lenses", man atkal rodas priekšstats, ka grupai nedaudz ir apsīkusi iedvesma, kas pilnā apmērā izmantota albuma progresīvajā epilogā "Between The Wheels". Secinājums: "Grace Under Pressure" ir labs nesen iemītās taciņas turpinājums, kaut arī skanējums komerciālāks un mūzika lielākoties uztverama itin viegli.


CD NOSAUKUMS: Power Windows
IZDOŠANAS GADS: 1985
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 44'39"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Ja man kāds mēģinātu iestāstīt, ka 80. gadu vidus Rush bija tikpat postošs, cik vairumam viņu laikabiedru, es šo kādu pie krēsla, uzliktu viņam vai viņai galvā austiņas un liktu desmit reizes pēc kārtas noklausīties "Power Windows". Un lai tad pasaka, kurā brīdī šis posts parādās vislabāk! Bet nu emocijas pie malas un tuvāk pie mūzikas. "Power Windows" ir lielākoties ierakstīts Londonā, grupai sadarbojoties ar pazīstamo producentu Peter Collins. Ierakstā piedalījušies divi sintezatoru programmētāji - Andy Richards (iespēlējis arī atsevišķas taustiņinstrumentu partijas) un Jim Burgess, kā arī koris (diriģents/aranžētājs: Andrew Jackman) un orķestris (diriģente/aranžētāja: Anne Dudley). Tomēr es lūgšu jūs nepārprast - šajā albumā no simfoniskā roka ir tikpat tālu, cik no šejienes līdz Marsam. Mūzika ir tipiska šim trio: masīvi sintezatoru slāņi, kas padara skanējumu mīkstāku, ierastie Alex Lifeson ģitāras akordi un solo pasāžas, neaprakstāmi stabila un izdomas bagāta ritmiķu spēle, un to visu papildina spilgtais, melodiskais un emocionālais Geddy Lee dziedāšanas stils. Ja iepriekšējam albumam varēja pārmest iedvesmas trūkumu atsevišķos skaņdarbos, tad šoreiz šādam pārmetumam nebūtu pamata. Līdz ar to albuma uzbūve ir maksimāli vienota un kompozicionāli perfekta. "Power Windows" man atgādina interesantu, platu, bet līkumainu kalnu autoceļu. Tas sākas ar brašo progroķi "The Big Money", kam seko adekvāts, bet maķenīt izvērstāks turpinājums dziesmas "The Grand Design" formā. Diska kulminācijai jeb kalna virsotnei pietuvina vēl augstāks gara lidojums - skaņdarbs "Manhattan Project" ar visu orķestri un mazliet kora. Albuma kulminācijai - opusam "Marathon" (viens no maniem visu laiku Rush favorītiem!) - piemīt tāds plašums, kas nepakļaujas nekādam vārdiskam aprakstam. Ja nu vienīgi: "To vajag dzirdēt pašiem!" Ilgu laiku biju pārliecināts, ka koris un orķestris šī fantastiskā gabala izskaņā ir sintezatori, taču, ieklausoties ciešāk, pamanīju to, kam, iespējams, agrāk nebūtu noticējis. Rush patur klausītāju kalna galotnē arī nākamās sešas minūtes, proti, kamēr skan progresīvais, enerģiskais, sitamo instrumentu skaņu pilnais skaņdarbs "Territories", kurā savu uzdevumu augstumos ir Alex Lifeson (šajā jaunrades posmā viņam nav izdevušās interesantākas ģitāras solo pasāžas un iespēles nekā šeit dzirdamās). Nobrauciens kalna otrā pusē ir tīkami lēzens, un tas ilgst mazliet vairāk nekā 10 minūtes jeb kamēr skan "Middletown Dreams" un "Emotion Detector". Ceļš kalna pakājē beidzas ar 80. gadu vidum raksturīgo (pateicoties elektriskajām bungām), taču nepavisam ne garlaicīgo "Mystic Rhythms". Galu galā "Power Windows" ir uzskatāms par vienu no visaugstākajiem punktiem līdzšinējā Rush darbībā. Perfekts skaņu režisora darbs, izcils izpildījums un vēl izcilāka, ikvienam nobriedušam klausītājam domāta mūzika!


CD NOSAUKUMS: Hold Your Fire
IZDOŠANAS GADS: 1987
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 50'26"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Hold Your Fire" ir kārtējā (daži saka - ceturtā) Rush darbības posma pirmais albums. Sākot ar šo desmit dziesmu albumu kanādiešu trio pievērsās progresīva poproka radīšanai un atskaņošanai, un man nav ne mazāko iebildumu, ja tas tiek pasniegts tieši šādā veidā. Liela daļa šī materiāla ierakstīta Anglijā un Francijā, un mūzikas producenti/aranžētāji - tāpat kā divus gadus agrāk - ir Rush un Peter Collins. Droši vien pēdējais uzgāja zelta āderi, iesakot grupai savā mūzikā izmantot komerciālāku pieeju, kas saglabājās arī turpmākos divos albumos. Līdz ar to iegūtais darba rezultāts nezinātājiem liktu apšaubīt, vai "Hold Your Fire" ir radījusi tā pati grupa, kas sešus gadus agrāk pārsteidza progroka fanus ar grandiozo "Moving Pictures" (salīdzinājums ar 70. gadu ierakstiem vienkārši nav iespējams!). Pat par spīti faktam, ka "Hold Your Fire" ierakstā piedalījies stīgu orķestris aranžētāja/diriģenta Steven Margoshes vadībā un pūtēju grupa, kurai partitūras aranžējis diriģents Andrew Jackman... Galu galā visu desmit dziesmu fokusā ir visnotaļ viegli uztverami meldiņi, nevis instrumentācija un virtuozitāte, kas reiz lika ne vienam vien amata brālim apskaust šos trīs mūziķus. (Kāda gan jēga gadu desmitiem ilgi pierādīt vienu un to pašu?) Otrs - nebūt ne mazsvarīgāks - komponents ir ārkārtīgi inteliģentie aranžējumi, kas, iespējams, neļāva novērsties daudziem ilggadējiem Rush sekotājiem (lūdzu, ievērojiet, ka muzicēšanas maniere ir kļuvusi diametrāli pretēja tai, kādu trio piekopa 70. gados un 80. gadu sākumā). Kā noprotat, šie abi faktori - meldiņi un izdomas bagāti aranžējumi - ir īpaši būtiski poprokam, lai to padarītu baudāmu. Ņemot to visu vērā, "Hold Your Fire" ir pāris patiesi izcilu, raidstacijām draudzīgu dziesmu (piemēram, "Time Stand Still" ar Aimee Mann piebalsīm, "Second Nature" un "Mission"), kā arī viena otra progresīvāka kompozīcija ("Force Ten", "Open Secrets", "Lock And Key" un "Tai Shan"). Pārējais materiāls ir visnotaļ viendabīgs poproks ar tik tikko samanāmām norādēm uz Rush progroķīgo pagātni, tāpēc nav viegli izcelt kādu dziesmu kā pārāku par citām. Secinājums: manuprāt, "Hold Your Fire" ir viens no vissavdabīgākajiem albumiem neapšaubāmi plašajā Rush atstātajā mantojumā, tāpēc iesaku to ikvienam 80. gadu poproka ierakstu kolekcionāram. Domāju, ka vīlies nebūs neviens!


CD NOSAUKUMS: Presto
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 52'09"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ar "Presto" esmu pazīstams kopš tā iznākšanas, un skaidri atceros, ka tolaik šis albums man bija personīgajā topā. "Presto" ir iepriekšējā studijas albumā "Hold Your Fire" aizsākto muzikālo ideju turpinājums, taču šoreiz grupa ir aprobežojusies tikai ar divu viesmūziķu palīdzību (taustiņnieks Jason Sniderman un Rupert Hine, kurš ne tikai ir šī ieraksta līdzproducents, bet arī iespēlējis dažas taustiņinstrumentu partitūras un dažviet gādājis par piebalsīm). Šis albums vēl izceļas ar dziesmu skaitu, - nevienā no iepriekšējiem Rush studijas albumiem nebija vairāk par desmit dziesmām (šoreiz ir 11!). Diemžēl, klausoties "Presto" pēc vairāku gadu pārtraukuma, rodas iespaids, ka tas ir visbezzobainākais albums šīs grupas vēsturē (pat par spīti progroķīgajam gabalam "Show Don't Tell" un dikti kustīgajam "Superconductor"), kaut arī progresīvā poproka formula joprojām ir ievērota. Citiem vārdiem sakot, šajā albumā, manuprāt, ir tikai dažas ievērojamas kompozīcijas, un tās ir liriskās "The Pass", tituldziesma (pēc ilgāka laika atkal pavadījumā izmantota akustiskā ģitāra) un "Available Light" (mans favorīts), kā arī potenciālās nodevas FM raidstacijām "Anagram (For Mongo)" un "Red Tide". Arī izpildījums un aranžējums ir kļuvis pavisam pieticīgs, bet Geddy Lee vokālajā sniegumā jaušams pavisam netipisks pagurums. Tomēr šajā albumā ir arī kāds pluss: Rush mūzikā atkal būtiska loma ir spilgti individuālajai Alex Lifeson ģitārspēlei, kaut gan tās skanējums tik un tā ir piesardzīgi atturīgs. Secinājums: manuprāt, "Presto" ir vienīgais Rush albums, kuru es jums ieteiktu kaut vai pavirši izklausīties mūzikas ierakstu bodē, pirms to liekat savā iepirkumu grozā... (Protams, ja vien jūs neesat nelokāms šīs grupas vai vismaz tās bundzinieka Neil Peart fans!)


CD NOSAUKUMS: Roll The Bones
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 47'59"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras, balss
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc netipiski ūdeņainā "Presto" Rush saņēmās un laida klajā vismaz galvas tiesu pārāku albumu "Roll The Bones" ar desmit jaukām kompozīcijām. Rush mūzikā atgriezusies daudzveidība viena stila ietvaros, turklāt desmit gabalu vidū pat atrodams viens instrumentāls skaņdarbs! Stilistiskā ziņā par pamatu saglabāts "Presto" modelis - dziesmas ir salīdzinoši vienkāršas, rūpīgi noaranžētas un teicami nospēlētas, taču "Roll The Bones" pārākums izpaužas melodiju ziņā. Albums sākas ar roķīgo un pietiekami interesanto "Dreamline", kam seko visvienkāršākais, bet viens no veiksmīgākajiem gabaliem šajā albumā - "Bravado". Titulgabala videoversiju 90. gadu sākumā varēja redzēt ikviens MTV cienītājs, un ne velti tieši šī dziesma tika izraudzīta klipam: atturīgs pantiņš, dikti lipīgs piedziedājums (pavadījumā izmantota akustiskā ģitāra!) un amizanta repošana vidusdaļā. "Face Up" ir vēl viens roķīgs skaņdarbs, kuru patīkamā veidā visos aspektos papildina instrumentālais "Where's My Thing?" (vēl viena pērle šajā albumā). Mans absolūtais favorīts jau gadiem ilgi nepārstāj būt vidēja tempa rokmūzikas paraugs ar nosaukumu "The Big Wheel". Zināmu atslodzi Rush piedāvā ar dziesmu "Heresy", kas izceļas ar jaukiem, bet nopietniem vārdiem, taču diemžēl īpaši neizceļas melodijas ziņā. Vēl viens relatīvi vienkāršs roķis ir "Ghost Of A Chance", kaut gan izpildījuma vieglums piedziedājumā rada interesantu kontrastu ar citām dziesmas daļām. "Roll The Bones" beidzas ar divām mazāk izteiksmīgām roka dziesmām - "Neurotica" un "You Bet Your Life". Galu galā "Roll The Bones" ir, iespējams, visvieglāk uztveramais no visiem Rush albumiem, tāpēc pārliecinātiem progroka faniem, kuru rīcībā reiz ir nonācis šis ieraksts, būtu grūti saprast, kādēļ mūzikas kritiķi šo trio ir ieskaitījuši progroka aprindās. Secinājums: šis albums ir ieteicams ikvienam melodiskas, intelektuālas un ne pārāk sarežģītas rokmūzikas cienītājam.


CD NOSAUKUMS: Counterparts
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 54'19"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Atceros kā šodien manu izbrīnu, kad pirmoreiz noklausījos šo stilistiskā ziņā pavisam atšķirīgo Rush albumu. 90. gadu sākumā modernas atkal kļuva ģitāras un grunge, un, kā zināms, Rush sastāvā vienmēr ir spēlējis viens no visu laiku ievērojamākajiem smagā roka ģitāristiem Alex Lifeson. "Counterparts" ir stabils pierādījums, ka Rush nevis noveco, bet saprāta robežās seko rokmūzikas modes tendencēm. Līdz ar to priekšplānā teju vai līdzās vokālam vēlreiz nonākušas ģitāras, bet taustiņinstrumenti ir pielietoti tikai un vienīgi galējas nepieciešamības gadījumā, proti, kad mūziķiem vai līdzproducentam Peter Collins ir šķitis, ka citādi viņu dziesmās rastos neadekvāti tukšumi vai pārtrūktu attiecīgā skaņdarba attīstība. Lai nebūtu pārpratumu, paskaidrošu, ka "Counterparts" saturam nav nekā kopīga ar 70. gadu beigu un 80. gadu sākuma albumiem. Tiesa, šis albums ir tikpat roķīgs, taču ne uz pusi tik sarežģīts. Par "Counterparts" vizītkarti noderētu kaut vai pirmie divi gabali "Animate" (manuprāt, viena no veiksmīgākajām Rush 90. gadu dziesmām) un "Stick It Out" ar spēcīgu grunge piedevu, kas saglabājas arī nākamajā skaņdarbā ar nosaukumu "Cut To The Chase". Tad nāk liriska atkāpe kolosālās kompozīcijas "Nobody's Hero" veidolā, un tai par orķestrācijām gādājis rokmūzikas fanu aprindās labi pazīstamais Michael Kamen. Izteikta grunge piegarša jaušama arī dziesmās "Between Sun And Moon" (ar gandrīz vai AC/DC stilā ieturētu aranžējumu instrumentālajā starpspēlē pirms pēdējā pantiņa), "Alien Shore" (labs paraugs, kā aranžējama gandrīz sešas minūtes gara dziesma, lai tā neapniktu) un "Double Agent" (ritmiskā ziņā viens no interesantākajiem gabaliem diskā). Nedaudz vieglākas rokmūzikas aspektus Rush aplūkojuši dziesmā "The Speed Of Love", "Cold Fire" (vēl viens mans favorīts) un albuma epilogā "Everyday Glory". Tam visam pa vidu atrodams arī brīnišķīgs instrumentālais skaņdarbs "Leave That Thing Alone", kam piemīt ne vien jauka tēma, bet arī interesants ritmiskais pamats ar Neil Peart bungu spēli priekšgalā. Kopumā "Counterparts" ir ieteicams ikvienam rokmūzikas patērētājam un interesentam kā visdaudzpusīgākais Rush 90. gadu albums. Citiem vārdiem sakot, negaidīts, bet tīkams pavērsiens šī trio radošajā darbībā.


CD NOSAUKUMS: Test For Echo
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Mercury Records/Anthem
GARUMS: 53'33"
PAMATSASTĀVS:
Alex Lifeson - ģitāras, mandola
Geddy Lee - balss, basģitāra, sintezatori
Neil Peart - bungas, dulcimers
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pagaidām visjaunākajā Rush albumā "Test For Echo" no iepriekšējā ieraksta lielā mērā paturēta grunge pieeja kompozīcijās, kaut gan šī stila klātbūtne nebojā manu apetīti laiku pa laikam to klausīties. Salīdzinājumā ar "Counterparts" šajā diskā nenotiek nekāda svaidīšanās pa stiliem, jo viss albums ir ieturēts vienā virzienā: spēcīgi ģitāras akordi, ierasti stabils ritmiskais pamats, viegli uztverami un noslīpēti vokāla meldiņi (dažkārt tie ir divbalsīgi). Tūlīt jāpiebilst, ka šajā albumā nav nekādu balāžu: tādas vienkārši traucētu visnotaļ roķīgā albuma skanējuma plūdumam. Interesanta ir arī cita iezīme, kas saistīta ar Alex Lifeson ģitārspēli. Šajā diskā praktiski nav ģitāras solo tradicionālā izpratnē! To vietā nākušas savādas, trokšņainas iespēles, taču tās perfekti atbilst mūzikas kontekstam. Pavadījumā nereti pielietota akustiskā ģitāra, kas rada interesantu kontrastu smagnējiem elektriskās ģitāras akordiem. Ņemot vērā albuma stilistisko viendabīgumu, ir grūti katru gabalu pakļaut atsevišķai analīzei, taču, ja man vajadzētu izvēlēties kādu no šiem vienpadsmit gabaliem savam radioraidījumam, tie būtu šādi: uzbrūkošā titulkompozīcija, kas ievada albumu, savstarpēji līdzīgie "Half The World", "Totem" un "Resist" (visiem raksturīgi vidusmēra klausītājam viegli uztverami vokāla meldiņi), hiperaktīvais "Virtuality" un gandrīz instrumentālais "Limbo" ("gandrīz" tāpēc, ka Geddy Lee šeit nedzied vārdus, bet gan veic fragmentāru, brīvu vokalīzi). Protams, nekādas vainas nav arī pārējam materiālam, tāpēc pieļauju, ka kāds cits īpatnis citā pasaules malā savam radioraidījumam izvēlētos kaut ko no tā. Kopumā "Test For Echo" ir kārtējais veiksmīgais Rush un līdzproducenta/aranžējumu līdzautora Peter Collins sadarbības auglis adekvāti asprātīgā vizuālā ietērpā (CD grāmatiņa patiešām ir ko vērta!). Līdz ar to šis ieraksts ir ieteicams ikvienam mūsdienīgas rokmūzikas cienītājam, pat arī tiem, kam nav pie sirds gājuši iepriekšējie Rush albumi.