SHADOWLAND

CD NOSAUKUMS: Ring Of Roses
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 67'26"
PAMATSASTĀVS:
Clive Nolan - taustiņi, balss
Karl Groom - ģitāras, basa pedāļi
Ian Salmon - basģitāras, ģitāra
Nick Harradence - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Tiem, kas neoprogresīvajam rokam pievērsušies relatīvi nesen, Shadowland vārds varētu izrādīties svešs. Šī grupa ir taustiņnieka Clive Nolan gara bērns - gandrīz visa mūzika un vārdi šīs grupas trijos albumos nākusi no šī apdāvinātā skaņraža spalvas, bet Shadowland ierakstus producēt viņam palīdzējis domubiedrs Karl Groom, kas progmetāla faniem ir pazīstams kā grupas Threshold dalībnieks. Shadowland ierakstu vēsture sākās 1992. gadā, kad tika ierakstīts un ar nu jau labu laiku kā bankrotējušās holandiešu izdevniecības SI Music starpniecību klajā laists debijas albums "Ring Of Roses". Tāpat kā nākamo, arī šo albumu 1997. gadā atkārtoti izdevusi Clive Nolan paša dibinātā ierakstu izdevniecība Verglas Music, tādējādi rodot iespēju pie sava eksemplāra tikt visiem, kuri bija nokavējuši pirmajā reizē, papildus saņemot divus oriģinālajā albumā neiekļautus gabalus ("Dorian Gray" un "I, Judas"). Varētu rasties jautājums: vai bija vērts? Mana atbilde ir nepārprotami pozitīva, jo 90. gadu vidū kritiķu un klausītāju vidū neoprogs vēl nebija kļuvis par lamu vārdu, turklāt Shadowland albumu atkārtota izdošana bija saprātīgs mārketinga triks no Verglas Music puses, kas tolaik jau bija pamanījusies iemantot ievērojamas neatkarīgas izdevējfirmas statusu (tās katalogā atrodami arī labāk pazīstamās Klaiva grupas Arena ieraksti). Bet nu ielūkosimies Shadowland debijas "Ring Of Roses" saturā. Izteiksmīgi, emocionāli izpildīti vokāla meldiņi, garas, bet relatīvi vienkāršas kompozīcijas, laikmetam un stilam atbilstoši aranžējumi, tēlaini un personīgi dziesmu vārdi, melodiskas sintezatoru un ģitāru solo pasāžas, labs izpildījums un daudz, daudz citu elementu, kas tā izdošanas laikā šim ierakstam noteikti ļāva izklausīties svaigam. Tiesa gan, laikam ir nepielūdzama tendence tikšķēt uz priekšu un tā nu tas ir aiztikšķējis līdz 2002. gadam, proti, kad pagājuši desmit gadi kopš "Ring Of Roses" izdošanas. Savādi, ka šis ieraksts joprojām liek man justies tā, it kā laiks būtu apstājies pirms desmit gadiem, kaut arī skaidri apzinos, ka mūsdienu (neo)progroka standarti ir kļuvuši krietni augstāki. Tātad varētu nodomāt, ka "Ring Of Roses" ož pēc neoproga klasikas, vai ne? Varbūt tā arī ir, ja vien prātā nenāktu Marillion, Pallas, IQ, Twelfth Night un Pendragon veikums 80. gadu sākumā un vidū, turklāt Shadowland mūzika ir ievērojami vienkāršāka nekā vairums tikko pieminēto grupu radīto skaņdarbu. Lai nu kā, varu vienīgi apgalvot, ka "Ring Of Roses" klausīties ir patīkami un savā stilā tas noteikti ir viens no ievērojamākajiem 90. gadu albumiem. Citiem vārdiem sakot, ja turat cieņā melodisku rokmūziku ar prasmīgi sarakstītiem meldiņiem un bagātīgi aranžētu pavadījumu, lūkojiet atrast veidu, kā tikt pie šī albuma.


CD NOSAUKUMS: Through The Looking Glass
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 64'51"
PAMATSASTĀVS:
Clive Nolan - taustiņi, balss, vijole
Karl Groom - ģitāras
Ian Salmon - basģitāras, ģitāra
Nick Harradence - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Shadowland otrais albums "Through The Looking Glass" ir pēdējais, kuru man sanāca iepazīt. Uzreiz pasacīšu, ka tas kalpo kā saite starp debijas albumu "Ring Of Roses" un 1996. gadā tapušo "Mad As A Hatter". Savā otrajā diskā Shadowland atvēlējuši vairāk rūmes instrumentālām pasāžām, kaut gan tas nenozīmē, ka vokāla meldiņi būtu atstāti novārtā. Kā gan citādi, ja šis albums ir balstīts uz Lūisa Kerola radīto Alises tēlu? Citādā ziņā, protams, nekādas būtiskas atšķirības starp šo un iepriekšējo Shadowland ierakstu neesmu spējis konstatēt, ja nu vienīgi kompozīcijas ir kļuvušas maķenīt drūmākas un mistiskākas, bet skanējums - plakanāks (šis apzīmējums galvenokārt attiecas uz sitamajiem instrumentiem). Tiesa gan, par to vēl neliecina divu minūšu garais albuma ievads "A Matter Of Perspective", kurā Clive Nolan vokalizē visnotaļ neoriģinālu akustiskās ģitāras akordu pavadījumā (albuma pamatlaiks beidzas ar jauku dziesmiņu "Mindgames", kas balstīta uz šiem pašiem akordiem), tāpēc ir pamats uzskatīt, ka disks pa īstam sākas tikai ar otro dziesmu ("The Hunger"). Par spīti stilistiskajai līdzībai ar "Ring Of Roses", šajā albumā ir pāris garlaicīgāku gabalu ("Half Moon Street" un "When The World Turns To White"), kaut gan tos var pieciest un uztvert kā atslodzes gabalus. Īpatnēji, bet man rodas priekšstats, ka tieši šajos mazāk aizraujošajos gabalos Shadowland ir centušies izklausīties progresīvāki. Šīs sajūtas lieku reizi ļauj man uzskatīt, ka mūzikas autoram Clive Nolan vislabāk padodas melodisku skaņdarbu komponēšana; piemēram šeit noderētu kaut vai "Dreams Of The Ferryman" un "The Waking Hour". Kā ievērības cienīgus skaņdarbus vēl labprāt pieminētu "The Hunger" un izvērsto titulgabalu. Bezmaksas piedeva šim albumam ir četrarpus minūtes garā "So The Music Stops", taču nekā īpaša, izņemot Clive Nolan pirkstu veiklību, šajā dziesmiņā nesaskatu (kā tur bija ar tiem dāvinātajiem zirgiem?). Galu galā man būtu grūti šo albumu nosaukt par soli uz priekšu Shadowland attīstībā, turklāt debijas albumam "Ring Of Roses" piemīt ausij tīkamāks skanējums, tāpēc, ja esat nolēmis iepazīties ar šīs grupas devumu neoprogresīvā roka pasaulei, drīzāk iesaku sākt ar 1992. gada albumu. Citādi, protams, šim albumam nav nekādas vainas.


CD NOSAUKUMS: Mad As A Hatter
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 64'10"
PAMATSASTĀVS:
Clive Nolan - taustiņi, balss
Karl Groom - ģitāras
Mike Varty - taustiņi, balss
Ian Salmon - basģitāra, ģitāra, balss
Nick Harradence - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ar trešo un pagaidām jaunāko Shadowland albumu "Mad As A Hatter" beidzas šīs grupas ierakstu triloģija, bet, domājams, ka ne vēsture, jo labu laiku dzirdamas runas par viņu iespējamo atgriešanos. Un tā, paplašinājuši sastāvu līdz kvintetam jeb diviem taustiņinstrumentālistiem, Shadowland ķērās klāt pie neoprogresīvā roka teritorijas atkārtotas apgūšanas (un ieraksta skanējuma uzlabošanas). Albuma sākumā izvietotais deviņarpus minūšu garais gabals "U.S.I. (United States Of Insanity)" gan liecina par zināmām pārmaiņām kompozīcijā, taču skaidrojumu var rast iemeslā, ka tās mūzikas līdzautors ir jaunatnācējs Mike Varty. Ja šis skaņdarbs beigtos pirms Shadowland tipiskā nobeiguma, es to nosauktu par drosmīgu soli (cik nu neoprogā drosmīgs vispār var būt!). Jaunais taustiņinstrumentālists piedalījies vēl divu dziesmu mūzikas radīšanā, no kurām es būtu ar mieru uzslavēt vienīgi "Burning", pateicoties galvenajam komponistam Clive Nolan neraksturīgiem harmoniskajiem risinājumiem. Diemžēl nosacīti AORiskā dziesmiņa "Flatline", kuru Maikam palīdzējis sarakstīt grupas veterāns Ian Salmon, mani nespēj aizkustināt, ja nu vienīgi relatīvi interesantie akordu virknējumi ievadā un negaidītais, mierīgais gabala nobeigums. Savukārt no Clive Nolan sarakstīto skaņdarbu vidus gribētos atzīmēt vienīgi teatrālo titulgabalu, spēcīgo "Mephisto Bridge" un "The Seventh Year" otro, instrumentālo daļu "Why Kruhulick?", kamēr sīrupainā pirmā daļa "A Curious Tale" varētu atbildēt uz jautājumu, kādēļ neoprogs tīri labi patīk sievietēm. Manuprāt, pilnīgi nebaudāma ir balāde "Father" (ne tikai garlaicīga mūzika, bet arī pašķībs maestro Nolana vokālais sniegums) un šaušalīgais, eksotiski iecerētais songs "Zuleika". Nekādas emocijas manī nespēj izraisīt albuma epilogs "Salvation Comes". Secinājums: labi vien, ka Shadowland radījuši tik vien kā trīs albumus, jo pieļauju, ka grupai nepietiktu idejas ceturtajam. Par spīti ilgajam laikam, kas šķir šodienu no "Mad As A Hatter" iznākšanas dienas, zinot šo piecu mūziķu radošā darba ievirzi citos projektos, iespējamo Shadowland atkalapvienošanās albumu negaidu ar īpašu degsmi.


SHADOW GALLERY

CD NOSAUKUMS: Carved In Stone
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 70'56"
PAMATSASTĀVS:
Brendt Allman - ģitāras, balss
Carl Cadden-James - basģitāras, balss, flauta
Mike Baker - balss
Gary Wehrkamp - klavieres, ģitāra, sintezators, balss
Chris Ingles - sintezators, klavieres
Kevin Soffera - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Shadow Gallery ir viena no tām grupām, kas bija atbildīgas par amerikāņu progroka kustības atdzimšanu (manuprāt, tikpat liels nopelns bijis arī Shadow Gallery albumu izdevējiem Magna Carta). "Carved In Stone" ir Shadow Gallery otrais albums, kurā instrumentālisti demonstrē prasmi tikt galā ar galvu reibinošā ātrumā nospēlētām pasāžām, šā uzdevuma izpildes labā neupurējot melodiskumu. Manuprāt, Shadow Gallery skanējuma seja ir liriskās, bet spēcīgās balss īpašnieks Mike Baker, kura sniegums lieliski iederas samērā Shadow Gallery spēlētajā melodiskajā, himniskajā (īpaši piedziedājumos, un tas mani kaitina), pompozajā un mazliet simfoniskajā progroka paveidā, kas itin bieži robežojas ar progmetālu ("CliffHanger", "Warcry" un "Deeper Than Life"). Interesanti, ka lielāko daļu vokāla meldiņu un visus dziesmu tekstus sarakstījis basists Carl Cadden-James. Disks "Carved In Stone" ir sadalīts divdesmit fragmentos, no kuriem apmēram puse ir patstāvīgas kompozīcijas (tai skaitā jauks instrumentāls gabaliņš "Celtic Princess"), bet pārējais - īsas, savienojošas instrumentālas starpspēles, kurām grupa nav papūlējusies dot nosaukumus. Pieļauju, ka Shadow Gallery par šī albuma centrālo skaņdarbu bija iecerējuši septiņdaļīgo svītu "Ghostship", kas novietots albuma beigās, taču diskam ir tik viendabīgs raksturs, ka tas pat var palikt nepamanīts. Manuprāt, veiksmīgākās kompozīcijas šajā albumā ir "Crystalline Dream" un "Don't Ever Cry, Just Remember", kā arī ārkārtīgi skaistā "Alaska". Visbeidzot, negribu pievienoties tiem, kas pārmet Shadow Gallery tiekšanos līdzināties Dream Theater, jo abu grupu mūzikā ir visai maz kopīgu iezīmju. Ja neņemtu vērā ātrās, metāliskās instrumentālās pasāžas, tad, iespējams, redzamākā līdzība būtu meklējama, piemēram, ar pazīstamās britu grupas Queen 70. gadu albumiem. Tomēr nav šaubu, ka Shadow Gallery ir izdevies atrast savu stilu un pie tā pieturēties, un tas, protams, gandrīz vienmēr nozīmē panākumus. Tajā pašā laikā diemžēl jāsecina, ka, izķidājot "Carved In Stone" pa fragmentiem un atsevišķu instrumentu partitūrām, sevišķas oriģinalitātes šeit neatrast.


CD NOSAUKUMS: Tyranny
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 73'44"
PAMATSASTĀVS:
Brendt Allman - ģitāras, balss
Carl Cadden-James - basģitāra, balss, flauta
Mike Baker - balss
Gary Wehrkamp - klavieres, ģitāra, sintezators, balss
Chris Ingles - sintezators, klavieres
Joe Nevolo - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Shadow Gallery trešais albums "Tyranny", kas vēsta par kāda jeņķu kareivja sūro ikdienu un grūtajām gaitām pēc karadarbības kaut kur Tuvajos Austrumos, skaidri norāda, ka grupa bija nolēmusi vēl nopietnāk pievērsties progresīvā metāla raktuvju dzīļu izpētei un apguvei. To apliecina jau pats pirmais šī divdaļīgā albuma gabals, instrumentālais "Stiletto In The Sand (Jihad)", kas pāraug ugunīgā un šai grupai tipiski melodiskā progmetāla izvirdumā "War For Sale". Mazāk metāla un lēnāks temps, - tāpēc vairāk vietas taustiņinstrumentu pavadījumam un emocionālajam Mike Baker vokālajam sniegumam, ir dziesmā "Out Of Nowhere". Metāliskāka pieeja atkal izmantota šī skaņdarba fragmentā ar nosaukumu "Mystery", kurā albuma varonis 90. gadiem raksturīgā veidā sazinās ar visādiem nepazīstamiem ļautiņiem, iespējams, pa e-pastu, jo tekstā dažbrīd uzsvērti tādas mūsdienīgas frāzes kā 'hacking their computer systems', 'I just reach out and connect', 'electric on a silver web' utt. Diska centrālais tēls apšauba jebkādas cerības liriskajā dziesmiņā "Hope For Us?", kam seko vidēja tempa metāla posms "Victims". Tas komplektā ar nepilnu divu minūšu garo lirisko iespraudumu "Broken" norāda, ka mūsu varonim klājas pavisam plāni - nu viņam ne tikai nav darba, bet viņš jūtas arī visādā ziņā galīgi piečakarēts ('I might have been a hero, a king and not just a pawn' un 'And I wake up cold and lonely [..]'). Albuma "Tyranny" otrā daļa ir ievērojami rokoperiskāka. Šādu priekšstatu rada dažu viesvokālistu piedalīšanās, un pirmais no tiem ir uz dažām taktīm pieaicinātais Dream Theater solists James LaBrie, kurš himniskajā "I Believe" itin enerģiski un gaiši izpilda varoņa mirstošā tēva lomu, atklādams senseno patiesību, ka katrs ir savas laimes kalējs. Šim gabalam seko trīsdaļīgais "Roads Of Thunder". Kustīgais pirmās daļas "Empowered" instrumentālais ievads nepavisam nesagatavo augstajai melodiskuma pakāpei turpinājumā, kura teksts liecina, ka mūsu varonis līdzās atgūtajai ticībai pozitīvam iznākumam atgūst arī spēku dzīvot. Protams, kā jau pierasts sagaidīt no šādiem stāstiem, te sižetā ienāk virtuālas sievietes tēls Laura Jaeger izpildījumā, un tas notiek liriskajā duetā "Spoken Words". Tik tālu šajā stāstā viss šķiet labi, taču līdz ar dziesmas "New World Order" pirmajām taktīm, kuras patiesi ļaunā piegājienā nodzied tembrāli bagātīgās balss īpašnieks D. C. Cooper (ex-Royal Hunt), pārstāvēdams kādu slikto organizāciju, kas to vien dara, kā ik uz soļa izseko galveno tēlu. Perfekti izkoptu spēles tehniku instrumentālisti demonstrē instrumentālajā fragmentā "Chased", kura sākumā dzirdamie klauvējieni un balsis norāda, ka ļaunās organizācijas pārstāvji ir ieradušies vizītē pie mūsu varoņa ('Open up! We know you're in there!'). Dziesmiņa "Ghost Of A Chance" norāda, ka mūsu varoņa bēguļošana no ļaunajiem ir aizvedusi viņu drošībā kaut kur Ziemeļdakotā, bet albums beidzas ar gaišo, taču mazliet skumīgo "Christmas Day", kurā Shadow Gallery vēlreiz atklāj patiesību, ka Ziemsvētki ir cerību laiks, kad šaubām nav nozīmes un bailes var pagaidīt. Atliek vien retoriski pajautāt: cik ilgi? Otra šī stāsta morāle - dari, ko gribi, Dievam jau sen ir viss skaidrs, kas tevi sagaida. Galu galā esmu spiests secināt, ka "Tyranny" muzikālais materiāls noteikti ir radošā ziņā veiksmīgāks nekā iepriekšējie Shadow Gallery ieraksti, taču sižets un teksti liecina, ka pēgasa vietā autorus bija apmeklējis pavisam parasts zirgs (varēja taču noalgot kādu profesionālu libretistu vai dzejnieku!). Atmetot emocijas par dzejiņu un sižetiņu, "Tyranny" ir albums, kas jādzird ikvienam progmetālistam.


CD NOSAUKUMS: Legacy
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta/Roadrunner Arcade Music
GARUMS: 71'53"
PAMATSASTĀVS:
Brendt Allman - ģitāras, balss, taustiņi
Carl Cadden-James - basģitāra, balss, flauta
Mike Baker - balss
Gary Wehrkamp - klavieres, ģitāras, balss, basģitāra, efekti
Chris Ingles - taustiņi
Joe Nevolo - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Tam, kas izgudroja teicienu par vilka atnākšanu, kad tas tiek pieminēts, ir simtprocentīga taisnība. Citādi nevaru izskaidrot, ka tieši tajā laikā, kad pievērsos iepriekšējo divu Shadow Gallery albumu izķidāšanai, Latvijas mūzikas ierakstu veikalu plauktus (un tādējādi arī mani) sasniedza šī jeņķu seksteta jaunākais veikums "Legacy". Nudien interesanti bija iepazīties ar šo disku, kurā Shadow Gallery fragmentāri apdraud šķietami neapšaubamās Dream Theater līderpozīcijas progmetāla pasaulē. Spriežot pēc muzikālā materiāla un grupas fotoattēliem, jāsecina, ka briedums šos večus ir piemeklējis ne tikai radošajā, bet arī vizuālajā ziņā (varu derēt, ka kopš 1998. gada grupas dalībnieku vidējais svars ir ievērojami pieaudzis!). Interesanti, ka par galveno mūzikas autoru ir izvirzījies Gary Wehrkamp, kurš agrāk šos pienākumus dalīja ar visiem pārējiem mūziķiem, izņemot vokālistu un buņģieri; tagad viņam divos gadījumos piepalīdzējis ģitārists Brendt Allman, bet vokāla meldijas un dziesmu vārdi kā allaž pārsvarā ir Carl Cadden-James un Mike Baker pārziņā. Trīs gadu atstatums no iepriekšējā albuma "Tyranny" lika gaidīt kādas jaunas iezīmes grupas mūzikā; var lietot arī vārdu "attīstība". Lai gan radikālas pārmaiņas grupas muzicēšanas stilā pamanīt nespēju, ir tomēr dažas, manuprāt, patīkamas nianses, kas aizstājušas tās, kuras man traucēja aizgājušo gadu Shadow Gallery ierakstos. Vispirmām kārtām tie ir piedziedājumi. Vairumā gadījumu tie vairs nav pārspīlēti operiski un pompozi, tagad Mike Baker solo nereti rotā ļoti muzikāls, lieliski izdomāts un pat atturīgs piebalšu fons (lielisks piemērs ir liriskais "Colors" un šī albuma magnum opus "First Light"). Lai arī ģitāristi vēl aizvien metalizē uz nebēdu, esmu iepriecināts, ka biežāk nekā agrāk Shadow Gallery ģitāristi izmanto gaumīgus arpeggio. Izaugsme jūtama arī aranžējumos, citādi diez vai es varētu uzskatīt par pieņemamu skaņdarbu pat visai prasto un mazliet banālo hārdroka verķi "Society Of The Mind" vai jau pieminēto, iespējams, britu neoproga grupu ietekmē sarakstīto "Colors". Par veiksmīgākajām kompozīcijām uzskatu divdaļīgo "Cliffhanger 2" (jo īpaši otro - instrumentālo - daļu "The Crusher" ar gluži vai neticamu līdzību Dream Theater ritmiski interesantajiem pavērsieniem) un 23 minūšu garo svītu "First Light" ar dzīvām vijolēm un altiem (tiesa gan, hronometrs aiztikšķ pāri 34 minūtēm, taču uz taustiņinstrumentiem izpildīto nobeigumu no pārējā gabala šķir apmēram 6 minūtes nemūzikas - sarunas, klauvējieni, durvju zvani utt.). Interesanti, ka šajā skaņdarbā Mike Baker balss tembrs fragmentāri atgādina bijušo IQ dziedātāju Paul Menel, turklāt šī līdzība liek sevi manīt arī citos gabalos. Kopumā esmu pārliecināts, ka "Legacy" ir pelnījis teju vai progmetāla klasikas titulu, bet Shadow Gallery - vietu attiecīgā stila slavas zālē. Šis ieraksts ir domāts ikvienam melodiskas un intelektuālas rokmūzikas cienītājam, kam nav iebildumu saņemt pamatīgu, ļoti virtuozi izpildītu metāla porciju.


DEREK SHERINIAN

CD NOSAUKUMS: Inertia
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 46'55"
PAMATSASTĀVS:
Derek Sherinian - taustiņi
Simon Phillips - bungas
Jerry Goodman - vijole
Steve Lukather - ģitāra
+ citi mūziķi
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Inertia" ir bijušā Dream Theater, Platypus un Planet X taustiņnieka Derek Sherinian otrais solo albums, kura ierakstā piedalījušās vairākas roka zvaigznes, kuru vārdi neprasa komentārus. Galvenais ieguldījums šī ieraksta tapšanā līdzās Derek Sherinian nācis no bundzinieka, albuma līdzproducenta, skaņu režisora un četru skaņdarbu līdzautora Simon Phillips. Par ģitāru partitūrām parūpējies viņa kolēģis no Toto vārdā Steve Lukather, kā arī Ozzy Osbourne "krustbērns" Zakk Wylde, bet basģitāras iespēlējuši veseli trīs mūziķi - Tom Kennedy, Tony Franklin un Jimmy Johnson. Visbeidzot, atliek vēl pieminēt kādreizējo Mahavishnu Orchestra un The Dregs elektriskās vijoles guru Jerry Goodman (pateicoties viņa spēlei, nezinātāji varētu nodomāt, ka "Astroglide" ir kāds iepriekš neizdots John McLaughlin 70. gadu sākuma garadarbs!). Šoreiz taustiņniekam Derek Sherinian ir izdevies nākt klajā ar vieglāk uztveramu materiālu nekā citkārt, kaut arī viņa radītā mūzika nekad nav izcēlusies ar pārāk augstu sarežģītības pakāpi. Manuprāt, Derek Sherinian stiprākais trumpis ir katra skaņdarba raksturam atbilstošu, gaumīgu tembru izvēle. Visi desmit skaņdarbi ir instrumentāli un stilistiskā ziņā tie balansē starp (smago) roku un fusion; pēdējā pārsvars nav noliedzams, lai arī cik ļoti roķīga nebūtu Zakk Wylde ģitārspēle trijos gabalos. Interesanti, ka šo desmit skaņdarbu vidū atrodamas arī divas citu autoru gabalu interpretācijas - Edgara Vintera "Frankenstein" un džezmeņa Čārlza Mingusa "Goodbye Porkpie Hat". Galu galā Derek Sherinian ar klāt pieaicināto superzvaigžņu kolektīvu ir spējis sagādāt īstas dzīres manām izlepušajām ausīm, lai arī pirmajās klausīšanās reizēs šķita, ka Zakk Wylde ar savu spēles stilu šeit galīgi neiederas. Nobaudot albumu vairākkārt, biju spiests atzīt, ka, piemēram, "Frankenstein" nemaz citādi nedrīkst izklausīties! Līdzās šim skaņdarbam visaugstāk vērtēju lirisko "Mata Hari", kā arī izteikti fusionisko "Rhapsody In Black" un titulgabalu. Secinājums: iespējams, ka "Inertia" spēj sniegt attiecīgo mūzikas stilu kombinācijas cienītājiem gandrīz visu, ko vien varētu vēlēties - spīdošu sniegumu un pietiekami daudz tādu tēmu, kas labi saglabājas prātā pēc tam, kad albums izskanējis. Ja esat instrumentālas rokmūzikas cienītājs, šis albums ir tieši jums!


SIGUR ROS

CD NOSAUKUMS: Agaetis byrjun
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Islande
IZDEVĒJS: Fatcat Records/[PIAS]
GARUMS: 71'54"
PAMATSASTĀVS: Jon Thor Birgisson - balss, ģitāra
Kjartan Sveinsson - taustiņi
Georg Holm - basģitāra
Orri Pall Dyrason - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Islandiešu postroka flagmaņi Sigur Ros latviešu klausītājiem ir pazīstami, pateicoties atsevišķām publikācijām nacionālajā presē un skaņdarba "Svefn-g-englar" īsam koncerta klipam, kas bija pamanījies iekļūt kādā kinomākslas apskatam veltītā TV raidījumā filmas "Vaniļas debesis" jeb "Vanilla Sky" sakarā (tajā gan dzirdams cits Sigur Ros gabals, kura šajā diskā nav). Klipā bija varēja labi pamanīt, ka grupas ģitārists (arī dziedātājs) Jon Thor Birgisson savu instrumentu spēlē līdzīgi čellam, vijolei un altam - ar lociņu, taču vismaz diskā "Agaetis byrjun" tā nav vienīgā viņa pielietotā spēles tehnika. Sigur Ros ir nenoliedzami ārkārtīgi talantīgu mūziķu kopa, kuras muzikālās ietekmes uzminēt nav viegli. Skaidrs, ka puiši ir klausījušies (moderno) akadēmisko mūziku, 60./70. gadu mijas Pink Floyd, iespējams arī tautieti Bjork, Dead Can Dance un dažus citus postroka māksliniekus, tomēr šīs ietekmes Sigur Ros ir nomaskējuši apbrīnojamā, smalkā oriģinalitātē, neaprobežojoties ar postrokam tik raksturīgo minimālismu un skaņas efektiem. Varam tikai minēt, vai pie vainas ir Islandes atrašanās vieta - tālu nost no deju mūzikas sērgas pārņemtās Eiropas un vēl tālāk no rap un tradicionālās rokmūzikas apsēstās Ziemeļamerikas. Līdzās Sigur Ros pamatsastāvam "Agaetis byrjun" ierakstā piedalījušies vairāki viesmūziķi, tai skaitā pūtēji (skaņdarbā "Ny batteri"), koris (kompozīcijā "Olsen Olsen") un stīdzinieku ansamblis (vairākos gabalos). Sigur Ros skanējuma seja neapšaubāmi ir Jon Thor Birgisson interesantais, pārsvarā ļoti mierīgais dziedāšanas stils - lai arī viņa balss nav apveltīta ar sevišķi plašu diapazonu, tās iespējas ir izmantotas daudzveidīgi. "Aaetis byrjun" kompozīcijas ir sapņainas, tēlainas, hipnotiskas un pat melanholiskas, kurās spēcīgu dzīvības dvašu iepūtusi fantastiskā skaņas režija un plašie, rūpīgi pārdomātie aranžējumi. Katrā skaņdarbā jaušams pārdzīvojums, un nav svarīgi, ka Jon Thor Birgisson dzied savā dzimtajā valodā, jo noskaņu rada vokāla snieguma temperaments un meldiņa virzība (manuprāt, vislabākie piemēri atrodami dziesmās "Staralfur", "Flugufrelsarinn" vai "Hjartath hamast"). Secinājums: "Agætis byrjun" sagādātu patīkamu pārsteigumu mierīgas, noskaņām bagātas un emocionālas mūzikas cienītājiem, arī tiem, kam jēdziens "postroks" ne ar ko labu neasociējas (skat. manu piebildi augstāk). Citiem vārdiem sakot, šis Sigur Ros albums ir noteikti viens no monumentālākajiem, progresīvākajiem un ģeniālākajiem ierakstiem manā disku kolekcijā, tāpēc pasteigšos to laikus nosaukt par NĀKOTNES KLASIKU.

http://www.sigur-ros.com


SOLARIS

CD NOSAUKUMS: Live In Los Angeles
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Ungārija
IZDEVĒJS: Solaris Music Productions
GARUMS: CD 1: 50’18”
CD 2: 54’42”
PAMATSASTĀVS:
Csaba Bogdan - ģitāra
Istvan Cziglan - ģitāra
Robert Erdesz - sintezatori
Laszlo Gomor - bungas
Gabor Kisszabo - basģitāra
Attila Kollar - flauta
Tamas Pocs - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10
WEBSITE:
http://www.solarismusic.com

Nav šaubu, ka Solaris ir viena no izcilākajām grupām, kas pagājušā gadsimta 80. gados darbojās progresīvā roka lauciņā šaipus dzelzs priekškara. Solaris radās tālajā 1980. gadā kā piecu līdzīgi domājošu studentu ansamblis, un jau kopš tiem laikiem viņu mūziku spēcīgi ietekmējusi zinātniskā fantāzija daiļliteratūrā (no turienes nācis arī grupas nosaukums), kā arī tādi elektroniskās mūzikas un progroka celmlauži kā Vangelis, Mike Oldfield, Tangerine Dream, Pink Floyd, Focus u.c. Turpmākajos gados grupas sastāvs, protams, laiku pa laikam mainījās, taču mūziķu izaugsmei tas nebija šķērslis. Un tā 1984. gadā Solaris ierakstīja savas radošās darbības virsotni ”Martian Chronicles”, proti, albumu, kas iemantoja milzīgu popularitāti tālu aiz šīs grupas dzimtās zemes robežām (piecus gadus vēlāk Japānā tas tika izdots CD formātā). Nākamais grupas veikums, savas darbības desmitgadei veltītais dubultalbums ”Solaris 1990” iznāca 1990. gadā. Tad grupas mūziķi vēlreiz pašķīrās, taču 1995. gadā viņus saveda kopā uzaicinājums uzstāties progresīvā roka festivālā Progfest Losandželosā un pēc tam arī līdzīgā pasākumā Riodežaneiro. Solaris koncerts Losandželosā tika iemūžināts ar skaņu ierakstu tehnikas palīdzību, bet gadu vēlāk ierakstītais materiāls kļuva pieejams visiem grupas faniem ļoti pieticīgi noformēta divu disku komplekta izskatā ar nosaukumu ”Live In Los Angeles”. Praktiski visa CD1 iekļautā mūzika ir ņemta no albuma ”Martian Chronicles” un ”Solaris 1990”, un to izpilda Solaris kodols piecu vīru sastāvā, proti, bez basista Gabor Kisszabo un ģitārista Csaba Bogdan, kuru spēle dzirdama tikai otrajā diskā. Ne velti par ”Live In Los Angeles” pirmo gabalu izraudzīta 15 minūtes garā ”Martian Chronicles” trešā daļa: šī brīnišķīgā, izteikti melodiskā kompozīcija tieši norāda uz Solaris skanējuma stabilo identitāti, kas, spriežot pēc citiem – agrāk vai vēlāk tapušiem – skaņdarbiem, saglabājusies nemainīga visu grupas pastāvēšanas laiku. Šīs grupas galvenie solo instrumenti ir ģitāra, sintezatori un flauta, kas brīžiem pamīšus, brīžiem līdztekus izpilda meldiņus un tēmas visdažādākajos tempos un taktsmēros, tāpēc būtiska nozīme ir arī basģitārai un sitamiem instrumentiem. Liels pluss ir grupas uzdrīkstēšanās savās oriģinālkompozīcijās iepīt pa kādam stipri ungāriskam motīvam (visspilgtākais piemērs – ”Hungarian Dance” no pirmā diska), tādējādi pievienojot savai mūzikai papildu vērtību. Lai arī vairāki no CD2 ietvertajiem skaņdarbiem ir izpildīti mazliet atšķirīgā sastāvā (arī autoru vārdi nedaudz atšķiras), pat nespeciālists varētu pateikt, ka tos spēlē viena un tā pati grupa, jo vienojošais elements ir taustiņnieka Robert Erdesz un flautista Attila Kollar spēle. Ak, jā! CD2 ir papildināts ar agrāk netiražētu studijā ierakstītu kompozīciju ”Beyond…” (pēdējais Istvan Cziglan darbs Solaris sastāvā), kuras skanēšanas laiks pārsniedz 12 minūtes. Tomēr, neraugoties uz šī albuma pozitīvajām īpašībām, tam ir viens visai būtisks trūkums: lai arī dzīvā izpildījuma ieraksta kvalitāte būtu pieņemama, vajadzīgs zināms laiks līdz auss pilnībā pierod pie dažādām niansēm instrumentu partitūrās, bet īpaši tas attiecas uz bungu skaņu (pārāk daudz telpas efekta!). Kopumā ”Live In Los Angeles” vērtēju kā interesantu un vēsturiski nozīmīgu koncertalbumu, kas ieteicams tiem progresīvās rokmūzikas patērētājiem, kuri augstu vērtē instrumentāciju un izvērstas, melodiskas kompozīcijas.


SQUAREPUSHER

CD NOSAUKUMS: Music Is Rotted One Note
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Warp Records
GARUMS: 48’22”
PAMATSASTĀVS:
Tom Jenkinson - visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10
WEBSITE:
http://www.squarepusher.com

Pilnīgi noteikti mani varētu pieskaitīt pie tiem tūkstošiem latviešu, kas par Squarepusher jeb brīnumbērna Tom Jenkinson jaunradi neko nebūtu uzzinājis, ja vien reiz nejaušības dēļ nebūtu aizlienējis no kāda sava paziņas šī viena cilvēka projekta ceturto ilgspēlējošo albumu ”Music Is Rotted One Note”. Kā noprotat, ka Squarepusher ieraksti Latvijā nekādā ziņā nav visizplatītāko vidū, vienīgi šim norādījumam klāt būtu jāpievieno vārdiņš „diemžēl”. Parasti gan mana attieksme pret šādu cilvēku-orķestru gara darbiem ir visai piesardzīga, taču šoreiz jau pirmajā klausīšanās reizē konstatēju: „Tā lieta ir galīgi nopietna!” Squarepusher muzikālais veikums (vismaz šajā albumā) ir nudien izaicinošs. Varu šo britu mūziķi raksturot ar vārdiem „neglābjams eksperimentētājs”, „bezbailīgs novators” un „muzikāls izvirtulis”. Lai arī neesmu dzirdējis Squarepusher pirmos albumus, spriežot pēc internetā lasītā, tie ir bijuši piesātināti ar programmētām skaņām, sampliem un nez ko vēl. Toties albumā ”Music Is Rotted One Note” izmantota galvenokārt dzīva cilvēka spēle (starp citu, Toms ir lielisks bundzinieks!), skanējuma priekšplānā izvirzot analogo taustiņinstrumentu tembrus, džezīgi neefektētu bungas un ģitāras. Protams, tam visam pa virsu vēl nāk dažādi, visticamāk, agrākos albumos izpētīti un iepazīti skaņu efekti. Esmu pārliecināts, ka to visu klausāmā veidā spētu salikt kopā tikai pats mūzikas autors, tāpēc ne velti šī albuma producents ir pats Tom Jenkinson. Ja man vajadzētu raksturot Squarepusher izraudzīto muzicēšanas virzienu, tad droši vien būtu nekļūdīgs, paziņojot, ka šai mūzikai līdzīgu man vēl nav nācies dzirdēt. Šī ārkārtīgi talantīgā mākslinieka mērķis trāpīgi izskaidro tik individuālo pieeju mūzikai, un šis mērķis ir „izolēties no viduvējības, kas atrodas mums visapkārt”. Tādēļ nevar būt runas par mūzikas stilu, kuru šis mākslinieks pārstāv, un tas jau ir viens milzīgs pluss. Ja nu tomēr ir nepieciešamas stipri aptuvenas norādes, tad piedāvāšu minējumu, ka „Music Is Rotted One Note” varētu uzskatīt par eksperimentāla džeza nākotnes interpretāciju. Manuprāt, vienīgais mīnuss šim albumam ir pārāk daudzie efektu pielietošanas prasmes apliecinājumi vienas vai divu minūšu gabalu formā, taču tie itin labi iederas albuma kopējā noskaņā. Beigu beigās gribētu vienīgi piebilst, ka gan jau Tom Jenkinson vārdu (ja ne gluži Squarepusher) reiz pamanīs ikviens, kas interesējas par avangardu mūzikā.

SR. CHINARRO

CD NOSAUKUMS: La Primera Opera Envasada Al Vacio
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Spānija
IZDEVĒJS: Acuarela
GARUMS: 38'06"
PAMATSASTĀVS:
Carlos Ojeda - taustiņi
Pepe Delgado - basģitāra
Fernando Canas - bungas
Pablo Vinuesa - ģitāra
Antonio Luque - ģitāras, taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10
WEBLAPA:
http://www.srchinarro.es.vg/

Kamēr spāņu postroka celmlauži Sr. Chinarro turpina ierakstīt un izdot jaunu mūziku, manā automašīnā kādu laiku gandrīz bez apstājas skanēja šīs grupas piektais ilgspēlējošais albums "La primera opera envasada al vacio" (grupas diskogrāfijā ietilpst arī vairāki singli un četri EP, no kuriem viens izdots šogad). Sr. Chinarro spēlētais postroks balstās uz akustisko un elektrisko ģitāru mijiedarbību un grupas līdera Antonio Luque nogurušais, viendabīgais, šķietamu sāpju pārpilnais bass. Tam visam pamatā ir pavadījums, kas sastāv no pārsvarā neuzbāzīgiem taustiņinstrumentu tembriem un dažbrīd pakliba ritmiķu snieguma. Visas septiņas dziesmas savā starpā sevišķi neatšķiras, pārsvarā tās ir ļoti mierīgas, tāpēc nav izslēgts, ka, nepievēršot uzmanību CD atskaņotāja displejam, neuzmanīgākie klausītāji albumu uztvertu kā vienotu skaņdarbu ar dažām pauzēm pa vidu. Varbūt tikko aprakstītais radītu pāragru priekšstatu, ka Sr. Chinarro ir gatavais diletantu pulciņš, tāpēc tagad es ņemšos atspēkot šādu domu. Sākšu ar izteikumu, ka Sr. Chinarro mūzika ir patiesi oriģināla, kurai līdzīgu es nevarētu atrast visā plašajā postroka saimē (laikam jau pateicoties unikālajam Antonio Luque balss pielietojumam). Mūzikā dažbrīd iezogas zināmas avangarda pazīmes, piemēram, atonalitātes dziesmā "Robando gusanitos", taču, manuprāt, gluži vai pārgalvīga ir skaņas režija viscaur albumam. Pirmkārt, īpatnējs skanējums izvēlēts sitamajiem instrumentiem - izklausās, ka tie ierakstīti uz savu laiku nokalpojušas, apžuvušas studijas lentas (protams, izmantojot analogo ierakstu aparatūru). Otrkārt, ne mazāk savdabīgs ir instrumentu balanss, it sevišķi manā favorītā, deviņarpus minūšu garajā opusā "Falta", kuram skaistu, īpaši smeldzīgu noskaņu piešķir stīgu instrumenti. Galu galā Sr. Chinarro ir izdevies radīt un laist klajā visnotaļ saistošu, spilgti individuālu produktu, kuru es labprāt ieteiktu novērtēt ikvienam, kam nav svešs postroks un visas tā galvenās iezīmes. Konkretizēšu vienīgi, ka visātrāk Sr. Chinarro albums "La primera opera envasada al vacio" varētu pielekt Bark Psychosis un agrīnā Mogwai faniem.