Recenzijas
  Info perēklis
  Par Panaceju
  Kontakti





     pēdējoreiz papildināts: 1. janvārī


 Recenziju arhīvs:
HM recenzijas
Prog recenzijas

 


DREAM THEATER

    Train Of Thoughts

Weblapa:
http://www.dreamtheater.net


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Elektra
GARUMS: 69'19"
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras
Jordan Rudess - taustiņi
John Myung - basģitāra
Mike Portnoy - bungas
James LaBrie - balss

VĒRTĒJUMS: 9 no 10

  Dream Theater pieder pie tām grupām, kuru albumi fanu vidū tiek gaidīti ar milzīgu nepacietību tāpēc, ka līdz šim katrs ieraksts ir nesis sev līdzi kādu pārsteigumu. Atcerēsimies kaut vai noskaņas ziņā diametrāli pretējos "Images And Words" (1992) un "Awake" (1994), vai neizteiksmīgo "Falling Into Infinity" (1997) un atmodas albumu "Metropolis Part 2: Scenes From A Memory" (1999), pirmo ar pašreizējo taustiņnieku Jordan Rudess. Tā kā par īpaši veiksmīgu neuzskatīju Dream Theater iepriekšējo dubultalbumu "Six Degrees Of Inner Turbulence" (2002), izdzirdot vēstis, ka 2003. gada rudenī gaidāms jauns disks, sacerējos uz kārtējiem pārsteigumiem no šīs grupas supermūziķu darba rezultāta.
"Train Of Thought" manā īpašumā ir jau apmēram divus mēnešus un esmu to noklausījies pietiekami daudz reižu, lai puslīdz saprotami varētu formulēt savu viedokli. Vispirms atzīšos, ka bija nepieciešams ilgs laiks, kamēr pilnībā iemācījos uztvert un pieņemt "Train Of Thought" tādu, kāds tas ir. Šoreiz kvintets ir sarūpējis patiesi kvalitatīvu progresīvā metāla albumu ar septiņiem skaņdarbiem, no kuriem tikai divi nepārsniedz 10 minūšu robežu. Analizējot iemeslus, kuru dēļ pirmajās klausīšanās reizēs man likās, ka klausos kādu no Metallica diskiem, atskārtu, ka pie vainas ir smagnējās ģitāras un James LaBrie dažbrīd raupjā dziedāšanas maniere. Klausoties albumu biežāk, man pamazām izdevās tikt vaļā no šī stereotipa; vienīgais izņēmums ir atsevišķas intonācijas vokāla meldiņos…
Niknums, kaisle, filozofiska ironija - tas viss saklausāms šajā Dream Theater albumā, kuram nav līdzīgu grupas pastāvēšanas vēsturē. Par spīti drūmajai noskaņai, par kuru jau pa gabalu vēstī tēlainais un simboliskais CD vāka un grāmatiņas dizains, un izteikti metāliskajam izpildījumam, Dream Theater nav upurējuši progresīvās rokmūzikas pamatvērtības, proti, izdomu, tematisko daudzveidību, izvērstu kompozīciju, interesantus aranžējumus un spīdošu virtuozitāti. Lai arī šajā diskā nav neviena paša viduvēja gabala, par veiksmīgākajiem gribētu nosaukt dziesmas "Endless Sacrifice" un "In The Name Of God", kā arī instrumentālo skaņdarbu "Stream Of Consciousness", kurā vēlreiz uzspīd grupas instrumentālistu apbrīnojamais talants. Jordan Rudess un John Petrucci absolūti precīzie zibeņdueti, John Myung un Mike Portnoy ideālā sinerģija un James LaBrie izjustais sniegums šajā diskā, iespējams, visiem šaubīgajiem liks tomēr vēlreiz Dream Theater kronēt par vienīgajiem likumīgajiem progmetāla karaļiem.
Negaidīti labs darbs!

Aigars (februāris, 2004)


STEVE HACKETT

    To Watch The Storms

Weblapa:
http://www.stevehackett.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camino Records/Inside Out Music
GARUMS: 72'45"
PAMATSASTĀVS:
Steve Hackett - ģitāras, balss, harmonika, koto, lietuskoks, zvaniņi, taustiņi
Roger King - klavieres, ērģeles, sintezators, vokoders, programmēšana
Rob Townsend - pūšamie instrumenti
Terry Gregory - basģitāras, balss
Gary O'Toole - bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Droši vien neesmu vienīgais, kas uzskata, ka kārtīgi mākslinieki savu radošo enerģiju netērē pa labi un pa kreisi, katru gadu ražojot pa studijas albumam. Iepriekšējais Steve Hackett disks ("Darktown"), kurā bija iekļauta jauna mūzika, iznāca četrus gadus pirms "To Watch The Storms". Protams, starpposmā parādījās arī kāds koncertalbums ("Somewhere In South America…Live In Buenos Aires"), koncertierakstu izlase četru disku komplektā ("Live Archives") un agrāk neizdotu ierakstu apkopojums ("Feedback 86"). Kā redzams, Steve Hackett savus fanus ar jauniem gara darbiem aizgājušajos gados īpaši nav lutinājis, tāpēc, būdams viens no viņiem, izsaku Maestro sirsnīgu pateicību…
Jau liriskais un gaišais diska pirmais gabals "Strutton Ground" liek noprast, ka šoreiz Steve Hackett sarūpētais materiāls atgādina drīzāk "Guitar Noir" (1993) noskaņu nekā tumšos un brīžiem pat depresīvos "Darktown" toņus. Vēl lielāku interesi raisa dziesmiņa "Circus Of Becoming", kuras bezrūpīgais raksturs atsauc atmiņā "Carry Up On The Vicarage" no Maestro otrā solo albuma "Please Don't Touch" (1978). Pirmajā klausīšanās reizē mani no līdzsvara izsita 80. gados Thomas Dolby sarakstītā disko un psychedelic hibrīda "The Devil Is An Englishman" interpretācija, taču, pierodot pie Steve Hackett izpildījuma (tas gan varētu nebūt visiem pa spēkam!), tā kļūst par neatņemamu albuma sastāvdaļu.
Stilistiskā daudzveidība saglabāta viscaur šim patiesi interesantajam albumam, tāpēc klausītājiem ir iespēja izvēlēties no 17 gabaliem tos, kuri attiecīgajā brīdī visvairāk atbilst noskaņojumam - vieglākas vai roķīgākas dziesmiņas, vai arī filozofiskākas kompozīcijas ("Frozen Statues", "Wind, Sand And Stars", "The Silk Road"). Gadu gaitā Steve Hackett savas komponista un izpildītāja iemaņas ir uztrenējis pietiekami labi, lai varētu sacīt, ka viņam padodas jebkurš stils, pat blūzs ("Fire Island") un folks ("Come Away"), par akustiskās ģitāras solo numuriem nemaz nerunājot ("The Moon Under Water", "If You Only Knew"). Kaut arī paredzu, ka "To Watch The Storms" varētu iet pie sirds vairumam Steve Hackett un dažādības cienītāju, atsevišķas kompozīcijas tomēr izceļas citu vidū, piemēram, "Strutton Ground", "Wind, Sand And Stars", "The Silk Road" un "Rebecca" (manuprāt, visspožākā pērle diskā).
Nobeigumā vien jāpiebilst, ka "To Watch The Storms" ir izteikti angliskas mūzikas paraugs, kas apvienojumā ar citu tautu kultūras ietekmēm dažos gabalos man liek justies tā, it kā es pastaigātos pa ļaužu pilnajām Londonas centra ielām un noraudzītos uz apkārtni ar neaprakstāmu mīlestību pret visu cilvēcisko. Iespējams, šīs izjūtas nebūtu tik spēcīgas, ja diska grāmatiņā nebūtu lasāmi Steve Hackett komentāri par katru gabalu, tāpēc paldies autoram arī par to!

Aigars (februāris, 2004)


JADIS

    Fanatic

Weblapa:
http://www.jadis-net.co.uk


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 53'21"
PAMATSASTĀVS:
Gary Chandler - ģitāras, balss
Steve Christey - bungas
Martin Orford - taustiņi, balss
John Jowitt - basģitāra

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Dažbrīd esmu centies izprast iemeslus, kas gan mūslaiku komercializētajā rokmūzikas pasaulē vēl aizvien liek darboties tādām grupām kā Jadis, kuras pirmsākumi meklējami tālajos pagājušā gadsimta 80. gados, kad daļu britu melomānu bija pievilinājusi progresīvā roka atmodas jeb neoproga kustība (Marillion, IQ, Twelfth Night, Pendragon, Pallas u.c.). Šķiet, pašreiz Jadis un viņu līdziniekiem varētu nebūt viegli gūt jebkādus komerciālus panākumus vai piesaistīt jaunus klausītājus, tomēr patiesība ir citāda: pagājušajā gadā Jadis laida klajā savu piekto studijas albumu "Fanatic", un šim notikumam sekoja koncerti četrās Eiropas valstīs.
"Fanatic" liecina, ka Jadis joprojām ir formā - iespējams, vēl labākā, nekā tā bija pirms dažiem gadiem. Albumā iekļautajiem deviņiem gabaliem raksturīgas galvenās iezīmes, kuru dēļ šai grupai bija izdevies iemantot nemirstošu piekrišanu progroka fanu vidū un dažādās aptaujās izpelnīties visaugstāko atzinību: apskaužams melodiskums, Gary Chandler neatdarināmais balss tembrs, spoža instrumentālistu spēle, neoprogrokam netipiskas harmonijas, kas vienmēr stiprinājušas Jadis individualitāti.
Viens no lielākajiem "Fanatic" plusiem - teicami pārdomātā albuma uzbūve, kas atgādina veselu mājas celtniecības procesu: katrs nākamais skaņdarbs ir iepriekšējā loģisks papildinājums. Manuprāt, visjaukākais pārsteigums šajā ziņā ir uz bagātīgas taustiņinstrumentu un ģitāras skaņu paletes balstītais titulgabals - vienīgais instrumentālais skaņdarbs, kas, novietots pašā albuma vidū starp roķīgajiem "I Never Noticed" un "Yourself Alone", ilgst tikai nieka četras minūtes, taču pagūst sniegt lielisku atslodzi un dziļu emocionālu baudījumu. Otru augstāko gara lidojuma punktu Jadis sasniedz teju vai progroka himnas nosaukuma cienīgajā "What Kind Of Reason" - Gary Chandler vokālā snieguma un ģitāras solo emocionālais lādiņš perfekti atbilst dziesmas kompozīcijas un aranžējuma prasībām.
Lai arī esmu īpaši izcēlis tikai divus no šajā diskā iekļautajiem skaņdarbiem, jāpaskaidro, ka šoreiz viss materiāls Jadis ir izdevies kā viens nedalāms veselums. Diemžēl tieši šis varētu būt iemesls, kura dēļ vairumam tradicionālā roka un popmūzikas klausītāju "Fanatic" izklausītos pārlieku vienveidīgs. Neraugoties uz šo varbūtību, šis disks būtu ieteicams kā pirmais ikvienam, kas vēlas sākt iepazīties ar Jadis mākslu. Ļoti veiksmīgs darbs!

Aigars (februāris, 2004)


STEVE HOWE'S REMEDY

    Elements

Weblapa:
http://www.stevehowe.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 61'30"
PAMATSASTĀVS:

Steve Howe - ģitāras, mandolīna, dulcimers, balss, basģitāra
Dylan Howe - bungas
Virgil Howe - taustiņi, balss
Gilad Atzmon - saksofoni, klarnete, flauta
Derrick Taylor - basģitāras

VĒRTĒJUMS: 6 no 10

  Vienā CD aprakstu izlaidumā iekļaujot Steve Howe un Steve Hackett svaigāko albumu vērtējumu, jūtos kā kaut kādu sacensību rīkotājs: jau ilgu laiku abi ir mani ģitārfavorīti, kuru radošās darbības ceļi krustojās 80. gadu vidū, kad viņi izveidoja kopīgu projektu GTR. Vienīgā atšķirība starp šiem grandiem ir tāda, ka Steve Hackett jau kopš 70. gadu beigām darbojas tikai solo formātā, kamēr Steve Howe esam raduši dzirdēt kā individuāli, tā arī Yes sastāvā.
Iespējams, sekojot sava grupas kolēģa Rick Wakeman piemēram, 2003. gadā Steve Howe radīja jaunu grupu, kam deva nosaukumu Remedy. CD grāmatiņā lasām, ka grupa izveidota ar mērķi spēlēt Steve Howe sarakstītu mūziku, kurā saklausāmi visi elementi, kuru kombinācijas rezultātā radās un laika gaitā attīstījās progresīvais roks. Tāpēc varētu sacīt, ka šis albums ir uztverams kā laipns Steve Howe aicinājums iepazīt progroka vēsturiskās saknes (loģiski, arī tiem ļaužu miljoniem, kuriem šis jēdziens neko neizsaka). Vienīgi mazliet savādi, kaut arī no labdarības un mārketinga viedokļa attaisnojami, ka šāda iespēja tiek piedāvāta gandrīz 40 gadus pēc šī stila rašanās…
Par spīti titulētā mākslinieka centienam iespējami uzskatāmi demonstrēt dažādos progroka elementus, viss albuma saturs ir pakārtots Steve Howe spilgti individuālajam kompozīcijas, aranžējuma un izpildījuma zīmogam. Džezs, blūzs, roks vai country - šo dažādo stilu izpausmes caurstrāvo vienojoša saikne, proti, Steve Howe ģitāras spēle, kuru esam iepazinuši neskaitāmos Yes albumos, kā arī viņa solo ierakstos un dažādos citos projektos. Līdz ar to jāsecina, ka Remedy savu mērķi ir sasnieguši stipri nosacīti… Diemžēl nav līdzējuši arī elektriskās ģitāras solo numuri "Hecla Lava" un "Sand Devil", kas pārējā materiāla kontekstā izklausās pēc nepārliecinošiem eksperimentiem ar skaņu, kaut arī pieļauju, ka visi efekti pielietoti ar precīzu aprēķinu, nevis improvizācijas ceļā.
Neraugoties uz šīm stratēģiskajām nepilnībām, noskaņas ziņā "Elements" visvairāk atgādina visveiksmīgākos no Steve Howe solo albumiem - "Turbulence" (1991) un "The Grand Scheme Of Things" (1993). No albumā iekļautajiem 16 gabaliem trīs ir dziesmas, no kurām par vērā ņemamu uzskatu vienīgi roķīgo "Across The Cobblestone", tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka pārējais saturs ir instrumentāls. Tādas kompozīcijas kā "Westwinds" un "Pacific Haze" (abos gadījumos varenu papildinājumu sniedz pūtēju grupa septiņu cilvēku sastāvā), kā arī hiperaktīvie roka gabali "Rising Sun" un "Bee Sting" noteikti būtu jāierindo Steve Howe pēdējo desmit gadu labāko sacerējumu vidū. Nav peļams arī mierpilnais, gaišais albuma epilogs "A Drop In The Ocean", kuru nekautrēšos nosaukt par liriskas ģitārspēles un ciparu tehnoloģijas skaņas procesoru efektu kombinācijas paraugdemonstrējumu.
Rezumējot savu viedokli par Remedy un "Elements", jāpauž cerība, ka nākamreiz (ja vien tāda būs) būs jūtams arī citu grupas mūziķu ieguldījums, lai būtu kaut neliela atšķirība no Steve Howe solo albumiem un potenciālajiem klausītājiem rastos interese šo atšķirību iepazīt. Citādi, protams, Steve Howe ir savā elementā: tehniski perfekts ģitārists, kurš šo dotumu apliecina ar 21. gadsimta sākumam netipiski lielu devu mūzikas.
P.S. Atgriežoties pie salīdzinājuma ar aizgājušo dienu partneri mūzikā Steve Hackett, jāatzīst, ka šoreiz Steve Howe ir palicis zaudētājos. Vismaz manā redzējumā…

Aigars (februāris, 2004)


OSI

    Office Of Strategic Influence

Weblapa:
http://www.OSIband.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS:
CD 1: 47'30"
CD 2: 28'36"
PAMATSASTĀVS:
Jim Matheos - ģitāra, taustiņi, programmēšana, basģitāra
Kevin Moore - balss, taustiņi, programmēšana
Mike Portnoy - bungas

VĒRTĒJUMS: 10 no 10

  Esmu viens no tiem, kam bija zināmas grūtības acumirklī noticēt brīnumam, kuru pagājušajā gadā īstenoja trīs seni draugi: Fates Warning ģitārists Jim Matheos, Dream Theater bundzinieks Mike Portnoy un viņa bijušais kolēģis šajā grupā Kevin Moore (pēdējos radošās darbības gadus aizvadījis Chroma Key sastāvā). OSI konceptuālie autori, komponisti un producenti ir Jim Matheos un Kevin Moore, turklāt viņiem bija albuma ierakstā iesaistīt citu ne mazāk pazīstamu mūziķi - Sean Malone (basģitāra, Stick). Mūziķu buķete - tikpat iespaidīga, cik limitētā izdevuma noformējums, kurš tapis pēc ASV pavalstnieku pases parauga…
Ieliekot disku CD atskaņotājā, jau pirmā skaņdarba "The New Math (What He Said)" ievada taktis aicina domāt, ka šī mūziķu kombinācija vilties neliks: dinamisks, hipnotizējošs, uzbrūkošs, psihodēlisks instrumentāls opuss, kas robežojas ar Fates Warning un Dream Theater 90. gadu sākuma labākajiem progmetāla paraugiem. Tiesa, pirmais gabals ilgst tikai trīsarpus minūtes, un tad - līdz ar tituldziesmu - atklājas OSI patiesā daba, kuru pavirši varētu raksturot kā mazliet metalizētu un modernizētu 60./70. gadu mijas Pink Floyd paveidu. Precīzākam priekšstatam aicinu iztēloties šos progroka pionierus spēlējam kopā ar Fates Warning, Dream Theater un Porcupine Tree! Un, protams, kā gan OSI varētu būt iztikuši, neuzaicinot Porcupine Tree šefu Steven Wilson iedziedāt viņa vokalizēšanas manierei tik piemēroto "shutDOWN" (kaut arī esmu pārliecināts, ka tikpat labi ar šiem pienākumiem būtu ticis galā pats Kevin Moore). Kopumā OSI radīto un spēlēto mūziku būtu grūti nosaukt par izklaidējošu, jo tā aicina ieklausīties un nozust iztēles pasaulē, kas nebūt nav krāsota rožainos toņos, gluži kā haotiski ņirbošais melnbaltais videoklips skaņdarbam "Horseshoes And B-52's", kuru var noskatīties ikviens, kas ticis pie šī diska.
Secinājums: "Office Of Strategic Influence" atstāj patiesi grandioza darba iespaidu, tāpēc nevilcinos to nosaukt par vienu no muzikālā ziņā veiksmīgākajiem 2003. gada ierakstiem. Tā galvenās vērtības - uzbūvi, kompozīciju, stilistisko konsekvenci - bez grūtībām prastu pamanīt nopietni, nobrieduši klausītāji, kas sekojuši līdzi progresīvās un psihedēliskās rokmūzikas attīstībai pēdējo 35 gadu laikā un spēj pieņemt nelielu devu veselīgas depresijas.
Atliek vienīgi piebilst, ka OSI ir godam parūpējušies par saviem faniem, ierobežotā tirāžā izdodami divu disku komplektu. Otrajā diskā ir atrodama adekvāta Pink Floyd skaņdarba "Set The Controls For The Heart Of The Sun" interpretācija, Neil Young dziesmas "New Mama" cover versija (Kevin Moore solo!) un kolosāla oriģinālkompozīcija "The Thing That Never Was", kas ilgst 17 minūtes (uz tās muzikālā pamata balstīti vairāki CD1 iekļautie gabali). Papildus šiem audio ierakstiem CD2 ietilpināti arī video kadri no albuma ieraksta procesa, kuros dīvainā kārtā visbiežāk kameras priekšā vīd bundzinieks Mike Portnoy, nevis kāds no abiem projekta autoriem…

Aigars (februāris, 2004)


AFTER CRYING

    After Crying Show

Weblapa:
http://www.aftercrying.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: Ungārija
IZDEVĒJS: Periferic Records
GARUMS: 72'01
PAMATSASTĀVS:
Gabor Egervari - balss
Tamas Gorgenyi - programmēšana
Zoltan Lengyel - klavieres, taustiņi
Zoltan Batky - balss
Zsolt Madai - bungas, sitamie instrumenti
Peter Pejtsik - čells, basģitāras, balss, programmēšana
Ferenc Torma - ģitāras, programmēšana
Balazs Winkler - trompete, klavieres, sintezators, programmēšana

VĒRTĒJUMS: 10 no 10

  Līdzšinējie novērojumi liecina, ka mākslinieki, kas vairākus gadus no vietas ir šķietami atstājuši novārtā savus klausītājus, neizdodami albumus ar pavisam jauniem sacerējumiem, pārtrauc ilgo klusēšanu ar brīnišķīgiem, dažkārt pat grandioziem skaņu albumiem. After Crying ietilpst ilgi klusējušo skaņražu kategorijā, jo viņu visjaunāko studijas veikumu "After Crying Show" no iepriekšējā šķir veseli seši (!) gadi, un pa šo laiku grupa ir sniegusi neskaitāmus koncertus visdažādākajās pasaules valstīs, balstot repertuāru uz agrāk sarakstīto skaņdarbu milzīgo pūru. Ilgs pārtraukums gan prasa, lai atgriešanās būtu ievērības cienīga, jo vienmēr taču pastāv risks zaudēt iemantoto fanu bāzi, varbūt kāds nelojālāks eksemplārs pat varētu būt piemirsis attiecīgo mākslinieku eksistenci…
After Crying atgriešanās ir izdevusies majestātiska, un šo apzīmējumu es izmantoju bez vismazākā pārspīlējuma. "After Crying Show" izkliedē jebkādas šaubas: ar šo darbu grupas mūziķi ir vēlreiz pāršāvuši pāri strīpai, kuru paši bija novilkuši ar fantastiskajiem albumiem "Fold es eg" (1994) un "De Profundis" (1996). Un līdervokālista nomaiņa nemaz nav kavējusi viņiem to paveikt.
Konceptuālajā albumā "After Crying Show" satilpinātā materiāla plašumus nav viegli aptvert, noklausoties disku vienu reizi. After Crying sniegumā klasiskās mūzikas fragmenti (A. Dvoržāka 9. simfonija, M. Ravēla "Bolero") lieliski sadzīvo ar progresīvā roka formātu, kas itin bieži papildināts ar dažādiem eksperimentiem ne vien aranžējuma un izpildījuma, bet arī stilistiskā ziņā. Masīvas orķestrācijas, eņģeliski viegli viesvokālistes Judit Andrejszki dziedājumi, progroka prasībām atbilstošs pavadījums, programmētu skaņu piedevas efekta spēcināšanai atbilstoši futūristiskajai albuma tematikai (naudas varas, globalizācijas un datorizācijas ietekme uz pasaules attīstību) - tieši šī varenā mikstūra varētu būt par iemeslu grūtībām, ar kādām vidusmēra patērētājiem vajadzētu rēķināties, ieliekot šo disku atskaņotājā.
After Crying ir nesaudzīgi un patiesi savā mākslā, šis pasakaini daudzkrāsainais skaņu šovs nemelo nevienu mirkli, tāpēc man neatliek nekas cits kā apbrīnot šīs grupas spējas apvienot tik dažādas, nereti pat savstarpēji pretrunīgas idejas vienā veselā, nedalāmā 70 minūšu skaņdarbā. "After Crying Show" lieku reizi apliecina, ka radošajā darbā nedrīkst baidīties no jauninājumiem, tāpēc it nemaz nav svarīgi, cik daudz laika grupai vajadzēja, lai radītu šo fenomenālo opusu.
P.S. Uz čella izspēlētā tēma no King Crimson gabala "Easy Money" bija viens no visjaukākajiem pārsteigumiem šajā monumentālajā darbā. Žetons par atjautību idejas autoram!

Aigars (janvāris, 2004)


IAN ANDERSON

    Rupi's Dance

Weblapa:
http://www.jethrotull.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: R and M Records/Roadrunner Records
GARUMS: 55'46"
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flautas, ģitāras, akordeons, basģitāras, mandolīna,
sitamie instrumenti
David Goodier - kontrabass, basģitāra
Leslie Mandoki - bungas, sitamie instrumenti
Laszlo Bencker - taustiņi, klavieres, ērģeles, melotrons
+ citi mūziķi

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Ar hronoloģisku precizitāti Jethro Tull fani var prognozēt, ka viņu varoņi un to līderis Ian Anderson izdod jaunus studijas albumus reizi apmēram četros gados. Šoreiz grupas ideoloģiskais dzinējs gan par pāris mēnešiem apsteidza Jethro Tull Ziemassvētku albuma iznākšanu…
"Rupi's Dance" manā īpašumā jau ir pietiekami ilgi, lai dažās rindās varētu noformulēt savu viedokli par to. Vispirms centīšos atbildēt uz pirmo jautājumu, kādu uzdodu sev ik reizi, kad iepazīstos ar jaunu materiālu: vai dzirdētais piedāvā jebkādas jaunas atklāsmes? Atbilde būtu apmēram šāda: daļēji. Biju jau sen apradis ar domu, ka Ian Anderson un Jethro Tull 90. gadu albumu skanējums bez grūtībām pārvarēs gadsimtu mijas slieksni, un šajā ziņā mani "Rupi's Dance" patiešām nepārsteidza. Jāatzīst gan, ka šajā albumā vēlreiz iepazīstam Ian Anderson no liriskās puses, kas dažkārt akcentēta ar brīnišķīgi aranžētiem simfoniskiem papildinājumiem (triju dziesmu ierakstā piedalījies čellista Andras Sturcz vadītais stīgu kvartets). Noskaņas un kompozīcijas ziņā "Rupi's Dance" visvairāk atgādina Jethro Tull meistardarbu "Roots To Branches" (1995), kaut gan tā simfoniskā skanējuma nodrošināšanai pietika tikai ar grupas dalībniekiem vien, taču šis konstatējums nebūtu jāuztver kā Ian Anderson jaunākā solo albuma noniecinājums. Varbūt gluži otrādi.
Viena no "Rupi's Dance" spožākajām iezīmēm ir plašais akustisko instrumentu pielietojums, kas raksturīgs arī iepriekšējam Ian Anderson diskam "The Secret Language Of Birds" (2000). Tieši dziesmas un instrumentālie skaņdarbi, kuros dzirdamas flautas, akordeoni, mandolīnas, dažādi sitamie instrumenti un stīgu kvartets, ir izdevušies visveiksmīgāk ne vien no izpildījuma, bet arī no aranžējuma un iederības viedokļa. Daži, manuprāt, spilgtākie piemēri - "Calliandra Shade (The Cappuccino Song)", "A Raft Of Penguins", "Pigeon Flying Over Berlin Zoo", "Eurology" un "Griminelli's Lament" (pēdējais ir veltījums itāliešu flautistam Andrea Griminelli). Protams, var jau aizbildināties ar kontrastu, taču nepavisam ne vājās dziesmas "Lost In Crowds" un "A Hand Of Thumbs" ar relatīvi skaļajām ģitārām piedziedājumos būtu daudz piemērotākas nākamajam Jethro Tull albumam, vienīgi tas laikam atkal jāgaida veselus četrus gadus.
Secinājums: "Rupi's Dance" ir tīkama, vienkārša mūzika atslodzei, kas neprasa īpašu uzmanību no klausītāju puses, kaut arī esmu pārliecināts, ka šajā albumā varētu atrasties gana baudījuma arī uzmanīgākiem klausītājiem. Visbeidzot, kā lielu plusu un draudzīgu žestu vērtēju CD grāmatiņā iekļautos Ian Anderson skaidrojumus par katru gabalu.
P.S. Ian Anderson ir atlīdzinājis "parādu" savai grupai: solo albums papildināts ar dziesmu "Birthday Card At Christmas" no oktobrī iznākušā Jethro Tull Ziemassvētku diska ("J-Tull Dot Com" bija pievienots tobrīd vēl pirmsprodukcijas stadijā esošā Ian Anderson trešā solo albuma "The Secret Language Of Birds" titulgabals ar autora ierunātu sveicienu klausītājiem). Jauks fanu lojalitātes veicināšanas triks!

Aigars (janvāris, 2004)


THE BOLLENBERG EXPERIENCE

    If Only Stones Could Speak

Weblapa:
http://www.thebollenbergexperience.com


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: dažādas
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 57'18
PAMATSASTĀVS:
John Bollenberg - balss, sitamie instrumenti
Bjorn Johansson - ģitāras, taustiņi
Par Lindh - bungas, melotrons, klavinets, taustiņi, ērģeles, klavieres
Bryan Josh - ģitāras, balss
William Kopecky - basģitāra
+ daudzi citi

VĒRTĒJUMS: 5 no 10

  Oho, vēl viena supergrupa, turklāt šoreiz pavisam interesanta! Progroka cienītājiem droši vien nebūs svešs flāmu kritiķa John 'Bo Bo' Bollenberg vārds - to varam pamanīt dažādos šim mūzikas stilam veltītajos medijos, kas publicē viņa rakstītas albumu recenzijas un citus rakstus. Tātad mums ir darīšana ar kritiķi un mūziķi vienā personā, kam izdevies savā projektā iesaistīt ne vienu vien pirmā lieluma zvaigzni, proti, ģitāristu Roine Stolt (The Flower Kings), taustiņniekus Rick Wakeman (Yes) un Jordan Rudess (Dream Theater), kā arī producentu/taustiņnieku Par Lindh (Par Lindh Project), kas šoreiz pilda arī bundzinieka funkcijas. Beidzot ieskatu John Bollenberg personībā, atliek vienīgi piebilst, ka reiz 80. gados viņš muzicēja plašākai sabiedrībai nepazīstamā progroka ansamblī.
Albums "If Only Stones Could Speak" ir muzikāls veltījums Beļģijas pilsētai Brugei, vai, izsakoties precīzāk, tās dzīvei viduslaikos. Savādi, ka John Bollenberg redzējums skaņās un vārdos ir pārlieku naivs, un tas mani izbrīna, ja ņemu vērā viņa rīcībā esošo informatīvo bagāžu… Piedāvāšu pavisam īsu sarakstu, kurā uzskaitīti šī albuma būtiskākie trūkumi: garlaicīga kompozīcija (titulgabals), pliekani aranžējumi ("Holy Blood", "Caffe Vlissinghe"), vairumā gadījumu pārlieku trausls kopējais skanējums, skolnieciski vokāla meldiņi ("Ursus Brugghia", "No Words", "The Story Of Three"). Tiesa gan, nav nevienas monētas, kurai būtu tikai viena puse: mīnusu virkne atklāj mākslinieka dvēselisko patiesumu. Praktiski nekas šajā albumā nav samākslots, viss izklausās tieši tik dabiski, it kā materiāls būtu ierakstīts vienā piegājienā kāda Bruges vecpilsētas nama pagrabā.
Materiālu pievilcīgāku dara britu grupas Mostly Autumn dziedātājas Heather Findlay skaistais, samtainais balss tembrs (viņa dzirdama vairākos gabalos), kā arī William Kopecky basģitāras varenā skaņa un lieliskā spēles tehnika. Šie un dažas citas patīkamas nianses ļauj nezaudēt pacietību noklausīties albumu līdz galam. Diemžēl pietiek ar trijām reizēm, lai liktos, ka šis ieraksts jau ir pazīstams līdz mielēm…

Aigars (janvāris, 2004)


PIERRE VERVLOESEM'S GROSSO MONDO

    Pierre Vervloesem's Grosso Mondo

Weblapa:
http://listen.to/vervloesem


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Beļģija
IZDEVĒJS: Carbon 7
GARUMS: 53'45"
PAMATSASTĀVS:
Pierre Vervloesem - ģitāra, basģitāra
Guy Segers - basģitāra
Charles Hayward - bungas
Peter Vandenberghe - taustiņi

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Mūzikas izdevēji Carbon 7 ir izpelnījušies atzinību avangardēžu vidū, laižot apritē dažādu dīvaiņu skaņu albumus, no kuriem droši vien vispazīstamākie ir Pierre Vervloesem tautieši Presence. Turklāt šī firma nav vienīgā, kas vieno šos māksliniekus - Grosso Mondo ierakstā spēlē arī Presence basists Guy Segers. Uzreiz gan jāizkliedē aizdomas: Pierre Vervloesem radītajai mūzikai praktiski nekāda sakara ar Presence spēlēto RIO.
Patiesībā šī apraksta priekšmetu nemaz nav viegli pakļaut jebkādai kategorizācijai, un šāda nepakļaušanās manā vērtējuma skalā automātiski nozīmē vismaz 5 punktus no 10 iespējamiem.
Grosso Mondo ir fascinējošs albums kaut vai tāpēc, ka tajā dzirdams avangards, kas balstīts uz džezroku, progresīvo roku, džezu un dažādiem eksperimentiem, taču man ir nopietnas grūtības mūzikas autoram un ģitāristam Pierre Vervloesem, kā arī pārējiem izpildītājiem piešūt kaut mazāko tieksmi kopēt attiecīgo mūzikas stilu grandus. Varbūt David Torn? Jā, bet ne vairāk kā ģitāras tembru brīnumskaistajā "Smacked Down By The Lord Again". Un King Crimson vai kāds no ProjeKctiem? Epizodiski, bet atkal tikai gandrīz četrpadsmit minūšu garajā improvizācijas gabalā "Nobody's Listening Anyway" un "Full Metal Carpet" sapņainajā nobeigumā. Līdzība ar tautiešiem Universe Zero? Nosacīta, lielā mērā pateicoties viesmūziķa Peter Vermeersch klarnešu (jā, arī basa klarnetes!) piedevām tajā pašā "Full Metal Carpet". Metāls? Nu, no metāla šis ieraksts atrodas dikti tālu, ja nu vienīgi decibeli savādajā "Have You Seen Me?" un dažos citos gabalos. Fusion? Varbūt, bet tad būtu jājautā, kas ir tas, ko esmu radis saprast ar šo vārdu. Jimi Hendrix? O, jā, tas jau būtu tuvāk īstenībai, vienīgi būtu jāiztēlojas šo roka ģitārspēles revolucionāru dzīvojam un spēlējam 21. gadsimta sākumā, kad viņa amata turpinātājiem palīgā nākuši mūsdienu tehnoloģijas sasniegumi procesoru grēdu un īpaši šim instrumentam paredzētu sintezatoru izskatā.
Visbeidzot, gribētu jūs aicināt nepārprast Pierre Vervloesem muzikālā vēstījuma būtību: tas nemaz nav tik sarežģīts, cik varētu spriest pēc augstāk pierakstītajām rindām. Albumā netrūkst pat uzjautrinošu un izklaidējošu gabalu, piemēram, "Olympic Troubles", "Anti-Caking Agent" un "The Terrible Rage Of The Shy" (abos pēdējos pamattēmas ir gluži vai smieklīgas). Šķiet, Pierre Vervloesem's Grosso Mondo mūziku vislabāk raksturo dziesmu nosaukumi…
Diemžēl tā gluži nav, ka šajā ierakstā viss būtu pavisam perfekti, lai gan pilnībai tas ir draudoši tuvu. Mani iebildumi būtu attiecināmi tikai un vienīgi uz atsevišķām skanējuma niansēm, vistiešāk - uz sitamo instrumentu pārlieku slapjo, izplūdušo skaņu. Dažbrīd varētu vēlēties, lai skaidrāk būtu izceltas atsevišķas instrumentu partitūras, piemēram, "Have You Seen Me?" pamata līnija ir dzirdama visai labi, taču to nomāc visādas citas skaņas, ko vistrāpīgāk varētu apzīmēt ar vārdiņu "bardaks" (līdzīga nebūšana parādās vēl dažos fragmentos citos gabalos, taču ne tik kaitinošā veidā).
Savas pārdomas beidzot, atļaušos tomēr vēlreiz uzsvērt, ka labu laiku neesmu dzirdējis neko tik oriģinālu kā Pierre Vervloesem's Grosso Mondo, tāpēc iesaku to ikvienam, kas nebaidās no jaunas atklāsmes. Šis disks varētu mainīt jūsu priekšstatu par jaunā gadsimta (progresīvo) rokmūziku…

Aigars (janvāris, 2004)


JETHRO TULL

    The Jethro Tull Christmas Album

Weblapa:
http://www.jethrotull.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: R and M Records/Roadrunner Records
GARUMS: 54'47"
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - flautas, balss, ģitāras, mandolīna, sitamie instrumenti
Martin Barre - ģitāras
Doan Perry - bungas, sitamie instrumenti
Andrew Giddings - taustiņi, akordeons
Jonathan Noyce - basģitāra

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

  Jethro Tull Ziemassvētku albumu es neuztvēru kā īpašu pārsteigumu, jo, pārzinot šīs grupas jaunradi visai labi, biju jau pamanījis grupas šefa Ian Anderson aizraušanos ar šo tēmu vairākos agrāko laiku albumos. Vienalga, vai šīs aizraušanās priekšmets saucas Ziemassvētki vai ziemas saulgrieži. Līdz ar to varu uzskatīt, ka "The Jethro Tull Christmas Album" ir likumsakarīgs šīs grupas darbības iznākums (tiem, kas nezina, paskaidrošu, ka Ian Anderson ir gandrīz visu Jethro Tull dziesmu vienīgais autors).
Pieņemu, ka interesenti vēlētos iepazīties nedaudz tuvāk ar oktobrī iznākušā, bet Rīgas veikalos vēl joprojām neatrodamā diska saturu. Vispirms pavēstīšu, ka Ian Anderson ar savu grupu ir bijuši visnotaļ ekonomiski un nav tērējuši lieku enerģiju jauna materiāla komponēšanā, jo, kā norādīju iepriekš, Jethro Tull pūrā jau ilgu laiku atrodas dažas Ziemassvētkiem piemērotas dziesmiņas un garīgās mūzikas skaņdarbu interpretācijas. Tiesa, nu šie grupas faniem labi pazīstamie gabali ir pārrakstīti, lai tie izklausītos iespējami tuvu mūsdienu prasībām. Nosaukumi? Lūdzu, te tie būs: J. S. Baha "Bouree" no albuma "Stand Up" (1969), "A Christmas Song" no "Living In The Past" (1972), "Ring Out Solstice Bells" un "Fire At Midnight" no "Songs From The Wood" (1977), "Weathercock" no ""Heavy Horses" (1978) un "Another Christmas Song" no "Rock Island" (1989). Diemžēl jāatzīst, ka lielākajai daļai pārrakstīto gabalu pietrūkst tā svaiguma, kas tiem piemita oriģinālajā ieskaņojumā, taču šī nianse, visticamāk, nespētu sabojāt kopējo albuma iespaidu ļaudīm, kas tos pirmoreiz klausās šajā diskā.
Līdzās šiem bieži dzirdētajiem Jethro Tull gabaliem Ziemassvētku albumā atrodamas arī pavisam jaunas dziesmas, kā arī dažu tradicionālo meldiņu un klasiskās mūzikas komponistu tēmu apdares. Pie oriģināldarbiem pieder albuma pirmais gabals "Birthday Card At Christmas", kas, pateicoties akustiskajam folkroka formātam, varētu noderēt par Jethro Tull Ziemassvētku versijas vizītkarti. Stilistiskā ziņā albuma pirmajai dziesmai līdzīga ir "Last Man At The Party", taču emocionāli viskrāšņākā noteikti ir "First Snow On Brooklyn", kuras noskaņa spētu uzrunāt pat to ļaužu dvēseli, kas sakās to esam kaut kur pazaudējuši (vienīgi žēl, ka līdz galam nav nostrādātas dziesmas beigas). Līdz šim nedzirdēto dziesmu vidū ir arī "Jack Frost And The Hooded Crow", par kuru dažas kompozīcijas īpatnības liek domāt, ka tā varētu būt radusies ap 80. gadu sākumu.
Absolūtu līdzsvaru albuma materiālam piešķir virkne instrumentālu skaņdarbu, par kuru pamatu ņemti tautas meldiņi un klasisko kompozīciju tēmas, un šajā ziņa vislabākais piemērs ir "Holly Herald", kurā prasmīgi apvienots tradicionālais "The Holly And The Ivy" un F. Mendelsona "Hark! The Herald Angels Sing". Iespējams, tieši Ian Anderson flautas spēles un jaukā aranžējuma dēļ šie instrumentālie skaņdarbi (Forē "Pavane", "God Rest Ye Merry Gentlemen", "Greensleeved", un "We Five Kings", kurā zinātāji saklausīs Dž. Hopkinsa "We Three Kings") būs tie, kas man liks vēlēties Jethro Tull Ziemassvētku albumu klausīties arī vasaras karstumā. Kronis visam ir albuma epilogs, proti, ģitārista Martin Barre sarakstītais "A Winter Snowscape"; neko tik aizkustinošu sen nebija nācies dzirdēt!
Lai arī pēc nepilnu divu mēnešu klausīšanās vēl aizvien nespēju formulēt viennozīmīgu viedokli par šo interesanto ierakstu, prognozēju, ka "The Jethro Tull Christmas Album" vienādi labi varētu iet pie sirds gan grupas ilggadējiem faniem, gan tiem, kas saņēmuši šo disku pilnīgi nejauši, piemēram, dāvanā no kāda vīreļa ar ļoti garu, baltu bārdu.
P.S. Nopēlums par nolaidīgu attieksmi pienākas diska grāmatiņas maketētājiem un poligrāfijas darba veicējiem: kā varēja gadīties, ka vidējā atvērumā skava atrodas tieši pa vidu Ian Anderson fotoportretam (uz pieres!)? Fui par tādu darbu!

Aigars (janvāris, 2004)


TOMAS BODIN

    Pinup Guru

Weblapa:
http://www.flower-power.org.uk/


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 70'54"
PAMATSASTĀVS:
Tomas Bodin - taustiņi, sintezatori
Jonas Reingold - basģitāras
Zoltan Csorsz - bungas

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Pašreizējās progresīvā roka pasaules pirmā lieluma zvaigžņu grupas The Flower Kings taustiņnieks Tomas Bodin pagājušā gada nogalē prezentēja savu otro solo albumu - "Pinup Guru". Tā kā tas notika apmēram tajā pašā laikā, kad klajā nāca The Flower Kings dubultalbums "Unfold The Future", sagatavojos tikt pie diviem jaukiem albumiem reizē. Uzreiz jāpaskaidro, ka "Pinup Guru" atšķiras no Tomas Bodin solo debijas "An Ordinary Night In My Ordinary Life" (1996) galvenokārt tādēļ, ka šoreiz ierakstā piedalījušies tikai trīs The Flower Kings mūziķi, ieskaitot autoru. Šajā simtprocentīgi instrumentālajā diskā iekļautajos 10 skaņdarbos autoram ir daudz telpas, lai demonstrētu ne vien analago un digitālo taustiņinstrumentu perfektu pārvaldīšanu, bet arī The Flower Kings sastāvā tikai retumis pielietotās kompozīcijas iemaņas. Rezultāts atstāj nopietna darba iespaidu, kas jau ir pārsteidzis un turpinās pārsteigt ne vienu vien taustiņdēļu spēlmani. Protams, "Pinup Guru" satilpinātais materiāls ir pietiekami bagātīgs, lai to spētu pieņemt kā mūziķi, tā arī klausītāji, turklāt ar dažādām gaumēm. Tas nozīmē, ka kontrastu šeit netrūkst pat viena skaņdarba ietvaros, bet par to nav jābrīnās: triju kompozīciju ("What's Going On", "Me And Liz", "The Final Swig") skanēšanas ilgums pārsniedz desmit minūtes, un tieši tās, manuprāt, ir visinteresantākās šajā diskā, lai gan atsevišķi fragmenti ir nevajadzīgi izstiepti garumā. Savādas izjūtas manī izraisīja skaņdarbs "The Last Eagle", kas labāk iederētos kādā Yngwie Malmsteen albumā, nevis šajā eksperimentālajā, fusion stilam tuvinātajā instrumentālās mūzikas paraugdemonstrējumā. Iepazīstot rūpīgi "Pinup Guru" ietverto materiālu, atliek secināt, ka efektīgāku un tembrāli bagātāku skanējumu tomēr spēja nodrošināt plašāks instrumentālistu sastāvs, kāds piedalījās Tomas Bodin solo debijas ierakstā. Līdz ar to iznākums ir nedaudz paradoksāls - par spīti tematiski piesātinātām un interesantām kompozīcijām skanējums ir visnotaļ vienveidīgs. Neraugoties uz šo pretrunu, "Pinup Guru" vajadzētu atrasties ikviena The Flower Kings fana un taustiņnieka ierakstu kolekcijā.

Aigars (decembris, 2003)


THE FLOWER KINGS

    Unfold The Future

Weblapa:
http://www.flower-power.org.uk


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS:
CD 1: 74'03"
CD 2: 77'19"
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - ģitāras, balss, taustiņi
Tomas Bodin - klavieres, taustiņi
Hans Froberg - balss
Jonas Reingold - basģitāras
Zoltan Csorsz - bungas

VĒRTĒJUMS: 9 no 10

  Iepriekšējos pastāvēšanas gados The Flower Kings savus fanus bija pieradinājuši pie apskaužama darba ražīguma, kas allaž materializējies arvien jaunos studijas, koncertierakstu un tikai faniem domātos skaņu albumos. Par spīti nelielai sastāva maiņai ritma sekcijā (grupu atstāja sitējs Jaime Salazar, bet viņa vietu ieņēma jauniņais ungārs Zoltan Csorsz), aizvadītais gads nav bijis izņēmums - Inside Out Music rudenī laida apritē The Flower Kings trešo (!) studijas dubultalbumu "Unfold The Future", turklāt abi diski šoreiz ir piebāzti ar mūziku līdz pašām malām. Aizsteidzoties sīkākam aprakstam pa priekšu, jāpaskaidro, ka The Flower Kings ir kompensējuši bundzinieku maiņu, albuma ieraksta procesā pieaicinot klāt viesmūziķus Daniel Gildenlow (vokālists no Pain Of Salvation) un Anders Bergcrantz (trompete), kā arī ilggadējos līdzgaitniekus Ulf Wallander (saksofoni) un Hasse Bruniusson (sitamie instrumenti). Lai arī "Unfold The Future" ir balstīts uz pirms vairākiem gadiem atklātām pamatvērtībām, kuru saknes meklējamas Genesis un Yes labāko laiku idejās, un grupa vairs nesagādā nekādus īpašus pārsteigumus saviem klausītājiem, šajos divos diskos satilpinātās divarpus stundas tehniski perfekti izpildītas un prasmīgi sarakstītas mūzikas liek skudriņām skraidīt pār muguru itin bieži. Visgrandiozākais vispārēju iemaņu apliecinājums ir CD 1 sākumā novietotā progroka svīta "The Truth Will Set You Free" piecās daļās (31'01"), kas kvalitātes ziņā ieņem vietu līdzās vairākus gadus agrāk radītajam opusam "Stardust We Are". Liela mēroga skaņdarbu cienītājiem par prieku The Flower Kings CD 2 ir iekļāvuši otru megaopusu "Devil's Playground" (25'26"), kas par spīti viengabalainākai kompozīcijai izdomas ziņā neatpaliek no pirmā. Apsveicami, ka šī puķu ķēniņu dubultalbuma komponēšanā iesaistījušies gandrīz visi grupas pamatsastāva dalībnieki (vienīgais izņēmums ir dziedātājs Hans Froberg), tādējādi darot mūziku daudzveidīgāku un interesantāku. Pa starpu The Flower Kings raksturīgām progroka dziesmām un liriskām dziesmiņām atrodamas instrumentālas, avangardiskas grupas improvizācijas "Christianopel", "Soul Vortex", "The Devil's Danceschool" (sitamo instrumentu, basģitāras un trompetes trio) un CD 2 beigās novietotais papildu gabals "Too Late For Tomatos". Arvien būtiskāku nozīmi The Flower Kings skanējumā ieņem basģitārista Jonas Reingold virtuozā spēle, kas vienlīdz labi iederētos visdažādākajos mūzikas stilos - no avangarda fusion līdz hārdrokam un pat disko (jā, tieši tik plašs ir puķu ķēniņu muzikālais apvārsnis!), turklāt izklausās, ka viņš jau no bērna kājas būtu spēlējis kopā ar savu jauno partneri ritma sekcijā Zoltan Csorsz, kura profesionālais varējums atstāj ļoti labu iespaidu. Arī pārējo instrumentālistu spēle ir līdz pēdējam sīkumam izkopta, bet īpašu uzslavu kārtējo reizi pelna taustiņnieks Tomas Bodin, kurš vienmēr prot izvēlēties attiecīgo skaņdarbu noskaņai visatbilstošākos tembrus. Pateicoties izcilajām instrumentālistu spējām, pieņemami izklausās pat relatīvi neinteresantākie skaņdarbi ("Monkey Business", "Genie In A Bottle", "Rollin' The Dice"), kā arī īsās, ārkārtīgi sirsnīgās atslodzes dziesmiņas, kurās dominē balss, ģitāra un sintezatori. Secinājums: ar "Unfold The Future" The Flower Kings ir izdevies aizrakties gandrīz līdz albuma "Stardust We Are" (1997) dziļumiem, mūzikas šajos divos diskos nepietrūks nevienam, bet diemžēl tas varētu būt īstais iemesls, kura dēļ vairumam FM raidstaciju audzinātu indivīdu tos būtu pagrūti noklausīties no viena gala līdz otram.

Aigars (decembris, 2003)


KING CRIMSON

    Ladies Of The Road

Weblapa:
http://www.king-crimson.com


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS:
CD 1: 59'00"
CD 2: 53'52"
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāra, melotrons
Ian Wallace - bungas
Boz Burrell - basģitāra, balss
Mel Collins - saksofoni, flauta, melotrons
Peter Sinfield - skaņa, efekti

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

  Nevienam nav noslēpums, ka King Crimson vienmēr ir pratuši pārsteigt savus fanus neatkarīgi no viņu vecuma. Droši vien grupai rūp kā pēdējā gadu desmitā iemantotā fanu bāze, tā arī teju vai pensijas vecumu sasniegušie King Crimson līdera Robert Fripp laikabiedri. Pirmajai kategorijai tiek albumi ar jaunām kompozīcijai, kamēr pēdējai tiek piedāvāts gremdēties nostaļģijā, proti, agrāk neizdotos King Crimson koncertierakstos no 70. gadiem. Kā liecina šī apraksta priekšmeta, divu disku komplekta "Ladies Of The Road", nosaukums, šoreiz mums ir darīšana ar koncertierakstu apkopojumu no 1971./72. gada turnejām pa Eiropu un ASV (dubultalbuma nosaukums aizgūts no dziesmas, kas atrodama 1971. gada studijas albumā "Islands", kura ierakstā piedalījušies šis pats sastāvs). CD1 saturs, domājams, būtu interesants pat nejaušiem klausītājiem, kas līdz šim par grupas agrīno periodu neko nav zinājuši. Līdzās instrumentālajam skaņdarbam "Groon", kas pastāvīgi atradās tā laika koncertu repertuārā, un Donovan dziesmas "Get Thy Bearings" improvizētai interpretācijai, pirmajā diskā ietvertas kompozīcijas no pirmajiem četriem King Crimson studijas albumiem, tomēr taisnības labad jāpiezīmē, ka dzīvā izpildījuma skanējumam ir ievērojami atšķirīgas īpašības - sastāva ierobežojumi nepieļauj plašu akustisko instrumentu pielietojumu, kas ir īpaši raksturīgs atsevišķu skaņdarbu studijas versijās (manuprāt, vislielākais iztrūkums ir brīnišķais akustiskās ģitāras solo skaņdarbā "Cirkus"). Taču gausties nav iemesla, un to apliecina arī citi šī sastāva koncertieraksti: viņi jau toreiz bija superklases mūziķi, kuri jebkuru šķietamu trūkumu prata padarīt nenozīmīgu, trāpīgi izmantojot tos instrumentus, kas attiecīgajā brīdī atradās uz skatuves. Līdz ar to "Ladies Of The Road" pirmajā diskā iekļauto materiālu varētu droši nosaukt par avangarda džezroka un progroka kombināciju (aptuvenā attiecība - 60:40), pateicoties galvenokārt aizraujošajai Mel Collins pūšamo instrumentu spēlei un ģitārista Robert Fripp nekopējamam, individuālajam tonim. Galu galā CD1 lieku reizi liek secināt, ka šajā sastāvā spēlēja perfekti, izdomas bagāti improvizētāji, kuru priekšā vajadzētu klanīties vairumam mūsdienu fusion un džezroka mūziķu. Salīdzinājumā ar CD1, otrais disks varētu izrādīties sagremojams tikai tiem (jālasa "mūziķiem"), kas zina skaņdarba "21st Century Schizoid Man" vidusdaļu no galvas. Jā, CD2 jeb "Schizoid Men" nav nekas cits kā dažādos koncertos ierakstītu šī slavenā gabala vidusdaļas improvizāciju mozaīka nepilnas stundas garumā. "Ekstrēmisms" droši vien būtu vistrāpīgākais apzīmējums, lai raksturotu to, ko piedāvā CD2 saturs. Taisnības labad gan jābilst, ka ieraksta kvalitāte ievērojami atpaliek no CD1, nemaz nerunājot par mūsdienās fiksēto koncertierakstu izsmalcināto skanējumu. Varētu jautāt: kāpēc gan King Crimson ir laiduši klajā šādu skanējuma ziņā zemākas šķiras ierakstu? Īstais iemesls būtu vēlme pašapliecināties - CD2 uzrunā klausītāju (=mani) apmēram šādi: "Kura no tev zināmajām sendienu rokgrupām vēl bija spējīga TĀ improvizēt?" Tomēr galvenā CD2 (arī pirmā diska) satura vērtība laikam būtu meklējama spējā saglabāt aktualitāti 30 gadu garumā, jo, šķiet, nav mūzikas lietpratēju, kas apšaubītu džeza nemirstību. Līdz ar to mans secinājums par "Ladies Of The Road" ir šāds: brīnišķīga iespēja iepazīt King Crimson no jauna tiem, kas pieder avangarda džez(rok)a un progroka saimei.

Aigars (decembris, 2003)


SPOCK'S BEARD

    Feel Euphoria

Weblapa:
http://www.spocksbeard.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 63'52"
PAMATSASTĀVS:
Alan Morse - ģitāras, balss
Dave Meros - basģitāras
Ryo Okumoto - taustiņi
Nick D'Virgilio - balss, bungas, sitamie instrumenti, ģitāras

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Domāju, ka neesmu vienīgais, kuru šokēja Spock's Beard ilggadējā līdera Neal Morse lēmums atstāt grupu, - gandrīz visa grupas mūzika nāca no šī cilvēka sirds, galvas un spalvas! Divtik liels šoks nāca pāris mēnešu vēlāk, šā gada sākumā, kad atlikusī grupas četrotne pasludināja, ka ir gatava ķerties pie jauna, septītā studijas albuma ieraksta. Lai arī nekad neesmu apšaubījis visu grupas mūziķu talantu un profesionālo varējumu, mani māca aizdomas, vai galu galā nemainīsies ierastais, tūkstošu iecienītais Spock's Beard skanējums, vai kompozīcijas būs tikpat spēcīgas kā iepriekšējos albumos. Atbilde uz šiem jautājumiem nebija jāgaida ilgi: jau vasarā manā īpašumā nonāca albums "Feel Euphoria". Kā jau varēja noprast no grupas izplatītā paziņojuma, tagad grupas vadoņa statusu var piedēvēt bundziniekam Nick D'Virgilio, kurš ne vien ir tapis par līdervokālistu, bet arī sarakstījis lauvas tiesu albuma materiāla, tostarp vairāk nekā 20 minūtes garo opusu "A Guy Named Sid" sešās daļās. Izrādās, ka Nick D'Virgilio balss iespējas un tembra īpašības, ar kurām jau biju iepazinies viņa solo albumā "Karma" (2001), perfekti atbilst gadu gaitā pilnveidotā Spock's Beard stila prasībām. Tomēr vislielākie plusi būtu jāvelta kompozīcijai, tāpēc esmu spiests izteikt nožēlu, ka iepriekšējos albumos grupa skaņu ierakstos materializēja galvenokārt tikai viena cilvēka (Neal Morse) radošās idejas. Jāpiebilst, ka grupas mūziķiem ar materiāla sagādi izlīdzējuši pāris draugu, bet divu dziesmu ierakstā piedalījušies vairāki viesmūziķi (trompetes, mežrags, čells, vijole, sintezatori). Jā, "Feel Euphoria" skanējums gan sevišķi neatšķiras no citiem Spock's Beard diskiem, taču jaunajās dziesmās dzirkstī milzīgs azarts, kaisle, enerģija un emocijas. Brīnišķīgie gabali "The Bottom Line" un "Ghosts Of Autumn", kā arī Ryo Okumoto ārdīšanās pa Hammond ērģeļu klaviatūru savādajā titulgabalā vien ir vērti pusi diska cenas. Vienīgais skaņdarbs, kas stilistiskā ziņā atrodas vistuvāk Neal Morse kompozīcijām, ir jau pieminētais "A Guy Named Sid", kas apstiprina stereotipu, ka progresīvā roka grupu (lasi - Spock's Beard) albumos ir obligāti jābūt kādam garam gabalam. Līdz ar to šīs 20 minūtes ar kārtu droši vien sagādātu vismazāko pārsteigumu grupas faniem - neiztrūkst arī daudzbalsīgi dziedājumi ("Sid's Boys Choir"), kas laika gaitā ir kļuvuši par diezgan nolietotu Spock's Beard firmas zīmi. Visbeidzot, atliek secināt, ka "Feel Euphoria" varētu būt ilgi gaidītais pavērsiena punkts šīs grupas attīstībā. Jācer, ka uz veiksmīgo pusi!

Aigars (decembris, 2003)


TRIPOD

    Tripod

Weblapa:
http://www.tripod-theband.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Moonjune Records
GARUMS: 55'28"
PAMATSASTĀVS:
Clint Bahr - balss, basģitāra, basa pedāļi
Keith Gurland - saksofoni, flauta, klarnete, pedāļi, balss
Steve Romano - sitamie instrumenti

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

  Pieļauju, ka vairumam šo rindu lasītāju līdz šim nav nācies pārāk bieži dzirdēt par amerikāņu trio TriPod. Neatrastos arī daudz tādu, kas piekristu izteikumam, ka instrumentu kombinācija "basģitāra, saksofons un bungas", kam papildinājumā nāk balss, būtu rokmūzikā pavisam ierasta parādība. Kā tā: roks bez ģitārām un sintezatoriem? Nu, pavisam elementāri! Manā rīcībā nav īpaši daudz informācijas par TriPod mūziķu līdzšinējām gaitām rokmūzikas pasaulē, taču pietiek šo disku noklausīties vienu reizi, lai varētu konstatēt, ka viņi ir sava amata meistari, kuri ģitāras iztrūkumu prot pārvērst mūsu laikmetam neierastā, pat zināmā mērā oriģinālā skanējumā. Daļu no (ritma) ģitāras funkcijām izpilda Clint Bahr spēlētā divpadsmit stīgu basģitāra, tomēr tradicionālu rifošanu šajā ierakstā neatrast, lai arī dažbrīd tieši šim vārdam atbilst pūšamo instrumentu partitūras un aranžējumi. Pūtēja Keith Gurland sniegums laiku pa laikam atsauc atmiņā ekspresīvo David Jackson (ex-Van Der Graaf Generator) spēlēšanas manieri, bet Clint Bahr basa spēle un vokāls mēdz atgādināt Primus līderi Les Claypool, taču šajā gadījumā man būtu vēlēšanās dzirdēt spēcīgāku vokālistu. Asprātīgie dziesmu teksti, reizēm humoristiskie aranžējumi un grupas muzicēšanas stils savukārt liek atcerēties par kanādiešu dīvaiņiem Max Webster. Par spīti visām šīm asociācijām TriPod ir grupa ar visai izteiksmīgu seju ideju mijkrēslī iegrimušajā gadsimtu mijas progroka pasaulē. Līdzās dziesmām šī vārda tiešajā nozīmē diskā atrodamas arī grupas improvizācijas ("Smoke & Mirrors" un "Fuzz") un eksperimentāli iespraudumi ("East Flatbush" un "Ghosts"), kas piešķir albumam tieši to daudzkrāsainību un kontrastu, kā pietrūktu, ja to te nebūtu. Tomēr, neraugoties uz vispārīgi cildinošiem vārdiem TriPod virzienā, jāatzīst, ka izmantotās skaņu paletes ierobežojums nepieradinātiem klausītājiem varētu pusceļā nokaut vēlmi izbaudīt diska saturu no A līdz Z. Manuprāt, problēma ir materiāla kontrastos, kaut viscaur diskam izmantoti vieni un tie paši instrumenti: radio stacijām pieņemamie gabali "No Diamond Cries" un "World Of Surprise" nav spējīgi sadzīvot ar jocīgo "Jerome's Spotlight" vai "Conversation Drag". Līdz ar to pieņemu, ka TriPod veikumu visaugstāk novērtētu profiņi un lietpratēji, kas dod priekšroku tehniski perfekti izpildītai fusion, džezroka un progroka kombinācijai. Tā kā sevi pieskaitu drīzāk šai ļaužu kategorijai, nevis iesācējiem, labprāt iepazīšu arī turpmākos TriPod darbus.

Aigars (decembris, 2003)

 

 

© Nokturnal Inferntainment 2003