Recenzijas
  Info perēklis
  Par Panaceju
  Kontakti





     pēdējoreiz papildināts: 1. janvārī


 Recenziju arhīvs:
HM recenzijas
Prog recenzijas

 


GODSPEED YOU! BLACK EMPEROR!

    Yanqui U.X.O.

Weblapa:
http://brainwashed.com/godspeed/


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Constellation
GARUMS: 74'57"
PAMATSASTĀVS:
Sophie Trudeau - vijole
Norsola Johnson - čells
David Bryant - ģitāra
Thierry Amar - basģitāra
Aidan Girt - bungas
Mauro Pezzente - basģitāra
Bruce Caudron - bungas
Roger Teller-Craig - ģitāra
Efrim Menuck - ģitāra, klavieres, ērģeles
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

  Kopš iepriekšējā Godspeed oficiālā albuma "Lift Your Skinny Fists Like Antennas To Heaven!" bija aizritējuši divi gadi, un vienīgās manā rīcībā esošās liecības par šī ansambļa dalībnieku aktivitātēm ir ziņas par koncertiem, kā arī dažu tā dalībnieku paralēlā projekta The Silver Mt. Zion Memorial Orchestra & Tra-La-La Band 2001. gada beigās izdotais disks. Klusēšanu Godspeed pārtrauca pagājušā gada rudenī, kad veikalu plauktos nonāca viņu jaunākais veikums "Yanqui U.X.O.". Tas ir disks ar trijiem ļoti izvērstiem instrumentāliem skaņdarbiem (divi no tiem - sadalīti divās daļās ar atsevišķiem indeksiem), kas nenoliedzami demonstrē komponistu un izpildītāju izaugsmi. Muzikālo ideju ziņā Godspeed turpinājuši mīt pašu iestaigāto taciņu, vienīgi šoreiz, manuprāt, gara lidojums ir sanācis plašāks un augstāks nekā jebkad iepriekš. Praktiski nekādu atšķirību nav arī Godspeed izmantotajos rīkos, kas pielietoti šī ārkārtīgi iespaidīgā albuma materiāla komponēšanā un aranžēšanā - interesanti instrumentu tembri, kas vienmēr atrodas perfektā balansā, minimālisms skaņdarbu tēmās un to attīstībā, vētrainas kulminācijas, pārsteidzoši atslābumi, atonalitātes saprāta robežās, melanholiskas, dažbrīd pat klaji bezcerīgas un depresīvas noskaņas utt. Šo dažādo elementu kombinācija visvieglāk pamanāma manā personīgajā favorītā "Rockets Fall On Rocket Falls", kura skanējumu bagātina četru viesmūziķu spēle, īpaši pūtēju: klarnete + basa klarnete + trompete (ļoti savdabīga mikstūra!). Rezultāts uzreiz atsauc atmiņā tādu roka klasiku kā Pink Floyd "Atom Heart Mother", kuru vēl joprojām uzskatu par izvērstu skaņdarbu etalonu. Vēl tikai atliek pieminēt dinamikas un tēmu attīstības mijiedarbības meistarklasi skaņdarba "Motherfucker=Redeemer" pirmajā daļā - tādai ģenialitātes izpausmei es vienkārši nebiju gatavs! Kopumā "Yanqui U.X.O." ir albums ar ļoti nopietnām pretenzijām uz neizdzēšamu vietu ne tikai postroka stila vēsturē, bet rokmūzikā vispār (kaut arī ar roku tradicionālajā izpratnē šeit nav gandrīz nekāda sakara), tāpēc prognozēju, ka to vispienācīgāk spētu novērtēt klausītāji ar izkoptu, atbilstošu gaumi un augstām prasībām pret kompozīciju.

Aigars (maijs, 2003)


GORDIAN KNOT

    Emergent

Weblapa: http://www.seanmalone.net


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Sensory Records
GARUMS: 49'48"
PAMATSASTĀVS:
Sean Malone - basģitāra, stick, ģitāra, taustiņi, cilpas, balss
Sean Reinert - bungas
Bill Bruford - bungas
Jason Gobel - ģitāra
Steve Hackett - ģitāra
+ citi mūziķi

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

   Bija pagājuši gandrīz trīs gadi kopš progresīvās rokmūzikas aprindās pazīstamā basista/stick spēlmaņa Sean Malone projekta Gordian Knot debijas, kad nāca klajā albums "Emergent". Šoreiz Sean Malone ir parūpējies par īsta superzvaigžņu sastāva atlasi, no debijas albuma paturot spēkā vienīgi sava ilggadējā domubiedra, bundzinieka Sean Reinert pakalpojumus trijās kompozīcijās. Tādu mūziķu kā Bill Bruford, Steve Hackett, Paul Masvidal un Jim Matheos piesaiste vien nozīmē kaut ko līdzīgu kvalitātes zīmei, un "Emergent" ir apliecinājums, ka šis pieņēmums nav tālu no absolūtās patiesības. Tā kā šī projekta dalībnieku instrumentālajām spējām praktiski nav robežu, būtu lieki gaidīt dziesmiņas tradicionālajā izpratnē. Patiesi, viss "Emergent" satilpinātais materiāls ir instrumentāls, ja neskaita grandiozo albuma epilogu "Singing Deep Mountain", kurā projekta tēvam (Sean Malone) vokālajā ziņā izlīdzējusi Sonia Lynn; uzreiz jāpiebilst, ka vārdu šajā gabalā nav, toties balss pielietota gluži tāpat kā mūzikas instrumenti, turklāt tieši īstajos brīžos. "Emergent" noskaņa un saturs nedaudz atšķiras no debijas albuma, jo gandrīz pilnīgā balansā atrodas mūziķu profesionālā varējuma paraugdemonstrējumi un kompozīcijas smalkumi. Tiesa gan, izņēmumi pavīd atsevišķu skaņdarbu fragmentos (visvairāk "Muttersprache", "Some Brighter Thing" un "The Brook The Ocean"), tomēr ne mirkli nerodas sajūta, ka tie būtu lieki. Patīkami, ka kompozicionāla jēga piemīt pat stick solo numuram "Fischer's Gambit", kas ierakstīts vienā paņēmienā. Albumā "Emergent" ir ievērojami vairāk metālisku ģitāru (rifi un solo pasāžas), kas neizpaliek bez pretstata ritma sekcijā - Bill Bruford izdomas bagātā pieeja un Sean Reinert džezīgi vieglā spēle. Manuprāt, tieši albuma epilogs "Singing Deep Moiuntain" ir pelnījis visskaļākās ovācijas, kurā saplūst vienkopus visveiksmīgākās idejas ne tikai no šī diska, bet arī no debijas albuma: sirdi plosošs Steve Hackett solo mijas ar Jason Gobel ģitāras izpildītu holokaustu, dažas efektīgas vokāla notis, Bill Bruford ritmiskais bezkompromiss, skaista tēma… Uzskaitījumu varētu turpināt līdz apnikumam, taču skaistāku kompozīciju man nav sen nācies baudīt. Galu galā uzskatu, ka ir pamats "Emergent" uzskatīt par izdevušos avangarda metāla un džezroka kombināciju, tomēr jābrīdina, ka tādu vispilnīgāk spētu uztvert vienīgi īsti lietpratēji un niansētu smalkumu cienītāji. Jācer, ka nākamo Gordian Knot albumu varēšu novietot vismaz vēl vienu plauktiņu augstāk.

Aigars (maijs, 2003)


KING CRIMSON

    Happy With What You Have To Be Happy With

Weblapa: http://www.king-crimson.com


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Sanctuary Records
GARUMS: 34'33"
PAMATSASTĀVS:
Adrian Belew - ģitāra, balss
Robert Fripp - ģitāra
Trey Gunn - Warr ģitāras, basģitāra
Pat Mastelotto - bungas, sitamie instrumenti

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

   King Crimson jau ir pieradinājuši savus fanus pie antisistēmas: nevar būt drošs, vai kārtējais tavu elku albums iznāks pēc mēneša, diviem, sešiem, vai arī nāksies gaidīt veselu gadu, turklāt neviens iepriekšējais albums nedrīkst tikt pieņemts par garantu, ka tā muzikālais turpinājums sekos nākamreiz. Tā pagājušajā gadā Frips un viņa kolēģi nolēma vēlreiz atgādināt par sevi ar jaunu EP (īsā albuma) "Happy With What You Have To Be Happy With", norādot, ka tās ir vēsmas no pavasarī gaidāmā pilnformāta albuma "The Power To Believe". Tagad, kad manā rīcībā ir arī pēdējais, kļūst skaidrs, ka šī apraksta priekšmets - EP "Happy With What You Have To Be Happy With" - ir bijis tik vien kā mārketinga triks par prieku nepacietīgākajiem faniem, kas nevar izdzīvot ilgāk kā pusgadu bez jauna King Crimson diska. Izrādās, ka divas dziesmas no šī EP (titulgabals un "Eyes Wide Open") ir atrodamas pilnformāta albumā, ir arī vairāki īsi fragmenti, kas tikuši iekļauti kā patstāvīgu skaņdarbu sastāvdaļas iekš "The Power To Believe". Vienīgais skaņdarbs, kas piešķir šim EP zināmu vērtību, ir "Potato Pie" - ja kāds nespēj iztēloties, kā King Crimson interpretācijā skan blūzs (paštaisīts), jāmeklē rokā šis disks. Viskaislīgākie King Crimson ierakstu kolekcionāri un fani droši vien negribētu, lai palaižu garām nepieminētu faktu, ka te atrodas arī "Larks' Tongues In Aspic, Part IV" alternatīva versija (atšķirība starp šo un "The ConstruKction Of Light" iekļauto gan nav pārāk liela). Ak, jā - vēl taču EP titulgabals nav amputēts, tā skanēšanas laiks par veselu pusminūti pārsniedz "The Power To Believe" iekļauto versiju. Secinājums: lai arī neesmu pārliecināts, vai bija nepieciešams dažus mēnešus pirms lielā albuma laišanas klajā ieskata pēc izdot šādu EP, esmu viens no tiem, kas ar labpatiku izmantoja šo King Crimson piedāvāto iespēju…

Aigars (maijs, 2003)


KING CRIMSON

    The Power To Believe

Weblapa: http://www.king-crimson.com


IZDOŠANAS GADS: 2003
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Sanctuary Records
GARUMS: 51'11"
PAMATSASTĀVS:
Adrian Belew - ģitāra, balss
Robert Fripp - ģitāra
Trey Gunn - Warr ģitāras
Pat Mastelotto - bungas, sitamie instrumenti

VĒRTĒJUMS: 9 no 10

   Pirms pāris mēnešiem King Crimson faniem visā plašajā pasaulē bija pamats svinībām - iznāca viņu elku kārtējais studijas albums "The Power To Believe" ar 11 gabaliem. Taisnības labad gan jāatzīst, ka aptuvenu ieskatu tajā jau sniedza pagājušā gada novembrī izdotais EP "Happy With What You Have To Be Happy With", no kura nemainītā formā jaunajā diskā atrodama tikai viena dziesma ("Eyes Wide Open"), kā arī gandrīz pirms diviem gadiem klajā nākušais "Level Five", kurā bija atrodami instrumentālie skaņdarbi "Level Five" un "Dangerous Curves". Iekams ķeros klāt "The Power To Believe" iztirzāšanai, jāpaskaidro, ka King Crimson turpina pieturēties pie ierastajiem aranžējumiem, kompozīcijas smalkumiem un skanējuma, tātad - jaunais gadsimts ar visām popmūzikas stulbībām nav viņus ietekmējis ne vismazākajā mērā. Nē, bažīties par neatbilstību "modernas mūzikas" standartiem nav jēgas, jo King Crimson ir izmantojuši visnotaļ jaunu skaņu ierakstu tehnoloģiju un dažādas interesantas skaņas, it īpaši ritmiskajā pavadījumā (par tām droši vien vistiešākajā veidā ir atbildīgs grupas sitējs, bungu konstruktors Pat Mastelotto). Arī pati kompozīcija un aranžējumi prasīt prasa apzīmējumu "futūrisms", un tā nozīmi vislabāk varētu izprast tie, kas ir dzirdējuši kādu no ProjeKctiem. Bet tagad - pie lietas. Vispirms pavēstīšu, ka albuma titulgabals ir sadalīts četrās atsevišķās daļās un tikai divas no tām ir izkārtotas viena aiz otras. "The Power To Believe" pirmā daļa (tā ilgst tikai 44 sekundes!) ir izraudzīta albuma ievadam, un tas ir pirmais gadījums kopš 1970. gada albuma "In The Wake Of Poseidon", kad ievadā izmantots a capella dziedājums, tomēr pārsteigumam nav īsta pamata, jo šo vokāla meldiņu jau biju iepazinis pagājušā gada nogalē izdotajā EP. Mierīgo ievada noskaņu iztramda uzbrūkošais "Level Five", kurā King Crimson vēlreiz apliecina spēju perfekti pārvaldīt savus instrumentus, taču, raugoties no kompozīcijas viedokļa, industriālā vidusdaļa ir nevajadzīgi izstiepta. Tad nāk laiks diezgan tipiskai King Crimson balādei "Eyes Wide Open", kuru uzskatu par potenciālu radio hitu (tāpat kā tālāk diskā atrodamo parediģēto dziesmas "Happy With What You Have To Be Happy With" versiju). Ja runājam par maniem personīgajiem favorītiem, tad noteikti būtu jānosauc instrumentālie skaņdarbi "Elektrik" un "Dangerous Curves", kā arī titulgabala izteikti ārpasaulīgā otrā daļa; šajos gabalos, manuprāt, ir viss, kas nepieciešams mūsdienīgai kompozīcijai: kontrasti, eksperimenti saprāta robežās, zināma oriģinalitāte un gudri harmoniskie risinājumi. Pašā albuma viducī ir atrodama dziesma "Facts Of Life" ar tās instrumentālo ievadu, kas noslēpta zem atsevišķa indeksa, bet sajūsmas saucienus gan tā neizraisa, jo kaut ko līdzīgu, ja ne interesantāku, jau esmu dzirdējis pagājušā gadu desmita King Crimson studijas albumos "THRAK" un "The ConstruKction Of Light" (atceraties "Dinosaur"?). Albums beidzas visnotaļ likumsakarīgi, proti, ar titulgabala trešo un ceturto daļu (pa abām kopā - tikai sešarpus minūtes), tomēr arī šajā gadījumā nākas atzīt, ka tie neietilpst šīs grupas visveiksmīgāko iemaņu demonstrējumu sarakstā; kaut vai tāpēc, ka tās atsauc atmiņā ProjeKctus, ja neņem vērā fragmentāro Adrian Belew vokālu. Secinājums: par spīti atšķirībām materiāla kompozīcijas kvalitātes ziņā esmu pārliecināts, ka vairums King Crimson pēdējo desmit gadu jaunrades pazinēju albumu "The Power To Believe" tiektos ierindot tūlīt aiz "THRAK" (1995), un es esmu viens no tiem.

Aigars (maijs, 2003)


LOW

    Trust

Weblapa: http://www.chairkickers.com/


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Rough Trade Records
GARUMS: 64'41"
PAMATSASTĀVS:
Alan Sparhawk - ģitāra, balss
Zak Sally - basģitāra
Mimi Parker - bungas, balss

VĒRTĒJUMS: 6 no 10

   Pirms desmit gadiem izveidotās amerikāņu postroka grupas Low desmitais ilgspēlējošais albums "Trust" ir bagātīgas pieredzes, prasmes un arī - kā norāda diska nosaukums - uzticības savam stilam apliecinājums. Kā nu ne, ja katru gadu Low laiduši klajā pa vienam lielajam albumam (pirmais iznāca 1994. gadā), kam papildus jāskaita klāt vesela čupa ar EP un singliem? Protams, vēl taču regulārā koncertdarbība. Zinātāji mēļo, ka Low koncerti mēdz ievilkties līdz pat septiņām vai astoņām stundām! Tiesa, viens no pirmajiem jautājumiem, kas man radās pēc "Trust" noklausīšanās, bija: "Vai tik garas viņu uzstāšanās kāds arī var izturēt?" Nē, droši vien, ka izpildījuma kvalitātei nav nekādas vainas, zināmas grūtības varētu radīt tas, ka Low spēlē ĻOTI LĒNU un hipnotizējošu mūziku. Jā, varētu iebilst, ka postroka būtības pamatā nav vietas straujiem tempiem, tomēr atļaušos norādīt, ka citas blices (Mogwai, Bark Psychosis, Godspeed You Black Emperpor, Sigur Ros u.c.), gauso tempu parasti papildina ar eksperimentiem un interesantiem dinamiskiem risinājumiem. Taču Low dod priekšroku mierīgiem, vienkāršiem, gandrīz vai country mūzikas stilam piemērotiem, dažkārt daudzbalsīgiem vokāla meldiņiem un aranžējumiem, kas rotā absolūtu minimālismu kompozīcijā. Vairāki gabali ir balstīti uz vienu vai pāris akordiem (piemēram, "Candy Girl", "The Lamb", "John Prine"), taču nedrīkst nepieminēt tādus muzikalitātes apliecinājumus kā albuma ievadu "(That's How You Sing) Amazing Grace", "Time Is The Diamond", "In The Drugs" un epilogu "Shots & Ladders", bez kuriem šis disks ciestu ievērojamu trūkumu. Jāpaskaidro, ka albuma ierakstā grupas pamatsastāvam izlīdzējuši vairāki viesmūziķi, kuru pārziņā ir sitamie instrumenti, ērģeles, akordeons, trombons un bandžo, kas papildina citādi pliekano balss + ģitāra + bass + bungas skanējuma formulu. Visbeidzot, pozitīvi vērtējams ir fakts, ka Low izmanto abu dziedātāju spējas būt līdervokālistiem, tomēr par spīti piemīlīgajam bundzinieces Mimi Parker tembram lielāko daļu dziesmu iedziedājis mazliet aizsmakušās balss īpašnieks Alan Sparhawk. Galu galā jāatzīstas, ka "Trust" ir pamudinājis mani iepazīties ar citiem Low albumiem, tomēr jācer, ka to saturs ir kaut nedaudz interesantāks nekā šajā gadījumā. Kamēr "Trust" būs vienīgais manā rīcībā esošais Low albums, klausīšos to vienīgi tad, kad būšu ļoti noguris UN sagribēšu veldzēties šīs postroka un country meditatīvās kombinācijas skaņās, ja vien… savā ierakstu kolekcijā acumirklī nespēšu atrast neko jaukāku.

Aigars (maijs, 2003)


SAMLA MAMMAS MANNA

    Maltid

Weblapa: _*_


IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Resource Records
GARUMS: 56'57"
PAMATSASTĀVS:
Lasse Hollmer - klavieres, balss
Lasse Krantz - basģitāra, balss
Coste Apetrea - ģitāras, balss
Hasse Bruniusson - bungas, sitamie instrumenti, balss

VĒRTĒJUMS: 6 no 10

   Pieļauju, ka nepavisam neesmu vienīgais Latvijas progroka cienītājs, kuram priekšstats par zviedru grupu Samla Mammas Manna ir visai niecīgs par spīti albumu recenziju rindās bieži lasītajiem jaunāku mākslinieku salīdzinājumiem ar šo veterānvienību. Samla Mammas Manna otrais albums "Maltid" liek spriest, ka šai grupai patiešām ir ievērojama vieta vismaz zviedru progroka kustības attīstībā, ja ne plašākā mērogā. Tiesa, progroka vēsturē labāk izglītotie klausītāji varētu atrast zināmas paralēles ar The Nice, kā arī ar tā paša laika Gentle Giant un Genesis albumiem. Neatņemama sastāvdaļa šajā Samla Mammas Manna albumā ir humors (ak, kaut es vien spētu saprast zviedru valodu!), kas izpaužas ne tikai diezgan džezīgajās instrumentālajās tēmās un aranžējumos, bet dažkārt arī stipri infantilos falseta dziedājumos (dziesmas "Oforutsedd Forlossning", "Syster System"), kuri pārlieku nopietniem progeriem varētu likt izjust kaut ko līdzīgu riebumam. Visšaušalīgākais rezultāts ir sasniegts "Minareten" nobeigumā - nav izslēgts, ka kādam varētu rasties asociācijas ar trako namā veiktu skaņu ierakstu! Protams, ne jau viss albuma saturs ir viena vienīga ākstīšanās, tomēr, ja to atbrīvotu no jocīgākajiem skaņdarbiem, pāri paliktu trīs vai četri skaņdarbi, kuros instrumentālisti demonstrē savu talantu uz vella paraušanu (piemēram, "Dundrets Frojder, "Tarningen" un "Minareten" ). Tā kā šis ir vienīgais manā rīcībā esošais Samla Mammas Manna ieraksts (CD formātā laists klajā 1993. gadā), esmu pateicīgs izdevējiem par dāvāto iespēju iepazīt trīs papildu gabalus, kas nav iekļauti oriģinālajā izdevumā. Viens no tiem ir "Minareten II", kas droši vien iecerēts kā turpinājums "Maltid" iekļautajam skaņdarbam, vienīgi šoreiz grupa ir likusi mazāku uzsvaru uz muzikalitāti un lielāku - uz reti dzirdētu kretīnismu gabala izskaņā (lai jums palīdz iztēle iedomāties, kas tur notiek!). Nākamā piedeva ir dziesma "Circus Apparatha" no Samla Mammas Manna debijas albuma, un, spriežot pēc šī viena gabala, albumā "Maltid" skaņas režija ir stipri uzlabojusies. Pēdējais no trijiem papildu gabaliem ir "Probably The Probably", kurā grupas dalībnieki kārtējo reizi sacenšas vokālajā idiotismā. Kopumā "Maltid" atstāj jauneklīgi dullu, bet neapšaubāmi talantīgu mūziķu - un to pierādīja viņu darbi citos sastāvos pēc Samla Mammas Manna izjukšanas - kopīgi paveikta darba iespaidu, par kuru varētu priecāties vienīgi tie progresīvās rokmūzikas gardēži, kas ir tuvās attiecībās ar (zviedru?) humoru.

Aigars (maijs, 2003)


SPOCK'S BEARD

    The Light

Weblapa: http://www.spocksbeard.com/


IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Syn-Phonic Records
GARUMS: 57'04"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, melotrons, ērģeles, taustiņi, ģitāras
Alan Morse - ģitāra, čells, melotrons, balss
Dave Meros - basģitāra, mežrags
Nick D'Virgilio - bungas, sitamie instrumenti, balss

VĒRTĒJUMS: 10 no 10

   Ja tagad, 2003. gadā, retrospektīvā palūkojamies uz pēdējās desmitgades jeņķu progroka superzvaigžņu Spock's Beard atstāto mantojumu, droši vien tas būtu viņu debijas albums "The Light", kas izslietos pāri citiem ierakstiem. Šim nepilnu stundu garajam diskam Spock's Beard galvenais komponists, 70. un 80. gadu rokmūzikas pasaulē pieredzi kaldinājušais Neal Morse bija saražojis tik bagātīgu materiālu, kas kalpoja par pamatu - vismaz idejiskā ziņā - šīs grupas turpmākajai attīstībai (lasiet: "turpmākiem pieciem albumiem"). 90. gadu beigās, kad Neal Morse kopā ar citiem starptautiski atzītiem progrokeriem izveidoja superprojektu Transatlantic, ievērojama daļa no tā mūzikas šķita jau dzirdēta Spock's Beard debijas albumā. Visbeidzot, 90. gadu otrajā pusē daudzi jauni mākslinieki bija pamanījušies nopietni ietekmēties no daudzveidīgās un melodiskās Spock's Beard mūzikas. Tātad, kā noprotat, šo albumu var pamatoti nosaukt par vienu no visietekmīgākajiem 90. gadu progroka ierakstiem, kuru varētu nostādīt līdzās tādiem šedevriem kā Yes "Talk" (1994), Roine Stolt "The Flower King" (1994), Dream Theater "Images And Words" (1992), King Crimson "Thrak" (1995) un Ayreon "Into The Electric Castle" (1998). Albumā "The Light" ietilpst tikai četras kompozīcijas, no kurām divas - titulgabals (15'32") un "The Water" (23'10") - ir izcili strukturēti liela mēroga darbi ar vairākām savstarpēji saistītām daļām. Pat paviršāk klausoties, Neal Morse sarakstītajā mūzikā nav iespējams nepamanīt ietekmes no The Beatles darbiem "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band" un "Abbey Road", kā arī no Genesis un Pink Floyd 70. gadu sākuma jaunrades. Neal Morse emocionālā, izteikti amerikāniskā dziedāšanas maniere lieliski papildina konstanti mainīgās noskaņas mūzikā, tomēr īpaši vēlētos uzsvērt instrumentālistu virtuozo sniegumu. Šis albums apliecina, ka Spock's Beard instrumentālisti vienlīdz labi varētu tikt galā ar džezroku, latīņamerikāņu dziesmām, regtaimiem, heavy metal, funk, sapņaini floidiskām pasāžām utt. Galu galā atliek vienīgi rezumēt savu viedokli par "The Light" īsā un pavisam konkrētā atzinumā: te ir pilnīgi visi komponenti, kas nepieciešami radošā un komerciālā ziņā (!) veiksmīgam progroka albumam.

Aigars (maijs, 2003)


SPOCK'S BEARD

    Beware Of Darkness

Weblapa: http://www.spocksbeard.com/


IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Radiant Records
GARUMS: 58'14"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, klavieres, sintezatori, ģitāras, buzuki
Alan Morse - ģitāras, čells, balss
Dave Meros - basģitāras
Ryo Okumoto - ērģeles, melotrons
Nick D'Virgilio - bungas, sitamie instrumenti, balss

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

   Gluži vai nojaušot progrokeru vidū radušos pieprasījumu pēc jauna albuma, Spock's Beard otrais albums "Beware Of Darkness" parādījās dabā gadu pēc debijas albuma iznākšanas, turklāt uz ieraksta laiku grupa jau bija paplašinājusies līdz kvintetam. Daudziem par pārsteigumu tas ir viens no retajiem albumiem rokmūzikas vēsturē, kura nosaukums sakrīt ar sveša autora dziesmas nosaukumu. Protams, arī pati dziesma ir atrodama pašā diska sākumā, un tā pieder nu jau aizsaulē aizgājušajam bītlam George Harrison. Var vaicāt, kāpēc Spock's Beard ir izvēlējušies šo gabalu, bet esmu pārliecināts, ka pareizā atbilde ir vairāk nekā skaidra: paralēles starp tieši šī bītla sarakstīto mūziku un pašu Spock's Beard mūziku bija labi samanāmas jau viņu debijas albumā. Spock's Beard ir izdevusies patiešām interesanta titulgabala interpretācija un par izlekšanu no albuma konteksta nevar būt nekādas runas. Nākamais gabals šajā albumā "Thoughts" atsauc atmiņā Gentle Giant, pateicoties daudzbalsīgajiem kanona dziedājumiem un minētai britu grupai radniecīgiem aranžējumiem. Nudien aizraujošs skaņdarbs, taču tas līdzīgi pirmajam nestāv tuvumā pirmajā albumā iekļauto skaņdarbu padsmit minūšu hronometrāžai. Tiesa, īsta progrokera bažas izkliedē trešais skaņdarbs "The Doorway" - viens no diviem lieldarbiem šajā albumā, kuru rotā ļoti izteiksmīgs piedziedājuma meldiņš. Vienīgā nelaime - tas izklausās it kā tīšuprāt pastiepts, bet 1996. gadā vēl nevienam nevarēja ienākt prātā, ka šāda kompozīcijas un aranžējumu taktika kļūs par grupas rutīnu... Patīkamu atslodzes brīdi sniedz Neal Morse akustiskās ģitāras solo darbiņš "Chatauqua", kuram pa pēdām seko deviņu minūšu opuss "Walking On The Wind", pietiekami interesants skaņdarbs, kaut gan diezgan stipri jūtamā Yes ietekme (īpaši basģitāras un vokālu partitūrās, arī kompozīcijā) aizliedz runāt par Spock's Beard muzikālās domas patstāvību. Lai nu kā, šī ir otra veiksmīgākā dziesma aiz jau pieminētās "Thoughts". Albuma turpinājumā - AOR piecminūte diezgan lipīgas dziesmas "Waste Away", kas, iespējams, radīta ar domu iekarot FM raidstacijas; Spock's Beard un Neal Morse turpmākās jaunrades pazinējiem pateikšu priekšā, ka šai dziesmai līdzīgu netrūkst ne nākamajos trijos grupas albumos, nedz arī tās līdera solo darbos. Albuma epilogs "Time Has Come", kura skanēšanas laiks pārsniedz 16 minūtes, var tikt uztvers kā norāde: "Re, jums spēlē tā pati grupa, kura pirms gada ierakstīja to disku "The Light", kas jums visiem tik ļoti gāja pie sirds." Diemžēl kompozīcijas ziņā šis skaņdarbs atpaliek no augstajiem standartiem, kas raksturīgi debijas albumā iekļautajiem opusiem. Pirmajās desmit minūtēs muzikālā ziņā interesanti vai vismaz negaidīti ir tikai atsevišķi fragmenti, tāpēc skaņu avantūru cienītāji nav pasargāti no aizmigšanas, kamēr tiek nokļūts līdz brīdim, kad ūdens sāk tecēt prom. Galu galā atliek vienīgi secināt, ka "Beware Of Darkness" nespēj līdzināties debijas albumam pat par spīti vēl kvalitatīvākam un košākam skanējumam, bet tas lieku reizi apstiprina izteikuma "mūzikas pamatā jābūt mūzikai" pareizību…

Aigars (maijs, 2003)


SPOCK'S BEARD

    The Kindness Of Strangers

Weblapa: http://www.spocksbeard.com/


IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Radiant Records
GARUMS: 56'37"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, klavieres, sintezatori, ģitāras
Alan Morse - ģitāras, čells, melotrons, balss
Dave Meros - basģitāra, balss
Ryo Okumoto - ērģeles, melotrons
Nick D'Virgilio - bungas, sitamie instrumenti, balss

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

   Trīs albumi trijos gados pēc kārtas nepārprotami nozīmē, ka radošā potenciāla maisam gals ir vaļā un ideju plūdums vairs nav apstādināms. Spock's Beard trešais albums ar visnotaļ pievilcīgo nosaukumu "The Kindness Of Strangers" iznāca divus gadus pēc spožās debijas "The Light", bet par spīti laika atstatumam, kas šķir šos albumus, tiem ir dažas kopīgas iezīmes, no kurām būtiskākā - relatīvi nedaudz muzikālā ūdens. Tiem, kas bija sūdzējušies par nosacīti garlaicīgo "Beware Of Darkness" (1996), gluži kā sniegputenis sejā iebrāžas "The Kindness Of Strangers" desmit minūšu ievadgabals "The Good Don't Last", kas sastāv no trijām daļām (pēdējā no tām dzirdama stīgu kvarteta spēle). Rodas automātisks priekšstats, ka Neal Morse un viņa kolēģi ir godam parūpējušies, lai pieturētos pie debijas albuma kompozīcijas un aranžējumu kvalitātes, turklāt šo priekšstatu vēl vairāk nostiprina nepilnas piecas minūtes garais muzikālās ekspresijas ziņā bagātais "In The Mouth Of Madness". Tam seko vēl viena tipiski jeņķiskas progresīvās rokmūzikas piecminūte, proti, dziesma "Cakewalk On Easy Street", kuras instrumentācija ievadā gan sola vairāk, nekā klausītājs saņem no pašas dziesmas. Nākamā dziesmiņa "June" man liek vilkt paralēles ar iepriekšējā diska gabalu "Waste Away", vienīgi šajā gadījumā tā ir AOR stilā ieturēta balādīte ar aprobežotu "yeah-yeah-yeah" vāvuļošanu izskaņā, kas atgādina šo to no Lenny Krawitz jaunrades. Albuma intensitātes ieplaku dara vēl platāku relatīvi vienkāršais roksongs "Strange World", kas kopā ar iepriekšējiem diviem gabaliem labāk varēja tikt pataupīti kādam no Neal Morse solo albumiem (droši vien toreiz viņš nemaz nenojauta, ka tādi jebkad varētu rasties). Tomēr man būtu jūs jālūdz nepārprast: izpildījums visās trijās dziesmās ir šai grupai ierasti kvalitatīvs, vienkārši tās bojā albumā satilpinātā materiāla vienotību. Man un, iespējams, arī citiem progrokeriem par prieku "The Kindness Of Strangers" saldais ēdiens atrodas albuma beigu daļā divu lieldarbu formā. Pirmais no tiem - "Harm's Way" - pārsteidz ar kaislīgu, emocionālu Neal Morse dziedājumu, kas perfekti atbilst dziesmas vārdiem un noskaņai. Pastāv uzskats, ka albumam ir jāsākas un jābeidzas ar grandioziem skaņdarbiem. Varbūt par grandiozu nevarētu nosaukt ne šī albuma ievadu, nedz arī nobeigumu, tomēr būtu negodīgi noliegt, ka kompozīcijas kvalitātes ziņā līdzās "The Good Don't Last" nostājas nepilnas 16 minūtes garais trīsdaļīgais skaņdarbs "Flow", kas ļauj aizmirst un piedot vājākos brīžus albuma vidus posmā. Ryo Okumoto lieliskā melotrona un Hammond ērģeļu spēle, izteiksmīgs vokālais sniegums, akmenscietas ritma partitūras no Nick D'Virgilio un Dave Meros puses, skaistas ģitāras tēmas - tas viss krāšņo Spock's Beard veiksmīgākos skaņdarbus. Secinājums: "The Kindness Of Strangers" ir viens no tiem albumiem, kurus var salīdzināt ar medaļām, kam viena puse ir spoža, bet otra - mazliet apsūbējusi, vienīgi šoreiz spožumu izstaro nozīmīgākā no abām pusēm. Citiem vārdiem sakot, šis ir viens no līdz šim labākajiem grupas studijas albumiem.

Aigars (maijs, 2003)


SPOCK'S BEARD

    Day For Night

Weblapa: http://www.spocksbeard.com/


IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 68'31"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, klavieres, sintezatori, ģitāra
Alan Morse - ģitāra, melotrons, balss
Dave Meros - basģitāra, balss
Ryo Okumoto - ērģeles, melotrons
Nick D'Virgilio - bungas, sitamie instrumenti, balss

VĒRTĒJUMS: 6 no 10

   Spock's Beard pieder pie tām grupām, kas megazvaigžņu statusu (progroka lauciņā) sasniegušas relatīvi ātri, tāpēc grupas ceturtā albuma "Day For Night" iznākšanu, domājams, daudzi no mums uzskatīja par statusa nostiprināšanu. Kā izrādījās neilgi pēc tā parādīšanās Eiropā, grupai tas nozīmēja popularitātes pieaugumu ārpus ierastā klausītāju loka. Grupa kļuva par diezgan biežiem viesiem šajā kontinentā, ne tikai braukājot turnejās un spēlējot festivālos, bet arī uzstājoties TV raidījumos. Varētu nodomāt: "Tur noteikti jābūt kādam āķim." Jā, āķis šajā albumā patiešām ir, taču jāšaubās, vai ēsma izrādījās īsti piemērota tiem, kas turēja augstā cieņā iepriekšējos Spock's Beard ierakstus. Tradicionālo sešu vai septiņu kompozīciju vietā šoreiz Spock's Beard diskā satilpinājuši veselas 14 dziesmiņas, ieskaitot eiropiešiem pavisam nepazīstamas jeņķu grupas Blue Code gabalu "Hurt" kā absolūti lieku piedevu albuma skanēšanas pamatlaikam. Pievēršoties oriģinālkompozīcijām, vispirms ausīs ļoti ieduras komercializētā pieeja aranžējumos, kas atgādina, teiksim, labākos piemērus no Bryan Adams hitu vācelītes. Jāatzīst gan, ka Spock's Beard pa zobam ir arī vienkāršāki gabali - sniegums ir tik kvalitatīvs, cik vispār var vēlēties. Ja nebūtu atsevišķu fragmentu titulgabalā, dziesmās "Crack The Big Sky", "The Gypsy" un sešdaļīgajā svītā "The Healing Colors Of Sound", varētu spriest, ka nebūtībā nozudusi instrumentālistu kaislīgā spēle. Vai tāpēc gandrīz desmit minūtes garajā "Crack The Big Sky" uz vienu solo pasāžu klāt pieaicināts saksofonists John Garr? Kā jau inteliģentai popmūzikai pieklājas, Spock's Beard ir pievērsuši īpašu uzmanību vokālistu sniegumam (šajā ziņā grupai vēl līdz šim nav izdevies pārsist pušu šo albumu). Ja nu man tomēr vajadzētu nosaukt vienu gabalu, kura dēļ būtu vērts vismaz noklausīties šo albumu, es nevilcinātos ar atbildi, sacīdams, ka tas ir izcili melodiskais "Can't Get It Wrong"; starp citu, tas ir vienīgais darbs (neskaitot jau pieminēto šausmu brīdi "Hurt"), kuru Neal Morse nav radījis vienatnē - viņam palīdzējis viņa brālis Alan Morse un buņģieris Nick D'Virgilio. Parasti man nav nekādu iebildumu pret garākiem skaņdarbiem, taču šajā reizē Spock's Beard ir maķenīt pāršāvuši pār strīpu, mēģinot apvienot muzikālo viedumu ar komercroķi 22 minūšu garā svītā. Diemžēl Spock's Beard īstenojums liecina, ka šiem večiem nav pa spēkam veiksmīgi apvienot šīs divas pasaules. Lieldarbu nīdēji var neuztraukties, jo katrai daļai atbilst savs indekss, tātad var klausīties tikai tās daļas, kuras patīk. Lai gan esmu šo albumu klausījies neskaitāmas reizes, man vēl aizvien nav izdevies sameklēt kaut vienu elementu, kas liek šīm daļām atrasties vienkop veselā svītā. Varētu oponēt ar norādi, ka, lūk, pirmās divas daļas atkārtojas un tās ir arī attiecīgi piektā un sestā daļa, turklāt viena no tām ("The Healing Colors Of Sound") svītas sākumā ir instrumentāla, bet beigās tā ir citāda - ar vokāliem un mežragu. Taisnība, taču problēma attiecas tieši uz tām divām daļām ("Mommy Comes Home" un "Lay It Down"), kas atrodas pa vidu - tām nav nekāda sakara ar pārējām. Es gan drīzāk izceltu Alan Morse eksplozīvo ģitāras solo gabala epilogā "My Shoes (Revisited)"… Galu galā man nav iebildumu dažreiz noklausīties šo pretrunām bagāto disku, tomēr, visticamāk, priekšroku dotu jebkuram citam Spock's Beard ierakstam vai grupas mūziķu Neal Morse un Nick D'Virgilio solo darbiem.

Aigars (maijs, 2003)


SPOCK'S BEARD

    V

Weblapa: http://www.spocksbeard.com/


CD NOSAUKUMS: V
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 62'56"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, klavieres, sintezatori, ģitāra
Alan Morse - ģitāras, čells, balss, samplers
Dave Meros - basģitāra, kontrabass, balss, mežrags
Ryo Okumoto - ērģeles, melotrons
Nick D'Virgilio - bungas, sitamie instrumenti, balss

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

   Ļoti labi atceros to dienu, kad iegādājos Spock's Beard piekto studijas albumu "V". Tikpat gaišā atmiņā palikušas arī sajūtas, kādas mani pārņēma, kad pirmoreiz to biju noklausījies - vajadzēja pielikt milzu pūles, lai atturētos no skaļām ovācijām pēc apbrīnojami harmoniskās un iederīgās mežraga iespēles pirmajā gabalā "At The End Of The Day". Līdzīgi albumam "Day For Night" arī šī diska ierakstā līdzās grupas pamatsastāvam piedalījušies viesmūziķi (pavisam četri), vienīgi šoreiz sastāva un skanējuma paplašināšana ir attaisnojusies vismaz par 95%. Patiesi, rodas priekšstats, ka radošajā ziņā Spock's Beard, rakstot "V", ir atgriezušies pie savām pamatvērtībām, kuras vislabāk var pamanīt debijas albumā. Kā noprotat, par to liecina jau lieliskais albuma ievads "At The End Of The Day", sešpadsmit minūšu garš opuss, kurā jaušama izkopta kompozīcija, ļoti muzikāli aranžējumi un azartisks sniegums, kas bija iepriekšējā albuma vislielākais deficīts. Lai arī vēl joprojām nespēju izšķirties, vai brāļu Morse kopdarbs ar Ryo Okumoto un Nick D'Virgilio pseidosmagā roka virzienā stūrētajā dziesmā "Revelation" piešķir kādu pluspunktu albuma koncepcijai, tomēr esmu pārliecināts, ka tā ir izdevusies labāk nekā vairums iepriekšējā diskā iekļauto gabalu. Manuprāt, viena no interesantākajām un muzikāli bagātākajām Spock's Beard dziesmām ir "Thoughts (Part II)", kuru var arī uzskatīt par nodevu nesenai pagātnei, proti, savam otrajam diskam, jo tajā atrodama šī gabala pirmā daļa. Ne tikai kinomākslā, bet arī mūzikā reti notiek tā, ka turpinājums izrādās iespaidīgāks par oriģinālu (mans minējums - galvenajam komponistam Neal Morse šoreiz nācis talkā viņa brālis). Tiesa gan, nākamie divi gabali - roķīgais "All On A Sunday" un relaksējošais "Goodbye To Yesterday" - būtu daudz piemērotāki Neal Morse solo albumiem, tomēr abas dziesmas ir visnotaļ baudāmas, jo sevišķi otrā no abām. Albums beidzas ar grupas veltījumu visiem izvērstas kompozīcijas cienītājiem un izklaides rūpniecības visvarenajiem, proti, svītu "The Great Nothing" sešās daļās, kuras skanēšanas laiks ir 27 minūtes. Vispirms jāsaka paldies tam, kurš nolēma, ka katrai daļai nevajag iešķiebt atsevišķu indeksu, - jāklausās viss gabals! Un galvenais, ka tajā ir, ko klausīties. Atmiņā ataust pašu Spock's Beard lieldarbi no debijas diska, arī šis tas no sendienu Genesis un Yes jaunrades, turklāt šīs atblāzmas vieno ierastais Neal Morse melodiskums un kompozīcijas viedums.
Visbeidzot, atliek vienīgi secināt, ka "V" ir apliecinājums, ka nesalīdzināmi lielāka jēga ir darīt to, kas patiešām sanāk, nevis to, kas varētu solīt popularitāti, pēc kuras tiecas miljoniem visdažādākās raudzes mākslinieku un mākslinieciņu. Šķiet, šo patiesību bija sapratis pats Neal Morse, jo skaņdarbā "The Great Nothing" dzirdam viņu dziedam šādus vārdus: "The boy has got potential, but he'll never have commercial success." Pašironija taču ir tīri jauka īpašība, vai ne?

Aigars (maijs, 2003)


SPOCK'S BEARD

    Snow

Weblapa: http://www.spocksbeard.com/


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Metal Blade/Inside Out Music
GARUMS: CD 1: 56'23"
CD 2: 58'09"
PAMATSASTĀVS:
Neal Morse - balss, klavieres, sintezatori, ģitāra
Alan Morse - ģitāras, čells, balss, samplers
Dave Meros - basģitāra, kontrabass, balss, mežrags
Ryo Okumoto - ērģeles, melotrons
Nick D'Virgilio - bungas, sitamie instrumenti, balss

VĒRTĒJUMS: 9 no 10

   21. gadsimta sākumā, iespējams, pasaulē vairs nebija palicis neviens progroka attīstībai sekojošs cilvēks, kas nebūtu dzirdējis vismaz vienu no Spock's Beard studijas vai koncertierakstu albumiem. Grupas popularitāti ievērojami sekmējusi tās līdera Neal Morse dalība aizvadītajos trijos gados attiecīgajās aprindās bieži pieminētajā progroka superzvaigžņu projektā Transatlantic. To visu vēl papildina viņa un Spock's Beard bundzinieka Nick D'Virgilio solo albumi, kuru kopskaits gan nav pārāk liels, toties ikviens no tiem tika izdots īstajā brīdī. Tiesa, gluži vai pārdabiskais Neal Morse radošais potenciāls ir licis vairākiem Spock's Beard jaunrades pazinējiem no grupas novērsties un izteikt pārmetumus par grafomāniju, pašplaģiātismu. Zināma taisnība tur ir, jo 90. gadu vidū Neal Morse atklātās zelta āderes (domāts albums "The Light") labumus laika gaitā izmantojis ne tikai viņš un viņa grupa, bet arī daudzi citi mākslinieki. Tieši tāpēc 2002. gadā iznākušais, divos CD satilpinātais konceptalbums "Snow" mani pārsteidza nesagatavotu. Par Spock's Beard mūziķu snieguma kvalitāti nekad neesmu šaubījies, taču, zinot par grupas kompozīcijas kvalitātes svārstībām, biju piesardzīgs, izsacīdams jebkādas prognozes. Turklāt ziņu par albuma iznākšanu drīz vien papildināja cita, mazāk iepriecinoša vēsts: grupu nolēmis atstāt tās galvenais virzītājspēks, vismaz 90% Spock's Beard dziesmu vārdu un mūzikas autors Neal Morse. Žēl gan, jo "Snow" izrādījās muzikālā ziņā gandrīz tikpat izdevies albums, cik debija "The Light". Ne velti grupa un tās radošais līderis bija izšķīrušies par diviem diskiem, jo ar vienu nepietiktu pat tādā gadījumā, ja ūdeņainākais materiāls nebūtu iekļauts gala produktā. Runājot par ūdeni, tā šajā albumā ir pavisam nedaudz un līdzīgi iepriekšējiem Spock's Beard albumiem šī metafora visvairāk attiecas uz roķīgajiem, relatīvi vienkāršajiem gabaliem "Welcome To NYC" un "The 39th Street Blues" no CD1, kā arī uz "I'm The Guy" un "Freak Boy" no CD2 - tie varētu itin labi iederēties kādā no Neal Morse nākotnes solo albumiem (ja vien tādi būs). Vairums pārējā "Snow" materiāla atstāj rūpīgi pārdomāta un kvalitatīva darba iespaidu, kas rodas jau šī muzikālā eposa uvertīrā ("Made Alive/Overture"). Kā jau pieņemts, albuma turpinājumā ikviena uvertīras tēma uzpeld no jauna vairākas reizes, un atliek vien pabrīnīties par komponistu atjautību un mēra sajūtu (jā, divas dziesmas Neal Morse palīdzējis sarakstīt viņa brālis Alan Morse, vēl divi gabali ir visu grupas mūziķu kopdarba rezultāts, bet vienu ir sarakstījis Nick D'Virgilio). Patīkams pārsteigums ir nevainojamais Nick D'Virgilio līdervokālista sniegums dziesmās "Carie" un "Looking For Answers" (no CD2) - ne velti tieši viņš ir pārņēmis galvenā dziedoņa lomu kopš Neal Morse ir atstājis grupu. Vēl tikai atliek pieminēt šim albumam piemītošo melodiskumu un aranžējumu plašumu, kura dimensijas pārspēj gandrīz visus līdzšinējos Spock's Beard ierakstus. Secinājums: "Snow" ir viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem konceptalbumiem, tāpēc pieļauju, ka to attiecīgi novērtētu ikviens, kam daudz nozīmē tādi albumu nosaukumi kā "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band", "The Lamb Lies Down On Broadway", "The Wall", "Misplaced Childhood", "Subterranea" un "Scenes From A Memory".

Aigars (maijs, 2003)

 


IVA BITTOVA

    Ne, nehledej

Weblapa:
http://www.bittova.cz/
http://www.musica.cz/bittova/


IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Čehija
IZDEVĒJS: BMG Ariola
GARUMS: 45'18"
PAMATSASTĀVS:
Iva Bittova - balss, vijole, alts, klavieres, sitamie u.c. instrumenti
Pavel Fajt - papildu instrumentācija un programmēšana

VĒRTĒJUMS: 9 no 10

  Diez vai jebkad esmu sācis CD apskatu ar šādu brīdinājumu: "Disks domāts tikai visizturīgākajiem un visprasīgākajiem." Varbūt arī šoreiz bez tā varētu iztikt, taču atceros vasaras dienu, kad pēc labu draugu aicinājuma piekritu nodemonstrēt kādu ierakstu no manas kolekcijas. Gadījās, ka manā automašīnā bija 1958. gadā dzimušās izcilās čehu avangarda folkloristes Ivas Bitovas albums "Ne nehledej" (piektais CD formātā). Lieki piebilst, ka tas tika apstādināts apmēram pusceļā starp sākumu un beigām… Līdz ar to ir zināms iemesls pārliecībai, ka viņas sarakstīto un izpildīto mūziku, kas iekļauta šajā diskā, vislabāk būtu baudīt individuāli. Kaut vai tāpēc, lai varētu pamanīt dažādās nianses Ivas mūzikā, vijoles spēlē un - galvenais - apskaužami brīvajā, nepiespiestajā, nedaudz čigāniskajā dziedājumā, kas dažkārt mijas ar psihopātiskiem smiekliem (dziesmā "Dos kelbl"), perfekti imitētas ekstāzes kliedzieniem (dziesmā "Blazen") un citām grūti aprakstāmām vokālām skaņām ("Kapitulni sin", "Studenec"). Protams, pārmērīgu daudzveidību šim albumam nevarētu pārmest, jo pamatmateriāls ir balstīts uz balss un vijoles partitūrām, tāpēc vēl jo interesantāk būtu pavērot, kā ar saviem pienākumiem izpildītāja tiek galā koncertos. Tiesa gan, pavadījumā tiek izmantoti arī sitamie instrumenti, taču tiem nevienā brīdī nav atvēlēta noteicošā loma, ja nu vienīgi "Blazen" beigu daļā, kur tie pilnībā aizstāj ierasto vijoli un trallināšanu. Vēl retāks pielietojums Ivas mūzikā ir taustiņinstrumentiem, kaut arī īpašas noskaņas radīšanai dziesmas "Paraskeva" vidusdaļā izmantotas klavieres, kas vēlāk organiski saplūst ar mierīgu dziedājumu un vijoļspēli. Manuprāt, veiksmīgākie gabali šajā Ivas Bitovas albumā ir 14 minūšu garā titulkompozīcija un izteikti tautiskā "Paraskeva". Secinājums: "Ne nehledej" lieliski apliecina šīs apbrīnojami talantīgās čehietes muzikālās personības spilgtumu un profesionālo varējumu; esmu pārliecināts, ka to atzinīgi prastu novērtēt ikviens patiesas folkmūzikas lietpratējs ar izteiktām prasībām pēc oriģinalitātes pazīmēm.

Aigars (marts, 2003)


CARMEN

    Dancing On A Cold Wind

Weblapa: *-*


IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Line Records
GARUMS: 49'32"
PAMATSASTĀVS:
David Allen - balss, ģitāra
Angela Allen - taustiņi, balss
Roberto Amaral - balss, sitamie instrumenti
Paul Fenton - bungas
John Glasscock - balss, basģitāra

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  70. gadu flamenko roka visredzamākie pārstāvji Carmen noteikti ietilpst mūsdienu rokmūzikas pasaules iemītnieku nepelnīti aizmirsto mākslinieku vidū. Nudien dīvaini, jo arī otrais šī kvinteta albums "Dancing On A Cold Wind", izdots vinila skaņuplates formātā 1974. un 1975. gadā, apliecina nesatricināmu identitāti un muzikālās domāšanas patstāvību. Taisnību sakot, salīdzinot šo albumu ar debiju "Fandangos In Space" (1973), nevar nepamanīt, ka Carmen mūzika kļuvusi nedaudz sarežģītāka, līdz ar to diemžēl zaudējot melodisko plūdumu. Albuma pirmais gabals "Viva Mi Sevilla" noderētu kā trāpīgs pamatojums tikko izteiktajam apgalvojumam: grupa veltījusi lielāku uzmanību instrumentācijai, īpaši ritmiskai pusei (ne velti albuma ierakstā viesmūziķa statusā piedalījies otrs sitējs Chris Karan), atstājot ēnā debijas albumam tik raksturīgo daudzbalsīgo vokālu lomu. Daudz tuvāk instrumentācijas un vokāla partitūru līdzsvaram Carmen nonāk nākamajos divos gabalos, proti, "I've Been Crying" un "Drifting Along", jo sevišķi pēdējā, kas bez pauzes pārtop likumsakarīgā turpinājumā "She Flew Across The Room", kura nobeigumā atkārtota iepriekšējās dziesmas beigu tēma atšķirīgā izpildījumā. Līdz ar dziesmas "Purple Flowers" pirmajām skaņām (hiperaktīva basģitāra un atturīgi pielietoti sitamie instrumenti) un no tām izrietošo instrumentālo ievadu kļūst skaidrs, ka pirmo četru albuma dziesmu uzdevums ir pakāpeniski radīt vajadzīgo noskaņu - šis skaņdarbs gandrīz pilnībā apgāž manus pārmetumus, ka grupa būtu zaudējusi debijas albumam raksturīgās iezīmes. Perfekts instrumentu un vokālu aranžējums, kas papildināts ar ārkārtīgi emocionālu izpildījumu! Ja nu gadījumā kādam nepietiek ar to nepietiek, Carmen albuma turpinājumā piedāvā smalku jo smalku (varbūt pat pārlieku) opusu "Remembrances (Recuerdos de Espana)", kas sastāv no septiņām savstarpēji saistītām daļām un kura ierakstā piedalījies pat neliels stīgu orķestris David Katz vadībā. Šī skaņdarba ievads "Table Two For One" attaisno savu funkciju, lai arī tas sākas pārāk pēkšņi, taču izcili melodiska ir otrā daļa "She's Changed", kurā dzirdama albuma producenta Tony Visconti blokflautas spēle David Allen akustiskās ģitāras pavadījumā. Diemžēl neesmu pārliecināts, vai šajā opusā ir īstā vieta fragmentiem "Gypsy Girl", kurā līdervokāla pienākumi saprotamā kārtā uzticēti Angela Allen, un "People Dressed In Black" (abiem tā pati problēma, kas attiecināma uz "Viva Mi Sevilla"). Šos abus fragmentus atdala divi pietiekami izteiksmīgi īsāki gabaliņi, proti, "The City" un "Time (She's No Lady)". Visi Carmen trumpji atkal likti lietā opusa pēdējās trijās daļās, no kurām pirmās divas - "Dancing On A Cold Wind" un "The Horseman" - ir piesātinātas ar skaistiem, emocionāliem dziedājumiem. Gluži vai apburošs jaukums ir iemiesots "Remembrances" (un attiecīgi arī albuma) epilogā "Conclusion (She's Changed)", kura pamatā ir debijas albuma izskaņas tēma. Galu galā "Dancing On A Cold Wind" es uztveru kā Carmen centienu izkopt savu individuālo stilu, taču, kā jau dažreiz mēdz gadīties, šis centiens nav vainagojies ar simtprocentīgu izdošanos. Figurāli izsakoties, tas ir kā burts "i" bez punktiņa.

Aigars (marts, 2003)


CARMEN

    The Gypsies

Weblapa: *-*


IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Line Records
GARUMS: 36'57"
PAMATSASTĀVS:
David Allen - balss, ģitāra
Angela Allen - taustiņi, balss
Roberto Amaral - balss, sitamie instrumenti
Paul Fenton - bungas
John Glasscock - balss, basģitāra

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

  Par spīti Carmen īsajam radošās darbības laikam šim neapšaubāmi oriģinālajam kvintetam izdevās rokmūzikas vēstures lappusēs savu vārdu ierakstīt ar lieliem burtiem, kurus… spēj salasīt tikai relatīvi nedaudzie Carmen ierakstu īpašnieki, jo plašākai publikai šīs grupas nosaukums neko neizsaka. Carmen par sava vārda nemirstību ir gādājuši ar trim visnotaļ veiksmīgiem albumiem, no kuriem pēdējais ir "The Gypsies". Dažās rokmūzikai veltītās interneta lapās var sastapties ar ļaužu - Carmen jaunrades zinātāju - norādēm, ka šis albums esot bālāks nekā iepriekšējie divi. Virspusēji noklausoties "The Gypsies", šīm norādēm varētu zināmā mērā piekrist: tikai astoņas kompozīcijas, albuma garums nesasniedz 40 minūtes, nav neviena liela skaņdarba utt. Tomēr, iepazīstot šo albumu labāk, atklājas, ka šajā albumā stiprāk akcentētas dziesmas, nevis albuma kopējā uzbūve (uzsmaidiet nu, konceptalbumu nīdēji!). Dziesmas ir patiešām lieliskas, melodiski bagātas, interesanti aranžētas un pienācīgi izpildītas. Iespējams, instrumentālās rokmūzikas piekritējiem "The Gypsies" varētu izklausīties garlaicīgāks nekā iepriekšējie divi Carmen albumi (vienīgais izņēmums varētu būt septiņu minūšu garais titulgabals ar perfektu David Allen ģitāras spēli), jo dziedāšana te ir no vienas vietas, toties kāda! Manuprāt, rokmūzikā nav iespējams iztēloties krāšņāku un emocionālāku vokālistu sniegumu par to, kāds dzirdams šajā albumā. Var gadīties, ka kādā virtuālās pasaules nostūrī izdodas atrast dažus mp3 fragmentus no šī albuma, tāpēc iesaku interesentiem paklausīties tādus gabalus kā "Joy", "Daybreak", "High Time" vai smalko titulgabalu. Esmu pārliecināts, ka Carmen dziesmu "Come Back" piemeklētu tāds pats globālas popularitātes liktenis kā Rod Stewart dziedāto "Sailing" (meldiņš ir vienkāršs un lipīgs abos gadījumos), ja vien šī kvinteta vai tā menedžeru rīcībā būtu bijuši nepieciešamie finanšu līdzekļi un varbūt… mazāk muzikalitātes. Kopumā "The Gypsies" izsauc manī tādu kā nepabeigtības sajūtu: tikai astoņas dziesmas, turklāt pēdējā albumā! Daudz par īsu ir bijis šīs unikālās, nepelnīti šaura loka zināšanai atstātās grupas (un talantīgā basista John Glasscock) mūžs.

Aigars (marts, 2003)


JAKOB

    Subsets Of Sets

Weblapa: http://www.jakob.co.nz/


IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Jaunzēlande
IZDEVĒJS: Midium Records
GARUMS: 55'13"
PAMATSASTĀVS:
Jason Johnston - bungas, samples
Jeff Boyle - ģitāras, samples, ērģeles, sintezatori
Maurice Beckett - basģitāra, samples

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

  Tā vien šķiet, ka tagad, 21. gadsimta sākumā, postroks ir sasniedzis nebijušus popularitātes apmērus un nu jau šo mūzikas stilu pārstāv mākslinieki no gluži vai ikvienas civilizētas zemes. Šo izteikumu apliecina jaunzēlandiešu trio Jakob instrumentālais debijas albums "Subsets Of Sets". Par spīti milzīgajam attālumam līdz tradicionālajām postroka valstīm (ASV, Kanāda, Lielbritānija, Spānija u.c.) Jakob demonstrē spēju sekot šī stila veiksmīgākajiem piemēriem, īpaši skotu grupai Mogwai, spēcinot savu mūziku ar dažām oriģinālām niansēm. Varbūt, ielūkojoties Jakob mūziķu spēlēto instrumentu sarakstā, aizdomas par oriģinalitāti varētu nerasties acumirklī, taču jābilst, ka šajā gadījumā oriģinalitāte slēpjas tieši basģitāras (Maurice Beckett ir, manuprāt, viens no labākajiem sava instrumenta spēlētajiem postrokā), bungu un reverbētu ģitāru skaņu radītajā noskaņā, kuru divos gabalos ("Aural" un "Overseen") papildina viesmūziķa Steve Gibbs iespēlētais čells. "Subsets Of Sets" ietvertajiem divpadsmit skaņdarbiem visraksturīgākie ir kontrasti - teju vai meditatīvs skaņdarba ievads var izvērsties par šaušalīgi smagu, postošu skaņu izvirdumu. Pieļauju, ka tieši šo kontrastu dēļ Jakob mūzika varētu izrādīties pārāk ciets rieksts nesagatavotiem klausītājiem (lasiet: postroka nepazinējiem), tomēr šaubos, vai efekts būtu tik iespaidīgs, ja šo pretstatu nebūtu. Šajā ziņā būtu jāizceļ skaņdarbi "Nice Day For An Earthquake", "The Collar Sets Well" (mani favorīti), "Ageena" un "Ryan". Pārējie gabali, kuros nekādu pārmērīgu kontrastu nav, visticamāk, paredzēti klausītāja uztveres atslodzei, un to vidū pārāks par citiem ir piezemētais un rotaļīgām, bet uzstājīgām pauzēm piesātinātais "A Moment From Different Angles" un albuma epilogs "Some Summer". Visbeidzot, vēl atliek izteikt atzinību arī par netipiski skaidro un sterilo "Subsets Of Sets" skanējumu: ja nu tas neatbilst postroka standartiem, tad vismaz par pieņemamu to uzskatītu tie, kam šis stils nekādas asociācijas neraisa. Secinājums: lai arī Jakob mūziku nevarētu saukt par daudzveidīgu (man bija vajadzīgas kādas trīs noklausīšanās reizes, lai uzreiz varētu atšķirt vienu gabalu no cita), grupai ir izdevies radīt stabilu identitāti, bet mūsdienu komercializētajā mūzikas pasaulē šāda izdošanās nozīmē ļoti daudz.

Aigars (marts, 2003)


OLIVE MESS

    Gramercy

Weblapa: http://www.olivemess.yo.lv


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: Soleil Zeuhl Records
GARUMS: 63'19"
PAMATSASTĀVS:
Ilze Paegle - balss
Lilija Voronova - taustiņi
Deniss Arseņins - basģitāra
Edgars Kempišs - bungas
Aleksejs Sjomins - ģitāras
Sergejs Sjomins - lauta, baroka ģitāra

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

  "Latvijā nekas tāds vēl nav spēlēts," apmēram tādus komentārus varēja dzirdēt no dažu ļaužu mutēm pēc Olive Mess koncerta kādā no Rīgas klubiem. Tiesa, toreiz - 2001. gada pavasarī - Olive Mess vēl uzstājās kā instrumentāls trio, tomēr pasteigšos paskaidrot, ka dažas no viņu debijas albumā iekļautajām kompozīcijām jau labu laiku ir pastāvīgi tikušas spēlētas koncertos. Olive Mess ietais ceļš uz starptautisko debiju "Gramercy" ir bijis pavisam vienkāršs un dažu pašmāju neatzīto talantu iestaigāts: demo ar trijiem skaņdarbiem nonāca Francijas mūzikas izdevniecībā Soleil Zeuhl Records, kas grupai atdarīja ar laipnu piedāvājumu ierakstīt veselu albumu, kuru šī pati firma vēlāk laistu apgrozībā. Tostarp Olive Mess pārauga kvintetā: radošajam trijniekam (Edgars, Aleksejs un Deniss) talkā nāca bijusī Biosfera taustiņniece Lilija, Alekseja tēvs Sergejs (plašāk pazīstams baroka/renesanses/viduslaiku mūzikas izpildītāju un cienītāju aprindās) un… brīnišķīga soprāna īpašniece Ilze no Mūzikas akadēmijas studentu vidus. Paplašinātā sastāvā grupa nolīga skaņu režisoru Vilni Kundrātu (iespēlējis arī saksofonu skaņdarbā "1572"), lai ieskaņotu debijas albumu "Gramercy". Lai arī ar grupas spēlēto mūziku esmu pazīstams jau labu laiku, ierakstītais un nu jau starptautiskā mērogā tiražētais albums ļāva man rūpīgāk ieklausīties radītajā materiālā un pakļaut to pienācīgai analīzei. Vispirms gribētu atkārtoties: Olive Mess mūsu platuma grādiem ir ūnikums, kam droši vien nevarētu atrast līdziniekus arī kaimiņvalstīs. Mūziķu sniegums pilnībā atbilst sarakstītā materiāla - lielākoties avangarda rokmūzikas un baroka kombinācija - augstajām prasībām. Klausoties Olive Mess, atmiņā ataust tādi grupu vārdi kā King Crimson, Gentle Giant, Univers Zero, Yes u.c. (tikai instrumentālajos fragmentos), tomēr šeit nevar būt nekādas runas par bezkaunīgu kopēšanu, ar kādu mums, progroka cienītājiem, ir nācies saskarties itin bieži. Albuma skanējuma identitāti nosaka tīrais izpildījums un caurspīdīgie aranžējumi, kas ļauj šķietami sarežģīto un bagātīgo materiālu sagremot bez sevišķām grūtībām (atvainojiet, Ozola cienītāji - šī piebilde nebija domāta jums). Tāda, lūk, ir "Gramercy" monētas spožā puse. Diemžēl, apgriežot to otrādi, labi top manāmi daži pirmkaluma defekti, kas jāsaista ar daudzu jaunu, talantīgu un entuziasma pilnu mākslinieku pieredzes trūkumu. Par spīti izkoptajam mūziķu sniegumam albumā nav ne miņas no tā, ko varētu dēvēt par producenta darbu, un tas ir vienīgais būtiskais trūkums, no kura ievērojami cietusi skaņas režija un dažviet arī aranžējumi. Instrumenti ne vienmēr atrodas balansā gan savā starpā, gan attiecībā pret balsi (piemēram, titulgabala vokālās daļas sākumā), basbungu nav iespējams dzirdēt bez īpašas ieklausīšanās, atsevišķos gadījumos citādu sintezatora tembru izvēle varētu radīt daudz krāšņāku kopskaņu utt. Lai nu kā, man ir pamats ticēt, ka šīs nebūšanas Olive Mess pratīs novērst, ierakstot savu nākamo albumu, kuru ir vērts sākt gaidīt jau šodien, bet laika kavēklim, ja vien jūs šis apraksts ieintriģēja, iesaku aizsoļot līdz veikalam "Upe" Vecrīgā (Vaļņu ielā) un iegādāties savu "Gramercy" eksemplāru.

Aigars (marts, 2003)


CAB

    Cab

Weblapa: *-*


IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Tone Center
GARUMS: 52'02"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāra, taustiņi
Bunny Brunel - basģitāras, sintezators
Dennis Chambers - bungas

VĒRTĒJUMS: 7 no 10

  Diez vai tik nepretenciozs nosaukums kā Cab (tulkojumā - taksometrs) varētu saistīt mūzikas ierakstu bodē nejauši ieklīduša un švaki informēta indivīda uzmanību, turklāt ar CD vāciņa dizainu ir tieši tāpat - šīs grupas albumi var palikt nepamanīti pat erudītāko rokmūzikas cienītāju acīm. Tā kā laiku pa laikam diezgan rūpīgi izķemmēju Rīgas kompaciņu veikalu plauktus, arī man varēja paiet garām šis atklājums, tomēr biju pietiekami acīgs, lai pamanītu mūziķu uzvārdus, no kuru pirmajiem burtiem, iespējams, darināts grupas nosaukums: Chambers, Alpine, Brunel (skaņdarbā "One For Stern" ērģeļu solo iespēlējis Brian Auger). Šaubos, vai fusion un džezroka cienītāju vidū atradīsies kāds, kuram kāds no šiem trim uzvārdiem nebūtu pazīstams. Ja nu tomēr kļūdos, tad sniegšu īsu ieskatu: Dennis Chambers patlaban spēlē vairākos sastāvos, to vidū arī Santana, Tony MacAlpine ir solo mākslinieks kopš 80. gadu vidus un piedalījies arī dažādos superzvaigžņu kopīgos projektos (Planet X, M.A.R.S.), bet ar visplašāko radošās sadarbības spektru var lepoties Bunny Brunel - viņa diskogrāfiju rotā vairāki solo albumi un ieraksti, kas veikti kopā ar tādām zvaigznēm kā Chick Corea, Al DiMeola, Tony Williams, Mike Stern, Gayle Moran u.c. No 10 kompozīcijām, kas iekļautas Cab pirmajā albumā, septiņu autors ir tieši Bunny Brunel (divas tapušas kopīgi ar viņa bijušo līdzgaitnieku Kazumi Watanabe) un triju - ģitārists/taustiņnieks Tony MacAlpine. Cab radītā mūzika gan nepārsteidz: diezgan tradicionāls, izteikti ritmisks fusion ar neskaitāmām ģitāras, basģitāras un sintezatora solo pasāžām, turklāt rodas iespaids, ka atsevišķi skaņdarbi cieš no nepārdomāta vai pat banāla nobeiguma ("Boogie Me", "Elastic Man", "Bernard"). Kā šajā stilā ierasts, katrai kompozīcijai ir noteikta tēma, kas kalpo par pamatu solistu izdarībām, vai arī tiek izmantota kā saistošais elements, kas satur kopā visu gabalu. Tomēr identitātes trūkumu varētu pārmest vienīgi Cab mūzikai, taču ne izpildītājiem: pa gabalu var pazīt Tony MacAlpine ģitāras skanējumu un spēles stilu (viņš vēl aizvien turpina pilnveidoties gan kā izpildītājs, gan kā komponists!), Bunny Brunel basģitāru samtaino toni un melodiskos solo (īpaši tie izceļas gabalos "Elastic Man", "Atamanashi" un "Cab"), kā arī Dennis Chambers precīzo, spēcīgo piesitienu un dinamikas izjūtu (kolosāls sniegums albuma epilogā "Bernard"). Cab mūziķi prasmīgi liek lietā savu kreiceni, proti, spēju gaumīgi improvizēt, tāpēc tieši improvizācijas, solo pasāžas ir tās, kas manī spēj izsaukt vislielāko apbrīnu par šo mūziķu virtuozitāti. Kopumā Cab debija ir vēl viens apliecinājums pieminēto triju mūziķu varējumam, kas būtu vēl augstāk vērtējams, ja šajā gadījumā to papildinātu nevainojama kompozīcija.

Aigars (marts, 2003)


CAB

    Cab 2

Weblapas:
http://www.bunnybrunel.com
http://www.tonymacalpine.com
http://www.dennischambers.com
http://www.brianauger.com


IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Tone Center
GARUMS: 72'20"
PAMATSASTĀVS:
Tony MacAlpine - ģitāra, taustiņi
Bunny Brunel - basģitāras, taustiņi
Dennis Chambers - bungas
Brian Auger - taustiņi, ērģeles

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Par prieku supermūziķu projekta Cab faniem otrais albums nebija ilgi jāgaida pēc debijas iznākšanas - nepilns gads. Likumsakarīgs papildinājums trijotnei ir taustiņnieks, arī slaveno B3 ērģeļu lietpratējs Brian Auger - viņš bija sevi pieteicis jau Cab debijas albumā, un līdz ar sastāva paplašināšanu zināmu ieguvumu saņēmusi arī Cab mūzika. Tāpat kā iepriekš arī šoreiz septiņus skaņdarbus ir sacerējis Bunny Brunel un trīs - Tony MacAlpine, un tas nozīmē, ka viena skaņdarba vidējais skanēšanas laiks pārsniedz septiņas minūtes. Nav grūti uzminēt, ka šo pārmaiņu rezultātā solo pasāžas/improvizācijas ir kļuvušas garākas (jauki, ka arī lieliskais Dennis Chambers var uzspīdēt biežāk ar visai interesantiem iespraudumiem) - par to var pārliecināties jau pirmajā skaņdarbā "Decisions". Citādi, protams, nekādu sevišķu atšķirību starp šo un pirmo Cab albumu nav, ja nu vienīgi šo desmit skaņdarbu aranžējumi ir veiksmīgāki un kompozīcija - izkoptāka; šajā ziņā īpaši gribētu pieminēt Tony MacAlpine sarakstītās "Madeline" un "Sunday" (nesteidzīgā noskaņa ideāli atbilst nosaukumam), kā arī Bunny Brunel gabalus "For Joe" un "Temperamental" (beidzot arī kāds patīkams eksperiments ar ģitāras skaņām!). Arī "Cab 2" netrūkst fragmentu, kas liktu atkārties daudziem jo daudziem apakšžokļiem, jo izpildījuma sinhronisms patiešām ir visskaļāko sajūsmas saucienu vērts (trāpīgs piemērs būtu "South Side" tēma, kas ar šaušalīgu tempu un precizitāti tiek nospēlēta līdztekus uz ģitāras un basģitāras). Lai arī žokļa atkarāšanās negāja secen arī šo rindu autoram, tomēr jāatzīst, ka 72 minūtes ir pārāk daudz, jo mūziķu triki laiku pa laikam atkārtojas un kļūst mazliet garlaicīgi, un visvairāk šis pārmetums attiecas uz Bunny Brunel tapping/pull-off tehnikas paraugdemonstrējumiem. Secinājums: "Cab 2" ir vērtējams kā itin veiksmīgs aizsāktās sadarbības turpinājums, kurā gandrīz pilnībā izskaustas iepriekšējā albuma nebūšanas (atsevišķu gabalu nobeigumi tik un tā nav loģiski vai vismaz interesanti), tāpēc jācer, ka reiz nāks klajā arī "Cab 3" - ar citādu nosaukumu manas cerības nesaistās…

Aigars (marts, 2003)


MOGWAI

    My Father My King

Weblapa: http://www.mogwai.co.uk


IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: [PIAS] Recordings/Rock Action Records
GARUMS: 20'12"
PAMATSASTĀVS:
Dominic Aitchison
Stuart Leslie Braithwaite
Martin Bulloch
Barry Burns
John Cummings

VĒRTĒJUMS: 6 no 10

  Uz Mogwai īsā albuma jeb EP "My Father My King" vāka redzamā uzlīme vēsta, ka tas esot albuma "Rock Action" (2001) pārinieks, bet tas bija mans "Gada albums numur viens". Nudien vilinoši! Apgriežot CD vāciņu riņķī, noskaidrojas, ka šajā diskā ietilpst tikai viens 20 minūtes garš skaņdarbs, kura nosaukums, protams, ir "My Father My King". Nu ko, patiešām interesanti - jāliek disks iekšā un jāklausās! Opusa ievads visnotaļ atbilst postroka kanoniem: klusinātai ģitārai pievienojas otra, tad - vēl viena, tad - bungas un pēc tam arī maigi iefūzēts bass. Tas viss dažas minūtes palēnām kulminējas līdz dinamiskās intensitātes pieaugumam, kad sākumā spēlēto ģitāru tēmu gandrīz aprij varens fūzētu skaņu jūklis. Kulminācijai seko likumsakarīgs atslābums, kurā paliek vairs tikai viena ģitāra, kas nemanāmi un plūstoši pāriet uz jaunu tēmu blakusskaņu pavadījumā. Jaunās tēmas dinamiskā attīstība notiek straujāk nekā skaņdarba sākumā, un to nodrošina klāt pieaicinātā čelliste Caroline Barber kopā ar vijolnieku Luke Sutherland, kā arī basģitāra (šoreiz bez kropļojumiem), kas tiek spēlēta paralēli ģitāras tēmai, radot interesantu polifoniju. Diemžēl izveidoto atmosfēru pārāk ātri izjauc kārtējā kulminācija, kas izpaužas līdzīgi iepriekšējai - ģitāru kropļotās skaņas pakāpeniski pāraug šaušalīgi smagā izvirdumā. Taču tad notiek kaut kas dīvains - dažas minūtes grupa uzkavējas skaņdarba augstākajā punktā un, iespējams, ideju trūkuma dēļ piedāvā savādu atrisinājumu vēl dažu minūšu garumā: trokšņu kombinācija, kāda rodas, ja, piemēram, nelielā telpā bez uzraudzības tiek atstātas elektriskās ģitāras, turklāt ar ieslēgtiem efektiem. Tā nu tas viss tur vārās līdz CD atskaņotāja displejā parādās cipari "20:12". Varbūt kāds tādu iznākumu saistītu ar mākslinieku oriģinalitātes pazīmēm, tomēr es biju gaidījis interesantāku nobeigumu, jo līdzīgu pieeju skaņdarba beigšanai jau ir izmantojuši daudzi citi mākslinieki pirms Mogwai (piemēram, King Crimson). Galu galā es nepavisam negribētu teikt, ka "My Father My King" nav cienīgs turpinājums "Rock Action", tomēr jāatzīst, ka biju gaidījis daudz vairāk gan kompozīcijas, gan aranžējuma ideju ziņā. Līdz ar to "My Father My King" nav nekas vairāk kā tipisks postroka lieldarbs, un šajā ziņā Mogwai diez vai varētu konkurēt ar kanādiešu Godspeed You Black Emperor!.

Aigars (marts, 2003)


PORCUPINE TREE

    In Absentia

Weblapa: http://www.porcupinetree.com/


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Lava/Atlantic Records
GARUMS: 68'12"
PAMATSASTĀVS:
Steven Wilson - ģitāra, balss, taustiņi
Colin Edwin - basģitāra
Richard Barbieri - taustiņi, ērģeles, sintezators
Gavin Harrison - bungas, sitamie instrumenti

VĒRTĒJUMS: 8 no 10

  Diez vai esmu vienīgais Porcupine Tree jaunrades sekotājs, kuram ziņa par grupas pāriešanu mūzikas ierakstu industrijas milžu Atlantic Records leibla Lava paspārnē lika šaubīties par Steven Wilson & Co. spēju nosargāt savu identitāti no komercijas noteikumu diktāta. Jau pagājušā gada rudenī vienā pasaules daļā mītošie Porcupine Tree fani varēja pārliecināties, ka nekas ļauns nav atgadījies, un to pierāda šī kvarteta jaunākais studijas albums "In Absentia" (diemžēl Eiropā tas iznāca tikai 2003. gada janvāra beigās). Nelielas pārmaiņas tomēr ir notikušas gan grupas sastāvā, gan mūzikā, taču tās būtu grūti nosaukt par neveiksmīgām. Vispirms atcerēsimies, ka pagājušā gadā grupu atstāja tās ilggadējais dalībnieks Chris Maitland, kura vietu pirms "In Absentia" ieraksta ieņēma ne mazāk lieliskais Gavin Harrison, plaši pazīstams sesiju bundzinieks. Runājot par pārmaiņām grupas mūzikā, uzreiz jāatzīst, ka tās nav nozīmīgas - tik vien kā dziesmas kļuvušas vieglāk uztveramas, varbūt pat modernākas nekā iepriekšējos divos studijas albumos "Stupid Dream" (1999) un "Lightbulb Sun" (2000), bet līdz ar to ievērojami mazāk vietas atstāts eksperimentiem (vienīgie vērā ņemamie izņēmumi - Wilson & Barbieri kopīgi radītais instrumentālais skaņdarbs "Wedding Nails", kā arī "3"). Albums sākas ar varenu smagā roka kanoniem atbilstošu ģitāras rifu, kas pārtop šai grupai tradicionāli melodiskā dziesmā ar nosaukumu "Blackest Eyes". Nākamajos divos gabalos - "Trains" un "Lips Of Ashes" - kārtējo reizi varam vien nobrīnīties par šīs grupas prasmi sameklēt īsto līdzsvaru starp akustiskajiem un elektriskajiem instrumentiem, kas rada skaistu fonu ierasti mierīgajam, psihodēliskajam Steven Wilson dziedājumam. Viens no potenciālajiem šī albuma radio hitiem ir "The Sound Of Muzak", kurā Steven Wilson paredz brīnuma (mūzikas) bojāeju: "One of the wonders of the world is going down, it's one of the blunders no-one cares about". Izklausās visnotaļ pravietiski, taču diemžēl patiesi… Nākamais gabals - "Gravity Eyelids" - lika manam žoklim atkārties apmēram līdz ceļiem, jo tik smalku mūziku no šīs grupas nebiju dzirdējis kopš 1996. gada diska "Signify" laikiem, vienīgi šoreiz noskaņu ir vēl vairāk un aranžējums - vēl rafinētāks (perfekta instrumentālā vidusdaļa!). Tad nāk jau pieminētais "Wedding Nails", kurā netrūkst niknu ģitāru un šaušalīgu sintezatora skaņu; vienīgā problēma - šis skaņdarbs diezgan stipri disonē ar pārējo albuma materiālu. Līdzās "The Sound Of Muzak" kā iespējamam FM raidstaciju favorītam būtu jāmin "Prodigal" (abos gadījumos viegli uztverami meldiņi un sulīgi, daudzbalsīgi piedziedājumi). Otrs mans favorīts šajā albumā ir brīnišķīgais, relaksējošais "3" ar skaistu instrumentālu ievadu, krāšņu orķestrāciju un īsu, izteikti bītlisku dziedājumu. Manuprāt, pie albumā neiederīgajām dziesmām pieder arī "The Creator Has A Mastertape", galvenokārt pateicoties briesmīgi dusmīgajām instrumentālām starpspēlēm, kas ne pa jokam nobiedētu ne vienu vien Marilyn Manson fanu. Protams, pēc tāda gabala klausītājs būtu jāapbalvo ar kontrastu un man prieks, ka albuma producenti to ir ņēmuši vērā, jo dziesmā "Heartattack In Layby" ikviens varētu atrast atbildi, kādēļ Porcupine Tree dažkārt tiek dēvēti par gadsimtu mijas Pink Floyd (vienīgi klāt vēl nāk daudzbalsīgie dziedājumi). Šķiet, visgarlaicīgākā dziesma albumā ir Wilson & Edwin kopdarbs "Strip The Soul" - relatīvi lēna tempa roķis, balstīts uz spēcīgi pulsējoša basģitāras rifa, kuru rotā asinsstindzinoša tēma (vislabākais, kas šajā dziesmā ir), šizisks ģitāras solo, čellu iespēle un nāvīgi smags nobeigums. Albums beidzas ar vēl vienu lirikas kalngalu, proti, "Collapse The Light Into Earth" - tā pilnskanībai ievērojama loma ir atvēlēta orķestrim, jo šajā gabalā grupu pārstāv tikai Steven Wilson ar balsi un klavierēm, kā arī Richard Barbieri ar ērģelēm. Galu galā atliek vien atzīties, ka mani šis albums pārsteidza nesagatavotu: biju pieradis pie domas, ka kontrakti ar lieliem izdevējiem ne pie kā laba nenoved, bet Porcupine Tree ar savu "In Absentia" ir pierādījuši, ka mēdz gadīties citādāk; tiesa, mazliet citādāk nekā tas, pie kā Steven Wilson & Co. mūs bija pieradinājuši agrāk.

Aigars (marts, 2003)


SAVOY GRAND

    Burn The Furniture

Weblapa: http://www.savoygrand.co.uk


IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Glitterhouse Records
GARUMS: 57'27"
PAMATSASTĀVS: Graham Langley - balss, ģitāra
Oliver Mayne - vibrofons, basģitāra
Kieran O'Riordan - sitamie instrumenti
Ian Sutton - klavieres, taustiņi, trompete

VĒRTĒJUMS:10 no 10

   Britu kvarteta Savoy Grand otrais ilgspēlējošais albums "Burn The Furniture" noteikti pieder pie maniem visnozīmīgākajiem atklājumiem aizvadītajos pāris gados. Ne velti daži kritiķi šo grupu ir nosaukuši par postroka celmlaužu Talk Talk un Bark Psychosis ideju turpinātājiem (gribētāji varētu pamanīt arī zināmas līdzības ar atturīgākajiem Pink Floyd darbiem), tomēr par plaģiātu šajā gadījumā nevar būt nekādas runas, jo Savoy Grand ir parūpējušies par oriģinālu izpildījuma manieri un skanējumu. Nepārprotami tieša norāde uz īpašo vokāla nozīmi grupas spēlētajā mūzikā izpaužas jau albuma pirmā skaņdarba "A Trained Dog" ievadā - Graham Langley bez jebkāda pavadījuma ar patiesu smeldzi un izteiksmīgu vieglumu nodzied frāzi "A trained dog is a happy dog, you don't bend, you break". (Starp citu, tēlaini un izdomas ziņā bagātīgi dziesmu vārdi ir viena no šī albuma zelta vērtībām.) Arī turpmākie astoņi skaņdarbi ir balstīti uz labi pārdomātām vokāla meldijām, turklāt nevienā brīdī tajās iemiesotās emocijas neliedz izbaudīt instrumentālais pavadījums, kurā saklausāma gan elektriskā ģitāra, sitamie instrumenti, basģitāra, klavieres, sintezators, vibrofons un pat trompete (lieliski iederas šajā mūzikā!). Par spīti piederībai plašajai postroka saimei Savoy Grand ar eksperimentiem pārlieku neaizraujas, tāpēc vēl jo lielāka vērtība ir diviem vienīgajiem eksperimentālajiem fragmentiem: mierpilnās dziesmas "Glen A Larson" vidusdaļā divas elektriskās ģitāras savā starpā skrāpējas kā negudras, gluži kā no zila gaisa uzburot neatkārtojamu noskaņu, un instrumentālā pasāža "The Mirror Song" otrajā pusē, kurā ar Godspeed You Black Emperor! cienīgu pieeju izceļas pieaicinātais ģitārists Sam Hempton. Kā precīzs trāpījums naglai uz galvas vai svaiga vēja brāzma pēc hipnotizējošās kompozīcijas "Glen A Larson" atskan smalki melodiskā, raidstaciju repertuāriem gluži piemērotā dziesma "Why Did You Disappear?". "Burn The Furniture" ir viens no tiem albumiem, kuru dziesmas papildina cita citu, turklāt milzīgs pluss ir prasme visu materiālu saglabāt savas muzikālās identitātes robežās - nav saklausāma ne visniecīgākā nobīde no nospraustā kursa, taču arī par vienveidību būtu grēks sūdzēties. Vēl tikai atliek pieminēt divas pēdējās dziesmas "The Mirror Song" un "Face Down In A Fountain", kas uzliek treknu punktu uz "i" kā vārda "intimitāte" pirmo burtu. Tāds nu ir šis pārsteigums Savoy Grand diska "Burn The Furniture" izskatā: tiešs, mazliet skumīgs, dažbrīd pat bezcerīgs, toties dziļš un patiess.

Aigars (marts, 2003)

 

 

© Nokturnal Inferntainment 2003